Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Komisija nodrošina, ka Rumānija pilnībā īsteno Eiropas Savienības Tiesas spriedumu par nelikumīgu atteikumu izsniegt personas apliecības Rumānijas pilsoņiem, kuru domicils ir citās dalībvalstīs.

Ombuds konstatēja, ka šis jautājums, šķiet, attīstās valsts līmenī un ka Komisija ir aktīvi un saprātīgos intervālos uzraudzījusi situāciju.

Ombuds slēdza lietu, secinot, ka šajā posmā turpmāka izmeklēšana nav pamatota. Tomēr ombude lūdza Komisiju sešu mēnešu laikā sniegt viņai jaunāko informāciju par tās novērtējumu attiecībā uz to, kā Rumānija izpilda spriedumu, un par Komisijas veiktajiem turpmākajiem pasākumiem.

Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi Eiropas Savienības Aģentūras tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropola) rīcībā esošajiem dokumentiem par tās sadarbību ar dalībvalstu iestādēm, Apvienoto Karalisti un Frontex saistībā ar kontrabandas apkarošanas darbībām Lamanšā. Eiropols identificēja 197 dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, un atteica piekļuvi tiem visiem. Atsakot piekļuvi, Eiropols apgalvoja, ka dokumentu izpaušana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar sabiedrības drošību un tās starptautiskajām attiecībām. 

Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgo dokumentu paraugus un tikās ar Eiropola pārstāvjiem. Pamatojoties uz to un ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kas ir ES iestādēm un aģentūrām, ja tās uzskata, ka ir apdraudēta sabiedriskā drošība un starptautiskās attiecības, Ombuds konstatēja, ka Eiropola lēmums atteikt publisku piekļuvi nav acīmredzami nepareizs.

Ņemot vērā to, ka attiecīgās sabiedrības intereses nevar aizstāt ar citām sabiedrības interesēm, kas tiek uzskatītas par svarīgākām, ombuds slēdza izmeklēšanu, konstatējot, ka Eiropols nav pieļāvis administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzējs lūdza Eiropas Komisiju nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem par ES atbalstu migrācijas pārvaldībai Kiprā. Komisija identificēja četrus dokumentus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā: divi sanāksmju ziņojumi, brīfings un ātrās reaģēšanas ziņojums, bet tika piešķirta piekļuve tikai ātrās reaģēšanas ziņojuma daļām. Atsakot piekļuvi citiem dokumentiem, Komisija atsaucās uz izņēmumiem, kas paredzēti ES tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem, apgalvojot, ka publiskošana varētu kaitēt sabiedrības interesēm saistībā ar sabiedrisko drošību un starptautiskajām attiecībām, kā arī tās lēmumu pieņemšanas procesiem. Ja Komisija noteiktajā termiņā neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja pārskatīšanas pieprasījumu (“atkārtots pieteikums”), sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas netiešo atteikumu (pilnībā) izpaust pieprasītos dokumentus, un Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja attiecīgos dokumentus. Pamatojoties uz pārbaudi, ombude piekrita Komisijas sākotnējam viedoklim, ka dokumentiem varētu piešķirt plašāku piekļuvi. Neilgi pēc tam, kad ombude nosūtīja savu sākotnējo viedokli, Komisija pieņēma apstiprinošu lēmumu par sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu, kurā tā apstiprināja savu sākotnējo nostāju un atteica jebkādu turpmāku piekļuvi. Ombude pieprasīja tikšanos starp izmeklēšanas grupu un Komisijas pārstāvjiem, lai iegūtu papildu skaidrojumus par Komisijas nostāju.

Ombude pauda nožēlu, ka izmeklēšanas gaitā Komisija nav piešķīrusi plašāku piekļuvi sanāksmju ziņojumiem un brīfingam. Ņemot vērā to, ka Komisija apstiprināja savu nostāju apstiprinošajā lēmumā un tikšanās laikā ar ombuda izmeklēšanas grupu, ombuds uzskatīja, ka šīs lietas kontekstā lietas izskatīšana nebūtu lietderīga. Tomēr ombude sagaida, ka Komisija ņems vērā viņas detalizēto novērtējumu, kad tā izskatīs turpmākos pieprasījumus par publisku piekļuvi brīfingiem un sanāksmju ziņojumiem, piemēram, attiecīgajiem.

