(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

2004. gadā sūdzības iesniedzējs (vācu valodas aizstāvības apvienība) rakstīja Nīderlandes un Luksemburgas valdībām, lai lūgtu tās piedāvāt internetā prezentācijas, kas tām bija jāsniedz prezidentūras laikā, ne tikai angļu un franču valodā, bet arī vācu valodā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka vairāk ES pilsoņu dzimtā valoda ir vācu valoda nekā jebkura cita valoda un ka pēc jauno dalībvalstu pievienošanās vācu valoda ierindotos otrajā vietā, ja tiktu pievienots to ES pilsoņu skaits, kuri runā kādā valodā kā dzimtā valoda vai kā svešvaloda. Tā uzsvēra, ka līdzās angļu valodai arī vācu valoda ir valoda, ko saprot lielākā daļa ES pilsoņu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ES iestāžu paziņojumiem, kas galvenokārt adresēti Eiropas sabiedrībai, vajadzētu būt pieejamiem pēc iespējas lielākam skaitam ES pilsoņu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka gadījumos, kad izmantoto valodu skaits bija ierobežots, šīs izvēles pamatā vajadzētu būt šo valodu demogrāfiskajam īpatsvaram. Tādēļ sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka nav saprotams, kāpēc prezidentvalsts savās prezentācijās internetā papildus attiecīgās valsts valodai parasti izmanto tikai angļu un franču valodu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tā apgalvojumu, ka būtu jāizmanto arī vācu valoda, pamato arī nepieciešamība pēc demokrātiskas leģitimācijas ES.

Gan Nīderlandes, gan Luksemburgas valdības noraidīja sūdzības iesniedzēja prasību. Atbilde uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 21. aprīļa vēstuli Nīderlandes valdībai tika sniegta tikai 2004. gada 6. augustā. Vēstule Luksemburgas valdībai 2004. gada 2. septembrī tika izskatīta tikai 2004. gada 18. novembrī. Turklāt Nīderlandes iestādes atbildēja uz diviem sūdzības iesniedzēja nosūtītajiem e-pastiem angļu valodā, lai gan tika pieprasīta atbilde vācu valodā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 13. decembrī iesniedza ombudam sūdzību pret Eiropas Savienības Padomi (lieta 3634/2004/WP). Šī sūdzība attiecās uz 1) valodu izvēli prezidentvalsts interneta prezentācijām, 2) veidu, kādā tika izskatīti Nīderlandes un Luksemburgas iestādēm adresētie pieprasījumi, un 3) to, ka Nīderlandes iestādes dažās atbildēs bija izmantojušas angļu valodu.

Ombuds 2005. gada 11. janvārī noraidīja šo sūdzību, pamatojoties uz viņa statūtu 2. panta 4. punktu, kurā noteikts, ka pirms sūdzības iesniegšanas ir pienācīgi jāvēršas attiecīgajā iestādē. Ombuds norādīja, ka, viņaprāt, ir lietderīgi, ka sūdzības iesniedzējs vispirms vēršas pie pašas Padomes.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 22. janvārī rakstīja Padomei, lūdzot tai nodrošināt, lai prezidentvalsts prezentācijas internetā būtu pieejamas arī vācu valodā. Sūdzības iesniedzējs nosūtīja Padomei lietas 3634/2004/WP kopiju un ombuda lēmumu par šo sūdzību.

Savā 2005. gada 4. marta atbildē Padome norādīja, ka tā izskatīs tikai pirmo no trim jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs izvirzījis savā sūdzībā ombudam.

Padome apstiprināja, ka prezidentvalsts funkcionāli ir daļa no Padomes. Tomēr tā apgalvoja, ka tas nenozīmē, ka uz prezidentvalsts tīmekļa vietni attiecas tādi paši nosacījumi kā uz Padomes tīmekļa vietni. Dalībvalsts, kas ir prezidentvalsts, bija vienīgā atbildīgā par informāciju, kas publicēta tās tīmekļa vietnē. Saskaņā ar Padomes sniegto informāciju prezidentvalsts tīmekļa vietnes tikai papildināja informāciju, ko Kopienas iestādes bija darījušas pieejamu pilsoņiem visās oficiālajās valodās. Šajā sakarā Padome atsaucās uz savu tīmekļa vietni un tajā pieejamo dokumentu skaitu. Tā atsaucās arī uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (2) ("Regula 1049/2001") un tās piedāvātajām iespējām.

Padome atzīmēja, ka ombudam jau ir bijusi iespēja pievērsties prezidentvalsts un Komisijas valodu praksei. Lieta 939/99/ME attiecās uz to, ka Komisijas kalendārs Europa tīmekļa vietnē bija pieejams tikai franču valodā. Komisija apgalvoja, ka šis dokuments bija paredzēts tikai presei. Savā 2000. gada 14. jūnija lēmumā ombuds norādīja: "Ombuds norāda, ka Eiropas Savienībā ir 11 oficiālās valodas un 12 Līguma valodas. Tāpēc daži dokumenti ir jāsagatavo visās šajās valodās. Tomēr Komisijai nav pienākuma iesniegt visus dokumentus vairākās valodās, ja tas nešķiet nepieciešams dokumenta mērķim. Ombudam nav zināms, ka Kopienas tiesību aktu noteikumi par valodu lietošanu varētu liegt Kopienas iestādei vai struktūrai tīmekļa vietnē publicēt dokumentus valodā, kurā tie sagatavoti. Lai gan ir būtiski, lai Komisija informētu pilsoņus par savu darbu visās valodās, Komisijas prakse šajā lietā nav atklājusi, ka Komisija nav izpildījusi šo pienākumu."

