# Eiropas Ombuda ieteikuma projekts izmeklēšanai saistībā ar sūdzību Nr. 1183/2012/MMN pret OLAF
- Autors: Eiropas ombuds
- Datums: 2013-11-15T00:00+01:00[Europe/Paris]
- [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/recommendation/lv/52516)
---
Sagatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu[\[1\]](#_ftn1 ""){#_ftnref1}

Sūdzības priekšvēsture
----------------------

**1.** Šī lieta attiecas uz sūdzību, ko Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) iesniedzis bijušais Pamattiesību aģentūras (FRA) darbinieks par pēdējo minēto.

**2.** Sūdzības iesniedzējs 2007. gada jūnijā vērsa OLAF uzmanību uz dažiem pārkāpumiem, kas, iespējams, izdarīti FRA.

**3.** OLAF 2009. gada 24. jūnijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc izmeklēšanas tas ir secinājis, ka turpmāki pasākumi nav jāveic. Tomēr OLAF piebilda, ka tas ir pievērsies vairākiem FRA vadības jautājumiem.

**4.** Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 24. septembrī rakstīja OLAF, apstrīdot tā lēmumu izbeigt izmeklēšanu, un pieprasīja paskaidrojumus par šā lēmuma iemesliem.

**5.** Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 3. maijā vērsās pie ombuda saistībā ar šo jautājumu (sūdzība Nr. 896/2012/MMN).

**6.** Ombuds 2012. gada 25. maijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka, pamatojoties uz viņa sniegto informāciju, viņa sūdzībai ir iestājies noilgums, jo šķiet, ka tā ir iesniegta pēc Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā noteiktā divu gadu termiņa.

**7.** Tajā pašā dienā sūdzības iesniedzējs nosūtīja vēl vienu vēstuli, lai informētu ombudu, ka OLAF vēl nav atbildējis uz viņa 2009. gada 24. septembra vēstuli. Šī ombudam adresētā vēstule tika reģistrēta kā šī sūdzība.

**8.** Ombuds 2012. gada 7. jūnijā aicināja OLAF atbildēt uz sūdzības iesniedzēja lūgumu sniegt paskaidrojumus par iemesliem izbeigt izmeklēšanu pret FRA.

**9.** OLAF 2012. gada 26. jūnijā iesniedza ombudam atbildes kopiju, ko tas bija nosūtījis sūdzības iesniedzējam 2012. gada 25. jūnijā. Šajā atbildē sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka:

" OLAF politika*nav paskaidrot vai pamatot savu lēmumu izbeigt izmeklēšanu. Es tikai piebilstu, ka visi šādi lēmumi tiek pieņemti pēc rūpīgām pārdomām un diskusijām starp izmeklētājiem un viņu vadību.*"

**10.** Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 9. jūlijā pauda neapmierinātību ar OLAF atbildi.

Izmeklēšanas priekšmets
-----------------------

**11.** Ombuds sāka izmeklēšanu par šādu apgalvojumu un prasību:

##### Apgalvojums

Nenorādot iemeslus lēmumam izbeigt izmeklēšanu par iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem ziņoja sūdzības iesniedzējs, OLAF pārkāpa savus pienākumus, kas izriet no ES tiesību aktiem un labas pārvaldības principiem.

##### Prasījums

OLAF būtu jāsniedz sūdzības iesniedzējam sava lēmuma izbeigt izmeklēšanu pamatojums.

Izmeklēšana
-----------

**12.** Ombuds 2012. gada 24. jūlijā lūdza OLAF sniegt atzinumu par iepriekš minēto apgalvojumu un prasību.

**13.** Jo īpaši ombude aicināja OLAF savā atzinumā pievērsties vispārējam ES iestāžu pienākumam pamatot pasākumus, ko tās pieņem, kā noteikts Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Tiesas judikatūrā. Turklāt ombuds vērsa OLAF uzmanību uz to, ka ES iestāžu lēmumu pamatošana ir laba pārvaldība (Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pants). Turklāt ombuds aicināja OLAF pievērsties faktam, ka sūdzības iesniedzējs rīkojās kā trauksmes cēlējs un apgalvoja, ka to tieši ietekmējuši vismaz daži no iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem ziņots OLAF.

