Lieta attiecās uz Eiropas Centrālās bankas (ECB) atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kuros ietverti ieteikumi saistībā ar tās dzimumu politiku un ar to saistītajiem pasākumiem. ECB uzskatīja, ka informācijas izpaušana apdraudētu juridisko konsultāciju aizsardzību un tās iekšējo lēmumu pieņemšanu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, proti, izpratne par juridisko pamatojumu, kas ir ECB dzimumu politikas un saistīto pasākumu pamatā.

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus. Pamatojoties uz to, ombuds konstatēja, ka dokumentu saturu var pamatoti uzskatīt par juridisku konsultāciju un ka ECB varēja pamatoti uzskatīt, ka dokumentu izpaušana būtu apdraudējusi juridisko konsultāciju aizsardzību. Turklāt ombuds uzskatīja, ka ECB ir pamats uzskatīt, ka informācijas izpaušana nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Tādējādi ombuds slēdza izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

Trīs lietas attiecas uz to, kā Eiropas Komisija piemēroja labāka regulējuma noteikumus un citas procesuālās prasības, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (983/2025/MAS), migrantu kontrabandas apkarošanu (2031/2024/VB) un kopējo lauksaimniecības politiku (1379/2024/MIK). Komisija uzskatīja šos priekšlikumus par steidzamiem un tāpēc neiekļāva savos noteikumos paredzētos pasākumus, piemēram, ietekmes novērtējumus un sabiedriskās apspriešanas. Sūdzības iesniedzēji, kas ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzskatīja, ka šie trūkumi ir Komisijas “labāka regulējuma” noteikumu pārkāpums. Divos gadījumos sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka Komisija nav pārbaudījusi tiesību aktu priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, kā prasīts Eiropas Klimata aktā. Vienā gadījumā sūdzības iesniedzējs bija nobažījies arī par to, ka Komisija ir pārkāpusi savu reglamentu par dienestu savstarpējām apspriedēm.   

Ombuds uzsāka izmeklēšanu trijās lietās. Viņa saņēma Komisijas rakstisko atbildi visās trijās lietās, pārbaudīja attiecīgos Komisijas dokumentus un viņas izmeklēšanas grupas tikās ar Komisijas pārstāvjiem saistībā ar divām izmeklēšanām.

Komisija atbildēja, ka labāka regulējuma noteikumi nav saistoši tiesību akti, bet gan politikas veidošanas instrumentu kopums attiecīgās informācijas vākšanai, kas būtu jāpiemēro samērīgi. Tā arī apgalvoja, ka pirms attiecīgo tiesību aktu priekšlikumu pieņemšanas ir savākusi visus attiecīgos pierādījumus, apspriedusies ar ieinteresētajām personām un veikusi klimata konsekvences novērtējumus un starpdienestu apspriešanos saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.

Pamatojoties uz savām izmeklēšanām, ombude konstatēja vairākus procesuālus trūkumus attiecībā uz to, kā Komisija sagatavoja tiesību aktu priekšlikumus, kas kopā ir uzskatāmi par administratīvām kļūmēm.

Konkrētāk, ombude konstatēja, ka Komisija ir plaši interpretējusi jēdzienu “steidzamība” un nav pietiekami pamatojusi tiesību aktu priekšlikumu “steidzamību” attiecībā uz sabiedrību, kā arī nav dokumentējusi savas atkāpes no piemērojamajiem labāka regulējuma noteikumiem. Ombuds arī konstatēja, ka Komisija nav ieviesusi procedūru, kas saskaņā ar Līgumiem un judikatūru nodrošinātu pārredzamu, uz pierādījumiem balstītu un iekļaujošu “steidzamu” tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanu. Ombude arī konstatēja, ka, neveicot pienācīgu uzskaiti par obligātajām pārbaudēm attiecībā uz tās priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, Komisija nav rīkojusies atbildīgi.

