Pašreizējā valoda:
- LV Latviešu valoda
Šīs lapa ir mašīntulkota.
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.
Ieteikuma projekts Eiropas Komisijai saistībā ar sūdzību Nr. 489/98/OV
Ieteikuma projekts
Lieta 489/98/OV - Uzsākta {0} Pirmdiena | 18 maijs 1998 - Atzinuma projekts par {0} Ceturtdiena | 04 novembris 1999 - Lēmums par {0} Trešdiena | 12 aprīlis 2000
(Izgatavots saskaņā ar Ombuda statūtu 3. panta 6. punktu. (7))
Cienījamais P. kungs, 1998. gada 1.
aprīlī jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Eiropas Komisija nav atjaunojusi jūs darbā pēc bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām un nav atteikusies jums izmaksāt kompensāciju par zaudēto algu un samazināto pensiju.
1998. gada 18. maijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 1998. gada 27. jūlijā, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 1998. gada 14. septembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu. 1999. gada 31. martā es saņēmu vēstuli no Eiropas Parlamenta deputāta Brendan Donnelly kunga, kurš Jūsu vārdā rakstīja, lai noskaidrotu Jūsu sūdzības iznākumu. 1999. gada 12. aprīlī es nosūtīju atbildi, lai informētu viņu, ka Jūsu sūdzība joprojām tiek izmeklēta. Es jūs par to informēju tajā pašā dienā.
1999. gada 22. aprīlī Jūs nosūtījāt sīkāku informāciju par Jūsu sūdzību. 1999. gada 23. aprīlī es lūdzu Komisiju sniegt papildu komentārus par dažiem Jūsu sūdzības aspektiem. Komisija savu otro atzinumu nosūtīja 1999. gada 1. jūlijā, un es to pārsūtīju Jums 1999. gada 20. jūlijā, aicinot izteikt jaunus apsvērumus. 1999. gada 11. augustā Jūs nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas otro atzinumu.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par kavēšanos, kas bija nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu par Jūsu sūdzību.
Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:
Sūdzības iesniedzējs, Eiropas Komisijas A4 pakāpes ierēdnis, no 1995. gada 1. oktobra līdz 1996. gada 30. septembrim devās bezalgas atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ uz vienu gadu. Viņš sūdzējās, ka Komisija nav viņu atjaunojusi pēc šā laikposma. Precīzāk, divus mēnešus pēc viņa bezalgas atvaļinājuma beigām Komisija joprojām nebija piedāvājusi atjaunošanu darbā, kā arī nebija nekādu izredžu to atjaunot nākotnē.
Sūdzības iesniedzējs 1996. gada 25. novembrī nosūtīja vēstuli ĢD IX ģenerāldirektoram, informējot viņu, ka, lai nodrošinātu regulāru ienākumu avotu, un ņemot vērā, ka viņam nav citas iespējas kā priekšlaicīga pensionēšanās, viņš atkāpās no dienesta, sākot ar 1996. gada 1. oktobri.
1997. gada 10. jūnijā sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu lūdza finansiālu kompensāciju par algas zaudēšanu, sākot no atvaļinājuma beigām līdz dienai, kad viņš paziņoja par atkāpšanos no amata, kā arī samazināto pensiju. 1997. gada 5. augustā ĢD IX atbildēja, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis nepārprotamu lūgumu par atkāpšanos no amata, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 48. pantā, un ka tādēļ tas nevar ņemt vērā viņa lūgumu par zaudējumu atlīdzību.
Sūdzības iesniedzējs 1997. gada 17. septembrī iesniedza iecēlējinstitūcijai apelācijas sūdzību par šo atteikumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, atkārtoti pieprasot finansiālu kompensāciju. Iecēlējinstitūcija 1998. gada 16. februāra vēstulē noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu. Tā uzskatīja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvus pārkāpumus un nav atbildīga par viņa atkāpšanos no amata un ka līdz ar to tai nav jāmaksā kompensācija. Tādēļ sūdzības iesniedzējs iesniedza šo sūdzību ombudam, apgalvojot, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā, beidzoties viņa bezalgas atvaļinājumam personisku iemeslu dēļ, un ir atteikusies izmaksāt kompensāciju par a) zaudēto algu viņa neatjaunošanas dēļ un b) finansiālo zaudējumu viņa atkāpšanās no amata dēļ.
Komisijas atzinums
Savā atzinumā Komisija atsaucās uz iecēlējinstitūcijas 1998. gada 16. februāra atbildi. Iecēlējinstitūcija atgādināja sūdzības iesniedzējam Civildienesta noteikumu 40. panta 4. punkta d) apakšpunkta normu, kurā iestādei ir noteikts pienākums, beidzoties bezalgas atvaļinājumam personisku iemeslu dēļ, atjaunot ierēdni pirmajā amatā, kas atbilst viņa pakāpei un kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka viņš atbilst šī amata prasībām. Procedūrai, lai noteiktu, vai ierēdnis atbilst šīm prasībām, faktiski ir jānotiek un tā, lai attiecīgā iestāde varētu pierādīt, ka noteikums ir ievērots. Šādu pārbaužu neveikšana būtu prettiesiska darbība vai bezdarbība, kas radītu Komisijas atbildību pret prasītāju.
Pēc tam Komisija norādīja, ka, pārbaudot sūdzības iesniedzēja, no vienas puses, un Komisijas, no otras puses, veiktos pasākumus, netika konstatēts nekāds pārkāpums atjaunošanas procedūrā. Iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka tas, ka sūdzības iesniedzējs netika atjaunots darbā 1996. gada novembra beigās, bija pamatoti, ņemot vērā, ka viņa atvaļinājums personisku iemeslu dēļ beidzās divus mēnešus pirms 1996. gada 30. septembra. Šo iemeslu dēļ sūdzības iesniedzēja kompensācijas pieprasījums tika noraidīts attiecībā uz laikposmu no viņa atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām līdz viņa atkāpšanās vēstules datumam.
Iecēlējinstitūcija norādīja, ka Tiesa 1976. gada 1. jūlija spriedumā (1) nosprieda, ka gadījumā, ja tiek celta prasība par zaudējumu atlīdzību sakarā ar neatjaunošanu pēc atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, prasītājs nevar pieprasīt neizmaksātās algas samaksu, ja nav sniegti pakalpojumi. Tomēr viņam ir tiesības saņemt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem, kas viņam radušies šīs algas zaudēšanas dēļ administrācijas prettiesiskās rīcības dēļ.
