Izgatavots saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu ^{4. panta 1. punktu [1]}

Sūdzības priekšvēsture

1. “ES Ārkārtas trasta fonds stabilitātes nodrošināšanai un neatbilstīgas migrācijas un personu pārvietošanas iemeslu novēršanai Āfrikā” (EUTFA) tika izveidots 2015. gadā [2]. Programmas saskaņā ar EUTFA tiek īstenotas divdesmit sešās partnervalstīs trīs Āfrikas reģionos. 2022. gadā EUTFA bija mobilizējusi gandrīz 456 miljonus EUR projektiem Lībijā [3].

2. Šie projekti ietver migrantu brīvprātīgu atgriešanos savās izcelsmes valstīs ar reintegrācijas atbalstu un bēgļu un patvēruma meklētāju evakuāciju no Lībijas, tiešu ārkārtas palīdzību bēgļiem un neaizsargātiem migrantiem, kopienu stabilizācijas pasākumus (piemēram, bērnu piekļuvi izglītībai) un Covid-19 atbalstu.[4] Tas ietver arī projektus, kas saistīti ar robežu pārvaldību [5].  

3. Komisija publiskoja, ka, “ņemot vērā īpašās problēmas Lībijas kontekstā, ES izmanto trešo personu veiktu uzraudzību, lai pārbaudītu rezultātus un principa “nekaitēt” ievērošanu ESTF operācijās Lībijā”.[6] Princips “nekaitēt”[7] “nerada turpmāku kaitējumu skartajiem iedzīvotājiem un videi”[8].

4. Eiropas Komisijas pārstāvis 2022. gada aprīlī Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas (LIBE komiteja) sanāksmē [9] paziņoja, ka Komisija ir ieviesusi “trešās personas veiktu uzraudzību” attiecībā uz operācijām Lībijā saskaņā ar EUTFA, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nodrošinātu politikas “nekaitēt” ievērošanu. Pārstāvis piebilda, ka “līdz šim darbuzņēmējs nav ziņojis par principa “nekaitēt” pārkāpumiem, kas būtu tieši saistīti ar visām [Komisijas] trasta fondu programmu izmaksām”.

5. 2022. gada maijā sūdzības iesniedzējs, žurnālists, lūdza publisku piekļuvi Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem saskaņā ar ES tiesību aktiem par piekļuvi dokumentiem [10], lai pārbaudītu šo apgalvojumu. Pieprasījums attiecās uz e-pasta vēstulēm, kurās tiktu atklāta trešās personas — darbuzņēmēja — identitāte, ziņošanas tvērums, visas ar līgumu saistītās finansiālās izmaksas, kā arī “ziņojums”, uz kuru Komisija atsaucās LIBE komitejas sanāksmē.

6. Komisija 2022. gada jūlijā atteica piekļuvi sešiem dokumentiem, kurus tā identificēja kā tādus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, atsaucoties uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām [11] un notiekošo lēmumu pieņemšanas procesu [12].

7. Nebūdams apmierināts ar Komisijas atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentiem, sūdzības iesniedzējs 2022. gada augustā lūdza Komisiju pārskatīt savu lēmumu (iesniedzot atkārtotu pieteikumu).

8. Pēc Ombuda iesaistīšanās [13] Komisija 2023. gada oktobrī pieņēma galīgo lēmumu (“apstiprinošs lēmums”) par pieprasījumu. Tajā bija uzskaitīti 14 dokumenti, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā, tostarp:

• līgumu ar organizāciju, kurai uzticēta uzraudzība, tā papildinājumus un pielikumus, tostarp darba uzdevumu un dotācijas pieteikumu; 
• divas „rokasgrāmatas” par cilvēktiesībām un „nekaitēt” uzraudzību;
• Trīs “ziņojumi”: viens ar nosaukumu “Cilvēkresursu pārraudzības sākuma posms” un divi ar nosaukumu “Cilvēkresursu pārraudzības starpposma ziņojums”.

