Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir pilsoniskās sabiedrības organizācija, kas saskaņā ar tās tīmekļa vietni ir koalīcija, ko veido gandrīz 200 sabiedrības interešu grupas, arodbiedrības, akadēmisko aprindu pārstāvji un sabiedrisko lietu uzņēmumi, kuri ir saistīti ar korporatīvo lobistu pieaugošo ietekmi uz Eiropas politisko programmu un tās ietekmi uz politikas veidošanu ES.

2. Organizācija, kas ietilpst sūdzības iesniedzēja koalīcijā, 2008. gada 8. augustā nosūtīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājam un priekšsēdētāja vietniekam atklātas vēstules, kurās tā vērsa Komisijas uzmanību uz dažiem jautājumiem, kas saistīti ar ekspertu grupām. To darot, tā atsaucās uz Komisijas Principiem un pamatnostādnēm par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu [1], kā arī uz apspriežu minimālajiem standartiem [2]. Būtībā sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka pārredzamības labad ir svarīgi, lai sabiedrība zinātu, ar ko un kāpēc notiek apspriešanās, un pieprasīja publicēt to ekspertu grupu dalībnieku sarakstus, kuras konsultē Komisiju. Turklāt tas apgalvoja, ka konkrētām interešu grupām ir privileģēta piekļuve Komisijai un ka pretēji iepriekš minētajiem Komisijas paziņojumiem uzņēmējdarbības intereses veido absolūtu vairākumu salīdzinājumā ar visiem pārējiem nevalstiskajiem dalībniekiem, ar kuriem notika apspriešanās. Sūdzības iesniedzējs aicināja Komisiju noteikt konsekventus dalības atlases kritērijus un iekļaut tajos skaidru definīciju par to, ko nozīmē visu attiecīgo un skarto sabiedrības grupu vienlīdzīga, proporcionāla un līdzdalīga pārstāvība.

3. Komisijas ģenerālsekretārs 2008. gada 19. septembra vēstulē atbildēja Komisijas vārdā un paziņoja, ka pārredzamība ir izvirzīta Komisijas stratēģiskās programmas priekšplānā, izmantojot Eiropas pārredzamības iniciatīvu. Jaunākais pavērsiens šajā jomā bija interešu pārstāvības tiešsaistes reģistra un ekspertu grupu reģistra izveide (kopš 2006. gada ietverot ekspertu grupu locekļu vārdu un uzvārdu publicēšanu). Turklāt Komisija pieņēma horizontālos noteikumus par ekspertu grupām (SEC(2005)1004), kas jāievēro visiem tās dienestiem, veidojot ekspertu grupu, ieceļot ekspertus vai organizējot sanāksmes. Komisijas ģenerālsekretārs paskaidroja, ka ekspertu grupu uzdevums ir nodrošināt augsta līmeņa tehniskās zināšanas Komisijas dienestiem, nevis interešu pārstāvību. Tāpēc ekspertu atlases pamatā ir viņu speciālās zināšanas, lai gan viņi var pārstāvēt arī īpašas intereses. Ņemot vērā to, ka pusi ekspertu grupu veido eksperti no valstu pārvaldes iestādēm, pārējās grupās ir jaukti sastāvi, lai iekļautu akadēmisko aprindu pārstāvjus vai zinātniekus privātpersonas statusā, valsts amatpersonas, NVO un uzņēmējdarbības nozari. Komisija uzskata, ka ekspertu grupu kopējais sastāvs ir līdzsvarots: NVO un arodbiedrības, kā arī uzņēmējdarbības nozare ir pārstāvēta 25 % ekspertu grupu, akadēmiskajās un zinātnieku grupās — 30 %, bet publiskā sektora praktiķi — 70 % ekspertu grupu.

4. Attiecībā uz īpašajām grupām, kas minētas sūdzības iesniedzēja vēstulēs, Komisijas ģenerālsekretārs iesniedza pielikumu „Tehniskā informācija par dažām grupām, kas ir Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD [3], Vides ĢD, Pētniecības ĢD, Transporta un enerģētikas ĢD un Veselības un patērētāju ĢD kompetencē.” Attiecībā uz šo ekspertu grupu sastāvu Komisija aicināja sūdzības iesniedzēju ņemt vērā šādus faktorus: i) sastāvs ir atkarīgs no grupas konkrētā mērķa/pilnvarojuma, ii) ekspertu grupas nepieņem lēmumus, iii) par katru atsevišķu priekšlikumu varētu apspriesties ar vairākām grupām un iv) ekspertu grupas ir tikai viens veids, kā apkopot pieredzi vai meklēt viedokļus no dažādām ieinteresētajām personām, ņemot vērā to, ka Komisija izmanto papildinošus vai alternatīvus līdzekļus speciālo zināšanu apkopošanai un/vai interešu pārstāvībai, piemēram, pētījumus, Eiropas aģentūras, zaļās grāmatas, uzklausīšanas utt.

5. Attiecībā uz ekspertu grupas locekļu vārdu publicēšanu Komisija atkārtoti pauda apņemšanos to darīt, bet paskaidroja, ka tas ir paredzams tikai personām, kas piedalās privātpersonas statusā. Ja organizāciju rotācijas kārtībā pārstāv privātpersonas, tiks publicēts organizācijas nosaukums. Komisija atkārtoti apliecināja sūdzības iesniedzējam, ka personu vārdu publicēšanas process tiks pabeigts līdz 2008. gada beigām. Komisija arī paskaidroja, ka tā veic horizontālo noteikumu par ekspertu grupām izvērtēšanu, lai novērtētu, vai varētu veikt turpmākus uzlabojumus.

6. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 16. decembra atklātajā vēstulē atzinīgi novērtēja progresu, kas panākts, atklājot dalību ekspertu grupās, un atzina Komisijas mērķi publicēt visus vārdus līdz 2009. gada janvārim. Tomēr tā norādīja, ka par divām trešdaļām grupu joprojām trūkst pamatinformācijas. Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju precizēt šādus vēstulē izvirzītos jautājumus: Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka dalībai ekspertu grupā vajadzētu būt atkarīgai no eksperta vārda izpaušanas un ka pārredzamības labad konfidencialitāte būtu jāpiemēro tikai izņēmuma kārtā. Otrkārt, sūdzības iesniedzējs pieprasīja apstiprinājumu, ka uz ekspertu grupām attiecas obligātie standarti attiecībā uz paziņojumu par apspriešanos, kā arī pamatnostādnes par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu. Treškārt, sūdzības iesniedzējs lūdza Komisijas atzinumu par to, vai konkrētas grupas atbilst iepriekš minētajiem paziņojumiem [4]. Ceturtkārt, sūdzības iesniedzējs pauda bažas par Komisijas apgalvojumu, ka “ekspertīzes kvalitāte prevalē pār interešu pārstāvību” un ka “katrā sanāksmē pārstāvēto atsevišķo ekspertu līmenis un kvalitāte bieži vien ir svarīgāka nekā to ekspertu skaits, kuri pārstāv dažādas intereses.“Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas izskaidro, kāpēc ekspertu grupu sastāvs nav pietiekami daudzveidīgs, lai nodrošinātu, ka tiek pārstāvētas “zinātniskās pieejas atšķirības”. Trūka"[D] ifferent types of expertise and different institutional affiliations", piemēram, universitātes un sabiedriskas nozīmes organizācijas, savukārt tikai uzņēmumi, kas ir tieši finansiāli ieinteresēti konkrētās ES politikas jomās, tiek aicināti sniegt Komisijai attiecīgas speciālās zināšanas. Piektkārt, sūdzības iesniedzējs pauda bažas par Komisijas apgalvojumu, ka organizāciju skaits ekspertu grupā neietekmē interešu līdzsvaru, un paskaidroja, ka tas, cik reižu tiek pārstāvēts konkrēts viedoklis, var ietekmēt lēmumu pieņemšanu grupā. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs nepiekrita ierosinājumam, ka horizontālie noteikumi par ekspertu grupām nodrošina pārredzamību. Tāpēc bija prieks dzirdēt, ka šie noteikumi tiek izvērtēti. Turklāt sūdzības iesniedzējs pauda pārliecību, ka Komisijai būtu jāievieš atklāts, pārredzams un iekļaujošs process ekspertu grupas locekļu atlasei.

7. Komisija 2009. gada 9. martā informēja sūdzības iesniedzēju, ka, lai gan tā nav oficiāli saņēmusi 2008. gada 16. decembra vēstuli, šī vēstule ir pievienota Parlamenta jautājumam E-7074/08. Komisija uzskatīja, ka Komisijas priekšsēdētājs 2009. gada 6. marta atbildē uz šo jautājumu pievērsās lielākajai daļai šajā vēstulē izvirzīto jautājumu. Komisija arī informēja sūdzības iesniedzēju, ka ekspertu grupu publiskais reģistrs tika pabeigts 2009. gada janvārī.

8. Komisijas atbilde uz Parlamenta jautājumu E-7074/08 ir šāda. Attiecībā uz ekspertu vārdu izpaušanu Komisija būtībā norādīja, ka locekļiem, kuri iebilst pret publicēšanu, ir jāsniedz pamatots iemesls, un, ja viņi to nedara, šādas personas vairs nevar būt ekspertu grupu locekļi. Attiecībā uz apspriešanās paziņojuma minimālo standartu piemērojamību Komisija apstiprināja, ka tie attiecas uz ekspertu grupām, kas iesaistītas dažādos politikas veidošanas cikla posmos, bet tie nav būtiski, ja ekspertu grupas risina tīri tehniskus jautājumus. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja 2008. gada 16. decembra vēstulē minēto sešu ekspertu grupu atbilstību attiecīgajiem paziņojumiem Komisija norādīja, ka tas attiecas uz piecām no tām, bet viena grupa nav tikusies kopš 2004. gada. Komisija noraidīja apgalvojumu, ka pastāv kompromiss starp speciālo zināšanu kvalitāti un viedokļu daudzveidību. Komisija aizstāvēja savu iepriekšējo apgalvojumu, ka “organizāciju skaits netiek uzskatīts par interešu līdzsvara kritēriju”. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka tā neuzskata par nepieciešamu izstrādāt vispārējus atlases kritērijus. Ekspertu atlase, kurā Komisija cenšas iegūt vislabākās pieejamās speciālās zināšanas un nodrošināt attiecīgo interešu līdzsvarotu pārstāvību, var būt atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram, attiecīgās jomas un grupas pilnvarām. Ja šajās grupās ir jāieceļ eksperti, atlases kritērijus nosaka Komisija uzaicinājumā iesniegt pieteikumus.

9. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 31. jūlija vēstulē nosūtīja Komisijai sūdzību par to, ka „Komisija nenodrošina ekspertu grupu sastāva pienācīgu pārredzamību un nav veikusi pietiekamus pasākumus, lai labotu atsevišķu ekspertu grupu nelīdzsvaroto sastāvu.” Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas nostāju, kas pausta iepriekšējā sarakstē, un Komisijas atbildi uz Parlamenta jautājumu E-7074/08: i) informācija par dalību ekspertu grupās nav pilnīga; ii) obligātie standarti saziņai ar ekspertiem attiecas uz ekspertu grupām, kas nodarbojas ar tehniskiem jautājumiem; iii) dažas ekspertu grupas, kurās dominē nozare, neievēro attiecīgos paziņojumus; iv) ir jāpieņem jauni ekspertu grupu atlases kritēriji; v) būtu jāpublicē pamatojums, kāpēc ekspertu grupas locekļi ir izslēgti no izpaušanas; un vi) korporatīvie pārstāvji un lobisti nevar piedalīties "personīgā statusā". Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju rīkoties saskaņā ar iepriekš minēto viedokli.

10. Komisija 2009. gada 23. oktobra vēstulē atbildēja sūdzības iesniedzējam, pateicās tam par tikšanos ar Komisiju 2009. gada 22. septembrī par neoficiālu apspriedi un pievērsās jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs minēja savā vēstulē, tādā secībā, kādā tie tika formulēti.

i) Attiecībā uz informācijas atklāšanu par dalību ekspertu grupu reģistrā Komisija aizstāvēja savu paziņojumu, ka pašlaik tiek sniegta pilnīga informācija. Konkrētāk, Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzēja vēstulē ir identificētas 103 grupas. Faktiski 44 no tām ir tikai valsts iestādes, un eksperti, kas piedalās ekspertu grupu sanāksmēs, netiek iecelti nominatīvā veidā. Šādos gadījumos pietiek ar norādi uz valsts iestādi. Attiecībā uz 38 citām grupām Komisija pateicās sūdzības iesniedzējam par to, ka tas vērsa tā uzmanību uz faktu kļūdām reģistrā, kuras kopš tā laika ir izlabotas. Tā piedēvēja kļūdas milzīgajam informācijas apjomam un ierobežotajiem pieejamajiem resursiem un apņēmās uzlabot informāciju par ekspertu grupām. Komisija 20 gadījumos uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi nav pamatoti vai nu tāpēc, ka saraksts ir faktiski iesniegts, vai arī tāpēc, ka “Reģistrā iekļautā informācija neļauj apgalvot, ka locekļi pārstāv nozari, tāpēc nav jānorāda nozares locekļu vārdi.“ Attiecībā uz pārējo grupu Komisija atzina, ka saraksts tai nav sniegts. Informācija par šo grupu tika svītrota no reģistra, "jo tā šķita nevis īsta ekspertu grupa, bet gan vairākas vienreizējas sanāksmes. "

ii) Attiecībā uz paziņojuma par apspriešanās minimālajiem standartiem piemērojamību Komisija norādīja, ka to piemēro tikai tad, ja Komisija vēlas rosināt ieinteresētās personas sniegt ieguldījumu politikas veidošanā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas un apspriežoties par galvenajām politikas iniciatīvām. Paziņojums varētu attiekties uz “ekspertu grupām, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri neietilpst politikas veidošanas ciklā, ar nosacījumu, ka tās ir pielāgotas veicamajiem uzdevumiem”.

iii) Attiecībā uz ekspertu grupu sastāvu Komisija norādīja, ka “ekspertu grupu sastāvu nosaka, pirmkārt, grupas pilnvaras/uzdevumi un vajadzīgās īpašās zināšanas. Ja Komisija ieceļ ekspertus privātpersonas statusā, atlasi veic, jo īpaši izmantojot uzaicinājumu(-us) iesniegt pieteikumus. Dažkārt ekspertu grupu sastāvu nosaka likumdevējs. Turklāt ekspertu grupas ir tikai viens veids, kā apkopot speciālās zināšanas, lai uzzinātu ieinteresēto personu viedokļus. Ekspertu grupu darbu bieži vien papildina citi instrumenti un procesi, piemēram, pētījumi, sabiedriskās apspriešanas, Eiropas aģentūras, zaļās grāmatas un uzklausīšanas. Tāpēc ieinteresēto personu vispārējās līdzdalības un iesaistes pakāpe konkrētā jautājumā būtu jānovērtē, ņemot vērā visas Komisijas iniciatīvas, nevis vienkārši aplūkojot atsevišķu ekspertu grupu sastāvu."

iv) Attiecībā uz vispārēju kritēriju izstrādi ekspertu grupu locekļu atlasei Komisija uzsvēra, ka "ekspertu atlase ir atkarīga no vairākiem dažādiem faktoriem, piemēram, attiecīgās jomas, grupas pilnvarām, vajadzīgajām īpašajām zināšanām, kā arī iespējamām atlases procedūrām, ko likumdevējs var noteikt, izveidojot ekspertu grupas. Ja Komisija ieceļ ekspertus privātpersonas statusā, mēs vienmēr cenšamies organizēt atlases procesu tā, lai garantētu augsta līmeņa speciālās zināšanas un, ja iespējams, ģeogrāfisko un dzimumu līdzsvaru, vienlaikus izvairoties no jebkāda interešu konflikta. Kā jau norādīts, atlase cita starpā tiek veikta, izmantojot uzaicinājumus iesniegt pieteikumus.” Komisija paziņoja, ka tā ir apņēmusies uzlabot pārredzamību un, atjauninot ekspertu grupu sistēmu, apsvērs turpmākus pasākumus piemērojamo atlases procedūru uzlabošanai.

v) Attiecībā uz katras grupas ekspertu skaita publicēšanu reģistrā un iemesliem, kāpēc daži vārdi nav norādīti, Komisija paskaidroja, ka atkāpi no publicēšanas var piešķirt tikai tad, ja eksperta vārda izpaušana varētu apdraudēt viņa drošību vai integritāti vai nepamatoti kaitēt viņa privātajai dzīvei. Ja reģistrā tiktu publicēts konkrētais anonimitātes iemesls, attiecīgajai personai pastāvētu risks tikt identificētai, kas varētu apdraudēt eksperta privātumu un personas datus.

vi) Attiecībā uz jautājumu par nozares pārstāvjiem, kas piedalās privātpersonas statusā, Komisija uzsvēra, cik svarīgas ir ekspertu grupas pieprasītās īpašās zināšanas, kas var attaisnot nozares pārstāvja dalību. Ja šādus ekspertus ieceļ privātpersonas statusā, "viņiem ir jāparaksta rakstiska deklarācija, lai rīkotos sabiedrības interesēs, kopā ar deklarāciju par to, vai pastāv kādas intereses, kas varētu ietekmēt viņu neatkarību. Ja eksperti atsakās parakstīt šīs deklarācijas, viņi tiek izslēgti no ekspertu grupām.” Pēc tam Komisija analizēja ekspertu grupu kā diskusiju un ideju ģenerēšanas forumu lomu, kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt Komisijai augsta līmeņa speciālās zināšanas. Tomēr tā piebilda, ka, ierosinot jaunu politiku vai pasākumu, tā joprojām ir pilnīgi neatkarīga. Attiecībā uz visu sabiedrības interešu un interešu konflikta deklarāciju publicēšanu Komisija paskaidroja, ka tas nebūtu lietderīgi, jo daudzos gadījumos attiecīgie dokumenti ir tikai parakstītas standarta deklarācijas. Ja kāds sabiedrības loceklis ir ieinteresēts šo deklarāciju konkrētajā saturā, viņš var pieprasīt piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001.

11. Vēstules pielikumā Komisija sniedza sīku informāciju par sūdzības iesniedzēja vēstulē minētajām atsevišķajām ekspertu grupām. Tie attiecas uz sešām grupām, ko pārvalda Uzņēmējdarbības ĢD, divām grupām, ko pārvalda Pētniecības ĢD, divām grupām, ko pārvalda Iekšējā tirgus ĢD, vienu grupu, ko pārvalda Vides ĢD, vienu grupu, ko pārvalda Informācijas sabiedrības ĢD, un vienu, ko pārvalda Transporta un enerģētikas ĢD.

12. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada novembrī publicēja ziņojumu A Captive Commission: finanšu nozares loma ES regulējuma veidošanā”. Kopumā ziņojumā kritizēts to ekspertu grupu sastāvs, kuras konsultē Komisiju finanšu regulējuma jomā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka iespējamā vienpusējā informācija, ko Komisija saņēma no ekspertu grupām, kurās dominē finanšu nozare, “tieši veicināja pašreizējo finanšu nestabilitāti”.

13. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 18. februāra vēstulē, kas adresēta par iekšējo tirgu un pakalpojumiem atbildīgajam komisāram, identificēja astoņas grupas, kuru dalībnieki atbalstīja finanšu uzņēmējdarbības nozari, kas minēta 2009. gada novembra pētījumā, un pievienoja nesen izveidotu grupu .. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka šīs grupas neievēro pamatnostādnes par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu un apspriešanās paziņojuma minimālos standartus, un pieprasīja tikšanos, lai apspriestu konkrētus pasākumus, ko Komisija plāno veikt, lai nodrošinātu līdzsvarotu pārstāvību.

14. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 28. jūlijā iesniedza šo sūdzību ombudam.

Izmeklēšanas priekšmets

15. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā iesniedza šādus apgalvojumus un apgalvojumus:

Apgalvojumi

(1) Komisija nav iesniegusi pilnīgu ekspertu grupu reģistru.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka vairāku ekspertu grupu sastāvs joprojām ir neskaidrs. Turklāt ir ekspertu grupas, kas vispār nav iekļautas reģistrā.

(2) Komisija negarantēja ekspertu grupu darbības pienācīgu pārredzamību.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka i) Komisija nesniedz sabiedrībai informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu ieinteresēto personu vispārējo līdzdalību un iesaisti konkrētā jautājumā; ii) Komisija nepublicē visaptverošu pārskatu par sanāksmēm un tai nav tīmekļa vietnes, kurā būtu apkopoti visi apspriešanas un ekspertīzes meklēšanas pasākumi attiecībā uz dažādām politikas un likumdošanas iniciatīvām, un iii) lielākajai daļai ekspertu grupu darba kārtības un protokoli nav pieejami tiešsaistē, izmantojot saites no ekspertu grupu reģistra uz attiecīgā ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnēm.

(3) Komisija nav vienoti pieņēmusi paraugpraksi attiecībā uz nozares pārstāvjiem, kuri ir iecelti ekspertu grupās kā privātpersonas.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka i) Komisija pienācīgi neņem vērā iespējamo interešu konfliktu, ko varētu radīt nozares pārstāvji, kuri rīkojas privātpersonas statusā; ii) ka (potenciālu) interešu konfliktu nevar kompensēt ar deklarāciju par apņemšanos ievērot sabiedrības intereses.

(4) Komisija neesot sniegusi pārliecinošus iemeslus, lai neizstrādātu vispārējus kritērijus ekspertu grupu locekļu atlasei.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pašreizējais atlases process nav saderīgs ar vadlīnijām par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu un minimālajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos.

(5) Komisija nav nodrošinājusi ekspertu grupu līdzsvarotu sastāvu.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka lielākajā daļā sūdzības iesniedzēja norādīto ekspertu grupu vairākums ir nozares pārstāvji, savukārt visas pārējās ieinteresētās personas, piemēram, patērētāju grupas, akadēmiskās aprindas un pilsoniskā sabiedrība, ir nepietiekami pārstāvētas.

Prasības

(1) Komisijai būtu jāpabeidz ekspertu grupu reģistra izveide, nodrošinot, ka tajā ir iekļauti visi eksperti un visas ekspertu grupas.

(2) Komisijai būtu jānodrošina pienācīga ekspertu grupu darba pārredzamība, publiskojot notikušās sanāksmes un nodrošinot saites uz darba kārtībām, protokoliem un citu būtisku informāciju, piemēram, sabiedrības interesēm un interešu konflikta deklarācijām.

(3) Komisijai visos pārējos ģenerāldirektorātos būtu konsekventi jāpiemēro princips, kas ietverts SANCO ĢD pamatnostādnēs par interešu konfliktu, proti, ka personu, par kuru ir zināms, ka tā strādā organizācijā, kurai ir īpaša interese par konkrētu politikas jautājumu, nevajadzētu iecelt, lai tā sniegtu konsultācijas Komisijai.

(4) Komisijai būtu jāizstrādā un jāpublisko vispārīgi kritēriji ekspertu grupu locekļu atlasei.

