ES aģentūrām ir galvenā loma, īstenojot ES politiku un nodrošinot tehniskās, zinātniskās un juridiskās speciālās zināšanas galvenajās nozarēs. Jebkāds uzskats, ka viņu ierēdņi īsteno privātas intereses, kas ir pretrunā viņu pienākumiem, var mazināt sabiedrības uzticēšanos viņu darbam. Eiropas Ombuds ir konsekventi uzsvēris “virpuļdurvju efekta” riskus, kad darbinieki pāriet uz ārējiem amatiem, jo īpaši privātajā sektorā. Pat neliels skaits augsta līmeņa lietu var izraisīt sabiedrības satraukumu un kaitējumu reputācijai, par ko liecina nesenās izmeklēšanas.

Tajā pašā laikā ES administrācijai ir jāpiesaista kvalificēti speciālisti, lai pievērstos tādām prioritātēm kā ilgtspēja, digitalizācija un drošība. Tādi pasākumi kā nogaidīšanas periodi un darba ierobežojumi var ietekmēt karjeras elastību, jo īpaši tādās jomās kā tiesības, finanses vai tehnoloģijas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā izmeklēšanā no sistēmiskā viedokļa tika pārbaudīts, kā ES aģentūras izskata virpuļdurvju efekta lietas. Mērķis bija apzināt labu praksi un iespējamos trūkumus spēkā esošajā politikā un praksē. Šajā nolūkā Ombuds sīki pārskatīja 15 ES aģentūru ieviesto politiku un pārbaudīja 54 lietas par atsevišķām lietām, ko izskatīja deviņas ES aģentūras. Ombuda izmeklēšanas grupa tikās ar piecu ES aģentūru pārstāvjiem, lai noskaidrotu neatrisinātos jautājumus.

Gandrīz visas ES aģentūras, kas iesniedza dokumentus Ombudam, norādīja, ka tās ir pieņēmušas Eiropas Komisijas pieeju juridisko pienākumu īstenošanai attiecībā uz darbiniekiem, kuri pāriet uz privātā sektora pienākumiem, vai nu aizejot no darba, vai bezalgas atvaļinājuma laikā. Tomēr ombude konstatēja, ka dažām ES aģentūrām ir detalizētāki un visaptverošāki norādījumi par šo juridisko pienākumu īstenošanu nekā citām. Ombuda konstatētās atšķirības attiecas uz to, kā aģentūras rīkojas ar novēlotiem vai nepilnīgiem paziņojumiem par pēcpakalpojumu darbībām, kā aģentūras novērtē šādus paziņojumus, noteikto riska mazināšanas pasākumu raksturu, lēmumu par paziņotajām pēcpakalpojumu darbībām pārredzamību un to, kā tiek uzraudzīti no tiem izrietošie pienākumi, kā arī to, kā aģentūras apmāca darbiniekus par viņu ētikas pienākumiem.

Turklāt ombuds konstatēja, ka noteikumi un politika, kas reglamentē darbības pēc pilnvaru termiņa beigām personām, kuras nav darbinieki, t. i., aģentūru valžu vai uzraudzības padomju locekļiem, ievērojami atšķiras. Lielāko daļu aģentūru valdes locekļu ieceļ valstu iestādes, un viņi pārstāv savas attiecīgās dalībvalstis, kas nozīmē, ka uz viņiem joprojām attiecas valstu ētikas noteikumi, kuri dažādās dalībvalstīs atšķiras. Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus un kaitējumu reputācijai, ko rada virpuļdurvju efekts, tikai dažas no šajā izmeklēšanā pārbaudītajām ES aģentūru pārvaldības struktūrām ir pieņēmušas politiku, kas reglamentē (bijušo) valdes locekļu darbības pēc pilnvaru termiņa beigām.

Lai palīdzētu ES aģentūrām vēl vairāk stiprināt savus noteikumus par virpuļdurvju efektu, ombude izklāstīja vairākas labas prakses pamatnostādnes:

• Spēcīga integritātes sistēma sākas ar novēršanu: ir būtiski nodrošināt darbiniekiem un valdes locekļiem skaidrus norādījumus, regulāru apmācību un pastāvīgas izpratnes veicināšanas iniciatīvas, lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par ētikas pienākumiem.
• To pastiprina stingras standarta darbības procedūras “virpuļdurvju efekta” situāciju risināšanai, kas nodrošina skaidru, pakāpenisku pieeju paziņojumiem, novērtējumiem un atbilstībai.
• Pārredzami kritēriji pēcdienesta vai pēcpilnvarojuma pienākumu ierobežošanai ir jānosaka jau iepriekš, lai indivīdi pirms pievienošanās būtu pilnībā informēti par ierobežojumiem.
• Ja tiek ziņots par pāreju uz privāto sektoru, aģentūrām būtu jārīkojas ātri, veicot rūpīgus riska novērtējumus, apzinot iespējamos interešu konfliktus un veicot tūlītējus piesardzības pasākumus, piemēram, atceļot piekļuves tiesības vai vajadzības gadījumā pārdalot pienākumus.
• Lēmumu pieņemšanai vajadzētu būt taisnīgai, pārredzamai un labi dokumentētai, ļaujot personām komentēt ierosinātos ierobežojumus, vienlaikus nodrošinot, ka riski tiek efektīvi pārvaldīti, izmantojot samērīgus pasākumus, piemēram, nogaidīšanas periodus, lobēšanas aizliegumus vai vajadzības gadījumā tiešus aizliegumus.
• Savlaicīgi pamatotos lēmumos skaidri jānorāda pārsūdzības tiesības.
• Papildus rūpīgai lēmumu pieņemšanai pārskatatbildība ir atkarīga no stingras izpildes. Tas ietver atļauto darbību kopsavilkumu publicēšanu, aktīvu uzraudzību attiecībā uz noteikto nosacījumu ievērošanu un konfidencialitātes pienākumu ievērošanu.
• Ja ir aizdomas par pārkāpumiem, aģentūrām ir nekavējoties jāreaģē, konstatējot faktus un veicot disciplinārus pasākumus nopietnos gadījumos, lai saglabātu uzticēšanos un aizsargātu institucionālo integritāti.

Ombuds secina, ka ES aģentūras var daudz mācīties cita no citas prakses. Ombude plāno piemērot šīs labas prakses pamatnostādnes lietām, uz kurām nākotnē varētu tikt vērsta viņas uzmanība.

Lieta attiecās uz to, kā ES Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) risināja divu tās bijušo darbinieku pārcelšanos uz Thorn (privātu struktūru, kas izstrādā uz MI balstītus programmatūras risinājumus, lai atklātu materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem tiešsaistē), kamēr ES apsvēra iespēju pieņemt noteikumus šajā jautājumā. Sūdzības iesniedzējs pauda bažas par iespējamiem interešu konfliktiem saistībā ar pārcelšanos.

Ombuds konstatēja, ka tas, kā Eiropols rīkojās saistībā ar viena darbinieka pārcelšanos uz privāto sektoru, bija administratīva kļūme. Tomēr izmeklēšanas gaitā Eiropols pauda vēlmi pārskatīt esošos procesus. Ombude to atzinīgi novērtēja un lūdza Eiropolu sešu mēnešu laikā ziņot, norādot, kā pārskatīšanā tiek novērsti šajā izmeklēšanā konstatētie trūkumi.

Lieta attiecās uz Eiropas Investīciju bankas (EIB) bijušā priekšsēdētāja vietnieka (bijušais VP), kurš bija arī Eiropas Investīciju fonda (EIF) priekšsēdētājs, pārcelšanu, lai kļūtu par “valsts attīstību veicinošas bankas” izpilddirektoru (CEO) Itālijā, viņa izcelsmes dalībvalstī.

Valsts attīstību veicinošas bankas darbojas kā finanšu starpnieki starp EIB grupu un maza mēroga projektiem, kas gūst labumu no EIB grupas ieguldījumiem. Tādējādi sūdzības iesniedzējs bija nobažījies par to, ka bijušā PV pārcelšanās rada interešu konflikta riskus.

Ombuds jautāja par šo jautājumu un konstatēja, ka dažas nedēļas pirms bijušā priekšsēdētāja vietnieka iecelšanas par valsts attīstību veicinošās bankas izpilddirektoru viņš piedalījās finansēšanas nolīgumu apstiprināšanā starp EIB un EIF un valsts attīstību veicinošo banku Itālijā. Tas notika, neraugoties uz to, ka EIB galvenais atbilstības uzraudzības speciālists bija ieteicis, ka viņam jāatturas no jebkādiem darījumiem ar valsts attīstību veicinošo banku, kamēr notiek viņa iecelšanas procedūra šajā bankā. Galvenais atbilstības uzraudzības speciālists atsaucās uz saistīto EIB Ētikas un atbilstības komitejas (ECC) 2018. gada lēmumu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka tas, kā EIB risina interešu konfliktu riskus, ir neatbilstošs un uzskatāms par administratīvu kļūmi. Lai risinātu šo jautājumu, ombude ierosina EIB stiprināt ECC lomu saistībā ar (bijušo) EIB vadības komitejas locekļu plānotajām darbībām pēc pilnvaru termiņa beigām, tostarp gadījumos, kad darbības pēc pilnvaru termiņa beigām tiek veiktas struktūrā, kas definēta kā struktūra, kurai ir sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas spēja. Konkrētāk, ECC vajadzētu būt iespējai noteikt pasākumus, lai mazinātu jebkādus konstatētos interešu konfliktu riskus. Ombuds arī ierosināja EIB publiskot ECC lēmumus neilgi pēc to pieņemšanas, lai uzlabotu uzraudzību un izpildi attiecībā uz atbilstību nosacījumiem, ko ECC noteikusi bijušo vadības komitejas locekļu darbībām pēc pilnvaru termiņa beigām. Ombuds ir pārliecināts, ka ar šiem uzlabojumiem EIB var izvairīties no līdzīgām problēmām nākotnē.

