Godātais M. kungs! 1997. gada
3. un 15. oktobrī Jūs nosūtījāt sūdzību Eiropas ombudam Itālijas patērētāju asociācijas "Movimento Consumatori" vārdā. Sūdzības iesniedzējs pauda bažas gan par to, ka Komisija, iespējams, nav pienācīgi ņēmusi vērā problēmas, kas minētas jūsu sūdzībās iestādei, gan par to, ka tā nav atbildējusi uz vienu no 1996. gada 14. jūnija vēstulēm saistībā ar šo jautājumu.
1997. gada 1. decembrī es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija 1998. gada 9. martā nosūtīja savu atzinumu, kuru es jums nosūtīju kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus. 1998. gada 28. maijā es saņēmu Jūsu apsvērumus.
1998. gada 3. augustā un 1998. gada 26. novembrī Jūs man nosūtījāt papildu informāciju saistībā ar Jūsu lietu. Lai noskaidrotu dažus jautājumus, ko iestāde minēja izmeklēšanas gaitā, 1999. gada 17. martā es lūdzu Komisiju sniegt papildu informāciju. 1999. gada 6. maijā Komisija mani informēja par to, ka tās dienesti apkopo pieprasīto informāciju, un lūdza pagarināt atbildes sniegšanas termiņu.
Iestāde šo papildu informāciju nosūtīja 1999. gada 18. maijā. Es nosūtīju Jums Komisijas jauno atbildi 1999. gada 27. maijā un saņēmu Jūsu apsvērumus 1999. gada 1. jūlijā.
Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzība attiecas uz veidu, kādā Komisija ir risinājusi problēmu, ko patērētājiem rada iespējami nedrošs produkts. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju konkrēts Itālijā pārdotā svečtura veids izraisīja vairākus ugunsgrēkus. 1996. gada 14. jūnijā M. Itālijas patērētāju apvienības vārdā iesniedza oficiālu sūdzību Eiropas Komisijai, nosodot, ka šīs svečturis ir radījis nopietnu kaitējumu patērētājiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Itālijas iestādes nav ievērojušas Direktīvas 92/59/EEK par produktu vispārēju drošību (1) (direktīva) 6. un 8. panta noteikumus, neveicot atbilstošus pasākumus, lai kontrolētu šīs preces izmantošanu. Tā arī norādīja, ka šīs iestādes nav veikušas nekādus pasākumus saistībā ar iepriekšēju paziņojumu, ko Spānijas iestādes nosūtījušas visām dalībvalstīm attiecībā uz līdzīga veida produktu radītajiem riskiem.
Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju sākt izmeklēšanu šajā jautājumā, jo, neraugoties uz produkta bīstamību, Itālijas iestādes nav sākušas nevienu steidzamības procedūru, kā noteikts direktīvas 8. pantā. Viņš lūdza Komisiju uzņemties vairākas iniciatīvas, lai kontrolētu patērētājiem radītos riskus, tostarp izveidot steidzamības komiteju situācijas pārskatīšanai, pieprasīt Itālijas iestādēm veikt turpmākus pasākumus un tieši aizliegt svečturu veidu no tirgus.
Sūdzības iesniedzējs 1996. gada 10. oktobrī no Komisijas saņēma saņemšanas apstiprinājumu, kurā bija norādīts, ka sūdzība tiks nodota Itālijas iestādēm, kas ir atbildīgas par patērētāju drošību.
Sūdzības iesniedzējs 1997. gada 29. maijā atkārtoti nosūtīja Komisijai vēstuli, bet nesaņēma papildu atbildi uz savu vēstuli.
Ņemot vērā šo situāciju, sūdzības iesniedzējs 1997. gada 3. oktobrī rakstīja ombudam, apgalvojot, ka Komisija nav
1) atbildējusi uz viņa 1997. gada 29. maija otro vēstuli un
2) veikusi atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka viņa sūdzībā minētais produkts nerada nekādu risku patērētājiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Eiropas Komisijas piezīmes par sūdzību ir šādas:
Komisijas dienesti saņēma pirmo sūdzību no M. 1996. gada jūnijā. Sūdzība attiecās uz to, ka Itālijas iestādes, iespējams, nav pieņēmušas atbilstošus ārkārtas pasākumus, lai kontrolētu risku, ko rada konkrēta veida svečturi, kā noteikts Direktīvas 92/59/EEK [2] 8. panta noteikumos.
Iestāde norādīja, ka šā 8. panta mērķis ir nodrošināt efektīvu un ātru informācijas apmaiņas sistēmu starp dalībvalstīm un Komisiju ārkārtas situācijās, ko rada bīstami ražojumi. Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz direktīvu, tikai dalībvalstis var ierosināt direktīvas 8. panta piemērošanu.
Šādos gadījumos Komisija būtu jāinformē par pieņemtajiem pasākumiem, pēc tam par šiem pasākumiem informējot pārējās dalībvalstis.
