Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs, Īrijas pilsonis, kurš vēršas pret vējdzirnavu būvniecību savā apdzīvotajā vietā Īrijā, 2014. gada maijā sūdzējās ombudam par to, kā Komisija veica sabiedrisko apspriešanu, sagatavojot to energoinfrastruktūras projektu sarakstu, kuriem Komisija piešķirs prioritāru finansējumu.

Izmeklēšana

2. Ombuds sāka sūdzības izmeklēšanu un konstatēja šādus apgalvojumus un prasības:

Apgalvojumi:

1) Komisija nav ievērojusi savu paziņojumu par sabiedrisko apspriešanu [1] attiecībā uz energoinfrastruktūras projektiem.

2) Ierobežojot sabiedriskās apspriešanas tīmekļa vietnes valodu līdz angļu valodai, Komisija atņēma balsstiesības daudziem iedzīvotājiem valstīs, kurās var tikt būvēti energoinfrastruktūras projekti.

Prasības:

1) Komisijai jānodrošina, lai attiecīgo projektu skartajām kopienām būtu pieejama visa attiecīgā vides informācija;

2) Komisijai būtu jāapsver iespēja publicēt savas tīmekļa vietnes par sabiedriskajām apspriešanām visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās vai vismaz to dalībvalstu oficiālajās valodās, kuras ietekmētu sabiedriskajās apspriešanās paredzētās shēmas.

3. Izmeklēšanas gaitā ombuds saņēma Eiropas Komisijas atzinumu par sūdzību un pēc tam sūdzības iesniedzēja komentārus, atbildot uz Komisijas atzinumu. Veicot izmeklēšanu, ombuds ir ņēmis vērā pušu izvirzītos argumentus un viedokļus.

Iespējamās nepilnības saistībā ar veidu, kādā notika sabiedriskā apspriešana

Ombudam iesniegtie argumenti

4. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav nodrošinājusi, ka sabiedrība varētu paust savu viedokli par Komisijas priekšlikumu piešķirt prioritāti dažādu vējdzirnavu projektu finansēšanai Īrijā. Viņš jo īpaši apgalvoja, ka Komisija nav izmantojusi visus iespējamos līdzekļus, lai publicētu informāciju par vēja ģeneratoru projektiem, un nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ieinteresētās personas Īrijā var piedalīties Komisijas rīkotajā sabiedriskajā apspriešanā. Attiecībā uz šiem argumentiem viņš norādīja, ka Komisija viņam nav sniegusi nekādus piemērus par to, kā Īrijas Midlendas iedzīvotāji (kur viņš dzīvo) tika informēti par Komisijas rīkoto sabiedrisko apspriešanu par vējdzirnavu projektiem.

5. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka nespēja sazināties ar cilvēkiem, kurus skar dažādi vējdzirnavu projekti, proti, cilvēkiem, kas dzīvo teritorijās, kurās vējdzirnavas paredzēts būvēt, ir Orhūsas konvencijas [2] pārkāpums.

6. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā veic plašu sabiedrisko apspriešanu pirms projekta iekļaušanas to projektu sarakstā, kuriem Komisija piešķirs prioritāti finansējuma saņemšanai [3]. Neatkarīgi no jautājuma par projektu finansēšanu, ko veic Komisija, Komisija norādīja, ka valstu iestādēm ir jāveic apspriešanās par konkrētiem projektiem vietējā, reģionālā un valsts līmenī, pirms tiek atļauts īstenot atsevišķus projektus.

7. Komisija paziņoja, ka tā ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu par to projektu sarakstu, kurus Komisija varētu finansēt, tīmekļa vietnē “Jūsu balss Eiropā”, kas ir vienots piekļuves punkts visām Komisijas uzsāktajām sabiedriskajām apspriešanām.

8. Komisija norādīja, ka sabiedrība tika informēta par turpmākiem apspriešanas pasākumiem, izmantojot dažādas Enerģētikas ĢD tīmekļa vietnes, tostarp “Sabiedriskās apspriešanas” tīmekļa vietni, “Pasākumu” tīmekļa vietni un “Jaunumi”; Kas jauns enerģētikas politikas tīmekļa vietnē?

9. Turklāt Komisija norādīja, ka Īrijas Komunikāciju, enerģētikas un dabas resursu departamenta tīmekļa vietnē ir ietverta informācija par apspriešanās procesu un saite uz attiecīgo Enerģētikas ĢD tīmekļa vietni.

