(Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (1))

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs strādā par norīkotu valsts ekspertu (“NVE”) Eiropas Komisijā. 2004. gadā viņa tika uzaicināta ierasties kā lieciniece Vācijas tiesā. Viņas lūgums piešķirt vienas dienas īpašo atvaļinājumu šim nolūkam tika noraidīts 2004. gada 14. oktobrī, pamatojoties uz to, ka spēkā esošie noteikumi neparedz šādu iespēju NVE. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. novembrī saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (“Civildienesta noteikumi”) 90. panta 2. punktu iesniedza iekšēju sūdzību par šo lēmumu. Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka personām, kas uzaicinātas ierasties kā liecinieki, bija pienākums izpildīt šo rīkojumu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka pienākums ierasties tiesā kā lieciniekam nav atkarīgs no attiecīgās personas nostājas Komisijā. Viņa piebilda, ka liecību sniegšana nav patīkama un ka tāpēc nav lietderīgi NVE uzlikt par pienākumu šim nolūkam izmantot dienu, kas ņemta no viņu tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija šo sūdzību noraidīja kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka NVE nav tiesību izmantot Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

Civildienesta noteikumu V pielikuma 6. pantā ir paredzēts, ka ierēdņiem pēc viņu lūguma papildus ikgadējam atvaļinājumam var piešķirt īpašu atvaļinājumu.

Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmuma C(2004) 1587, ar ko ievieš īstenošanas noteikumus attiecībā uz atvaļinājumu, pielikuma II.b.3. sadaļu ("Paziņojumi") ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem var piešķirt vienas darba dienas īpašo atvaļinājumu, ja viņus uzaicina liecināt lietā, kas viņus tieši un personīgi neskar. Tomēr šādos gadījumos NVE nav paredzēts īpašs atvaļinājums.

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka atteikums piešķirt NVE īpašu atvaļinājumu, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā, ir diskriminācija. Viņa apgalvoja, ka viena diena būtu jāieskaita viņas 2004. gada atvaļinājuma kontā un ka spēkā esošie noteikumi būtu jāmaina, lai NVE paredzētu īpašu atvaļinājumu tādā pašā veidā kā ierēdņiem gadījumos, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Lai gan uz ierēdņiem attiecās Civildienesta noteikumi, uz NVE attiecās tikai Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmums par viņu amatu (2) ("Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmums"). Tādējādi uz šīm divām darbinieku kategorijām attiecās atšķirīgi noteikumi.

Turklāt Komisija nebija NVE darba devējs. Saskaņā ar Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 1. panta 2. punktu NVE visu norīkojuma laiku turpināja strādāt pie saviem darba devējiem un turpināja saņemt atalgojumu no saviem darba devējiem.

Tādējādi starp Komisiju un NVE nepastāvēja ar likumu noteikta saikne vai citas darba attiecības, lai gan būtībā praktisku iemeslu dēļ NVE bija atkarīgi no Komisijas attiecībā uz dažām viņu tiesībām, jo īpaši atvaļinājuma jomā. Tomēr Komisija NVE bija piešķīrusi noteiktu skaitu parastā un īpašā atvaļinājuma dienu. Turklāt pēc NVE darba devēja pienācīgi pamatota pieprasījuma Komisija, izskatot katru gadījumu atsevišķi, saskaņā ar Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punktu var piešķirt līdz divām dienām ilgu īpašo atvaļinājumu 12 mēnešu laikā. Sūdzības iesniedzējs izmantoja šo iespēju 2004. gada 14. aprīlī un 10. decembrī.

Tomēr 2005. gada 22. martā Komisija pievienoja šādu 3. punktu Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punktam:

"Pēc NVE pienācīgi pamatota pieprasījuma NVE nodaļas vadītājs, vienojoties ar attiecīgā ģenerāldirektorāta Cilvēkresursu nodaļas vadītāju, var piešķirt papildu īpašo atvaļinājumu, ja šis apmaksātais īpašais atvaļinājums ir Komisijas interesēs. Par to informē Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātu.”

Komisija šajā gadījumā bija pilnībā ievērojusi savu 2004. gada 27. februāra lēmumu. Tā kā NVE nebija darba devējs, tam nebija pienākuma grozīt šo lēmumu, lai piešķirtu ad hoc atvaļinājumu nolūkā ļaut NVE kā lieciniekiem ierasties tiesā.