Pamatojoties uz šīm tiesību normām, Komisija paskaidroja, ka tās loma šāda veida patērētāju lietās ir ļoti ierobežota. Tā var tikai pārbaudīt saņemtās informācijas atbilstību direktīvas noteikumiem un pēc tam nosūtīt to pārējām dalībvalstīm. Iestāde var veikt pati savu izmeklēšanu tikai tad, ja produkts rada nopietnu un tūlītēju risku un ja valsts pasākumi nav piemēroti. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā šos juridiskos ierobežojumus, tā nevar veikt nevienu no sūdzības iesniedzēja pieprasītajām darbībām.
Komisija uzsvēra, ka tā ir pārsūtījusi sūdzību Itālijas iestādēm, jo tās bija atbildīgas par ražojumu drošuma uzraudzību un varēja veikt atbilstošus pasākumus. Komisija arī lūdza, lai to informē par izmeklēšanas rezultātiem. Vēstulē Itālijas iestādēm Komisijas dienesti atsaucās uz to, ka 1994. gadā Spānijas iestādes informēja pārējās dalībvalstis par iespējamo apdraudējumu, ko rada līdzīga veida svečturi, kā noteikts direktīvas 7. pantā. Minētajā lietā Komisija norādīja, ka Itālijas iestādes to neinformēja par pieņemtajiem pasākumiem.
Itālijas iestādes 1996. gada 9. septembrī atbildēja uz Komisijas 1996. gada jūnija vēstuli un norādīja, ka tās neuzskata par vajadzīgu veikt nekādus pasākumus attiecībā uz attiecīgo produktu, jo tas nešķiet bīstams patērētājiem. Šajā lēmumā tika ņemts vērā fakts, ka abas puses bija atteikušās no tiesvedības par produkta izmantošanu C. miertiesās.
Pamatojoties uz šo atbildi, Komisija uzskatīja, ka apgalvojums attiecas tikai uz atsevišķu gadījumu, kas neietekmēja, bet tikai ierobežotu ražojumu skaitu.
Komisija šo informāciju nosūtīja sūdzības iesniedzējam 1996. gada 10. oktobrī. Vēstulē tā paskaidroja, ka, ņemot vērā ierobežojumus, ko iestādei uzliek spēkā esošās tiesību normas, proti, Direktīva 92/59/EEK, tā nevar uzņemties nekādu iniciatīvu.
Savā atzinumā Komisija atsaucās arī uz sūdzības iesniedzēja 1997. gada 29. maija vēstuli. Tā pamatoja atbildes nesniegšanu uz šo saraksti, jo, pēc tās domām, tā vienkārši atkārtoja tos pašus argumentus, ko sūdzības iesniedzējs bija izvirzījis iepriekšējās vēstulēs.
Visbeidzot, Komisija savu dienestu interesi par atbilstošu Direktīvas piemērošanu Itālijā ilustrēja ar to, ka toreizējā atbildīgā komisāre Bonino kundze 1997. gada 13. maijā nosūtīja vēstuli Itālijas iestādēm, lai paustu savas bažas par veidu, kādā Direktīva 92/59/EEK tiek īstenota Itālijā.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Ombuds pārsūtīja Komisijas atzinumu sūdzības iesniedzējiem, aicinot iesniegt apsvērumus.
Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 20. maija vēstulē uzstāja uz argumentiem, kas jau bija izklāstīti viņa sūdzībā. M. tomēr atbildēja uz dažiem Komisijas apsvērumiem tās atzinumā. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka viņa sūdzības mērķis nebija lūgt Komisiju atbalstīt viņa apvienības veiktās darbības vai veikt jebkādas tiešas darbības saistībā ar iespējami bīstamo ražojumu. Sūdzības iesniedzēja mērķis bija nodrošināt, ka Komisija veic vajadzīgos pasākumus, lai Itālijas iestādes izpildītu Direktīvā 92/59/EEK noteiktās saistības.
Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pēc Spānijas iestāžu 1994. gadā sniegtā paziņojuma par apdraudējumu, ko rada līdzīgs produkts, saskaņā ar direktīvas 8. pantu Itālijas iestādēm bija pienākums informēt Komisiju par to teritorijā veiktajiem pasākumiem vai iemeslu, kāpēc šādi pasākumi netika veikti.
Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Itālijas iestādes nav atbildējušas uz ziņojumiem, ko Spānijas iestādes sagatavoja 1994. gadā un kas tika izplatīti visām dalībvalstīm. Turklāt Komisija nebija veikusi nekādus pasākumus, lai pieprasītu šo informāciju no Itālijas iestādēm. Tās dienesti šo jautājumu bija izpētījuši divus gadus pēc sūdzības iesniedzēja 1996. gada jūnija vēstules saņemšanas.
Lai gan Komisija minēja komisāra Bonino 1997. gada 13. maija vēstuli Itālijas iestādēm kā piemēru tās dienestu centieniem nodrošināt direktīvas pareizu piemērošanu Itālijā, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šādai vēstulei nav nekādas saistības ar viņa sūdzībā minētajām īpašajām problēmām.