Trīs lietas attiecas uz to, kā Eiropas Komisija piemēroja labāka regulējuma noteikumus un citas procesuālās prasības, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (983/2025/MAS), migrantu kontrabandas apkarošanu (2031/2024/VB) un kopējo lauksaimniecības politiku (1379/2024/MIK). Komisija uzskatīja šos priekšlikumus par steidzamiem un tāpēc neiekļāva savos noteikumos paredzētos pasākumus, piemēram, ietekmes novērtējumus un sabiedriskās apspriešanas. Sūdzības iesniedzēji, kas ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzskatīja, ka šie trūkumi ir Komisijas “labāka regulējuma” noteikumu pārkāpums. Divos gadījumos sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka Komisija nav pārbaudījusi tiesību aktu priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, kā prasīts Eiropas Klimata aktā. Vienā gadījumā sūdzības iesniedzējs bija nobažījies arī par to, ka Komisija ir pārkāpusi savu reglamentu par dienestu savstarpējām apspriedēm.   

Ombuds uzsāka izmeklēšanu trijās lietās. Viņa saņēma Komisijas rakstisko atbildi visās trijās lietās, pārbaudīja attiecīgos Komisijas dokumentus un viņas izmeklēšanas grupas tikās ar Komisijas pārstāvjiem saistībā ar divām izmeklēšanām.

Komisija atbildēja, ka labāka regulējuma noteikumi nav saistoši tiesību akti, bet gan politikas veidošanas instrumentu kopums attiecīgās informācijas vākšanai, kas būtu jāpiemēro samērīgi. Tā arī apgalvoja, ka pirms attiecīgo tiesību aktu priekšlikumu pieņemšanas ir savākusi visus attiecīgos pierādījumus, apspriedusies ar ieinteresētajām personām un veikusi klimata konsekvences novērtējumus un starpdienestu apspriešanos saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.

Pamatojoties uz savām izmeklēšanām, ombude konstatēja vairākus procesuālus trūkumus attiecībā uz to, kā Komisija sagatavoja tiesību aktu priekšlikumus, kas kopā ir uzskatāmi par administratīvām kļūmēm.

Konkrētāk, ombude konstatēja, ka Komisija ir plaši interpretējusi jēdzienu “steidzamība” un nav pietiekami pamatojusi tiesību aktu priekšlikumu “steidzamību” attiecībā uz sabiedrību, kā arī nav dokumentējusi savas atkāpes no piemērojamajiem labāka regulējuma noteikumiem. Ombuds arī konstatēja, ka Komisija nav ieviesusi procedūru, kas saskaņā ar Līgumiem un judikatūru nodrošinātu pārredzamu, uz pierādījumiem balstītu un iekļaujošu “steidzamu” tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanu. Ombude arī konstatēja, ka, neveicot pienācīgu uzskaiti par obligātajām pārbaudēm attiecībā uz tās priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, Komisija nav rīkojusies atbildīgi.

Lai novērstu šos trūkumus, ombuds sniedza divus ieteikumus. Ombuds ieteica Komisijai nodrošināt tās labāka regulējuma noteikumu paredzamu, konsekventu un nepatvaļīgu piemērošanu, definējot “steidzamas” situācijas, kas pamato atkāpi no noteikumos izklāstītajām prasībām. Turklāt, ja tiek piešķirtas atkāpes, Komisijai būtu jāizveido procedūra, lai nodrošinātu, ka tiesību aktu priekšlikumu steidzama sagatavošana joprojām atbilst pārredzama, uz pierādījumiem balstīta un iekļaujoša likumdošanas procesa principiem. Lai palīdzētu Komisijai veikt šo uzdevumu, ombude nāca klajā ar četriem ierosinājumiem, tostarp precizēt noteikumus par apspriešanos ar ieinteresētajām personām attiecībā uz steidzamiem priekšlikumiem un nodrošināt, ka pierādījumi, kas pamato tās priekšlikumus, tiek publicēti savlaicīgi, lai varētu rīkot publiskas debates pirms tiesību aktu pieņemšanas.