2001. gadā kāds Itālijas pilsonis sūdzējās par to, ka Beļģijas prezidentūras interneta prezentācijas saturs bija pieejams tikai nīderlandiešu, angļu, franču un vācu valodā (lieta 1146/2001/IP). Savā 2002. gada 10. septembra lēmumā ombuds pauda viedokli, ka, ciktāl iespējams, Savienības iestādēm un struktūrām būtu jāsniedz pilsoņiem informācija viņu dzimtajā valodā. Tomēr viņš piebilda, ka viņam nav zināms neviens noteikums vai princips, kas liegtu viņiem publicēt informāciju savās tīmekļa vietnēs mazākā skaitā oficiālo valodu.

Padome norādīja, ka kopš šo lēmumu pieņemšanas attiecīgais tiesiskais regulējums nav mainījies, bet ka oficiālo valodu skaits ir palielinājies līdz 21 valodai, tādējādi palielinot loģistikas problēmas saistībā ar valodu režīmu. Tā piebilda, ka gan pati, gan attiecīgās prezidentvalstis dara visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka pilsoņi saņem pēc iespējas vairāk informācijas un pēc iespējas vairāk valodu. Tomēr Padome uzsvēra, ka tai nav nekādas ietekmes uz to valodu izvēli, kurās prezidentvalsts piedāvā savu informāciju.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 1. aprīlī vēlreiz rakstīja ombudam, lūdzot tam atsākt sūdzības izskatīšanu. Tāpēc šī vēstule tika reģistrēta kā jauna sūdzība (lieta 1487/2005/GG). Sūdzības iesniedzējs aicināja ombudu izmantot visu savu ietekmi, lai pārliecinātu Apvienoto Karalisti kā toreizējo prezidentvalsti par to, ka ir vajadzīga prezidentvalsts interneta prezentācija vācu valodā. Tā arī lūdza ombudu paust atbalstu šai vajadzībai attiecībā uz visām nākamajām prezidentvalstīm.

Sūdzības iesniedzējs pievienoja sīki izstrādātas piezīmes par Padomes 2005. gada 4. marta vēstuli. Šajos komentāros tā apgalvoja, ka Padome nav paudusi savu viedokli, piemēram, atsaucoties uz attiecīgu noteikumu. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka prezidentvalsts piekrīt pienākumiem, kas ir saistoši Padomei, kuras daļa tā ir. Tā arī norādīja, ka ombuds savā lēmumā lietā 939/99/ME izteica vēl vienu piezīmi, kas bija formulēta šādi: "Šajā gadījumā Komisija izskaidroja savu praksi ar kalendāra raksturu un tā ierobežoto mērķauditoriju. Lai gan Komisijas arguments nav nepamatots, ombuds vēlas uzsvērt, ka kā pakalpojums pilsoņiem un presei ir būtiski, lai dokumenti, kas adresēti personām ārpus Komisijas, būtu pieejami pēc iespējas vairāk valodās. Būtu lietderīgi, ja šādi materiāli būtu pieejami vismaz trijās visplašāk lietotajās valodās – vācu, angļu un franču. Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas plānus izveidot ilgāka termiņa kalendāru vairākās valodās."

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ombuda lēmums lietā 1146/2001/IP nešķiet būtisks šajā lietā, ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs minētajā lietā bija lūdzis izmantot visas oficiālās valodas, savukārt sūdzības iesniedzēja arguments bija tāds, ka, ja valodu skaits būtu jāierobežo, tas nebūtu jādara par sliktu vācu valodai. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka loģistikas problēmas paplašināšanās dēļ, uz kurām atsaucās Padome, varētu attaisnot tikai to valodu ierobežošanu, kuras izmanto prezidentvalsts interneta prezentācijās, bet ne netaisnīgu šo valodu izvēli.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomes pieņemtā nostāja neatbilst Regulai 1049/2001. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka prezidentvalsts dokumenti ir Padomes dokumenti minētās regulas nozīmē un ka termins "dokuments" attiecas arī uz materiāliem, kas publicēti tīmekļa vietnēs.

Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomes nespēja nodrošināt, lai prezidentvalsts interneta prezentācijas būtu pieejamas arī vācu valodā, ir administratīva kļūme. Tā apgalvoja, ka Padomei būtu jāraugās, lai prezidentvalsts prezentācijas internetā turpmāk būtu pieejamas arī vācu valodā.

Pieprasījums

Padomes atzinums

Savā atzinumā Padome izteica šādas piezīmes:

Sūdzība i) attiecās uz to, ka Padomes prezidentūras tīmekļa vietnē nav ievērota daudzvalodība, un ii) arī šķita, ka Padomes tīmekļa vietne nenodrošina pietiekamu piekļuvi vācu valodā.

EK līguma 203. pantā ir noteikts, ka "priekšsēdētāja amatu pēc kārtas ieņem katra dalībvalsts Padomē uz sešiem mēnešiem tādā secībā, kādā Padome pieņem vienprātīgu lēmumu" (izcēlums pievienots).

Prezidentvalsts tīmekļa vietni organizēja un uzturēja attiecīgās dalībvalsts attiecīgā ministrija. Tas bija skaidrs no pašām tīmekļa vietnēm. Šādu tīmekļa vietņu mērķis nebija aizstāt Padomes tīmekļa vietni un dokumentu reģistru, bet gan tos papildināt. Viņi sniedza praktisku informāciju par katrai prezidentvalstij raksturīgām darbībām, piemēram, neformālām sanāksmēm, kultūras pasākumiem un citām prezidentvalsts darbībām un ierosmēm.