10. Komisija arī norādīja, ka tā izmanto "tradicionālākas interneta alternatīvas ", piemēram, paziņojumus presei un paziņojumus ar bieži uzdotiem jautājumiem.

11. Komisija arī informēja ombudu, ka apspriešanās process ietvēra septiņus pasākumus ieinteresētajām personām [4].

12. Pēc tam Komisija uzsvēra, ka piekļuve apspriešanās procesam nav pakļauta nekādiem ierobežojumiem, pamatojoties uz atrašanās vietu vai ieinteresēto personu īpašajām iezīmēm. Tā norādīja, ka dalība Informācijas dienā ir bez maksas.

13. Komisija piebilda, ka apspriešana sākās pēc iespējas agrākā posmā, proti, 17 mēnešus pirms lēmuma pieņemšanas par to, kuriem projektiem piešķirt prioritāti attiecībā uz finansējumu. Apspriešana ilga 15 nedēļas (no 2012. gada 20. jūnija līdz 4. oktobrim).

14. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka 2012. gada jūnijā Komisijas tīmekļa vietnē tika publicēta to Komisijas dienestu kontaktinformācija, kuri atbild par to energoinfrastruktūras projektu saraksta sagatavošanu, kuriem jāpiešķir prioritāte attiecībā uz Komisijas finansējumu, un par šiem projektiem atbildīgo projektu virzītāju vārdi ,. Tāpēc sabiedrības locekļiem, kurus interesē kāds konkrēts projekts, bija iespēja pieprasīt papildu informāciju no projektu virzītājiem vai no Komisijas. Šajā sakarā Komisija norādīja, ka tā ir saņēmusi un izskatījusi vairākus informācijas pieprasījumus saistībā ar projektiem, kas iekļauti energoinfrastruktūras projektu sarakstā.

15. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos jautāja: “Cik vienkāršo iedzīvotāju var apgrūtināt Komisijas tīmekļa vietnes “Jūsu balss Eiropā” lapas lasīšana, ja viņi to pat var atrast?” Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas viedoklim, ka paziņojumi tīmekļa vietnē ir “publiski paziņojumi”. Pēc tam sūdzības iesniedzējs jautāja, vai Komisijas paziņojums presei ir publicēts Īrijas laikrakstos.

Ombuda novērtējums

16. Ombuds norāda, ka Līguma par Eiropas Savienību 1. pantā ir noteikts, ka Līgums iezīmē jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidē, kurā lēmumu pieņemšana ir cik vien iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem.

17. Lai nodrošinātu atbilstību Līguma par Eiropas Savienību 1. pantam, ES iestādēm laikus jādara sabiedrībai pieejama atbilstīga informācija par politiku un lēmumiem, ko tās plāno pieņemt, un jārada sabiedrībai piemērotas iespējas darīt zināmu savu viedokli par ierosināto politiku un lēmumiem.

18. Līguma par Eiropas Savienību 1. panta ievērošana ir īpaši svarīga saistībā ar politiku un lēmumiem, kas var ietekmēt vidi. Pirmkārt, vides aizsardzība un uzlabošana ir viens no ES galvenajiem pīlāriem [5]. Otrkārt, vides efektīvai aizsardzībai un uzlabošanai ir vajadzīgs iedzīvotāju ieguldījums visā ES, jo viņi bieži vien ir vispiemērotākie, lai identificētu vides apdraudējumus.

19. Minētie principi ir atspoguļoti Orhūsas konvencijā, kuru ES ir parakstījusi un kura tai ir saistoša. Konvencija nosaka vairākas sabiedrības tiesības attiecībā uz vidi. Konvencija paredz ikvienas personas tiesības saņemt valsts iestāžu rīcībā esošo vides informāciju, kas ietver informāciju par vides stāvokli, kā arī par politiku vai pasākumiem, kas veikti saistībā ar to. Turklāt saskaņā ar Konvenciju valsts iestādēm ir pienākums aktīvi izplatīt to rīcībā esošo vides informāciju. Konvencija arī paredz tiesības piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā. Tādējādi publiskajām iestādēm būtu jāveic pasākumi, lai skartā sabiedrības daļa un nevalstiskās vides organizācijas varētu sniegt komentārus, piemēram, par priekšlikumiem projektiem, kas ietekmē vidi, vai plāniem un programmām, kas attiecas uz vidi. Šādas piezīmes būtu pienācīgi jāņem vērā lēmumu pieņemšanā.