Attiecībā uz pieteikumu par finansiālu kompensāciju, sākot no dienas, kad viņš pensionējās, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš bija spiests atkāpties no amata, ņemot vērā, ka divu mēnešu laikā pēc atvaļinājuma beigām administrācija viņam nedeva nekādus ienākumus. Komisija atgādināja iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru Kopienas iestāde ir atbildīga, ja apgalvotā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi faktiski ir radušies un pastāv cēloņsakarība starp minēto rīcību un zaudējumiem.
Šajā lietā iecēlējinstitūcija pārbaudīja, vai Komisija patiešām ir veikusi pasākumus un tos ir veikusi pareizi un vai divu mēnešu laikposms no atvaļinājuma beigām līdz viņa vēstulei par atkāpšanos no amata ir saprātīgs termiņš, pat ja sūdzības iesniedzējs nav ticis atjaunots amatā. Sūdzības iesniedzēja atkāpšanās no amata izrietēja arī no tā, ka viņš bija nepārprotami rakstiski paudis savu nodomu galīgi izbeigt dienesta attiecības ar iestādi, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 48. pantā. Tādējādi, ņemot vērā, ka atkāpšanās no amata bija sūdzības iesniedzēja brīvprātīga rīcība, Komisija secināja, ka tai nav tiešas atbildības šajā jautājumā un ka Komisiju nevar vainot. Tāpēc pieteikums par finansiālu kompensāciju tika noraidīts.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību. Viņš norādīja, ka tajā laikā faktiski bija vairākas pilnīgi piemērotas amata vietas un ka Komisija nepārbaudīja viņa kvalifikāciju nevienā no šīm amata vietām. Viņš norādīja, ka četri piemēroti amati ir rezervēti citiem konkrētiem kandidātiem vai personām no jaunajām dalībvalstīm. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas apgalvojums, ka atjaunošanas procedūrā nav bijis pārkāpuma, nav pareizs. Komisijas veiktie pasākumi nebija efektīvi, ņemot vērā to, ka to rezultātā 3,5 mēnešu laikā no dienas, kad viņš apstiprināja savu nodomu atgriezties, netika izteikts neviens priekšlikums par atjaunošanu darbā, ne arī izredzes uz atjaunošanu darbā nākotnē. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka Komisijas rīcība ir bijusi nolaidīga, ka viņam ir nodarīts kaitējums un ka cēloņsakarība starp abiem ir skaidra. 1999. gada 22. aprīlī sūdzības iesniedzējs nosūtīja papildu informāciju par 4 amata vietām, kas bija vakantas laikā, kad viņš lūdza atjaunošanu darbā.
Lai pārbaudītu, vai Komisija ir detalizēti pārbaudījusi sūdzības iesniedzēja spējas attiecībā uz brīvajām amata vietām, kas atbilst viņa pakāpei, ombuds 1999. gada 23. aprīlī lūdza Komisiju sniegt papildu komentārus par trim punktiem.
Pirmkārt, ombuds lūdza iegūt sarakstu ar visiem amatiem (ieskaitot prasības), kas atbilst sūdzības iesniedzēja pakāpei (A4) un kas bija brīvi pēc viņa atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām (1996. gada 30. septembris).
Otrkārt, Komisijai tika lūgts atbildēt uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā nepārbaudīja viņa kvalifikāciju nevienā no brīvajām amata vietām, jo tās bija rezervētas citiem kandidātiem.
Visbeidzot, ombuds jautāja, kāds ir pamatojums iecēlējinstitūcijas apsvērumam, ka vakantās amata vietas neatbilst sūdzības iesniedzēja kvalifikācijai (komisāra Liikanen 1998. gada 16. februāra vēstule, 3. lpp., pēdējā rindkopa).
Komisijas otrais atzinums
Komisija nosūtīja ombudam vakanto vadības amatu sarakstus, kas tika publicēti katru nedēļu no 1996. gada 18. jūlija līdz 1996. gada 28. novembrim. Komisija atkārtoja, ka šis strīds radās sūdzības iesniedzēja 1996. gada 25. novembra vienpusējā lēmuma dēļ atkāpties no amata Komisijā mazāk nekā divus mēnešus pēc 1996. gada 1. oktobra. Tāpēc Komisija paziņoja, ka to nevar saukt pie atbildības par šo lēmumu vai tā ietekmi uz sūdzības iesniedzēja ienākumiem.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā nav pārbaudījusi viņa kvalifikāciju nevienā no brīvajām amata vietām, Komisija norādīja, ka netiek apstrīdēts, ka laikā no 1996. gada 1. oktobra līdz 1996. gada 30. novembrim bija brīvas A5/A4 amata vietas, tostarp četras nodaļas vadītāja amata vietas, uz kurām atsaucas sūdzības iesniedzējs. Komisija vispirms norādīja, ka viens no amatiem, uz kuriem atsaucās sūdzības iesniedzējs, bija A3 amats un tāpēc tam nebija nozīmes. Tāpēc bija jāpārbauda, vai sūdzības iesniedzēja curriculum vitae pierāda, ka viņš atbilst prasībām attiecībā uz pārējiem trim amatiem.
Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja CV viņš kā A4 kategorijas ierēdnis no 1974. līdz 1990. gadam bija galvenais administrators (A5/4) un pēc tam nodaļas vadītājs II ģenerāldirektorātā (Ekonomika un finanses). No 1990. līdz 1995. gadam viņš bija I ģenerāldirektorāta padomnieks Parīzē. Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzēja CV bija nepilnīgs attiecībā uz viņa karjeru un prasmēm un ka līdz 1988. gadam nodaļas vadītāja amats bija rezervēts A3 ierēdņiem. Pēc 1990. gada sūdzības iesniedzējs vairs nebija nodaļas vadītājs (vai drīzāk nodaļas vadītājs).
Attiecīgās vakances bija XV ĢD Iekšējā tirgus un finanšu pakalpojumu nodaļas ārējās dimensijas vadītājam, V ĢD Eiropas Sociālā fonda ietekmes uzraudzības nodaļas vadītājam un IA ĢD Apvienoto Nāciju Organizācijas nodaļas vadītājam. Katram no šiem amatiem bija nepieciešamas īpašas prasmes. Komisija norādīja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībai par šiem amatiem gan attiecībā uz atbildības līmeni (nodaļas vadītāja amata kandidātam ir jābūt pierādītām vadības prasmēm), gan citām prasībām. Līdz ar to administrācijai nevar pārmest, ka tā nav nekavējoties atjaunojusi sūdzības iesniedzēju, jo šādos apstākļos tai no attiecīgās personas ir jāpieprasa papildu informācija. Tas, ka Komisija to nedarīja, bija saistīts ar to, ka sūdzības iesniedzējs pensionējās, pirms to varēja izdarīt saprātīgā termiņā.