Taisnība, ka prezidentvalsts dokumenti tika uzskatīti par Padomes dokumentiem, lai piemērotu Regulu 1049/2001. Tomēr tas bija pilnīgi atsevišķs jautājums, kas nekādā veidā nenozīmēja, ka prezidentvalsts tīmekļa vietne bija Padomes kontrolē.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padomes reglamentā nav nekā tāda, kas pamatotu viedokli, ka vienīgi prezidentvalsts ir atbildīga par informāciju savā tīmekļa vietnē. Tomēr tas mainīja situāciju: Padomei vienkārši nebija pilnvaru uzdot dalībvalstij organizēt tās tīmekļa vietnes noteiktā veidā. No tā izriet, ka neatkarīgi no jautājuma pēc būtības par to, vai prezidentvalsts tīmekļa vietnē būtu jāsniedz informācija vācu valodā (par dalībvalsts tiesību aktiem un praksi jālemj iesaistītajām valsts iestādēm), Padome nevar pieļaut administratīvu kļūmi, jo šī iestāde nav atbildīga par prezidentvalsts tīmekļa vietni.

Attiecībā uz pašu Padomi tās tīmekļa vietne bija pieejama vācu valodā, kā arī visās pārējās oficiālajās valodās. Tomēr daži dokumenti šajā tīmekļa vietnē, kas bija paredzēti žurnālistiem, netika sniegti visās oficiālajās valodās. Ombuds bija piekritis, ka iestādei nav pienākuma iesniegt visus dokumentus vairākās valodās, ja tas nešķiet nepieciešams attiecīgā dokumenta vajadzībām.

Šo iemeslu dēļ sūdzība nebija pamatota.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:

Padomes atzinumā nebija nekādu argumentu, kas liktu apšaubīt sūdzības pamatotību. Tādējādi sūdzība tika saglabāta pilnībā, atsaucoties gan uz lietu 3634/2004/WP, gan uz lietu 1487/2005/GG.

Padomes atzinumā bija dažas faktu neprecizitātes.

Atzinumā iekļautā atsauce uz "Padomes tīmekļa vietni" bija maldinoša. Prezidentvalsts tīmekļa vietne bija Padomes tīmekļa vietne. Tas izrietēja no fakta (ko bija atzinusi Padome), ka prezidentvalsts bija daļa no Padomes. Tādējādi sūdzība attiecās uz valodu jautājuma neatbilstošu izskatīšanu abās Padomes tīmekļa vietnēs.

Prezidentūra nevarētu būt daļa no Padomes, ja tā nebūtu atbildīga Padomes priekšā.

Prezidentvalsts tīmekļa vietnes saturs ne tikai papildināja Padomes tīmekļa vietni, bet arī ievērojami pārsniedza tās saturu.

Padome atzina, ka prezidentvalsts dokumenti ir Padomes dokumenti Regulas 1049/2001 nozīmē. Tomēr, tā kā prezidentvalsts tīmekļa vietnes saturs bija dokumenti 3. panta 1. punkta nozīmē. a) minētās regulas un tādējādi arī Padomes dokumentu gadījumā Padomes nostāja nozīmētu, ka Padomei nav kontroles pār saviem dokumentiem. Tā būtu acīmredzami absurda situācija.

Šī lieta neattiecās uz dalībvalsts un "tās" (t.i., valsts) tīmekļa vietnēm, bet gan uz tīmekļa vietnēm, ko izveidojusi dalībvalsts kā prezidentvalsts. Dalībvalsts tiesību akti un prakse varētu attiekties tikai uz darbībām, kas nav saistītas ar prezidentūru.

Padomes apgalvojums, ka tās tīmekļa vietne bija pieejama vācu valodā, bija pretrunā daudziem dokumentu piemēriem, kas bija pieejami tikai angļu vai franču valodā (3). Ombudam būtu jācenšas nodrošināt, lai attiecībā uz šo tīmekļa vietni attieksme pret vācu valodu būtu tāda pati kā pret angļu un franču valodu.

Padomes arguments, ka tā nevarēja ietekmēt savu prezidentūru, proti, daļu no tās, šķita bezjēdzīgs. Tā nepiekrita nekādiem pamatotiem apsvērumiem par to, ka Padomei nevajadzētu būt spējīgai, piemēram, iesniegt lūgumu vai ieteikumu savai prezidentūrai.

EK līguma 195. pantā paredzēts, ka ombuda pilnvaras attiecas uz visām Kopienas iestādēm un struktūrām, izņemot Tiesu un Pirmās instances tiesu. Izņemot šo izņēmumu, nevajadzētu pastāvēt nevienai jomai, par kuru nevarētu iesniegt sūdzību. Tādējādi bija jābūt iespējai sūdzēties par prezidentūru vai nu ar sūdzību pret Padomi, vai tieši pret prezidentūru. Ņemot vērā to, ka pirmo ceļu, šķiet, bloķēja Padomes stūrgalvīgais atteikums, ombudam tagad būtu jāvēršas tieši pie prezidentūras.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Pēc rūpīgas atzinuma un apsvērumu izskatīšanas ombuds nebija apmierināts ar to, ka Padome ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzību.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos lūdza ombudu izskatīt papildu jautājumus, kas pārsniedz līdz šim veiktās izmeklēšanas tvērumu. Ombuds uzskatīja, ka tas nav ieteicams, ņemot vērā to, ka šīs izmeklēšanas jomas paplašināšana neizbēgami aizkavētu tā jautājuma izskatīšanu, kas sūdzības iesniedzējam šķita vissvarīgākais (t. i., valodu izvēle prezidentūras tīmekļa vietnēm). Tomēr viņš informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņš var brīvi iesniegt ombudam jaunu sūdzību par šiem jautājumiem.

Priekšlikums par mierizlīgumu

Ombuda statūtu 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka ombuds, ciktāl iespējams, kopā ar attiecīgo iestādi meklē risinājumu, lai novērstu administratīvas kļūmes un apmierinātu sūdzības iesniedzēju.