9. Komisija piešķīra daļēju piekļuvi dažiem dokumentiem, piemēram, līgumam, ar kuru tika ieviesta uzraudzība, un tā papildinājumiem. Atsakot turpmāku piekļuvi, Komisija atsaucās uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar sabiedrisko drošību [14] un starptautiskajām attiecībām [15], kā arī uz personas datu aizsardzību [16] un līgumslēdzēja komerciālajām interesēm [17].

10. Nebūdams apmierināts ar saņemto piekļuvi, sūdzības iesniedzējs atkal vērsās pie ombuda.

Izmeklēšana

11. Ombuds sāka izmeklēšanu par Komisijas atteikumu piešķirt plašāku piekļuvi identificētajiem dokumentiem. Tā kā sūdzības iesniedzējs neiebilda pret personas datu aizklāšanu dokumentos, Ombuda izmeklēšana neattiecās uz šīm aizklāšanām.

12. Izmeklēšanas gaitā Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja visus dokumentus, kurus Komisija bija identificējusi kā tādus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā. Šajā pārbaudē tika konstatēts, ka pastāv papildu dokumenti, uz kuriem, iespējams, attiecas pieprasījums un kurus Komisija nebija identificējusi. Tādējādi tika veikta šo dokumentu parauga papildu pārbaude. Izmeklēšanas grupa arī izskatīja dokumentāciju, kas saistīta ar apspriešanos ar darbuzņēmēju par publiskās piekļuves pieprasījumu.

13. Ombuds deva Komisijai iespēju iesniegt papildu piezīmes par sūdzību, bet saņēma dažus skaidrojumus tikai par pieprasījuma darbības jomu [18].

Iesniegtie argumenti

14. Komisijas argumentus atteikt plašāku piekļuvi, pamatojoties uz sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar valsts drošību, var rezumēt šādi:

• Tiesa ir atzinusi, ka Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot, vai izpaušana varētu kaitēt sabiedrības interesēm saistībā ar valsts drošību.
• Attiecīgajos dokumentos ir iekļauta sensitīva informācija, piemēram, līgumslēdzēja identitāte, līguma izpildes vietas un sīki izstrādāta metodika, ko līgumslēdzējs izstrādājis, lai veiktu finansētās darbības, tostarp informācija par to, kā darbosies lokālā uzraudzības tīkla dalībnieki.
• Šādas informācijas un pat darbuzņēmēja vienīgās identitātes izpaušana varētu veicināt uzbrukumus darbuzņēmēja darbiniekiem, ekspertiem un uz vietas izvietotajam uzraudzības tīklam, kas atrodas Lībijā, ņemot vērā nestabilo situāciju Lībijā.
• Apspriešanās ar darbuzņēmēju notika divas reizes, un dokumentu publiskošanas gadījumā katru reizi radās bažas par drošību.
• Līgumslēdzējs sagatavoja dažus dokumentus, izmantojot savas īpašās grafiskās iezīmes, piemēram, logotipu, izkārtojumu un fontu. Šādu dokumentu izpaušana pati par sevi varētu atklāt darbuzņēmēja identitāti, jo darbuzņēmējs ir publicējis citus dokumentus ar tādām pašām grafiskajām iezīmēm.
•  Līgumā līgumslēdzējam ir paredzēti pienākumi aizsargāt savus darbiniekus, ekspertus un viņu ģimenes, kas atrodas Lībijā, no fiziskiem riskiem. Dokumentu izpaušana varētu radīt darbuzņēmējam situāciju, kurā tas varētu apdraudēt savu spēju izpildīt šo pienākumu.
• Līgums ir pagarināts. Tādējādi darbuzņēmēja darbības joprojām turpinās (2023. gada oktobrī, kad tika pieņemts apstiprinošais lēmums).

15. Attiecībā uz risku apdraudēt starptautiskās attiecības ar Lībijas iestādēm Komisija apgalvoja, ka līguma darba uzdevumā ir sīki analizēta politiskā, drošības un cilvēktiesību situācija Lībijā. Šī informācija nav publiski pieejama, un Lībijas iestādes to varētu uztvert kā nepamatotu kritiku. Tā arī paskaidroja, ka ES mērķis ir palīdzēt valstij tās centienos izveidot demokrātisku, stabilu un pārtikušu valsti, izmantojot "Berlīnes procesu" Apvienoto Nāciju Organizācijas aizgādībā. Tas nozīmē, ka Komisijai ir jāuztur kvalitatīvas attiecības ar Lībijas iestādēm, un šādu dokumentu publiskošana apdraudētu šīs attiecības.