(5) Komisijai būtu jārisina jautājums par ekspertu grupu nelīdzsvarotu sastāvu.

Izmeklēšana

16. Sūdzība tika nosūtīta Komisijas priekšsēdētājam atzinuma sniegšanai. Komisijas 2011. gada 22. februāra atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs iesniedza apsvērumus 2011. gada 31. maijā.

17. Ombuds 2013. gada 27. jūnijā iesniedza Komisijai mierizlīguma priekšlikumu, uz kuru Komisija atbildēja 2013. gada 30. oktobrī. Komisijas atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Kā apsvērumus sūdzības iesniedzējs 2013. gada 6. novembrī iesniedza 2013. gada novembra ziņojumu “A Year of Broken Promises – Big Business still put in responsible of EU Expert Groups, neskatoties uz apņemšanos veikt reformas”, kura līdzautors ir sūdzības iesniedzējs.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

18. Ombuda pašreizējā izmeklēšana attiecas uz dažiem Komisijas ekspertu grupu sastāva, darbības un pārredzamības aspektiem. Horizontālo noteikumu par Komisijas ekspertu grupām [5] 2. noteikumā ir sniegta šāda Komisijas ekspertu grupas definīcija:

"1)"Komisijas ekspertu grupa" (turpmāk "ekspertu grupa") ir konsultatīva struktūra, kuru Komisija vai tās dienesti izveidojuši, lai sniegtu tiem padomus un speciālās zināšanas, kā noteikts 3. pantā, un kurā ir vismaz seši locekļi, un kuras sanāksmes ir paredzētas vairāk nekā vienu reizi.

(2) "Oficiāla ekspertu grupa" ir ekspertu grupa, kas izveidota ar Komisijas lēmumu.

(3) "Neoficiāla ekspertu grupa" ir ekspertu grupa, ko izveidojis Komisijas dienests ar Ģenerālsekretariāta piekrišanu."

Turklāt Komisijas ekspertu grupām piemērojamo horizontālo noteikumu 2. noteikuma 4. punktā ir sniegta šāda citu līdzīgu struktūru definīcija:

"(4) "Cita līdzīga struktūra" ir padomdevēja struktūra, kuru nav izveidojusi Komisija vai tās dienesti un kuras uzdevumi ir tādi paši vai līdzīgi tiem, kas izklāstīti 3. noteikumā, un attiecībā uz kuru Komisijas dienesti nodrošina administratīvo un finanšu pārvaldību.";

Komisijas ekspertu grupu horizontālo noteikumu 3. pantā ekspertu grupu loma ir precizēta šādi:

“Ekspertu grupu uzdevums ir sniegt konsultācijas un speciālās zināšanas Komisijai un tās dienestiem saistībā ar:

(1) tiesību aktu priekšlikumu un politikas iniciatīvu sagatavošana saskaņā ar Komisijas iniciatīvas tiesībām;

2) deleģēto aktu sagatavošanu;

(3) spēkā esošo Savienības tiesību aktu, programmu un politikas virzienu īstenošanu, kā arī koordināciju un sadarbību ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām šajā sakarā."

Šīs izmeklēšanas vajadzībām ombuds uzskata, ka atsauce uz "ekspertu grupām" sūdzības iesniedzēja iesniegtajos apgalvojumos un prasībās attiecas uz oficiālām un neoficiālām Komisijas ekspertu grupām, kā arī citām līdzīgām struktūrām.

19. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atzinumu pauda viedokli, ka pašlaik ir vairāk nekā 100 nelīdzsvarotu ekspertu grupu, kā rezultātā ES politika kalpo šaurām interesēm, nevis ES iedzīvotāju kopējām interesēm. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka to uzsvēra, piemēram, nepietiekamais finanšu tirgu regulējums un vides politikas vājināšana, kas apdraud ES un trešo valstu iedzīvotāju iztikas līdzekļus.

20. Lai izvairītos no pārpratumiem, ombuds atgādina, ka šī izmeklēšana attiecas uz dažiem aspektiem saistībā ar Komisijas ekspertu grupu sastāvu, darbību un pārredzamību. Turpretī izmeklēšana neattiecas uz Komisijas politikas saturu, ko iepriekš ir izskatījušas ekspertu grupas, vai uz ieteikumiem, ko Komisijai sniegušas ekspertu grupas. Tāpēc ombudam savā novērtējumā nav jāņem vērā ekspertu grupu darba rezultāti.

21. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka gan Principi un pamatnostādnes par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu, gan minimālie standarti attiecībā uz paziņojumu par apspriešanos pirmkārt un galvenokārt attiecas uz politikas veidošanas ciklu. Tomēr saskaņā ar iepriekšējo saraksti ar sūdzības iesniedzēju Komisija apstiprināja, ka šos paziņojumus var piemērot arī ekspertu grupām, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri neietilpst politikas veidošanas ciklā, "ar nosacījumu, ka tie ir pielāgoti veicamajiem uzdevumiem ". Ombuds uzskata, ka pēdējais nosacījums ir ārkārtīgi neskaidrs un šķietami atstāj Komisijai neierobežotu rīcības brīvību attiecībā uz paziņojumu piemērojamību konkrētās jomās. Lai gan sūdzības iesniedzējs savos apgalvojumos konkrēti neizvirzīja šo jautājumu, sūdzības iesniedzējs uz to atkārtoti atsaucās. Ņemot vērā to, ka jautājums par minēto paziņojumu piemērojamību ir nesaraujami saistīts ar apgalvojumiem un apgalvojumiem, kas jāizskata šajā lietā, ombude šo aspektu iekļāva savā mierizlīguma priekšlikumā (sk. 144. punktu turpmāk).

Tiesiskais regulējums

22. Attiecībā uz noteikumiem un principiem, kas attiecas uz ombuda veikto šīs sūdzības novērtējumu, ir sniegta atsauce uz šādiem noteikumiem.

23. Līguma par Eiropas Savienību (LES) 9. pants ir šāds:

"Visās savās darbībās Savienība ievēro pilsoņu vienlīdzības principu, pret ikvienu paužot vienlīdzīgu attieksmi savās iestādēs un struktūrās. ..."

24. LES 11. pants ir formulēts šādi:

"1. Iestādes ar atbilstīgiem līdzekļiem dod pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju darīt zināmus savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem.

2. Iestādes uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pārstāvju apvienībām un pilsonisko sabiedrību.

3. Eiropas Komisija veic plašas apspriedes ar attiecīgajām pusēm, lai nodrošinātu, ka Savienības darbības ir saskaņotas un pārredzamas.[..]”

25. Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa [6] 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka, "pieņemot lēmumus, ierēdnis ievēro taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm."

26. Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 9. pantā ir noteikts, ka, “pieņemot lēmumus, ierēdnis ņem vērā attiecīgos faktorus un piešķir katram no tiem pienācīgu nozīmi lēmumā, vienlaikus izslēdzot jebkādus nebūtiskus elementus no izvērtēšanas”.

27. Komisijas 2005. gada paziņojumā „Komisijas ekspertu grupu sistēma: Horizontālie noteikumi un publiskais reģistrs"[7] (turpmāk "2005. gada nostādnes") paredz "[M] inimum horizontālos noteikumus", kas cita starpā reglamentē ekspertu grupu sastāvu un locekļu iecelšanu, kā arī to darbību. Tajā arī paredzēts izveidot ekspertu grupu publisku reģistru.

28. Komisijas 2010. gada paziņojumā " Komisijas ekspertu grupu sistēma: Horizontālo noteikumu un publiskā reģistra"[8] (turpmāk "2010. gada nostādnes"), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments [9], mērķis ir vienkāršot un precizēt noteikumus, kas ieviesti ar 2005. gada nostādnēm, un tie paredz " Horizontālos noteikumus Komisijas ekspertu grupām" . Pievienotajā Komisijas dienestu darba dokumentā ir:

- Komisijas ekspertu grupu un citu līdzīgu struktūru reģistra galveno iezīmju izklāsts (I pielikums);

- Komisijas standarta lēmums, ar ko izveido ekspertu grupu (II pielikums);

- standarta uzaicinājums iesniegt pieteikumus par privātpersonas statusā ieceltu ekspertu atlasi (III pielikums); un

ekspertu grupas standarta reglaments (IV pielikums).

29. Komisijas 2002. gada paziņojumā "Ceļā uz pastiprinātu apspriežu un dialoga kultūru - Vispārējie principi un minimālie standarti Komisijas apspriedēm ar ieinteresētajām personām"[10] ("Apspriežu paziņojuma minimālie standarti") ir izklāstīti vairāki vispārīgi principi, kam būtu jāreglamentē Komisijas attiecības ar ieinteresētajām personām, un paredzēti minimālie standarti Komisijas apspriežu procesam.

30. Komisijas 2002. gada paziņojumā „Par Komisijas speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu: Principi un pamatnostādnes"[11] ("Vadlīnijas speciālo zināšanu apkopošanai un izmantošanai") tiecas apzināt un veicināt labu praksi attiecībā uz speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu visos Komisijas politikas veidošanas posmos.

31. Eiropas pārredzamības iniciatīva [12] paredz izveidot datubāzes, kas sniedz informāciju par padomdevējām struktūrām un ekspertu grupām, kuras konsultē Komisiju, un tās mērķis ir plaša apspriešanās ar ieinteresētajām personām un padziļināti ietekmes novērtējumi pirms tiesību aktu priekšlikumiem.

32. Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību [13] kā prioritāte ir noteikta a) minimālo standartu noteikšana un publicēšana apspriedēm par ES politiku; b) tādu partnerības pasākumu izveide, kas pārsniedz obligātos standartus atsevišķās jomās, un c) apņemšanās Komisijai veikt papildu apspriešanos apmaiņā pret lielākām garantijām par to organizāciju atvērtību un pārstāvību, ar kurām notikusi apspriešanās.

A. Apgalvojums par nepilnīgu reģistru un saistīto prasību

Ombudam iesniegtie argumenti

33. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav iesniegusi pilnīgu ekspertu grupu reģistru. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka vairāku ekspertu grupu sastāvs joprojām ir neskaidrs. Turklāt ir ekspertu grupas, kas vispār nav iekļautas reģistrā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāaizpilda ekspertu grupu reģistrs, nodrošinot, ka tajā ir iekļauti visi eksperti un visas ekspertu grupas.

34. Savā atzinumā Komisija atsaucās uz lielajām pūlēm, ko tā ir ieguldījusi, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz ekspertu grupām. Pēc 2005. gada nostādņu pieņemšanas 2005. gada oktobrī tiešsaistē tika izveidots publisks ekspertu grupu reģistrs. Lai gan reģistrs tika regulāri atjaunināts, ne vienmēr bija iespējams izvairīties no faktu kļūdām vai kavēšanās tā atjaunināšanā.

35. Komisija norādīja, ka 2010. gada nostādnes bija pamats jaunas un precīzākas Reģistra versijas ieviešanai 2010. gada decembrī. Kopš 2007. gada Komisija ir pakāpeniski publicējusi ekspertu grupas locekļu vārdus. Lai gan 2005. gada nostādnēs bija paredzēta publicēšana tikai attiecībā uz oficiālām ekspertu grupām, Komisija bija pārsniegusi šo apņemšanos, darot pieejamu arī attiecīgu informāciju par neoficiālām grupām. Pēc tam Komisija paziņoja, ka 2009. gada janvārī tika pabeigta" informācijas atklāšana par ekspertu grupu dalību reģistrā. Tādējādi principā ir pieejami visu ekspertu grupu locekļu vārdi un uzvārdi." Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija uzskatīja, ka reģistrs ir pilnīgs, un paziņoja, ka tā ir pilnībā apņēmusies nodrošināt, ka tiek atklātas visas ekspertu grupas un visi grupas locekļi un ka attiecīgā informācija tiek regulāri atjaunināta. Komisija arī norādīja, ka jaunā reģistra versija ir uzlabojusi pārredzamību, un norādīja, ka “pāreja no vecās uz jauno reģistra versiju joprojām turpinās, tāpēc daži dati vēl ir jāapstiprina; pāreja būtu jāpabeidz dažu nākamo mēnešu laikā”.

36. Komisija piebilda, ka, kā paskaidrots tās iepriekšējā sarakstē ar sūdzības iesniedzēju, reģistrā publicētās informācijas veids bija atkarīgs no grupas piederības. Tādējādi tā publicēja individuālos vārdus "kad locekļi tiek iecelti nominatīvā veidā". Tomēr, ja dalībnieki ir organizācijas vai dalībvalstis, ir jāpublicē attiecīgo organizāciju vai dalībvalstu nosaukumi, ņemot vērā, ka tie, nevis personas, kas tos pārstāv, būtu jāuzskata par grupas dalībniekiem. Tomēr Komisija norādīja, ka tā dažkārt pārsniedz šo kārtību un publicē arī pārstāvju individuālos vārdus. Komisija arī norādīja, ka dalībvalstu gadījumā tā bieži publicē attiecīgo dalībvalstu iestāžu nosaukumus. Komisija arī atsaucās uz pielikumu, kurā sniegta konkrēta informācija par vairākām ekspertu grupām, ko pārvalda šādi ģenerāldirektorāti: Uzņēmējdarbības ĢD, Lauksaimniecības ĢD, Iekšējā tirgus un pakalpojumu ĢD, Pētniecības ĢD, Informācijas sabiedrības ĢD, Veselības un patērētāju ĢD, Mobilitātes un transporta ĢD, Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD, Vides ĢD, Enerģētikas ĢD, Reģionālās politikas ĢD, Eurostat ĢD un Ekonomikas un finanšu lietu ĢD.

37. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisija ir sniegusi pretrunīgus apgalvojumus par reģistra pilnīgumu. Lai gan Komisija norādīja, ka tā uzskata reģistru par pilnīgu, tā vienlaikus norādīja, ka pāreja no vecā reģistra uz jauno reģistru turpinās un, lai tā būtu pilnīga, joprojām ir nepieciešama attiecīgo datu validācija. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs vērsa uzmanību uz ziņojumu, kas parādās, piekļūstot reģistram, un kas ir šāds: "Reģistrs pašlaik tiek rekonstruēts, un tajā pagaidām nav iekļautas visas Komisijas ekspertu grupas un citas līdzīgas struktūras." Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai nebūtu jāuzskata, ka tās reģistrs ir pilnīgs. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz paziņojumiem, kas tika izteikti sanāksmē ar Komisijas Ģenerālsekretariātu, kurā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, tika norādīts, ka reģistrs nekad nebūs 100 % pilnīgs, jo īpaši ņemot vērā grupu izveides un slēgšanas svārstības. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka piemērojamie noteikumi prasa pilnīgu pārredzamību. Tāpēc reģistrs, kas nebūtu 100 % pilnīgs vai pilnībā uzticams, būtu uzskatāms par administratīvu kļūmi.

38. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas atzinuma pielikumā ir uzskaitītas dažas ekspertu grupas (piemēram, CARS 21 un CESAME2), kuras kopā ar vairākām citām grupām reģistrā nav atrodamas. Turklāt no reģistra nebija skaidrs, vai dažas grupas, piemēram, Konsultatīvā grupa biotehnoloģijas konkurētspējas jautājumos, ir likvidētas vai ir tikai neaktīvas.

39. Turklāt ekspertu grupas "Propriété industrielle" sastāvs vispār netika atklāts. Turklāt Reģistrā sniegtā informācija par Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta pārvaldīto ekspertu grupu locekļu skaitu neatbilda Lēmumā 2004/391/EK paredzētajam vietu sadalījumam.

40. Sūdzības iesniedzējs arī uzskatīja, ka reģistrā iekļautā informācija par to struktūru raksturu, no kurām nāk ekspertu grupas locekļi, ir maldinoša. Piemēram, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka lobiju grupas dažkārt tika apzīmētas kā NVO vai starptautiskas organizācijas, savukārt tika uzskatīts, ka universitāte ietilpst kategorijā “korporatīvs”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šīs neatbilstības neļautu sabiedrībai novērtēt un rūpīgi pārbaudīt ekspertu grupu sastāvu. Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāievieš vienota pieeja interešu grupu iedalīšanai kategorijās.

41. Sūdzības iesniedzējs atgādināja, ka Komisijas Ģenerālsekretariātam ir jāapstiprina ekspertu grupu izveide. Tā apgalvoja, ka šāds apstiprinājums būtu jāuzskata par derīgu un locekļiem vajadzētu būt pilnvarotiem tikties tikai tad, ja visa attiecīgā informācija par grupu ir augšupielādēta reģistrā viena mēneša laikā pēc grupas izveides. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir acīmredzami nepieņemami, ka tāda ekspertu grupa kā CARS21 vēl nav iekļauta reģistrā, neraugoties uz to, ka tā tika izveidota pirms sešiem mēnešiem. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijai būtu skaidri jāpaziņo brīdis, kad datu pāreja ir pabeigta, un “pēc tam nebūtu attaisnojams visu ekspertu grupu neiekļaušana reģistrā”. Sūdzības iesniedzējs arī uzskatīja, ka reģistra meklētājprogrammas nedarbojas pienācīgi, un ierosināja visu pieejamo informāciju iekļaut vienā datubāzē, nevis ļoti daudzās dažādās datubāzēs.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

Ievadpiezīme

42. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atzinumu pauda viedokli, ka Komisijas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem reģistrs ir pilnīgs, ir nepareizi un būtu jāuzskata par administratīvu kļūmi. Ombuds atgādināja, ka šajā gadījumā izskatāmais apgalvojums attiecas uz jautājumu par to, vai reģistrs ir pilnīgs, bet ne par to, vai Komisijas apgalvojumi šajā sakarā ir pareizi. Tādēļ ombudam bija jāanalizē, vai sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka Komisija nav iesniegusi pilnīgu reģistru, ir pamatots. To darot, viņai bija jāņem vērā Komisijas paziņojumi izmeklēšanas laikā un vismaz netieši jāpauž viedoklis par tiem. Tomēr papildus tam ombuds uzskatīja, ka nebūtu lietderīgi šajā izmeklēšanā iekļaut jautājumu par to, vai Komisija šajā sakarā ir sniegusi pareizus apgalvojumus.

43. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka daudzu grupu sastāvs ir neskaidrs, ņemot vērā to, ka netiek atklāta to locekļu piederība, kuri strādā privātpersonas statusā. Tas attiecas, piemēram, uz "Maksātnespējas tiesību ekspertu grupu" un "Eiropas Korporatīvās pārvaldības forumu". Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs iesniedza atsevišķu apgalvojumu par ekspertu iecelšanu privātpersonas statusā, ombuds izskatīja šo jautājumu minētā apgalvojuma pārbaudes kontekstā.

Ombuda sākotnējais novērtējums

44. LES 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka lēmumi būtu jāpieņem pēc iespējas atklātāk un pēc iespējas tuvāk pilsoņiem. Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, pārredzamības princips guva jaunu impulsu, un saskaņā ar LES 11. pantu, kurā cita starpā noteikts, ka ES iestādēm jāuztur atklāts, pārredzams un regulārs dialogs ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību, tas ir papildus atzīts par būtisku sastāvdaļu demokrātijas principos, kas reglamentē Savienības darbību. Turklāt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. panta 1. punkts tagad skaidri sasaista to, kas ir kļuvis par Savienības tiesību vispārēju principu, ar Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbu. Turklāt pārredzamība ir saistīta ar divējādo mērķi — veicināt labu pārvaldību un nodrošināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību.

45. 2002. gadā pieņemtajā paziņojumā par minimālajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos Komisija jau atzina, ka “(..) lai apspriešanās process būtu jēgpilns un ticams, ir svarīgi precizēt, kas piedalījās šajos procesos. (..) No minētā paziņojuma izriet, ka apspriešanās procesā būtu skaidri jānorāda, ar ko notiek apspriešanās un kādas intereses ieinteresētās personas pārstāv, lai cita starpā ļautu ieinteresētajai sabiedrībai novērtēt tās iekļautību. Ar 2005. gada nostādnēm Komisijai uzliktie pārredzamības pienākumi tika vēl vairāk pastiprināti, izveidojot reģistru un pieprasot "maksimālu pārredzamību" attiecībā uz oficiālajām Komisijas ekspertu grupām. Komisijas dienestu darba dokuments [14], kas pievienots 2010. gada nostādnēm, pilnvaro Komisijas Ģenerālsekretariātu turpināt pārvaldīt reģistru, pamatojoties uz Komisijas dienestu kodētiem datiem un ciešā sadarbībā ar tiem. Turklāt šajā dokumentā ir noteikts: "Lai nodrošinātu pārredzamību, ir ļoti svarīgi, lai reģistrā pieejamā informācija būtu pilnībā uzticama. Visiem dienestiem būtu regulāri jāatjaunina dati."

46. No šī īsā Komisijas paziņojumu pārskata, ņemot vērā pārredzamības principu, izrietēja, ka Komisija ir uzņēmusies skaidras un nepārprotamas saistības nodrošināt reģistru, kas ir gan pilnīgs, gan uzticams. Tādējādi pilsoņi var leģitīmi sagaidīt, ka reģistrā sniegtā informācija ir uzticama un ka jebkādas izmaiņas, kas notiek ekspertu grupas pastāvēšanas un darbības laikā, tiks savlaicīgi reģistrētas reģistrā.

47. Lai gan sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka reģistrā ir nepilnības attiecībā uz dažām grupām, kā arī attiecībā uz dalību jau uzskaitītajās grupās, Komisija savā atzinumā uzskatīja, ka reģistrs ir pilnīgs, taču arī apgalvoja, ka pāreja joprojām turpinās. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas piezīmes par reģistra stāvokli atzinuma iesniegšanas laikā nav viegli saskaņojamas. Faktiski deklarētā vajadzība pēc pārejas, kas ietver papildu datu ievadīšanu reģistrā, šķiet, izslēdz secinājumu, ka reģistrs ir pilnīgs. Jebkurā gadījumā, lasot tos kopā, no Komisijas paziņojumiem izrietēja, ka tās atzinuma iesniegšanas brīdī vēl bija jāturpina darbs, lai pabeigtu reģistra izveidi.

48. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja viedokli, ka reģistrs nav pilnīgs, apstiprina pašas Komisijas apgalvojumi. Šajā kontekstā ombuds arī vērsa uzmanību uz to, ka vēl 2012. gada sākumā reģistra meklēšanas veidlapā bija iekļauta šāda atruna: "Reģistrs pašlaik tiek rekonstruēts, un tajā pagaidām nav iekļautas visas Komisijas ekspertu grupas un citas līdzīgas struktūras." Tādējādi nav šaubu, ka vismaz 2012. gada sākumā Komisija pati uzskatīja, ka reģistrā nav iekļautas visas Komisijas ekspertu grupas un citas līdzīgas struktūras. Ombuds arī norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja uz konkrētiem piemēriem, kas liecina, ka pretēji Komisijas saistībām reģistrā sniegtā informācija nav pilnīga.