20. Minētie principi ir atspoguļoti Orhūsas regulā [6]. Orhūsas regulas 9. pantā ir konkretizētas sabiedrības tiesības piedalīties Savienības iestāžu un struktūru lēmumu pieņemšanā saistībā ar projektiem, kas ietekmē vidi. Tajā ir norādīts (ombuda izcēlums):

"1. Kopienas iestādes un struktūras ar attiecīgiem praktiskiem un/vai citiem noteikumiem nodrošina sabiedrībai agrīnas un efektīvas iespējas piedalīties ar vidi saistītu plānu vai programmu sagatavošanā, grozīšanā vai pārskatīšanā, kad vēl ir pieejamas visas iespējas. Jo īpaši, ja Komisija sagatavo priekšlikumu šādam plānam vai programmai, ko iesniedz citām Kopienas iestādēm vai struktūrām lēmuma pieņemšanai, tā paredz sabiedrības līdzdalību šajā sagatavošanas posmā.

2. Kopienas iestādes un struktūras, ņemot vērā šīs regulas mērķus, identificē sabiedrību, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt 1. punktā minētā veida plāns vai programma vai kura ir ieinteresēta šādā plānā vai programmā.

3. Kopienas iestādes un struktūras nodrošina, ka 2. punktā minēto sabiedrību ar publiskiem paziņojumiem vai citiem piemērotiem līdzekļiem, piemēram, elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, ja tādi ir pieejami, informē par:

a) priekšlikuma projektu, ja tas ir pieejams;

b) vides informācija vai novērtējums, kas attiecas uz sagatavošanā esošo plānu vai programmu, ja tāds ir pieejams; un

c) dalības praktisko kārtību, tostarp:

i) administratīvo vienību, no kuras var iegūt attiecīgo informāciju,

ii) administratīvo vienību, kurai var iesniegt komentārus, atzinumus vai jautājumus, un

iii) saprātīgus termiņus, kas dod pietiekami daudz laika, lai sabiedrība būtu informēta un sagatavotos un efektīvi piedalītos vides lēmumu pieņemšanas procesā.

(...)."

21. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav veikusi atbilstošus pasākumus, lai informētu personas, kas atrodas Īrijas teritorijā, kurā viņš dzīvo (Midlendā), kas ir teritorija, kurā tad bija vējdzirnavu projekts to projektu sarakstā, kuriem Komisija piešķirs prioritāru finansējumu. Viņš apgalvo, ka Komisijai vajadzēja rīkot sanāksmes ar personām, kas dzīvo Īrijas Midlendā, un publicēt paziņojumus vietējos laikrakstos.

22. Ombuds norāda, ka Orhūsas regulas 9. pants ir vērsts uz rezultātu. Tā vietā, lai izveidotu stingru formālu tiesisko regulējumu, kas prasa organizēt īpašus sabiedrības līdzdalības veidus, Orhūsas regulas 9. pants ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti efektīvi rezultāti attiecībā uz sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Šajā sakarā ombuds norāda, ka Orhūsas regulas 9. panta 1. punktā ir minēta vajadzība pēc "atbilstīgiem" praktiskiem un/vai citiem noteikumiem, lai nodrošinātu, ka sabiedrībai ir agrīnas un reālas iespējas piedalīties ar vidi saistītu plānu vai programmu sagatavošanā, grozīšanā vai pārskatīšanā, ja visas iespējas joprojām ir pieejamas [7]. Šajā ziņā ombuds nepiekrīt sūdzības iesniedzēja apgalvojumam, ka Komisijai būtu vajadzējis izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai nodrošinātu piekļuvi publikācijām/informācijai par energoinfrastruktūras projektu sarakstu. Komisijai nav jāizmanto visi iespējamie līdzekļi, lai nodrošinātu piekļuvi publikācijām/informācijai par energoinfrastruktūras projektu sarakstu. Drīzāk tai ir jāizmanto visi piemērotie līdzekļi, lai nodrošinātu piekļuvi publikācijām/informācijai par energoinfrastruktūras projektu sarakstu. Tas, vai pasākums ir vai nav "piemērots" , būs atkarīgs no vides jautājuma rakstura, uz kuru attiecas minētā lēmumu pieņemšana, un no lēmumu pieņemšanas rakstura. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai citas struktūras ir labāk piemērotas šādu pasākumu veikšanai.