16. Attiecībā uz risku kaitēt darbuzņēmēja komerciālajām interesēm Komisija apgalvoja, ka dokumenti ietver darbuzņēmēja iesniegto dotācijas pieteikumu un ietver īpašu zinātību, stratēģiju, iekšējās zināšanas un citu konkrētu informāciju ar konkurences vērtību. Šīs informācijas izpaušana dotu iespēju citiem dotāciju pieteikumu iesniedzējiem turpmākajos līdzīgos uzaicinājumos kopēt no šiem pieteikumiem un izmantot to, lai atbalstītu savus pieteikumus. Vienā no dokumentiem ir līgumslēdzēja bankas rekvizīti, kurus, ja tie tiktu atklāti, kibernoziedznieki varētu izmantot ļaunprātīgiem uzbrukumiem.

17. Visbeidzot, Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs atkārtotajā pieteikumā nav pierādījis sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kas būtu svarīgākas par šo komerciālo interešu aizsardzību. Komisija nevarēja identificēt sabiedrības intereses, kas varētu būt svarīgākas par līgumslēdzēja komerciālajām interesēm. 

18. Sūdzības iesniedzējs atkārtotajā pieteikumā izvirzīja šādus argumentus, kas atkārtoti ombudam iesniegtajā sūdzībā:

• Atteikums nodrošināt piekļuvi ir nesamērīgs ierobežojums pilsoņu tiesībām uz pēc iespējas plašāku piekļuvi.
• Komisijai ir pienākums ievērot Pamattiesību hartu [19] visās savās darbībās, tostarp ES līdzekļu sadalē un uzraudzībā. Komisijai būtu jānodrošina, ka ar ES līdzekļiem netiek atbalstītas darbības, kas neatbilst Hartā atzītajām ES vērtībām un tiesībām.
• ES iestādēm ir jānorāda konkrēti un konkrēti iemesli, kāpēc piekļuves piešķiršana pieprasītajiem dokumentiem varētu apdraudēt aizsargātās intereses. Kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam.
• Komisijas atsauce uz “sarežģīto situāciju Lībijā” ir neskaidra. Apgalvojums, ka informācijas izpaušana apdraudētu ES un tās "īstenošanas partnera spēju veikt cilvēktiesību pētniecību", arī ir hipotētisks. Pieprasītajos dokumentos nav minēta nevienas sarunu puses nostāja un nav pausts konkrēts Komisijas viedoklis par jebkādu sarunu nostāju. Saskaņā ar ES judikatūru [20] vispārēja atsauce uz šādos ziņojumos ietvertās informācijas sensitīvo raksturu vai uz sarunām ar attiecīgo trešo valsti nav pietiekams iemesls, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem.
• Ja izņēmums attiecas tikai uz vienu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas būtu jāpublisko. Kā norādījušas ES tiesas, pārredzamība ļauj pilsoņiem ciešāk piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Tas savukārt ļauj ES administrācijai baudīt lielāku leģitimitāti, būt efektīvākai un demokrātiskāk pārskatatbildīgākai sabiedrības priekšā.
• Atsakoties atzīt, ka pastāv sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, Komisija lūdz sabiedrību atzīt tās publiskos paziņojumus par nominālvērtību.

19. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka apstiprinājuma posmā piešķirtā daļējā piekļuve nesniedza būtisku informāciju par darbuzņēmēja veikto uzraudzību.

Ombuda novērtējums

a) Sabiedrības piekļuves pieprasījuma tvērums

20. To dokumentu pārbaude, kurus Komisija identificēja kā tādus, uz kuriem attiecas pieprasījums, liecināja, ka Komisija, iespējams, nav identificējusi visus dokumentus, kas attiecas uz pieprasījumu.