Tādēļ ombuds iesniedza Padomei šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Padome varētu izskatīt sūdzības iesniedzēja lūgumu, lai prezidentvalstu prezentācijas internetā būtu pieejamas arī vācu valodā.

Šā priekšlikuma pamatā bija šādi sākotnējie secinājumi:

1 Savā 2005. gada 4. marta vēstulē sūdzības iesniedzējam Padome norādīja, ka nav strīda par to, ka prezidentūra ir funkcionāla Padomes daļa. Tomēr, ja prezidentvalsts ir daļa no Padomes, no tā izriet, ka uz to attiecas tie paši pienākumi kā uz Padomi, ja vien nav īpašu iemeslu, kāpēc šie pienākumi nebūtu jāpiemēro prezidentvalstij.

2 Kā ombuds jau ir norādījis iepriekšējā lietā, ir svarīgi, lai dokumenti, kas adresēti personām ārpus Kopienas iestādēm, būtu pieejami pēc iespējas vairākās valodās. Viens no svarīgākajiem veidiem, kā sniegt informāciju sabiedrībai mūsdienās, ir internets. Tādēļ ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai Kopienas iestāžu un struktūru izveidotās publiskās tīmekļa vietnes būtu pieejamas pilsoņiem pēc iespējas vairākās valodās.

3 Ņemot vērā to, ka prezidentvalsts ir daļa no Padomes, ombuds uzskata, ka tie paši standarti principā būtu jāpiemēro visām prezidentvalsts uzturētajām publiskajām tīmekļa vietnēm.

Četras dalībvalstis, protams, var brīvi izveidot jebkādas tīmekļa vietnes, ko tās vēlas, ievērojot tikai ierobežojumus, kas var rasties saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr tīmekļa vietnes, uz kurām attiecas šī lieta, ir skaidri marķētas un paredzētas kā "prezidentvalsts" tīmekļa vietnes. Šajās tīmekļa vietnēs ir sniegta informācija par prezidentvalsts darbu saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Kopienas tiesību aktiem. Tādēļ ombuds uzskata, ka šīs tīmekļa vietnes nevar uzskatīt par "valsts" tīmekļa vietnēm, uz kurām neattiecas Kopienas tiesību akti. Ir svarīgi uzsvērt, ka šī lieta neattiecas uz šo tīmekļa vietņu saturu, proti, jautājumu par to, kādu informāciju prezidentvalsts sniedz, bet gan uz šīs informācijas izklāstu, proti, jautājumu par to, vai šī informācija būtu jādara pieejama dažās valodās.

5 Pat ja prezidentvalsts tīmekļa vietnēs būtu sniegta tikai papildu informācija tai, kas bija pieejama pašas Padomes tīmekļa vietnē, šī informācija tomēr būtu sabiedrības interesēs, un tādēļ tā būtu jādara pieejama pēc iespējas plašāk un labāk.

6 Ombudu nepārliecina Padomes arguments, ka tai nav pilnvaru uzdot dalībvalstij organizēt savas tīmekļa vietnes noteiktā veidā un ka tā neuzņemas nekādu atbildību par šīm tīmekļa vietnēm. Ja dalībvalsts nodrošina tīmekļa vietni kā Padomes prezidentvalsts, tā darbojas kā Padomes daļa. Ombuds piekrīt, ka galvenokārt attiecīgās dalībvalsts ziņā ir lemt par saturu, ko tā vēlas sniegt šādā tīmekļa vietnē. Tomēr ombudam nav zināms neviens noteikums vai princips, kas varētu liegt Padomei apspriest un vienoties par šo interneta prezentāciju formālajiem aspektiem, lai tādējādi sniegto informāciju darītu pēc iespējas plašāk pieejamu, piemēram, apspriežot un nosakot, kuras valodas būtu jāizmanto šajās tīmekļa vietnēs.

7 Ombuds uzskata, ka, lai ierobežotu valodu skaitu prezidentūras tīmekļa vietņu noformēšanai, izmantojamo valodu izvēlei jābūt pamatotai ar objektīviem un saprātīgiem apsvērumiem. Sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis, šķiet, svarīgus argumentus, lai pamatotu savu viedokli, ka pēc 2004. gada paplašināšanās vācu valoda ir kļuvusi par otro visplašāk lietoto valodu ES. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādēļ prezidentvalsts tīmekļa vietnēm vajadzētu būt pieejamām arī vācu valodā. Ņemot vērā šos argumentus, ombuds uzskata, ka patiešām būtu jāpārskata valodu izvēle prezidentūras tīmekļa vietnēm.

Tomēr ombuds norāda, ka Padome līdz šim ir atturējusies pieņemt nostāju par sūdzības iesniedzēja argumentu būtību.

9 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds izdara sākotnēju secinājumu, ka tas, ka Padome pēc būtības nav izskatījusi sūdzības iesniedzēja lūgumu piedāvāt prezidentvalsts tīmekļa vietnes arī vācu valodā, varētu būt administratīva kļūme.

Padomes atzinums

Savā atzinumā Padome izteica šādas piezīmes:

Padome var pieļaut administratīvas kļūmes tikai tad, ja tā ir nepareizi piemērojusi spēkā esošu ES noteikumu. Tas tā nevar būt gadījumā, ja Padome nav atbildīga par rīcību, par kuru iesniegta sūdzība.

Ombuda pamatojums bija nepareizs. EK līguma 203. pantā bija paredzēts, ka dalībvalstis priekšsēdētāja amatā stājas pēc kārtas. Tas acīmredzami nenozīmēja, ka attiecīgā dalībvalsts kļuva par Padomes locekli vairāk nekā jebkura cita dalībvalsts. Tas tikai nozīmēja, ka šī dalībvalsts (kā tāda, nevis kā Padomes locekle) ir atbildīga par Padomes sanāksmju vadīšanu un ar to saistītajām darbībām.