23. Šajā sakarā ombuds ņem vērā Komisijas argumentu, ka visiem atsevišķajiem energoinfrastruktūras projektiem, kas iekļauti energoinfrastruktūras projektu sarakstā, pirms to īstenošanas būs jāveic pilnīgs atļauju piešķiršanas process valsts līmenī, kas ietvers konkrēta projekta sabiedrisko apspriešanu, kura paredzēta tām ieinteresētajām personām, kuras, iespējams, tieši ietekmēs katrs projekts, tostarp personām, kas dzīvo uz vietas [8]. Šis apsvērums ir svarīgs, jo, pat ja projekts jebkad būtu apstiprināts finansēšanai ES līmenī, to nevarētu īstenot bez atļaujas saņemšanas valsts līmenī.

24. Komisijas apgalvojumu apstiprina attiecīgie tiesību akti. Ombuds norāda, ka Regulas (ES) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, 9. pantā ir noteikts, ka, neskarot prasības saskaņā ar Orhūsas un Espo konvencijām un attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, visas projektu atļauju piešķiršanas procesā iesaistītās puses ievēro sabiedrības līdzdalības principus, kas izklāstīti regulas VI pielikumā. Regulā ir arī noteikts, ka pirms galīgās un pilnīgās pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas kompetentajai iestādei projekta virzītājs vai, ja to prasa valsts tiesību akti, kompetentā (valsts, reģionālā vai vietējā) iestāde rīko vismaz vienu sabiedrisko apspriešanu.

25. Regulas (ES) Nr. 347/2013 VI pielikumā ir noteikts, ka, lai palielinātu sabiedrības līdzdalību atļauju piešķiršanas procesā un nodrošinātu iepriekšēju informāciju un dialogu ar sabiedrību, iepriekš minētajai sabiedriskajai apspriešanai piemēro šādus principus:

"a) Ieinteresētās personas, kuras ietekmē kopīgu interešu projekts, tostarp attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes, zemes īpašnieki un iedzīvotāji, kas dzīvo projekta tuvumā, plaša sabiedrība un to apvienības, organizācijas vai grupas tiek plaši informētas un ar tām apspriežas agrīnā posmā, kad sabiedrības iespējamās bažas joprojām var ņemt vērā, un atklātā un pārredzamā veidā. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde aktīvi atbalsta projekta virzītāja veiktās darbības.

b) Kompetentās iestādes nodrošina, ka kopīgu interešu projektu sabiedriskās apspriešanas procedūras, ja iespējams, tiek sagrupētas kopā. Katra sabiedriskā apspriešana aptver visus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto procedūras posmu, un vienu jautājumu, kas attiecas uz konkrēto procedūras posmu, izskata ne vairāk kā vienā sabiedriskajā apspriešanā; tomēr viena sabiedriskā apspriešana var notikt vairāk nekā vienā ģeogrāfiskajā vietā. Paziņojumā par sabiedrisko apspriešanu skaidri norāda jautājumus, uz kuriem attiecas sabiedriskā apspriešana.

c) Piezīmes un iebildumi ir pieņemami tikai no sabiedriskās apspriešanas sākuma līdz termiņa beigām.”

26. VI pielikumā ir piebilsts, ka sabiedrības līdzdalības jēdziens ietver vismaz informāciju par:

"a) attiecīgajām ieinteresētajām personām, pie kurām vērsās;

b) paredzētos pasākumus, tostarp ierosināto īpašo sanāksmju vispārējo atrašanās vietu un datumus;

c) laika grafiks;

d) attiecīgajiem uzdevumiem piešķirtie cilvēkresursi."

27. VI pielikumā ir piebilsts, ka saistībā ar sabiedrisko apspriešanu, kas jāveic pirms pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas, attiecīgās puses vismaz:

"a) publicē ne vairāk kā 15 lappuses garu informatīvu bukletu, kurā skaidrā un kodolīgā veidā sniegts pārskats par projekta mērķi un provizorisko grafiku, valsts tīkla attīstības plānu, apsvērtajiem alternatīvajiem maršrutiem, paredzamo ietekmi, tostarp pārrobežu ietekmi, un iespējamiem ietekmes mazināšanas pasākumiem, un kuru publicē pirms apspriešanās sākuma; turklāt informatīvajā bukletā uzskaita 18. pantā minētās pārredzamības platformas un 1. punktā minētās procedūru rokasgrāmatas tīmekļa adreses;