Lai novērstu šos trūkumus, ombuds sniedza divus ieteikumus. Ombuds ieteica Komisijai nodrošināt tās labāka regulējuma noteikumu paredzamu, konsekventu un nepatvaļīgu piemērošanu, definējot “steidzamas” situācijas, kas pamato atkāpi no noteikumos izklāstītajām prasībām. Turklāt, ja tiek piešķirtas atkāpes, Komisijai būtu jāizveido procedūra, lai nodrošinātu, ka tiesību aktu priekšlikumu steidzama sagatavošana joprojām atbilst pārredzama, uz pierādījumiem balstīta un iekļaujoša likumdošanas procesa principiem. Lai palīdzētu Komisijai veikt šo uzdevumu, ombude nāca klajā ar četriem ierosinājumiem, tostarp precizēt noteikumus par apspriešanos ar ieinteresētajām personām attiecībā uz steidzamiem priekšlikumiem un nodrošināt, ka pierādījumi, kas pamato tās priekšlikumus, tiek publicēti savlaicīgi, lai varētu rīkot publiskas debates pirms tiesību aktu pieņemšanas.

Šī izmeklēšana pēc savas iniciatīvas attiecās uz to, kā Eiropas Komisija lemj par uzņēmumu iesniegtajiem pieteikumiem atļaujas saņemšanai attiecībā uz īpaši bīstamām ķīmiskām vielām saskaņā ar ES Regulu par ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (“REACH regula”). Šādas īpaši bīstamas vielas var būt kancerogēnas, mutagēnas, reproduktīvajai sistēmai toksiskas vai tām var būt endokrīni disruptīvas īpašības. Lai gan lēmumu pieņemšanas process par šiem pieteikumiem turpinās, uzņēmumi, kas ir iesnieguši pieteikumus noteiktajā termiņā, var turpināt izmantot šīs vielas ES. Ņemot vērā bažas par kavēšanos Komisijas lēmumu pieņemšanas procesā, ombude interesējās par laiku, kas Komisijai vajadzīgs, lai lemtu par pieteikumiem atļauju piešķiršanai īpaši bīstamām ķīmiskām vielām, kā arī par atļauju piešķiršanas procesa pārredzamību.

Ombuds konstatēja, ka, lai gan tiesību aktos noteiktais termiņš ir trīs mēneši, Komisijai bija vajadzīgi vidēji 14,5 mēneši un dažos gadījumos vairāki gadi, lai sagatavotu lēmumu projektus par atļaujas piešķiršanu vai atteikšanu. Turklāt lēmumu pieņemšanas process nebija pārredzams. Ombuds konstatēja, ka Komisijas sistemātiska tiesību aktos noteiktā termiņa neievērošana un pārredzamības nodrošināšana ir administratīva kļūme.

Kavēšanās rada nopietnu risku sabiedrības veselībai un videi. Kavēšanās arī apdraud to uzņēmumu intereses, kuru saimnieciskā darbība var tikt traucēta, jo joprojām pastāv neskaidrība par to, vai atļauja tiks piešķirta. Saskaroties ar šīm problēmām, Komisijai būtu jādara viss iespējamais, lai iesniegtu skaidru plānu par to, kā novērst kavēšanos.

Ombuds sniedza Komisijai ieteikumus pārskatīt savas iekšējās procedūras, lai nodrošinātu, ka tā var ātrāk pieņemt lēmumus par šiem pieteikumiem. Šajā saistībā Komisijai būtu jāpiemēro noteikums, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējiem ir jāpierāda, ka viņi ir izpildījuši atļaujas piešķiršanas juridiskos nosacījumus (pierādīšanas pienākums), un prioritārā kārtā jānoraida tie pieteikumi, kuros nav pietiekamas informācijas šajā sakarā. Komisijai būtu arī jānodrošina, ka tā publicē jēgpilnākus kopsavilkumus par sanāksmēm, ko rīko “REACH komiteja”, kuras sastāvā ir dalībvalstu pārstāvji un kura apstiprina galīgos lēmumus.

Komisija pieņēma Ombuda ieteikumu publicēt jēgpilnākus REACH komitejas sanāksmju protokolu kopsavilkumus. Tomēr tā nepiekrita Ombuda analīzei par galvenajiem kavēšanās cēloņiem, norādot, ka kavēšanos galvenokārt izraisīja faktori, kurus tas nevarēja ietekmēt, proti, pieteikumu milzīgais skaits, atšķirības starp REACH komitejas locekļiem un laiks, kas vajadzīgs, lai īstenotu Revīzijas palātas pieprasītās izmaiņas.

