- LV Latviešu valoda
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.
Eiropas Ombuda lēmums, ar ko izbeidz izmeklēšanu saistībā ar sūdzību Nr. 977/2012/OV pret Eiropas Komisiju
Lēmums
Lieta 977/2012/OV - Uzsākta Ceturtdiena | 21 jūnijs 2012 - Lēmums par Otrdiena | 20 maijs 2014 - Iesaistītā iestāde Eiropas Komisija ( Nav pamatojuma turpmakai izmeklešanai )
Sūdzības priekšvēsture
1. Šī sūdzība attiecas uz Komisijas lomu, nodrošinot, ka dalībvalstis, jo īpaši valstu izpildiestādes ("VII"), pareizi īsteno Regulu (EK) Nr. 261/2004 [1] par aviopasažieru tiesībām ("Aviopasažieru tiesību regula").
2. Aviopasažieru tiesību regulas 16. pantā (“Pārkāpumi”) ir noteikts:
"1. Katra dalībvalsts izraugās iestādi, kas ir atbildīga par šīs regulas izpildi [..]. Attiecīgā gadījumā šī iestāde veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu.
2. [..] ikviens pasažieris var iesniegt sūdzību jebkurai iestādei, kas izraudzīta saskaņā ar 1. punktu, vai jebkurai citai dalībvalsts izraudzītai kompetentai iestādei par iespējamu šīs regulas pārkāpumu [..]”(izcēlums pievienots).
3. Sūdzības iesniedzējs vada komerciālu sūdzību izskatīšanas aģentūru ("Reisrecht"), kas specializējusies kompensācijas pieprasīšanā aviopasažieru vārdā [2]. Viņš vairākkārt ir sazinājies ar Komisiju par Beļģijas, Vācijas un Spānijas valsts izpildiestāžu pieeju attiecībā uz Aviopasažieru tiesību regulas izpildi dažos konkrētos gadījumos. Šīs valstu izpildiestādes informēja sūdzības iesniedzēju, ka, lai gan tās var ierosināt sankciju procedūru par Pasažieru tiesību regulas pārkāpumu, tām nav pilnvaru piešķirt kompensāciju atsevišķiem pasažieriem. Viņi ieteica attiecīgajiem pasažieriem vērsties tiesā. Komisija apstiprināja VII nostāju. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas nostājai, ka VII nevar veikt nekādus pasākumus, lai garantētu, ka Pasažieru tiesību regula tiek pareizi piemērota atsevišķos gadījumos.
Izmeklēšanas priekšmets
4. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam izteica šādu apgalvojumu un prasību:
Apgalvojums:
Komisija nenodrošina, ka dalībvalstis pareizi īsteno ES tiesību aktus par aviopasažieru tiesībām, jo tā neuzstāj, ka valstu izpildiestādēm ir jāpiešķir pilnvaras īstenot pasažieru tiesības, nevis tikai pilnvaras sniegt nesaistošu atzinumu.
Apgalvojums:
Komisijai būtu jāuzstāj, lai valstu izpildiestādēm būtu pilnvaras īstenot pasažieru tiesības, nevis tikai pilnvaras sniegt nesaistošu atzinumu.
Ja Komisija uzskata, ka regulas 16. pantā nav prasīts, lai dalībvalstis piešķirtu VII pilnvaras īstenot pasažieru prasības pret gaisa pārvadātājiem, Komisijai būtu jāpārskata sūdzību procedūra un informācija, kas paziņota aviopasažieriem tās tīmekļa vietnē, lai pareizi atspoguļotu VII pilnvaras un pareizi informētu pasažierus par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja gaisa pārvadātājs neievēro izpildiestādes lēmumu.
Izmeklēšana
5. Sūdzība tika nosūtīta Komisijai atzinuma sniegšanai. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 21. jūnijā nosūtīja ombudam Nīderlandes ombuda ziņojumu par to, kā regula tiek īstenota Nīderlandē. Ombuds šo ziņojumu pārsūtīja Komisijai. Komisija savu atzinumu nosūtīja 2012. gada 20. novembrī. Pēc tam atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2013. gada 15. un 16. oktobrī.