**14.** OLAF 2012. gada 15. oktobrī sniedza savu atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai.

**15.** Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 26. novembrī iesniedza savus apsvērumus.

Ombuda analīze un secinājumi
----------------------------

### A. Apgalvojums par to, ka nav norādīts pamatojums tās lēmumam izbeigt izmeklēšanu

#### Ombudam iesniegtie argumenti

**16.** Savā atzinumā OLAF norādīja, ka "ir*vairāki iemesli, kāpēc OLAF nevēlas detalizēti pamatot savus lēmumus izbeigt lietas. Tie ietver noteikumu trūkumu attiecībā uz pienākumu pamatot izmeklēšanas nesākšanas aktu, izmeklēšanas konfidencialitāti, OLAF ģenerāldirektora neatkarību, akta juridiskā spēka trūkumu un to, ka pārredzamība tiek nodrošināta, izmantojot īpašas procedūras.*"

**17.** Pirmkārt, attiecībā uz to, ka, iespējams, nav noteikumu, kas uzliek pienākumu norādīt pamatojumu, OLAF apgalvoja, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss attiecas uz "*attiecībām ar sabiedrību* " un neattiecas uz attiecībām ar personālu. Ne ES Civildienesta noteikumos ("Civildienesta noteikumi"), ne Komisijas paziņojumā par trauksmes celšanu[\[2\]](#_ftn2 ""){#_ftnref2} nav noteikts, ka OLAF ir jānorāda trauksmes cēlējam izmeklēšanas sākšanas vai izbeigšanas iemesli. Saskaņā ar OLAF sniegto informāciju ES tiesu judikatūra to apstiprina, ciktāl tā nosaka, ka trauksmes cēlējs, kurš apgalvo, ka ir notikuši pārkāpumi, nevar likt OLAF sākt izmeklēšanu[\[3\].](#_ftn3 ""){#_ftnref3}

**18.** Otrkārt, attiecībā uz izmeklēšanas konfidencialitāti OLAF apgalvoja, ka Regulas 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic OLAF[\[4\],](#_ftn4 ""){#_ftnref4} 8. panta 2. punktā ir noteikts plašs konfidencialitātes pienākums, kas piemērojams tā izmeklēšanām. Šā noteikuma mērķis ir saglabāt OLAF faktu vākšanas misiju un arī nevainīguma prezumpciju. OLAF piebilda, ka izmeklēšanas sekmīgai veikšanai var būt nepieciešams, lai persona, uz kuru attiecas izmeklēšana, par to netiktu informēta.[\[5\]](#_ftn5 ""){#_ftnref5} Turklāt izmeklēšanas gaitā iegūtās informācijas izpaušana personām, kas nav personas, kuru amata pienākumu veikšanai šāda izpaušana var būt nelikumīga un var būt par pamatu ES atbildībai[\[6\].](#_ftn6 ""){#_ftnref6}

**19.** Treškārt, OLAF apgalvoja, ka, paskaidrojot trauksmes cēlējam izmeklēšanas nesākšanas iemeslus, tiktu apdraudēta OLAF ģenerāldirektora neatkarība (Regulas 1073/1999 12. panta 3. punkts).

**20.** Ceturtkārt, OLAF atsaucās uz savu attiecīgo lēmumu tiesisko seku neesamību. Tā norādīja, ka pienākums norādīt pamatojumu galvenokārt ir paredzēts, lai administratīvu lēmumu varētu pārbaudīt tiesā. Saskaņā ar judikatūru[\[7\]](#_ftn7 ""){#_ftnref7} OLAF ieteikumu nosūtīšana tiesu iestādei un lēmums izbeigt izmeklēšanu nav pakļauti tiesas kontrolei, jo tie nerada juridiski saistošas sekas.

**21.** Piektkārt, OLAF apgalvoja, ka OLAF gadījumā pārredzamība tiek nodrošināta ar īpašiem mehānismiem. OLAF jo īpaši norādīja, ka tā lēmumi sākt vai izbeigt izmeklēšanu ir balstīti uz norādījumiem darbiniekiem par izmeklēšanas procedūrām ("ISIP"), kas ir publiski pieejami (5. un 6. pants).[\[8\]](#_ftn8 ""){#_ftnref8} Šajā sakarā ISIP ir noteikts, ka ir jāņem vērā avota uzticamība un apgalvojumu ticamība. Turklāt visa savāktā informācija tiek ņemta vērā, lai noteiktu, vai uz lietu attiecas izmeklēšanas politikas prioritātes, ko publicē kopā ar OLAF gada pārvaldības plānu[\[9\].](#_ftn9 ""){#_ftnref9}

**22.** Visbeidzot, attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka to ir tieši ietekmējuši vismaz daži iespējamie pārkāpumi, par kuriem ziņots, OLAF norādīja, ka šādā gadījumā trauksmes cēlējam būtu jāvēršas pie sava bijušā darba devēja, proti, FRA sūdzības iesniedzēja gadījumā.