Papildu prasības

Lai noskaidrotu dažus argumentus, ko Komisija izmantoja atbalstam, ombuds 1999. gada 17. marta vēstulē pieprasīja iestādei papildu informāciju. Komisija aizstāvēja savu nostāju šajā lietā, pamatojoties uz to, ka Direktīvas 92/59/EEK noteikumi lielā mērā bija adresēti dalībvalstīm, un tādējādi iestāde nevarēja uzņemties nekādu iniciatīvu. Savā vēstulē Komisijai ombuds atgādināja, ka direktīva tās pielikuma 8. punktā, šķiet, ļauj Komisijai tieši izpētīt dažu patēriņa preču bīstamību (3).
Ņemot vērā lietas apstākļus, ombuds jautāja Komisijai, vai tā ir apsvērusi vai tai būtu jāapsver iespēja izmantot savas pilnvaras uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas.
Savā 1999. gada 6. maija vēstulē Komisija atzina, ka, pamatojoties uz direktīvu, tai ir noteiktas iniciatīvas pilnvaras, piemēram, uzsākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas un/vai sasaukt Ārkārtas situāciju komiteju. Tomēr tā piebilda, ka šīs pilnvaras tiek piešķirtas tikai ārkārtas apstākļos, kas šajā gadījumā nepastāv. Komisija uzskata, ka šīs pilnvaras var izmantot tikai tad, ja dalībvalsts ir iepriekš paziņojusi par bīstama ražojuma esamību.
Par sūdzības iesniedzēja minēto situāciju netika sniegts neviens paziņojums. Pat šāda paziņojuma gadījumā Komisija piebilda, ka tās rīcība ir atkarīga no nepieciešamības savākt papildu informāciju un tikai pēc tam, kad tā ir pārbaudījusi ārkārtas apstākļu esamību. Šos ārkārtas apstākļus nosaka, pamatojoties uz ražojuma radītā riska steidzamību un nozīmīgumu, tā tirgus lielumu un negadījumu neparedzamību.
Iestāde arī izteica dažus apsvērumus par lietas faktiskajiem apstākļiem. Tā norādīja, ka produkts līdz tam bija izraisījis tikai vienu negadījumu.
Ombuds šo Komisijas papildu atzinumu nosūtīja sūdzības iesniedzējam. Savā 1999. gada 30. jūnija atbildē M. norādīja, ka Komisija jau 1994. gada 12. jūlijā bija saņēmusi Spānijas iestāžu paziņojumu par ļoti līdzīga veida produktu. Viņaprāt, Komisijas attieksme burtiski paļauties uz direktīvas noteikumiem liecina par iestādes nevēlēšanos aizstāvēt patērētājus.

