Sagatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu [1]

Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs, Brīvas informācijas infrastruktūras fonds [2], sūdzējās ombudam par to, kā Parlaments izskatīja tā pieprasījumu par publisku piekļuvi komiteju koordinatoru sanāksmju protokoliem [3].

2. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 8. jūlijā pieprasīja Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas (INTA), Juridiskās komitejas (JURI) un Konstitucionālo jautājumu komitejas (AFCO) sanāksmju protokolus attiecībā uz sarunām par Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA)[4]. Tā arī pieprasīja visu saistīto komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus.

3. Parlamenta Pārredzamības un publiskas piekļuves dokumentiem nodaļa 2011. gada 28. jūlijā atbildēja, ka visu Parlamenta komiteju sanāksmju protokoli ir pieejami Parlamenta tīmekļa vietnē [5]. Turpinājumā tā norādīja, ka šajā protokolā ir iekļauts punkts “Koordinatoru lēmumi” vai “Priekšsēdētāja paziņojumi” ar attiecīgajiem koordinatoru lēmumiem. Tomēr tā piebilda, ka komitejas koordinatoru sanāksmēm nav atsevišķa protokola.

4. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 29. jūlijā iesniedza atkārtotu pieteikumu par publisku piekļuvi komitejas koordinatoru sanāksmju protokoliem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, Google meklējot „Eiropas Parlamenta koordinatoru sanāksmes”, tika sagatavoti atsevišķi Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas (ENVI komitejas) koordinatoru sanāksmju protokoli.

5. Parlaments 2011. gada 5. augustā uzstāja, ka parasti nav atsevišķu komitejas koordinatoru sanāksmju protokolu. Tā piebilda, ka dažas komitejas, piemēram, ENVI komiteja, ir nolēmušas publicēt savu sanāksmju rezultātus.

6. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 5. oktobrī nosūtīja vēstuli INTA komitejas sekretariātam. Tā atsaucās uz iepriekšējām Parlamenta atbildēm, ka „koordinatoru sanāksmēm nav atsevišķu protokolu”, un apgalvoja, ka šie paziņojumi ir izrādījušies nepareizi, jo EP deputāta Carl Schlyter vēstulē INTA komitejai ir atsauce uz koordinatoru protokoliem. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka INTA komitejas sekretariāts ir noliedzis vai noslēpis dokumentu esību, un mudināja sekretariātu reģistrēt visus esošos dokumentus vienā no Parlamenta dokumentu reģistriem, lai sabiedrība varētu pārsūdzēt lēmumus par piekļuves atteikumu.

7. Parlaments 2011. gada 25. oktobrī, atsaucoties uz sūdzības iesniedzēja 2011. gada 5. oktobra pieprasījumu INTA komitejas sekretariātam, piešķīra piekļuvi INTA koordinatoru sanāksmju protokoliem par ACTA, proti, 2011. gada 21. jūnijā notikušās INTA komitejas koordinatoru sanāksmes protokoliem [6].

8. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 20. novembrī rakstīja Parlamentam, pateicoties par to, ka tam ir nosūtīts INTA komitejas koordinatoru sanāksmes par ACTA protokola eksemplārs. Tomēr tā norādīja, ka savā 2011. gada 8. jūlija pieprasījumā tā ir lūgusi arī JURI komitejas koordinatoru sanāksmes protokolu, bet Parlaments trīs reizes ir noliedzis šo sanāksmju esamību. Tā vēlreiz lūdza publisku piekļuvi šim protokolam.

9. Parlaments 2011. gada 28. novembrī atbildēja sūdzības iesniedzējam, ka „pēc JURI komitejas sekretariāta sniegtās informācijas mēs apstiprinām savu pagājušā gada jūlijā sniegto atbildi: JURI komitejas sekretariāts neizstrādā atsevišķu koordinatora protokolu. JURI komitejas sanāksmju protokoli ir pieejami EP tīmekļa vietnē: [atsauce]. Koordinatoru pieņemtie lēmumi ir iekļauti komitejas protokolā (punkts „Priekšsēdētāja paziņojumi”) ...”.