49. Ombuds uzskatīja par ievērības cienīgu to, ka i) mierizlīguma priekšlikuma iesniegšanas laikā minētā atruna Reģistra meklēšanas veidlapā vairs neparādās. Ombuds arī norādīja, ka ii) pa šo laiku ir veikti daži uzlabojumi attiecībā uz reģistrā sniegtās informācijas pakāpi. Tādējādi, piemēram, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka nav skaidrs, vai “Juridiskās noteiktības grupa” joprojām ir aktīva, ņemot vērā, ka tā nav iekļauta reģistrā. Tomēr laikā, kad ombuds Komisijai iesniedza mierizlīguma priekšlikumu, reģistrs reģistrēja “Juridiskās noteiktības grupu” kā slēgtu ekspertu grupu un atbilstoši detalizācijas pakāpei, kas sniegta attiecībā uz citām grupām, aprakstīja tās sastāvu. Tāpat sūdzības iesniedzējs norādīja, ka reģistrā nav “CARS 21” grupu. Tomēr laikā, kad tika iesniegts priekšlikums par mierizlīgumu, "CARS 21 augsta līmeņa grupa" tika iekļauta sarakstā kā ekspertu grupa, kas ir apturēta. Šajā kontekstā ombuds ar gandarījumu atzīmēja, ka meklēšanas veidlapa ļauj meklēt ne tikai aktīvās grupas, bet arī tās, kas ir "slēgtas" vai "aizturētas". Turklāt ombuds uzskatīja par pamatotu Komisijas lēmumu attiecībā uz dalību grupās publicēt individuālus vārdus tikai tad, ja locekļi ir iecelti nominatīvā veidā, bet ne tad, ja organizācijas vai dalībvalstis ir biedri.

50. Tomēr joprojām bija gadījumi, kad grupas vēl nebija iekļautas reģistrā. Piemēram, "Padomdevēja grupa "Enerģētikas ceļvedis 2050", uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzējs un kura, šķiet, ir pabeigusi savu uzdevumu [15], nebija iekļauta reģistrā. Izrādījās, ka tas pats attiecas uz Biotehnoloģijas konkurētspējas padomdevēju grupu, kas nebija iekļauta reģistrā.

51. Ombuds norādīja, ka jo īpaši savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz daudzām citām grupām, kuras, viņaprāt, nav iekļautas reģistrā. Viņa uzskatīja, ka ombudam būtu grūti veikt laikietilpīgu un darbietilpīgu uzdevumu veikt visaptverošu un sistemātisku reģistra pārbaudi, lai novērtētu tā pilnīgumu. Tomēr katrā ziņā šādas pārbaudes veikšana nebūtu lietderīga šajā gadījumā, kad iepriekš aplūkotie piemēri i) atklāj ne tikai dažās jomās panākto progresu, bet arī acīmredzamus trūkumus attiecībā uz reģistra pilnīgumu un ii) liecina, ka reģistrs ir nepilnīgs arī attiecībā uz citām grupām. Pilnīga reģistra trūkums, neraugoties uz Komisijas apņemšanos šajā sakarā, liecina par administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds šo aspektu iekļāva turpmāk izklāstītajā mierizlīguma priekšlikumā.

52. Ombude arī ņēma vērā sūdzības iesniedzēja viedokli, ka tas, ka Komisija klasificē dažas struktūras, no kurām nāk ekspertu grupas locekļi, ir maldinošs. Tajā pašā laikā viņa saprata, ka Komisijai var būt sarežģīts uzdevums klasificēt konkrētu organizāciju. Piemēram, nešķiet neiedomājami, ka NVO faktiski ir izveidojusi nozare, lai veicinātu īpašu interesi. Tas, protams, varētu radīt jautājumus par pareizu kategorizāciju. Tāpat varētu rasties šaubas par nozares vadīto un finansēto pētniecības centru atbilstīgu iedalījumu kategorijās. Neraugoties uz šiem sarežģījumiem, ombude uzskatīja, ka Komisijai būtu lietderīgi apsvērt iespēju noteikt kritērijus dažādām subjektu kategorijām, lai nodrošinātu reģistrā iekļautās attiecīgās informācijas pareizību un atbilstību. Ņemot vērā to, ka pilnīgam un uzticamam reģistram ir jābalstās uz to struktūru pienācīgu kategorizāciju, ar kurām ir saistīti ekspertu grupu locekļi, Ombuds šo aspektu iekļāva arī mierizlīguma priekšlikumā.

53. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos arī pauda viedokli, ka reģistra meklētājprogrammas nedarbojas pienācīgi, un ierosināja visu pieejamo informāciju iekļaut vienā datubāzē, nevis daudzās dažādās datubāzēs. Lai gan šķita, ka sūdzības iesniedzējs vēl nav apspriedis šo aspektu ar Komisiju, ombuds aicināja Komisiju ņemt to vērā, apsverot mierizlīguma priekšlikumu.

54. Visbeidzot ombuds saprata, ka saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto ekspertu grupām vajadzētu būt pilnvarotām tikties tikai tad, ja un tiklīdz visa attiecīgā informācija ir augšupielādēta reģistrā viena mēneša laikā pēc attiecīgās grupas izveides. Ombuds pilnībā piekrita sūdzības iesniedzēja pamatā esošajam pieņēmumam, ka, lai reģistrs būtu pilnīgs, ir arī savlaicīgi jāatjaunina informācija par jaunām grupām vai grupām, kas jau darbojas. Tajā pašā laikā viņai bija šaubas par to, vai sūdzības iesniedzēja ierosinātais pasākums pienācīgi risinās problēmu. Jo īpaši tas neveicinātu atjauninājumu savlaicīgumu attiecībā uz esošajām grupām. Tomēr ombuds norādīja, ka 2010. gada nostādnēm pievienoto horizontālo noteikumu par Komisijas ekspertu grupām 4. panta 4. punktā ir noteikts: "Komisijas dienests, kas vēlas izveidot neoficiālu ekspertu grupu, iesniedz lūgumu Ģenerālsekretariātam, izmantojot reģistru. Ja tiek sniegta visa attiecīgā informācija, Ģenerālsekretariāts dod oficiālu atļauju izveidot ekspertu grupu..." Tādēļ izrādījās, ka gadījumos, uz kuriem attiecas Komisijas ekspertu grupu horizontālo noteikumu 4. panta 4. punkts, Ģenerālsekretariāta rīcībā ir visa informācija, kas jāiekļauj reģistrā, pirms tiek sniegts oficiāls apstiprinājums ekspertu grupas izveidei.

B. Apgalvojums par pienācīgas pārredzamības trūkumu un saistīts apgalvojums

Ombudam iesniegtie argumenti

55. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav garantējusi pienācīgu pārredzamību ekspertu grupu darbībā. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka i) Komisija nesniedz sabiedrībai informāciju, kas vajadzīga, lai novērtētu ieinteresēto personu vispārējo līdzdalību un iesaisti konkrētā jautājumā; ii) Komisija nepublicē visaptverošu pārskatu par sanāksmēm un tai nav tīmekļa vietnes, kurā būtu apkopoti visi apspriešanas un ekspertīzes meklēšanas pasākumi attiecībā uz dažādām politikas un likumdošanas iniciatīvām, un iii) lielākajai daļai ekspertu grupu darba kārtības un protokoli nav pieejami tiešsaistē, izmantojot saites, kas savieno ekspertu grupu reģistru ar attiecīgā ģenerāldirektorāta tīmekļa lapām. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jānodrošina pienācīga ekspertu grupu darba pārredzamība, publiskojot notikušās sanāksmes un nodrošinot saites uz darba kārtību un protokoliem, kā arī citu būtisku informāciju, piemēram, sabiedrības interesēm un interešu konflikta deklarācijām.

56. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka “daudzos gadījumos kompetentie Komisijas dienesti, izmantojot īpašas tīmekļa vietnes, internetā ir snieguši attiecīgu informāciju par ekspertu grupu darbībām, tostarp darba kārtības, protokolus un diskusiju dokumentus”, kā arī par citām iniciatīvām, kas papildina ekspertu grupu darbu. Atzinuma pielikumā Komisija sniedza papildu informāciju par savu darbību, kuras mērķis ir nodrošināt ekspertu grupu darbības pārredzamību.

57. Turklāt Komisija norādīja, ka 2010. gada nostādņu mērķis ir uzlabot pārredzamību, jo īpaši paredzot, ka tās dienesti nodrošina, ka informācija par šo grupu veiktajām darbībām tiek publiskota tieši reģistrā vai izmantojot saiti reģistrā uz īpašu tīmekļa vietni. Komisija uzsvēra savu apņemšanos nodrošināt, lai visi attiecīgie dienesti pareizi izpildītu šo prasību.

58. Komisija uzskatīja, ka, publicējot reģistrā a) rakstiskas deklarācijas, ar kurām eksperti, kas tās paraksta, apņemas rīkoties sabiedrības interesēs, kā arī b) deklarācijas par jebkādu kaitējumu viņu neatkarībai, netiktu pievienota vērtīga informācija, ņemot vērā to, ka eksperti parasti paraksta standarta deklarācijas. Turklāt, ņemot vērā attiecīgo ekspertu lielo skaitu un ierobežotos pieejamos resursus, šīs informācijas publicēšana šķiet nevajadzīga un nesamērīga. Komisija piebilda, ka 2010. gada nostādnēs ekspertiem vairs nav prasīts parakstīt minētās deklarācijas. Tā vietā 2010. gada nostādņu 9. noteikuma 1. punktā ir paredzēts, ka attiecīgie Komisijas dienesti informē ekspertus, kas iecelti kā privātpersonas, par to, ka, piekrītot kļūt par grupas locekļiem, viņi apņemas rīkoties neatkarīgi un sabiedrības interesēs. Komisijas dienesti arī informē minētos ekspertus par to, ka interešu konflikta gadījumā viņus var izslēgt no grupas vai īpašas sanāksmes. Komisija uzsvēra savu apņemšanos nodrošināt, ka visi attiecīgie dienesti ievēro šīs prasības.

59. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos ņēma vērā Komisijas nostāju attiecībā uz ekspertu grupu darbību pārredzamību saskaņā ar 2010. gada nostādnēm. Vienlaikus sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka izlases veida pārbaude reģistrā apstiprināja, ka vairumā gadījumu tajā ietvertās hipersaites sniedz vispārīgu informāciju tikai par attiecīgo politiku, bet ne par ekspertu grupu sanāksmju protokoliem vai darba kārtību. Sūdzības iesniedzējs arī pauda bažas par to, ka saskaņā ar 2010. gada nostādnēm šie dokumenti tiks iesniegti tad, kad “ir iespējams”, kas atstāj Komisijai neierobežotu rīcības brīvību tos nepublicēt. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas turklāt ir pretrunā Vadlīnijām par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu, kurās noteikts, ka „galvenajiem dokumentiem, kas saistīti ar speciālo zināšanu izmantošanu politikas jautājumos un jo īpaši par pašu ieteikumu, jābūt pieejamiem sabiedrībai”. Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz Balto grāmatu par Eiropas pārvaldību, saskaņā ar kuru “emokrātija ir atkarīga no tā, vai cilvēki var piedalīties publiskās debatēs. Lai to panāktu, tām jābūt pieejamai uzticamai informācijai par Eiropas jautājumiem un jāspēj rūpīgi pārbaudīt politikas procesu tā dažādajos posmos.

60. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka reģistrā nav saišu attiecībā uz konkrētām grupām, piemēram, Tirgus infrastruktūras ekspertu grupu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija turklāt nav paskaidrojusi, kā tā nodrošina pārredzamību attiecībā uz dažāda veida apspriedēm, ko tā rīko par konkrētu jautājumu.

61. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija nenodrošina piekļuvi protokoliem un darba kārtībai lielākajai daļai ekspertu grupu, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, ir administratīva kļūme. Attiecībā uz savu prasību sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ekspertu grupu locekļu darba kārtības, protokoli un komentāri būtu jāiesniedz, izmantojot saites uz attiecīgo ģenerāldirektorātu tīmekļa vietnēm reģistrā, “izņemot īpašus apstākļus, kā paredzēts tiesību aktos (drošība utt.)”. Komisijai būtu arī jāsniedz informācija par visām apspriežu metodēm, ko tā izmanto konkrētā jomā.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

62. Ombuds sākumā atgādināja, ka šī izmeklēšana attiecas uz Komisijas ekspertu grupu sastāvu un darbību. Izskatāmajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas ekspertu grupu darbība nav pārredzama. Tomēr tajā pašā laikā sūdzības iesniedzējs dažos savos pamatojošajos argumentos, šķiet, pārsniedza jautājumu par pārredzamību šo grupu darbībā. Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, piemēram, ka trūkst pārredzamības attiecībā uz ieinteresēto personu vispārējo līdzdalību un iesaisti konkrētos politikas jautājumos. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz to, ko tas uzskata par visaptveroša pārskata trūkumu par apspriešanās un ekspertīzes meklēšanas darbībām. Paturot prātā izmeklēšanas fokusu un ņemot vērā dažu sūdzības iesniedzēja pamatojošo argumentu plašo klāstu, kas pārsniedz to, kas jau pats par sevi ir plašs un sarežģīts jautājums, proti, Komisijas ekspertu grupu darbības pārredzamība, ombuds turpmāk ņēma vērā tikai tos pamatojošos argumentus, kas atbilst sūdzības iesniedzēja apgalvojumam par pārredzamības trūkumu Komisijas ekspertu grupu darbībā.

63. Tāpēc ombudam bija jāpārbauda, vai Komisija, jo īpaši ar reģistra starpniecību, ir darījusi pieejamu pietiekamu informāciju par i) ieinteresēto personu līdzdalību un iesaisti ekspertu grupās; un ii) ekspertu grupu rīkotās sanāksmes, tostarp darba kārtības un protokoli.

64. Ombude atzīmēja, ka Komisijas Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību kā viens no pasākumiem, kas Komisijai jāveic, ir minēta "... pamatnostādņu publicēšana par ekspertu konsultāciju apkopošanu un izmantošanu Komisijā, lai nodrošinātu kompetences izmantošanas pārskatatbildību, plurālismu un integritāti. Tam būtu jāietver sniegto ieteikumu publicēšana."[16]

65. Īstenojot šīs saistības, 2002. gada vadlīnijās par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu ir definēti daži pamatprincipi un vadlīnijas, ko piemēro, "kad Komisijas dienesti vāc un izmanto padomus, ko sniedz eksperti, kuri nav atbildīgie dienesti". Saskaņā ar minētā paziņojuma 13. pamatnostādni “galvenie dokumenti, kas saistīti ar speciālo zināšanu izmantošanu kādā politikas jautājumā, un jo īpaši paši ieteikumi, būtu jādara pieejami sabiedrībai pēc iespējas ātrāk, neparedzot nekādus izņēmumus attiecībā uz piekļuves tiesībām”.

66. Ombuds arī atgādināja, ka 2010. gada nostādnēm pievienotajos horizontālajos noteikumos par Komisijas ekspertu grupām ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par ekspertu grupu pārredzamību. Saskaņā ar 17. noteikuma 1. punktu reģistrā publicē visas Komisijas ekspertu grupas un citas līdzīgas struktūras. Lai gan 17. noteikuma 2. punktā ir paredzēts tikai Komisijas dienestu pienākums sniegt Reģistrā prasīto informāciju, nedefinējot šo informāciju, publicējamā informācija neaprobežojas tikai ar ekspertu grupas sastāvu. Tas kļūst acīmredzams, kad Komisijas ekspertu grupām piemērojamo horizontālo noteikumu 17. pantu lasa saistībā ar minēto noteikumu 18. pantu, kurā ir paredzēti īpaši noteikumi par ekspertu grupu locekļu vārdu un uzvārdu publicēšanu. Tāds pats secinājums izrietēja no iepriekš citētās 13. pamatnostādnes Vadlīnijās par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu, kas paplašina publicēšanas prasības, attiecinot tās arī uz galvenajiem dokumentiem un pašu ieteikumu. Tādējādi ombuds plaši saprata atsauci uz "reģistrā prasīto informāciju" kā tādu, kas ietver informāciju par ekspertu grupu sastāvu, kā arī par to darbu, tostarp apspriežu iznākumu. Šo izpratni apstiprināja pašas Komisijas prakse, ko ilustrēja Reģistrs, kurā attiecībā uz katru no uzskaitītajām grupām ir paredzētas dažādas cilnes ar šādiem nosaukumiem: “Sīkāka informācija”, “Papildu informācija”, “Apakšgrupas”, “Statistika” un “Dalībnieki”.

67. Noslēgumā un jo īpaši ņemot vērā LESD 15. panta 1. punktu, ombuds uzskatīja, ka Komisija ir apņēmusies sniegt detalizētu informāciju gan par i) ekspertu grupu sastāvu, gan ii) darbību. Attiecībā uz pēdējo minēto informācijas veidu Komisijas apņemšanās ir atkarīga no tā, vai nav "piekļuves tiesību izņēmuma ". Ombuds to saprata tādējādi, ka Komisijai būtu jāpublicē attiecīgā informācija, ja vien nav pienācīgi pamatotu iemeslu slepenībai. Šķiet lietderīgi piebilst, ka izņēmumi no vispārējām saistībām attiecībā uz pārredzamību būtu jāinterpretē šauri.

68. Piemērojot iepriekš minētos principus Komisijas sniegtajai informācijai, ombuds norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs cita starpā atsaucās uz Tirgus infrastruktūras ekspertu grupu, lai pamatotu savu viedokli, ka Komisijas sniegtās informācijas līmenis ir nepietiekams. Turpmāk ombuds izmantoja šo grupu kā piemēru un novērtēja saistībā ar to sniegto informāciju, pirms izdarīt vispārīgākus secinājumus.

69. Reģistrā “Tirgus infrastruktūras ekspertu grupa” ir iekļauta slēgto ekspertu grupu kategorijā. Cilnē “Sīkāka informācija” Komisija papildus vispārīgam dalības aprakstam sniedz pamatinformāciju par šīs grupas misiju, uzdevumu un darbības sākuma datumu. Cilnē “Papildu informācija” var izgūt informāciju par locekļu atlasi un grupas iekšējo reglamentu. Attiecībā uz šīs grupas rīkotajām sanāksmēm ir norādīta hipersaite uz Iekšējā tirgus ĢD tīmekļa vietni, kurā ir sniegtas papildu hipersaites uz darba kārtību, dalībnieku sarakstiem un “kopsavilkuma ziņojumiem” saistībā ar grupas rīkotajām sanāksmēm. Cilnē “Apakšgrupas” tiek reģistrēts, ka grupai nav piešķirtas apakšgrupas, un cilnē “Statistika” tiek sniegta vispārīga statistikas informācija, piemēram, par grupas locekļu dzimumu līdzsvaru. Visbeidzot, cilnē “Deputāti” ir uzskaitīti visi locekļi, kas iecelti privātpersonas statusā, norādot viņu vārdus, uzvārdus un piederību, kā arī organizācijas, kurām ir novērotāja statuss.

70. Iepriekš minētais apraksts parādīja, ka reģistrā publicētās informācijas līmenis attiecībā uz "Tirgus infrastruktūras ekspertu grupu" kopumā šķita apmierinošs un atbilst Komisijas uzņemtajām saistībām. Tomēr bija divi aspekti, par kuriem būtu jāsniedz papildu piezīmes.

71. Pirmkārt, attiecībā uz šīs grupas sanāksmju protokoliem “kopsavilkuma ziņojumi”, kas publicēti Iekšējā tirgus ĢD tīmekļa vietnē, šķiet, sniedz tikai ļoti aptuvenu pārskatu par šīs grupas darbu, kas neļauj lietotājam pietiekami iepazīties ar šīs grupas faktisko darbu. Turpretī citu grupu, piemēram, CESAME 2 (Tīrvērtes un norēķinu konsultatīvā un uzraudzības ekspertu grupa) vai FISCO (Fiskālās atbilstības grupa), darba dokumentācija šķita daudz detalizētāka un ļauj iedzīvotājiem padziļināti iepazīties ar dažādiem viedokļiem un nostājām, ar kurām apmainījās attiecīgās sanāksmes laikā. Ombude uzskatīja, ka viņai nav jāveic visaptveroša un sistemātiska reģistrā sniegtās informācijas analīze attiecībā uz katru uzskaitīto ekspertu grupu, lai secinātu, ka "tirgus infrastruktūras ekspertu grupas" piemērs vispārīgāk liecina, ka pretēji iepriekš aplūkotajām saistībām Komisija reģistrā nav darījusi pieejamu pietiekami detalizētu informāciju par sanāksmju protokoliem un/vai ziņojumiem. Tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums. Tāpēc ombuds šo aspektu iekļāva turpmāk izklāstītajā mierizlīguma priekšlikumā.

72. Otrkārt, reģistrā nav pieejamas grupas locekļu deklarācijas par sabiedrības interesēm un interešu konfliktu. Šajā sakarā ombuds ņēma vērā Komisijas nostāju, ka 2010. gada nostādnēs ekspertiem vairs nav prasīts parakstīt šādas deklarācijas un ka standarta deklarāciju publicēšana būtu nevajadzīga un nesamērīga. Lai gan tas, ka nav prasības parakstīt deklarācijas saskaņā ar 2010. gada nostādnēm, neliedz Komisijai publicēt deklarācijas, kas tai iesniegtas saskaņā ar iepriekšējiem noteikumiem, vai uzsvērt faktu, ka konkrēts loceklis ir iesniedzis standarta deklarāciju, Ombuds uzskatīja, ka šāda publicēšanas prakse varētu radīt pārpratumus par prasībām attiecībā uz deklarāciju iesniegšanu saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem. Tādēļ viņa uzskata, ka Komisijas nostāja ir pamatota.

C. Apgalvojums par paraugprakses nepieņemšanu un ar to saistīts apgalvojums

Ombudam iesniegtie argumenti

73. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav vienoti pieņēmusi paraugpraksi attiecībā uz nozares pārstāvjiem, kuri ir iecelti ekspertu grupās kā privātpersonas. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka i) Komisija pienācīgi neņem vērā iespējamo interešu konfliktu, ko varētu radīt nozares pārstāvji, kuri rīkojas privātpersonas statusā; un ii) (potenciālu) interešu konfliktu nevar kompensēt ar deklarāciju par apņemšanos ievērot sabiedrības intereses. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai visos pārējos ģenerāldirektorātos būtu konsekventi jāpiemēro princips, kas ietverts SANCO ĢD pamatnostādnēs par interešu konfliktu, proti, ka personu, par kuru ir zināms, ka tā strādā organizācijā, kurai ir personīga interese par konkrētu politikas jautājumu, nevajadzētu iecelt ekspertu grupā, kas sniedz konsultācijas Komisijai.

74. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka ekspertu grupu locekļus “atlasa, galvenokārt pamatojoties uz prasmēm un zināšanām, kas vajadzīgas, lai visefektīvāk un lietderīgāk īstenotu konkrētās grupas pilnvaras. Šajā sakarā saistībā ar uzdevumu, kas grupai jāveic, var tikt meklēta nozares pārstāvju līdzdalība. Iespējamie interešu konflikti tiek risināti vai nu atlases posmā, padziļināti analizējot kandidātu iepriekšējo profesionālo pieredzi, tostarp ētisku rīcību, un/vai iecelšanas laikā, obligāti izpaužot jebkādas intereses, kas varētu kaitēt eksperta neatkarībai un oficiālajai apņēmībai rīkoties sabiedrības interesēs." Turklāt Komisija apgalvoja, ka tā pievērš uzmanību visiem iespējamiem interešu konfliktiem, kas varētu rasties grupas darbības laikā un kas varētu" piesārņot "tās mērķus un apdraudēt tās efektivitāti un lietderību.

75. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka 2010. gada nostādnēs ir paredzēti skaidrāki un stingrāki horizontālie noteikumi par interešu konfliktu pārvaldību, kas piemērojami visām ekspertu grupām. Pēc tam Komisija norādīja, ka Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts ir izstrādājis pārdomu dokumentu par to, kā īstenot iepriekš minēto politiku konkrētajā jomā, kas ir tā kompetencē. Tomēr pretēji tam, ko bija ierosinājis sūdzības iesniedzējs, attiecīgajā SANCO ĢD dokumentā nebija noteiktas minētā ĢD pamatnostādnes par interešu konfliktiem, bet tas bija diskusiju dokuments, ko 2008. gada aprīlī sagatavoja ieinteresēto personu dialoga grupa. Attiecīgais dokuments neparedzēja nekādus konkrētus turpmākus pasākumus, un tas nebija oficiāls paziņojums par Veselības un patērētāju ģenerāldirektorāta politiku attiecībā uz interešu konfliktiem.

76. Savos apsvērumos, komentējot ekspertu iecelšanu privātpersonas statusā, sūdzības iesniedzējs atgādināja, ka saskaņā ar 2010. gada nostādnēm ekspertu atlase jāveic tā, lai izvairītos no jebkādiem interešu konfliktiem. Turklāt 2010. gada nostādnēs ir noteikts, ka, piekrītot darboties grupā, eksperti, kas iecelti kā privātpersonas, apņemas darboties neatkarīgi un sabiedrības interesēs. Interešu konflikta gadījumā viņus var izslēgt no grupas vai konkrētas tās sanāksmes. Ņemot vērā iepriekš minēto, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka 2010. gada nostādnes ir pretrunā apgalvojumiem, kas sniegti Komisijas atzinumā, kā arī iepriekšējā saziņā ar sūdzības iesniedzēju.

77. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas darbinieki sanāksmēs ar sūdzības iesniedzēju ir norādījuši, ka nozares darbinieku izslēgšana no iecelšanas amatā privātpersonas statusā apgrūtinātu tādu ekspertu atrašanu, kuriem ir nepieciešamās tehniskās zināšanas. Tajā pašā laikā Komisijas darbinieki bija arī atzinuši, ka uzņēmumu darbiniekiem ir pienākums atbalstīt sava uzņēmuma intereses un ka nav loģiski pieņemt, ka uzņēmumu darbinieki, piedaloties ekspertu grupā, neņems vērā savu uzņēmumu intereses. Sūdzības iesniedzējs zinātniskajā pētījumā atrada apstiprinājumu pēdējam minētajam punktam. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai bija pilnīgi leģitīmi un loģiski paļauties uz nozarē nodarbināto personu tehniskajām zināšanām. Tomēr Komisijai būtu jāatzīst, ka pretēji tam, kas paredzēts 2010. gada nostādnēs, ir pilnīgi neiespējami, ka šīs personas rīkojas “neatkarīgi un sabiedrības interesēs”. Tāpēc Komisijai nekad nevajadzētu iecelt nozares ekspertus privātpersonas statusā, bet gan kā ekspertus un ieinteresētās personas, paturot prātā nepieciešamību saglabāt līdzsvaru starp dažādiem interešu veidiem. Tāpēc pastāvēja pretruna starp izvairīšanos no interešu konfliktiem, kā noteikts 2010. gada nostādnēs, un Komisijas praksi iecelt nozares pārstāvjus par neatkarīgiem locekļiem.

78. Atsaucoties uz ESAO sniegto interešu konflikta definīciju, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka uzņēmumu pārstāvji, kas iecelti privātpersonas statusā, saskārās ar interešu konfliktu, ņemot vērā, ka viņi varēja izmantot savu dalību savas nozares labā.

79. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saziņā pirms šīs sūdzības iesniegšanas Komisija bija norādījusi, ka ekspertiem, kas iecelti privātpersonas statusā, ir jāparaksta rakstiskas deklarācijas par to, ka a) viņi rīkosies sabiedrības interesēs, b) ka viņu intereses neietekmēs viņu neatkarību un c) ka šo noteikumu pārkāpšanas dēļ viņi var tikt izslēgti no grupas. Tomēr šī pieeja nekad nav tikusi īstenota. Sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka pēc pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem tas ir ieguvis piekļuvi attiecīgajām astoņu MARKT ĢD pārvaldīto ekspertu grupu locekļu deklarācijām. Lai gan trūka daudzu ekspertu attiecīgu deklarāciju, šie eksperti netika izslēgti no grupas.

80. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju 2010. gada nostādnēs ekspertu grupu locekļiem vairs nav prasīts parakstīt attiecīgās deklarācijas. Tā vietā Komisija norādīja, ka iespējamie interešu konflikti tiek risināti atlases posmā un ekspertu iecelšanas laikā, obligāti atklājot jebkādas kaitējošas intereses. Attiecībā uz šiem aspektiem sūdzības iesniedzējs norādīja, ka i) 2010. gada nostādnēs nav minēta “obligāta jebkādu interešu izpaušana”. Jebkurā gadījumā noteikumos būtu jāparedz šāda obligāta informācijas atklāšana par visām profesionālajām un bezmaksas darbībām, kam vajadzētu būt publiski pieejamām. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja uz ii) konkrētas NVO dalību divās ekspertu grupās. Atlases process saistībā ar šo NVO ietvēra padziļinātu analīzi par konkrētā kandidāta iepriekšējo profesionālo pieredzi virknē interviju. Tomēr nebija skaidrs, vai atlases procedūra bija vienlīdz stingra attiecībā uz visiem kandidātiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija pirms lēmuma pieņemšanas par ekspertu grupas sastāvu nav sniegusi nekādas norādes par nopietnu procesu iespējamo interešu konfliktu novērtēšanai attiecībā uz ekspertiem, kas iecelti privātpersonas statusā. Visbeidzot, Komisijai būtu iii) jāizslēdz no ekspertu grupām tie eksperti, kuri nav parakstījuši attiecīgās deklarācijas.

81. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka ir diezgan normāli, ka eksperti nevēlas parakstīt "neracionālu un nepatiesu apgalvojumu, ka viņi ir neatkarīgi, ja ir tik skaidrs, ka viņi nav". Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas bija vēl viens arguments, lai Komisija pārtrauktu iecelt ar nozari saistītus ekspertus privātpersonas statusā. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisijas Ģenerālsekretariāts ir izrādījis zināmu atklātību attiecībā uz sūdzības iesniedzēja nostāju, ka "ekspertu grupu korporatīvie locekļi būtu vai nu jāreģistrē tā uzņēmuma vārdā, kurā tie strādā, vai arī tiem būtu jāpārstāv konkrēta nozare". Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas Ģenerālsekretariāta darbinieks ir paziņojis, ka Komisija neapstiprinās grupas, kurās nav skaidri minēta locekļu priekšvēsture. Tomēr attiecībā uz esošajām grupām situācija bija sarežģītāka, un būtu vajadzīgs zināms laiks, lai to mainītu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas nepiekritīs „pakāpeniskām izmaiņām” šajā jautājumā, ņemot vērā to, ka Komisijas pašreizējai praksei nebija pamata piemērojamajos noteikumos un tā maldināja sabiedrību. Sūdzības iesniedzējs arī vērsa uzmanību uz to, ka daži Eiropas Parlamenta deputāti 2011. gada februāra plenārsēdes debatēs kritizēja Komisijas praksi. Turklāt nesen diviem komisāriem adresētā vēstulē EP deputātu grupa lūdza Komisiju izstrādāt procedūras, lai personas ar personiskām interesēm nevarētu piedalīties ekspertu grupās kā privātpersonas.

82. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs iesniedza sarakstu ar 19 ekspertu grupām, kuru gadījumā “spēkā esošie noteikumi par interešu konfliktiem ir nepārprotami pārkāpti, nozares pārstāvjus ieceļot “personīgā statusā”. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas, iespējams, attiecas arī uz daudzām citām ekspertu grupām.

83. Komentējot Komisijas paziņojumus par SANCO ĢD izdoto dokumentu, sūdzības iesniedzējs piekrita Komisijas paskaidrojumiem, ka šis dokuments ir tikai diskusiju dokuments. Tajā pašā laikā sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka minētajā dokumentā ietvertie principi ir vērsti pareizajā virzienā, norādot, ka šo viedokli ir atbalstījuši arī iepriekš minētie EP deputāti. Tādējādi personas, kas strādā korporācijās un lobiju grupās, nevajadzētu iecelt privātpersonas statusā, bet tikai kā ieinteresētās personas. Sūdzības iesniedzējs pauda viedokli, ka 2010. gada nostādnēs ietvertie noteikumi par interešu konfliktiem būtu jāprecizē un jāpastiprina. Tā vietā, lai atsauktos uz nepieciešamību izvairīties no interešu konfliktiem ekspertu atlasē, tām būtu jānorāda, ka "ekspertu atlases laikā būtu rūpīgi jāizvērtē iespējamo interešu konfliktu riski un būtu jāizslēdz eksperti ar augstu risku" . Turklāt tā vietā, lai paredzētu iespēju izslēgt ekspertus, kas iecelti privātpersonas statusā interešu konflikta gadījumā, noteikumos būtu jāparedz, ka eksperti "tiks izslēgti no grupām, ja viņiem būs interešu konflikts" . Visbeidzot, ekspertu, kas darbojas privātpersonas statusā, profesionālās darbības deklarācijām vajadzētu būt pieejamām reģistrā, un tas būtu jāparedz attiecīgajos noteikumos.

Ombuda novērtējums

84. Ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums attiecas uz nozares pārstāvju iecelšanu ekspertu grupās privātpersonas statusā. Paturot prātā, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums par šo apgalvojumu attiecas uz personām, kas saistītas ar organizācijām, kurām ir likumīgas intereses, ombuds turpmākajā novērtējumā balstījās uz pēdējo minēto jēdzienu, saprotot, ka organizācija, kurai ir likumīgas intereses attiecīgajā politikā, ne vienmēr ir uzņēmums vai korporācija.

85. Komisijas dienestu darba dokumentam pievienotā Komisijas lēmuma parauga [17] (turpmāk "lēmuma paraugs") 4. panta 2. punktā ir skaidri noteikta atšķirība starp ekspertu grupu locekļiem, kas iecelti privātpersonas statusā, un locekļiem, kas iecelti interešu pārstāvībai. Attiecībā uz bijušo locekļu kategoriju parauglēmuma 4. panta 7. punktā ir paredzēts, ka viņi rīkojas neatkarīgi un sabiedrības interesēs. Turklāt parauglēmuma 4. panta 8. punktā ir noteikts, ka to nosaukumi jāpublicē reģistrā.

86. Vadlīnijās par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu ir ietverts šāds paziņojums: "Tas ir patiess, ka neviens nav pilnīgi "neatkarīgs" ... Tomēr, ciktāl iespējams, būtu jāprasa, lai eksperti rīkotos neatkarīgi. Eksperti, protams, joprojām var sniegt zināšanas, kas viņiem ir viņu piederības vai valstspiederības dēļ: ekspertus dažkārt var izraudzīties tieši šā iemesla dēļ. Tomēr mērķis ir līdz minimumam samazināt risku, ka personīgas intereses varētu izkropļot piedāvātos padomus, ieviešot praksi, kas veicina integritāti, skaidri nosakot atkarības un atzīstot, ka dažas atkarības, kas var atšķirties atkarībā no jautājuma, varētu vairāk ietekmēt politikas procesu nekā citas."[18] Saskaņā ar 12. pamatnostādni ekspertiem būtu nekavējoties jādeklarē jebkāda tieša vai netieša interese par attiecīgo jautājumu, kā arī visas attiecīgās izmaiņas pēc darba sākšanas.

87. 2010. gada nostādnēm pievienoto Komisijas ekspertu grupu horizontālo noteikumu 9. pantā ir ietverti sīki izstrādāti noteikumi par to ekspertu grupu locekļu atlasi un iecelšanu, kurus ieceļ kā privātpersonas. Ir vērts tos citēt pilnībā:

“Atlases process un locekļu iecelšana

Ja ekspertu grupas locekļus ieceļ Komisija vai tās dienesti, piemēro šādus noteikumus:

(1) Ja individuālos ekspertus ieceļ privātpersonas statusā, tos izraugās saskaņā ar atlases procesu, kas garantē augsta līmeņa speciālās zināšanas un, ciktāl iespējams, ģeogrāfisko un dzimumu līdzsvaru, ņemot vērā ekspertu grupas konkrētos uzdevumus un nepieciešamo speciālo zināšanu veidu. Turklāt ekspertu atlasi veic tā, lai izvairītos no jebkāda interešu konflikta.

Neskarot īpašas atlases procedūras, kas paredzētas Komisijas lēmumos, ar kuriem izveido ekspertu grupas, cik vien praktiski iespējams, izmanto publiskus uzaicinājumus iesniegt pieteikumus. Šajā nolūkā Komisijas dienesti izmanto Ģenerālsekretariāta izveidoto standarta veidni uzaicinājumam iesniegt pieteikumus, lai atlasītu ekspertus, kas iecelti privātpersonas statusā. Pakalpojumi var atšķirties no veidnes vai to papildināt, ja to pamato īpašas prasības.

Ja uzaicinājums iesniegt pieteikumus nav praktiski iespējams (piemēram, ja ir vajadzīgas ļoti specifiskas zināšanas), ekspertus izvēlas, pamatojoties uz objektīvi pārbaudāmiem kritērijiem.

Attiecīgie Komisijas dienesti informē ekspertus, kas iecelti kā privātpersonas, ka, piekrītot kļūt par grupas locekļiem, viņi apņemas rīkoties neatkarīgi un sabiedrības interesēs. Komisijas dienesti arī informē minētos ekspertus par to, ka interešu konflikta gadījumā viņus var izslēgt no grupas vai īpašas sanāksmes."

88. Komisijas dienestu darba dokumentam pievienotajā paraugā "Aicinājums iesniegt pieteikumus, lai atlasītu ekspertus, kas iecelti privātpersonas statusā" [19] ir ietverti šādi noteikumi: "Dalībvalstis sniedz Komisijai neatkarīgu atzinumu bez ārējas ietekmes..." Uzaicinājuma iesniegt pieteikumus paraugā ir iekļauts arī šāds noteikums: "Tās apņemas rīkoties neatkarīgi un sabiedrības interesēs."

89. Turklāt tam pašam Komisijas dienestu darba dokumentam pievienotā reglamenta parauga 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja rodas interešu konflikts saistībā ar ekspertu, Komisijas dienesti var izslēgt šo ekspertu no grupas vai konkrētas tās sanāksmes. Alternatīvi tās var nolemt, ka attiecīgais eksperts atturas no attiecīgo darba kārtības jautājumu apspriešanas un balsošanas par tiem.

90. Tieši ņemot vērā šos noteikumus, ombudam bija jāizvērtē sūdzības iesniedzēja apgalvojums, kas šeit tiek izskatīts.

91. Vispirms viņa norādīja, ka iecelšana ekspertu grupā privātpersonas statusā atšķiras no iecelšanas interešu pārstāvībai. Turklāt ekspertu iecelšana privātpersonas statusā neaprobežojas tikai ar personām no nozares, bet ir atvērta jebkurai personai, kas cita starpā izpilda Komisijas ekspertu grupu horizontālo noteikumu 9. noteikuma 1. punkta prasības. No tā izriet, ka piemērojamais tiesiskais regulējums acīmredzot ir balstīts uz pieņēmumu, ka objektīvus padomus sabiedrības interesēs principā var saņemt no ekspertiem neatkarīgi no viņu piederības organizācijām, kurām ir likumīgas intereses, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas noteiktas garantijas.

92. Savā atzinumā Komisija atsaucās uz prasmēm un pieredzi, ko grupai snieguši locekļi, kuri iecelti kā privātpersonas. Ombuds uzskatīja, ka Komisijas paziņojumi šajā sakarā ir ticami. Sūdzības iesniedzējs neapstrīdēja to, cik noderīga ir pieredze un zināšanas, ko grupām snieguši locekļi, kuri iecelti privātpersonas statusā. Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai nekad nevajadzētu iecelt nozares ekspertus privātpersonas statusā, bet gan kā ekspertus un ieinteresētās personas. Ombuds uzskatīja, ka, apstiprinot sūdzības iesniedzēja nostāju, ka loceklis, kas iecelts privātpersonas statusā, pēc definīcijas pārstāvētu tās apvienības intereses, ar kuru viņš ir saistīts, faktiski tiktu izslēgta jebkura eksperta iecelšana privātpersonas statusā, ar to saprotot, ka nav saskaņotas definīcijas vai sliekšņa attiecībā uz to, ko veidotu organizācija, kas darbojas vienīgi sabiedrības interesēs. Tomēr ombuds atzinīgi novērtēja turpmākās pārdomas par šo jautājumu un saprata, ka SANCO ĢD sagatavotais dokuments ir svarīgs ieguldījums šajā sakarā.

93. Ņemot to vērā, ombuds uzskatīja par acīmredzamu, ka tādas personas iecelšana, kas ir saistīta ar organizāciju, kurai ir likumīgas intereses, varētu radīt interešu konfliktus. Tāpēc bija arī skaidrs, ka ir ieteicams ievērot īpašu piesardzību, i) jo īpaši, lemjot par locekļu iecelšanu privātpersonas statusā, lai samazinātu interešu konflikta risku. Turklāt ii) locekļu, kas iecelti privātpersonas statusā, pilnvaru laikā interešu konflikta risks ir jāpārvalda arī ar atbilstošiem līdzekļiem.

94. Attiecībā uz pirmo aspektu ombuds uzskatīja, ka ir būtiski, lai publiskie uzaicinājumi iesniegt pieteikumus tiktu izmantoti pēc iespējas plašāk un lai gadījumos, kad publiskie uzaicinājumi nekalpotu lietderīgam mērķim, atlase būtu balstīta uz objektīviem kritērijiem. Ombuds ar gandarījumu atzīmēja, ka Komisijas ekspertu grupām piemērojamo horizontālo noteikumu 9. pantā tas ir skaidri noteikts. Reglamenta 9. panta 1. punktā ir arī paredzēts, ka ekspertu atlasē jāizvairās no interešu konfliktiem, un tādējādi tas ļauj risināt interešu konfliktu jautājumu izšķirošajā posmā, kad tiek atlasīti locekļi, kas iecelti privātpersonas statusā. Tādējādi iepriekš minētie noteikumi apstiprināja Komisijas apgalvojumu, ka iespējamie interešu konflikti tiek novērtēti atlases posmā un/vai iecelšanas brīdī.

95. Attiecībā uz otro aspektu iepriekš minēto kotāciju noteikumi paredz, ka locekļiem, kas iecelti privātpersonas statusā, ir jāapņemas rīkoties neatkarīgi un sabiedrības interesēs. Ombuds piekrita sūdzības iesniedzēja šaubām par oficiālas deklarācijas efektivitāti, lai nodrošinātu neatkarību un apņemšanos rīkoties sabiedrības interesēs. Tajā pašā laikā viņa atgādināja, ka Komisijas ekspertu grupu horizontālo noteikumu 9. panta 1. punkts ļauj izslēgt locekli no grupas vai no konkrētas tās sanāksmes un tāpēc paredz īpašas sankcijas interešu konflikta gadījumā. Lai gan sūdzības iesniedzējs, šķiet, apgalvoja, ka interešu konflikta rezultātā skartais grupas loceklis būtu automātiski jāizslēdz, ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, kāpēc šāds noteikums, kas neparedz nekādu rīcības brīvību ņemt vērā konkrētā interešu konflikta specifiku, būtu nepieciešams.

96. Nav šaubu, ka paredzētās sankcijas var būt efektīvas tikai tad, ja vispirms tiek atklāts interešu konflikts. Tādēļ šo sankciju efektivitāte ir atkarīga no i) attiecīgā locekļa gatavības paziņot par jebkuru šādu konfliktu un/vai ii) iespējām atklāt jebkuru šādu konfliktu, izmantojot citus līdzekļus. Ombuds uzskatīja, ka pat tad, ja kāds loceklis nav deklarējis interešu konfliktu, faktisku vai potenciālu konfliktu esamību var pārbaudīt, ja Komisijas reģistrā ir pieejama informācija par i) ekspertu grupu locekļiem, tostarp par to locekļu piederību, kuri iecelti privātpersonas statusā, un ii) ekspertu grupu apspriedēm, tostarp sanāksmju darba kārtību, sanāksmju protokoliem un ziņojumiem, kas izriet no grupu darbībām.

97. Ņemot vērā to, ka ombuds iesniedza mierizlīguma priekšlikumu attiecībā uz turpmāk minēto Komisijas reģistru, ombudam nebija jāveic turpmāki pasākumi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja trešo apgalvojumu un prasību.

D. Apgalvojums par to, ka nav sniegti pārliecinoši iemesli vienotu atlases kritēriju neizstrādāšanai, un ar to saistītais apgalvojums

Ombudam iesniegtie argumenti

98. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi pārliecinošus iemeslus, kāpēc tā nav izstrādājusi vispārējus kritērijus ekspertu grupu locekļu atlasei. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pašreizējais atlases process nav saderīgs ar vadlīnijām par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu un apspriešanās paziņojuma minimālajiem standartiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāizstrādā un jāpublisko vispārīgi kritēriji ekspertu grupu locekļu atlasei.

99. Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka tā izveido ekspertu grupas, kad tai ir jāapkopo ārējie eksperti, lai veiktu savus uzdevumus. Tādējādi “ekspertu atlasi veic katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā viņu speciālās zināšanas attiecīgajā jomā un veicamā darba veidu, kas var ievērojami atšķirties”. Komisija uzsvēra dažu grupu risināto jautājumu tehnisko raksturu un to atšķirīgo darbības jomu. Kā ilustratīvus piemērus tā minēja jautājumus, kas saistīti ar spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu vai jaunu politikas iniciatīvu sagatavošanu. Attiecībā uz ekspertu iecelšanu privātpersonas statusā Komisija norādīja, ka atlase bija balstīta uz eksperta kompetenci saistībā ar attiecīgo politiku, kas cita starpā noteikta uzaicinājumos iesniegt pieteikumus. Attiecībā uz valsts iestāžu un/vai organizāciju dalību Komisija norādīja, ka parasti to ziņā ir noteikt savus pārstāvjus un nodrošināt augsta līmeņa speciālās zināšanas.