Komisijas IX ĢD sazinājās arī ar dažādiem ģenerāldirektorātiem, tostarp I ĢD, II ĢD, VI ĢD un XXI ĢD, lai mēģinātu atrast sūdzības iesniedzējam piemērotu amatu. Tomēr šie mēģinājumi nenoveda pie viņa atjaunošanas darbā, jo sūdzības iesniedzēja CV nebija pietiekamas informācijas par viņa spējām. Komisija konstatēja, ka šis CV ir pārāk neskaidrs, lai būtu iespējams pieņemt tūlītēju lēmumu.
Tāpēc Komisija secināja, ka administrācija nebūt nav bijusi neaktīva šajā jautājumā un ir sākusi veikt pasākumus, lai atjaunotu sūdzības iesniedzēju.
Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs saglabāja savu sūdzību, atkārtojot, ka 3,5 mēnešu laikā pēc viņa lūguma par atjaunošanu darbā viņam netika piedāvāts neviens amats. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka viņa CV bija paredzēts, lai apkopotu viņa profesionālo pieredzi, kas Komisijai jau bija zināma kopš 22 gadiem. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka no 1986. līdz 1987. gadam viņš patiešām ieņēma A3 amatu kā nodaļas vadītājs DG II-E-2. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka amati, uz kuriem atsaucās Komisija, atbilst viņa pieredzei un pienākumiem Parīzes delegācijā. Visbeidzot, viņš norādīja, ka Komisija būtu varējusi pieprasīt papildu informāciju par viņa CV.
1 Komisijas nespēja atjaunot sūdzības iesniedzēju pēc viņa bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām
1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav atjaunojusi viņu pēc viņa bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām 1996. gada 30. septembrī. Precīzāk, divus mēnešus pēc šī datuma viņš joprojām nebija saņēmis piedāvājumu par atjaunošanu darbā, kā arī nebija nekādu izredžu to atjaunot tuvākajā nākotnē. Komisija norādīja, ka, pārbaudot Komisijas veiktos pasākumus, tika konstatēts, ka atjaunošanas procedūrā nav pieļauti nekādi pārkāpumi. Otrajā atzinumā Komisija piebilda, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībām attiecībā uz brīvajām amata vietām. Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja CV ir pārāk neskaidrs, lai nekavējoties pieņemtu lēmumu par viņa atjaunošanu darbā.
1.2 Ombuds norāda, ka Civildienesta noteikumu 40. panta 4. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka, beidzoties viņa atvaļinājumam, ierēdnis ir jāatjauno pirmajā amatā, kas atbilst viņa pakāpei un kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka viņš atbilst šī amata prasībām. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru administrācija, veicot padziļinātu pārbaudi, sistemātiski pārbauda ierēdņa, kurš gaida atjaunošanu darbā, spējas attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Tādējādi to ierēdņu spēju pārbaudes procedūrai, kuri gaida atjaunošanu amatā, ir jābūt efektīvai, un tās gaitai ir jābūt tādai, lai iestādes varētu pierādīt, ka tā ir ievērota. Šajā ziņā, lai gan kompetentajām iestādēm nevar likt pierādīt, ka tās ir pārbaudījušas ierēdņa spējas, ja pastāv acīmredzama atšķirība starp viņa spējām un spējām, kas nepieciešamas konkrētam vakantam amatam, šāds pierādījums tomēr ir jāsniedz visos gadījumos, kad, nepastāvot šādai acīmredzamai atšķirībai, ir nepieciešama pilnīga ieinteresētās personas spēju pārbaude attiecībā uz vakantu amatu. Sistemātiskas attiecīgā ierēdņa spēju pārbaudes neveikšana attiecībā uz katru vakanto amatu, kurā viņš varētu tikt atjaunots, ir dienesta pārkāpums, kas var izraisīt administrācijas atbildību, ciktāl šāda neveikšana kavē attiecīgās personas atjaunošanu darbā (2).
1.3 Līdz ar to ombudam ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Komisija ir detalizēti pārbaudījusi sūdzības iesniedzēja spējas attiecībā uz brīvajām amata vietām. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs 1996. gada 12. augustā lūdza atjaunot viņu amatā no 1996. gada 1. oktobra. Savā 1998. gada 16. februāra galīgajā lēmumā par sūdzības iesniedzēja apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iecēlējinstitūcija tikai norādīja, ka neviens ģenerāldirektorāts nevarēja piedāvāt sūdzības iesniedzējam amata vietu līdz 1996. gada novembra beigām, jo "vai nu viņiem nebija pieejamas piemērotas vakantās amata vietas, vai arī vakantās amata vietas neatbilda sūdzības iesniedzēja spējām". Iecēlējinstitūcija nesniedza nekādu pamatojumu savam secinājumam, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amata vietu prasībām, kā arī neatsaucās uz konkrētām vakantām amata vietām.
1.4 Tādēļ ombuds lūdza sīkāku informāciju par vakanto amata vietu sarakstu pēc sūdzības iesniedzēja atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām. Viņš arī lūdza Komisiju norādīt, kāds bija iecēlējinstitūcijas pamatojums tās secinājumam, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amata vietu spējām. No vakanto amatu sarakstiem, kas publicēti laikā no 1996. gada 18. jūlija līdz 1996. gada 28. novembrim, izriet, ka šajā laika posmā bija vairāk nekā divdesmit piecas brīvas A5/A4 amata vietas (3).
1.5 Tomēr savā atzinumā ombudam, izņemot 4 amata vietas, ko norādījis pats sūdzības iesniedzējs, Komisija nav minējusi nevienu konkrētu vakantu A5/A4 amata vietu no šiem sarakstiem, kā arī nav sniegusi pamatojumu, pat ne īsumā, kāpēc sūdzības iesniedzēju nevar atjaunot vienā no šīm amata vietām. Attiecībā uz trim no četriem sūdzības iesniedzēja minētajiem amatiem Komisija, neveicot padziļinātu pārbaudi, atkal tikai konstatēja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībām attiecībā uz šiem amatiem gan saistībā ar atbildības līmeni (nepieciešamība pierādīt vadības prasmes nodaļas vadītāja amatiem), gan citām prasībām. Komisija pat piebilda, ka, ņemot vērā šo patieso nenoteiktību, administrācijai šādos apstākļos no ieinteresētās personas ir jāpieprasa papildu informācija. Šo prasību ir apstiprinājusi arī Pirmās instances tiesas judikatūra (4). Tomēr Komisija to nedarīja.