Komisija jau ir piešķīrusi NVE daudzas atvaļinājuma iespējas, ko varētu izmantot, lai segtu vajadzības, kas varētu rasties norīkojuma laikā.

Tomēr, ņemot vērā to, ka iepriekš minētais Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma grozījums, kas paredzēja iespēju piešķirt papildu atvaļinājuma dienas, nesen tika pieņemts, Komisija bija gatava piešķirt sūdzības iesniedzējam papildu atvaļinājumu 2005. gadam. Šis piedāvājums tika izteikts tikai un vienīgi ar mērķi atrisināt šo jautājumu, un tā pamatā bija fakts, ka sūdzības iesniedzēja bija lūgusi atvaļinājumu, lai izpildītu viņai kā pilsonei noteikto pienākumu. Tas nebija uzskatāms par precedentu attiecībā uz NVE tiesībām uz atvaļinājumu vai attiecībā uz rīcības brīvību, ko tās dienesti izmantoja šajā jautājumā.

Sūdzības iesniedzēju apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos atzina Komisijas piedāvājumu piešķirt viņai papildu atvaļinājumu. Tomēr viņa pauda viedokli, ka Komisija nav sniegusi pamatojumu attiecībā uz nevienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem un NVE attiecīgajā jomā.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka iespēja piešķirt NVE divu dienu īpašo atvaļinājumu pēc viņa darba devēja pienācīgi pamatota pieprasījuma šajā kontekstā nav būtiska, bet to pamato NVE stāvoklis, kuri palika savu darba devēju dienestā un kurus viņi turpināja apmaksāt. Viņa arī uzskatīja, ka Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta jaunā daļa, visticamāk, nepalīdzēs atrisināt līdzīgas lietas nākotnē, ņemot vērā, ka tajā noteikts, ka atvaļinājuma piešķiršanai jābūt Komisijas interesēs, un ka šī lieta rada šaubas par to, vai Komisija patiešām ir ieinteresēta, lai NVE pildītu savus pilsoņu pienākumus.

Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka lēmumu par atvaļinājuma piešķiršanu NVE pieņēma Komisija un tikai Komisija. Viņasprāt, nebija iemesla, kas varētu pamatot to, ka Komisija attiecībā uz NVE kā pilsoņiem uzlikto pienākumu izpildi pret NVE izturējās atšķirīgi nekā pret saviem ierēdņiem.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Pēc rūpīgas atzinuma un apsvērumu izskatīšanas ombude nebija pārliecināta, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzējas apgalvojumu un viņas otro apgalvojumu.

Priekšlikums par mierizlīgumu

Ombuda statūtu (4) 3. panta 5. punktā ir noteikts, ka ombuds, ciktāl iespējams, kopā ar attiecīgo iestādi meklē risinājumu, lai novērstu administratīvas kļūmes un apmierinātu sūdzības iesniedzēju.

Tādēļ ombuds iesniedza Komisijai šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Komisija varētu apsvērt iespēju grozīt vai precizēt spēkā esošos noteikumus, lai nodrošinātu, ka norīkotajiem valstu ekspertiem var piešķirt īpašu atvaļinājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ierēdņiem gadījumos, kad viņiem kā lieciniekiem jāierodas tiesā.

Šā priekšlikuma pamatā bija šādi sākotnējie secinājumi:

Komisijas nostāja šajā lietā nebija pilnīgi skaidra. Tomēr šķita, ka Komisija ir izvirzījusi divus galvenos argumentus. Pirmkārt, Komisija, šķiet, norādīja, ka tā uzskata, ka iespējamā nevienlīdzīgā attieksme ir izskaidrojama ar objektīvām atšķirībām starp ierēdņiem un NVE un tādējādi nav uzskatāma par diskrimināciju. Otrkārt, Komisija, šķiet, norādīja, ka būtībā nav nevienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un NVE, ņemot vērā, ka tas, ka nav īpaša noteikuma, kas ļautu piešķirt īpašu atvaļinājumu gadījumos, kad NVE ir jāierodas tiesā kā lieciniekiem, tika kompensēts ar iespēju saņemt īpašu atvaļinājumu citās sadaļās.

