Lieta attiecās uz pieprasījumu nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar kafijas izstrādes programmām Etiopijā. Sūdzības iesniedzējs savu pieprasījumu Komisijai iesniedza 2024. gada augustā.

Komisija pirmo reizi atbildēja 2024. gada decembrī. Tā piešķīra pilnīgu piekļuvi diviem dokumentiem, pilnībā atteica piekļuvi trim dokumentiem un piešķīra daļēju piekļuvi atlikušajam 31 dokumentam. To darot, Komisija apgalvoja, ka (pilnīga) izpaušana varētu apdraudēt pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību, personas datu un komerciālo interešu aizsardzību, kā arī sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

Sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas lēmumu, 2025. gada janvārī iesniedzot “atkārtotu pieteikumu”. Tā kā atbilde netika saņemta, sūdzības iesniedzējs 2025. gada maijā vērsās pie ombuda.

Ombuds 2025. gada jūnijā sāka izmeklēšanu un lūdza Komisiju pēc iespējas ātrāk atbildēt sūdzības iesniedzējam.

Pēc vairākkārtējas informācijas apmaiņas ar Komisiju par šo jautājumu Ombuds 2026. gada 20. aprīlī nosūtīja Komisijai galīgo atgādinājumu, mudinot to pieņemt apstiprinošu lēmumu vēlākais līdz 2026. gada 12. maijam. Komisija to nav izdarījusi.

Tā kā Komisija joprojām nebija atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu vairāk nekā 15 mēnešus pēc Regulā 1049/2001 noteiktā termiņa beigām, ombuds slēdza izmeklēšanu, konstatējot administratīvu kļūmi.

Trīs lietas attiecas uz to, kā Eiropas Komisija piemēroja labāka regulējuma noteikumus un citas procesuālās prasības, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju (983/2025/MAS), migrantu kontrabandas apkarošanu (2031/2024/VB) un kopējo lauksaimniecības politiku (1379/2024/MIK). Komisija uzskatīja šos priekšlikumus par steidzamiem un tāpēc neiekļāva savos noteikumos paredzētos pasākumus, piemēram, ietekmes novērtējumus un sabiedriskās apspriešanas. Sūdzības iesniedzēji, kas ir pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzskatīja, ka šie trūkumi ir Komisijas “labāka regulējuma” noteikumu pārkāpums. Divos gadījumos sūdzības iesniedzēji arī apgalvoja, ka Komisija nav pārbaudījusi tiesību aktu priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, kā prasīts Eiropas Klimata aktā. Vienā gadījumā sūdzības iesniedzējs bija nobažījies arī par to, ka Komisija ir pārkāpusi savu reglamentu par dienestu savstarpējām apspriedēm.   

Ombuds uzsāka izmeklēšanu trijās lietās. Viņa saņēma Komisijas rakstisko atbildi visās trijās lietās, pārbaudīja attiecīgos Komisijas dokumentus un viņas izmeklēšanas grupas tikās ar Komisijas pārstāvjiem saistībā ar divām izmeklēšanām.

Komisija atbildēja, ka labāka regulējuma noteikumi nav saistoši tiesību akti, bet gan politikas veidošanas instrumentu kopums attiecīgās informācijas vākšanai, kas būtu jāpiemēro samērīgi. Tā arī apgalvoja, ka pirms attiecīgo tiesību aktu priekšlikumu pieņemšanas ir savākusi visus attiecīgos pierādījumus, apspriedusies ar ieinteresētajām personām un veikusi klimata konsekvences novērtējumus un starpdienestu apspriešanos saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem.

Pamatojoties uz savām izmeklēšanām, ombude konstatēja vairākus procesuālus trūkumus attiecībā uz to, kā Komisija sagatavoja tiesību aktu priekšlikumus, kas kopā ir uzskatāmi par administratīvām kļūmēm.

Konkrētāk, ombude konstatēja, ka Komisija ir plaši interpretējusi jēdzienu “steidzamība” un nav pietiekami pamatojusi tiesību aktu priekšlikumu “steidzamību” attiecībā uz sabiedrību, kā arī nav dokumentējusi savas atkāpes no piemērojamajiem labāka regulējuma noteikumiem. Ombuds arī konstatēja, ka Komisija nav ieviesusi procedūru, kas saskaņā ar Līgumiem un judikatūru nodrošinātu pārredzamu, uz pierādījumiem balstītu un iekļaujošu “steidzamu” tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanu. Ombude arī konstatēja, ka, neveicot pienācīgu uzskaiti par obligātajām pārbaudēm attiecībā uz tās priekšlikumu atbilstību ES klimata mērķiem, Komisija nav rīkojusies atbildīgi.