1.6 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija nav veikusi sīku pārbaudi, kā to prasa Tiesas judikatūra, par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. To apstiprina arī tas, ka Komisija savu spriedumu par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz brīvajām amata vietām pamatoja tikai ar sūdzības iesniedzēja curriculum vitae, ko tā uzskatīja par pārāk neskaidru un fragmentāru, un nelūdza sūdzības iesniedzējam sīkāku informāciju. Šķiet arī, ka Komisija nekad nav iepazinusies ar sūdzības iesniedzēja personas lietas datiem, ko tā būtu varējusi darīt, ņemot vērā, ka viņš Komisijā ir strādājis 22 gadus.
1.7 Tādējādi no šiem apsvērumiem izriet, ka tas, ka Komisija nav veikusi sīku sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas pārbaudi attiecībā uz minētajiem amatiem, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi, kas var izraisīt Komisijas atbildību pret sūdzības iesniedzēju. Ņemot vērā to, ka Komisijas un sūdzības iesniedzēja pretējo viedokļu dēļ šajā jautājumā nebija iespējams rast mierizlīgumu starp pusēm, ombuds sagatavo ieteikuma projektu.
2 Sūdzības iesniedzēja prasījumi par finansiālu kompensāciju sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā, un viņa atkāpšanās no amata finansiālajām sekām
2.1. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja kompensāciju par 1) algas zaudējumu (no viņa neapmaksātā atvaļinājuma beigām līdz viņa atkāpšanās dienai) sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā pēc viņa neapmaksātā atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, un 2) finansiālo zaudējumu, kas saistīts ar to, ka viņam bija jāatkāpjas no amata Komisijā. Komisija atteicās izmaksāt abas kompensācijas, jo uzskatīja, ka, no vienas puses, tā nav pieļāvusi pārkāpumu atjaunošanas procedūrā un, no otras puses, to nevar saukt pie atbildības par sūdzības iesniedzēja vienpusējo lēmumu atkāpties no amata Komisijā.
2.2 Attiecībā uz pirmo prasību par kompensāciju sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi sūdzības iesniedzēju darbā, ombuds norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru prasītājs, kas lūdz atlīdzināt zaudējumus par neatjaunošanu darbā pēc atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, nevar pieprasīt neizmaksātās algas samaksu, ja nav sniegti pakalpojumi. Tomēr viņam ir tiesības saņemt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem, kas radušies šīs algas zaudēšanas dēļ administrācijas prettiesiskās rīcības dēļ (5).
2.3 Tādēļ šajā gadījumā Komisijai būtu jāatlīdzina sūdzības iesniedzējam materiālie zaudējumi, kas viņam tieši radušies Komisijas dienesta vainas dēļ, proti, sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas detalizētas pārbaudes neveikšana attiecībā uz vakantiem amatiem pēc tam, kad beidzies viņa atvaļinājums personisku iemeslu dēļ. Ombuds neuzskata sevi par spējīgu noteikt šīs kompensācijas apmēru. Viņš aicina puses vienoties par finansiālas kompensācijas principu un apmēru. Tāpēc ombuds nāk klajā ar turpmāk izklāstīto ieteikuma projektu. 2.4 Attiecībā uz otro prasību ombuds norāda, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi attiecīgo iestādi nevar saukt pie atbildības par finansiāliem zaudējumiem, kas radušies sakarā ar ierēdņa lēmumu pārtraukt darba attiecības, pirms viņš saņēmis paziņojumu par atjaunošanu darbā (6). 40. panta 4. punkta d) apakšpunktā in fine patiešām ir paredzēts, ka līdz faktiskai atjaunošanai amatā ierēdnis paliek bezalgas atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ. Tādēļ ombuds uzskata, ka šajā gadījumā Komisiju nevar saukt pie atbildības par sūdzības iesniedzēja vienpusējo lēmumu atkāpties no amata. Tāpēc sūdzības iesniedzēja prasība par kompensāciju nav pamatota, un attiecībā uz šo lietas aspektu netika konstatēta administratīva kļūme.
Secinājums
Saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru administrācija, veicot padziļinātu pārbaudi, sistemātiski pārbauda ierēdņa, kurš gaida atjaunošanu darbā, spējas attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei.
Šajā gadījumā iecēlējinstitūcija nekādi nepamatoja savu secinājumu, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amatu pieprasītajām spējām. Turklāt, izņemot četras amata vietas, ko norādījis pats sūdzības iesniedzējs, Komisija nav nedz atsaukusies uz kādu konkrētu vakantu A5/A4 amata vietu no sarakstiem, nedz arī – pat neilgi – pamatojusi, kāpēc sūdzības iesniedzēju nevarēja atjaunot vienā no šīm amata vietām. Komisija savu spriedumu par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz brīvajām amata vietām pamatoja tikai ar sūdzības iesniedzēja curriculum vitae, ko tā uzskatīja par pārāk neskaidru un fragmentāru, un nelūdza sūdzības iesniedzējam sīkāku informāciju. Tādēļ ombuds secina, ka Komisija nav veikusi sīku pārbaudi, kā to prasa Tiesas judikatūra, par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Šī pienākumu neizpilde ir administratīva kļūme, kas var izraisīt Komisijas atbildību pret sūdzības iesniedzēju.
Ņemot vērā šos secinājumus (1.7. un 2.3. punkts) un to, ka šajā jautājumā nebija iespējams rast mierizlīgumu starp pusēm, ombuds iesniedz Eiropas Komisijai šādu ieteikuma projektu:
Eiropas Komisija tiks informēta par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija trīs mēnešu laikā nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda ieteikuma pieņemšanu un ieteikuma īstenošanai veikto pasākumu aprakstu.
Jūsu sirsnīgi
Jacob SÖDERMAN
Strasbūrā, 1999. gada 4. novembrī
Cienījamais P. kungs, 1998. gada 1.
aprīlī jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Eiropas Komisija nav atjaunojusi jūs darbā pēc bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām un nav atteikusies jums izmaksāt kompensāciju par zaudēto algu un samazināto pensiju.
1998. gada 18. maijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 1998. gada 27. jūlijā, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 1998. gada 14. septembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu. 1999. gada 31. martā es saņēmu vēstuli no Eiropas Parlamenta deputāta Brendan Donnelly kunga, kurš Jūsu vārdā rakstīja, lai noskaidrotu Jūsu sūdzības iznākumu. 1999. gada 12. aprīlī es nosūtīju atbildi, lai informētu viņu, ka Jūsu sūdzība joprojām tiek izmeklēta. Es jūs par to informēju tajā pašā dienā.