21. No sākotnējā pieprasījuma un tā konteksta bija skaidrs, ka sūdzības iesniedzējs vēlējās piekļūt “ziņojumam”, lai pārbaudītu Komisijas paziņojumu LIBE komitejas sanāksmē. Atkārtotajā pieteikumā tas tika precizēts vēl skaidrāk: “Mans žurnālista uzdevums daļēji ir pārbaudīt šādu apgalvojumu patiesumu”. Tāpēc sūdzības iesniedzējs vēlējās saņemt ziņojumu, kas pamatotu Komisijas apgalvojumu, ka “darbuzņēmējs neziņoja par principa “nenodarīt kaitējumu” pārkāpumiem, kas tieši saistīti ar visām mūsu trasta fondu programmu izmaksām”. Citiem vārdiem sakot, sūdzības iesniedzējs lūdza piekļuvi dokumentiem, kuros bija ietverta līgumslēdzēja veiktā padziļinātā analīze par tā veikto cilvēktiesību uzraudzību.

22. Ombuda izmeklēšanas grupa konstatēja, ka “ziņojumos”, kurus Komisija identificēja kā tādus, kas ietilpst pieprasījuma darbības jomā (kuriem piekļuve tika liegta), nav iekļauti darbuzņēmēja konstatējumi, bet drīzāk ir izklāstīts līguma izpildē veikto darbību progress.   

23. Turklāt izmeklēšanas grupa norādīja, ka darba uzdevums (pievienots līgumam), kas bija pilnībā rediģēts, attiecas uz trīs veidu ziņojumiem, kas darbuzņēmējam jāsagatavo, lai izklāstītu savus būtiskos konstatējumus. Komisija šos ziņojumus nebija identificējusi, izskatot sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījumu. Tomēr, pamatojoties uz to aprakstu, ombuds uzskatīja, ka tie varētu ietilpt arī piekļuves pieprasījuma darbības jomā. Tādēļ ombude lūdza Komisiju pārskatīt šo ziņojumu paraugu.

24. Pārbaudē tika konstatēts, ka šie dokumenti ietver līgumslēdzēja padziļinātu analīzi un konstatējumus. Tādējādi šķiet, ka šos būtiskos ziņojumus sūdzības iesniedzējs meklēja, savā pieprasījumā par publisku piekļuvi atsaucoties uz “ziņojumu”.

25. Līdz ar to ombuds uzskata, ka Komisijas novērtējums par publiskas piekļuves pieprasījuma tvērumu bija pārāk šaurs un neļāva identificēt visus attiecīgos dokumentus. Tā bija administratīva kļūme. Ombuds iesaka Komisijai no jauna meklēt dokumentus, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums, un novērtēt, vai tos var atklāt saskaņā ar Regulu 1049/2001. 

b) Identificēto dokumentu ierobežota publiskošana

Dokumenti, kas varētu atklāt darbuzņēmēja identitāti to grafiskās identitātes dēļ

26. Pēc attiecīgo dokumentu izskatīšanas daudzi no tiem (t. i., ziņojumi, rēķini un rokasgrāmata cilvēktiesību uzraudzībai un ziņošanai)[21] atspoguļo līgumslēdzēja grafisko identitāti, kā to norādījusi Komisija. Papildus darbuzņēmēja logotipam, ko var viegli rediģēt, šķiet ticami, ka izmantotais fonts un izkārtojums ir pietiekami konkrēti, lai izpaušana varētu ļaut identificēt darbuzņēmēju. 

27. Tāpēc jautājums ir par to, vai šajā gadījumā ir jāaizsargā darbuzņēmēja identitāte. Kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, publiska piekļuve dokumentiem ir pamattiesības, un tāpēc tās būtu jāinterpretē plaši.

28. Tomēr, ņemot vērā ES iestāžu plašo rīcības brīvību, izvērtējot bažas par sabiedrības drošību saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ombuda izmeklēšana aprobežojās ar to, lai noteiktu, vai Komisija “apstrīdētajā lēmumā ir sniegusi ticamus paskaidrojumus par to, kā piekļuve attiecīgajiem dokumentiem varētu konkrēti un faktiski kaitēt Eiropas Savienības sabiedriskās drošības aizsardzībai” un vai “šā kaitējuma risku varētu uzskatīt par saprātīgi paredzamu, nevis tikai hipotētisku”[22].