Ombuda analīze un secinājumi
A. Apgalvojums, ka Komisija nav nodrošinājusi, ka VII īsteno pasažieru tiesības
Ombudam iesniegtie argumenti
6. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka regulas 16. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka VII veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu, ja ir pārkāpta Aviopasažieru tiesību regula. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka nesaistošs atzinums nav efektīvs pasākums.
7. Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka Aviopasažieru tiesību regulā ir noteikts, ka aviosabiedrībām ir jāsniedz palīdzība (informācija, atspirdzinājumi, izmitināšana un maršruta maiņa/kompensācija) pasažieriem, ja viņiem tiek atteikta iekāpšana vai ja viņu lidojumi tiek atcelti īsā laikā vai notiek ilga kavēšanās. Ievērojot noteiktus kvalifikācijas kritērijus, Aviopasažieru tiesību regulā ir arī prasīts izmaksāt kompensāciju iekāpšanas atteikuma un īsa paziņojuma atcelšanas gadījumos.
8. Tā piebilda, ka atšķirībā no iekāpšanas atteikuma vai atcelšanas gadījumiem Aviopasažieru tiesību regulā nav skaidri paredzēta kompensācija par kavēšanos. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi, ka pasažierim, kura ierašanās galamērķī kavējas par vairāk nekā trim stundām, noteiktos apstākļos arī var būt tiesības uz kompensāciju [3]. Tomēr Aviopasažieru tiesību regula ļauj aviosabiedrībai atteikt kompensāciju, ja tā var pierādīt, ka šādas kavēšanās iemesls bija “ārkārtēji apstākļi”, no kuriem tā nebūtu varējusi izvairīties pat tad, ja būtu veikti visi iespējamie pasākumi. ES Tiesa ir apstiprinājusi, ka lēmums par to, vai pastāv “ārkārtēji apstākļi”, ir jāpieņem valstu tiesām.
9. Attiecībā uz Aviopasažieru tiesību regulas izpildi Komisija norādīja, ka dalībvalstīm ir jāieceļ valsts izpildiestāde, lai izmeklētu iespējamos Aviopasažieru tiesību regulas pārkāpumus. Komisija paskaidroja, ka VII uzdevums ir uzraudzīt, kā nozare piemēro Gaisa pasažieru tiesību regulu, lai risinātu sliktas prakses jautājumus un noteiktu iespējamās neatbilstības tendences, kas var radīt kaitējumu patērētājiem. Ja šāda tendence tiek konstatēta, VII veiks atbilstošus korektīvus pasākumus, tostarp piemēros sankcijas aviosabiedrībai par neatbilstību. Pieejamo sodu mērķis ir risināt kolektīvā kaitējuma jautājumu, nevis nodrošināt individuālu tiesisko aizsardzību. Izvērtējot sūdzību, VII sniegs konsultācijas pasažieriem, lai palīdzētu viņiem pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par to, vai vērsties tiesā vai izmantot strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) pakalpojumu. Dažas valstu izpildstruktūras atvieglo šo procesu, sniedzot atzinumu par individuālu sūdzību, ko pasažieris var izmantot, lai pamatotu savu prasību. Tomēr VII sniegtais padoms vai atzinums gaisa pārvadātājam vai tiesai nav saistošs. Tāpēc, ja pasažieris ir neapmierināts ar aviosabiedrības atbildi uz jebkuru kompensācijas prasību, viņam/viņai ir jāvēršas ar šo jautājumu tieši valsts tiesā vai izmantojot ADR mehānismus. Dažos gadījumos pasažieri var izmantot arī Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, kuras mērķis ir vienkāršot nelielu pārrobežu strīdu izšķiršanu un samazināt izmaksas.
