Strasbūrā, 2002. gada 7. martā

Pat Cox kungs Eiropas Parlamenta
priekšsēdētājs
Rue Wiertz
B - 1040 Brisele

Priekšsēdētāja kungs!

Nesen saņēmu projektu lēmumiem par Eiropas Personāla atlases biroja izveidi, organizāciju un darbību. Man par pārsteigumu un sašutumu, tie ietver noteikumu, kas ļautu Biroja valdei lemt par vecuma ierobežojumu noteikšanu (1).

Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā noteikts, ka Savienība ievēro pamattiesības kā Kopienas tiesību vispārējos principus. Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētāji 2000. gada 7. decembrī izsludināja Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (2). Šī rīcība, kas veikta Eiropas Savienības augstāko iestāžu vārdā, dod pilsoņiem tiesības uzskatīt, ka pamattiesības, kuras Savienība apsola ievērot saskaņā ar iepriekš minēto 6. panta 2. punktu, ir tās, kas noteiktas Hartā.

Nicas Eiropadomes prezidentvalsts secinājumos tika pausts gandarījums par Hartas proklamēšanu, norādot, ka tajā vienā dokumentā apvienotas pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un sociālās tiesības, kas līdz šim noteiktas dažādos starptautiskos, Eiropas vai valstu avotos (3).

Toreizējā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Nikola Fontēna (Nicole Fontaine) paziņoja:

"Paraksts ir apņemšanās (...). Ļaujiet visiem Savienības pilsoņiem saprast, ka turpmāk (...) Harta būs (...) Asamblejas tiesību akts. Turpmāk tas būs atskaites punkts visiem Parlamenta aktiem, kas tieši vai netieši ietekmē pilsoņu dzīvi visā Savienībā."

Komisijas priekšsēdētājs Romano Prodi norādīja:

"Eiropas Komisija uzskata, ka, proklamējot Pamattiesību hartu, Eiropas Savienības iestādes ir apņēmušās ievērot hartu visā, ko tās dara, un ikvienā politikā, ko tās veicina (..). Eiropas pilsoņi var paļauties uz Komisiju, ka tā nodrošinās Hartas ievērošanu (...)."

2001. gada marta paziņojumā Komisijas darbiniekiem par Hartas pasludināšanu Prodi kungs un atbildīgais komisārs Vitorino kungs norādīja:

"Komisijai, tāpat kā citām iestādēm, ir jāpievēršas šā vēsturiskā notikuma praktiskajai ietekmei un jāpadara Hartā ietverto tiesību ievērošana par savas rīcības stūrakmeni.

Tam jābūt primārai prasībai Komisijas ikdienas darbā gan attiecībās ar plašu sabiedrību, gan ar tiem, kam adresēti mūsu lēmumi, kā arī mūsu iekšējos noteikumos un procedūrās."(4)

Šie paziņojumi deva pilsoņiem iemeslu justies pārliecinātiem, ka tās iestādes, kuru priekšsēdētāji parakstīja hartu, to pienācīgi ievēros.

Eiropas Ombuds ir uzņēmies vairākas iniciatīvas, lai popularizētu Hartu un palīdzētu nodrošināt, ka Eiropas Savienības iestādes ievēro Hartu visā, ko tās dara. Es esmu vīlies, ka atbildes lielākoties ir bijušas diezgan remdenas un neieinteresētas. Tomēr manas galvenās bažas ir par to, ka dažas iestādes un struktūras atklāti noraida Hartu attiecībā uz vecuma ierobežojumu izmantošanu darbā pieņemšanas procesā.

EK līguma 13. pants, kas pievienots ar Amsterdamas līgumu, pilnvaro Padomi veikt attiecīgus pasākumus, lai cita starpā apkarotu diskrimināciju vecuma dēļ. Pamattiesību harta iet tālāk. Tās 21. panta 1. punkts tieši aizliedz:

"Jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ" (izcēlums pievienots).

Hartas 21. pants ir pirmais noteikums, kas cita starpā attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām un kurā vecums ir minēts kā aizliegts diskriminācijas iemesls. Tāpēc pilsoņiem ir tiesības sagaidīt, ka Savienības iestādes un struktūras izbeigs tradicionālo praksi noteikt vecuma ierobežojumus pieņemšanai darbā, ja vien šādiem ierobežojumiem nav objektīva pamatojuma un juridiskā pamata.

Ombuda izmeklēšana pēc savas iniciatīvas ir parādījusi, ka modernākas struktūras, piemēram, Eiropas Centrālā banka, Eiropols un lielākā daļa izpildaģentūru, nekad nav izmantojušas vecuma ierobežojumus. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi nekad nav bijuši daļa no vecmodīgās tradicionālās administratīvās kultūras, kas ir izrādījusies tik izturīga pret pārmaiņām.

Šķiet, ka pat personas, kas atbalsta diskrimināciju vecuma dēļ, atzīst, ka vecuma ierobežojumiem pašlaik nav juridiska pamata, jo Komisijas priekšlikumā par Civildienesta noteikumu grozījumiem pirmo reizi ir iekļauts noteikums, ar ko attiecībā uz pieņemšanu darbā Eiropas civildienestā izņēmuma kārtā atļauj īstenot diskriminējošu politiku vecuma dēļ. Šķiet, ka šis noteikumu projekts ir izstrādāts tā, lai ES iestādēm un struktūrām dotu rīcības brīvību darīt to, kas tām patīk, paredzot, ka vecuma ierobežojumu izmantošana nekad nevar būt diskriminējoša.