Pēdējo desmitgažu laikā ir attīstījusies tradīcija, ka dalībvalstis, kas ir prezidentvalstis, šo laikposmu izmantoja, lai popularizētu sevi un organizētu citus pasākumus, kas varētu būt vai varētu nebūt saistīti ar Padomes darbu. Piemēram, daudzas dalībvalstis prezidentūras laikā organizēja kultūras pasākumus. Par šādām darbībām un ar tām saistīto informāciju joprojām bija atbildīga pati dalībvalsts (prezidentvalsts). Acīmredzot tos nevar uzskatīt par Padomes darbībām.

Tāpat šīs dalībvalsts un/vai tās ministriju pārvaldītās tīmekļa vietnes tika izveidotas, finansētas un pārvaldītas pašas dalībvalsts (prezidentvalsts) atbildībā. Tos nefinansē un nepārvalda Padome. Kā Padome jau bija norādījusi, tas tika skaidri norādīts šajās tīmekļa vietnēs atrodamajās atrunās.

Ombuds savā mierizlīguma priekšlikumā bija norādījis, ka viņam nav zināms neviens noteikums vai princips, kas varētu liegt Padomei apspriest vai vienoties par šo tīmekļa vietņu formālajiem aspektiem. Tas nevarētu būt juridisks apsvērums, jo tas apvērstu ES tiesību pamatprincipu. Saskaņā ar EK līguma 7. panta 1. punktu "katra iestāde darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tai piešķir šis Līgums." Nebija noteikumu, kas ļautu Padomei rīkoties attiecībā uz valodu režīmu, ko piemēro konkrētā dalībvalsts. Tiešām, ombuds arī nebija konstatējis nevienu no tiem. Padomes reglamentā šādu noteikumu noteikti nebija.

Kopumā tas, ka šīs tīmekļa vietnes sauca par "prezidentvalsts tīmekļa vietnēm", nekādā veidā nepakļāva tās Padomes uzraudzībai. Tīmekļa vietnes neuzturēja prezidentvalsts, bet saskaņā ar EK līguma 203. panta noteikumiem – dalībvalsts, kas ir prezidentvalsts. Nebija juridiska pamata, kas ļautu Padomei pieprasīt dalībvalstīm piemērot konkrētu valodu režīmu.

Noslēgumā Padome norādīja, ka tādēļ tā nevar izskatīt ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu vai pieņemt nostāju pēc būtības jautājumā, kas neietilpst tās kompetencē.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību.

Ombuda vērtējums

Pamatojoties uz Padomes atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumiem par to, ombuds secināja, ka nav iespējams panākt mierizlīgumu.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Šis iebildums ir turpinājums iepriekšējai sūdzībai (lieta 3634/2004/WP), ko ombuds bija noraidījis, pamatojoties uz to, ka nav notikusi atbilstoša iepriekšēja vēršanās Padomē. Lietā 3634/2004/WP bija trīs jautājumi, proti, 1) valodu izvēle prezidentvalsts interneta prezentācijām, 2) veids, kādā tika izskatīti Nīderlandes un Luksemburgas iestādēm adresētie pieprasījumi, un 3) tas, ka Nīderlandes iestādes dažās savās atbildēs bija izmantojušas angļu valodu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs (vācu valodas aizstāvības apvienība) rakstīja Padomei. Savā atbildē Padome pievērsās tikai jautājumam par valodas izvēli prezidentvalsts interneta prezentācijām. Pēc tam sūdzības iesniedzējs atkārtoti iesniedza sūdzību ombudam, uzsverot iemeslus, kāpēc tas uzskata, ka prezidentvalsts tīmekļa vietnes būtu jāpiedāvā arī vācu valodā.

1.2 Tādēļ ombuds pieņēma, ka jaunā sūdzība attiecas tikai uz jautājumu par prezidentvalsts interneta prezentāciju valodas izvēli. Sūdzības iesniedzējs, kurš tika informēts par ombuda uzsāktās izmeklēšanas tvērumu, neizteica iebildumus.

1.3 Padome savā atzinumā pauda viedokli, ka sūdzība varētu attiekties arī uz tās tīmekļa vietni, un izteica dažus komentārus par šo jautājumu.

1.4 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs iebilda pret Padomes apgalvojumu, ka tās tīmekļa vietne pilnībā ir pieejama vācu valodā, un lūdza ombudu mēģināt nodrošināt, lai attiecībā uz šo tīmekļa vietni vācu valoda tiktu pielīdzināta angļu un franču valodai. Sūdzības iesniedzējs arī informēja ombudu, ka vēlas pilnībā uzturēt savu sūdzību. Tā kā sūdzības iesniedzējs šajā kontekstā atsaucās uz lietu 3634/2004/WP, šķita, ka sūdzības iesniedzējs vēlas, lai ombuds izskatītu arī divus jautājumus, kas bija izvirzīti minētajā sūdzībā, bet nebija iekļauti šīs izmeklēšanas darbības jomā.

1.5 Savā priekšlikumā par mierizlīgumu (skatīt 2.4. punktu) ombuds pauda viedokli, ka nebūtu ieteicams paplašināt šīs izmeklēšanas darbības jomu, lai aptvertu sūdzības iesniedzēja turpmākos apgalvojumus, ņemot vērā, ka tas neizbēgami aizkavētu tā jautājuma izskatīšanu, kas sūdzības iesniedzējam šķita vissvarīgākais (proti, valodu izvēli prezidentūras tīmekļa vietnēm). Tādēļ viņš uzskatīja, ka šie turpmākie jautājumi šajā izmeklēšanā nav jāizskata. Ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas acīmredzot var brīvi iesniegt ombudam jaunu sūdzību par šiem jautājumiem. Sūdzības iesniedzējs neiebilda pret ombuda pieeju.