100. Pretēji tam, ko apgalvoja sūdzības iesniedzējs, Komisija uzskatīja, ka tās iepriekš minētā prakse “pilnībā atbilst paziņojumiem par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu un par minimālajiem konsultāciju standartiem”. Saskaņā ar iepriekšējo paziņojumu “ekspertīžu apkopošanas un izmantošanas kārtība būtu jāizstrādā proporcionāli veicamajam uzdevumam, ņemot vērā attiecīgo nozari, attiecīgo jautājumu un politikas cikla posmu”. Turklāt saskaņā ar paziņojumu par minimālajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos Komisijas administratīvajā praksē ir jāievēro “samērīguma princips” un “Komisijai ir jāizvērtē apspriešanās vajadzības katrā gadījumā atsevišķi saskaņā ar tās iniciatīvas tiesībām. Komisija atsaucās arī uz paziņojumu par lietpratīgu regulējumu [20], saskaņā ar kuru Komisijas “iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ir jāskata, ņemot vērā visas iespējas, kas iedzīvotājiem un citām ieinteresētajām personām ir jāsniedz politikas veidošanas procesā”. Šajā kontekstā Komisija norādīja, ka tā ir izveidojusi “regulāru dialogu ar ieinteresētajām personām dažādos formātos, un ekspertu grupas ir tikai viena no tām”. Komisija uzskata, ka šajos formātos ir ņemta vērā tās ilgstošā atvērtības un iekļautības politika un atspoguļotas lielās atšķirības politikas jomās, kā arī ieinteresēto personu daudzveidība.

101. Ņemot vērā iepriekš minēto apstākļu daudzveidību, Komisija norādīja, ka tā nav pārliecināta par iespējamo pievienoto vērtību, ko radītu stingrāki noteikumi par tās mijiedarbību ar pilsonisko sabiedrību. Tāpēc tā norādīja, ka neuzskata par lietderīgu izstrādāt vispārējus kritērijus ekspertu grupas locekļu atlasei.

102. Komisija arī norādīja, ka tā ir pilnībā apņēmusies nodrošināt 2010. gada nostādnēs ietverto noteikumu īstenošanu, jo īpaši to, ka privātpersonas statusā ieceltus ekspertus izvēlas saskaņā ar atlases procesu, kas garantē augsta līmeņa kompetenci un novērš jebkādus interešu konfliktus. Komisija arī norādīja, ka saskaņā ar 2010. gada nostādnēm publiskos uzaicinājumus iesniegt pieteikumus izmanto, ciktāl tas ir praktiski iespējams, un, ja tas tā nav, ekspertus izvēlas, pamatojoties uz objektīvi pārbaudāmiem kritērijiem. Komisija arī pauda apņemšanos vēl vairāk uzlabot atlases procedūru pārredzamību, iekļaujot informāciju par iepriekš minētajām atlases procedūrām reģistra jaunajā versijā, kā noteikts 2010. gada nostādnēs.

103. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos un pēc tam, kad bija ņēmis vērā Komisijas atsauci uz vadlīnijām par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu, pauda viedokli, ka, ņemot vērā to, ka tās tiek izmantotas kā līdzeklis mijiedarbībai ar Komisiju un speciālo zināšanu apkopošanai, ekspertu grupas būtu jāuzskata par tādām, kurām ir saistoši obligātie standarti attiecībā uz paziņojumu par apspriešanos. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija tam ir piekritusi. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka paziņojumā par apspriešanās minimālajiem standartiem ir noteikts, ka Komisijai ir jānodrošina konsekvence un pārredzamība attiecībā uz to, kā tās departamenti īsteno apspriešanās procesus. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka, lasot šo principu kopā ar principiem par ekspertu grupu plurālistisku un daudzveidīgu sastāvu, lai izvairītos no iespējamības, ka konkrētas grupas gūst labumu no privileģētas piekļuves, kā tas izriet no Komisijas paziņojumiem, "Komisijai būtu jānosaka daži kopīgi kritēriji ekspertu grupu sastāvā". Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas būtu vienīgais drošais veids, kā īstenot principu, ka Komisijas dienestiem pēc iespējas jānodrošina līdzsvarota pārstāvība.

104. No otras puses, “ir pārkāpti kopējie atlases kritēriji, Komisijas rīcības kodeksi ... un jaunie noteikumi par ekspertu grupām”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas pašreizējā piemērojamo noteikumu interpretācija ļauj tai aizstāvēt jebkādu sastāvu, lai cik nelīdzsvarots tas nebūtu, koncentrējoties uz "efektivitāti". Ņemot vērā to, ka 2010. gada nostādnēs ir prasīts tikai līdzsvarots sastāvs,“cik vien iespējams”, Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc dažos gadījumos līdzsvarots sastāvs nav iespējams. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pašlaik tikai Komisija varētu spriest par to, vai ir panākts pietiekams līdzsvars starp ieinteresēto personu vienlīdzīgu pārstāvību un efektivitāti. Sūdzības iesniedzējs arī kritizēja Komisijas izpratni par “efektivitāti”, kas, šķiet, tiek interpretēta “īstermiņā un administratīvā veidā, savukārt reālā efektivitāte ir saistīta ar tādas politikas un tiesību aktu izstrādi, kas sniedz labumu sabiedrībai kopumā”.

105. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka vispārīgajos atlases kritērijos "būtu jāiekļauj aizsardzības pasākumi pret ekspertu grupu dominēšanu īpašu interešu un jo īpaši korporatīvo interešu dēļ" . Turklāt būtu publiski jāpaziņo par ekspertu grupu izveidi un būtu jāpublisko aicinājumi ieinteresētajām personām pieteikties, “ja grupas veido eksperti, kas darbojas privātpersonas statusā, un ja eksperti ir arī interešu pārstāvji”.

106. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka “noteikts minimālais līdzsvars interešu grupās, ar kurām Komisija apspriedās”, veicinātu līdzsvarotāku lēmumu pieņemšanas procesu saskaņā ar LES 9. pantu. Sūdzības iesniedzējs piekrita, ka varētu saglabāt diferencētus atlases kritērijus, katru gadījumu izskatot atsevišķi, bet apgalvoja, ka vajadzētu būt "dažiem vispārīgiem noteikumiem, kas paredz aizsardzības pasākumus pret ekspertu grupu dominēšanu īpašu interešu dēļ". Ja vien eksperti nav "neatkarīgi no jebkādām interesēm, viņi ir arī interešu pārstāvji, tomēr "tehnisks" viņu uzdevums var būt". Tāpēc vienmēr būtu jāsaglabā līdzsvars, nevis tikai "iespēju robežās" .

Ombuda novērtējums

107. Ombuds norādīja, ka šajā gadījumā izskatāmais apgalvojums attiecas uz to, ka, iespējams, nav pārliecinošu iemeslu, lai neizstrādātu vispārējus kritērijus ekspertu grupas locekļu atlasei. Lai gan sūdzības iesniedzējs savos iesniegumos vairākkārt atsaucās uz jautājumu par līdzsvarotu pārstāvību Komisijas ekspertu grupās, ombuds atgādināja, ka pēdējais minētais jautājums ir daļa no atsevišķa apgalvojuma un tiks analizēts šajā sadaļā. Tāpēc nākamajā novērtējumā jautājums par reprezentativitāti tika aplūkots tikai tiktāl, ciktāl tas ir tieši saistīts ar iespējamo paraugprakses trūkumu attiecībā uz vispārējiem kritērijiem ekspertu iecelšanai.

108. Vadlīniju par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu 8. pamatnostādnē noteikts, ka, apzinot un atlasot ekspertus, departamentiem" būtu jāizvieto savi tīkli pēc iespējas plašāk, meklējot atbilstošas speciālās zināšanas. Cik vien iespējams, būtu jāmeklē jaunas idejas un atziņas, iekļaujot personas ārpus departamenta ierastā kontaktu loka. Departamentiem būtu arī jācenšas nodrošināt, ka grupas veido vismaz 40 % no katra dzimuma." Turklāt 9. pamatnostādnē ir prasīts ņemt vērā gan vispārējos, gan atšķirīgos viedokļus. Pamatnostādņu pielikumā ir sīki izklāstīti daži “praktiski jautājumi”, kas var rasties to piemērošanā, kā arī “praktiski padomi”, atbildot uz šiem jautājumiem. Virsrakstā “Ekspertu identificēšana un atlase” ir šādi apgalvojumi: “Vai, meklējot ekspertu grupu speciālās zināšanas, būtu jāpublicē atklātie uzaicinājumi kandidātiem? Vai šādi uzaicinājumi ir publiskoti pēc iespējas plašāk, tostarp ar elektroniskiem līdzekļiem? Atklāti uzaicinājumi var būt īpaši piemēroti, ja tiek risināti sensitīvi jautājumi un ja grupas var pastāvēt saprātīgu laikposmu."[21]

109. Saskaņā ar apspriešanās paziņojuma obligātajiem standartiem “Komisijas īstenotajiem apspriešanās procesiem jābūt pārredzamiem gan tieši iesaistītajām personām, gan plašai sabiedrībai”. Saskaņā ar minēto paziņojumu cita starpā ir jābūt skaidram, "ar ko notiek apspriešanās un kāpēc"[22].

110. 2005. gada nostādņu 3.2. punktā ir noteikts, ka "[m]eklētājus atlasa pārredzamā veidā, pamatojoties uz skaidri definētiem objektīviem kritērijiem. Locekļus, kas iecelti privātpersonas statusā, pēc iespējas atlasa, izsludinot uzaicinājumu iesniegt pieteikumus.”

111. 2010. gada nostādņu 9. noteikuma 1. punktā ir noteikts:

"Ja individuālos ekspertus ieceļ privātpersonas statusā, tos izraugās saskaņā ar atlases procesu, kas garantē augsta līmeņa speciālās zināšanas un, ciktāl iespējams, ģeogrāfisko un dzimumu līdzsvaru, ņemot vērā ekspertu grupas konkrētos uzdevumus un nepieciešamo speciālo zināšanu veidu. ...

Neskarot īpašas atlases procedūras, kas paredzētas Komisijas lēmumos, ar kuriem izveido ekspertu grupas, cik vien praktiski iespējams, izmanto publiskus uzaicinājumus iesniegt pieteikumus. Šajā nolūkā Komisijas dienesti izmanto Ģenerālsekretariāta izveidoto standarta veidni uzaicinājumam iesniegt pieteikumus, lai atlasītu ekspertus, kas iecelti privātpersonas statusā. Pakalpojumi var atšķirties no veidnes vai to papildināt, ja to pamato īpašas prasības.

Ja uzaicinājums iesniegt pieteikumus nav praktiski iespējams (piemēram, ja ir vajadzīgas ļoti specifiskas zināšanas), ekspertus izvēlas, pamatojoties uz objektīvi pārbaudāmiem kritērijiem."[23]

112. Saskaņā ar Komisijas dienestu darba dokumenta [24] 8. punktu pārredzamības labad attiecīgā informācija par izmantoto atlases procesu būs pieejama reģistrā. Komisijas dienestu darba dokumentam pievienotajā paraugā "Aicinājums iesniegt pieteikumus, lai atlasītu ekspertus, kas iecelti privātpersonas statusā" ir uzskaitīti kritēriji, kas jāņem vērā, izvērtējot pieteikumus. Tie ietver pierādītu kompetenci un pieredzi attiecīgajās jomās; nepieciešamība panākt līdzsvaru grupā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju reprezentativitāti; kā arī dzimumu un ģeogrāfisko izcelsmi.

113. Ombuds norādīja, ka savā atzinumā Komisija atsaucās uz katra gadījuma atsevišķu analīzi, kas tai jāveic, lemjot par ekspertu grupu locekļiem nepieciešamajām speciālajām zināšanām. Paturot prātā, ka ekspertu grupas aktīvi darbojas visās ES politikas jomās un ka līdz ar to vajadzīgo speciālo zināšanu klāsts ir plašs un prasa, lai Komisijai, kas to saņem, būtu pietiekama rīcības brīvība, ombuds uzskatīja, ka Komisijas nostāja ir pamatota. Jo īpaši viņa nevarēja piekrist sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka Komisijas nostāja nav saderīga ar iepriekš aplūkotajiem piemērojamajiem noteikumiem, kuros, gluži pretēji, šķiet, ir atzīta Komisijas rīcības brīvība, vienlaikus nosakot zināmus ierobežojumus šai rīcības brīvībai. Tādējādi, piemēram, 2010. gada nostādņu 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka Komisijai attiecībā uz individuāliem ekspertiem, kas iecelti kā privātpersonas, ir jāizmanto atlases procedūra, kas garantē augsta līmeņa kompetenci un, ciktāl iespējams, ģeogrāfisko un dzimumu līdzsvaru, ņemot vērā ekspertu grupas konkrētos uzdevumus un nepieciešamo speciālo zināšanu veidu. No pirmā acu uzmetiena šķiet grūti noteikt turpmākus vispārējus kritērijus, kas piemērojami visām ekspertu grupām. No otras puses, ciktāl sūdzības iesniedzējs atsaucās uz pārstāvības kritēriju, šis aspekts tiktu izskatīts piektā apgalvojuma sadaļā.

114. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds uzskatīja, ka Komisija ir ieviesusi vispārējus kritērijus ekspertu grupu locekļu atlasei. Turklāt viņa uzskata, ka Komisijas nostāja, ka nebūtu lietderīgi pieņemt stingrākus vispārējos noteikumus, ir pārliecinoša. Vienlaikus viņa atzīmēja un atzinīgi novērtēja Komisijas apņemšanos vēl vairāk uzlabot atlases procedūru pārredzamību, iekļaujot reģistrā attiecīgo informāciju. Tādēļ ombuds secināja, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu par šo apgalvojumu.

E. Apgalvojums par to, ka nav nodrošināts līdzsvarots sastāvs, un saistīta prasība

Ombudam iesniegtie argumenti

115. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav nodrošinājusi ekspertu grupu līdzsvarotu sastāvu. Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka lielākajā daļā tā identificēto ekspertu grupu nozares pārstāvji veido vairākumu, savukārt visas pārējās ieinteresētās personas, piemēram, patērētāju grupas, akadēmiskās aprindas un pilsoniskā sabiedrība, ir nepietiekami pārstāvētas. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jārisina jautājums par ekspertu grupu nelīdzsvaroto sastāvu.

116. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka pretēji tam, ko apgalvoja sūdzības iesniedzējs, tā ievēro vadlīniju par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu burtu un garu, kas nosaka izcilību, to, cik lielā mērā eksperti darbojas neatkarīgi, un plurālismu kā konsultāciju kvalitātes noteicošos faktorus. Komisija norādīja, ka, izvēloties ekspertu grupu locekļus, tā vienmēr cenšas panākt līdzsvaru starp iepriekš minētajiem trim kritērijiem. Komisija arī norādīja, ka, kā sūdzības iesniedzējs norādījis savā iepriekšējā sarakstē ar Komisiju, tā ir atkārtoti sniegusi sūdzības iesniedzējam “būtisku un detalizētu informāciju par to, kā tas tika efektīvi nodrošināts vairākām ekspertu grupām”.

117. Lai iegūtu detalizētu un atjauninātu informāciju par daudzu ekspertu grupu sastāva pamatojumu, Komisija atsaucās uz sava atzinuma pielikumu. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju sūdzības iesniedzēja apgalvojums bija "lielā mērā nepamatots vai neprecīzs". Vienlaikus Komisija norādīja, ka efektivitātes labad tā nevar uzņemties dārgo un ilgo darbu, sniedzot detalizētu informāciju par katru no 111 ekspertu grupām, kas minētas sūdzības iesniedzēja sūdzībā.

118. Turklāt Komisija norādīja, ka 2010. gada nostādnēs ir paredzēts, ka tās attiecīgo dienestu “mērķis ir nodrošināt attiecīgo speciālo zināšanu jomu un interešu jomu līdzsvarotu pārstāvību, vienlaikus ņemot vērā veicamo darbu un vajadzīgās īpašās zināšanas”. Komisija uzsvēra, ka tā ir pilnībā apņēmusies īstenot šos noteikumus, un arī pauda gatavību "vajadzības gadījumā apsvērt veidus, kā uzlabot līdzsvaru esošo ekspertu grupu sastāvā ". Apliecinot savu apņemšanos, Komisija atsaucās uz paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”, kurā paredzēta plašāka apspriešanās un dialogs ar pilsonisko sabiedrību. Jo īpaši, ja tas ir iespējams un lietderīgi, ekspertu grupas tiktu paplašinātas, iekļaujot ne tikai uzņēmumu pārstāvjus, bet arī patērētāju, NVO un arodbiedrību viedokļus.

119. Komisija arī atgādināja, ka sūdzības iesniedzējam adresētajā vēstulē komisārs Barnier pilnībā atzina, ka vēl ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp ieinteresēto personu, kas nav nozares pārstāvji, pārstāvību konsultāciju procesos. Komisija norādīja, ka tā ir apņēmusies “censties panākt pienācīgu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju klātbūtni savās ekspertu grupās” iekšējā tirgus jomā gan attiecībā uz esošajām, gan jaunizveidotajām grupām. Tomēr Komisija uzsvēra, ka ir vajadzīga zināma elastība, ņemot vērā dažu grupu "tehnisko" raksturu, kurām varētu nebūt optimāli, ka tajās ir pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vairākums. Piemēram, Komisija atsaucās uz ekspertu grupām vairumtirdzniecības pakalpojumu un maksājumu jomā.

120. Turklāt Komisija norādīja, ka arī informācijas sabiedrības jomā tika pieliktas pūles, lai nodrošinātu attiecīgo ieinteresēto personu līdzsvarotāku pārstāvību, kā arī ģeogrāfisko un dzimumu līdzsvaru visās grupās. Ekspertu grupu locekļu atlase šajā jomā tiktu veikta, pamatojoties uz publiskiem uzaicinājumiem.

121. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos pauda viedokli, ka Komisija neapgalvoja, ka tā cenšas nodrošināt ekspertu grupu līdzsvarotu sastāvu, bet tikai to, ka tā cenšas panākt līdzsvaru starp izcilību, neatkarību un plurālismu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nav skaidrs, ko Komisija domā ar jēdzienu “izcilība”. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka atsauce uz "izcilību" praksē varētu padarīt jebkuru sastāvu attaisnojamu. Turpretī sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pats ir skaidri definējis, ko nozīmē “līdzsvarotība” un “plurālisms”, proti, ka “ne vairāk kā pusei nevalstisko dalībnieku būtu jānāk no viena veida interesēm (jo īpaši no lielajiem uzņēmumiem)”. Pamatojums šim principam, kas būtu jāpiemēro katrai ekspertu grupai un kas atbilst Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 6. pantam, ir tāds, ka jābūt līdzsvaram starp īpašām ekonomiskām interesēm un "sabiedrības vai vispārējām interesēm" . Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka “ekspertiem no dažādām vidēm, kas pārstāv dažādus sabiedrības interešu aspektus (vides, patērētāju, sociālos u. c.), kā arī plašas sabiedrības grupas (darbaspēku, MVU, profesionāļus) un neatkarīgiem akadēmiķiem vienmēr kopā jāpārsniedz lielo uzņēmumu pārstāvju skaits”. Pretējā gadījumā pastāvētu diskriminācija par labu uzņēmējdarbības interesēm kā īpašai interešu kategorijai.

122. Ņemot vērā iepriekš minēto, līdzsvara panākšana starp “izcilību” un “plurālismu” nevar pamatot to, ka ekspertu grupā dominētu korporatīvās intereses. Fakts, ka eksperts, kas strādā korporatīvajā sektorā, varētu tikt kvalificēts kā izcils, nevar ietekmēt secinājumu, ka šī eksperta padomu nevar atsaistīt no attiecīgās nozares ekonomiskajām interesēm. Tāpēc, iekļaujot ekspertus no uzņēmumu sektora, bija jālīdzsvaro viņu iekļaušana ar ekspertiem, kas saistīti ar citiem interešu veidiem. Fakts, ka ne visiem ekspertiem no uzņēmumu sektora būtu vienādas intereses, nenodrošināja, ka sabiedrības intereses, kas nav pielīdzināmas dažādu komerciālo interešu summai, tiktu pienācīgi ņemtas vērā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas, ka eksperti aplūko problēmu galvenokārt no komerciālā viedokļa, varētu nopietni izkropļot Komisijas izpratni par konkrētu jautājumu.

123. Komentējot Komisijas sniegto informāciju par dažādu ekspertu grupu sastāvu, sūdzības iesniedzējs, acīmredzot runājot par pagātni, uzskatīja, ka Komisijas apgalvojums, ka tā ir sniegusi tai būtisku un detalizētu informāciju par to, kā tiek nodrošināts līdzsvars, ir nepamatots. Tā norādīja, ka Komisija nekad iepriekš nav mēģinājusi paskaidrot, kā šāds līdzsvars tiks sasniegts. Tomēr Komiteja uzskata, ka “dažos gadījumos mēs redzam tās pirmos centienus to darīt, bet šie skaidrojumi nav pietiekami”. Kopumā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka sniegtā informācija par dažu grupu sastāva pamatojumu ir ļoti vispārīga un abstrakta. Turklāt tā uzsvēra, ka vairākos gadījumos Komisija ir izmantojusi "problemātiskas pieejas" , kas skaidri liecina par neobjektivitāti attiecībā uz uzņēmējdarbības interesēm.

124. Pēc tam sūdzības iesniedzējs sniedza detalizētas piezīmes par konkrētām ekspertu grupām, uz kurām Komisija atsaucās sava atzinuma pielikumā. Informāciju par problēmām, ko sūdzības iesniedzējs uztvēris saistībā ar šā apgalvojuma un šeit izskatāmā apgalvojuma novērtējumu, var apkopot šādi:

-Saistībā ar grupu "CARS 21" Komisija apgalvoja, ka tā ir līdzsvarotāka nekā iepriekš un ka tagad ir labāks līdzsvars starp ražotājiem un piegādātājiem. Tādējādi sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijas pieeja ir tāda, ka nebūtu problēmu attiecībā uz šīs grupas sastāvu, ja vien pastāv līdzsvars starp dažādām rūpniecības nozarēm. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka šī pieeja ir kļūdaina.

-Attiecībā uz "Augsta līmeņa grupu ķīmiskās rūpniecības konkurētspējas jautājumos" Komisija norādīja, ka tā ir atkārtoti mudinājusi NVO palielināt savu līdzdalību, bet tai ir bijuši ierobežoti panākumi, to darot. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka šādos apstākļos Komisijai vajadzēja samazināt nozares dalībnieku skaitu, lai panāktu līdzsvarotu sastāvu.