Lēmums

Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju un Eiropas Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem, ombuds ir izdarījis šādus secinājumus.
1 Atbilde uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm
1.1. Sūdzība vispirms tika nosūtīta Komisijai 1996. gada 14. jūnijā. Vēstulē tika brīdināts par riskiem, ko rada konkrēts Itālijā tirgots svečturis, un par to, ka Komisijai ir jāveic turpmāki pasākumi, lai novērstu iespējamos zaudējumus. Komisija uz šo lūgumu atbildēja 1996. gada 10. oktobrī.
Tā kā sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija problēmu nav atrisinājusi apmierinoši, viņš 1997. gada 29. maijā nosūtīja iestādei papildu vēstuli. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvo, ka Komisija nekad nav atbildējusi uz šo vēstuli.
1.2. Komisija ir atzinusi, ka uz sūdzības iesniedzēja otro vēstuli atbilde netika sniegta. Tomēr tā savu atbildes nesniegšanu pamatoja ar to, ka šī jaunā sarakste attiecās uz tiem pašiem prasījumiem kā pirmā sarakste, uz kuru tā jau bija atbildējusi.
1.3. Eiropas Ombuds ir paziņojis, ka Komisijas pienākums ir pienācīgi atbildēt uz pilsoņu jautājumiem. Tomēr šķiet, kā to ir norādījusi Komisija, ka uz jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs bija izteicis savā otrajā vēstulē, jau bija sniegta atbilde. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka par šo lietas aspektu papildu piezīmes nav vajadzīgas.
Pasākumi, kas Komisijai jāveic ārkārtas situācijās
2.1. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija nav pienācīgi risinājusi viņa vēstulēs minēto problēmu, jo iestāde neveica tai lūgtās darbības. Lai kontrolētu riskus, ko patērētājiem rada iespējami bīstama svečturis, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju veikt vairākas iniciatīvas, tostarp izveidot steidzamības komiteju situācijas pārskatīšanai, pieprasīt Itālijas iestādēm veikt turpmākus pasākumus un tieši aizliegt šāda veida svečturi no tirgus.
2.2. Komisija ir apgalvojusi, ka, pamatojoties uz piemērojamiem Kopienas tiesību aktiem, proti, Direktīvu 92/59/EEK, tai nav pilnvaru veikt šādas darbības. Tā uzsvēra, ka tikai attiecīgās valsts iestādes var noteikt ražojuma radīto risku apmēru un noteikt atbilstošus pasākumus tā kontrolei. Saskaņā ar šo procedūru Komisija var pārbaudīt tikai atbildīgo valsts iestāžu iesniegto informāciju un nosūtīt to pārējām dalībvalstīm.
Turklāt tā piebilda, ka pat dalībvalsts paziņojuma gadījumā tās iejaukšanās ir iespējama tikai ārkārtas apstākļos. Tos nosaka, pamatojoties uz ražojuma radītā riska steidzamību un nozīmīgumu, tā tirgus lielumu un negadījumu neparedzamību.
Tā kā Itālijas iestādes nebija iesniegušas paziņojumu, Komisija uzskatīja, ka tā nav kompetenta iejaukties šajā lietā. Turklāt tā secināja, ka ražojuma radītie riski nav būtiski un ka tādējādi šajā gadījumā nepastāv nekādi ārkārtas apstākļi.
2.3. Kā noteikts Direktīvā 92/59/EEK, Komisija var uzņemties noteiktas iniciatīvas, lai kontrolētu nopietnu un tūlītēju risku, ko produkti rada patērētāju veselībai un drošībai. Šīs darbības ietver:
a. uzsākt savu izmeklēšanu un/vai sasaukt Ārkārtas situāciju komiteju (8. pants; Pielikuma 8. punkts) pēc dalībvalsts paziņojuma par nopietna un tūlītēja riska esību;
b. pieņemt lēmumu, ar ko dalībvalstīm pieprasa veikt pagaidu pasākumus, ja pēc paziņojuma saņemšanas iestādei kļūst zināms, ka valsts līmenī pieņemtie lēmumi ir pretrunīgi vai ka ir vajadzīga Kopienas pieeja (9. pants). Abos gadījumos direktīvā ir noteikts, ka pirms šādas rīcības dalībvalsts informē Komisiju.
2.4. Tāpēc ir jāizvērtē, vai šāda informācija par attiecīgā produkta bīstamību ir tikusi paziņota. Kā pati Komisija norādīja savā atzinumā, Spānijas iestādes 1994. gada 12. jūlijā visām dalībvalstīm un Komisijai bija nosūtījušas paziņojumu par līdzīgu produktu. Tomēr iestāde ir uzsvērusi, ka, pamatojoties uz direktīvas 8. un 9. pantu, tā nevar rīkoties, ja nav nosūtīts Itālijas iestāžu paziņojums par konkrēto bīstamo produktu.