Tomēr attiecībā uz pirmo argumentu Komisija nav sniegusi pietiekamu paskaidrojumu par to, kāpēc pastāvošās atšķirības starp ierēdņiem un NVE varētu tai piešķirt tiesības uz atšķirīgu attieksmi pret šīm divām darbinieku kategorijām, lemjot par pieteikumiem īpašajam atvaļinājumam kā lieciniekam tiesā. Attiecībā uz Komisijas izvirzīto otro argumentu šķiet, ka Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētā iespēja nav pietiekama, lai secinātu, ka attieksme pret ierēdņiem un NVE būtībā ir vienlīdzīga. 14. panta 4. punkta otrā daļa šajā kontekstā varētu būt nozīmīga tikai tad, ja Komisija būtu gatava pieņemt, ka īpašā atvaļinājuma piešķiršana NVE gadījumos, kad viņiem ir jāierodas tiesā kā lieciniekiem, būtu Komisijas interesēs. Tomēr nebija skaidrs, vai tas tā patiešām ir. Pat ja Komisijas piezīmes būtu jāsaprot tā, ka Komisija piekrīt, ka 14. panta 4. punkta otro daļu var izmantot tādos gadījumos kā sūdzības iesniedzējs, vajadzība nodrošināt juridisko skaidrību prasītu, lai Komisija šo viedokli paustu pietiekami precīzi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nonāca pie provizoriska secinājuma, ka par administratīvu kļūmi var uzskatīt to, ka Komisija neizturas vienādi pret ierēdņiem un NVE attiecībā uz lūgumiem piešķirt īpašu atļauju ierasties tiesā kā lieciniekiem vai arī to, ka Komisija nav paskaidrojusi, ka tā interpretē spēkā esošos noteikumus, lai izvairītos no nevienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un NVE šajā jomā.

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Lai gan no juridiskā viedokļa ierēdņa statuss atšķīrās no NVE statusa un lai gan Komisija nebija NVE darba devējs, tā vienmēr uzskatīja, ka NVE piemērojamos noteikumus nevar uzskatīt par diskriminējošiem. Attiecībā uz atvaļinājumu un lai izvairītos no jebkādas diskriminācijas starp NVE un NVE un ierēdņiem (kuri izmantoja vairāk īpašā atvaļinājuma dienu), Komisija nolēma piešķirt 2,5 darba dienu atvaļinājumu par katru pilnu NVE nostrādāto mēnesi, citiem vārdiem sakot, kopumā 30 dienas gadā. Salīdzinājumam – ierēdnim bija tiesības uz 2 dienu atvaļinājumu mēnesī, proti, 24 dienas gadā.

Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma pēdējās pārskatīšanas laikā Komisijai atkal bija nodoms panākt taisnīgu situāciju,

- to dienu skaitu, par kurām NVE tika piešķirts atvaļinājums bērna piedzimšanas dēļ, saskaņoja ar ierēdņiem piešķirto atvaļinājuma dienu skaitu (kas tika palielināts no 2 līdz 10 dienām, kad 2004. gadā tika grozīti Civildienesta noteikumi);

- piešķīra jaunu 2 dienu atvaļinājumu NVE gadījumā, ja viņš pārceļas uz dzīvi, stājoties darbā; un

- pievienoja iespēju piešķirt jaunu papildu īpašo atvaļinājumu NVE, ja šis apmaksātais īpašais atvaļinājums ir Komisijas interesēs.

Tādējādi papildus parastajam 30 dienu atvaļinājumam NVE tagad izmantoja deviņus īpašā atvaļinājuma veidus un divas papildu atvaļinājuma iespējas, kas paredzētas Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta 1. un 2. apakšpunktā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija vēlējās uzstāt, ka nav nevienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un NVE attiecībā uz īpašo atvaļinājumu gadījumā, ja NVE tiek uzaicināts ierasties tiesā kā liecinieks, ciktāl šāda īpašā atvaļinājuma neesamību NVE kompensē lielāks parastā atvaļinājuma dienu skaits.

Nevar uzskatīt par diskriminējošu to, ka NVE tiek nosūtīti uz savām dalībvalstīm, lai piemērotu valsts tiesību aktus šajā jautājumā, vienlaikus dodot viņiem iespēju neierasties darbā, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā kā liecinieki, jo īpaši tādos gadījumos kā šis, kad liecība nebija saistīta ar NVE darbību norīkojuma laikā Komisijā.

