Lieta attiecās uz žurnālista pieteikumu par publisku piekļuvi interešu konflikta deklarācijām, ko kopš 2018. gada 1. janvāra iesnieguši Tiesas un Vispārējās tiesas tiesneši un ģenerāladvokāti. Pašlaik amatā esošo Palātas locekļu deklarācijas tiek publicētas Palātas tīmekļa vietnē, bet pēc pilnvaru termiņa beigām tās tiek dzēstas. Tiesa atteica piekļuvi bijušo locekļu pieprasītajiem paziņojumiem, norādot, ka tie ir “tiesas dokumenti”, uz kuriem neattiecas tās lēmums par publisku piekļuvi Tiesas administratīvajiem dokumentiem.

Ombude sāka izmeklēšanu par šo sūdzību un lūdza skaidrojumus par to, kā Tiesa nošķir tiesas un administratīvos dokumentus no tās rīcībā esošajiem dokumentiem. Tomēr neilgi pēc izmeklēšanas sākšanas Tiesa informēja ombudu, ka tā ir mainījusi savu praksi un ka tagad tā pēc pieprasījuma piešķir piekļuvi interešu deklarācijām, izņemot šo deklarāciju konfidenciālos pielikumus. Palāta arī norādīja, ka tā pēc pieprasījuma darīs pieejamas visas iepriekšējās deklarācijas, ko iesnieguši tās locekļi, kuru pilnvaru termiņš ir beidzies.

Ombude atzinīgi novērtēja Revīzijas palātas savlaicīgo lēmumu palielināt pārredzamību šajā jomā. Viņa uzskatīja, ka sūdzība ir atrisināta, un slēdza lietu. Tajā pašā laikā viņa dalījās ar Revīzijas palātu ar dažiem apsvērumiem par savām pilnvarām saistībā ar Revīzijas palātas administratīvo darbību, izskatot pieteikumus par publisku piekļuvi.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Centrālā banka (ECB) izskata procesuālos aspektus saistībā ar trauksmes cēlēja ziņojumu, ko sūdzības iesniedzējs [1] iesniedza 2022. gadā. Trauksmes cēlēja ziņojums attiecās uz iespējamām ģimenes attiecībām starp darbā pieņemošo darbinieku un darbā pieņemto personu.

Sūdzības iesniedzējs saskārās ar iespējamo pārkāpēju rīcību, kas, viņuprāt, bija neatbilstoša rīcība (tostarp aizskaršana). Sūdzības iesniedzējs pieprasīja veikt saistītu administratīvu izmeklēšanu.

ECB nolēma izvērtēt trauksmes cēlēju ziņojumu kopā ar jautājumu par iespējamo neatbilstošo rīcību. Tā arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka iesniegtie pierādījumi nedod pamatu sākt administratīvu izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja abus punktus, iesniedzot administratīvu sūdzību, kuru ECB atzina par nepieņemamu individuālas intereses trūkuma dēļ (abu jautājumu kopīga izskatīšana) vai apstrīdama lēmuma trūkuma dēļ (administratīvās izmeklēšanas nesākšana).

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda, apstrīdot ECB lēmumu par nepieņemamību. Ombuda izmeklēšanas gaitā sūdzības iesniedzējs arī lūdza ombudu rūpīgāk izpētīt trauksmes cēlēju ziņojumu un sūdzību izskatīšanu ECB.

Ombuds uzskatīja, ka ECB norādītie iemesli sūdzības iesniedzēja administratīvās sūdzības atzīšanai par nepieņemamu nav pārliecinoši.

Ombude arī norādīja, ka izmeklēšanas laikā šajā jautājumā ir notikušas būtiskas pārmaiņas un ka ar to saistītās augsta līmeņa iekšējās izmeklēšanas joprojām turpinās. Turklāt ECB pabeidza pārskatu sniegšanas, izmeklēšanas un disciplinārās sistēmas pārskatīšanu pēc savas iniciatīvas. Šajos apstākļos ombuds secināja, ka turpmāka izmeklēšana tobrīd nebija pamatota, un slēdza izmeklēšanu.

 

[1] Anonimitātes apsvērumu dēļ, tostarp attiecībā uz sūdzības iesniedzēja dzimumu, tekstā sūdzības iesniedzējs ir minēts kā “viņi”/“viņi”/“viņi”.

 

ES aģentūrām ir galvenā loma, īstenojot ES politiku un nodrošinot tehniskās, zinātniskās un juridiskās speciālās zināšanas galvenajās nozarēs. Jebkāds priekšstats, ka viņu valsts ierēdņi īsteno privātas intereses, kas ir pretrunā viņu pienākumiem, var mazināt sabiedrības uzticēšanos viņu darbam. Eiropas Ombuds ir konsekventi uzsvēris “virpuļdurvju efekta” riskus, kad darbinieki pāriet uz ārējiem amatiem, jo īpaši privātajā sektorā. Pat neliels skaits augsta līmeņa lietu var izraisīt sabiedrības satraukumu un kaitējumu reputācijai, kā atspoguļots nesenajās izmeklēšanās.