Izmeklēšanas priekšmets

10. Ombuds lūdza Parlamentu sniegt atzinumu par šādu apgalvojumu un prasību:

Apgalvojums:

Parlaments nereģistrē visus esošos Parlamenta dokumentus savā elektroniskajā dokumentu reģistrā, jo īpaši Parlamenta komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus.

Apgalvojums:

Parlamentam būtu jāreģistrē visi esošie Parlamenta dokumenti savā elektroniskajā dokumentu reģistrā, jo īpaši Parlamenta komiteju koordinatoru sanāksmju protokoli.

Izmeklēšana

11. Sūdzība tika nosūtīta Parlamentam atzinuma sniegšanai. Parlaments savu atzinumu nosūtīja 2012. gada 31. maijā. Pēc tam atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš 2012. gada 25. jūlijā nosūtīja savus apsvērumus.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par to, ka reģistrā nav reģistrēti visi esošie Parlamenta dokumenti

Ombudam iesniegtie argumenti

12. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Parlaments pārkāpj Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (Regula 1049/2001)[7], nereģistrējot visus Parlamenta dokumentus (piemēram, INTA, JURI un AFCO komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus) publiskā dokumentu reģistrā. Tas arī apgalvoja, ka šīs nepilnības dēļ ir pārkāpts arī Parlamenta Reglamenta 103. pants („Parlamenta darbības pārredzamība”), kurā noteikts: „Parlaments nodrošina, ka tā darbība ir maksimāli pārredzama saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 1. panta otro daļu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 15. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantu.”

13. Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 14. apsvērumā ir teikts, ka, „lai pilsoņiem būtu vieglāk īstenot savas tiesības, katrai iestādei būtu jānodrošina piekļuve dokumentu reģistram”. Tā arī norādīja, ka 6. apsvērumā ir noteikts, ka "[d]alībvalstis piešķir piekļuvi dokumentiem gadījumos, kad iestādes darbojas kā likumdevējas". Tā citēja arī Regulas Nr. 1049/2001 12. pantu, kas ir formulēts šādi:

"1. Iestādes, ciktāl iespējams, dara dokumentus tieši pieejamus sabiedrībai elektroniskā veidā vai izmantojot reģistru saskaņā ar attiecīgās iestādes noteikumiem.

2. Jo īpaši, ievērojot 4. un 9. pantu, būtu jādara tieši pieejami leģislatīvie dokumenti, proti, dokumenti, kas sagatavoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūru gaitā, kuri ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm.

3. Ja iespējams, citiem dokumentiem, jo īpaši dokumentiem, kas saistīti ar politikas vai stratēģijas izstrādi, vajadzētu būt tieši pieejamiem.

4. Ja reģistrā nav tiešas piekļuves, reģistrā, cik vien iespējams, norāda, kur dokuments atrodas."

14. Pēc tam Parlaments izskaidroja sava elektroniskā reģistra struktūru. Tā norādīja, ka, lai ievērotu Regulas Nr. 1049/2001 11. pantu, tā uzskaitīja to dokumentu kategorijas, kurus Parlaments ir sagatavojis vai saņēmis saistībā ar starpiestāžu procedūrām. Kad šis dokumentu saraksts tika izveidots, Parlaments izstrādāja nepieciešamos IT rīkus, kas ļauj automātiski ievadīt (sagatavotos/saņemtos) dokumentus elektroniskā publiskā reģistrā. Dažādās dokumentu kategorijas ir uzskaitītas publiskajā reģistrā, ļaujot veikt meklēšanu tiešsaistē pēc kategorijas. Vairumā gadījumu (95 %) ir iespējama dokumentu tieša lejupielāde. Ja tieša lejupielāde nav iespējama, reģistrā parādās atsauce uz attiecīgo dokumentu. Pēc tam dokumentu var pieprasīt Parlamentam.