Komisija secināja, ka tā uzskata, ka ir rīkojusies pilnīgā saskaņā ar noteikumiem, ko tā piemēro NVE. Tā piebilda, ka tā jau bija piešķīrusi sūdzības iesniedzējam papildu parasto atvaļinājumu par 2005. gadu un ka tas tika darīts tikai tādēļ, lai rastu risinājumu šajā lietā.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņa arī minēja, ka papildu atvaļinājuma diena vēl nav ieskaitīta viņas atvaļinājuma kontā.

Ombuda vērtējums

Pamatojoties uz Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumiem par to, ombuds secināja, ka nav iespējams panākt mierizlīgumu.

Lēmums

1 Iespējamā diskriminācija attiecībā uz īpašo atvaļinājumu norīkotajiem valsts ekspertiem

1.1 Sūdzības iesniedzējs strādā par norīkotu valsts ekspertu (NVE) Eiropas Komisijā. 2004. gadā viņa tika uzaicināta ierasties kā lieciniece Vācijas tiesā. Komisija 2004. gada 14. oktobrī noraidīja viņas lūgumu šim nolūkam piešķirt vienas dienas īpašo atvaļinājumu, pamatojoties uz to, ka spēkā esošajos noteikumos šāda iespēja nav paredzēta.

1.2 Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka atteikums piešķirt NVE īpašu atvaļinājumu, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā, ir diskriminācija, ņemot vērā, ka līdzīgos apstākļos bija iespējams piešķirt īpašu atvaļinājumu ierēdņiem. Viņa apgalvoja, ka viena diena būtu jāieskaita viņas 2004. gada atvaļinājuma kontā un ka spēkā esošie noteikumi būtu jāmaina, lai NVE paredzētu īpašu atvaļinājumu tādā pašā veidā kā ierēdņiem gadījumos, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā.

1.3 Savā atzinumā Komisija uzsvēra, ka, lai gan uz ierēdņiem attiecas Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi ("Civildienesta noteikumi"), uz NVE attiecas tikai Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmums par viņu amatu (5) ("Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmums"). Komisija arī norādīja, ka NVE darba devējs nebija tas, kurš visu norīkojuma laiku palika savu darba devēju dienestā un kuru darba devēji turpināja apmaksāt. Komisija uzskata, ka tādējādi starp Komisiju un NVE nepastāvēja ar likumu noteikta saikne vai citas darba attiecības, lai gan būtībā praktisku iemeslu dēļ šie NVE bija atkarīgi no Komisijas attiecībā uz dažām viņu tiesībām, jo īpaši atvaļinājuma jomā. Komisija piebilda, ka tā NVE tomēr ir piešķīrusi noteiktu skaitu parastā un īpašā atvaļinājuma dienu. Turklāt pēc NVE darba devēja pienācīgi pamatota pieprasījuma Komisija, izskatot katru gadījumu atsevišķi, var piešķirt īpašu atvaļinājumu līdz divām dienām 12 mēnešu laikposmā saskaņā ar Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta pirmo daļu.

Komisija arī norādīja, ka Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punktam nesen ir pievienots šāds 6. apakšpunkts:

"Pēc NVE pienācīgi pamatota pieprasījuma NVE nodaļas vadītājs, vienojoties ar attiecīgā ģenerāldirektorāta Cilvēkresursu nodaļas vadītāju, var piešķirt papildu īpašo atvaļinājumu, ja šis apmaksātais īpašais atvaļinājums ir Komisijas interesēs. Par to informē Personāla un administrācijas ģenerāldirektorātu.”

Komisija apgalvoja, ka tā šajā gadījumā ir pilnībā ievērojusi savu 2004. gada 27. februāra lēmumu un ka tā jau ir piešķīrusi NVE vairākas atvaļinājuma iespējas, ko varētu izmantot, lai segtu vajadzības, kas varētu rasties norīkojuma laikā.

Tomēr tā piebilda, ka, tā kā nesen pieņemtais Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma grozījums paredzēja iespēju piešķirt papildu atvaļinājuma dienas, tā bija gatava piešķirt sūdzības iesniedzējam papildu atvaļinājuma dienu par 2005. gadu. Komisija uzsvēra, ka šis piedāvājums tika izteikts vienīgi ar mērķi atrisināt šo jautājumu un tā pamatā bija fakts, ka sūdzības iesniedzēja bija lūgusi atvaļinājumu, lai izpildītu pienākumu, kas viņai uzlikts kā pilsonei. Tā piebilda, ka tas nav uzskatāms par precedentu nedz attiecībā uz NVE tiesību uz atvaļinājumu izskatīšanu, nedz attiecībā uz rīcības brīvību, ko tās dienesti ir izmantojuši šajā jautājumā.