29. Ņemot vērā to, ka, ņemot vērā sniegtos piemērus, riski līgumslēdzēja darbinieku un nozares ekspertu fiziskajai integritātei šķiet konkrēti un reālistiski, ombuds uzskata, ka šo dokumentu neizpaušana bija pamatota. 

Līgums un tā papildinājumi, tostarp darba uzdevumi

30. Lielākajā daļā pārējo dokumentu, kurus Komisija identificēja, nav norādīta darbuzņēmēja vizuālā identitāte. Šie dokumenti ietver līgumu par uzraudzību un tā papildinājumus, tostarp darba uzdevumu dažādos atkārtojumos. 

31. Izskatījis šos dokumentus, ombuds uzskata, ka svarīgākās rediģētās daļas, šķiet, neietver sensitīvu informāciju. Tādējādi, lai gan ombuds principā atzīst Komisijas plašo rīcības brīvību, atsaucoties uz izņēmumu sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar sabiedrisko drošību un starptautiskajām attiecībām, viņš nepiekrīt, ka uz neizpausto informāciju pilnībā attiecas šie izņēmumi.

32. Piemēram, attiecībā uz darba uzdevumiem , kas bija pilnībā aizklāti, pārbaude parādīja, ka tikai dažas daļas [23] var atklāt konkrētu informāciju par paredzētajām darbībām (piemēram, atrašanās vietas, loģistika vai ekspertu profils) un tādējādi var radīt bažas par darbuzņēmēja darbinieku sabiedrisko drošību. Nav skaidrs, kā lielas šā dokumenta daļas publiskošana radītu šādas bažas.

33. Vienā no darba uzdevumu sadaļām ir iekļauta diezgan detalizēta analīze par situāciju Lībijā [24], kā norādījusi Komisija. Tomēr šī ir tikai viena no darba uzdevumu sadaļām. Turklāt Tiesa nolēma, ka “tas vien, ka dažos dokumentos ir ietverta informācija vai negatīvi paziņojumi par politisko situāciju vai cilvēktiesību aizsardzību trešā valstī, ne vienmēr nozīmē, ka piekļuve tiem var tikt liegta, pamatojoties uz risku, ka var tikt apdraudētas sabiedrības intereses”[25] Ņemot vērā iepriekš minēto un dokumenta saturu, nav skaidrs, cik liela darba uzdevuma daļa, ja tā tiktu izpausta, apdraudētu ES starptautiskās attiecības ar Lībijas iestādēm.

34. Attiecībā uz “Cilvēktiesību uzraudzības un ziņošanas rokasgrāmatu”[26] ombuds norāda, ka šis dokuments ir neitrālā fontā pretstatā citām iepriekš minētajām “rokasgrāmatām”. Turklāt, lai gan dokumentā ir atsauce uz darbuzņēmēja identitāti (ko varētu rediģēt), tajā galvenokārt ir ietvertas standarta zināšanas par cilvēktiesībām un to, kā dokumentēt un uzraudzīt pārkāpumus praksē. Lielākā daļa satura neattiecas tikai uz Lībiju vai projektu. Tāpēc ir grūti saprast, kā šā dokumenta būtisku daļu publiskošana varētu kaitēt sabiedrības drošībai un kāpēc Komisija atteica piekļuvi šim dokumentam kopumā. 

Dotācijas pieteikums

35. Komisija pilnībā atteica piekļuvi dotācijas pieteikumam, kas pievienots līgumam un tā dažādajiem papildinājumiem [27], atsaucoties uz darbuzņēmēja komerciālo interešu aizsardzību. Izskatījis dokumentu, ombuds apstiprina, ka tajā ir iekļauta daļa informācijas ar komerciālu vērtību. Ir arī pamatoti uzskatīt, ka tās pilnīga izpaušana var radīt negodīgas priekšrocības turpmākiem piedāvājumiem [28], jo tajā ir ietverta iekšējā informācija, pieredze un zinātība, kas atklātu darbuzņēmēja zināšanas. Tomēr dažās daļās ir tikai apkopotas darba uzdevumos izklāstītās prasības. Tādēļ ombuds secina, ka vismaz dažus šā dokumenta elementus varētu atklāt, neatklājot komerciāli sensitīvu informāciju.