Tā kā ES arvien vairāk tiek uzticētas lielākas pilnvaras tādās jomās kā aizsardzība un veselības aprūpe, būtiska ir sabiedrības uzticēšanās administrācijai. Tāpēc jebkāda uztvere par to, ka valsts ierēdņi īsteno privātas intereses, kas ir pretrunā viņu sabiedriskajam darbam, ir ļoti kaitīga. Eiropas Ombuds jau sen ir konstatējis “virpuļdurvju efekta” fenomenu kā tādu, kas var kaitēt sabiedrības uzticībai, ja to pienācīgi nepārvalda. Pat neliels skaits augsta profila kustību var radīt ievērojamu sabiedrības satraukumu un kaitēt reputācijai. Šajā stratēģiskajā izmeklēšanā tika aplūkotas 100 Eiropas Komisijas “virpuļdurvju efekta” lietas, lai noteiktu jomas, kurās nepieciešami uzlabojumi, un sniegtu norādījumus pārējai ES administrācijai nākotnē.

Ombuda izmeklēšanā tika konstatēti patiesi uzlabojumi, kopš viņa pēdējo reizi bija izskatījusi šo jautājumu, tostarp norādījumi par to, kā veikt stingrākas pārbaudes par katru pārcelšanos.

Tomēr dažos gadījumos Komisija apstiprināja bijušo augstākā līmeņa darbinieku pieprasījumus sākt darbību, neraugoties uz atrunām par to, vai pārcelšanās nosacījumi mazinātu iespējamos riskus (piemēram, interešu konfliktus un piekļuvi zināšanām vai kontaktiem administrācijā). Ombuds uzskata, ka šāda pārcelšana būtu jāatļauj tikai tad, ja uz darbību var attiecināt ierobežojumus, kas pienācīgi mazina riskus un ko var ticami uzraudzīt un īstenot.

Ja šādi ierobežojumi un izpilde nav iespējama, Komisijai būtu uz laiku jāaizliedz bijušajiem darbiniekiem ieņemt paredzēto amatu. To nedarot, pastāv risks par zemu novērtēt kodīgo ietekmi laika gaitā, kad šādas amatpersonas nodod savas zināšanas un tīklus saistītās jomās privātajā sektorā, un ar to saistīto kaitējumu ES reputācijai.

Apstiprinot darbību ar ietekmes mazināšanas pasākumiem, Komisijai būtu jāizpēta viss pieejamo pasākumu klāsts. Piemēram, Komisija varētu apstiprināt jaunu darbu ar nosacījumu, ka darbinieks no jaunā darba devēja saņem apņemšanos, ka Komisijas noteiktie ierobežojumi tiks publiskoti jaunā darba devēja tīmekļa vietnē. Komisijai būtu jāpieprasa, lai (bijušais) darbinieks iesniedz pierādījumus vismaz par to, ka noteiktie ierobežojumi ir darīti zināmi jaunajam darba devējam.

Grūtības, ar kurām Komisija saskārās, uzraugot atbilstību, lika ombudei atkārtot savu ierosinājumu Komisijai savlaicīgāk publiskot informāciju par visām tās novērtētajām bijušo augstākā līmeņa darbinieku pēcdienesta darbībām. Tas uzlabotu sabiedrības kontroli pār šiem lēmumiem, kas ir būtiski uzraudzības nolūkā.

Eiropas Ombuds jau sen ir identificējis “virpuļdurvju efektu”, kad valsts amatpersonas pārceļas uz privāto sektoru, kā parādību, kas var kaitēt sabiedrības uzticībai, ja to pienācīgi nepārvalda.