1999. gada 22. aprīlī Jūs nosūtījāt sīkāku informāciju par Jūsu sūdzību. 1999. gada 23. aprīlī es lūdzu Komisiju sniegt papildu komentārus par dažiem Jūsu sūdzības aspektiem. Komisija savu otro atzinumu nosūtīja 1999. gada 1. jūlijā, un es to pārsūtīju Jums 1999. gada 20. jūlijā, aicinot izteikt jaunus apsvērumus. 1999. gada 11. augustā Jūs nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas otro atzinumu.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par kavēšanos, kas bija nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu par Jūsu sūdzību.
Sūdzību
Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:
Sūdzības iesniedzējs, Eiropas Komisijas A4 pakāpes ierēdnis, no 1995. gada 1. oktobra līdz 1996. gada 30. septembrim devās bezalgas atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ uz vienu gadu. Viņš sūdzējās, ka Komisija nav viņu atjaunojusi pēc šā laikposma. Precīzāk, divus mēnešus pēc viņa bezalgas atvaļinājuma beigām Komisija joprojām nebija piedāvājusi atjaunošanu darbā, kā arī nebija nekādu izredžu to atjaunot nākotnē.
Sūdzības iesniedzējs 1996. gada 25. novembrī nosūtīja vēstuli ĢD IX ģenerāldirektoram, informējot viņu, ka, lai nodrošinātu regulāru ienākumu avotu, un ņemot vērā, ka viņam nav citas iespējas kā priekšlaicīga pensionēšanās, viņš atkāpās no dienesta, sākot ar 1996. gada 1. oktobri.
1997. gada 10. jūnijā sūdzības iesniedzējs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu lūdza finansiālu kompensāciju par algas zaudēšanu, sākot no atvaļinājuma beigām līdz dienai, kad viņš paziņoja par atkāpšanos no amata, kā arī samazināto pensiju. 1997. gada 5. augustā ĢD IX atbildēja, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis nepārprotamu lūgumu par atkāpšanos no amata, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 48. pantā, un ka tādēļ tas nevar ņemt vērā viņa lūgumu par zaudējumu atlīdzību.
Sūdzības iesniedzējs 1997. gada 17. septembrī iesniedza iecēlējinstitūcijai apelācijas sūdzību par šo atteikumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, atkārtoti pieprasot finansiālu kompensāciju. Iecēlējinstitūcija 1998. gada 16. februāra vēstulē noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu. Tā uzskatīja, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvus pārkāpumus un nav atbildīga par viņa atkāpšanos no amata un ka līdz ar to tai nav jāmaksā kompensācija. Tādēļ sūdzības iesniedzējs iesniedza šo sūdzību ombudam, apgalvojot, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā, beidzoties viņa bezalgas atvaļinājumam personisku iemeslu dēļ, un ir atteikusies izmaksāt kompensāciju par a) zaudēto algu viņa neatjaunošanas dēļ un b) finansiālo zaudējumu viņa atkāpšanās no amata dēļ.
Pieprasījums
Komisijas atzinums
Savā atzinumā Komisija atsaucās uz iecēlējinstitūcijas 1998. gada 16. februāra atbildi. Iecēlējinstitūcija atgādināja sūdzības iesniedzējam Civildienesta noteikumu 40. panta 4. punkta d) apakšpunkta normu, kurā iestādei ir noteikts pienākums, beidzoties bezalgas atvaļinājumam personisku iemeslu dēļ, atjaunot ierēdni pirmajā amatā, kas atbilst viņa pakāpei un kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka viņš atbilst šī amata prasībām. Procedūrai, lai noteiktu, vai ierēdnis atbilst šīm prasībām, faktiski ir jānotiek un tā, lai attiecīgā iestāde varētu pierādīt, ka noteikums ir ievērots. Šādu pārbaužu neveikšana būtu prettiesiska darbība vai bezdarbība, kas radītu Komisijas atbildību pret prasītāju.
Pēc tam Komisija norādīja, ka, pārbaudot sūdzības iesniedzēja, no vienas puses, un Komisijas, no otras puses, veiktos pasākumus, netika konstatēts nekāds pārkāpums atjaunošanas procedūrā. Iecēlējinstitūcija uzskatīja, ka tas, ka sūdzības iesniedzējs netika atjaunots darbā 1996. gada novembra beigās, bija pamatoti, ņemot vērā, ka viņa atvaļinājums personisku iemeslu dēļ beidzās divus mēnešus pirms 1996. gada 30. septembra. Šo iemeslu dēļ sūdzības iesniedzēja kompensācijas pieprasījums tika noraidīts attiecībā uz laikposmu no viņa atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām līdz viņa atkāpšanās vēstules datumam.
Iecēlējinstitūcija norādīja, ka Tiesa 1976. gada 1. jūlija spriedumā (1) nosprieda, ka gadījumā, ja tiek celta prasība par zaudējumu atlīdzību sakarā ar neatjaunošanu pēc atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, prasītājs nevar pieprasīt neizmaksātās algas samaksu, ja nav sniegti pakalpojumi. Tomēr viņam ir tiesības saņemt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem, kas viņam radušies šīs algas zaudēšanas dēļ administrācijas prettiesiskās rīcības dēļ.
Attiecībā uz pieteikumu par finansiālu kompensāciju, sākot no dienas, kad viņš pensionējās, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņš bija spiests atkāpties no amata, ņemot vērā, ka divu mēnešu laikā pēc atvaļinājuma beigām administrācija viņam nedeva nekādus ienākumus. Komisija atgādināja iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru Kopienas iestāde ir atbildīga, ja apgalvotā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi faktiski ir radušies un pastāv cēloņsakarība starp minēto rīcību un zaudējumiem.
Šajā lietā iecēlējinstitūcija pārbaudīja, vai Komisija patiešām ir veikusi pasākumus un tos ir veikusi pareizi un vai divu mēnešu laikposms no atvaļinājuma beigām līdz viņa vēstulei par atkāpšanos no amata ir saprātīgs termiņš, pat ja sūdzības iesniedzējs nav ticis atjaunots amatā. Sūdzības iesniedzēja atkāpšanās no amata izrietēja arī no tā, ka viņš bija nepārprotami rakstiski paudis savu nodomu galīgi izbeigt dienesta attiecības ar iestādi, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 48. pantā. Tādējādi, ņemot vērā, ka atkāpšanās no amata bija sūdzības iesniedzēja brīvprātīga rīcība, Komisija secināja, ka tai nav tiešas atbildības šajā jautājumā un ka Komisiju nevar vainot. Tāpēc pieteikums par finansiālu kompensāciju tika noraidīts.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību. Viņš norādīja, ka tajā laikā faktiski bija vairākas pilnīgi piemērotas amata vietas un ka Komisija nepārbaudīja viņa kvalifikāciju nevienā no šīm amata vietām. Viņš norādīja, ka četri piemēroti amati ir rezervēti citiem konkrētiem kandidātiem vai personām no jaunajām dalībvalstīm. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas apgalvojums, ka atjaunošanas procedūrā nav bijis pārkāpuma, nav pareizs. Komisijas veiktie pasākumi nebija efektīvi, ņemot vērā to, ka to rezultātā 3,5 mēnešu laikā no dienas, kad viņš apstiprināja savu nodomu atgriezties, netika izteikts neviens priekšlikums par atjaunošanu darbā, ne arī izredzes uz atjaunošanu darbā nākotnē. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka Komisijas rīcība ir bijusi nolaidīga, ka viņam ir nodarīts kaitējums un ka cēloņsakarība starp abiem ir skaidra. 1999. gada 22. aprīlī sūdzības iesniedzējs nosūtīja papildu informāciju par 4 amata vietām, kas bija vakantas laikā, kad viņš lūdza atjaunošanu darbā.