Attiecībā uz Biotehnoloģijas konkurētspējas padomdevēju grupu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka biotehnoloģijas konkurētspējas pārbaude, neņemot vērā ētisko, sabiedrisko un drošības ietekmi, ir ļoti riskanta.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka „Konkurētspējas un jauninājumu stratēģiskās konsultatīvās padomes” sastāvā, no vienas puses, vajadzētu būt rūpniecības un uzņēmumu apvienību pārstāvjiem, bet, no otras puses, tās locekļus ieceļ privātpersonas statusā un tie konsultē Komisiju neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka bija neracionāli prasīt, lai biedri pārstāvētu uzņēmumu apvienības un vienlaikus būtu neatkarīgi.

Attiecībā uz (izformēto) "Augsta līmeņa grupu konkurētspējas, enerģētikas un vides jautājumos" sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija pat nemēģināja paskaidrot, kā grupu varētu uzskatīt par "līdzsvarotu". Katrā ziņā, ņemot vērā, ka šajā grupā bija 13 nozares pārstāvji un tikai četri “nevalstiskie dalībnieki”, nebija iespējams apgalvot, ka šī grupa bija līdzsvarota.

Komentējot AGRI ĢD (Lauksaimniecība) pārvaldītās ekspertu grupas, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Lēmumā 2004/391 [25] ir noteikts, ka Komisijai " jānoskaidro sociālekonomisko nozaru un patērētāju viedokļi" par konkrētiem jautājumiem. Tomēr netika pievērsta uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka dažādu ieinteresēto personu viedokļi tiek ņemti vērā līdzsvarotā veidā. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Lēmums 2004/391 darba ņēmējus, patērētājus un vides aktīvistus iedala vienā kategorijā, savukārt lauksaimniekus un uzņēmumus iedala trīs kategorijās. Faktiski viena konkrēta organizācija pārstāvēja 48 % no visām vietām AGRI ĢD pārvaldītajās padomdevēju grupās.

-Attiecībā uz MARKT ĢD pārvaldītajām ekspertu grupām sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ir pārsteidzoši, ka Komisija atsaucās uz "nozares interešu iespējamu pārmērīgu pārstāvību", lai gan, piemēram, komisārs Barnier bija atzinis vajadzību līdzsvarot ekspertu grupas. Turklāt Komisija esot balstījusies uz attiecīgo jautājumu tehnisko raksturu, lai ņemtu vērā to, ka šajās ekspertu grupās ir mazāk ieinteresēto personu un patērētāju, kas nav nozares dalībnieki. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tā bija kļūdaina pieeja, kas bija pretrunā tam, ka Komisija atzina vajadzību atjaunot ekspertu grupu līdzsvaru. Pēc tam sūdzības iesniedzējs sniedza detalizētas piezīmes par vairāku ekspertu grupu sastāvu, lai pierādītu, ka tās ir nelīdzsvarotas par labu lielajiem uzņēmumiem, un norādīja, ka Komisija nesniedza piezīmes par divu grupu sastāvu.

-Attiecībā uz ekspertu grupām, kas nodarbojas ar finanšu regulējumu, sūdzības iesniedzējs secināja, ka tās joprojām ir ļoti nelīdzsvarotas, neraugoties uz to, ka Komisija ir atzinusi vajadzību pēc pienācīgas un līdzsvarotas pārstāvības. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 11 no 20 grupām, kas nodarbojas ar finanšu regulējumu, ir nevalstiski locekļi, no kuriem septiņās dominē uzņēmumu pārstāvji. Sūdzības iesniedzējs atzina, ka MARKT ĢD korporatīvo konsultantu īpatsvars šajā jomā ir samazinājies no 84 % (2009. gadā) līdz 73 %. Tomēr pārmaiņas šādā tempā nevarēja ietekmēt vienpusēju politiku. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka saskaņā ar MARKT ĢD ierēdņu teikto viņu pieeja līdzsvara atjaunošanai bija aizstāt grupas dalībniekus ar personām no dažādām interešu kategorijām, kas, protams, noveda pie pārāk lēna progresa. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka ir nepieciešams straujāks progress, un apgalvoja, ka vienkārša metode, kas Komisijai jāapsver, būtu likvidēt grupas, kurās dominē uzņēmumi.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka arī attiecībā uz nefinanšu ekspertu grupām daudzas grupas bija problemātiskas. Tā norādīja, ka dalība dažās no šīm grupām netika izpausta.

-Pārejot pie Pētniecības ĢD pārvaldītajām ekspertu grupām, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju dažas grupas, par kurām sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka tajās dominē lielie uzņēmumi, uzrauga notiekošos projektus, uz kuriem attiecas dotāciju nolīgumi, un tas nozīmē, ka to protokoliem un precīzām procedūrām nevajadzētu būt redzamām publiski pieejamā tīmekļa vietnē. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijai joprojām būtu jāspēj sniegt vairāk informācijas, neapdraudot notiekošos projektus. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka uzraudzību nevajadzētu atstāt korporatīvo ekspertu ziņā, jo pastāv interešu konflikta risks.

Attiecībā uz “ogļu un tērauda tehnisko grupu” sastāvu sūdzības iesniedzējs kritizēja Komisijas pieeju kā kļūdainu, jo tā neatzīst, ka uzņēmumu sektora eksperti ir arī interešu pārstāvji. Tāpēc šie eksperti būtu jāizslēdz no tehniskajām grupām vai vismaz tiem vajadzētu būt tikai nelielam dalībnieku skaitam, uzraudzības uzdevumus atstājot to dalībnieku ziņā, kuri nav tieši ieinteresēti pētniecības finansēšanā.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja minētajiem skaitļiem saistībā ar Septītās pamatprogrammas padomdevēju grupu transporta jautājumos. Lai gan sūdzības iesniedzējs neizslēdza, ka ir pieļāvis kļūdu, atšķirības starp to un Komisiju liecināja par problēmām saistībā ar reģistra uzticamību. Korporatīvos pārstāvjus nevajadzētu pieņemt kā ekspertus privātpersonas statusā.

-Attiecībā uz trim grupām, kuras pārvalda DF INFSO un par kurām Komisija sniedza komentārus, sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas pieņēmumu, ka personas, kas strādā uzņēmumos, nerīkojas tikai kā interešu pārstāvji kā grupas dalībnieki. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka vismaz viņi darbojās arī kā interešu pārstāvji. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas, ka Komisija dažas pētniecības laboratorijas kvalificēja kā piederošas “akadēmiskajām aprindām”, neņēma vērā to, ka daudzas laboratorijas ir daļa no korporācijām vai pašas ir uzņēmumi ar savtīgām interesēm.

-Attiecībā uz “Intelligent Manufacturing Systems Industrial Advisory Group” Komisija skaidri norādīja, ka šajā grupā ir pārstāvēti tikai uzņēmumi. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nav citu padomdevēju struktūru, kas dotu citām personām iespēju paust savu viedokli. Attiecībā uz e-drošības grupu sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Komisija neapstrīd sūdzības iesniedzēja viedokli, ka tajā dominē uzņēmumu nozare, bet paskaidroja, ka šīs grupas vadības grupa lemj par iecelšanu amatā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai būtu jākontrolē grupu sastāvs, nevis jādeleģē šīs pilnvaras trešām personām.

-Attiecībā uz SANCO ĢD pārvaldītajām ekspertu grupām sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, pēc Komisijas domām, šis ĢD norādīja, ka, “atlasot … grupu locekļus, līdzsvars starp nozari un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir galvenais”. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai kopumā būtu jāievēro šis princips.

Komentējot īpašas grupas, ko pārvalda ĢD SANCO, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka attiecībā uz “Padomdevēju grupu pārtikas aprites un dzīvnieku un augu veselības jautājumos” Komisija 2010. gadā izsludināja publisku uzaicinājumu “aizpildīt tukšās laika nišas, jo īpaši, lai iekļautu nepārstāvētās nozares”. Lai gan 2011. gada sākumā process vēl nebija pabeigts, sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka tā ir pareizā pieeja, lai novērstu grupas nelīdzsvaroto sastāvu. Tajā pašā laikā sūdzības iesniedzējs kritizēja to, ka attiecīgā grupa joprojām ir nelīdzsvarota.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju “Dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības grupa” reģistrā vairs nebija pieejama, taču pastāvēja nelīdzsvarotība, ņemot vērā to, ka “kopā dominē lielie uzņēmumi savā nozarē”. Eiropas forumā “Alkohols un veselība” lielāko daļu veido lielie uzņēmumi. Visbeidzot, “Klīnisko pētījumu un izvērtēšanas darba grupā” ir iekļautas tikai valdības un uzņēmumu grupas, bet tajā būtu jāiekļauj arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

Attiecībā uz MOVE ĢD pārvaldītajām ekspertu grupām sūdzības iesniedzējs ar gandarījumu norādīja, ka “grupa, kurā dominē uzņēmumi”,“Télépéages” ir likvidēta. Šķiet, ka “iekšējo ūdensceļu transporta ekspertu grupa” tagad ir līdzsvarota. Tomēr “ekspertu grupas intermodalitātes un loģistikas jautājumos” joprojām bija nelīdzsvarotas, un lielāko daļu nevalstisko dalībnieku pārstāvēja uzņēmumu asociācijas.

-Attiecībā uz grupām, ko pārvalda TAXUD ĢD (Nodokļu politika un muitas savienība), sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka “Tirdzniecības kontaktgrupa” ir nepareizas pieejas piemērs, ņemot vērā, ka “tiek pieņemta jebkura starptautiska asociācija, kas pieprasa būt par locekli un pierāda savu iesaisti ar muitu saistītās darbībās”. Tas būtībā neļāva Komisijai izvairīties no nozares pārstāvības pārmērīgas pārstāvības. Reģistrā nebija pieejama šīs grupas apakšgrupa.

Attiecībā uz “Akcīzes preču kontaktgrupu” sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas viedoklim, ka būtu grūti saprast, kuras ieinteresētās personas, kas nav tirdzniecības asociācijas, būtu ieinteresētas piedalīties šādā grupā. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šai grupai vajadzētu interesēt patērētājus, ņemot vērā to, ka preču galīgo cenu varētu ietekmēt akcīzes nodoklis. “Ekspertu grupā nodokļu un uzkrājumu jautājumos” ir tikai finanšu nozares pārstāvji, bet būtu jāpārstāv arī patērētāju un citas grupas. Visbeidzot, “Kopējais iekšējo cenu noteikšanas forums” bija “vēl viens skandalozs nozares dominējošā stāvokļa gadījums jutīgā jautājumā”.

Sūdzības iesniedzējs vēlreiz uzsvēra nelīdzsvarotību, kas raksturo dažu Vides ĢD (Vide) pārvaldīto grupu sastāvu. Attiecībā uz “informācijas apmaiņas forumu par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem saskaņā ar tiesību aktiem par rūpnieciskajām emisijām” tā uzskatīja, ka tipisks kļūdainas pieejas piemērs ir tas, ka IPCC direktīva [26] attiecas tikai uz rūpniecības iesaisti.

Attiecībā uz ENER ĢD (Enerģētika) pārvaldītajām grupām sūdzības iesniedzējs iebilda pret Komisijas viedokli, ka saskaņā ar Euratom Apgādes aģentūras statūtu [27] 11. pantu „Comité Consultatif de l'Agence d'Approvisionnement de l'Euratom” locekļus dalībvalstis izvēlas no sabiedrisko organizāciju, rūpnieku un lietotāju vidus. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 11. pantā nav paredzēts, ka papildu locekļiem vajadzētu būt no nozares. Jebkurā gadījumā korporatīvie pārstāvji nav iekļauti reģistrā kā valdības pārstāvji, un Komisijai tas būtu jāprecizē. Šajā kontekstā sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka nesen izveidotā “Enerģētikas ceļveža 2050 ad hoc padomdevēju grupa” nav iekļauta reģistrā.

-Attiecībā uz ECFIN ĢD sūdzības iesniedzējs norādīja, ka uzņēmumu sektors ir pārmērīgi pārstāvēts Euro Cash User Group. To neapstrīdēja Komisija, kas tikai uzstāja, ka šī grupa nav iesaistīta tiesību aktu sagatavošanā, bet gan informēšanā un viedokļu apmaiņā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai, sniedzot informāciju un/vai apmainoties ar viedokļiem, nevajadzētu diskriminēt konkrētas grupas.

Runājot par REGIO ĢD pārvaldīto grupu Information des partenaires sociaux sur les activités des Fonds structurels, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir norādījusi uz acīmredzami pārmērīgu nozares pārstāvību, kas ir saistīta ar to, ka dažādu darba devēju organizāciju īpatnības ir mazāk koncentrētas nekā darba ņēmēju organizācijas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šā jautājuma risinājums bija vienkāršs, t. i., Komisijai būtu jāaicina pievienoties vairāk arodbiedrību pārstāvju.

Visbeidzot, attiecībā uz ESTAT ĢD sūdzības iesniedzējs norādīja uz “FEBI-FEBS-BUSINESSEUROPE-EUROCHAMBRES-INS-EUROSTAT” nelīdzsvaroto sastāvu. Komisija norādīja, ka šī grupa ir atvērta visām federācijām, kuras izrāda interesi piedalīties tās informatīvajās sanāksmēs un kurās ir pārstāvji no visām ekonomikas nozarēm. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir acīmredzami diskriminējoši, ņemot vērā to, ka arodbiedrības un patērētāji ir arī “ekonomikas dalībnieki” un būtu jāuzaicina.

125. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka iepriekš minētās lietas, “kā arī daudzas grupas, uz kurām Komisija nav atbildējusi”, liecina, ka Komisija nav efektīvi nodrošinājusi daudzu tās ekspertu grupu līdzsvarotu sastāvu. Problēmas ar Komisijas pieeju atklājās arī tās paziņojumā par lietpratīgu regulējumu, kura pamatā ir ideja, ka iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiek piešķirta vienlīdzīga nozīme kā ES iestāžu sarunu partneriem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka daudzu ekspertu grupu nelīdzsvarotais sastāvs ir pretrunā Komisijas paziņojumam par minimālajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos, vadlīnijām par kompetences apkopošanu un izmantošanu, Baltajai grāmatai par Eiropas pārvaldību, Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksam un LES 9. pantam.

126. Konkrēti attiecībā uz savu apgalvojumu sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka SANCO ĢD prakse, šķiet, ir vislabākā, lai iegūtu salīdzinoši nelielu procentuālo daļu no ekspertu grupām, kurās dominē uzņēmumi. Attiecīgi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai kopumā būtu jāpieņem SANCO ĢD formulētais princips, saskaņā ar kuru, “atlasot … grupu locekļus, galvenais ir līdzsvars starp nozari un pilsoniskās sabiedrības organizācijām”.

127. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka “Vienotā tirgus neoficiālā dialoga grupa”, ko pārvalda MARKT ĢD, ir labs līdzsvarotas grupas piemērs. No otras puses, būtu jāpārskata dalība grupās, kurās vairāk nekā puse nevalstisko dalībnieku pārstāv viena veida intereses, jo īpaši lielos uzņēmumus, lai radītu līdzsvaru starp īpašām ekonomiskām interesēm un sabiedrības interesēm. Komisijai būtu jālikvidē ekspertu grupas, kurās dominē savtīgas intereses, vai arī jāpalielina pilsoniskās sabiedrības līdzdalība vai jāsamazina uzņēmumu līdzdalība. Vienas intereses neesamībai ar absolūtu balsu vairākumu attiecīgajā grupā vajadzētu būt būtiskam nosacījumam, lai ģenerāldirektorāti izveidotu vai uzturētu ekspertu grupas.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

Ievadpiezīmes

128. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka Komisija ir sniegusi piezīmes tikai par dažu sūdzībā minēto ekspertu grupu sastāvu. Jo īpaši atsaucoties uz Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD pārvaldītajām ekspertu grupām, sūdzības iesniedzējs to, ka Komisija nesniedza piezīmes par visām grupām, interpretēja kā nespēju pamatot to sastāvu. Ombuds atgādināja, ka Komisija savā atzinumā norādīja, ka efektivitātes labad tā nevar sniegt sīku informāciju par katru no 111 ekspertu grupām, kas minētas sūdzības iesniedzēja sūdzībā. Lai gan varētu rasties šaubas par Komisijas nostāju attiecībā uz administratīvajiem centieniem, kas vajadzīgi, lai sniegtu attiecīgo informāciju, ombuds uzskatīja, ka, ņemot vērā Komisijas paskaidrojumus, sūdzības iesniedzēja secinājums nav pārliecinošs.

129. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs, paužot viedokli par ekspertu grupu sastāvu, atkārtoja arī dažus jautājumus, uz kuriem attiecās citi tā apgalvojumi. Tādējādi sūdzības iesniedzējs apstrīdēja reģistra pilnīgumu un uzticamību attiecībā uz dažām ekspertu grupām un atkārtoti pauda viedokli, ka ar nozari saistītus ekspertus nevajadzētu iecelt par locekļiem privātpersonas statusā. Ņemot vērā to, ka šos jautājumus ombuds risināja saskaņā ar citiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, nebija vajadzības tos izskatīt vēlreiz, novērtējot sūdzības iesniedzēja pašreizējo apgalvojumu.

130. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos arī apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpaskaidro, vai tā ir pārbaudījusi interešu konflikta risku attiecībā uz “Enerģētikas ceļveža 2050” ad hoc padomdevējas grupas priekšsēdētāju. Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka pirms sūdzību iesniegšanas attiecīgajai iestādei ir jāvēršas atbilstīgā administratīvā iestādē. Nešķiet, ka sūdzības iesniedzējs šajā sakarā jau būtu vērsies pie Komisijas, un tāpēc ombudam nebija tiesību izskatīt šo aspektu. Katrā ziņā viņa norādīja, ka, ņemot vērā viņas pašreizējās izmeklēšanas fokusu, nešķiet lietderīgi iekļaut šo jautājumu izmeklēšanā. Tomēr viņa paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs joprojām var brīvi iesniegt jaunu sūdzību pēc tam, kad ir atbilstoši administratīvi vērsies pie Komisijas.

131. Sūdzības iesniedzēja sūdzība attiecas uz lielu skaitu ekspertu grupu, tostarp dažām grupām, kuru sastāvs ir noteikts Savienības tiesību aktos. Sūdzības iesniedzējs, piemēram, kritizēja to, ka IPCC direktīva [28] paredz tikai nozares iesaistīšanos ekspertu grupās konkrētās jomās. Ombude atgādināja, ka viņai ir uzticēts izmeklēt administratīvas kļūmes Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbībā (LESD 228. pants). Tomēr viņai nav tiesību izvērtēt Savienības politisko iestāžu pieņemto tiesību aktu pamatotību. Tāpēc ombudes novērtējumā nevarēja iekļaut ekspertu grupu sastāvu, kā paredzēts Savienības tiesību aktos.

Novērtējums

132. Vispirms ombuds norādīja, ka principā puses ir vienisprātis, ka Komisijai ir jāmeklē līdzsvarots ekspertu grupu sastāvs. Ombuds arī pamatoja, ka ideja par to, ka iestādēm būtu jāsaņem plurālistisks ieguldījums, ir stingri nostiprināta LES, kā arī Komisijas paziņojumos, kuros ietverti noteikumi par apspriešanos ar pilsoņiem, un Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību, kas saista ES politikas kvalitāti ar plašas līdzdalības nodrošināšanu visā politikas ķēdē. Lietas dalībnieku strīds ir par Komisijas pienākuma apjomu un precīzu saturu.

133. Ombudam jau bija iespēja paziņot, ka ES pilsoņu līdzdalības apjoma un intensitātes uzlabošana ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbā uzlabo ES demokrātisko raksturu. Līdzdalības demokrātija, kuras pamatā ir vienlīdzības un pārredzamības principi, uzlabo iedzīvotāju uzticēšanos ES un ES administrācijai. Lielāka uzticēšanās ES un ES administrācijai ir būtisks elements, lai palielinātu ES un tās administrācijas efektivitāti [29].

134. LES 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka iestādes ar atbilstīgiem līdzekļiem dod pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, iespēju darīt zināmus savus viedokļus visās Savienības darbības jomās un publiski apmainīties ar tiem. Turklāt iestādēm ir pienākums uzturēt atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar pārstāvības apvienībām un pilsonisko sabiedrību (LES 11. panta 2. punkts). Komisija veic plašas apspriedes ar attiecīgajām pusēm, lai nodrošinātu, ka Savienības darbības ir saskaņotas un pārredzamas (LES 11. panta 3. punkts). Tādējādi LES 11. panta 1. punktā iestādēm ir noteikts pienākums noteikt, ar kādiem piemērotiem līdzekļiem pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv, tiek dota iespēja darīt zināmus savus viedokļus un publiski apmainīties ar tiem. Tāds pats apsvērums bija jāattiecina uz LES 11. panta 2. un 2. punktu.

135. Ombuds turpinājumā apgalvoja, ka precīzs veids, proti, piemēroti līdzekļi, ar kuriem līdzdalības demokrātija tiek īstenota jebkurā konkrētā gadījumā, būs atkarīgs no attiecīgās Savienības darbības specifikas. Tas ietver arī to, lai noteiktu, kad un kā dalība ir piemērota konkrētā procesā [30]. Savienības iestādēm noteikti ir rīcības brīvība, lemjot par līdzdalības demokrātijas precīzo īstenošanas veidu. Tas vēl jo vairāk attiecas uz tehniski sarežģītām jomām. Tomēr tām vienmēr būtu jānodrošina, ka tās var objektīvi pamatot, kā tās ir izmantojušas šo rīcības brīvību [31].

136. Jo īpaši attiecībā uz speciālo zināšanu apkopošanu, kas būtu jāsaprot kā viens no veidiem, kā padarīt efektīvu līdzdalības demokrātijas principu, kas nostiprināts LES 11. pantā, Pamatnostādnēs par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu ir noteikts, ka veids, kādā eksperti tiek iesaistīti, būtu jānosaka, ņemot vērā politikas jautājuma steidzamību, sarežģītību un sensitivitāti (3. pamatnostādne). Piemēram, līdztekus ekspertu grupām 3. pamatnostādnē ir iekļauti saraksti ar iekšējiem ekspertiem, kā arī ar konsultāciju un konferenču starpniecību. Turklāt jāatzīmē, ka saskaņā ar 2010. gada nostādnēm Komisija var paļauties uz instrumentiem un procesiem, kas nav ekspertu grupas, piemēram, uz pētījumiem, aģentūrām, zaļajām grāmatām un uzklausīšanām, lai nodrošinātu, ka tā iegūst visus viedokļus un speciālās zināšanas par konkrēto jautājumu.