Tajā pašā laikā ES administrācijai ir jāpiesaista kvalificēti speciālisti, lai risinātu tādas prioritātes kā ilgtspēja, digitalizācija un drošība. Tādi pasākumi kā nogaidīšanas periodi un darba ierobežojumi var ietekmēt karjeras elastību, jo īpaši tādās jomās kā tiesības, finanses vai tehnoloģijas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šajā izmeklēšanā no sistēmiskā viedokļa tika pārbaudīts, kā ES aģentūras izskata virpuļdurvju efekta lietas. Mērķis bija apzināt labu praksi un iespējamos trūkumus ieviestajā politikā un praksē. Šajā nolūkā Ombuds detalizēti pārskatīja 15 ES aģentūru ieviesto politiku un pārbaudīja 54 lietas par atsevišķām lietām, ko izskatīja deviņas ES aģentūras. Ombuda izmeklēšanas grupa tikās ar piecu ES aģentūru pārstāvjiem, lai noskaidrotu neatrisinātos jautājumus.

Gandrīz visas ES aģentūras, kas iesniedza dokumentus Ombudam, norādīja, ka tās ir pieņēmušas Eiropas Komisijas pieeju, lai īstenotu juridiskos pienākumus darbiniekiem, kuri pāriet uz privātā sektora amatiem, neatkarīgi no tā, vai viņi aizbrauc no darba vai dodas neapmaksātā atvaļinājumā. Tomēr ombude konstatēja, ka dažām ES aģentūrām ir detalizētāki un visaptverošāki norādījumi par šo juridisko pienākumu īstenošanu nekā citām. Ombudes konstatētās atšķirības attiecas uz to, kā aģentūras risina novēlotus vai nepilnīgus paziņojumus par pēcdienesta darbībām, kā aģentūras novērtē šādus paziņojumus, piemēroto ietekmes mazināšanas pasākumu raksturu, lēmumu par paziņotajām pēcdienesta darbībām pārredzamību un to, kā tiek uzraudzīti no tiem izrietošie pienākumi, kā arī to, kā aģentūras apmāca darbiniekus par viņu ētikas pienākumiem.

Turklāt ombude konstatēja, ka noteikumi un politika, kas reglamentē ārpusdarbinieku, t. i., aģentūru valdes vai uzraudzības padomju locekļu, darbības pēc pilnvaru termiņa beigām, ievērojami atšķiras. Lielāko daļu aģentūru valdes locekļu ieceļ valsts iestādes, un viņi pārstāv attiecīgās dalībvalstis, un tas nozīmē, ka uz viņiem joprojām attiecas valsts ētikas noteikumi, kas dažādās dalībvalstīs atšķiras. Lai novērstu iespējamos interešu konfliktus un kaitējumu reputācijai, ko rada virpuļdurvju efekts, tikai dažas šajā izmeklēšanā pārbaudītās ES aģentūru pārvaldības struktūras ir pieņēmušas politiku, kas reglamentē (bijušo) valdes locekļu darbības pēc pilnvaru termiņa beigām.

Lai palīdzētu ES aģentūrām vēl vairāk stiprināt noteikumus par virpuļdurvju efektu, Ombuds noteica vairākas labas prakses pamatnostādnes:

• Spēcīga integritātes sistēma sākas ar novēršanu: ir būtiski nodrošināt darbiniekus un valdes locekļus ar skaidriem norādījumiem, regulāru apmācību un pastāvīgām izpratnes veicināšanas iniciatīvām, lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par ētiskajiem pienākumiem.
• To pastiprina stingras standarta darbības procedūras virpuļdurvju efekta situāciju risināšanai, kas nodrošina skaidru, pakāpenisku pieeju paziņojumiem, novērtējumiem un atbilstībai.
• Lai indivīdi pirms pievienošanās būtu pilnībā informēti par ierobežojumiem, jau iepriekš ir jānosaka pārredzami kritēriji, lai ierobežotu pēcdienesta vai pēcpilnvaru funkcijas.
• Ja tiek ziņots par pāreju uz privāto sektoru, aģentūrām būtu jārīkojas ātri, veicot rūpīgus riska novērtējumus, identificējot iespējamos interešu konfliktus un veicot tūlītējus piesardzības pasākumus, piemēram, atceļot piekļuves tiesības vai vajadzības gadījumā pārdalot pienākumus.
• Lēmumu pieņemšanai vajadzētu būt taisnīgai, pārredzamai un labi dokumentētai, ļaujot personām komentēt ierosinātos ierobežojumus, vienlaikus nodrošinot, ka riski tiek efektīvi pārvaldīti, izmantojot samērīgus pasākumus, piemēram, nogaidīšanas periodus, lobēšanas aizliegumus vai vajadzības gadījumā tiešus aizliegumus.
• Savlaicīgi pamatotos lēmumos ir skaidri jānorāda pārsūdzības tiesības.
• Papildus rūpīgai lēmumu pieņemšanai pārskatatbildība ir atkarīga no stingras izpildes. Tas ietver atļauto darbību kopsavilkumu publicēšanu, noteikto nosacījumu ievērošanas aktīvu uzraudzību un konfidencialitātes pienākumu ievērošanu.
• Ja ir aizdomas par pārkāpumiem, aģentūrām ir nekavējoties jāreaģē, konstatējot faktus un saucot pie disciplināras atbildības nopietnos gadījumos, lai saglabātu uzticēšanos un aizsargātu iestāžu integritāti.