2.5. Kopš Komisijas interpretācijas par mākslu. Direktīvas 8. un 9. pants, šķiet, ir pareizi, ombuds ir secinājis, ka Komisija šajā lietā ir rīkojusies savu juridisko pilnvaru robežās, un tāpēc nav konstatēts neviens administratīvas kļūmes gadījums.
2.6. Tomēr ombudam būtu jānorāda, ka problēmas, ko rada defektīvi produkti, rada nopietnas bažas visiem Eiropas iedzīvotājiem. Lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā uzsvērts Amsterdamas līgumā (4), un stiprinātu iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas iestādēm, ir svarīgi, lai šīs iestādes veiktu visus iespējamos pasākumus, lai kontrolētu nedrošus ražojumus.
3 Komisijas loma dalībvalstu veikto ārkārtas pasākumu uzraudzībā
3.1. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija arī nav pienācīgi uzraudzījusi Kopienas tiesību aktu piemērošanu lietā, kuru viņš bija denonsējis, jo tā nav veikusi atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka Itālijas iestādes atbild uz Spānijas iestāžu 1994. gada 12. jūlija paziņojumu . Šāds paziņojums attiecās uz riskiem, ko rada līdzīga veida produkts.
3.2. Kā noteikts direktīvas 8. panta 2. un 3. punktā:
„Saņemot šo informāciju [paziņojumu no dalībvalsts], Komisija pārbauda, vai tā atbilst šīs direktīvas noteikumiem, un nosūta to pārējām dalībvalstīm, kuras savukārt nekavējoties informē Komisiju par visiem pieņemtajiem pasākumiem.”
„Sīki izstrādātas procedūras šajā pantā aprakstītajai Kopienas informācijas sistēmai ir izklāstītas pielikumā [ ]”.
Direktīvas pielikuma 9. pantā ir noteikts: "Pārējām dalībvalstīm [t. i., tām, kas nesniedz paziņojumu] ir pienākums, kad vien iespējams, nekavējoties informēt Komisiju par:
a) vai produkts ir tirgots tās teritorijā;
b) papildu informāciju, ko tā ieguvusi par attiecīgo apdraudējumu [ ]; un jebkurā gadījumā tām pēc iespējas ātrāk jāinformē Komisija par:
c) veiktos vai pieņemtos pasākumus [ ];
d) ja šajā informācijā minētais produkts ir atrasts to teritorijā, bet pasākumi nav veikti vai par tiem nav pieņemts lēmums, un iemesli, kāpēc pasākumi nav jāveic."
3.3. Komisija ir norādījusi, ka tā nav saņēmusi nekādu atbildi no Itālijas iestādēm uz Spānijas 1994. gada jūlija paziņojumu par riskiem, ko rada ražojums, kas līdzīgs sūdzības iesniedzēja minētajam ražojumam. Neraugoties uz to, ka Itālijas iestādes nesniedza atbildi, iestāde neveica nekādas darbības.
3.4. Lai gan Komisija būtu varējusi rīkoties efektīvāk attiecībā uz Itālijas iestāžu nespēju reaģēt uz Spānijas iestāžu 1994. gada paziņojumu, ombuds tomēr norāda, ka iestāde ir veikusi pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas atbilstīgu piemērošanu Itālijā. Toreizējās atbildīgās komisāres Bonino kundzes Itālijas iestādēm nosūtītā vēstule ilustrē šos centienus.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuda papildu piezīmes nav vajadzīgas. Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
4 Secinājums Pamatojoties
uz Eiropas ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.
Tādēļ ombuds ir nolēmis lietu slēgt.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
Ar cieņu,
Jacob SÖDERMAN

---

(1) Padomes Direktīva 92/59/EEK par produktu vispārēju drošību, OV L 228/25, 11.8.92.

(2) Direktīvas 92/59/EEK 8. panta 1. punkts: "Ja dalībvalsts pieņem vai nolemj pieņemt ārkārtas pasākumus, lai novērstu, ierobežotu vai noteiktu īpašus nosacījumus produkta vai produktu partijas iespējamai tirdzniecībai vai izmantošanai savā teritorijā nopietna un tūlītēja riska dēļ [ ] patērētāju veselībai un drošībai, tā nekavējoties par to informē Komisiju [ ].

(3) Direktīvas 92/59/EEK pielikuma 8. punkts: "[...] ja [Komisija] to uzskata par vajadzīgu un lai papildinātu saņemto informāciju, ārkārtas apstākļos var sākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas un/vai sasaukt Ārkārtas situāciju komiteju [...]".

(4) XIV sadaļa EK līguma 153. pants