Papildu prasības
Lai pārbaudītu, vai Komisija ir detalizēti pārbaudījusi sūdzības iesniedzēja spējas attiecībā uz brīvajām amata vietām, kas atbilst viņa pakāpei, ombuds 1999. gada 23. aprīlī lūdza Komisiju sniegt papildu komentārus par trim punktiem.
Pirmkārt, ombuds lūdza iegūt sarakstu ar visiem amatiem (ieskaitot prasības), kas atbilst sūdzības iesniedzēja pakāpei (A4) un kas bija brīvi pēc viņa atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām (1996. gada 30. septembris).
Otrkārt, Komisijai tika lūgts atbildēt uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā nepārbaudīja viņa kvalifikāciju nevienā no brīvajām amata vietām, jo tās bija rezervētas citiem kandidātiem.
Visbeidzot, ombuds jautāja, kāds ir pamatojums iecēlējinstitūcijas apsvērumam, ka vakantās amata vietas neatbilst sūdzības iesniedzēja kvalifikācijai (komisāra Liikanen 1998. gada 16. februāra vēstule, 3. lpp., pēdējā rindkopa).
Komisijas otrais atzinums
Komisija nosūtīja ombudam vakanto vadības amatu sarakstus, kas tika publicēti katru nedēļu no 1996. gada 18. jūlija līdz 1996. gada 28. novembrim. Komisija atkārtoja, ka šis strīds radās sūdzības iesniedzēja 1996. gada 25. novembra vienpusējā lēmuma dēļ atkāpties no amata Komisijā mazāk nekā divus mēnešus pēc 1996. gada 1. oktobra. Tāpēc Komisija paziņoja, ka to nevar saukt pie atbildības par šo lēmumu vai tā ietekmi uz sūdzības iesniedzēja ienākumiem.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā nav pārbaudījusi viņa kvalifikāciju nevienā no brīvajām amata vietām, Komisija norādīja, ka netiek apstrīdēts, ka laikā no 1996. gada 1. oktobra līdz 1996. gada 30. novembrim bija brīvas A5/A4 amata vietas, tostarp četras nodaļas vadītāja amata vietas, uz kurām atsaucas sūdzības iesniedzējs. Komisija vispirms norādīja, ka viens no amatiem, uz kuriem atsaucās sūdzības iesniedzējs, bija A3 amats un tāpēc tam nebija nozīmes. Tāpēc bija jāpārbauda, vai sūdzības iesniedzēja curriculum vitae pierāda, ka viņš atbilst prasībām attiecībā uz pārējiem trim amatiem.
Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja CV viņš kā A4 kategorijas ierēdnis no 1974. līdz 1990. gadam bija galvenais administrators (A5/4) un pēc tam nodaļas vadītājs II ģenerāldirektorātā (Ekonomika un finanses). No 1990. līdz 1995. gadam viņš bija I ģenerāldirektorāta padomnieks Parīzē. Komisija konstatēja, ka sūdzības iesniedzēja CV bija nepilnīgs attiecībā uz viņa karjeru un prasmēm un ka līdz 1988. gadam nodaļas vadītāja amats bija rezervēts A3 ierēdņiem. Pēc 1990. gada sūdzības iesniedzējs vairs nebija nodaļas vadītājs (vai drīzāk nodaļas vadītājs).
Attiecīgās vakances bija XV ĢD Iekšējā tirgus un finanšu pakalpojumu nodaļas ārējās dimensijas vadītājam, V ĢD Eiropas Sociālā fonda ietekmes uzraudzības nodaļas vadītājam un IA ĢD Apvienoto Nāciju Organizācijas nodaļas vadītājam. Katram no šiem amatiem bija nepieciešamas īpašas prasmes. Komisija norādīja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībai par šiem amatiem gan attiecībā uz atbildības līmeni (nodaļas vadītāja amata kandidātam ir jābūt pierādītām vadības prasmēm), gan citām prasībām. Līdz ar to administrācijai nevar pārmest, ka tā nav nekavējoties atjaunojusi sūdzības iesniedzēju, jo šādos apstākļos tai no attiecīgās personas ir jāpieprasa papildu informācija. Tas, ka Komisija to nedarīja, bija saistīts ar to, ka sūdzības iesniedzējs pensionējās, pirms to varēja izdarīt saprātīgā termiņā.
Komisijas IX ĢD sazinājās arī ar dažādiem ģenerāldirektorātiem, tostarp I ĢD, II ĢD, VI ĢD un XXI ĢD, lai mēģinātu atrast sūdzības iesniedzējam piemērotu amatu. Tomēr šie mēģinājumi nenoveda pie viņa atjaunošanas darbā, jo sūdzības iesniedzēja CV nebija pietiekamas informācijas par viņa spējām. Komisija konstatēja, ka šis CV ir pārāk neskaidrs, lai būtu iespējams pieņemt tūlītēju lēmumu.
Tāpēc Komisija secināja, ka administrācija nebūt nav bijusi neaktīva šajā jautājumā un ir sākusi veikt pasākumus, lai atjaunotu sūdzības iesniedzēju.
Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs saglabāja savu sūdzību, atkārtojot, ka 3,5 mēnešu laikā pēc viņa lūguma par atjaunošanu darbā viņam netika piedāvāts neviens amats. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka viņa CV bija paredzēts, lai apkopotu viņa profesionālo pieredzi, kas Komisijai jau bija zināma kopš 22 gadiem. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka no 1986. līdz 1987. gadam viņš patiešām ieņēma A3 amatu kā nodaļas vadītājs DG II-E-2. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka amati, uz kuriem atsaucās Komisija, atbilst viņa pieredzei un pienākumiem Parīzes delegācijā. Visbeidzot, viņš norādīja, ka Komisija būtu varējusi pieprasīt papildu informāciju par viņa CV.