10. Komisija paskaidroja, ka vairākas komerciālas sūdzību izskatīšanas aģentūras, piemēram, Reisrecht, piedāvā pieprasīt kompensāciju pasažieru vārdā par dalības maksu un procentuālu daļu no kompensācijas, ko tās saņem, ja pasažiera sūdzība tiek apmierināta. Tomēr pasažieriem nav pienākuma izmantot šādas aģentūras, lai saņemtu kompensāciju, un viņi var paši vērsties valsts tiesā. Lielākajā daļā dalībvalstu ir vienkāršas procedūras šāda veida maza apmēra prasībām. Pārrobežu prasību gadījumā pasažieri var izmantot arī SAI mehānismu, valstu patērētāju organizācijas vai Eiropas Patērētāju centru tīklu, kas savus pakalpojumus sniedz bez maksas.
11. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu Komisija norādīja, ka Aviopasažieru tiesību regulas 16. pants un 21. un 22. apsvērums uzliek dalībvalstīm pienākumu iecelt VII un ieviest efektīvas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai VII varētu īstenot Aviopasažieru tiesību regulu pasažieru kopējās interesēs. Tomēr regulas 16. pantā nav prasīts, lai dalībvalsts piešķirtu VII pilnvaras īstenot individuālus pasažieru prasījumus pret gaisa pārvadātājiem. Lai gan nelielam skaitam VII ir plašāka patērētāju aizsardzības loma, kas tām ļauj izskatīt individuālas pasažieru prasības, regulā tām nav noteikts pienākums pildīt šādu lomu. Tāpēc Komisijai nav pilnvaru piespiest dalībvalstis pieprasīt VII īstenot individuālu pasažieru prasību izpildi. Pasažieriem ir tiesības pieprasīt individuālu tiesisko aizsardzību, izmantojot tiesu vai SAI mehānismu. VIS atzinums var palīdzēt pasažierim iesniegt šādu prasību.
12. Komisija uzsvēra, ka dalībvalsts var izvēlēties, vai piešķirt VII pilnvaras panākt atsevišķu pasažieru prasību izpildi pret gaisa pārvadātājiem. Lai gan Komisija uzskata, ka tās tīmekļa vietnē sniegtā informācija ir skaidra, tā vēlas nodrošināt, lai nebūtu neskaidrību, kas varētu radīt neskaidrības patērētājiem. Tomēr individuālais tiesiskās aizsardzības process dažādās dalībvalstīs atšķirsies, un tāpēc nav iespējams sniegt pilnīgu informāciju par šo procesu valsts līmenī. Tomēr Komisija norādīja, ka tā savā tīmekļa vietnē, piemēram, sūdzību veidlapā un JEB kontaktinformācijas lapā, pamanāmi pievienos šādu paziņojumu: "Lūdzu, ņemiet vērā, ka dalībvalstu kompetentās iestādes parasti nevar pieņemt aviosabiedrībām saistošus lēmumus attiecībā uz individuālām sūdzībām. Ja jūs joprojām neapmierina aviosabiedrības atbilde, pat pēc kompetentās iestādes atbildes saņemšanas jums būs jāvēršas tiesā vai jāizmanto alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras.”
13. Komisija paziņoja, ka ir pateicīga ombudam par to, ka viņš ir vērsis tās uzmanību uz šo sūdzību. Komisija arī norādīja, ka pēc sabiedriskās apspriešanas tā pārskata Regulu (EK) Nr. 261/2004, kas attiecas uz VII uzdevumiem un lomu, un ka 2012. gada beigās būtu jāiesniedz tiesību akta priekšlikums.
14. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisijas interpretācija, ka Aviopasažieru tiesību regulas 16. panta mērķis ir novērst "kolektīvo" kaitējumu, nevis individuālu izpildi, ir nepareiza. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas ir pretrunā pašam 16. panta tekstam un Ziemeļnīderlandes tiesas 2013. gada 11. jūlija spriedumam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai ir pilnīgi nepareiza izpratne par valstu izpildstruktūru izpildes pienākuma darbības jomu. Turklāt Komisijas veiktā Aviopasažieru tiesību regulas 16. panta interpretācija nav tieši kopējās interesēs, jo tas nozīmē, ka tiks novērsti tikai tie pārkāpumi, par kuriem pasažieri ceļ prasību tiesā, bet ne pārkāpumi attiecībā uz visiem pārējiem tā paša lidojuma pasažieriem.
15. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas nostāja neatbilst ES Tiesas spriedumam lietā C-344/04 [4], jo īpaši tā 45. punktam, kurā noteikts, ka: "Ne no šiem noteikumiem, ne no kāda cita Monreālas konvencijas noteikuma neizriet, ka konvencijas autori būtu vēlējušies pasargāt šos pārvadātājus no jebkāda cita veida iejaukšanās, jo īpaši no rīcības, ko valsts iestādes varētu paredzēt, lai standartizētā un tūlītējā veidā atlīdzinātu kaitējumu, ko rada neērtības, kuras rada kavēšanās pasažieru gaisa pārvadājumos, pasažieriem neciešot neērtības, kas saistītas ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanu tiesā" (sūdzības iesniedzēja izcēlums). Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz pasažieru aizsardzības augsto līmeni, ko paredzēts nodrošināt ar Pasažieru tiesību regulu un kas tika uzsvērts spriedumā lietā C-581/10 [5].
16. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Komisija savā argumentācijā izmantoja civiltiesību jēdzienu “prasība”, kas atšķiras no jēdziena “tūlītēja kompensācija”, kurā nav nepieciešama tiesneša iejaukšanās. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ģimenei var būt grūti saņemt kompensāciju arī par bērniem, jo uz viņiem attiecas īpaši procesuālie noteikumi. Tādējādi prasība tiesā nav piemērots tiesību aizsardzības līdzeklis, ja ir pārkāpta Aviopasažieru tiesību regula.
Ombuda novērtējums
17. Ombuds norāda, ka izskatāmais apgalvojums ir tāds, ka Komisija nenodrošina, ka dalībvalstis pareizi īsteno ES tiesību aktus par aviopasažieru tiesībām, jo tā neuzstāj, ka valstu izpildiestādēm ir jāpiešķir pilnvaras īstenot individuālās pasažieru tiesības, nevis tikai pilnvaras sniegt nesaistošu atzinumu.
18. Aviopasažieru tiesību regulas 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka „katra dalībvalsts izraugās iestādi, kas ir atbildīga par šīs regulas izpildi attiecībā uz lidojumiem no lidostām, kas atrodas tās teritorijā, un lidojumiem no trešām valstīm uz šādām lidostām. Vajadzības gadījumā šī iestāde veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu.” 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka "... katrs pasažieris var iesniegt sūdzību jebkurai iestādei, kas izraudzīta saskaņā ar 1. punktu, vai jebkurai citai dalībvalsts izraudzītai kompetentai iestādei par šīs regulas iespējamu pārkāpumu..." (izcēlums pievienots).
19. Ombuds norāda, ka šī sūdzība skar to, kā būtu jāinterpretē Aviopasažieru tiesību regulas 16. pants: vai tas nozīmē, ka VII vajadzētu būt iespējai izskatīt individuālas sūdzības un kompensācijas pieprasījumus no skartajiem pasažieriem, vai arī VII izpildes nodrošināšanas uzdevums aprobežojas ar gaisa pārvadātāju vispārēju uzraudzību attiecībā uz regulas ievērošanu, tostarp iespēju piemērot naudas sodus pārkāpumu gadījumā? Aviopasažieru tiesību regulas 16. pants šajā ziņā nav pilnībā skaidrs. Tomēr ombude norāda, ka Tiesa ir augstākā iestāde jautājumos par ES tiesību aktu interpretāciju, kā tas ir šajā lietā. Tomēr Tiesa vēl nav izskatījusi jautājumu par to, kāds saskaņā ar Pasažieru tiesību regulas 16. pantu ir konkrētais VII uzdevums.