15. Parlaments norādīja, ka, izveidojot publisko reģistru, tas piemēroja kritērijus, saskaņā ar kuriem uzskaitītajiem dokumentiem ir jābūt “formāliem” dokumentiem, t. i., dokumentiem, kuriem ir noteikta galīgās redakcijas pakāpe un kuri ir reģistrēti iekšējā dokumentu pārvaldības sistēmā. Parlaments norādīja, ka pagaidu vai pārejas dokumenti (piemēram, personiskas piezīmes, iekšējie sagatavošanas projekti, e-pasta vēstules u. c.) nav reģistrēti nevienā sistēmā, ja vien tie nav nepieciešami, lai pienācīgi veiktu turpmākus pasākumus saistībā ar konkrētu lietu. Līdz ar to tie nav iekļauti publiskajā reģistrā. Turpretī oficiālie projekti vai sagatavošanas dokumenti, kas attiecas uz diskusijām par (galvenokārt leģislatīviem) dosjē un kas jāpieņem parlamentārajām komitejām vai Parlamenta plenārsēdēm, tiek iekļauti publiskajā reģistrā.

16. Parlaments apgalvoja, ka, izstrādājot automātiskās ievades sistēmu, tas ir piešķīris prioritāti dokumentiem, kas sagatavoti un saņemti saistībā ar likumdošanas procedūru, lai nodrošinātu atbilstību regulas 12. pantam un 6. apsvērumam un proaktīvi veicinātu likumdošanas procedūras pārredzamību. Parlaments arī norādīja, ka reģistra darbības joma pakāpeniski paplašinās, jo līdztekus Parlamenta paplašinātajām kompetencēm tiek noteiktas un sagatavotas jaunas dokumentu tipoloģijas.

17. Atbildot uz sūdzības iesniedzēja prasību, ka Parlamentam būtu jāreģistrē visi esošie Parlamenta dokumenti savā elektroniskajā publiskajā reģistrā, Parlaments norādīja, ka, pēc tā domām, regulas 11. pants neuzliek iestādēm pienākumu savos reģistros uzskaitīt visus to rīcībā esošos dokumentus. Turklāt no labas pārvaldības viedokļa nav ne iespējams, ne ieteicams reģistrēt visus esošos dokumentus neatkarīgi no to oficiālā statusa un pabeigtības pakāpes. Tas būtu arī pretrunā efektīvai pārredzamībai.

18. Parlaments apgalvoja, ka no tehniskā viedokļa un ņemot vērā ļoti plašo „dokumenta” definīciju regulas 3. panta a) punktā, pilnībā izsmeļoša reģistra izveide nav iespējama. Praktiski plašā definīcija nozīmē, ka jebkuru sagatavošanas dokumentu ar pirmajām idejām (pat ar roku rakstītu) par nākamo ziņojumu varētu uzskatīt par dokumentu. Tas pats attiecas uz visām ziņojuma projekta sākotnējām versijām. Šādi dokumenti (personiskās piezīmes, e-pasti, post-tā, provizoriskie projekti), protams, "pastāv". Tomēr, ņemot vērā to īslaicīgo raksturu, tos parasti nereģistrē.

19. Parlaments apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums izriet no neskaidrības starp plašas piekļuves principu (regulas 11. apsvērums) un iestāžu pienākumu izveidot reģistru. Tā norādīja, ka publisks reģistrs ir instruments, kas atvieglo publisku piekļuvi. Parlaments norādīja, ka regulā nav paredzēta paralēle starp publiskas piekļuves principa darbības jomu un reģistra darbības jomu. Ja tiktu izveidota šāda paralēle, tās īstenošana būtu nereāla. Tas radītu smagu administratīvo slogu iestādēm, ņemot vērā iestāžu rīcībā esošo dažāda veida sākotnējo un neoficiālo dokumentu ievērojamo apjomu. Prasot iestādēm reģistrēt visus šādus dokumentus, tiktu traucēta iestāžu laba darbība.

20. Tomēr Parlaments uzstāja, ka šāds nošķīrums (starp piekļuves tiesībām un reģistra darbības jomu) nenozīmē piekļuves tiesību ierobežojumu. Gluži pretēji, tas nozīmē, ka, iesniedzot pieprasījumu, attiecīgajai iestādei ir pienākums identificēt attiecīgo dokumentu un pārbaudīt tā saturu, lai nodrošinātu publisku piekļuvi saskaņā ar Regulu. Šis uzdevums nav atkarīgs no tā, vai publiskajā reģistrā ir atsauce uz pieprasītajiem dokumentiem.

21. Tādējādi Parlaments secināja, ka tā dokumentu publiskais reģistrs atbilst Regulas 1049/2001 11. un 12. panta prasībām.

22. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka no Parlamenta viedokļa tas saprot, ka Parlaments nereģistrē pagaidu vai pārejas dokumentus. Tomēr tā apgalvoja, ka ir daudzi dokumenti, kas nav īslaicīgi vai īslaicīgi un kas būtu jāiekļauj reģistrā, piemēram, i) komiteju koordinatoru sanāksmju protokoli un ii) sarunu dokumenti.

23. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka koordinatoru sanāksmju protokoli nav pagaidu vai pagaidu dokumenti. Tā norādīja, ka komiteju sekretariāti sagatavo atsevišķu detalizētu koordinatoru protokolu un nosūta to visiem komitejas locekļiem. Šiem dokumentiem ir būtiska nozīme, jo tie informē komitejas locekļus un var reģistrēt lēmumus. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka reģistrā nav norādīts, kuri komiteju sekretariāti sagatavo koordinatoru protokolus. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka joprojām nav saņēmis pieprasīto JURI komitejas koordinatoru protokolu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šādi protokoli pastāv. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šķiet, ka komitejas nekopīgo savus dokumentus ar reģistru. Tā piebilda, ka komiteju sekretariāti Parlamentā darbojas kā “mazās karaļvalstis”, kas reģistram nav pieejamas. Tādēļ Parlamentam, pēc tā domām, būtu jāprecizē, kuras komitejas sagatavo atsevišķus koordinatoru protokolus, un attiecīgi jāatjaunina savs reģistrs. Tāpat komiteju sekretariātiem būtu jāsniedz pareiza informācija reģistram, kuram vajadzētu būt piekļuvei visām dokumentu pārvaldības sistēmām (pašlaik sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka tas tā nav).

24. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Parlamenta 2011. gada 28. jūlija un 5. augusta atbildes, kurās tas norādīja, ka netiek sagatavoti slēgtās komitejas (AFFO, JURI un INTA) sanāksmju protokoli, varētu būt pareizas attiecībā uz visām komitejas sanāksmēm, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Tomēr tas pats neattiecās uz komiteju koordinatoru sanāksmēm aiz slēgtām durvīm, jo vismaz divi no trim (INTA un JURI komiteju) sekretariātiem sagatavo (atsevišķus) detalizētus protokolus par koordinatoru sanāksmēm aiz slēgtām durvīm. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas pierāda, ka ir saņēmis INTA komitejas koordinatora protokola kopiju.

Ombuda novērtējums

25. Ombuds norāda, ka šī izmeklēšana neattiecas uz atteikumu nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem. Tiklīdz Parlamenta dienesti apstiprināja pieprasītā dokumenta esību, sūdzības iesniedzējam tika piešķirta pilnīga publiska piekļuve šim dokumentam. Šī sūdzība attiecas tikai uz to, ka Parlaments, iespējams, nepamatoti nav iekļāvis komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus savā dokumentu publiskajā reģistrā. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šo dokumentu neierakstīšana dokumentu publiskajā reģistrā kavē īstenot tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem.

26. Regulas Nr. 1049/2001 14. apsvērums ir formulēts šādi:

"Katrai iestādei būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai informētu sabiedrību par jaunajiem spēkā esošajiem noteikumiem un apmācītu savus darbiniekus palīdzēt pilsoņiem izmantot savas tiesības saskaņā ar šo regulu. Lai pilsoņiem būtu vieglāk īstenot savas tiesības, katrai iestādei būtu jānodrošina piekļuve dokumentu reģistram" (izcēlums pievienots).

27. Regulas Nr. 1049/2001 11. pants ir formulēts šādi:

"1. Lai īstenotu pilsoņu tiesības saskaņā ar šo regulu, katra iestāde nodrošina publisku piekļuvi dokumentu reģistram. Piekļuve reģistram būtu jānodrošina elektroniski. Atsauces uz dokumentiem nekavējoties reģistrē reģistrā.

2. Katram dokumentam reģistrā norāda atsauces numuru (tostarp attiecīgā gadījumā starpiestāžu atsauci), dokumenta priekšmetu un/vai īsu satura aprakstu, kā arī datumu, kurā tas saņemts vai sagatavots un ierakstīts reģistrā. Atsauces izdara tā, lai neapdraudētu 4. pantā minēto interešu aizsardzību.