36. Jebkurā gadījumā, pat ja dotācijas pieteikuma pilnīga izpaušana tiktu uzskatīta par tādu, kas apdraud darbuzņēmēja komerciālo interešu aizsardzību, tā tomēr būtu jāizpauž, ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato pieteikuma izpaušanu. Izvērtējot šo jautājumu, Komisija neņēma vērā sabiedrības interesi ļaut sabiedrībai kontrolēt ES finansētos projektus un, konkrētāk, to, kā tiks uzraudzīta to iespējamā ietekme uz cilvēktiesībām. Cilvēktiesību ievērošana ir viena no ES pamatvērtībām [29], un iedzīvotājiem vajadzētu būt iespējai prasīt no ES iestādēm atbildību par visām veiktajām vai finansētajām darbībām, kas būtu pretrunā šīm vērtībām. Turklāt šajā konkrētajā gadījumā cilvēktiesību uzraudzība attiecās uz ES finansētiem projektiem valstī, kurā ES iesaistīšanās un iespējamā ietekme uz cilvēktiesībām jau ir publiski kritizēta [30].

37. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombude uzskata, ka Komisijas atteikums nodrošināt plašāku piekļuvi līgumam, papildinājumiem un attiecīgajiem darba uzdevumiem, kā arī dotācijas pieteikumam un vispārējai rokasgrāmatai par cilvēktiesību uzraudzību ir administratīva kļūme. Tādēļ viņa sniedz turpmāk minētos attiecīgos ieteikumus.

Ieteikumi

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem konstatējumiem, ombuds sniedz Eiropas Komisijai šādus ieteikumus:

• Komisijai būtu jāveic jauna to dokumentu meklēšana, uz kuriem attiecas sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījums, un jānovērtē, vai šādus papildus identificētus dokumentus var atklāt saskaņā ar Regulu 1049/2001;
• Komisijai būtu atkārtoti jāizvērtē līgums, papildinājumi, darba uzdevumi un dotāciju pieteikumi, kā arī cilvēktiesību uzraudzības un ziņošanas rokasgrāmata [31], lai nodrošinātu plašāku publisku piekļuvi un ņemtu vērā ombuda apsvērumus, kas izklāstīti šajā ieteikumā.

Komisija un sūdzības iesniedzējs tiks informēti par šo ieteikumu. Saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 4. panta 2. punktu Komisija līdz 2024. gada 4. jūnijam nosūta sīki izstrādātu atzinumu.

 

Emily O'Reilly
Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2024. gada 4. martā

 

[1] Pieejams šeit: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=uriserv%3AOJ.L_.2021.253.01.0001.01.ENG&toc=OJ%3AL%3A2021%3A253%3ATOC

[2] 2015. gada 12. novembrī Eiropas Komisija, 25 ES dalībvalstis, Norvēģija un Šveice parakstīja EUTFA izveides nolīgumu. EUTFA saņem 73 % no sava finansējuma no Eiropas Attīstības fonda (EAF), 20 % no dažādām programmām no ES vispārējā budžeta un 7 % no dalībvalstu iemaksām un citiem līdzekļu devējiem: https://ec.europa.eu/trustfundforafrica/index_en#:~:text=Our%20mission,contribute%20to%20better%20migration%20management

[3] Sk. faktu lapu (2022. gada februāris): https://neighbourhood-enlargement.ec.europa.eu/system/files/2022-03/EUTF_libya_en.pdf

[4] Sk. faktu lapu (2022. gada februāris): https://neighbourhood-enlargement.ec.europa.eu/system/files/2022-03/EUTF_libya_en.pdf

[5] Sk. faktu lapu (2022. gada februāris): https://neighbourhood-enlargement.ec.europa.eu/system/files/2022-03/EUTF_libya_en.pdf