137. No tā izriet, ka, lai gan paļaušanās uz ekspertu grupām neapšaubāmi ir ļoti svarīga, tā ir tikai viens no LES 11. pantā paredzētā dialoga starp pilsoņiem un Savienības iestādēm aspektiem. Tādēļ ombudam nebija nekādu problēmu pieņemt, ka "ieinteresēto personu vispārējās līdzdalības un pārstāvības pakāpe būtu jānovērtē, ņemot vērā visas Komisijas iniciatīvas. "[32] Pēc tam ombuds pamatoja, ka novērtējumu par to, vai LES 11. pantā paredzētais dialogs ir līdzsvarots un pietiekami plurālistisks, nevar pielīdzināt vienkāršam aritmētiskam uzdevumam. Tādējādi to, ka ekspertu grupā attiecīgajā jomā nav konkrētu interešu pārstāvju, varētu kompensēt, iesaistot šīs ieinteresētās personas ar citiem līdzekļiem. Ņemot vērā to, ka nepieciešamo speciālo zināšanu un to iegūšanas līdzekļu izvēle ietilpst Komisijas rīcības brīvībā, LES 11. panta nozīmē principā šķita pietiekami, ka pilsoņiem un apvienībām, kas tos pārstāv un kam ir vajadzīgās speciālās zināšanas, tiek dota iespēja apspriesties, izmantojot līdzekļus, kas tiem ļauj pienācīgi paust savu viedokli. Šajā kontekstā ombuds norādīja, ka Vadlīnijās par ekspertīzes apkopošanu un izmantošanu plurālisms ir izcelts kā viens no konsultāciju kvalitātes noteicošajiem faktoriem, un atzina, ka viedokļu daudzveidība " var izrietēt no atšķirībām zinātniskajā pieejā, dažādiem speciālo zināšanu veidiem, atšķirīgām institucionālajām saiknēm vai pretrunīgiem viedokļiem par galvenajiem pieņēmumiem, kas ir šā jautājuma pamatā. "[33]

138. Ir taisnība, ka 2010. gada nostādņu 9. panta 2. punktā ir noteiktas īpašas papildu prasības grupām, kurās interešu pārstāvībai tiek iecelti individuāli eksperti vai kurās organizācijas tiek ieceltas par grupu locekļiem. Šādos gadījumos Komisija "iespēju robežās" nodrošina attiecīgo ieinteresēto personu līdzsvarotu pārstāvību, "ņemot vērā ekspertu grupas konkrētos uzdevumus un vajadzīgo speciālo zināšanu veidu " . Turklāt Komisijas paziņojumā arī noteikts, ka, "nosakot ekspertu grupu sastāvu, Komisija un tās struktūrvienības tiecas nodrošināt attiecīgo speciālo zināšanu jomu un interešu jomu līdzsvarotu pārstāvību, kā arī dzimumu un ģeogrāfiskās izcelsmes līdzsvarotu pārstāvību, vienlaikus ņemot vērā katras konkrētās ekspertu grupas konkrētos uzdevumus un vajadzīgo speciālo zināšanu veidu" .

139. Ombuds uzskata, ka ir vērts atzīmēt, ka prasība par "līdzsvarotu pārstāvību" ir cieši saistīta ar papildu nosacījumiem, kas Komisijai ir jāņem vērā, izņemot apsvērumus par dzimumu un ģeogrāfisko izcelsmi, grupas īpašos uzdevumus, nepieciešamo speciālo zināšanu veidu, kā arī attiecīgās kompetences un interešu jomas. Tomēr tas vēlreiz stingri liecināja, ka novērtējums par to, vai grupa gūst labumu no līdzsvarotas pārstāvības, nav vienkārši aritmētisks uzdevums, ar to saprotot, ka ekspertu grupas nav struktūras, kas lemj par politikas jautājumu, balsojot. Tā vietā, ņemot vērā dažādos aspektus, kas Komisijai jāņem vērā, veidojot ekspertu grupu, novērtējumu par to, vai grupas sastāvs nodrošina līdzsvarotu pārstāvību, varētu veikt tikai katrā gadījumā atsevišķi. Šādā analīzē jāņem vērā arī faktiskās atšķirības dažādu interešu grupu organizācijā. Šajā sakarā ombuds ņēma vērā Komisijas atsauci saistībā ar "Informations des partenaires sociaux sur les activités des Fonds structurels" grupu uz dažādiem darba devēju organizāciju un arodbiedrību koncentrācijas līmeņiem. Komisijas viedoklis, ka šīs faktiskās atšķirības dēļ locekļu skaits no abām pusēm atšķiras, sākotnēji nešķiet nesaprātīgs. To pašu iemeslu dēļ sūdzības iesniedzēja viedoklis, ka tam, ko tas dēvēja par sabiedrības interešu pārstāvjiem, kopā vienmēr būtu jāpārsniedz nozares pārstāvju skaits, nebija pārliecinošs.

140. Tomēr ombudam bija grūti pieņemt sūdzības iesniedzēja nostāju, ka paļaušanās uz izcilības kritēriju noteikti izraisītu nozares pārmērīgu pārstāvību. Pirmkārt, šis arguments balstās uz pieņēmumu, ka izcilību var atrast tikai šajā nozarē, izslēdzot, piemēram, akadēmiskās aprindas, kuras ombudam bija grūti pieņemt. Otrkārt, tā neņem vērā faktu, ka saskaņā ar Vadlīnijām zināšanu vākšanai un izmantošanai izcilība ir tikai viens no kritērijiem, kas ir jālīdzsvaro ar plurālismu, neizmantojot nekādu automātisku pārsvaru pār pēdējo minēto kritēriju. Katrā ziņā, lai gan izsvēršana ietilpst Komisijas rīcības brīvībā, tai ir jāspēj objektīvi pamatot savus lēmumus par ekspertu iecelšanu (skat. iepriekš 135. punktu).

141. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka no pirmā acu uzmetiena Komisija ir ieviesusi atbilstīgus noteikumus, lai nodrošinātu dažādu interešu līdzsvarotu pārstāvību tās ekspertu grupās, un atzinīgi novērtēja tās apņemšanos ievērot šos noteikumus.

142. Tajā pašā laikā ombuds saprata, ka attiecībā uz šo noteikumu faktisko īstenošanu sūdzības iesniedzējs atsaucās uz vairākiem ekspertu grupu piemēriem, kuros šķita grūti apgalvot, ka to sastāvs atbilst līdzsvarotas pārstāvības jēdzienam. Tas, piemēram, attiecās uz "Euro Cash User Group" – aktīvu grupu, kas darbojas pastāvīgi. Saskaņā ar Reģistrā sniegto informāciju minētajā grupā ir 27 locekļi, no kuriem 24 locekļi ir iekļauti kategorijā “korporatīvie”. Runājot par grupu “Intermodalitāte un loģistika”, kā vēl vienu piemēru var minēt vismaz šaubas par tās līdzsvaroto sastāvu, jo acīmredzot lielākā daļa tās locekļu pārstāv transporta nozari. No otras puses, ir grupas, kuru sastāvs, šķiet, pilnībā atbilst iepriekš izklāstītajiem Komisijas noteikumiem. Piemēram, no 37 “Cars 2020” ekspertu grupas locekļiem 21 loceklis ir institucionālie locekļi, kas pārstāv Komisiju, Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, kā arī dalībvalstis. Attiecībā uz atlikušajām 16 vietām bija vērojama precīza paritāte starp i) locekļiem, kas pārstāv nozari (piemēram, automobiļu un motociklu ražotāju apvienības), un ii) locekļiem no arodbiedrībām, NVO un patērētāju apvienībām, un katrai no šīm divām kategorijām bija astoņas vietas.

143. Savā atzinumā Komisija atkārtoti norādīja uz nepieciešamību vēl vairāk uzlabot līdzsvaru dažās jomās. Turklāt tā norādīja, ka papildu jomās darbs jau ir sācies. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina, ka ir panākts progress attiecībā uz dažām grupām, vienlaikus saglabājot savu apgalvojumu un atsaucoties uz konkrētiem nelīdzsvarotu ekspertu grupu gadījumiem. Ombuds uzskatīja, ka iepriekš aplūkotie piemēri ir pietiekami, lai norādītu, ka joprojām pastāv problēmas saistībā ar Komisijas noteikumu par ekspertu grupu sastāvu īstenošanu. Lai gan ombude saprata, ka Komisija ir informēta par ekspertu grupu sastāva problēmu, kā arī par nepieciešamību panākt turpmāku progresu attiecībā uz dažām grupām, lai nodrošinātu līdzsvarotāku sastāvu, viņa tomēr iekļāva šo aspektu turpmāk izklāstītajā mierizlīguma priekšlikumā.

F. Priekšlikums par mierizlīgumu

144. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ombuds iesniedza Komisijai šādu mierizlīguma priekšlikumu:

“Ņemot vērā ombuda konstatējumus, Komisija varētu apsvērt:

(1) Precizēt piemērošanas jomu i) paziņojumam "Ceļā uz pastiprinātu apspriežu un dialoga kultūru – Vispārējie principi un minimālie standarti, Komisijai apspriežoties ar ieinteresētajām personām" un ii) paziņojumam "Par Komisijas speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu: Principi un pamatnostādnes";

(2) noteikt kritērijus dažādu grupās (nozarē, akadēmiskajās aprindās u. c.) pārstāvētu struktūru kategorizēšanai, lai nodrošinātu reģistrā iekļautās attiecīgās informācijas pareizību un atbilstību;

(3) pabeigt ekspertu grupu reģistra izveidi, nodrošinot, ka tajā ir iekļauti visi eksperti un visas ekspertu grupas un ka tajā ir pietiekami detalizēta informācija par sanāksmju protokoliem un/vai ziņojumiem;

(4) pārskatīt reģistrā sniegtās informācijas lietotājdraudzīgumu un pieejamību;

(5) veikt turpmākus pasākumus, lai saskaņā ar attiecīgajiem paziņojumiem nodrošinātu attiecīgo speciālo zināšanu un interešu jomu līdzsvarotu pārstāvību ekspertu grupās.”

G. Par ombuda priekšlikuma pirmo daļu (“piemērošanas jomas precizēšana”)

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc mierizlīguma priekšlikuma

145. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka abi paziņojumi, kā izriet no to satura, pirmām kārtām attiecas uz politikas veidošanas ciklu. Komisija norādīja, ka Pamatnostādnēs par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu ir norādīts, ka tās “ir būtiskas speciālo zināšanu iesaistīšanai visos politikas veidošanas cikla posmos”. Tāpat paziņojumā par minimālajiem standartiem attiecībā uz apspriešanos “apspriešanās” ir definētas kā “procesi, ar kuru palīdzību Komisija vēlas piesaistīt pie ieinteresētajām personām nepiederošu personu ieguldījumu politikas veidošanā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas”.

146. Komisija piebilda, ka tā var piemērot abos paziņojumos ietvertos principus un pamatnostādnes arī attiecībā uz ekspertu grupām, kas nodarbojas ar jautājumiem, kuri neietilpst politikas veidošanas ciklā. Apsverot dažādas apspriešanās iespējas šajā sakarā, Komisija vadās pēc proporcionalitātes principa. Tas nozīmē, ka Komisijas apspriešanās vajadzības tiek novērtētas katrā gadījumā atsevišķi un attiecīgie pasākumi tiek izstrādāti proporcionāli veicamajam uzdevumam, ņemot vērā, piemēram, attiecīgo nozari un attiecīgo jautājumu. Noslēgumā Komisija norādīja, ka “šo noteikumu būtība” attiecas arī uz ekspertu grupām, kas darbojas ārpus politikas veidošanas cikla, neraugoties uz to, ka tajos izklāstītie proporcionalitātes apsvērumi formāli attiecas tikai uz politikas veidošanas ciklu.

147. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz mierizlīguma priekšlikumu nesniedza konkrētas piezīmes par šo jautājumu.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

148. Ombuds uzskata, ka Komisija ir sniegusi skaidrojumus par iepriekš minēto paziņojumu piemērojamību. Tādējādi tā paskaidroja, ka i) tie abi ir pielāgoti politikas veidošanas ciklam; ii) to būtība tomēr var attiekties uz ekspertu grupām ārpus politikas veidošanas cikla; un iii) uz to, cik lielā mērā tos piemēro grupām ārpus politikas veidošanas cikla, attiecas proporcionalitātes princips. Tādēļ viņa secina, ka Komisija ir pieņēmusi mierizlīguma priekšlikuma pirmo daļu.

H. Attiecībā uz Ombuda priekšlikuma otro daļu (“Kritēriji dažādu struktūru iedalīšanai kategorijās”)

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc mierizlīguma priekšlikuma

149. Komisija norādīja, ka tās noteikumos par ekspertu grupām ir paredzēti četri dažādi grupu locekļu veidi: i) privātpersonas, kas ieceltas privātpersonas statusā, ii) personas, kas pārstāv kopīgas intereses, iii) organizācijas šā vārda plašākajā nozīmē un iv) dalībvalstu iestādes. Komisija norādīja, ka, lai plašai sabiedrībai sniegtu papildu skaidrojumus par atšķirībām starp dalībnieku veidiem, tā grozīja skaidrojošo tekstu, kas 2013. gada jūlijā bija pieejams reģistrā.

150. Komisija 2012. gada pavasarī uzdeva saviem dienestiem pārskatīt grupas, kurās ir locekļi, kas iecelti privātpersonas statusā, lai nodrošinātu noteikumu pilnīgu ievērošanu. Šīs pārskatīšanas rezultātā atklājās, ka vairāki eksperti bija iekļauti reģistrā kā privātpersonas statusā iecelti eksperti, lai gan patiesībā viņi bija ieinteresēto personu vai dalībvalstu pārstāvji. Tas tika labots 2012. gada vasarā.

151. Komisija arī atsaucās uz savas atbildes pielikumu. Pielikuma nosaukums ir „Pašreizējais stāvoklis saistībā ar Eiropas Parlamenta paredzētajiem nosacījumiem, lai atceltu 2012. gada budžeta rezervi attiecībā uz ekspertu grupām (EUR 2 miljoni)”, un tas datēts ar 2012. gada 6. septembri. Viens no nosacījumiem, ko Parlaments izvirzīja, lai atceltu rezervi, bija aizliegt lobētājiem un korporatīvajiem vadītājiem darboties ekspertu grupās “personīgā statusā”. Kā viens no turpmākajiem pasākumiem, ko Komisija veikusi šajā sakarā, pielikumā ir minēts, ka Komisija ir sākusi pārskatīt tās atbildībā esošās ekspertu grupas, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti noteikumi par interešu konfliktu. Turklāt pārskatā atklājās, ka daži vai visi eksperti no 31 grupas faktiski ir ieinteresēto personu un dažos gadījumos dalībvalstu pārstāvji, bet ne eksperti, kas iecelti privātpersonas statusā. Saskaņā ar pielikumu nepieciešamo izmaiņu veikšanai būs jāgroza Komisijas lēmumi, ar kuriem izveido attiecīgās grupas.

152. Pēc tam Komisija norādīja, ka kopš 2012. gada vasaras tās dienesti ir veikuši papildu pasākumus saistībā ar citām problemātiskām lietām, arī atbildot uz vairāku ieinteresēto personu, tostarp sūdzības iesniedzēja, pieprasījumiem. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz vēl diviem pielikumiem, kuros ziņots par pašreizējo stāvokli attiecīgi 2013. gada februārī un jūnijā, un vēl vienu pielikumu, kurā ietvertas atsevišķu Komisijas dienestu atbildes uz ieinteresēto personu komentāriem par konkrētām ekspertu grupām. Komisija piebilda, ka ieinteresēto personu pieprasījumi tai tika nosūtīti vai nu tieši, vai ar “domājošu” Parlamenta deputātu grupas starpniecību, ar kuru tā 2012. gadā izveidoja neformālu dialogu par ekspertu grupām.

153. Komisija secināja, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, tā neuzskata par nepieciešamu noteikt papildu konkrētus kritērijus dažādu grupās pārstāvētu struktūru klasificēšanai. Locekļu kategorizācija drīzāk būtu jāveic katrā gadījumā atsevišķi, ievērojot spēkā esošos noteikumus un ņemot vērā attiecīgo Komisijas dienestu rīcībā esošo informāciju par atsevišķiem locekļiem. Šī pieeja būtu jāpiemēro arī organizāciju iedalīšanai kategorijās (korporatīvās organizācijas, NVO, universitātes u. c.). Komisija uzsvēra savu apņemšanos nodrošināt, ka šī pieeja tiek konsekventi piemērota visos ģenerāldirektorātos un ka ekspertu grupu locekļu vārdi tiek pienācīgi norādīti reģistrā. Tā arī norādīja, ka, šādi rīkojoties, tā turpinās sadarboties ar ieinteresētajām personām un Parlamentu.

154. Savā atbildē Komisija pievienoja arī pielikumu ar nosaukumu "Grupas, kurās dalība ir precizēta reģistrā". Pielikumā ir uzskaitīti precizējumi, kas veikti attiecībā uz kopumā 31 ekspertu grupu.

155. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka lielākā daļa no visām organizācijām, kas nav apzīmētas kā tādas, kuras pārstāv korporatīvās intereses, ir klasificētas kā “apvienības”. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šis neprecīzais apzīmējums, kas attiecas uz NVO, arodbiedrībām, lauksaimniekiem un kooperatīviem, nenorāda, kādu interesi attiecīgā organizācija varētu pārstāvēt. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka “starptautiska organizācija” ir vēl viens neskaidrs un visaptverošs marķējums, kas ļauj aptvert uzņēmumu intereses.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

156. Ombuds ņem vērā Komisijas viedokli, ka nav nepieciešams noteikt īpašus papildu kritērijus, lai klasificētu dažādas struktūras, kas pārstāvētas ekspertu grupās. Viņa arī atzīst, ka Komisija uzsvēra, ka pašreizējie noteikumi jau paredz atšķirību starp dažādām struktūrām. Šajā ziņā viņa arī norāda, ka Komisijas reģistrā tagad ir paredzēta saite ar nosaukumu "Ekspertu grupas paskaidroja", kurā tostarp ir izskaidroti grupas dalībnieku veidi un, to darot, ir norādītas četras subjektu kategorijas, uz kurām Komisija ir atsaukusies savā atbildē uz mierizlīguma priekšlikumu (skat. iepriekš 149. punktu).

157. Attiecībā uz kategoriju “organizācijas” reģistrā ir sniegti šādi paskaidrojumi: "Organizācijas šā vārda plašākajā nozīmē, tostarp uzņēmumi, apvienības, NVO, arodbiedrības, universitātes, pētniecības institūti, ES struktūras un starptautiskas organizācijas. Šīs organizācijas izvirza personas par saviem pastāvīgajiem pārstāvjiem grupā vai ieceļ pārstāvjus uz ad hoc pamata atkarībā no sanāksmes darba kārtības.“Tāpēc ir pilnīgi pareizi apgalvot, ka locekļi, kas klasificēti kā organizācijas, faktiski var būt ļoti atšķirīgi pēc būtības un tādējādi var būt, piemēram, korporatīvie locekļi, NVO vai pētniecības institūti. Tomēr tas nerada bažas, ja ir norādīts organizācijas nosaukums, un tādējādi ļauj gūt precīzu priekšstatu par konkrēta grupas dalībnieka darbības jomu.

158. Tomēr ombuds arī atgādina, ka reģistrā ekspertu grupu institucionālie locekļi nav vienkārši minēti kā "organizācijas", bet gan sadaļā "kategorija" ir paskaidrots, vai organizācija ir, piemēram, NVO un apvienība vai arodbiedrība. Kā norādīts mierizlīguma priekšlikumā, tas var būt sarežģīts uzdevums, piemēram, apzīmēt konkrētu organizāciju kā apvienību vai NVO.

159. Lai gan ombude joprojām uzskata, ka Komisijai varētu būt lietderīgi apsvērt iespēju sniegt norādījumus saviem darbiniekiem attiecībā uz precīzu izpratni par tādiem jēdzieniem kā "NVO" vai "asociācija", viņa arī uzskata, ka pat tad, ja šādi norādījumi būtu ieviesti, kā to pareizi norādījusi Komisija, lēmums par konkrēta locekļa pienācīgu kategorizāciju galu galā ir jāpieņem katrā gadījumā atsevišķi.

160. Turklāt jāatzīmē, ka, tā kā gan organizācijas nosaukums, gan kategorija, pie kuras tā pieder, ir publiski pieejami reģistrā, jebkurš šāds lēmums ir pakļauts publiskai kontrolei. Ņemot vērā to, ka Komisija ir vairākkārt skaidri norādījusi, ka tā ir gatava labot iespējamās kļūdas, un šīs izmeklēšanas gaitā faktiski ir veikusi vairākus šādus labojumus, ombuds uzskata, ka šobrīd nav vajadzības turpināt izskatīt šo jautājumu.

I. Attiecībā uz Ombuda priekšlikuma trešo daļu (“Reģistra pabeigšana”)

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc mierizlīguma priekšlikuma

161. Komisija atkārtoti pauda pārliecību, ka ar jauno reģistru, ko izveidoja 2010. gada decembrī, pārredzamība ekspertu grupu jomā ir daudzējādā ziņā efektīvi uzlabota. Komisija atzina, ka, ņemot vērā apstrādājamās informācijas milzīgo apjomu, pāreja no vecās uz jauno reģistra versiju prasīja ilgāku laiku, nekā paredzēts, un tika pabeigta tikai 2012. gada sākumā. Tajā pašā laikā tā norādīja, ka reģistrs ir "dzīvs" instruments, kas ietver informāciju par simtiem grupu, par kurām atbild desmitiem dažādu Komisijas dienestu. Reģistrā katru dienu tiek veiktas izmaiņas, ņemot vērā informāciju, ko kodējuši attiecīgie dienesti un apstiprinājis Ģenerālsekretariāts saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem. Komisija apgalvoja, ka šajā kontekstā nepilnības vai neprecizitātes dažkārt nav pilnībā novēršamas.

162. Komisija pauda nožēlu, ka reģistrā nav publicēta informācija par "Padomdevēju grupu "Enerģētikas ceļvedis 2050". Ņemot vērā to, ka darbs tika veikts dažu mēnešu laikā no 2011. gada maija līdz septembrim, kad notika tikai trīs sanāksmes, šī grupa tika uzskatīta par vairākām ad hoc sanāksmēm, nevis par pienācīgu Komisijas ekspertu grupu. Tomēr pilnīga pārredzamība tika nodrošināta īpašā tīmekļa vietnē [34].

163. Tomēr Komisija uzstāja, ka iespējamām neatbilstībām, kas konstatētas konkrētā dienā, nevajadzētu liecināt par to, ka reģistrs pats par sevi ir nepilnīgs vai nenodrošina pienācīgu pārredzamību. Tā arī norādīja, ka vairākas sūdzības iesniedzēja iesniegtās piezīmes nav pamatotas vai tajās nav ņemtas vērā jaunākās norises vai īpaši apstākļi, kādos konkrētas grupas ir darbojušās. Pēc tam Komisija izteica piezīmes par vairākām grupām, par kurām, kā norādīja sūdzības iesniedzējs, informācija reģistrā netika publicēta.

