- LV Latviešu valoda
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.
Ieteikumu projekts Eiropas Komisijai pašiniciatīvas izmeklēšanā OI/1/2003/ELB
Ieteikuma projekts
Lieta OI/1/2003/ELB - Uzsākta Piektdiena | 31 oktobris 2003 - Atzinuma projekts par Pirmdiena | 24 maijs 2004 - Lēmums par Ceturtdiena | 11 novembris 2004
Pieprasījums
Izmeklēšanas iemesliSaskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pēc savas iniciatīvas veikt izmeklēšanu attiecībā uz iespējamām administratīvām kļūmēm Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Saskaņā ar šo noteikumu 2003. gada 31. oktobrī es sāku izmeklēšanu par iekšējām strīdu izšķiršanas procedūrām, kas pieejamas valstu ekspertiem, kuri ir norīkoti darbam Komisijā. Izmeklēšanas iemesli ir šādi.
Iekšējās strīdu izšķiršanas procedūras un sūdzības Eiropas OmbudamOmbuda statūtu 2.4. un 2.8. pantā ir noteikts, ka pirms sūdzības iesniegšanas ombudam ir jāīsteno atbilstoša administratīva pieeja un ka ombudam nevar iesniegt sūdzību, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ja vien attiecīgā persona nav izsmēlusi visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, un nav beidzies termiņš, kurā iestādei, kurai iesniegts šāds pieprasījums, jāsniedz atbildes.
Šo noteikumu mērķis ir dot iespēju attiecīgajai Kopienas iestādei vai struktūrai pašai atrisināt problēmas, pirms tiek iesaistīts Eiropas ombuds.
Norīkotie valstu ekspertiNorīkotie valstu eksperti ir valsts vai starptautiskie ierēdņi vai personas, kas nodarbinātas privātajā sektorā un uz laiku strādā Eiropas iestādēs. Saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro norīkotajiem valstu ekspertiem un ko pieņēmusi Komisija [2], viņi paliek darba devēja dienestā visu norīkojuma laiku, un šis darba devējs viņiem turpina maksāt. Tomēr viņi no Komisijas saņem pabalstus, kas sedz viņu ekspatriācijas izdevumus.
Divi norīkotie valstu eksperti iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam (sūdzība Nr. 495/2003/ELB). Pārbaudot, vai sūdzība atbilst ombuda statūtos paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem, ombuds pārbaudīja noteikumus, kas piemērojami norīkotajiem valstu ekspertiem, bet neatklāja tajos nevienu noteikumu par iespējamo strīdu izšķiršanu. Līdz ar to neradās jautājums par to, vai šādas procedūras izmantošana varētu būt "atbilstoša administratīva pieeja" ombuda statūtu 2.4. panta izpratnē.
Ombuds arī pārbaudīja Civildienesta noteikumu 90. panta iespējamo atbilstību. Ombuds atgādina, ka attiecībā uz Eiropas Kopienu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem Civildienesta noteikumu 90. pantā ir noteikts, ka jebkura persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var lūgt iecēlējinstitūcijai pieņemt lēmumu attiecībā uz viņu. Tajā arī noteikts, ka jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par aktu, kas viņu nelabvēlīgi ietekmē. Ombuda sākotnējais secinājums bija tāds, ka 90. pants nav piemērojams norīkotajiem valstu ekspertiem.
Tādēļ ombuds sāka izmeklēšanu un informēja Komisiju par sūdzību un savu sākotnējo secinājumu attiecībā uz 90. pantu. Atzinumā par sūdzību Komisija nesniedza komentārus par sākotnējo secinājumu, kā arī neinformēja ombudu par jebkādu citu procedūru, ko sūdzības iesniedzēji būtu varējuši izmantot saistībā ar jautājumiem, par kuriem viņi bija sūdzējušies ombudam.
Ņemot vērā iepriekš minēto, ombudam nav zināms, ka pastāv iekšēja procedūra iespējamo strīdu izšķiršanai starp norīkotajiem valstu ekspertiem un Komisiju.
Iekšējās strīdu izšķiršanas procedūras potenciālā vērtībaDalībvalstu ombudu pieredze ir tāda, ka efektīva iekšējā strīdu izšķiršanas procedūra ļauj valsts iestādei pašai atrisināt lielu daļu problēmu, vai nu vajadzības gadījumā veicot korektīvus pasākumus, vai izskaidrojot savu nostāju sūdzības iesniedzējam.
Norīkoto valsts ekspertu gadījumā šāda procedūra varētu nākt par labu pašiem ekspertiem:
- nodrošināt ātrus, vienkāršus un rentablus līdzekļus grūtību atrisināšanai un vajadzības gadījumā kompensācijas saņemšanai;
- veicināt lielāku iekļautības sajūtu;
- emancipācijas sajūtas veicināšana; un
- sniegt personām pārliecību, ka viņu sūdzības tiek uztvertas nopietni un ka tās tiek izskatītas pareizi, taisnīgi un objektīvi.