Lai novērstu šos trūkumus, ombuds sniedza divus ieteikumus. Ombuds ieteica Komisijai nodrošināt tās labāka regulējuma noteikumu paredzamu, konsekventu un nepatvaļīgu piemērošanu, definējot “steidzamas” situācijas, kas pamato atkāpi no noteikumos izklāstītajām prasībām. Turklāt, ja tiek piešķirtas atkāpes, Komisijai būtu jāizveido procedūra, lai nodrošinātu, ka tiesību aktu priekšlikumu steidzama sagatavošana joprojām atbilst pārredzama, uz pierādījumiem balstīta un iekļaujoša likumdošanas procesa principiem. Lai palīdzētu Komisijai veikt šo uzdevumu, ombude nāca klajā ar četriem ierosinājumiem, tostarp precizēt noteikumus par apspriešanos ar ieinteresētajām personām attiecībā uz steidzamiem priekšlikumiem un nodrošināt, ka pierādījumi, kas pamato tās priekšlikumus, tiek publicēti savlaicīgi, lai varētu rīkot publiskas debates pirms tiesību aktu pieņemšanas.

Lieta attiecās uz iespējamu interešu konfliktu, kurā bija iesaistīts lauksaimniecības komisārs. Sūdzības iesniedzējs, organizācija, kas pārstāv Polijas lauksaimniekus, bija iesniedzis pārkāpuma sūdzību par Polijas lauksaimniecības tiesību aktiem. Pēc tam sūdzības iesniedzējs informēja Eiropas Komisiju par to, ka lauksaimniecības komisāra brālis ir viens no Polijas parlamenta deputātiem, kuri bija ierosinājuši attiecīgo tiesību aktu.   

Ombuds konstatēja, ka veids, kādā Komisija novērtēja interešu konfliktu, bija kļūdains. Konkrētāk, tā neesot ņēmusi vērā faktu, ka komisāra attiecības ar vienu no tiesību akta priekšlikuma iesniedzējiem varēja negatīvi ietekmēt vai tikt uzskatītas par tādām, kas negatīvi ietekmē Komisijas neatkarību attiecīgās sūdzības par pārkāpumu izvērtēšanā.  

Ombuds ierosināja uzlabojumus, lai risinātu šo jautājumu, un mudināja Komisiju pārskatīt lēmumu pieņemšanu par pārkāpuma sūdzību cita komisāra uzraudzībā. Tā kā ombude konstatēja arī procedūras nepilnības šajā lietā, viņa nāca klajā ar otru ierosinājumu uzlabojumiem, lai novērstu līdzīgu situāciju rašanos nākotnē.

Ombude slēdza izmeklēšanu, lūdzot Komisiju ziņot par pasākumiem, ko tā veikusi, lai ņemtu vērā viņas ierosinājumus.

Lieta attiecās uz to, kā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), novērtējot pesticīdus, ņem vērā pesticīdu netiešās ietekmes radītos riskus bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmām. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka metodes netiešās ietekmes novērtēšanai jau ir pieejamas un tas, ka EFSA to nedara, ir pretrunā piemērojamajam tiesiskajam regulējumam.

Izmeklēšanas gaitā EFSA sniedza detalizētākus paskaidrojumus par to, kāpēc tā kā “riska novērtētāja” pašlaik nevar sistemātiski novērtēt pesticīdu netiešo ietekmi. Konkrētāk, EFSA paskaidroja, ka Eiropas Komisija kā “riska pārvaldītāja” joprojām pārskata kritērijus pesticīdu radītā vides riska novērtēšanai, proti, “īpašos aizsardzības mērķus”. Kamēr šādi īpaši aizsardzības mērķi nav izstrādāti un apstiprināti, EFSA nevar sistemātiski novērtēt katra pesticīda netiešās ietekmes uz vidi risku.

Ombuds konstatēja, ka EFSA ir skaidri paskaidrojusi, kāpēc, kamēr nav noteikti attiecīgie īpašie aizsardzības mērķi, tā savos novērtējumos par pesticīdu radīto risku videi sistemātiski neņem vērā netiešo ietekmi. Tomēr viņa norādīja uz kavēšanos ar konkrēto aizsardzības mērķu pabeigšanu, kurus viņa plāno izvirzīt Komisijai.

Lai gan ombude atzinīgi novērtēja EFSA iesaistīšanos sūdzības iesniedzējas bažu risināšanā, viņa saprata sūdzības iesniedzējas neapmierinātību, ka EFSA iesaistījās šādā dialogā tikai pēc viņas iejaukšanās. Ombuds to uzskatīja par nožēlojamu. Tomēr, tā kā EFSA tagad ir vispusīgi atbildējusi sūdzības iesniedzējam, turpmāka izmeklēšana šajā jautājumā nav pamatota. Tomēr viņa ierosināja uzlabot to, kā EFSA turpmāk būtu jārisina līdzīgas problēmas.