**23.** Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir nepieņemami, ka Savienības iestāde, lai atteiktos no pienācīgas rīcības, ir atsaukusies uz to, ka, iespējams, nav konkrētu noteikumu. Turklāt attiecībā uz OLAF argumentu, ka Labas administratīvās prakses kodekss šajā lietā nav piemērojams, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš vairs nav ES iestāžu darbinieks. Turklāt viņš uzskata, ka būtu absurdi, ja ES piešķirtu pilsoņiem tiesības, kuras tā liedz saviem darbiniekiem.

#### Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots ieteikuma projekts

**24.** LESD 296. pantā (bijušais EKL 253. pants) ir noteikts: "*Tiesību aktos norāda to pamatojumu, un tajos ir atsauce uz priekšlikumiem, iniciatīvām, ieteikumiem, lūgumiem vai atzinumiem, kas prasīti Līgumos.* " Saskaņā ar iedibināto judikatūru pienākums norādīt pamatojumu ir paredzēts, lai attiecīgās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma iemeslus un lai Savienības tiesas, kurām ir jurisdikcija, varētu īstenot savas pārbaudes pilnvaras.[\[10\]](#_ftn10 ""){#_ftnref10} Tas attiecas uz aktiem, kam ir juridiskas sekas attiecībā uz konkrētu personu.

**25.** Tomēr LESD 296. pants ir jāuzskata tikai par vienu no vispārīgākiem Savienības iestāžu pienākumiem pamatot to pieņemtos tiesību aktus. Piemēram, ģenerāladvokāts Ležē \[Léger\] ir norādījis: "*Jāpatur prātā, ka EKL 253. pantā ir noteikts vispārējs pienākums norādīt pamatojumu, kas attiecas uz visiem iestāžu veiktajiem pasākumiem. "* [\[11\]](#_ftn11 ""){#_ftnref11}

**26.** Šajā kontekstā ir jāņem vērā arī Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkts, kurā ir noteiktas tiesības uz labu pārvaldību, kurā ir noteikts: "*Šīs tiesības ietver \[...\] administrācijas pienākumu pamatot savus lēmumus.*"

**27.** Savukārt Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. panta 1. punktā, kurā ir paredzēts *pienākums norādīt lēmumu pamatojumu* un kurā ir noteikti labas pārvaldības principi, kas Savienības iestādēm ir jāievēro, ir noteikts: „Ikvienā*iestādes lēmumā, kas var nelabvēlīgi ietekmēt privātpersonas tiesības vai intereses, norāda tā pamatojumu, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu.*„ Šajā sakarā ombuds norāda, ka ES iestādes pieņemts lēmums par sūdzības noraidīšanu jāuzskata par lēmumu, kas nelabvēlīgi ietekmē sūdzības iesniedzēja tiesības vai intereses iepriekš minētā noteikuma nozīmē.

**28.** Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka Savienības iestādēm vai nu saskaņā ar tiesību aktiem, vai labas pārvaldības principiem ir vispārējs pienākums pamatot visus savus lēmumus, kas ietekmē vai var ietekmēt pilsoni. Tādējādi Savienības pilsoņiem ir tiesības saņemt šādu lēmumu pamatojumu neatkarīgi no tā, vai šādus lēmumus var apstrīdēt tiesā. Ombuds norāda, ka šis konstatējums šķiet pašsaprotams demokrātiskā sabiedrībā un ņemot vērā nepieciešamību padarīt ES iestādes atbildīgas pilsoņu priekšā. Patiešām, ir ārkārtīgi svarīgi, lai ES iestādes sniegtu pilsoņiem pamatojumu, kas ir viņu lēmumu pamatā, lai palielinātu pārredzamību un stiprinātu uzticēšanos to darbībai.

**29.** Atbildē sūdzības iesniedzējam OLAF norādīja, ka tas nevēlas pamatot savu lēmumu izbeigt izmeklēšanu. Šajā ziņā OLAF ir izvirzījis sešus argumentus, lai pamatotu savu politiku šajā jautājumā. Tiesībsargs tos analizēs pēc kārtas.

**30.** Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto noteikumu neesamību ombuds uzskata, ka ir pietiekami atsaukties uz iepriekš minēto konstatējumu, ka Savienības iestādēm ir vispārējs pienākums pamatot savus lēmumus (skat. iepriekš 24.--28. punktu).