Diemžēl Komisija neņēma vērā ombudes ieteikumu pārskatīt savas ilgās iekšējās procedūras un sniedza nekonsekventu un nepilnīgu informāciju par savu praksi īstenot pierādīšanas pienākumu, novērtējot atļaujas pieteikumus. Kopumā Komisija neiesniedza skaidru un visaptverošu plānu par to, kā risināt problēmu saistībā ar kavēšanos atļauju piešķiršanas procedūrā. Ir vajadzīgi turpmāki Komisijas pasākumi, lai pilnībā īstenotu REACH regulas mērķus un jaunāko judikatūru nolūkā izvairīties no kavējumiem īpaši bīstamu ķīmisko vielu riska pārvaldībā. Tāpēc ombude saglabā savu konstatējumu par administratīvu kļūmi.

Šī izmeklēšana pēc savas iniciatīvas attiecās uz to, kā Eiropas Komisija lemj par uzņēmumu iesniegtajiem pieteikumiem atļauju saņemšanai attiecībā uz īpaši bīstamu ķīmisko vielu īpašiem lietojumiem. Šīs vielas var būt kancerogēnas, mutagēnas, reproduktīvajai sistēmai toksiskas vai tām var būt endokrīni disruptīvas īpašības. Saskaņā ar ES Regulu par ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (“REACH regula”), kamēr šis lēmumu pieņemšanas process turpinās, uzņēmumi, kas ir iesnieguši pieteikumus noteiktajā termiņā, var turpināt izmantot vielas ES. Ir paustas bažas par kavēšanos lēmumu pieņemšanas procesā, kas nozīmē, ka šādas bīstamas vielas joprojām tiek izmantotas, kā arī par procesa pārredzamības trūkumu.  

Ombuds konstatēja, ka, lai gan tiesību aktos noteiktais termiņš ir trīs mēneši, Komisijai bija vajadzīgi vidēji 14,5 mēneši un dažos gadījumos vairāki gadi, lai sagatavotu lēmumu projektus par atļaujas piešķiršanu vai atteikšanu. Šī sistēmiskā kavēšanās un no tās izrietošā Komisijas tiesību aktos noteikto termiņu neievērošana lēmumu pieņemšanas procesā ir administratīva kļūme. Lai to risinātu, ombuds ieteica Komisijai pārskatīt savas iekšējās procedūras, lai nodrošinātu, ka tā var ātrāk pieņemt lēmumus par šiem pieteikumiem. Tas atspoguļotu tiesību akta mērķi, proti, steidzami izbeigt vai kontrolēt īpaši bīstamu ķīmisko vielu izmantošanu. Šajā saistībā Komisijai būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas piesakās uz atļaujām, izpilda savu pienākumu iesniegt pieteikumus, kuros ir pietiekama informācija, lai Komisija varētu izlemt, vai ir izpildīti atļaujas piešķiršanas juridiskie nosacījumi, un prioritāte būtu jāpiešķir to pieteikumu noraidīšanai, kuros nav pietiekamas informācijas. Tas arī nozīmētu, ka uzņēmumi, kas pieteikumā nesniedz pietiekamu informāciju, nevarētu turpināt tirgot vielas attiecīgajam lietojumam.

Ombuds arī uzskatīja, ka Komisija nenodrošina pietiekamu pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā, kas ir administratīva kļūme. Lai risinātu šo jautājumu, ombude ieteica Komisijai publicēt jēgpilnākus ziņojumus no REACH komitejas sanāksmēm, kurās piedalās Komisijas un dalībvalstu pārstāvji, un apstiprināt galīgos lēmumus. Šie ziņojumi būtu jāpublicē savlaicīgi un noteikti pirms nākamās sanāksmes. Ņemot vērā komitejas apspriežu nozīmi, sabiedrībai vajadzētu būt iespējai sekot līdzi tās darbam dažādos lēmumu pieņemšanas procesa posmos attiecībā uz konkrētām vielām un izprast iespējamās kavēšanās iemeslus, lai sauktu pie atbildības iesaistītos dalībniekus.