1.4 Savos apsvērumos par šo atzinumu sūdzības iesniedzēja uzturēja savu sūdzību.

1.5 Izskatījis Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ombuds norādīja, ka Komisija ir piedāvājusi piešķirt sūdzības iesniedzējam papildu atvaļinājumu. Tomēr Komisija bija piebildusi, ka šis piedāvājums tika izteikts, lai atrisinātu šo jautājumu. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos par Komisijas atzinumu bija skaidri norādījusi, ka Komisija nav apmierinoši atbildējusi uz viņas sūdzības vispārīgāko aspektu, ombude secināja, ka šajā lietā līdz šim nav panākts izlīgums. Tādēļ bija jāizskata sūdzības iesniedzēja lieta pēc būtības, proti, iespējamā diskriminācija starp ierēdņiem un NVE attiecībā uz īpašā atvaļinājuma piešķiršanu.

1.6 Ombuds 2005. gada 6. septembrī iesniedza Komisijai priekšlikumu par mierizlīgumu, kurā aicināja Komisiju apsvērt iespēju grozīt vai precizēt spēkā esošos noteikumus, lai nodrošinātu, ka NVE var piešķirt īpašu atvaļinājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ierēdņiem gadījumos, kad viņiem kā lieciniekiem jāierodas tiesā.

1.7 Savā atbildē uz šo priekšlikumu Komisija norādīja, ka NVE tika piešķirts 2,5 darba dienu atvaļinājums par katru pilnu nostrādāto mēnesi, proti, kopumā 30 dienas gadā, savukārt ierēdnim bija tiesības tikai uz 2 dienu atvaļinājumu mēnesī, proti, 24 dienas gadā. Komisija arī norādīja, ka, pēdējo reizi pārskatot savu 2004. gada 27. februāra lēmumu, tā 1) saskaņoja to dienu skaitu, par kurām NVE tika piešķirts atvaļinājums bērna piedzimšanas dēļ, ar to dienu skaitu, par kurām tika piešķirts atvaļinājums ierēdņiem, 2) piešķīra jaunu 2 dienu atvaļinājumu NVE gadījumā, kad viņš pārceļas uz citu dzīvesvietu, stājoties darbā, un 3) pievienoja iespēju piešķirt jaunu papildu īpašo atvaļinājumu NVE, ja šis apmaksātais īpašais atvaļinājums bija Komisijas interesēs. Tādējādi papildus parastajam 30 dienu atvaļinājumam NVE tagad izmantoja deviņus īpašā atvaļinājuma veidus un divas papildu atvaļinājuma iespējas, kas paredzētas Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta 1. un 2. apakšpunktā. Ņemot vērā šos faktus, Komisija uzstāja, ka nav nevienlīdzīgas attieksmes pret civildienesta ierēdņiem un NVE attiecībā uz īpašo atvaļinājumu gadījumā, ja NVE tiek uzaicināts ierasties tiesā kā liecinieks, ciktāl šāda īpašā atvaļinājuma neesamību NVE kompensē lielāks parastā atvaļinājuma dienu skaits. Komisija piebilda, ka to, ka NVE tiek nosūtīti uz savām dalībvalstīm, lai piemērotu valsts tiesību aktus šajā jautājumā, vienlaikus piešķirot viņiem iespēju neierasties darbā, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā kā liecinieki, jo īpaši tādos gadījumos kā šis, kad liecība nebija saistīta ar NVE darbību norīkojuma laikā Komisijā, nevar uzskatīt par diskriminējošu.

Komisija secināja, ka tā uzskata, ka tā ir rīkojusies pilnīgā saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami NVE. Tā piebilda, ka tā jau bija piešķīrusi sūdzības iesniedzējam papildu parasto atvaļinājumu par 2005. gadu un ka tas tika darīts vienīgi ar mērķi panākt risinājumu šajā lietā.

1.8 Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos par šo atzinumu uzturēja savu sūdzību. . Viņa arī norādīja, ka papildu atvaļinājuma diena vēl nav ieskaitīta viņas atvaļinājuma kontā.