2 Attiecībā uz valodu izvēli prezidentvalsts tīmekļa vietnēm

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Padomes nespēja nodrošināt prezidentūras interneta prezentāciju pieejamību arī vācu valodā ir administratīva kļūme. Tā apgalvo, ka Padomei būtu jāraugās, lai prezidentvalsts prezentācijas internetā turpmāk būtu pieejamas arī vācu valodā.

2.2 Savā atzinumā Padome būtībā apgalvoja, ka neatkarīgi no jautājuma pēc būtības par to, vai prezidentvalsts tīmekļa vietnē būtu jāsniedz informācija vācu valodā (kas saskaņā ar Padomes viedokli ir dalībvalstu tiesību aktu un prakses jautājums, par kuru jālemj iesaistītajām valstu iestādēm), Padome nevar pieļaut administratīvas kļūmes, jo šī iestāde nav atbildīga par prezidentvalsts tīmekļa vietni.

2.3 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par atzinumu uzsvēra, ka prezidentūra ir daļa no Padomes un ka tādēļ tai ir jābūt atbildīgai par Padomes prezidentūru. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas nav ievērojis saprātīgu apsvērumu, ka Padomei nevajadzētu būt spējīgai, piemēram, adresēt lūgumu vai ieteikumu savai prezidentūrai.

2.4 Ombuds 2005. gada 20. oktobrī iesniedza Padomei priekšlikumu par mierizlīgumu, aicinot Padomi izskatīt sūdzības iesniedzēja lūgumu, lai prezidentūras prezentācijas internetā būtu pieejamas arī vācu valodā.

2.5 Savā replikas rakstā Padome norādīja, ka administratīva kļūme no tās puses var būt tikai tad, ja tā nepareizi piemēro spēkā esošu ES noteikumu. Padome uzskata, ka tas tā nav, jo tā nav atbildīga par situāciju, par kuru iesniegta sūdzība. Padome uzstāja, ka tīmekļa vietnes, ko pārvalda prezidentvalsts, ir jāizveido, jāfinansē un jāpārvalda pašas dalībvalsts atbildībā. Tos nefinansē un nepārvalda Padome. Padome atzīmēja, ka ombuds ir paziņojis, ka viņam nav zināmi nekādi noteikumi vai principi, kas varētu liegt Padomei apspriest vai vienoties par šo tīmekļa vietņu formālajiem aspektiem. Tomēr Padome uzskata, ka tas nevar būt juridisks apsvērums, jo tas apvērstu ES tiesību pamatprincipu. Saskaņā ar EK līguma 7. panta 1. punktu "katra iestāde darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tai piešķir šis Līgums." Padome apgalvoja, ka nav noteikumu, kas ļautu tai rīkoties attiecībā uz valodu režīmu, ko piemēro konkrētā dalībvalsts.

2.6 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību.

2.7 Ombuds uzskata, ka lietas dalībnieku iesniegumi šajā lietā liek pievērsties trim dažādiem jautājumiem, proti, 1) apstākļiem, kādos var konstatēt administratīvas kļūmes, 2) vai Padomi jebkuros apstākļos var saukt pie atbildības par tās prezidentūras uzturētajām tīmekļa vietnēm un 3) vai valodu izvēle attiecībā uz šīm tīmekļa vietnēm ir saderīga ar labas pārvaldības principiem.

2.8 Attiecībā uz pirmo jautājumu ombuds norāda, ka Padome apgalvo, ka administratīvu kļūmi var konstatēt tikai tad, ja tā ir nepareizi piemērojusi spēkā esošo noteikumu. Tomēr šī interpretācija ir pārāk šaura un neatbilst "administratīvās kļūmes" jēdzienam, kas noteikts EK līguma 195. pantā. Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu (4). Šo definīciju ir apstiprinājis Eiropas Parlaments (5). Pretēji tam, ko pieņem Padome, administratīvas kļūmes tādējādi var konstatēt ne tikai gadījumos, kad ir pārkāpts kāds noteikums.

2.9 Attiecībā uz otro jautājumu jāpiebilst, ka EK līguma 203. pantā ir noteikts, ka "priekšsēdētāja amatu uz sešiem mēnešiem pārmaiņus ieņem katra dalībvalsts Padomē tādā secībā, kādā Padome to nosaka ar vienprātīgu lēmumu". Kā Padome pareizi norādīja savā atzinumā par ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu, tas nenozīmē, ka dalībvalsts kā tāda kļūst par Padomes daļu. Ja dalībvalsts ir prezidentvalsts, tas nozīmē, ka šai dalībvalstij uz ierobežotu laiku ir Padomes prezidējošā valsts. Tomēr šajā ziņā prezidentūra nepārprotami ir daļa no Padomes. Ombuds atzīmē, ka pati Padome savā 2005. gada 4. marta vēstulē sūdzības iesniedzējam norādīja, ka nav strīda par to, ka prezidentūra ir funkcionāli Padomes daļa.

2.10 Ombuds uzskata, ka, tā kā prezidentūra ir funkcionāli Padomes daļa, tai būtu jāpiemēro tādi paši pienākumi kā Padomei, ja vien nav īpašu iemeslu, kāpēc šie pienākumi nebūtu jāpiemēro prezidentūrai.