164. Saskaņā ar Komisijas arhīviem informācija par "Tīrvērtes un norēķinu konsultatīvo un uzraudzības ekspertu grupu 2 (CESAME 2)" tika publicēta reģistrā 2008. gada oktobrī un tādējādi bija redzama sūdzības iesniegšanas laikā. Šī grupa tika slēgta 2010. gada decembrī, un tas izskaidro, kāpēc tā vairs netika iekļauta reģistrā, kad sūdzības iesniedzējs 2011. gada jūnijā iesniedza ombudam savus apsvērumus. Šajā sakarā Komisija paskaidroja, ka reģistrs sākotnēji bija iecerēts kā datubāze, kurā iekļautas tikai aktīvās grupas. No 2013. gada aprīļa šī grupa ir iekļauta reģistrā kā slēgta grupa, kas ir rezultāts Komisijas ieviestajiem uzlabojumiem meklētājprogrammā, kuri ļauj meklēt ne tikai aktīvās grupas, bet arī grupas, kas ir apturētas, un slēgtas grupas.

165. Komisija uzstāja, ka informācija par “CARS 21” jau bija publicēta reģistrā laikā, kad sūdzības iesniedzējs 2011. gada jūnijā iesniedza savus apsvērumus ombudam, jo šīs informācijas publicēšana notika 2011. gada maija sākumā. Šī grupa tika apturēta 2013. gada februārī un pēc tam slēgta 2013. gada jūnijā. Komisija apgalvoja, ka tas pats attiecas uz „Juridiskās noteiktības grupu”, kas tika slēgta 2010. gada decembrī un tādējādi nebija redzama reģistrā līdz 2013. gada aprīlim. Visbeidzot, 2006. gada jūnijā "Biotehnoloģiju konkurētspējas konsultatīvā grupa" ar šādu nosaukumu tika iekļauta reģistrā. 2008. gadā šīs grupas nosaukums tika mainīts uz “Bioloģisko produktu ad hoc padomdevēju grupa”, kas izskaidro, kāpēc to nevarēja atrast reģistrā ar sākotnējo nosaukumu, kad sūdzības iesniedzējs 2011. gada jūnijā iesniedza apsvērumus ombudam.

167. Komisija norādīja, ka tā joprojām ir apņēmības pilna nodrošināt, ka reģistrs nodrošina ekspertu grupu pilnīgu pārredzamību, un uzsvēra savu gatavību labot neatbilstības un faktu kļūdas, par kurām tai ir ziņots. Tā atgādināja, ka ir vairākkārt rīkojusies šajā sakarā, arī atbildot uz konkrētām piezīmēm un pieprasījumiem, ko izteikušas vairākas ieinteresētās personas, tostarp sūdzības iesniedzējs.

168. Komisija arī norādīja, ka 2012. gada martā pēc Parlamenta pieprasījuma un saskaņā ar Ombuda priekšlikumu tā apņēmās vēl vairāk palielināt ekspertu grupu veiktā darba pārredzamību, publicējot visus attiecīgos dokumentus (piemēram, darba kārtības, protokolus un dalībnieku iesniegumus) vai nu reģistrā, vai izmantojot saiti no reģistra uz īpašu tīmekļa vietni. Komisija apgalvoja, ka šī apņemšanās, kas attiecas uz dokumentiem, kuri sagatavoti no 2012. gada 1. aprīļa, pozitīvi reaģē uz ombuda priekšlikumu un atbilst pamatnostādnēm par speciālo zināšanu apkopošanu un izmantošanu. Komisija apstiprināja savu apņemšanos un uzsvēra, ka tā cenšas nodrošināt, lai visi attiecīgie dokumenti tiktu faktiski publicēti.

169. Komisija pauda pārliecību, ka, lai gan sanāksmju ziņojumu detalizācijas pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem un tādējādi to nevar pilnībā standartizēt Komisijas līmenī, dažādu attiecīgo dokumentu publicēšanai būtu jāļauj plašai sabiedrībai būt pienācīgi informētai par ekspertu grupu darbu. Tā piebilda, ka izņēmumi no publicēšanas ir iespējami, ja dokumenta izpaušana varētu kaitēt sabiedrības vai privāto interešu aizsardzībai, kā noteikts Regulas 1049/2001 4. pantā [35]. Visbeidzot, Komisija piekrita ombudam, ka interešu konfliktus var vieglāk atklāt, ja reģistrā ir pieejama atbilstoša informācija par ekspertu grupu locekļiem un grupu veiktajām darbībām.

170. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka reģistra izveide un tā pakāpeniska uzlabošana ir ļāvusi sabiedrībai labāk izprast ekspertu grupas. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka pilsoniskās sabiedrības un EP deputātu spiediens ir licis Komisijai augšupielādēt reģistrā visus attiecīgos dokumentus, tostarp sanāksmju darba kārtības, protokolus un komentārus. Tajā pašā laikā sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka attiecībā uz jaunām ekspertu grupām vēl nav iespējams novērtēt, vai Komisija ir izpildījusi savus solījumus. Atzīstot “noteiktus uzlabojumus”, sūdzības iesniedzējs norādīja arī uz problēmām noskaidrot, cik ilgi grupas ir darbojušās.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

171. Ombuds pieņem zināšanai Komisijas sniegto informāciju, ka reģistrs tika pabeigts 2012. gada sākumā, un atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu nodrošināt pārredzamību arī attiecībā uz slēgtām grupām.

172. Kā uzsvērts mierizlīguma priekšlikumā, ir būtiski, lai reģistrā pieejamā informācija būtu pilnīga un uzticama. Tas nozīmē, ka reģistram būtu jāsniedz informācija arī par tām grupām, kuras informāciju par savu darbu dara pieejamu atsevišķās tīmekļa vietnēs. Turklāt tas nozīmē, ka jebkādas izmaiņas, kas notiek ekspertu grupas pastāvēšanas un darbības laikā, tiks laikus reģistrētas reģistrā.

173. Šajā kontekstā ombude ar gandarījumu atzīmē Komisijas atjaunoto apņemšanos uzturēt reģistru pilnīgu un atjauninātu un reģistrā darīt pieejamu ekspertu grupu darba būtību, tostarp darba kārtības, protokolus un dalībnieku iesniegumus.

174. Ņemot vērā arī to, ka sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina, ka ir veikti uzlabojumi, ombuds secina, ka Komisija ir pieņēmusi mierizlīguma priekšlikuma trešo daļu. Ombuds ņem vērā sūdzības iesniedzēja bažas par to, ka nav pieejama informācija par datumu, kad grupas sāka savu darbību, un aicina Komisiju ņemt to vērā. Turklāt attiecībā uz grupām, kuras savas pastāvēšanas laikā ir mainījušas savu nosaukumu, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi reģistrā reģistrēt gan veco, gan jauno nosaukumu, lai nodrošinātu iespēju izgūt grupas reģistrā, meklējot kādu no šiem nosaukumiem.

175. Visbeidzot ombuds norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz grupām, kas izveidotas pēc 2012. gada 20. septembra, un attiecībā uz šīm grupām norādīja, ka vēl nav iespējams novērtēt, vai Komisija ir izpildījusi savas saistības. Lai gan ombude uzskata, ka šis fakts neietekmē iepriekš minēto secinājumu, viņa patur tiesības iekļaut šo aspektu savā izmeklēšanā pēc savas iniciatīvas attiecībā uz ekspertu grupām, kas paredzēta 2014. gadā (sk. 194. punktu turpmāk).

J. Par Ombuda priekšlikuma ceturto daļu (“Lietotājdraudzīguma un pieejamības pārskatīšana”)

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc mierizlīguma priekšlikuma

176. Atbildē uz Ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija apgalvoja, ka pēdējos gados tā ir ievērojami uzlabojusi gan reģistrā iekļautās informācijas lietotājdraudzīgumu, gan pieejamību. Konkrētāk, Komisija norādīja, ka:

i) pastāvīgi ir uzlabota kodēto datu precizitāte un lasāmība;

ii) 2012. gada augustā reģistrā tika ieviesta "ziņu sadaļa", kas cita starpā nodrošina vienotu piekļuves punktu informācijai par jauniem uzaicinājumiem iesniegt pieteikumus, kuri saistīti ar sarakstā iekļautām vai iekļaujamām grupām, cita starpā atvieglojot piekļuvi plašai sabiedrībai un ekspertiem, kuri ir ieinteresēti kļūt par grupu locekļiem;

iii) meklētājprogramma ir uzlabota un no 2013. gada aprīļa ļauj meklēt slēgtas grupas, savukārt informācija par slēgtām grupām iepriekš tika svītrota no reģistra; un

iv) kopš 2013. gada aprīļa visi dati ir lejupielādējami no reģistra mašīnlasāmā formātā.

177. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nav konkrēti atgriezies pie šā jautājuma.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

178. Ombuds uzskata, ka Komisija ir panākusi ievērojamu progresu šajā jomā vairākos līmeņos, un īpašu nozīmi piešķir tam, ka reģistrs tagad konsekventi ļauj izgūt informāciju arī par slēgtām grupām. Tādēļ viņa secina, ka Komisija ir pieņēmusi viņas mierizlīguma priekšlikuma ceturto daļu.

K. Attiecībā uz ombuda priekšlikuma piekto daļu (“… līdzsvarotas pārstāvības nodrošināšana”)

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc mierizlīguma priekšlikuma

179. Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija ar gandarījumu atzīmēja ombuda viedokli, ka tā ir ieviesusi atbilstīgus noteikumus, lai nodrošinātu dažādu interešu līdzsvarotu pārstāvību tās ekspertu grupās. Turklāt Komisija uzskatīja par ievērības cienīgu to, ka ombuds tam piekrīt, ka ieinteresēto personu vispārējās līdzdalības un pārstāvības pakāpe būtu jānovērtē, ņemot vērā visas Komisijas iniciatīvas, un ka līdzsvarota un plurālistiska dialoga nodrošināšanu nevar pielīdzināt aritmētiskam uzdevumam.

180. Attiecībā uz spēkā esošo noteikumu par ekspertu grupu sastāvu īstenošanu Komisija norādīja, ka tā piešķir lielu nozīmi ombuda aicinājumam risināt problemātiskas lietas. Komisija norādīja, ka faktiski dažu pēdējo gadu laikā tā jau ir veikusi būtiskus pasākumus, lai novērstu iespējamo nelīdzsvarotību. Jo īpaši 2012. gada pavasarī Komisijas dienesti veica vispārēju pārskatu par ekspertu grupām, kurās nav tikai valsts iestāžu. Komisijas veiktās pārskatīšanas rezultātā tika mainīts vai tiek mainīts vairāku sūdzības iesniedzēja minēto grupu sastāvs. Komisija piebilda, ka šīs darbības tika veiktas arī, atbildot uz ieinteresēto personu pieprasījumiem, neatkarīgi no tā, vai tie tika nosūtīti tieši Komisijai vai ar iepriekš minētās „līdzīgi domājošo” EP deputātu grupas starpniecību.

181. Lai iegūtu sīkāku informāciju, Komisija atsaucās uz iepriekš minētajiem pielikumiem (skat. iepriekš 151. un 152. punktu).

182. Pēc tam Komisija paskaidroja, ka vairākos gadījumos, neraugoties uz uzaicinājumiem iesniegt pieteikumus un tiešiem uzaicinājumiem no Komisijas dienestiem, nebija iespējams iecelt pietiekamu skaitu jaunu locekļu. Dažos gadījumos nebija iespējams iecelt jaunus locekļus. Tas bieži bija saistīts ar saņemto pieteikumu ierobežoto skaitu un to, ka daudzi pieteikumi nebija piemēroti veicamajam darbam. Komisija piebilda, ka tā atkārtoti informēja ieinteresētās personas un EP deputātus, ka tās dienesti ir gatavi izskatīt papildu pieteikumus no ieinteresētajām NVO vai pilsoniskās sabiedrības, lai rastu labāku līdzsvaru tām grupām, kurās līdzsvars joprojām nav optimāls.

183. Lai iegūtu sīkāku informāciju, Komisija atsaucās uz iepriekš minētajiem pielikumiem (skat. iepriekš 151. un 152. punktu).

184. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina, ka publisku kampaņu un dažu EP deputātu spiediena rezultātā daži ģenerāldirektorāti ir veikuši pasākumus, kuru rezultātā dažas ekspertu grupas, kurās dominē uzņēmumi, ir likvidētas vai pakļautas jaunām uzaicinājumu iesniegt pieteikumus kārtām. Sūdzības iesniedzējs arī ņēma vērā Komisijas piekrišanu tam, ka uzņēmumu interesēm nevajadzētu ļaut dominēt ekspertu grupās.

185. Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka attiecībā uz grupām, kas izveidotas laikposmā no 2012. gada 20. septembra līdz 2013. gada 20. septembrim (turpmāk “jaunas ekspertu grupas”), Komisijas neoficiālais dialogs ar EP deputātiem ir izrādījies neveiksmīgs, jo Komisija, šķiet, “ir pārkāpusi savu solījumu”. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka uzņēmumu intereses joprojām dominē jaunās ekspertu grupās, ko uztur galvenie Komisijas ģenerāldirektorāti, piemēram, Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD, Uzņēmējdarbības ĢD un Komisijas Ģenerālsekretariāts. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju visā Komisijā “jaunajās ekspertu grupās ir vairāk korporatīvo pārstāvju (52 %) nekā visās pārējās ieinteresētās personas kopā, un MVU un arodbiedrībām katrai ir tikai 3 % vietu”. Sūdzības iesniedzējs sniedza detalizētus skaitļus, lai pamatotu savu viedokli, un, piemēram, attiecībā uz grupu “CARS 2020” apgalvoja, ka tajā “joprojām ir 10 no 16 vietām, ko aizpilda korporatīvās intereses”.

Ombuda novērtējums pēc mierizlīguma priekšlikuma

186. Samierinoša risinājuma priekšlikumā ombude lūdza Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgo speciālo zināšanu un interešu jomu līdzsvarotu pārstāvību ekspertu grupās.

187. No Komisijas iesniegtās informācijas un jo īpaši no tās atbildes pielikumiem, kuros ietverta sīka informācija par veiktajiem pasākumiem, izriet, ka Komisija ir panākusi ievērojamu progresu ekspertu grupu līdzsvara atjaunošanā. Tādējādi, piemēram, trīs ziņojumi par pašreizējo stāvokli saistībā ar Komisijas veikto esošo grupu pārskatīšanu liecina, ka Komisija ir apņēmusies atjaunot līdzsvaru starp vairāk nekā piecdesmit grupu sastāvu. Konkrētāk, Komisijas 2013. gada februāra ziņojumā par pašreizējo stāvokli ir norādīts, ka trīspadsmit grupas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātā ir līdzsvarotas, pamatojoties uz vienu uzaicinājumu izteikt ieinteresētību. Turklāt tajā pašā ziņojumā ir norādīts, ka vairākas grupas, attiecībā uz kurām tika apgalvots, ka to sastāvs ir nelīdzsvarots, ir slēgtas. Konkrēti attiecībā uz grupu “CARS 2020”, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savos apsvērumos un kura aizstāja grupu “CARS21”, tas pats ziņojums liecina, ka Komisija uzaicināja vēl divus ar nozari nesaistītus dalībniekus uz jaunās grupas pirmo sanāksmi 2013. gada februārī, lai uzlabotu interešu līdzsvaru. Komisija piebilda, ka “šīs grupas atklāta uzklausīšana ir plānota vasaras sākumā, tāpēc visām ieinteresētajām personām būs iespēja paust savu viedokli un viedokļus par tematiem, ar kuriem grupa nodarbojas”.

188. Protams, aina nav perfekta, un pati Komisija norādīja uz problēmām centienos panākt līdzsvarotu pārstāvību. Jo īpaši Komisija atsaucās uz attiecīgo grupu skaitu, izmaiņu procesu sarežģītību un institucionālajiem ierobežojumiem, kā rezultātā bija vajadzīgs zināms laiks, lai pilnībā īstenotu savu stingro politisko apņemšanos nodrošināt šo grupu līdzsvarotu sastāvu. Komisija arī norādīja, ka, neraugoties uz uzaicinājumiem iesniegt pieteikumus un tiešiem uzaicinājumiem no Komisijas dienestiem, nav iespējams iecelt pietiekamu skaitu jaunu locekļu noteiktās grupās, piemēram, vairākās grupās, ko uzņem Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts. Tomēr ombude norāda, ka Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāts 2013. gada jūnija ziņojumā par pašreizējo stāvokli apstiprināja gatavību “izskatīt papildu pieteikumus no ieinteresētajām NVO vai pilsoniskās sabiedrības, lai rastu labāku līdzsvaru tām grupām, kurās galīgais rezultāts joprojām nav optimāls”.

189. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atzina, ka ir panākts progress attiecībā uz esošajām grupām. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja uz problēmām saistībā ar jaunām ekspertu grupām, proti, tām, kas izveidotas laikposmā no 2012. gada 20. septembra līdz 2013. gada 20. septembrim.

190. Attiecībā uz šīm jaunajām ekspertu grupām ombuds atgādina, ka šī sūdzība tika iesniegta 2010. gadā un attiecās uz daudzām tajā laikā pastāvošām ekspertu grupām. Līdz ar to ombuda mierizlīguma priekšlikums un Komisijas atbilde uz to attiecās uz grupām, kuras sūdzības iesniedzējs bija iekļāvis savā sūdzībā.

191. Lai gan ombuds principā varētu paplašināt savu izmeklēšanu, lai izpētītu jaunās ekspertu grupas, uz kurām sūdzības iesniedzējs atsaucās savos apsvērumos un kuras tika izveidotas izmeklēšanas gaitā, viņš neuzskata par lietderīgu to darīt, ņemot vērā procesuālās ekonomijas intereses.

192. Ņemot vērā Komisijas veiktos nepārprotamos uzlabojumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēja sūdzībā minētajām ekspertu grupām, ombuds secina, ka Komisija ir pieņēmusi mierizlīguma priekšlikuma piekto daļu.

193. Neraugoties uz šo konstatējumu, sūdzības iesniedzēja apsvērumos sniegtā informācija rada bažas par jaunām ekspertu grupām. Tādēļ ombuds uzskata, ka ir ļoti svarīgi rūpīgi sekot līdzi situācijai.

194. Konkrētāk, Ombuds plāno 2014. gadā sākt izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par Komisijas ekspertu grupu sastāvu. Tas ne tikai ļaus viņai rūpīgi iepazīties ar jebkādām turpmākām izmaiņām Komisijas praksē, jo īpaši attiecībā uz grupām, kas izveidotas, sākot ar 2012. gada septembri. Uzsākot šādu izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, visām ieinteresētajām personām, kas ir ieinteresētas šajā jautājumā, tiks dota iespēja paust savu viedokli, tādējādi ļaujot ombudam ņemt vērā šo viedokli.

L. Secinājumi

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombude slēdz to ar šādiem secinājumiem:

Komisija ir pieņēmusi ombuda mierizlīguma priekšlikuma pirmo un trešo līdz piekto daļu.

Attiecībā uz otro daļu ombuda turpmāka rīcība pašlaik nav nepieciešama.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2013. gada 19. decembrī

---

[1] Par Komisijas kompetences apkopošanu un izmantošanu: Principi un pamatnostādnes, „Zināšanu bāzes uzlabošana labākai politikai”, COM(2002) 713 galīgā redakcija, Brisele, 11.12.2002.

[2] Ceļā uz pastiprinātu apspriežu un dialoga kultūru — Komisijas apspriežu ar ieinteresētajām personām vispārīgie principi un obligātie standarti, COM(2002)704, Brisele, 11.12.2002.

[3] Ģenerāldirektorāts ir ģenerāldirektorāts.

[4] "- Konsultatīvā grupa biotehnoloģijas konkurētspējas jautājumos (CBAG)

Augsta līmeņa grupa Eiropas ķīmiskās rūpniecības konkurētspējas jautājumos

- Eiropas Drošības izpētes konsultatīvā padome

Augsta līmeņa grupa konkurētspējas, enerģētikas un vides jautājumos

Uzraudzība de la moyenne des émissions spécifiques de CO2 dues aux véhicules particuliers neufs

ogļu sadedzināšana, tīras un efektīvas ogļu tehnoloģijas, CO2 uztveršana.

[5] C(2010) 7649 galīgā redakcija, 2010. gada 10. novembris.

[6] Kodekss ir pieejams ombuda tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu/resources/code.faces#/page/1

[7] K(2005) 2817, 2005. gada 27. jūlijs.

[8] Sk. iepriekš 5. zemsvītras piezīmi.

[9] SEC(2010) 1360 galīgā redakcija.

[10] Skatīt iepriekš 3. zemsvītras piezīmi.

[11] Skatīt iepriekš 2. zemsvītras piezīmi.

[12] Zaļā grāmata "Eiropas pārredzamības iniciatīva", COM(2006) 194 galīgā redakcija, 2006. gada 3. maijs.

[13] Baltā grāmata par Eiropas pārvaldību, COM(2001) 428 galīgā redakcija, Brisele, 2001. gada 25. jūlijs.

[14] Sk. iepriekš 11. zemsvītras piezīmi.

[15] Skatīt: http://ec.europa.eu/energy/energy2020/roadmap/doc/sec_2011_1569_1.pdf

[16] 19. lpp. Mans izcēlums.

[17] Sk. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.

[18] Mans izcēlums.

[19] Sk. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.

[20] COM(2010) 543 galīgā redakcija.

[21] Mans izcēlums.

[22] Mans izcēlums.

[23] Mans izcēlums.

[24] Sk. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.

[25] Komisijas 2004. gada 23. aprīļa Lēmums 2004/391/EK par padomdevēju grupām kopējās lauksaimniecības politikas jautājumos, OV L 120, 20. lpp.

[26] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/1/EK (2008. gada 15. janvāris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (kodificēta versija) (OV 2008, L 24, 8. lpp.).

[27] Padomes Lēmums 2008/114/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka Euratom Apgādes aģentūras statūtus (OV 2008, L 41, 15. lpp.).

[28] Sk. iepriekš 25. zemsvītras piezīmi.

[29] Lēmums, ar ko izbeidz ombuda izmeklēšanu par sūdzību 2558/2009(TN)DK, 8. un 9. punkts.

[30] Lēmums, ar ko izbeidz ombuda izmeklēšanu par sūdzību 2558/2009(TN)DK, 12. punkts; Lēmums, ar ko izbeidz ombuda izmeklēšanu par sūdzību 2097/2011/RA, 32. punkts; Ieteikuma projekts sūdzībā 1151/2008/ANA, 70. punkts.

[31] Lēmums, ar ko izbeidz ombuda izmeklēšanu par sūdzību 2558/2009(TN)DK, 13. punkts; Lēmums, ar ko izbeidz ombuda izmeklēšanu par sūdzību 2097/2011/RA, 33. punkts; Ieteikuma projekts sūdzībā 1151/2008/ANA, 70. punkts.

[32] C(2010) 7649 galīgā redakcija, 2010. gada 10. novembris, II.2. iedaļa.

[33] 9. lpp.

[34] http://ec.europa.eu/energy/energy2020/roadmap/index_en.htm.

[35] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).