1.9 Ombuds norāda, ka no Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmuma C(2004) 1587, ar ko ievieš īstenošanas noteikumus attiecībā uz atvaļinājumu (izvilkumus no kuriem iesniedza sūdzības iesniedzējs), pielikuma izriet, ka Komisijas ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem var piešķirt vienu darba dienu ilgu īpašo atvaļinājumu, ja viņi ir uzaicināti liecināt lietā, kas viņus tieši un personīgi neskar. Tomēr attiecīgajā tekstā ir norādīts, ka NVE šādos gadījumos nav paredzēti īpaši atvaļinājumi. Tādējādi, pamatojoties uz šo noteikumu, šķiet, ka pastāv atšķirīga attieksme pret ierēdņiem (un pārējiem darbiniekiem), no vienas puses, un NVE, no otras puses.

1.10 Atzinumā par sūdzību Komisija uzsvēra atšķirības starp ierēdņiem un NVE. Šie iesniegumi, šķiet, liecina, ka Komisija uzskata, ka iespējamā nevienlīdzīgā attieksme ir izskaidrojama ar objektīvām atšķirībām starp ierēdņiem un NVE un tādējādi nav uzskatāma par diskrimināciju. Ombuds piekrīt, ka pastāv būtiskas atšķirības starp ierēdņiem, no vienas puses, un NVE, no otras puses. Tomēr jāatzīmē, ka šajā lietā ir jāsalīdzina nevis šo Komisijas darbinieku kategoriju stāvoklis kopumā, bet gan viņu stāvoklis attiecībā uz konkrēto situāciju, kādā atrodas Komisijas darbinieki, kad tiesa viņus uzaicina ierasties kā lieciniekus lietā, kas viņus neskar ne tieši, ne personīgi. Komisija neapstrīd, ka persona, kurai šādos apstākļos ir jāsniedz liecība, pilda pienākumu, kas tai ir kā pilsonim. Tomēr ombuds nesaskata, kā šajā kontekstā varētu būt nozīme tam, ka persona ir ierēdnis vai NVE. Pienākums izpildīt tiesas lūgumu ierasties kā lieciniekam izriet no pienākuma, kas attiecīgajai personai ir kā pilsonim, nevis no ierēdņa vai NVE statusa. Ombuds uzskata, ka nav pierādīts, kā atšķirības starp ierēdņu un NVE attiecīgo statusu varētu dot Komisijai tiesības pret šīm divām darbinieku kategorijām izturēties atšķirīgi, lemjot par pieteikumiem īpašajam atvaļinājumam kā lieciniekam tiesā.

Ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, neatsaucas uz šo argumentāciju savā atbildē uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu. Tomēr Komisija šajā atbildē vēlreiz uzsver, ka tā nav NVE darba devējs, bet ka NVE turpina strādāt valsts iestādēs, kas viņus norīko darbā Komisijā. Tādēļ ir lietderīgi atgādināt, ka Komisija neapstrīd, ka lēmumus par atvaļinājumu attiecībā uz NVE pieņem pati, nevis norīkotājas valsts iestādes. Tādējādi šajā kontekstā nav nozīmes tam, ka Komisija nav NVE darba devējs.

1.11 Savā atzinumā par sūdzību Komisija, šķiet, paļāvās uz to, ka spēkā esošie noteikumi paredz papildu iespējas piešķirt NVE īpašu atvaļinājumu, ko varētu izmantot, lai apmierinātu vajadzības, kas varētu rasties norīkojuma laikā. Atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija arī atsaucās uz atšķirībām starp ierēdņiem un ierēdņiem attiecībā uz parasto atvaļinājumu. Tādējādi Komisija, šķiet, norāda, ka būtībā nebija nevienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un NVE, ņemot vērā, ka īpaša noteikuma neesamību, kas ļautu piešķirt īpašu atvaļinājumu gadījumos, kad NVE ir jāierodas tiesā kā lieciniekiem, kompensē fakts, ka NVE saņem parastāku atvaļinājumu nekā ierēdņi, un iespēja saņemt īpašu atvaļinājumu citās sadaļās.

1.12 Lai izskatītu šo argumentu, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi nošķirt parasto atvaļinājumu no īpašā atvaļinājuma.