**31.** Ir taisnība, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodekss, kas attiecas uz "attiecībām*ar sabiedrību"*(2. panta 1. punkts), 3. panta 2. punktā paredz izņēmumu, saskaņā ar kuru kodeksu nepiemēro attiecībām starp ierēdņiem un iestādēm. Tomēr šis noteikums tikai atspoguļo faktu, ka kodeksa mērķis bija koncentrēties uz to, ko laba pārvaldība nozīmē attiecībās starp ES iestādēm, no vienas puses, un pilsoņiem, no otras puses. Tas, ka Kodeksā nav īpaši aplūkotas attiecības starp ES iestādēm un to darbiniekiem, protams, nenozīmē, ka ES iestādēm nebūtu jāievēro labas pārvaldības principi attiecībā uz ES darbiniekiem. Turklāt nekas neliecina par to, ka OLAF atteikums norādīt pamatojumu šajā lietā bija pamatots ar to, ka sūdzības iesniedzējs tajā laikā bija ES darbinieks. Tādēļ OLAF pirmais arguments nav pieņemams.

**32.** Otrkārt, attiecībā uz konfidencialitāti ombuds uzskata, ka nepieciešamību saglabāt OLAF izmeklēšanas konfidencialitāti nevar uzskatīt par derīgu pamatojumu tiešam atteikumam pamatot lēmumu par izmeklēšanas izbeigšanu. Jebkurā gadījumā šāda lēmuma pamatošanai nav obligāti jāizpauž konfidenciāla informācija, kas varētu negatīvi ietekmēt trešo personu tiesības (tostarp nevainīguma prezumpciju un viņu reputācijas aizsardzību) un kas varētu izraisīt ES ārpuslīgumisko atbildību. Ombuds uzskata, ka ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp dažādajām iesaistītajām interesēm, sniedzot pienācīgu pamatojumu. Nekas neliecina par to, ka OLAF šajā lietā būtu veicis šādu izsvēršanu. Tādējādi OLAF otrais arguments nav pieņemams.

**33.** Treškārt, attiecībā uz neatkarības jautājumu ombudam ir grūti saprast, kā lēmuma izbeigt izmeklēšanu pamatojuma sniegšana varētu apdraudēt OLAF vai tā ģenerāldirektora neatkarību. It īpaši pamatojuma norādīšana neprasa, lai OLAF sāktu "sarunas" vai diskusijas ar trauksmes cēlēju. Tajā ir tikai noteikts, ka OLAF ir jāinformē trauksmes cēlējs par iemesliem, kuru dēļ OLAF ir secinājis, ka izmeklēšana būtu jāizbeidz. Ja OLAF arguments tiktu pieņemts, tas nozīmētu, ka pienākums norādīt pamatojumu apdraudētu visu to Savienības iestāžu neatkarību, uz kurām attiecas šāds pienākums.

**34.** Ceturtkārt, attiecībā uz to, ka OLAF lēmumiem nav juridiski saistošu seku, ombuds norāda, ka OLAF citētajā judikatūrā ir tikai precizēts, ka nav iespējams celt prasību atcelt OLAF lēmumus izbeigt izmeklēšanu vai nosūtīt savus ziņojumus ES iestādēm vai valstu iestādēm. Tomēr no šīs judikatūras neizriet, ka OLAF būtu jābūt pilnīgai rīcības brīvībai attiecībā uz to, vai tas vēlas vai nevēlas pamatot šādus lēmumus. Proti, it īpaši situācijās, kad iespējas celt prasību Savienības tiesās ir ierobežotas vai nepastāv, Savienības iestādes pieņemta lēmuma pamatojuma norādīšana kļūst vēl jo svarīgāka, lai nodrošinātu iestāžu atbildību pilsoņu priekšā.

**35.** Piektkārt, attiecībā uz argumentu par pārskatāmību ombuds atzinīgi vērtē to, ka OLAF ir nolēmis publicēt ISIP un izmeklēšanas politikas prioritātes, uz kurām balstīti tā lēmumi. Tomēr šo dokumentu publicēšana nevar aizstāt pienākumu norādīt pamatojumu konkrētā gadījumā. Ne ISIP, ne izmeklēšanas politikas prioritātes nesniedz nekādas norādes par to, kāpēc konkrētā gadījumā OLAF nolēma izbeigt izmeklēšanu. Tādēļ OLAF piektais arguments nav pieņemams.