Komisija gūtu labumu arī no procedūras, kas varētu:
- ir ātrs un efektīvs grūtību risināšanas līdzeklis;
- veicināt labas iekšējās attiecības un saziņu;
- veicināt pozitīvu attieksmi pret administrāciju; un
- norādīt uz trūkumiem un jomām, kuras varētu uzlabot.
Tādēļ ombude lūdza Komisiju informēt viņu:
vai tā ir saņēmusi sūdzības no norīkotajiem valstu ekspertiem par jautājumiem, kas saistīti ar viņu norīkošanu, un kā šādas sūdzības tiek izskatītas;
vai tā būtu gatava noteikumos, ko piemēro norīkotajiem valstu ekspertiem, ieviest piemērotu noteikumu iespējamo strīdu izšķiršanai.
Ombuda izmeklēšana par sūdzību Nr. 495/2003/ELB turpinās atsevišķi.
Komisijas atzinumsKomisijas atzinuma kopsavilkums ir šāds:
Civildienesta noteikumu 90. pantā ir noteikts, ka jebkura persona, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, var lūgt iecēlējinstitūcijai pieņemt lēmumu attiecībā uz šo personu. Tajā arī noteikts, ka jebkura persona, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, var iesniegt iecēlējinstitūcijai sūdzību par aktu, kas viņu nelabvēlīgi ietekmē. Kā ombuds jau ir secinājis, Civildienesta noteikumu 90. pants nav piemērojams norīkotajiem valstu ekspertiem, jo Civildienesta noteikumi tiem nav piemērojami un to saņemtie pabalsti nav balstīti uz Civildienesta noteikumiem.
Komisijas 2002. gada 30. aprīļa lēmumā (C(2002)1559), kas grozīts ar Komisijas 2003. gada 31. janvāra lēmumu (C(2003)406), izklāstīti noteikumi, kas piemērojami valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā.
Minētā lēmuma 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka uz Komisiju norīkotie valstu eksperti turpina strādāt pie sava darba devēja visu norīkojuma laiku un darba devējam ir jāturpina maksāt viņiem atalgojumu. Līdz ar to starp Komisiju un norīkotajiem valstu ekspertiem nepastāv nekādas likumiskas vai citas darba attiecības. Tomēr Komisijas lēmumā ir noteiktas valstu norīkoto ekspertu tiesības un pienākumi, tostarp tiesības saņemt noteiktus pabalstus.
Attiecībā uz ombuda pirmo jautājumu:Komisija saņem sūdzības un pieprasījumus no norīkotajiem valstu ekspertiem par jautājumiem, kas saistīti ar viņu norīkošanu. Komisijas dienesti ir izmantojuši neoficiālus veidus, kā atrisināt iespējamos strīdus un atbildēt uz pieprasījumiem, lai izvairītos no iespējamo strīdu pastiprināšanās un saasināšanās.
Komisija nodrošina, ka norīkotajiem valstu ekspertiem ir piekļuve:
1) tā dienesta hierarhiju, uz kuru viņi ir norīkoti;
2) Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta (ĢD ADMIN) dienests, kas atbild par norīkotajiem valsts ekspertiem. Dienests pārvalda visus valstu ekspertus, kas norīkoti darbam Komisijas dienestos, un risina vispārējās problēmas, ar kurām saskaras norīkotie valstu eksperti.
Turklāt Komisija ir izveidojusi labas attiecības ar CLENAD, kas ir norīkoto valstu ekspertu pārstāvības apvienība. CLENAD regulāri tiekas ar kompetentajiem Komisijas dienestiem, lai uzdotu jautājumus un izskatītu problēmas.
Vajadzības gadījumā ADMIN ĢD atbildīgais dienests sazinās ar citiem Komisijas dienestiem, lai rastu risinājumu konstatētajām problēmām.
Ņemot vērā šos dažādos saziņas kanālus un iespējamo strīdu risināšanas mehānismu neformālo raksturu, sūdzību skaits nav reģistrēts.
Attiecībā uz strīdu izšķiršanas jomu, pasākumiem un kanāliem juridiskā situācija pašlaik nav pilnībā skaidra, jo īpaši tāpēc, ka iepriekš minētajā Komisijas 2002. gada 30. aprīļa lēmumā nav paredzēta sūdzību procedūra.
Attiecībā uz ombuda otro jautājumu:Komisija uzskata, ka tā rīkojas, pilnībā ievērojot spēkā esošo Komisijas lēmumu, kas piemērojams valstu ekspertiem, kuri norīkoti darbam Komisijā.
Tomēr, ņemot vērā ombuda izvirzītos argumentus, Komisija ir gatava saistībā ar šā lēmuma nākamo būtisko pārskatīšanu ieviest piemērotu noteikumu iespējamo strīdu izšķiršanai. Ņemot vērā ombuda statūtu 2.4. un 2.8. pantu, šādam noteikumam būtu arī jānovērš sūdzību iesniegšana ombudam, pirms ir izsmeltas visas iespējas atrisināt problēmu ar iekšējiem administratīviem līdzekļiem.