20. Ombuds norāda, ka Aviopasažieru tiesību regulas 16. pantā nav skaidri noteikts, ka valstu izpildiestādēm būtu jāizskata individuāli kompensācijas pieprasījumi no skartajiem aviopasažieriem. No otras puses, 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka aviopasažieri var iesniegt sūdzību VII vai jebkurai citai kompetentai iestādei par Pasažieru tiesību regulas pārkāpumu. Ņemot vērā to, ka valstu izpildiestādes ir “izpildiestādes”, kas saskaņā ar 16. panta 1. punktu “veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pasažieru tiesību ievērošanu”, ir vismaz apstrīdams, ka šī izpilde nozīmē arī to, ka valstu izpildiestādes nodrošina, ka pasažieri, kuri sūdzas par regulas pārkāpumu un pieprasa kompensāciju, saņem kompensāciju, ja viņi atbilst regulā noteiktajiem un judikatūrā sīkāk izstrādātajiem kompensācijas kritērijiem. Patiešām, kompensācija ir viena no pasažieru tiesībām, kas noteiktas Gaisa pasažieru tiesību regulā, kuras ievērošana valstu izpildiestādēm būtu jānodrošina.
21. Pamatojoties uz Aviopasažieru regulas 16. panta pašreizējo tekstu, ombudu tādējādi nepārliecina Komisijas nostāja, ka regulas 16. pantā nav prasīts, lai dalībvalsts piešķirtu VII pilnvaras īstenot individuālas pasažieru prasības pret gaisa pārvadātājiem, un ka pasažieriem tā vietā būtu jāvēršas tiesā vai ADR mehānismos. Tomēr, ņemot vērā praksi, kas tiek ievērota jau ilgu laiku (saskaņā ar kuru Komisija iesaka pasažieriem vērsties tiesā vai ADR mehānismos, nevis valstu izpildstruktūrās [6]), un, kas ir vēl svarīgāk, ņemot vērā to, ka pašlaik tiek pārskatīta Aviopasažieru tiesību regula, ombuds uzskata, ka šajā posmā nav pamatota turpmāka izmeklēšana par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību, kas attiecas uz pašreizējo 16. panta formulējumu.
22. Aviopasažieru tiesību regula tiek pārskatīta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. pants), un jautājums, kas ir šīs sūdzības priekšmets, proti, kura struktūra izskata individuālas aviopasažieru sūdzības vai prasības, ir daļa no šīs pārskatīšanas. Komisija 2013. gada 13. martā publicēja priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004 [7]. Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu gaisa pārvadātājiem jānodrošina pasažieriem efektīvi līdzekļi sūdzību iesniegšanai. Pēc tam pasažieri varēs vērsties ārpustiesas sūdzību izskatīšanas iestādēs, kas izskatīs sūdzības saprātīgā termiņā un rīkosies ar valstu izpildiestāžu atbalstu [8].
23. Ombuds norāda, ka Parlaments 2014. gada 5. februārī pieņēma nostāju par Komisijas priekšlikumu pirmajā lasījumā [9]. Vairāki Parlamenta veiktie grozījumi ir vērsti uz to, lai pastiprinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas pasažieriem būs pieejami, ja tiks pārkāptas viņu tiesības. Piemēram, vairāki Parlamenta grozījumi attiecas uz Direktīvu 2013/11/ES par patērētāju SAI [10]. Parlamenta normatīvā rezolūcija paredz, ka gaisa pārvadātājiem būs jāinformē pasažieri par iestādēm, kas ir kompetentas izskatīt pasažieru sūdzības (grozījums Nr. 126). Saskaņā ar 129. grozījumu dalībvalstis nodrošina, ka aviopasažieri var iesniegt strīdus ar gaisa pārvadātājiem, izmantojot neatkarīgus un efektīvus ārpustiesas strīdu izšķiršanas mehānismus. Šajā nolūkā katra dalībvalsts izraugās valsts iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par gaisa pārvadātāju un pasažieru strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā. Grozījumā ir skaidri noteikts, ka šīm struktūrām nevajadzētu būt valstu izpildstruktūrām. Grozījumā arī uzsvērts, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka minētās ārpustiesas noregulējuma struktūras var rīkoties, pieņemot lēmumus, kas ir juridiski saistoši un izpildāmi.
