Godātais Diamandouros kungs!

Nejauši es atklāju paziņojumu presei, aicinot komentēt jūsu invaliditātes jautājumu. Esmu ļoti gandarīts ziņot par šādu piemēru, kas var parādīt, ka Eiropas iestādes joprojām ne tuvu nepiedāvā vienlīdzīgas iespējas.

Pirms dažām nedēļām es nosūtīju šādu vēstuli trim Eiropas skolām Briselē:

> Godātais X kungs!

> Mēs ar sievu esam nokārtojuši visus pārbaudījumus atklātajā konkursā COM/A/1/02 administratoriem vides jomā. Šā gada laikā mēs varam sākt strādāt Eiropas Komisijā Briselē. Tādējādi mēs tikko sākām meklēt skolas mūsu diviem dēliem X (9 gadi) un Y (12 gadi).

> Y ir garīgi invalīds (Down sindroms). Kopā ar pieciem citiem bērniem ar invaliditāti un regulāru skolēnu bez invaliditātes klasi viņš pašlaik apmeklē mūsu vietējās vidusskolas 6. klasi. Šis iekļaušanas projekts tiek organizēts valsts izglītības likumā paredzētās izglītības programmas ietvaros, saskaņā ar kuru nodarbības no parastajām un speciālajām skolām intensīvi sadarbojas bērnu ar invaliditāti integrācijā un sociālajā iekļaušanā. Šī shēma darbojas ļoti labi un ir nepārprotami veicinājusi ļoti pozitīvu attīstību bērniem ar invaliditāti un ievērojami uzlabojusi “parasto” skolasbiedru sociālo uzvedību.

> Mēs būtu ļoti pateicīgi saņemt informāciju par to, kā bērni ar īpašām izglītības vajadzībām, piemēram, mūsu dēls, tiek integrēti Briseles Eiropas skolā I/II/III. Lūdzu, nevilcinieties sazināties ar mani, lai iegūtu papildu informāciju, kas jums var būt nepieciešama!

> Cerot uz dzirdi no jums

> Ar cieņu

Pa to laiku es saņēmu atbildi no trim skolām. Viens nejutās kompetents, apgalvojot, ka skola ir pārpildīta. Cita skola pauda bažas par šo lietu, ierosināja apspriest sīkāku informāciju personīgas vizītes laikā. Viņi piedāvāja zināmu palīdzību, bet secināja, ka viņiem nav ne zinātības, ne cilvēkresursu, lai tiktu galā ar bērnu ar garīgiem traucējumiem. Pēdējās skolas direktors arī uzsvēra, ka nav resursu individuālai palīdzībai, un tāpēc ieteica palikt Vācijā mūsu dēla sociālās integrācijas un izglītības labā.

Acīmredzot reālā situācija nepārprotami atšķiras no tā, ko Komisija norādīja savās piezīmēs par jūsu izmeklēšanu:

> Par katram SEN skolēnam pielāgotu programmu, pamatojoties uz viņa spējām un vajadzībām, tiek lemts īpašā padomē, kurā ietilpst direktors, skolotāji, vecāki un parasti medicīnas speciālists. Padomes darba rezultāts ir līgums, kurā noteikti katras puses pienākumi. Līgums ir atjaunojams katru gadu un tiek mainīts atbilstoši studenta progresam. Tā kā katrs gadījums tiek izskatīts atsevišķi, nepastāv individuāls budžeta ierobežojums pakalpojumu sniegšanai studentiem ar invaliditāti.

Acīmredzot netiek veikti pasākumi, lai bērnus ar invaliditāti pienācīgi integrētu Eiropas skolās. Es brīnos, kā citi Eiropas iestāžu darbinieki Briselē un citur pārvalda situāciju, kad bērnam ir garīga vai cita veida invaliditāte. Mūsu gadījumā šī situācija var liegt manai sievai un man turpināt karjeru Eiropas Komisijā, lai gan mēs esam ieguldījuši gan laiku, gan naudu, lai piedalītos konkursā. Es brīnos, kā tas saskan ar "Vienlīdzīgu iespēju politiku" un Eiropas Invalīdu gada rezultātiem. Tāpēc mēs būtu ļoti pateicīgi par visiem pasākumiem, kas jāveic, lai uzlabotu personu ar invaliditāti un viņu ģimeņu situāciju saistībā ar Eiropas iestādēm.

Ar cieņu