3. Iestādes nekavējoties veic vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu reģistru, kas sāks darboties līdz 2002. gada 3. jūnijam."

28. Regulas Nr. 1049/2001 12. pants ir formulēts šādi:

"1. Iestādes, ciktāl iespējams, dara dokumentus tieši pieejamus sabiedrībai elektroniskā veidā vai izmantojot reģistru saskaņā ar attiecīgās iestādes noteikumiem.

2. Jo īpaši, ievērojot 4. un 9. pantu, būtu jādara tieši pieejami leģislatīvie dokumenti, proti, dokumenti, kas sagatavoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūru gaitā, kuri ir juridiski saistoši dalībvalstīs vai dalībvalstīm.

3. Ja iespējams, citiem dokumentiem, jo īpaši dokumentiem, kas saistīti ar politikas vai stratēģijas izstrādi, vajadzētu būt tieši pieejamiem.

4. Ja reģistrā nav tiešas piekļuves, reģistrā, cik vien iespējams, norāda, kur dokuments atrodas."

29. Ir konstatēts, ka Parlamenta dienesti sistemātiski neiekļauj atsevišķus komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā, lai gan šie protokoli noteikti pastāv [8]. Piemēram, pašlaik Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā nav atsauces uz dokumentu INTA(2011)0621_2, lai gan šis dokuments noteikti pastāv un sūdzības iesniedzējam galu galā tika dota piekļuve tam (sk. iepriekš 9. punktu).

30. Tas, ka Parlamenta dienesti neiekļāva šo dokumentu Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā, nozīmē ne tikai to, ka sūdzības iesniedzēja tiesības piekļūt šim dokumentam tika īstenotas novēloti [9], bet arī to, ka citi sabiedrības locekļi pat šodien netiek informēti par šā dokumenta esamību.

31. Ombuds piekrīt, ka Regulas 1049/2001 11. un 12. panta formulējums un mērķis neuzliek Parlamentam pienākumu savā dokumentu publiskajā reģistrā iekļaut atsauci uz visiem tā rīcībā esošajiem dokumentiem. Piemēram, lai informētu sabiedrību par neskaitāmiem ikdienišķiem administratīviem dokumentiem, ko Parlaments ir izstrādājis saistībā ar savu darbinieku un infrastruktūras pārvaldību, būtu piemēroti, ja Parlaments šīs dokumentu kategorijas aprakstītu publiskajā reģistrā (pat ja katrs atsevišķais dokuments šajās kategorijās reģistrā nav uzskaitīts atsevišķi)[10]. Ja sabiedrības locekļi kādreiz pieprasa publisku piekļuvi šādiem dokumentiem, viņi var iesniegt pieprasījumu Parlamentam, kam būtu jāpalīdz viņiem identificēt konkrētus dokumentus.

32. Tomēr Parlamentam Regulas (EK) Nr. 1049/2001 11. un 12. pants noteikti būtu jāinterpretē tā, lai sabiedrība varētu gūt pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par to, kā Parlaments veic savus pamatuzdevumus. Dokumenti, kas saistīti ar šiem pamatuzdevumiem, pēc iespējas būtu jāreģistrē Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā.

33. EP deputātu darbs komitejās noteikti ir viens no Parlamenta pamatuzdevumiem. Šis darbs ietver darbu komiteju koordinatoru sanāksmēs. Ja tiek sagatavoti atsevišķi komiteju koordinatoru sanāksmju protokoli [11], šādu protokolu esība būtu jāreģistrē Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā.

34. Parlamenta iekšējie noteikumi, kuru mērķis ir īstenot tiesības uz publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta dokumentiem [12], atbilst iepriekš minētajiem principiem. Minētā reglamenta 4. panta 3. punktā ir noteikts: „Dokumentus, kas sagatavoti saskaņā ar likumdošanas procedūru vai Parlamenta darba vajadzībām, ievada [publiskajā reģistrā], tiklīdz tie ir iesniegti vai publiskoti”(izcēlums pievienots).