b) informē visas ieinteresētās personas par projektu, izmantojot tīmekļa vietni un citus piemērotus informācijas līdzekļus. Projekta tīmekļa vietnē dara pieejamu vismaz šādu informāciju: minētā informatīvā brošūra; netehnisks un regulāri atjaunināts kopsavilkums ne vairāk kā 50 lappušu apjomā, kas atspoguļo projekta pašreizējo stāvokli un atjauninājumu gadījumā skaidri norāda izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējām versijām; projekta un sabiedriskās apspriešanas plānošana, skaidri norādot sabiedriskās apspriešanas un uzklausīšanas datumus un vietu, kā arī paredzētos tematus, kas attiecas uz minētajām uzklausīšanām; kontaktinformācija, lai saņemtu pilnu pieteikuma dokumentu kopumu; un kontaktinformācija, lai sabiedriskās apspriešanas laikā sniegtu komentārus un iebildumus.;

c) rakstveidā uzaicina attiecīgās skartās ieinteresētās personas uz īpašām sanāksmēm, kuru laikā apspriež bažas.”

28. Ombuds uzsver, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, nevienu no projektiem, kas iekļauti to projektu sarakstā, kuriem varētu piešķirt prioritāru finansējumu, nevar īstenot, ja vien tie nav pienācīgi apspriesti vietējā līmenī, kur personas, kuras projekti skar visvairāk un kuras var būt labāk informētas par projektu ietekmi uz vidi, var paust savu viedokli un bažas. Tādējādi ir skaidrs, ka pastāv aizsardzības pasākumi, kas nodrošina, ka iedzīvotāji var piedalīties lēmumu pieņemšanā par atsevišķiem projektiem un paust savu viedokli par šo projektu ietekmi uz vidi pirms to īstenošanas.

29. Jāatzīmē, ka gadījumā, ja projekts neiztur apstiprināšanas posmu valsts līmenī, jebkuram lēmumam ES līmenī attiecībā uz tā finansējumu nav nekādas ietekmes, jo finansējumu var piešķirt tikai īstenotajiem projektiem.

30. Ombuds uzskata, ka nebūtu pareizi, ja Komisija mēģinātu atkārtot apspriešanos, kas jau notiek valsts līmenī. Šajā sakarā Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izvēlējusies rīkot sanāksmes vietās, kur projekti tiks īstenoti [9].

31. Lai gan Komisija nemēģināja atkārtot apspriešanās veidu, kam būtu jānotiek valstu līmenī, tā tomēr veica pasākumus, lai veiktu plašu apspriešanos par saviem plāniem finansēt konkrētus projektus, īpašu uzmanību pievēršot pārrobežu jautājumiem, kas ietilpst tās īpašajā kompetencē un speciālajās zināšanās.

32. Ombuds norāda, ka jautājumi, par kuriem notika Komisijas apspriešanās, bija ļoti plaši un neaprobežojās tikai ar vides jautājumiem. Komisijas lēmumu pieņemšanas procesā bija nepieciešams arī projektu vispārējās ietekmes novērtējums no ekonomiskā un vides viedokļa. Projektu novērtēšanai izmantojamie kritēriji ietvēra tirgus integrāciju un sadarbspēju; lielāka konkurence ar uzsvaru uz diversifikāciju, tostarp piekļuves atvieglošanu vietējiem piegādes avotiem; piegādes drošība; emisiju līmeni, ko mēra, novērtējot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, un elektrotīkla infrastruktūras ietekmi uz vidi; pārvades un sadales tīklu jauda pieslēgties lietotājiem un piegādāt tiem elektroenerģiju. Kā tiks paskaidrots turpmāk, personām un interešu grupām visā ES, ne tikai tām personām un grupām, kas atrodas teritorijās, kurās galu galā varētu tikt pabeigti konkrēti projekti, bija tiesības un pilnvaras paust savu viedokli par šiem plašajiem jautājumiem.