Lēmums
1 Komisijas nespēja atjaunot sūdzības iesniedzēju pēc viņa bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām
1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav atjaunojusi viņu pēc viņa bezalgas atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām 1996. gada 30. septembrī. Precīzāk, divus mēnešus pēc šī datuma viņš joprojām nebija saņēmis piedāvājumu par atjaunošanu darbā, kā arī nebija nekādu izredžu to atjaunot tuvākajā nākotnē. Komisija norādīja, ka, pārbaudot Komisijas veiktos pasākumus, tika konstatēts, ka atjaunošanas procedūrā nav pieļauti nekādi pārkāpumi. Otrajā atzinumā Komisija piebilda, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībām attiecībā uz brīvajām amata vietām. Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja CV ir pārāk neskaidrs, lai nekavējoties pieņemtu lēmumu par viņa atjaunošanu darbā.
1.2 Ombuds norāda, ka Civildienesta noteikumu 40. panta 4. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka, beidzoties viņa atvaļinājumam, ierēdnis ir jāatjauno pirmajā amatā, kas atbilst viņa pakāpei un kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka viņš atbilst šī amata prasībām. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru administrācija, veicot padziļinātu pārbaudi, sistemātiski pārbauda ierēdņa, kurš gaida atjaunošanu darbā, spējas attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Tādējādi to ierēdņu spēju pārbaudes procedūrai, kuri gaida atjaunošanu amatā, ir jābūt efektīvai, un tās gaitai ir jābūt tādai, lai iestādes varētu pierādīt, ka tā ir ievērota. Šajā ziņā, lai gan kompetentajām iestādēm nevar likt pierādīt, ka tās ir pārbaudījušas ierēdņa spējas, ja pastāv acīmredzama atšķirība starp viņa spējām un spējām, kas nepieciešamas konkrētam vakantam amatam, šāds pierādījums tomēr ir jāsniedz visos gadījumos, kad, nepastāvot šādai acīmredzamai atšķirībai, ir nepieciešama pilnīga ieinteresētās personas spēju pārbaude attiecībā uz vakantu amatu. Sistemātiskas attiecīgā ierēdņa spēju pārbaudes neveikšana attiecībā uz katru vakanto amatu, kurā viņš varētu tikt atjaunots, ir dienesta pārkāpums, kas var izraisīt administrācijas atbildību, ciktāl šāda neveikšana kavē attiecīgās personas atjaunošanu darbā (2).
1.3 Līdz ar to ombudam ir jāpārbauda, vai šajā gadījumā Komisija ir detalizēti pārbaudījusi sūdzības iesniedzēja spējas attiecībā uz brīvajām amata vietām. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs 1996. gada 12. augustā lūdza atjaunot viņu amatā no 1996. gada 1. oktobra. Savā 1998. gada 16. februāra galīgajā lēmumā par sūdzības iesniedzēja apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iecēlējinstitūcija tikai norādīja, ka neviens ģenerāldirektorāts nevarēja piedāvāt sūdzības iesniedzējam amata vietu līdz 1996. gada novembra beigām, jo "vai nu viņiem nebija pieejamas piemērotas vakantās amata vietas, vai arī vakantās amata vietas neatbilda sūdzības iesniedzēja spējām". Iecēlējinstitūcija nesniedza nekādu pamatojumu savam secinājumam, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amata vietu prasībām, kā arī neatsaucās uz konkrētām vakantām amata vietām.
1.4 Tādēļ ombuds lūdza sīkāku informāciju par vakanto amata vietu sarakstu pēc sūdzības iesniedzēja atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām. Viņš arī lūdza Komisiju norādīt, kāds bija iecēlējinstitūcijas pamatojums tās secinājumam, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amata vietu spējām. No vakanto amatu sarakstiem, kas publicēti laikā no 1996. gada 18. jūlija līdz 1996. gada 28. novembrim, izriet, ka šajā laika posmā bija vairāk nekā divdesmit piecas brīvas A5/A4 amata vietas (3).
1.5 Tomēr savā atzinumā ombudam, izņemot 4 amata vietas, ko norādījis pats sūdzības iesniedzējs, Komisija nav minējusi nevienu konkrētu vakantu A5/A4 amata vietu no šiem sarakstiem, kā arī nav sniegusi pamatojumu, pat ne īsumā, kāpēc sūdzības iesniedzēju nevar atjaunot vienā no šīm amata vietām. Attiecībā uz trim no četriem sūdzības iesniedzēja minētajiem amatiem Komisija, neveicot padziļinātu pārbaudi, atkal tikai konstatēja, ka pastāv pamatotas šaubas par to, vai sūdzības iesniedzējs atbilst prasībām attiecībā uz šiem amatiem gan saistībā ar atbildības līmeni (nepieciešamība pierādīt vadības prasmes nodaļas vadītāja amatiem), gan citām prasībām. Komisija pat piebilda, ka, ņemot vērā šo patieso nenoteiktību, administrācijai šādos apstākļos no ieinteresētās personas ir jāpieprasa papildu informācija. Šo prasību ir apstiprinājusi arī Pirmās instances tiesas judikatūra (4). Tomēr Komisija to nedarīja.
1.6 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija nav veikusi sīku pārbaudi, kā to prasa Tiesas judikatūra, par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. To apstiprina arī tas, ka Komisija savu spriedumu par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz brīvajām amata vietām pamatoja tikai ar sūdzības iesniedzēja curriculum vitae, ko tā uzskatīja par pārāk neskaidru un fragmentāru, un nelūdza sūdzības iesniedzējam sīkāku informāciju. Šķiet arī, ka Komisija nekad nav iepazinusies ar sūdzības iesniedzēja personas lietas datiem, ko tā būtu varējusi darīt, ņemot vērā, ka viņš Komisijā ir strādājis 22 gadus.
1.7 Tādējādi no šiem apsvērumiem izriet, ka tas, ka Komisija nav veikusi sīku sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas pārbaudi attiecībā uz minētajiem amatiem, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi, kas var izraisīt Komisijas atbildību pret sūdzības iesniedzēju. Ņemot vērā to, ka Komisijas un sūdzības iesniedzēja pretējo viedokļu dēļ šajā jautājumā nebija iespējams rast mierizlīgumu starp pusēm, ombuds sagatavo ieteikuma projektu.