35. Tomēr šajā lietā Parlaments nav ievērojis savus iekšējos noteikumus. Lai gan ir vismaz vienas komitejas koordinatoru sanāksmes protokols, kas attiecas uz sarunām par ACTA (sk. iepriekš 9. punktu), un lai gan šis protokols noteikti ietilpst kategorijā “izstrādātie dokumenti”. Parlamenta darba vajadzībām” Parlamenta publiskajā reģistrā nav iekļauta atsauce uz šo dokumentu.

36. Ombuds uzskata, ka Parlaments vispārējā politikā neiekļauj atsauces uz komiteju koordinatoru sanāksmju protokoliem Parlamenta dokumentu publiskajā reģistrā. Tā rezultātā, tā vietā, lai atsevišķi nepubliskotu vienu dokumentu, kas attiecas uz EP deputātu darbu, Parlaments dokumentu publiskajā reģistrā sistemātiski nemin veselu virkni dokumentu, kas attiecas uz EP deputātu darbu.

37. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka tas, ka Parlaments savā dokumentu reģistrā nav iekļāvis atsauces uz komiteju koordinatoru sanāksmju protokoliem, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu viņa sagatavo attiecīgu ieteikuma projektu.

38. Ombuds uzsver, ka šo sūdzību izraisīja pārredzamības trūkums attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar sarunām par starptautisku tirdzniecības nolīgumu, šajā gadījumā ACTA. Savā nesenajā 2014. gada 10. janvāra atbildē ombudam [13] Parlamenta priekšsēdētājs pauda nostāju par labu lielākai pārredzamībai starptautiskās tirdzniecības sarunās. Paturot prātā šo apņemšanos, ombuds sagatavo šo ieteikuma projektu.

B. Ieteikuma projekts

Sagatavojot komiteju koordinatoru sanāksmju protokolus, Parlamentam tie būtu jāiekļauj savā dokumentu publiskajā reģistrā un principā jāpadara tieši pieejami saskaņā ar Regulas 1049/2001 12. pantu.

 

Emīlija O'Reillija

Strasbūrā, 2014. gada 31. martā

---

[1] Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.

[2] Fonds norāda, ka tā ir bezpeļņas apvienība, kas nodarbojas ar informācijas produktu izstrādi sabiedrības labā, pamatojoties uz autortiesībām, brīvu konkurenci un atvērtiem standartiem.

[3] Eiropas Parlamentā ir 20 parlamentārās komitejas, kurās ir no 24 līdz 76 EP deputātiem. Parlamenta komitejas Briselē tiekas publiski vienu vai divas reizes mēnesī. Viņi sagatavo ziņojumus par tiesību aktu priekšlikumiem, kurus pēc tam iesniedz Parlamenta plenārsēdei. Parlamenta Reglamenta 192. pantā ir noteikts, ka Parlamenta politiskās grupas var iecelt vienu no saviem deputātiem par koordinatoru katrā komitejā. Pēc tam parasti tajā pašā dienā, kad notiek komiteju sanāksmes, tiek sasauktas komiteju koordinatoru sanāksmes, lai sagatavotu lēmumus, kas jāpieņem komitejai, jo īpaši lēmumus par procedūru un referentu iecelšanu. Komiteja var arī deleģēt koordinatoriem pilnvaras pieņemt konkrētus lēmumus, izņemot lēmumus par ziņojumu, atzinumu vai grozījumu pieņemšanu.

[4] ACTA ir daudznacionāls līgums, kura mērķis ir noteikt starptautiskus standartus intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanai. ACTA 2011. gada oktobrī parakstīja Austrālija, Kanāda, Japāna, Maroka, Jaunzēlande, Singapūra, Dienvidkoreja un Amerikas Savienotās Valstis. 2012. gada 26. janvārī arī Meksika, Eiropas Savienība un 22 valstis, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, parakstīja ACTA. Pēc tam, kad to būs ratificējušas sešas valstis, ACTA stāsies spēkā valstīs, kas to ratificējušas. Tā kā Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir kopīga kompetence attiecībā uz šo konvenciju, ACTA stāšanās spēkā prasīja, lai to ratificētu gan dalībvalstis, gan Eiropas Savienība. Ratifikācijai Eiropas Savienībā bija vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana (saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. pantu). Tomēr Eiropas Parlaments 2012. gada 4. jūlija balsojumā noraidīja ACTA ratifikāciju.