33. Attiecībā uz informācijas apjomu, kas sniegts saistībā ar konkrētiem projektiem, ombude norāda, ka to projektu sarakstā, kuriem jāpiešķir prioritāte finansējumam, ir iekļauti vairāk nekā 200 projekti visā ES. Katra projekta apraksts apspriešanas dokumentos bija ļoti ierobežots. Vairumā gadījumu projekts ir aprakstīts vienā rindā. Aprakstā ir izklāstīts projekta veids (piemēram, projekts E155 ir aprakstīts kā “3GW Īrijas sauszemes vēja enerģijas, ko, izmantojot 250 km HVDC kabeļus, paredzēts tieši pieslēgt Apvienotās Karalistes elektrosistēmai Velsā”), tā pabeigšanas datums, ja tāds ir pieejams, un uzņēmums, kas īsteno projektu (turpmāk “veicinātājs”). Tomēr Komisija savā atzinumā ombudam norādīja, ka tā ir gatava sniegt papildu informāciju par šiem projektiem visām struktūrām, kuras ir pieprasījušas papildu informāciju saistībā ar konkrētiem projektiem. Tā norādīja, ka ir saņēmusi šādus lūgumus un uz tiem ir sniegusi pozitīvu atbildi.

34. Ombuds norāda, ka Komisijas izvēlētais veids, kā informēt sabiedrību par attiecīgajiem vides jautājumiem, galvenokārt bija tīmekļa vietne. Komisija ievietoja informāciju dažādās savās tīmekļa vietnēs un nodrošināja, ka informācija tiek ievietota valsts vides iestāžu tīmekļa vietnē. Principā, ņemot vērā vajadzību sazināties ar personām visā ES, izmantojot tīmekļa saziņas līdzekļus, patiešām būtu piemēroti (ja vien, kā tiks apspriests saistībā ar otro apgalvojumu turpmāk, tiek veikti atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka būtiskā informācija ir pieejama valodās, kas pieejamas visiem iedzīvotājiem un grupām).

35. Attiecībā uz tīmeklī balstīto saziņas metožu izmantošanas apjomu un intensitāti ombuds norāda, ka Komisijas izmantotā tīmeklī balstītā "metode" bija tīmekļa vietne. Tīmekļa vietnes būtībā ir statisks saziņas līdzeklis. Ombuds norāda, ka līdzīgos procesos nākotnē varētu būt lietderīgi apsvērt arī priekšrocības, ko sniedz dinamiskāka un interaktīvāka saziņa sociālajos medijos. Ombude šajā sakarā izteiks vēl vienu piezīmi.

36. Komisija procesa laikā arī organizēja vairākus pasākumus ieinteresētajām personām. Šie pasākumi notika Briselē, Madridē un Florencē. Ombuds piekrīt, ka šādas sanāksmes ir arī piemērotas, jo atšķirībā no tīmekļa saziņas veidiem (un drukātas saziņas) tās ļauj nekavējoties apmainīties ar viedokļiem un apspriesties. Kā minēts iepriekš, tas, ka Komisija neorganizēja sanāksmes vietējā līmenī, kurās tiktu īstenoti konkrēti infrastruktūras projekti, nav problemātiski, ņemot vērā to, ka šādu vietēju apspriešanos par atsevišķiem projektiem organizē kompetentās iestādes valsts līmenī. Komisijai nebija vajadzības atkārtot šādas sanāksmes.

37. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nekonstatē administratīvas kļūmes attiecībā uz pirmo apgalvojumu.

Iespējamā balsstiesību atņemšana pilsoņiem, ierobežojot valodu lietojumu publiskajā apspriešanā

Ombudam iesniegtie argumenti

38. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija sabiedrisko apspriešanu veica tikai angļu valodā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka projekti aptver visu Eiropu. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lielākajai daļai ES pilsoņu balsstiesības tika pilnībā atņemtas, jo viņi izmantoja tikai angļu valodu.

39. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā apzinās, cik svarīgi ir sniegt sabiedrībai informāciju to valsts valodās. Tomēr tā nepiekrita apgalvojumam, ka tā ierobežoja savas tīmekļa vietnes valodu ar angļu valodu. Komisija norādīja, ka informācija par sabiedrisko apspriešanu tika publicēta tīmekļa vietnē “Jūsu balss Eiropā” visās valstu valodās. Tomēr Komisija norādīja, ka tās tulkošanas dienestam ir ierobežoti resursi un tāpēc tas nevar tulkot visus apspriešanas dokumentus.

40. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka viņš ir piekļuvis tīmekļa vietnei “Jūsu balss Eiropā” vācu valodā. Pēc tam viņš devās uz sadaļu "Konsultationen nach Politikbereichen" (konsultācijas atbilstoši politikas jomai). Pēc tam viņš iepazinās ar sadaļu "Energie" (Enerģētika). Saiknes ar potenciālajiem energoinfrastruktūras projektiem radīja šādu vēstījumu "Die gesuchten Informationen stehen in folgender Sprache/folgenden Sprachen zur Verfügung: Angļu valoda" (pieprasītā informācija ir pieejama šādā(-ās) valodā(-ās): angļu valodā).