2 Sūdzības iesniedzēja prasījumi par finansiālu kompensāciju sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā, un viņa atkāpšanās no amata finansiālajām sekām
2.1. Sūdzības iesniedzējs pieprasīja kompensāciju par 1) algas zaudējumu (no viņa neapmaksātā atvaļinājuma beigām līdz viņa atkāpšanās dienai) sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi viņu darbā pēc viņa neapmaksātā atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, un 2) finansiālo zaudējumu, kas saistīts ar to, ka viņam bija jāatkāpjas no amata Komisijā. Komisija atteicās izmaksāt abas kompensācijas, jo uzskatīja, ka, no vienas puses, tā nav pieļāvusi pārkāpumu atjaunošanas procedūrā un, no otras puses, to nevar saukt pie atbildības par sūdzības iesniedzēja vienpusējo lēmumu atkāpties no amata Komisijā.
2.2 Attiecībā uz pirmo prasību par kompensāciju sakarā ar to, ka Komisija nav atjaunojusi sūdzības iesniedzēju darbā, ombuds norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru prasītājs, kas lūdz atlīdzināt zaudējumus par neatjaunošanu darbā pēc atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ beigām, nevar pieprasīt neizmaksātās algas samaksu, ja nav sniegti pakalpojumi. Tomēr viņam ir tiesības saņemt atlīdzību par faktiskajiem zaudējumiem, kas radušies šīs algas zaudēšanas dēļ administrācijas prettiesiskās rīcības dēļ (5).
2.3 Tādēļ šajā gadījumā Komisijai būtu jāatlīdzina sūdzības iesniedzējam materiālie zaudējumi, kas viņam tieši radušies Komisijas dienesta vainas dēļ, proti, sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas detalizētas pārbaudes neveikšana attiecībā uz vakantiem amatiem pēc tam, kad beidzies viņa atvaļinājums personisku iemeslu dēļ. Ombuds neuzskata sevi par spējīgu noteikt šīs kompensācijas apmēru. Viņš aicina puses vienoties par finansiālas kompensācijas principu un apmēru. Tāpēc ombuds nāk klajā ar turpmāk izklāstīto ieteikuma projektu. 2.4 Attiecībā uz otro prasību ombuds norāda, ka saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi attiecīgo iestādi nevar saukt pie atbildības par finansiāliem zaudējumiem, kas radušies sakarā ar ierēdņa lēmumu pārtraukt darba attiecības, pirms viņš saņēmis paziņojumu par atjaunošanu darbā (6). 40. panta 4. punkta d) apakšpunktā in fine patiešām ir paredzēts, ka līdz faktiskai atjaunošanai amatā ierēdnis paliek bezalgas atvaļinājumā personisku iemeslu dēļ. Tādēļ ombuds uzskata, ka šajā gadījumā Komisiju nevar saukt pie atbildības par sūdzības iesniedzēja vienpusējo lēmumu atkāpties no amata. Tāpēc sūdzības iesniedzēja prasība par kompensāciju nav pamatota, un attiecībā uz šo lietas aspektu netika konstatēta administratīva kļūme.
Secinājums
Saskaņā ar Pirmās instances tiesas judikatūru administrācija, veicot padziļinātu pārbaudi, sistemātiski pārbauda ierēdņa, kurš gaida atjaunošanu darbā, spējas attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei.
Šajā gadījumā iecēlējinstitūcija nekādi nepamatoja savu secinājumu, ka sūdzības iesniedzēja spējas neatbilst vakanto amatu pieprasītajām spējām. Turklāt, izņemot četras amata vietas, ko norādījis pats sūdzības iesniedzējs, Komisija nav nedz atsaukusies uz kādu konkrētu vakantu A5/A4 amata vietu no sarakstiem, nedz arī – pat neilgi – pamatojusi, kāpēc sūdzības iesniedzēju nevarēja atjaunot vienā no šīm amata vietām. Komisija savu spriedumu par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz brīvajām amata vietām pamatoja tikai ar sūdzības iesniedzēja curriculum vitae, ko tā uzskatīja par pārāk neskaidru un fragmentāru, un nelūdza sūdzības iesniedzējam sīkāku informāciju. Tādēļ ombuds secina, ka Komisija nav veikusi sīku pārbaudi, kā to prasa Tiesas judikatūra, par sūdzības iesniedzēja spējām attiecībā uz katru vakanto amatu, kas atbilst viņa pakāpei. Šī pienākumu neizpilde ir administratīva kļūme, kas var izraisīt Komisijas atbildību pret sūdzības iesniedzēju.
Ņemot vērā šos secinājumus (1.7. un 2.3. punkts) un to, ka šajā jautājumā nebija iespējams rast mierizlīgumu starp pusēm, ombuds iesniedz Eiropas Komisijai šādu ieteikuma projektu:
- Komisijai būtu jākompensē sūdzības iesniedzējam mantiskais kaitējums, kas viņam tieši nodarīts ar Komisijas dienestu saistītas vainas dēļ, proti, sūdzības iesniedzēja kvalifikācijas detalizētas pārbaudes neveikšana attiecībā uz amata vietām, kas bija vakantas pēc tam, kad beidzās viņa atvaļinājums personisku iemeslu dēļ.
Eiropas Komisija tiks informēta par šo ieteikuma projektu. Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija trīs mēnešu laikā nosūta sīki izstrādātu atzinumu. Sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda ieteikuma pieņemšanu un ieteikuma īstenošanai veikto pasākumu aprakstu.
Jūsu sirsnīgi
Jacob SÖDERMAN
(1) Lieta 58/75, Sergy pret Komisiju, [1976] ECR 1139.
(2) Lieta T-48/90, Giordani pret Komisiju, [1993], ECR II-721, 50.–56. punkts; Lieta T-276/94 Buick pret Komisiju, [1995], ECR, II-667. lpp., 34.–46. punkts; Lieta T-205/96, Bieber pret Parlamentu, [1998], ECR II-723.
(3) Vakances COM/088/96, COM/090/96, COM/093/96, COM/094/96, COM/095/96, COM/096/96, COM/R/5138/96, COM/036/96, COM/105/96, COM/104/96, COM/103/96, COM/109/96, COM/110/96, COM/065/96, COM/113/96, COM/118/96, COM/122/96, COM/120/96, COM/126/96, COM/115/96, COM/116/96, COM/128/96, COM/R/5659/96, COM/131/96, COM/155/96, COM/157/96, COM/163/96.
(4) Skatīt iepriekš minēto lietu T-276/94, 43. punkts.
(5) Lieta 58/75, Sergy pret Komisiju, [1976] ECR 1139, 39. punkts.
(6) Lieta 292/87, Pizziolo pret Komisiju, [1988] ECR 5165.
(7) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 1994., 15. lpp.).