Lēmums
Sūdzību procedūra norīkotajiem valstu ekspertiem1.1 Norīkotie valstu eksperti ir valsts vai starptautiskie ierēdņi vai personas, kas nodarbinātas privātajā sektorā un uz laiku strādā Eiropas iestādēs. Saskaņā ar noteikumiem, ko Komisija pieņēmusi ar 2002. gada 30. aprīļa lēmumu (3), norīkotie valsts eksperti turpina strādāt pie sava darba devēja visu norīkojuma laiku, un šis darba devējs turpina maksāt viņiem atalgojumu. Tomēr viņi no Komisijas saņem pabalstus, kas sedz viņu ekspatriācijas izdevumus.
Izmeklējot divu norīkoto valsts ekspertu iesniegto sūdzību (sūdzība Nr. 495/2003/ELB), ombuds pārbaudīja piemērojamos noteikumus, bet neatklāja nevienu noteikumu par iespējamo strīdu izšķiršanu. Tādēļ ombude lūdza Komisiju informēt viņu:
vai tā ir saņēmusi sūdzības no norīkotajiem valstu ekspertiem par jautājumiem, kas saistīti ar viņu norīkošanu, un kā šādas sūdzības tika izskatītas;
vai tā būtu gatava noteikumos, ko piemēro norīkotajiem valstu ekspertiem, ieviest piemērotu noteikumu iespējamo strīdu izšķiršanai.
1.2 Komisija apstiprina, ka Civildienesta noteikumu 90. pants nav piemērojams norīkotajiem valstu ekspertiem, jo Civildienesta noteikumi tiem nav piemērojami un to saņemtie pabalsti nav balstīti uz Civildienesta noteikumiem.
Komisija uzskata, ka tās dienesti ir neformāli risinājuši iespējamos strīdus un atbildējuši uz pieprasījumiem, lai izvairītos no iespējamo strīdu pastiprināšanās un saasināšanās.
Komisija atzīst, ka attiecībā uz strīdu izšķiršanas jomu, posmiem un kanāliem juridiskā situācija pašlaik nav pilnībā skaidra, jo īpaši tāpēc, ka Komisijas 2002. gada 30. aprīļa lēmumā nav paredzēta sūdzību procedūra.
Komisija norāda, ka tā ir gatava saistībā ar minētā lēmuma nākamo būtisko pārskatīšanu ieviest piemērotu noteikumu iespējamo strīdu izšķiršanai.
1.3 Ombuds atzīmē, ka Komisija atzīst, ka juridiskā situācija attiecībā uz strīdu izšķiršanas jomu, pasākumiem un kanāliem nav pilnībā skaidra. Ombuds norāda, ka šāds skaidrības trūkums varētu apgrūtināt Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto tiesību uz labu pārvaldību pilnīgu un pareizu piemērošanu attiecībā uz norīkotajiem valstu ekspertiem. Šajā sakarā ombuds arī norāda, ka tiesību aktos noteiktas skaidras procedūras pieejamībai būtu jāpapildina, nevis jāaizstāj neoficiāli veidi, kā izšķirt iespējamos strīdus un atbildēt uz izmeklēšanām, lai izvairītos no iespējamo strīdu pastiprināšanās un saasināšanās.
1.4 Turklāt ombuds atzīmē, ka Komisija pati paredz koriģējošus pasākumus un ka tā ir gatava saistībā ar nākamo būtisko 2002. gada 30. aprīļa lēmuma pārskatīšanu ieviest piemērotu noteikumu iespējamo strīdu izšķiršanai.
1.5 Ombuds atzinīgi vērtē Komisijas pozitīvo attieksmi šajā jautājumā, taču norāda, ka Komisija nav noteikusi konkrētu rīcības grafiku. Ombuds atgādina, ka saskaņā ar Labas administratīvās prakses kodeksa 17. pantu saprātīga termiņa neievērošana ir administratīva kļūme. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka ir pamats sagatavot ieteikuma projektu Komisijai par to, ka tai būtu jāpieņem sūdzību procedūra, lai atrisinātu iespējamos strīdus starp norīkotajiem valstu ekspertiem un Komisiju.
Secinājums2.1 Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedz Komisijai šādu ieteikuma projektu.
Ieteikuma projektsKomisijai būtu jāpieņem sūdzību procedūra, lai izšķirtu iespējamos strīdus starp norīkotajiem valstu ekspertiem un Komisiju.
Komisija tiks informēta par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija līdz 2004. gada 30. septembrim nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.
Strasbūrā, 2004. gada 24. maijā
P. Nikiforos DIAMANDOUROS
(1) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 1994., 15. lpp.).
(2) Komisijas 2002. gada 30. aprīļa lēmums (C(2002)1559), kas grozīts ar Komisijas 2003. gada 31. janvāra lēmumu (C(2003)406).
(3) Komisijas 2002. gada 30. aprīļa lēmums (C(2002)1559), kas grozīts ar Komisijas 2003. gada 31. janvāra lēmumu (C(2003)406).