Ombuda novērtējums

41. Ombuds uzsver, ka, lai sabiedriskā apspriešana būtu efektīva, jo īpaši, ja tā attiecas uz Eiropas nozīmes jautājumu, tā jāveic valodās, kuras iedzīvotāji un citas ieinteresētās personas saprot. Ombuds jau ir ieteicis [10] Komisijai izpētīt visus pieejamos līdzekļus, lai nodrošinātu sabiedriskās apspriešanas dokumentu plašāku pieejamību valodā, piemēram, sistemātiskāku saišu nodrošināšanu uz pieejamiem attiecīgo dokumentu tulkojumiem un dienestu informētības palielināšanu par pieejamiem tulkošanas rīkiem un līdzekļiem, lai veicinātu to efektīvu izmantošanu. Ombuds arī norāda, ka 2012. gadā Eiropas Parlaments pieņēma Rezolūciju 2012/2676(RSP) par sabiedriskajām apspriešanām un to pieejamību visās ES valodās [11]. Šajā rezolūcijā Komisija tika mudināta pārskatīt jebkādu ierobežojošu valodas politiku attiecībā uz sabiedrisko apspriešanu.

42 Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Komisijai ir grūts uzdevums censties panākt līdzsvaru starp nepieciešamību nodrošināt, ka ES pilsoņi visās oficiālajās ES valodās saņem informāciju, kas nepieciešama, lai efektīvi piedalītos sabiedriskajā apspriešanā, un nepieciešamību ievērot pareizas finanšu pārvaldības principu. Tomēr pilsoņiem nekad nevajadzētu atņemt būtiskas zināšanas, kas saistītas ar jebkādu sabiedrisko apspriešanu, piemēram, pašu sabiedriskās apspriešanas esamību un galveno informāciju, kas saistīta ar šo apspriešanu. Turklāt resursu un budžeta ierobežojumi nevar attaisnot to, ka pilsoņiem pašiem sistemātiski tiek uzlikts slogs maksāt par tulkojamiem apspriešanas dokumentiem, ja viņi vēlas piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē, izmantojot Komisijas rīkotās sabiedriskās apspriešanas.

43. Attiecībā uz konkrēto gadījumu ombuds norāda, ka Komisija visās oficiālajās valodās ir publicējusi informāciju, kas saistīta ar tās sabiedrisko apspriešanu par projektiem, kurus, iespējams, finansēs Komisija. Tas ir slavējams par šādu rīcību. Tomēr tā netulkoja visus dokumentus, kas saistīti ar apspriešanu (konkrēti, tā netulkoja projektu sarakstu, kas tika iesniegts tikai angļu valodā). Ombuds norāda, ka sarakstā ir informācija, kas vajadzīga, lai iedzīvotāji varētu pilnībā piedalīties sabiedriskajā apspriešanā, tostarp īss attiecīgo projektu apraksts. Viņa arī norāda, ka nevar izvirzīt nevienu argumentu attiecībā uz to, vai saraksta tulkošana būtu nesamērīga ierobežoto finanšu resursu izmantošana, jo galīgais saraksts (kas būtiski neatšķiras no saraksta, kurš sabiedriskajai apspriešanai tika darīts pieejams angļu valodā) tika tulkots 22 citās oficiālajās valodās, kad tas galu galā tika pieņemts. Tādējādi tas nebūtu prasījis lielāku valsts resursu izmantošanu saraksta tulkošanai šajās valodās agrākā posmā, tādējādi ļaujot šos tulkojumus izmantot Komisijas sabiedriskajā apspriešanā. Šajā sakarā ombuds izteiks kritisku piezīmi.

Secinājumi

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds to slēdz ar šādiem secinājumiem un papildu piezīmi:

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu ombuds nekonstatēja Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Attiecībā uz otro apgalvojumu ombude konstatē, ka Komisija nav nodrošinājusi pilsoņiem dokumenta tulkojumus, kas nepieciešami, lai viņi varētu pilnībā piedalīties sabiedriskajā apspriešanā, un ka tā ir administratīva kļūme.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Papildu piezīme

Komisijai būtu jāapsver ne tikai tīmekļa vietņu izmantošana, bet arī dinamiskāku interneta veidu izmantošana saziņai ar iedzīvotājiem sabiedriskajā apspriešanā.