[6] Sk. faktu lapu (2022. gada februāris), 2. lpp.: https://neighbourhood-enlargement.ec.europa.eu/system/files/2022-03/EUTF_libya_en.pdf

[7] Īpaši minēts Eiropas konsensā par humāno palīdzību, sk. Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas kopīgo paziņojumu "Eiropas konsenss par humāno palīdzību", OV C 25, 30.1.2008., 1.–12. lpp., pieejams tīmekļa vietnē: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?toc=OJ%3AC%3A2008%3A025%3ATOC&uri=uriserv%3AOJ.C_.2008.025.01.0001.01.ENG

[8] https://civil-protection-humanitarian-aid.ec.europa.eu/who/humanitarian-principles_en#:~:text=This%20is%20also%20essential%20to, affected%20populations%20un%20the%20environment.

[9] https://www.europarl.europa.eu/meetdocs/2014_2019/plmrep/COMMITTEES/LIBE/OJ/2022/04-20/1253993LV.pdf ; straumējums tiešsaistē pieejams plkst. 11.10: https://multimedia.europarl.europa.eu/en/webstreaming/libe-committee-meeting_20220421-0900-COMMITTEE-LIBE

[10] Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/PDF/?uri=CELEX:32001R1049&from=EN

[11] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu.

[12] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu.

[13] Sk. lietu 1996/2022/NH.

[14] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu.

[15] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu.

[16] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

[17] Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo daļu.

[18] Precīzāk, Komisija paskaidroja, ka daži dokumenti, kas sākotnēji bija iekļauti pieprasījuma darbības jomā, atkārtotas iesniegšanas posmā tika uzskatīti par tādiem, kas neietilpst pieprasījuma darbības jomā.

[19] Eiropas Savienības Pamattiesību harta, OV C 326, 26.10.2012., 391.–407. lpp., pieejama tīmekļa vietnē: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=celex%3A12012P%2FTXT.

[20] Pirmās instances tiesas 2002. gada 7. februāra spriedums Aldo Kuijer / Padome, T-211/00, ECLI:EU:T:2002:30, 60. un 61. punkts.

[21] Apstiprinošā lēmumā identificēts kā 2.2., 2.3., 5.1., 5.2., 6.1., 6.2. dokuments.

[22] Vispārējās tiesas spriedums lietā T-31/18 Izuzquiza / Frontex, EU:T:2019:815, 63.–66. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=221083&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=759426

[23] Piemēram, darba uzdevumu 5.1. un 6. iedaļā 1., 3.1., 4. dokumentā.

[24] Darba uzdevuma 1.3. iedaļa “Iepriekš uzkrātās zināšanas par valsti” 1., 3.1. un 4. dokumentā.

[25] Pirmās instances tiesas 2002. gada 7. februāra spriedums Aldo Kuijer / Padome, T-211/00, ECLI:EU:T:2002:30, 60. un 61. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=47741&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=758261

[26] Komisija savā apstiprinošajā lēmumā iekļāvusi sarakstā kā dokumentu 2.1.

[27] Dokumenta Nr. 1 3.1. un 4. dokumentā, kā uzskaitīts apstiprinošajā lēmumā.

[28] Vispārējās tiesas spriedums lietā T‑363/14, Secolux / Komisija, EU:T:2016:521, 53.–54. punkts, pieejams vietnē https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf;jsessionid=898D8360DC106D08FCC843AD5C01851C?text=&docid=183581&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=757620 .

[29] Līguma par Eiropas Savienību 2. pants, OV C 326, 26.10.2012., 13.–390. lpp., pieejams vietnē https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A12012M%2FTXT

[30] Sk., piemēram, https://www.theguardian.com/world/2020/mar/12/revealed-the-great-european-refugee-scandal; Sk. arī pilsoniskās sabiedrības 2020. gada atklāto vēstuli http://www.gisti.org/spip.php?article6388. 

[31] Komisija savā atkārtotajā pieteikumā iekļāvusi 1., 2.1., 3., 3.1. un 4. dokumentā.