Papildus diskriminējošām piezīmēm pret vecāka gadagājuma cilvēkiem iemesli, kas tika norādīti, lai turpinātu izmantot vecuma ierobežojumus, galvenokārt ir ekonomiski argumenti. Šādi argumenti nevar attaisnot diskrimināciju rases, dzimuma, vecuma vai jebkāda cita aizliegta iemesla dēļ (5). Ir bijušas arī atsauces uz darbinieku arodbiedrībām, bet es neuzskatu, ka pamattiesību ievērošana var būt likumīgi atkarīga no sarunām ar darbinieku pārstāvjiem. Ir citēti arī izvilkumi no 1972. gada tiesas sprieduma. Šāda atsaukšanās uz piezīmēm, kas izteiktas pirms 30 gadiem, ir ne tikai šķērslis modernai un uz pakalpojumiem orientētai pārvaldei, bet arī satraucoša nespēja izprast Kopienu tiesību attīstību pamattiesību jomā.

Šķiet, ka iestādēm, kas nekad nav izmantojušas vecuma ierobežojumus, ir labi funkcionējošas administrācijas ar motivētiem darbiniekiem. Daudzi no viņiem ir pauduši apbrīnu par pieredzi, gudrību un stabilitāti, ko vecāka gadagājuma cilvēki ir ienesuši savā darba vidē.

Man žēl jūs informēt, priekšsēdētāja kungs, ka jūsu vadītās iestādes administrācija joprojām izmanto vecuma ierobežojumus. Tādējādi jūsu iestāde ir piemērs darba devējiem visā ES un pieteikuma iesniedzējās valstīs, ka personas, kas vecākas par 45 gadiem (visbiežāk izmantotais vecuma ierobežojums), var tikt juridiski diskriminētas un izslēgtas no darba tirgus, tādējādi neievērojot Pamattiesību hartu.

Vecuma ierobežojumi parasti ir neizdevīgi arī sievietēm, kuras vēlas sākt vai atsākt karjeru pēc ģimenes audzināšanas.

Vai tas ir pareizais vēstījums, cilvēciskais vēstījums, kas Eiropas Savienībai būtu jāsniedz savam darba tirgum?

Augstās amatpersonas ir aizstāvējušas pašreizējo praksi, sakot, ka Nicas harta nav saistoša nevienam, bet tikai politiska deklarācija. Tas, šķiet, nozīmē, ka Eiropas pilsoņiem būtu jāsaprot, ka pat vissvinīgākos politiķu solījumus nav paredzēts uztvert nopietni. Manuprāt, šāda attieksme norāda uz nicinājumu pret demokrātisko procesu.

Manuprāt, šeit ir svarīgs princips. Nicā 2000. gada decembrī Francijas prezidentūras laikā tika pausta svarīga apņemšanās attiecībā uz Eiropas pilsoņiem. Tas ir jāievēro un jāīsteno tiem, kam ir šādas pilnvaras. Ja tie nesniegs rezultātus, tas negatīvi ietekmēs jau tā sliktās attiecības starp Eiropas Savienību un tās iedzīvotājiem.

Eiropas Personāla atlases biroju var izveidot tikai tad, ja jūs un es kopā ar citu iesaistīto iestāžu un struktūru priekšsēdētājiem vispirms parakstāt vajadzīgo lēmumu.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es nevaru piekrist tāda lēmuma parakstīšanai, kurā nav skaidri norādīts, ka Eiropas Personāla atlases birojs nedrīkst diskriminēt tādu iemeslu, tostarp vecuma, dēļ, kas ir aizliegti ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kura tika svinīgi pasludināta Nicā 2000. gada decembrī.

Tādēļ es lūdzu jūs, priekšsēdētāja kungs, veikt pasākumus, lai sasniegtu šādus mērķus:

• svītrot noteikumu par vecuma ierobežojumiem konkursos, kas paredzēti 2.6.2. punktā "Projektā ģenerālsekretāru nolīgumam par kopīgiem principiem kopīgai atlases un darbā pieņemšanas politikai";
• iekļaut "ģenerālsekretāru lēmuma projektā par Eiropas Kopienu Personāla atlases biroja organizāciju un darbību" atsauci uz Pamattiesību hartas 21. pantu.

Tas ir jūsu spēkos, lai to panāktu. Es patiešām ceru, ka jūs izmantosiet šīs pilnvaras, lai pārvērstu pamattiesību retoriku par dzīvu realitāti Eiropas pilsoņiem šajā ziņā.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) SG D(2002) D/8487, 2002. gada 27. februāris.

(2) OV 2000, C 364/1.

(3) Prezidentvalsts secinājumi, Eiropadomes sanāksme Nicā 2000. gada 7., 8. un 9. decembrī, 2. punkts.

(4) SEC(2001)380/3.

(5) Attiecībā uz diskrimināciju dzimuma dēļ skatīt lietu C-343/92 De Weerd un citi [1994] ECR I-571, 36. punkts; Spriedums lietā C-226/98 Jørgensen (Recueil 2000, I-2447. lpp., 29. punkts).