1.13 Attiecībā uz parasto atvaļinājumu ir taisnība, ka NVE saņem 30 darba dienu atvaļinājumu gadā, savukārt ierēdņu pamata tiesībās ir paredzēts tikai 24 darba dienu atvaļinājums. Tomēr jāņem vērā, ka Civildienesta noteikumos un Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmumā C(2004) 1587, ar ko ievieš īstenošanas noteikumus par atvaļinājumu, ir paredzēts, ka Komisijas ierēdņiem ir tiesības uz papildu atvaļinājuma dienām, ņemot vērā viņu vecumu (līdz 6 dienām) un kategoriju (līdz 3 dienām), un ka tiek pievienots ceļā pavadītais laiks (līdz 6 dienām) atkarībā no attāluma starp dienesta vietu un šo ierēdņu izcelsmes vietu. Attiecībā uz NVE Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 5. punktā noteikts, ka tiesības uz 30 darba dienu ikgadējo atvaļinājumu "uzskata par izsmeļošām. Jo īpaši papildu tiesības nav atļautas attiecībā uz ceļošanu, vecumu vai kategoriju.” Tas nozīmē, ka, lai gan NVE parastais atvaļinājums visos gadījumos ir 30 darba dienas gadā, ierēdņi saņem vismaz 24 dienas, kam pieskaita vairākas papildu dienas, kā minēts iepriekš. Tādējādi salīdzinājums starp NVE tiesībām uz atvaļinājumu (30 dienas) un ierēdņu pamata tiesībām uz atvaļinājumu (24 dienas) šķiet nepiemērots. Katrā ziņā Komisija nav paskaidrojusi, kā šāda atšķirība starp NVE un ierēdņiem attiecībā uz tiesībām uz parasto atvaļinājumu varētu pamatot atšķirīgo attieksmi īpašā atvaļinājuma jomā. Ombuds uzskata par lietderīgu norādīt, ka Komisija pati norāda, ka tā nesen saskaņoja NVE piešķirtā (īpašā) atvaļinājuma dienu skaitu bērna piedzimšanas dēļ ar ierēdņiem piešķirto atvaļinājuma dienu skaitu. Tas, šķiet, liecina, ka pat pēc pašas Komisijas domām NVE un ierēdņi ir salīdzināmi vismaz attiecībā uz dažiem īpašo atvaļinājumu veidiem.

1.14 Attiecībā uz īpašo atvaļinājumu ombuds atzīmē, ka Komisija šajā sakarā atsaucas uz Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punktu.

1.15 Šā noteikuma pirmajā daļā ir paredzēta iespēja piešķirt NVE īpašo atvaļinājumu līdz divām dienām 12 mēnešu laikposmā. Ņemot vērā to, ka šajā noteikumā nav precizēti iemesli, kuru dēļ var piešķirt šādu īpašo atvaļinājumu, nešķiet izslēgts, ka uz šo noteikumu var atsaukties gadījumos, kad NVE ir jāierodas tiesā kā lieciniekam. Tomēr jāatzīmē, ka minēto noteikumu piemēro tikai tad, ja NVE darba devējs ir iesniedzis pienācīgi norādītu pieprasījumu, savukārt līdzīgos apstākļos ierēdņi paši var tieši vērsties Komisijā, lai saņemtu īpašu atvaļinājumu. Jāatzīmē arī, ka minētais noteikums paredz ne vairāk kā divas īpašā atvaļinājuma dienas 12 mēnešos, savukārt ierēdņiem piemērojamos noteikumus varētu interpretēt tā, ka vienas dienas īpašo atvaļinājumu var piešķirt ikreiz, kad ierēdnim ir jāsniedz liecība tiesā. Atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija neapstrīdēja, ka šāda interpretācija ir iespējama. Ombuds uzskata, ka Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta pirmajā daļā paredzētā iespēja tādējādi nav pietiekama, lai pamatotu secinājumu, ka attieksme pret ierēdņiem un NVE būtībā ir vienlīdzīga.