**36.** Sestkārt, ombuds ar pārsteigumu atzīmē OLAF argumentu, ka trauksmes cēlējam, kurš apgalvo, ka ir cietis no iespējamiem pārkāpumiem, par kuriem ziņots OLAF, būtu ieteicams vērsties pie sava darba devēja. Proti, noteikumi par trauksmes celšanu tika ieviesti tieši tādēļ, lai nodrošinātu iespēju informēt trešo personu, piemēram, OLAF, par iespējamiem pārkāpumiem iestādē, kurā strādā sūdzības iesniedzējs. Jebkurā gadījumā ombuds uzskata, ka šis OLAF arguments nekādi neietekmē šeit izskatāmo jautājumu, proti, vai OLAF nav pamatojis savu lēmumu izbeigt izmeklēšanu.

**37.** Turklāt ombude uzskata, ka trauksmes cēlējus nevajadzētu atturēt no godprātīgas ziņošanas OLAF par iespējamiem pārkāpumiem, pat ja galu galā ir pamatoti iemesli izbeigt izmeklēšanu. Ombuds uzskata, ka OLAF atteikums pamatot savu lēmumu slēgt izmeklēšanu var atturēt trauksmes cēlējus, kas rīkojas labticīgi, no ziņošanas par iespējamiem pārkāpumiem.

**38.** Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka OLAF atteikums pamatot savu lēmumu izbeigt izmeklēšanu ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu viņa sagatavo attiecīgu ieteikuma projektu.

### B. Priekšlikuma ieteikuma projekts

Pamatojoties uz izmeklēšanu saistībā ar šo sūdzību, ombude iesniedz OLAF šādu ieteikuma projektu:

**OLAF būtu jāinformē sūdzības iesniedzējs par iemesliem lēmumam izbeigt izmeklēšanu šajā lietā.**

OLAF un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu OLAF līdz 2014. gada 15. februārim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Detalizētajā atzinumā varētu iekļaut ieteikuma projekta pieņemšanu un aprakstu par to, kā tas ir īstenots.

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2013. gada 15. novembrī

*** ** * ** ***

[\[1\]](#_ftnref1 ""){#_ftn1} Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (94/262/EOTK, EK, Euratom), OV L 113, 15. lpp.

[\[2\]](#_ftnref2 ""){#_ftn2} Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Kinnock paziņojums Komisijai „Kā*veicināt trauksmes celšanas noteikumu efektīvu piemērošanu un trauksmes cēlēju aizsardzību",* SEC(2004) 151/2, 2004. gada 6. februāris.

[\[3\]](#_ftnref3 ""){#_ftn3} Priekšsēdētāja rīkojums lietā T-4/05 *Strack/Komisija* *(Krājums 2006,* SC-I-A-II-83. un SC-II-A-2-361. lpp.).

[\[4\]](#_ftnref4 ""){#_ftn4} Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 5. lpp.) ("Regula 1073/1999").

[\[5\]](#_ftnref5 ""){#_ftn5} Lieta F-23/05 *Giraudy* pret *Komisiju, 2007,* ECR SC-I-A-1 121, SC-II-A-I-657, 161. punkts.

[\[6\]](#_ftnref6 ""){#_ftn6} 2010. gada 10. maija spriedums lietā T-261/09P *Komisija/* *Violetti un Schmitt* (Krājumā vēl nav publicēts, 63. punkts).

[\[7\]](#_ftnref7 ""){#_ftn7} Skat., *inter alia,* Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā T-193/04R*Tillack/Komisija* *(Krājums,* II-3575. lpp.); apelācijas tiesvedībā -- Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 28. janvāra rīkojums lietā C-521/04 P(R) *Tillack/Komisija* *(Krājums,*I-3103. lpp.).

[\[8\]](#_ftnref8 ""){#_ftn8} Skatīt <http://ec.europa.eu/anti_fraud/documents/about_us/instructions-to-staff-120201.pdf>

[\[9\]](#_ftnref9 ""){#_ftn9} Šajā sakarā OLAF atsaucās uz Eiropas Komisijas iekštīklu.

[\[10\]](#_ftnref10 ""){#_ftn10} Cita *starpā* skat. spriedumu lietā C-511/11 P *Versalis* /Komisija, 139. punkts.

[\[11\]](#_ftnref11 ""){#_ftn11} Skat. ģenerāladvokāta Ležē \[Léger\] atzinumu lietā C-257/01 *Komisija/Padome,* 2005, ECR I-345, 53. punkts.