Ombude secina, ka ES aģentūras var daudz mācīties cita no citas prakses. Ombude plāno piemērot šīs labas prakses pamatnostādnes lietām, uz kurām viņai nākotnē varētu tikt vērsta uzmanība.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija (ES delegācija Āfrikas Savienībā) izskatīja dotācijas pieteikumu, un uz bažām par iespējamu interešu konfliktu.

Sūdzības iesniedzējs piedalījās uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus par projektu Āfrikas vēlēšanu spēju atbalstam. Delegācija noraidīja sūdzības iesniedzēja pieteikumu, jo pieprasīja ES finansējumu, kas pārsniedza uzaicinājumā atļauto maksimālo procentuālo daļu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tā ir tipogrāfiska kļūda un ka delegācijai būtu vajadzējis pieprasīt paskaidrojumus, nevis noraidīt tā pieteikumu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka eksperts, kurš bija iesaistīts saskaņā ar šo uzaicinājumu finansētā projekta izstrādē, strādāja struktūrā, kas iesniedza pieteikumu saskaņā ar uzaicinājumu.

Ombuds konstatēja, ka Komisijai, pamatojoties uz savām iekšējām pamatnostādnēm, sūdzības iesniedzēja kļūda bija jāuzskata par “acīmredzamu pārrakstīšanās kļūdu”, un lūdza sūdzības iesniedzēju paskaidrot un/vai izlabot sūdzības iesniedzēja kļūdu. Viņa arī konstatēja, ka Komisija nav pienācīgi novērtējusi sūdzības iesniedzēja apgalvojumus par iespējamu interešu konfliktu. Šie divi trūkumi bija administratīva kļūme. Attiecībā uz abiem konstatējumiem ombuds uzskatīja, ka nebūtu lietderīgi sniegt attiecīgus ieteikumus, jo starplaikā dotācija jau ir piešķirta. Tomēr viņa izteica trīs ierosinājumus, kuru mērķis ir novērst šādu problēmu rašanos līdzīgos gadījumos nākotnē.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija mazināja interešu konflikta riskus, kas saistīti ar darbu privātajā sektorā, kuru uzņēmās bijušais vadītājs. Darbinieks, kurš agrāk bija nodarbināts Komisijas Konkurences departamentā, pārcēlās uz starptautisku [rediģētu] uzņēmumu kā augstākā līmeņa vadītājs, kas atbild par konkurences un reglamentējošiem jautājumiem, tostarp par Eiropu. Pirms pāriešanas darbā [rediģētajā] sabiedrībā bijušais darbinieks bija aizgājis no Komisijas un pievienojies globālam advokātu birojam. Komisija bija atļāvusi pārcelties uz advokātu biroju pēc tam, kad bijušais darbinieks tai bija paziņojis par nodomu sākt šo darbu.

Ombuds konstatēja, ka saistībā ar atļauju pārcelties uz juridisko biroju Komisija ir pieņēmusi pasākumus, lai mazinātu risku, ko rada bijušais darbinieks, kurš strādā ar lietām vai lietām, kas būtu būtiskas darbam juridiskajā birojā. Komisijas lēmums atļaut pārcelties uz advokātu biroju ietvēra arī vairākus ierobežojumus. Piemēram, bijušajam darbiniekam bija aizliegts tieši vai netieši strādāt visos gadījumos, par kuriem bijušais darbinieks bija atbildīgs dienesta laikā, vai visos ar viņiem tieši saistītos gadījumos. Lai palīdzētu bijušajam darbiniekam identificēt gadījumus, kas varētu radīt interešu konflikta problēmas jebkurā laikā pēc aiziešanas no dienesta, Komisija iekļāva lietu sarakstu, ko tā atjaunināja pēc tam, kad darbinieks bija faktiski aizgājis no darba.

Ombuda izmeklēšana apstiprināja, ka Komisija ir pieņēmusi stingru pieeju, lai saistībā ar bijušā darbinieka turpmāko lomu [rediģētajā] uzņēmumā novērtētu, vai konkurences lietas, kas nav iekļautas iepriekš minētajā sarakstā, tomēr varētu radīt interešu konfliktu, jo tās ir saistītas ar lietām, par kurām bijušais darbinieks bija atbildīgs. Ombuds atzinīgi novērtēja šo pieeju.

Ombuds slēdza izmeklēšanu, secinot, ka nebija administratīvas kļūmes tajā, kā Komisija risināja interešu konflikta riskus, kas saistīti ar attiecīgo darbu.