1.16 Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmuma 14. panta 4. punkta otrajā daļā, kas šim noteikumam tika pievienota 2005. gadā, šāds ierobežojums nav ietverts. Tomēr jāatzīmē, ka šis noteikums ir piemērojams tikai tad, ja NVE pieprasītais īpašais atvaļinājums ir "Komisijas interesēs". Tādējādi attiecīgais noteikums šajā kontekstā varētu būt būtisks tikai tad, ja Komisija būtu gatava piekrist, ka īpaša atvaļinājuma piešķiršana NVE gadījumos, kad viņi tiek uzaicināti liecināt tiesā kā liecinieki, ir Komisijas interesēs. Tomēr nebūt nav skaidrs, vai tas tā patiešām ir. Savā mierizlīguma priekšlikumā ombuds norādīja, ka piezīmes, ko Komisija izteica savā atzinumā par sūdzību, var interpretēt arī pretējā nozīmē. Tomēr atbildē uz šo priekšlikumu Komisija atturējās precizēt, vai tā uzskata, ka īpaša atvaļinājuma piešķiršana NVE, kuriem kā lieciniekiem jāierodas tiesā, ir vai var būt “Komisijas interesēs”. Pat ja Komisijas apsvērumi būtu jāsaprot tā, ka Komisija piekrīt, ka 14. panta 4. punkta otro daļu var izmantot tādos gadījumos kā sūdzības iesniedzējs, vajadzība nodrošināt juridisko skaidrību prasītu, lai šis viedoklis tiktu pietiekami precīzi izteikts attiecīgajos noteikumos. Ombuds uzskata, ka to varētu panākt, piemēram, grozot Komisijas 2004. gada 27. februāra lēmumu par NVE vai tās 2004. gada 28. aprīļa lēmumu, ar ko ievieš īstenošanas noteikumus par atvaļinājumu. Būtu jāatzīmē, ka pēdējā minētā lēmuma attiecīgajā iedaļā joprojām ir noteikts, ka "nav paredzēts īpašs atvaļinājums" NVE gadījumos, kad viņiem ir jāsniedz liecība tiesā.

1.17 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka tas, ka Komisija neizturas vienādi pret ierēdņiem un NVE attiecībā uz lūgumiem piešķirt īpašu atļauju ierasties tiesā kā lieciniekiem, vai arī tas, ka Komisija nav paskaidrojusi, ka tā interpretē spēkā esošos noteikumus tā, lai izvairītos no nevienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem un NVE šajā jomā, ir administratīva kļūme.

1.18 Ombuds uzskata, ka, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, ir lietderīgi piebilst, ka viņš pilnībā apzinās, ka Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz to, vai piešķirt īpašu atvaļinājumu ierēdnim, kuram ir jāierodas tiesā kā lieciniekam. Tādējādi iepriekš minētais secinājums par administratīvām kļūmēm attiecas uz atbilstošas rīcības brīvības neesamību piešķirt īpašu atvaļinājumu NVE (vai Komisijas nespēju precizēt, ka šāda atbilstīga rīcības brīvība pastāv attiecībā uz pieprasījumiem piešķirt īpašu atvaļinājumu šādos apstākļos). Ombuds arī uzskata par lietderīgu atgādināt, ka šī izmeklēšana attiecas tikai uz gadījumiem, kad ierēdņi vai NVE tiek aicināti sniegt liecības gadījumos, kad tie nav tieši vai personīgi skarti. Kā paskaidrots Komisijas 2004. gada 28. aprīļa lēmumā, šādu īpašu atvaļinājumu var piešķirt tikai tad, ja prasītājs nav iesaistīts lietā, proti, ja pret viņu netiek veikta izmeklēšana, jo NVE ir vai nu puse, kas ceļ civilprasību, vai pretējā puse šādā lietā.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu jāgroza vai jāprecizē spēkā esošie noteikumi, lai nodrošinātu, ka norīkotajiem valstu ekspertiem var piešķirt īpašu atvaļinājumu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā ierēdņiem gadījumos, kad viņiem kā lieciniekiem jāierodas tiesā, un jāpiemēro šie noteikumi sūdzības iesniedzēja lietā.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2006. gada 30. aprīlim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.

Strasbūrā, 2006. gada 2. februārī

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(2) Komisijas 2004. gada 27. februāra Lēmums C(2004) 577 par grozījumiem 2002. gada 30. aprīļa Lēmumā C(2002) 1559, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 31. janvāra Lēmumu C(2003) 406, ar ko paredz noteikumus valstu ekspertu norīkošanai uz Komisiju.

(3) Komisijas 2005. gada 22. marta Lēmums C(2005) 872.

(4) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).

(5) Komisijas 2004. gada 27. februāra Lēmums C(2004) 577 par grozījumiem 2002. gada 30. aprīļa Lēmumā C(2002) 1559, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 31. janvāra Lēmumu C(2003) 406, ar ko paredz noteikumus valstu ekspertu norīkošanai uz Komisiju.

(6) Komisijas 2005. gada 22. marta Lēmums C(2005) 872.