 

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2015. gada 28. aprīlī

 

[1] Komisijas paziņojums: Ceļā uz pastiprinātu apspriežu un dialoga kultūru — Komisijas apspriežu ar ieinteresētajām personām vispārīgie principi un obligātie standarti, COM(2002) 704 galīgā redakcija, Brisele, 2002. gada 11. decembris.

[2] Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, pieņemta 1998. gada 25. jūnijā.

[3] Jāatzīmē, ka projekta iekļaušana galīgajā sarakstā nozīmē, ka pēc tam to var finansēt Komisija. Tomēr projekta iekļaušana galīgajā sarakstā nenozīmē, ka tas noteikti saņems finansējumu.

[4] Tie ietvēra i) informācijas dienu, kas notika Briselē (informācija par šo sanāksmi tika publicēta Enerģētikas ĢD tīmekļa vietnē “Pasākumi”); ii) Eiropas Gāzes regulēšanas forums (2013. gada 18. aprīlī Madridē); un iii) Elektroenerģijas regulēšanas forums (2013. gada 16. maijā Florencē).

[5] Šajā sakarā ombuds norāda, ka Pamattiesību hartas 37. pantā ir noteikts, ka augsts vides aizsardzības līmenis un vides kvalitātes uzlabošana ir jāintegrē Savienības politikā un jānodrošina saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu. Turklāt Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā ir noteikts, ka Savienība strādā, lai panāktu ilgtspējīgu Eiropas attīstību, kuras pamatā cita starpā ir vides kvalitātes uzlabošana. Viņa arī norāda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 11. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, jo īpaši, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību.

[6] Skatīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 25.9.2006., 13. lpp.).

[7] Šo interpretāciju apstiprina Orhūsas regulas 9. panta 3. punkta formulējums, kurā ir norādīts, ka Savienības publiskai iestādei ir vairākas izvēles attiecībā uz to, kā tā nodrošina sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā. Kā noteikts Orhūsas regulas 9. panta 3. punktā, ES publiskā iestāde var izmantot publiskus paziņojumus, kas paredzēti sabiedrībai, kuru skar vides jautājums, vai arī tā var izvēlēties izmantot citus piemērotus līdzekļus, piemēram, elektroniskos plašsaziņas līdzekļus.

[8] Ombuds norāda, ka vides aizsardzības joma ir dalītā kompetencē ar dalībvalstīm. Pat ja projekts ir apstiprināts ES finansējuma saņemšanai, dalībvalstis saglabā kompetenci lemt par to, vai konkrētais projekts saņem plānošanas atļauju un tiek īstenots.

[9] Tomēr ombude norāda, ka Komisijai, ja tā saņem pamatotas sūdzības par to, ka Regula (ES) Nr. 347/2013 nav ievērota valsts līmenī, šādas sūdzības būtu jāizmeklē.

[10] Skatīt ieteikuma projektu lietā 640/2011/AN, kas pieejams: http://www.ombudsman.europa.eu/cases/draftrecommendation.faces/en/11043/html.bookmark: Minētajā lietā tika sagatavoti šādi ieteikumu projekti:

"1. Komisijai apspriešanās dokumenti principā būtu jāpublicē visās Savienības oficiālajās valodās vai pēc pieprasījuma jānodrošina iedzīvotājiem tulkojums. To darot, Komisijai būtu jāņem vērā, ka Lisabonas līgumā īpašs uzsvars ir likts uz pilsoniskās sabiedrības tiesībām piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.

2. Turklāt Komisijai savās sabiedriskajās apspriešanās būtu jāizstrādā skaidras, objektīvas un pamatotas pamatnostādnes par Līguma valodu lietošanu, paturot prātā, ka jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz LES 10. panta 3. punktā un 11. panta 3. punktā noteiktajiem principiem par pilsoņu demokrātisku līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā un plašu apspriešanos ar Komisiju ir jābūt pamatotiem un samērīgiem. Šīm pamatnostādnēm vajadzētu būt publiskām un viegli pieejamām. Komisija tos varētu iekļaut starp saviem izcilajiem vispārējiem principiem un obligātajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos ar ieinteresētajām personām vai vismaz tīmekļa vietnē “Tava balss Eiropā”.

[11] http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?type=TA&reference=P7-TA-2012-0256&language=EN