2.11 Ir acīmredzams, ka šis secinājums ir piemērojams tikai tiktāl, ciktāl attiecīgā dalībvalsts rīkojas kā Padomes priekšsēdētājs. Kā Padome pareizi norādīja savā atzinumā par ombuda priekšlikumu rast mierizlīgumu, tas, ka dalībvalsts, kas ir prezidentvalsts, savas prezidentūras laikā organizē kultūras pasākumus, neļauj šos pasākumus uzskatīt par Padomes pasākumiem. Par šādām darbībām joprojām ir atbildīga pati dalībvalsts.

2.12 Ombuds tomēr uzskata, ka atšķirīgs secinājums ir pamatots attiecībā uz prezidentūras uzturētajām tīmekļa vietnēm.

2.13 Padome uzskata, ka jautājums par to, kādas valodas būtu jāizmanto prezidentūras tīmekļa vietnēs, ir jānosaka tās dalībvalsts tiesību aktos un praksē, kura ir prezidentvalsts. Padome uzskata, ka vienīgi prezidentvalsts ir atbildīga par šajās tīmekļa vietnēs publicēto informāciju.

2.14 Dalībvalstis, protams, var brīvi izveidot tīmekļa vietnes, ko tās vēlas, ievērojot tikai ierobežojumus, kas var rasties saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr jāatzīmē, ka tīmekļa vietnes, uz kurām attiecas šī lieta, ir skaidri marķētas un paredzētas kā prezidentvalsts tīmekļa vietnes. Šajās tīmekļa vietnēs ir sniegta informācija par prezidentvalsts darbu saskaņā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas ar Kopienas tiesību aktiem. Tādēļ ombuds uzskata, ka šīs tīmekļa vietnes nevar uzskatīt par "valsts" tīmekļa vietnēm, uz kurām neattiecas Kopienas tiesību akti. Tas jo īpaši attiecas uz to, cik lielu nozīmi Padome piešķir prezidentūras darbam. Savā tīmekļa vietnē (http://www.consilium.europa.eu) Padome zem virsraksta "Prezidentvalsts tīmekļa vietnes" sniedz šādu paziņojumu: " Padomes prezidentūrai ir būtiska nozīme iestādes darba organizēšanā, jo īpaši kā likumdošanas un politisko lēmumu pieņemšanas procesa virzītājspēkam. Tai ir jāorganizē un jāvada visas sanāksmes un jāizstrādā kompromisi, kas spēj atrisināt grūtības."

2.15 Fakts, ka šīs tīmekļa vietnes uztur attiecīgās dalībvalsts iestādes un ka tajās ir skaidras atsauces uz to, neietekmē iepriekš minēto secinājumu. Tā kā EK līguma 203. pantā ir paredzēts, ka prezidentūru uzņemas atsevišķas dalībvalstis, šķiet tikai dabiski, ka prezidentvalsts tīmekļa vietnes uztur tās dalībvalsts iestādes, kura ir prezidentvalsts. Ombuds arī neuzskata par būtisku to, ka šo tīmekļa vietņu izmaksas, šķiet, sedz attiecīgā dalībvalsts. Šis fakts nepierāda, ka attiecīgo darbību nevar uzskatīt par darbību, ko veic prezidentvalsts, rīkojoties kā Padomes daļa. Turklāt nekas neliecina par to, ka šīs izmaksas noteikti būtu jāsedz atsevišķām dalībvalstīm. Ņemot vērā to, ka prezidentvalsts funkcionāli ir daļa no Padomes, nešķiet izslēgts arguments, ka attiecīgo tīmekļa vietņu izmaksas varētu segt no Kopienas budžeta.

2.16 Šķiet, ka Padomes galvenais arguments ir tāds, ka, pēc tās domām, tai nav pilnvaru uzdot prezidentvalstij organizēt savas tīmekļa vietnes noteiktā veidā un ka tādēļ tā neuzņemas nekādu atbildību par šīm tīmekļa vietnēm. Atzinumā par ombuda priekšlikumu mierizlīgumam Padome pat apgalvoja, ka pretējs viedoklis mainītu ES tiesību pamatprincipu, proti, to, kas izklāstīts EK līguma 7. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru "katra iestāde darbojas to pilnvaru robežās, kas tai piešķirtas ar šo līgumu".

2.17 Šis arguments nepārliecina ombudu. Ja dalībvalsts kā prezidentvalsts nodrošina tīmekļa vietni, tā darbojas kā Padomes daļa. Ņemot vērā, ka šajā sūdzībā izvirzītais jautājums tādējādi attiecas uz attiecībām starp Padomi un tās prezidentūru, proti, šīs pašas Padomes daļu, ombuds nesaskata, kādā veidā viņa pieņemtā nostāja varētu nonākt pretrunā principam, kas pasludināts EK līguma 7. panta 1. punktā. Ombude piekrīt, ka par saturu, ko tā vēlas sniegt šādā tīmekļa vietnē, pirmām kārtām ir jālemj prezidentvalstij. Tomēr ombudam nav zināms neviens noteikums vai princips, kas varētu liegt Padomei apspriest un vienoties par šo interneta prezentāciju formālajiem aspektiem, lai tādējādi sniegto informāciju darītu pēc iespējas plašāk pieejamu, piemēram, apspriežot un nosakot, kuras valodas būtu jāizmanto šajās tīmekļa vietnēs. Ņemot vērā to, ka EK līguma 203. pants paredz rotējošu prezidentūru (starp visām dalībvalstīm), šādi formāli aspekti attiektos ne tikai uz konkrētu dalībvalsti, bet arī uz visām dalībvalstīm.

2.18 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds joprojām uzskata, ka Padome principā var būt atbildīga par tās prezidentūras uzturētajām tīmekļa vietnēm.

2.19 Attiecībā uz trešo no iepriekš minētajiem jautājumiem jāatzīmē, ka ombudam jau ir bijusi iespēja risināt jautājumu par valodu izvēli saistībā ar Kopienas iestāžu un struktūru publicēto informāciju.