Šīs pēc savas iniciatīvas veiktās izmeklēšanas mērķis bija noskaidrot, kā Eiropas Centrālā banka (ECB) risina darbinieku virpuļdurvju efekta jautājumus.

Ņemot vērā ECB lomu cenu stabilitātes nodrošināšanā un finanšu iestāžu un kredītiestāžu uzraudzībā, jebkura (bijušo) ECB darbinieku pārcelšana uz privātām finanšu iestādēm vai kredītiestādēm, jo īpaši tām, kas ir ECB uzraudzībā, var radīt interešu konfliktu un reputācijas riskus un izraisīt sabiedrības satraukumu.

Ombuda izmeklēšanā tika izvērtēta viena konkrēta lieta, kas bija izraisījusi sabiedrības bažas, kā arī tika izskatīti 26 gadījumi, kad darbinieki bija pieprasījuši uzsākt profesionālo darbību vai nu bezalgas atvaļinājumā, vai pēc darba pabeigšanas ECB. Visos izskatītajos dokumentos, izņemot vienu, ECB darbinieki pārgāja uz privāto sektoru, t.sk. ECB uzraudzībā esošajām iestādēm un bankām.

Ombuds secināja, ka ECB būtu jāpiemēro stingrāka pieeja attiecībā uz tās (bijušā) vidējā ranga un augstākā līmeņa darbinieku virpuļdurvju efekta pārcelšanu uz privātā sektora darbvietām, jo īpaši finanšu nozarē.

Lai novērstu trūkumus, kas radās konkrētajā gadījumā un vispārīgāk – kā ECB risina šo problēmu, Ombuds sniedza vairākus ierosinājumus par to, kā ECB var stiprināt savus noteikumus, t.sk. saistībā ar notiekošo ECB ētikas regulējuma pārskatīšanu.

Konkrētāk, ECB būtu jāpaplašina to darbinieku loks, uz kuriem attiecas stingrākas paziņošanas un/vai nogaidīšanas prasības, vai jāizvēlas vispārēja minimālā prasība visiem darbiniekiem, kas līdzinās ES Civildienesta noteikumu noteikumiem par pēcdienesta profesionālo darbību.

ECB būtu arī jāpagarina no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam aizliegums bijušajiem ECB augstākā līmeņa darbiniekiem lobēt savus bijušos kolēģus.

ECB būtu vēl vairāk jāuzlabo uzraudzība pār to, kā (bijušie) darbinieki ievēro ECB noteiktos ētikas pienākumus un nosacījumus, piemēram, publiskojot nosacījumus bijušo augstākā līmeņa darbinieku pēcnodarbinātības darbību atļaušanai, lai varētu atzīmēt iespējamos pārkāpumus.

Ombuds arī ierosināja, ka gadījumā, ja ECB uzskata, ka darbinieka pieprasījums sākt profesionālo darbību, atrodoties neapmaksātā atvaļinājumā, rada riskus, kurus nevar pienācīgi mazināt ar ierobežojumiem, vai ja ierobežojumus nevar efektīvi uzraudzīt vai izpildīt, tai nevajadzētu apstiprināt šādu pieprasījumu.

 

Lieta attiecās uz Eiropas Investīciju bankas lēmumu apstiprināt bijušā priekšsēdētāja vietnieka un tās Vadības komitejas (MC) locekļa (“bijušais PV”) lūgumu kļūt par Spānijas energoapgādes uzņēmuma, kas saņēma aizdevumus no EIB, valdes locekli bez izpildpilnvarām.

Sūdzības iesniedzēji, divi Eiropas Parlamenta deputāti, pauda bažas par to, ka pārcelšanās rada interešu konflikta risku. EIB apgalvoja, ka bijušais PV nebija iesaistīts sarunās par finansēšanas nolīgumiem starp EIB un uzņēmumu un to īstenošanā.

Ombuds konstatēja, ka, apstiprinot pārcelšanos, EIB pienācīgi nepārvaldīja interešu konflikta risku, ko, iespējams, radīja bijušā PV pieprasījums. Tomēr, ņemot vērā to, ka EIB pa šo laiku ir uzlabojusi attiecīgos ētikas noteikumus, lai risinātu šos jautājumus, ombude konstatēja, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Tomēr ombude nāca klajā ar ierosinājumiem uzlabojumiem, lai stiprinātu to, kā EIB novērtē tās MK locekļu “virpuļdurvju efekta” pārcelšanos uz privāto sektoru un kā tā nodrošina atbilstību, ja tās Ētikas un atbilstības komiteja atļauj pārcelšanos, bet piemēro nosacījumus personai un tās darbībām.