[5] http://www.europarl.europa.eu/committees/en/minutes.html

[6] Brīvas informācijas infrastruktūras fonds šos protokolus (atsauces numurs INTA(2011)0621_2) ir darījis pieejamus savā tīmekļa vietnē: http://people.ffii.org/~ante/acta/INTA-minutes/Coordinators%27s%20minutes%202011%200621.pdf.

[7] OV L 145, 43. lpp.

[8] Tas, vai konkrētā komitejas koordinatoru sanāksme ir vai nav protokolēta, ir šīs sanāksmes dalībnieku ziņā (t. i., komitejas koordinatori paši lemj, vai konkrētā sanāksmē tiks sagatavots protokols). (Parlamenta Reglamenta 192. pantā, kas attiecas uz komiteju koordinatoru lomu, nav noteikts pienākums sagatavot protokolu.)

Tā kā tiesības uz publisku piekļuvi dokumentiem (un nepieciešamība iekļaut atsauces uz dokumentiem publiskā dokumentu reģistrā, lai atvieglotu šo tiesību īstenošanu) attiecas tikai uz pastāvošiem dokumentiem un neietver pienākumu izveidot dokumentu, jautājums par publisku piekļuvi katras attiecīgās komitejas koordinatoru sanāksmes atsevišķam protokolam vienkārši nerodas, ja šīs sanāksmes dalībnieki nav izvēlējušies izveidot atsevišķu sanāksmes protokolu.

Ja komitejas koordinatori nolemj protokolēt komitejas koordinatoru sanāksmi, Parlamenta dienestam, kas ir atbildīgs par šāda protokola sagatavošanu (proti, attiecīgajam komitejas sekretariātam), ir divas iespējas. Pirmkārt, komitejas koordinatoru sanāksmes protokolu var tieši iekļaut attiecīgās komitejas sanāksmes protokolā. Piemēram, JURI komitejas sekretariāts ir skaidri norādījis, ka tas nekad nesagatavo atsevišķu komitejas koordinatoru protokolu un ka koordinatoru pieņemtie lēmumi ir iekļauti komitejas protokolā sadaļā “Priekšsēdētāja paziņojumi”. Kā alternatīvu komitejas koordinatori var izvēlēties atsevišķu sanāksmes protokolu. Piemēram, INTA komitejas 2011. gada 21. jūnija protokolā nav iekļauts komitejas koordinatoru tās pašas dienas sanāksmes protokols (sk. dokumentu INTA_PV(2011)0621_1). Tā vietā (sk. 9. punktu) tika sagatavots atsevišķs koordinatoru sanāksmes protokols un piešķirts oficiāls reģistrācijas numurs (INTA(2011)0621_2).

Nekas neuzliek Komitejai pienākumu konsekventi ievērot vienu vai otru iespēju. Tā pati komiteja — INTA komiteja — pieņēma vienu pieeju 2011. gada 21. jūnija sanāksmei un otru pieeju 2012. gada 25. un 26. aprīļa sanāksmei (Komitejas koordinatoru 2012. gada 25. aprīļa sanāksmes protokols ir iekļauts INTA komitejas 2012. gada 25. un 26. aprīļa sanāksmes protokola 4.–9. lappusē (INTA_PV(2012)0425_1)).

[9] Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 8. jūlijā pieprasīja publisku piekļuvi protokolam. Līdz 2011. gada 25. oktobrim Parlamentam bija jāatzīst, ka protokols pastāv, un jāiesniedz sūdzības iesniedzējam tā kopija.

[10] Protams, tos dokumentus, kas ir ierakstīti reģistrā, pašus var sakārtot kategorijās, lai atvieglotu to izmantošanu.

[11] Skatīt 8. zemsvītras piezīmi.

[12] Prezidija 2001. gada 28. novembra lēmums, OV 2011, C 216, 19. lpp., sk. arī http://www.europarl.europa.eu/RegistreWeb/information/publicInfo.htm?language=EN.

[13] http://www.ombudsman.europa.eu/en/press/release.faces/en/53287/html.bookmark