2.20 Savā 2000. gada 14. jūnija lēmumā lietā 939/99/ME (6) ombuds uzsvēra, ka ir būtiski, lai dokumenti, kas adresēti personām ārpus Kopienas iestādēm, būtu pieejami pēc iespējas vairākās valodās. Viens no svarīgākajiem veidiem, kā sniegt informāciju sabiedrībai mūsdienās, ir internets. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir īpaši svarīgi nodrošināt, lai Kopienas iestāžu un struktūru izveidotās publiskās tīmekļa vietnes būtu pieejamas pilsoņiem pēc iespējas vairāk valodās.

2.21 Padome savā atzinumā norādīja, ka prezidentvalsts tīmekļa vietņu mērķis nav aizstāt Padomes tīmekļa vietni, kas ir pieejama visās Kopienas valodās, un dokumentu reģistru, bet gan tos papildināt. Šķiet, ka Padome tādējādi vēlējās norādīt, ka nav nepieciešams izskatīt sūdzības iesniedzēja izvirzīto jautājumu pēc būtības.

2.22 Pēc dažu attiecīgo tīmekļa vietņu apmeklēšanas ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja arguments, saskaņā ar kuru šīs tīmekļa vietnes ne tikai papildina Padomes tīmekļa vietni, bet arī ievērojami pārsniedz tās saturu, nešķiet nepamatots. Pati Padome savā atzinumā atzīmēja, ka šajās tīmekļa vietnēs ir sniegta praktiska informācija par darbībām, kas attiecas tikai uz katru prezidentvalsts sešu mēnešu laikposmu, piemēram, neoficiālas sanāksmes, kultūras pasākumi un citas prezidentvalsts darbības un ierosmes. Šāda informācija ne vienmēr ir pieejama Padomes tīmekļa vietnē. Tomēr pat tad, ja prezidentvalsts tīmekļa vietnēs būtu sniegta tikai papildu informācija, šī informācija tomēr būtu sabiedrības interesēs, un tāpēc tā būtu jādara pieejama pēc iespējas plašāk un labāk.

Ņemot vērā prezidentvalsts nozīmi, būtu vēl jo svarīgāk nodrošināt, lai tās tīmekļa vietnēs publicētā informācija būtu pieejama pēc iespējas lielākam pilsoņu skaitam. Ir lietderīgi vēlreiz uzsvērt, ka šī lieta neattiecas uz šo tīmekļa vietņu saturu, proti, jautājumu par to, kādu informāciju prezidentvalsts sniedz, bet gan uz šīs informācijas izklāstu, proti, jautājumu par to, vai šī informācija būtu jādara pieejama dažās valodās.

2.23 Savā 2002. gada 10. septembra lēmumā lietā 1146/2001/IP (7) ombuds pauda viedokli, ka, cik vien iespējams, ES iestādēm un struktūrām jāsniedz pilsoņiem informācija viņu dzimtajā valodā. Tomēr ombuds piebilda, ka viņam nav zināms “neviens noteikums vai princips, kas aizliedz publicēt informāciju savās tīmekļa vietnēs mazākā skaitā oficiālo valodu”. Jo īpaši ņemot vērā to, ka oficiālo valodu skaits ES tagad ir palielinājies līdz 20, patiešām var būt pamatoti iemesli ierobežot to valodu skaitu, kurās prezidentvalsts nodrošinātās tīmekļa vietnes tiek piedāvātas sabiedrībai.

2.24 Ombuds tomēr uzskata, ka, lai ierobežotu valodu skaitu prezidentūras tīmekļa vietņu prezentācijai, izmantojamo valodu izvēlei jābūt pamatotai ar objektīviem un saprātīgiem apsvērumiem. Jāatzīmē, ka spriedumā lietā C-361/01 P Kik/ITSB (kas attiecās uz valodām, kas izmantojamas procedūrās Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā) Tiesa norādīja, ka, lai gan attiecīgajā regulā Kopienas oficiālās valodas ir aplūkotas atšķirīgi, Padomes izvēle "ierobežot valodu lietojumu līdz tām, kas ir visplašāk pazīstamas Eiropas Kopienā, ir piemērota un samērīga."(8) Sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis šķietami svarīgus argumentus, lai pamatotu savu viedokli, ka pēc 2004. gada paplašināšanās vācu valoda ir kļuvusi par otro visplašāk lietoto valodu ES. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādēļ prezidentvalsts tīmekļa vietnēm vajadzētu būt pieejamām arī vācu valodā. Ņemot vērā šos argumentus, ombuds uzskata, ka patiešām būtu jāpārskata valodu izvēle prezidentūras tīmekļa vietnēm.

2.25 Ombuds tomēr atzīmē, ka Padome līdz šim ir atturējusies ieņemt nostāju par sūdzības iesniedzēja argumentu būtību.

2.26 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka tas, ka Padome pēc būtības nav izskatījusi sūdzības iesniedzēja lūgumu piedāvāt prezidentvalsts tīmekļa vietnes arī vācu valodā, ir administratīva kļūme.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Padomei šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Padomei būtu jāizskata sūdzības iesniedzēja lūgums, lai prezidentvalstu prezentācijas internetā būtu pieejamas arī vācu valodā.

Padome un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Padome līdz 2006. gada 30. jūnijam nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2006. gada 14. martā

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) OV L 145, 43. lpp.

(3) Sūdzības iesniedzējs pievienoja šo dokumentu sarakstu.

(4) Sk. 1997. gada pārskatu, 22. lpp.

(5) Sk. 1998. gada pārskatu, 17. lpp.

(6) Pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(7) Pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(8) Lieta C-361/01 P Kik pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju, 2003, ECR I-8283, 94. punkts.