24. Protams, tas, vai minētie grozījumi tiks saglabāti, būs atkarīgs no nostājas, ko pieņems ES Padome, un no turpmākajām nostājām, kas tiks pieņemtas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.
B. Secinājums
Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombude to slēdz ar šādu secinājumu:
Turpmāka izmeklēšana par šo sūdzību nav pamatota.
Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.
Emīlija O'Reilija
Strasbūrā, 2014. gada 20. maijā
[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 261/2004 (2004. gada 11. februāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (OV 2004, L 46, 1. lpp.).
[2] Viņš bija arī sūdzības iesniedzēja padomnieks lietā 606/2012/OV. Minētajā lietā ombuds cita starpā sāka izmeklēšanu par šādu apgalvojumu: “Sūdzību procedūra, kas izklāstīta “aviopasažieru tiesību ES sūdzību veidlapā”, jo īpaši otrais posms norādījumos, kuros iedzīvotājiem ieteikts vērsties valsts izpildstruktūrā, ja gaisa pārvadātājs nesniedz atbildi vai sniedz neapmierinošu atbildi, ir nepiemērota, ja VII nav pilnvaru lemt par kompensācijas prasībām un ja lidojuma kavēšanās pati par sevi nav daļa no izmeklēšanas”. Pēc ombuda veiktās izmeklēšanas Komisija apņēmās grozīt “aviopasažieru tiesību ES sūdzību veidlapu”, lai precizētu ierobežoto lomu, kāda VII var būt attiecībā uz individuālām sūdzībām. Komisija ierosināja veidlapas ievaddaļas beigās pievienot šādu paskaidrojumu: "Lūdzu, ņemiet vērā, ka dalībvalstu kompetentās iestādes parasti nevar pieņemt aviosabiedrībām saistošus lēmumus attiecībā uz individuālām sūdzībām. Ja jūs joprojām neesat apmierināts ar aviosabiedrības atbildi, pat pēc kompetentās iestādes atbildes saņemšanas jums būs jāvēršas tiesā vai jāizmanto alternatīva strīdu izšķiršana.
[3] Apvienotās lietas C-402/07 un C-432/07 Sturgeon un citi, Krājums 2009, I-10923. lpp.
[4] 2006. gada 12. janvāra spriedums lietā C-344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I-403. lpp., 45.–46. punkts).
[5] Lieta C-581/10 Nelson un citi, vēl nav publicēta, 72. punkts un turpmākie punkti.
[6] Ombuds norāda, ka Komisija savā atzinumā ir norādījusi, ka, lai izvairītos no neskaidrībām un patērētāju neskaidrībām, tā savā tīmekļa vietnē nepārprotami pievienotu papildu paziņojumu, kurā skaidri norādīts, ka VII nevar izskatīt individuālas kompensācijas prasības un ka pasažieriem parasti būtu jācenšas panākt savu prasību izpildi tiesā vai izmantojot SAI mehānismu. Savā lēmumā lietā 606/2012/OV (25. punkts) ombuds jau ir atzinīgi novērtējis Komisijas gatavību pēc tam, kad viņš vērsa tās uzmanību uz šo jautājumu, grozīt ES sūdzības veidlapā minēto informāciju. Ombuds paļaujas, ka Komisija pienācīgi īstenos šo pasākumu un arī pievienos paziņojumu savā tīmekļa vietnē.
[7] Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus, pieejams šeit: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52013PC0130:EN:NOT
[8] http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-13-203_en.htm un http://ec.europa.eu/commission_2010-2014/kallas/headlines/news/2013/03/passenger-rights-air-revision_en.htm.
[9] http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2014-0092+0+DOC+XML+V0//EN&language=EN
[10] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (2013. gada 21. maijs) par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Direktīvu 2009/22/EK (OV 2013, L 165, 63. lpp.).