Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas nevalstiska organizācija, kas darbojas vairāku NVO vārdā.

2. Šis iebildums attiecas uz Eiropas Komisijas lomu, līdzfinansējot Vācijas iestāžu uzsāktā pētījuma veikšanu, lai izpētītu dažādas iespējas Donavas upes attīstīšanai posmā starp Štraubingu un Vilshofenu. Pētījums tika veikts TEN-T projekta ietvaros ar Komisijas finansējumu EUR 16,5 miljonu apmērā.

3. Pētījuma mērķis bija pārvarēt strupceļu debatēs par divām iespējamām attīstības iespējām, kas turpinās aptuveni divas desmitgades.

4. Pirmajā no šīm iespējām, ko sauc par A variantu, ir paredzēta aizsardzība pret plūdiem un citi pasākumi, bet nav paredzēta slūžu konstrukcija. Vides grupas dod priekšroku A variantam, jo tiek uzskatīts, ka tas saglabā pēdējo brīvi plūstošo upes posmu tās vidusdaļā.

5. Otra no šīm iespējām, ko sauc par variantu C280, paredz izlīdzinātu iegrimi 2,8 m un paredz slūžu izbūvi, lai apietu upes līkumu. Iekšējo ūdensceļu transporta operatori dod priekšroku variantam C280.

6. Komisijas finansēšanas lēmumā ir iekļauts noteikums par interešu konfliktiem.

7. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas, ka Vācijas iestādes ir iecēlušas RMD Wasserstraßen GmbH (turpmāk "RMD"), sabiedrību ar ierobežotu atbildību, lai vadītu izpēti par dažādām iespējām attīstīt iepriekš minēto Donavas posmu, rada interešu konfliktu, kas ir pretrunā Komisijas lēmumam par finansējumu. Sūdzības iesniedzēja uztvertais interešu konflikts izriet no šādiem diviem apsvērumiem:

i) RMD kā inženiertehniskais uzņēmums būs projekta vadītājs attiecīgajā upes posmā, un tā atlīdzība būs tieši atkarīga no kopējām būvniecības izmaksām. Būtu ievērojami dārgāk aizsprostot upi, nevis veikt citus pasākumus, lai to regulētu;

ii) RMD ir meitasuzņēmums sabiedrībai ar ierobežotu atbildību, kas pati pieder lielam komunālo pakalpojumu uzņēmumam. RMD ir līgumiskas tiesības izmantot visas piemērotās būves Donavā elektroenerģijas ražošanai. Ja iepriekš minētajā posmā būtu jāiekļauj slūžas, RMD būtu viegli gūt ekonomisku priekšrocību no hidroelektrostacijas būvniecības. Faktiski RMD iepriekš bija nepārprotami veicinājis upes aizsprostu.

8. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 19. maijā vērsās pie Komisijas, lūdzot tai izskatīt lietu un veikt atbilstošus pasākumus, lai atrisinātu šķietamo interešu konfliktu. Sūdzības iesniedzējs savā vēstulē cita starpā pievienoja Uzraudzības grupas priekšsēdētāja ("priekšsēdētājs") 2010. gada 8. aprīļa vēstuli, kas tika izveidota, lai sekotu projekta īstenošanai. Šajā vēstulē priekšsēdētājs norādīja, ka kopš tās privatizācijas 1994. gadā RMD darbojās pilnīgā Vācijas valdības uzraudzībā un saskaņā ar tās norādījumiem. Viņš uzskata, ka institucionālie aizsardzības pasākumi novērstu jebkādu politiku, kas veicinātu aizsprosta būvniecību.

9. Komisija 2010. gada 5. augusta atbildē norādīja, ka uzraudzības grupa ir izveidota, lai nodrošinātu pētījuma pienācīgu veikšanu, un norādīja, ka tā uzticas, ka grupas apspriedes būs saskaņā ar ES tiesību aktiem. Turklāt Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs bija izvirzījis jautājumu par šķietamo interešu konfliktu uzraudzības grupā, kas, pēc tās domām, bija piemērots forums šā jautājuma izskatīšanai. Tā bija apliecinājusi sūdzības iesniedzējam, ka uzraudzīs projektu, lai nodrošinātu, ka pētījums tiek veikts pareizi.

10. Turpmākajās vēstulēs sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda bažas par šķietamo interešu konfliktu.

11. Komisija 2011. gada 18. jūlija atbildē norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir paudis neuzticību attiecībā uz RMD un sūdzējies par to, ka tam nav darīta pieejama pietiekama informācija. Komisija norādīja, ka tā ir informēta par daudzām uzraudzības grupas sanāksmēm un ka šajās sanāksmēs ir piedalījušies vides nozares pārstāvji. Komisija piebilda, ka uzraudzības grupa nesen ir publicējusi darbības pārskatu. Visbeidzot, tā aicināja sūdzības iesniedzēju atbalstīt priekšsēdētāja darbu, gatavojoties konferencei, kas notiks 2012. gada sākumā.

12. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 4. novembrī vērsās pie ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

13. Ombuds sāka izmeklēšanu par šādu apgalvojumu un prasību:

Apgalvojums

Komisija nav pienācīgi rīkojusies, saskaroties ar interešu konfliktu, ko uztvēra sūdzības iesniedzējs.

Prasījums

Komisijai būtu attiecīgi jārīkojas un jo īpaši jāturpina izmaksāt savu finansējumu tikai tad, ja nepārprotami ir izpildīti finansēšanas lēmumā izklāstītie nosacījumi.

Izmeklēšana

14. Ombuds 2011. gada 5. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju par lēmumu sākt izmeklēšanu saistībā ar tā sūdzību un vienlaikus lūdza sniegt dažus paskaidrojumus attiecībā uz sūdzību.

15. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 20. decembrī nosūtīja paskaidrojumus.

16. Ombuds 2012. gada 11. janvārī lūdza Komisiju sniegt atzinumu par šo apgalvojumu un prasību. Komisijas atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ko tas nosūtīja 2012. gada 20. jūlijā. Sūdzības iesniedzēja pārstāvētā NVO (turpmāk "NVO") 2012. gada 22. jūlijā un 2013. gada 23. janvārī iesniedza papildu apsvērumus.

17. Izanalizējis Komisijas atzinumu, ņemot vērā saņemtos apsvērumus, ombuds uzskatīja par lietderīgu iepazīties ar Komisijas lietas materiāliem. Pārbaude notika 2013. gada 13. martā. Pārbaudes ziņojuma kopija tika nosūtīta Komisijai, un vēl viena kopija tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam kopā ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs 2013. gada 29. maijā nosūtīja savus apsvērumus.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

18. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 2. decembrī iesniedza ombudam Vācijas advokātu biroja eksperta atzinumu. Eksperta 2011. gada 12. novembra atzinuma nosaukums ir "Federācijas sadarbība ar RMD bez konkursa procedūras"[1], un tajā, ņemot vērā Vācijas un ES tiesību aktus publiskā iepirkuma jomā, būtībā ir apgalvots, ka RMD iesaistīšanās izraisa vairākus tiesību aktu pārkāpumus. Vēstulē, kurā tika lūgti sūdzības iesniedzēja paskaidrojumi (sk. 14. punktu), ombuds cita starpā jautāja sūdzības iesniedzējam, vai tas plāno sūdzēties arī par iespējamu ES publiskā iepirkuma tiesību aktu pārkāpumu, ieceļot RMD. Sūdzības iesniedzējs savos paskaidrojumos norādīja, ka tas joprojām sazinās ar Komisiju attiecībā uz šo aspektu un paplašinās savu sūdzību gadījumā, ja Komisija neizskatīs tā argumentus šajā sakarā. Tādēļ ombuds šo aspektu neiekļāva savā vēstulē, lūdzot Komisijas atzinumu. Turpmākajos apsvērumos NVO uzskatīja, ka nav saprotams, ka Komisija nav aplūkojusi jautājumu par iespējamo Savienības publiskā iepirkuma noteikumu pārkāpumu, kas ir dokumentēts Komisijai iesniegtajā eksperta atzinumā. Savos apsvērumos par ziņojumu par Komisijas lietas pārbaudi sūdzības iesniedzējs atgriezās pie jautājuma par publisko iepirkumu un lūdza ombudu ņemt vērā šo eksperta atzinumu.

19. Ombude norāda, ka viņas pašreizējā izmeklēšanā nav iekļauts jautājums par to, vai pētījuma veikšana ir uzticēta RMD, un par Komisijas nostāju šajā jautājumā. Ombuds principā varētu paplašināt savu izmeklēšanu, iekļaujot arī šo jautājumu, ar nosacījumu, ka sūdzības iesniedzējs šajā sakarā ir pienācīgi administratīvi vērsies pie Komisijas (Ombuda statūtu 2. panta 4. punkts). Tajā pašā laikā viņa saprot, ka, paplašinot izmeklēšanas jomu, viņai būtu jālūdz Komisijai sniegt komentārus par šo konkrēto aspektu, pirms sūdzības iesniedzējam tiek dota iespēja iesniegt apsvērumus. Tomēr, ņemot vērā viņas izmeklēšanas beigu posmu, tas diez vai būtu procesuālās ekonomijas interesēs. Tāpēc ombude savā analīzē neizskatīs jautājumu par RMD uzticēšanas pētījuma veikšanai atbilstību ES publiskā iepirkuma tiesību aktiem. Tomēr sūdzības iesniedzējs var brīvi iesniegt jaunu sūdzību šajā sakarā pēc tam, kad ir atbilstoši administratīvi vērsies pie Komisijas, ja tas vēlas turpināt lietas izskatīšanu. Tie paši apsvērumi attiecas uz sūdzības iesniedzēja viedokli, kas izteikts tā apsvērumos par pārbaudes ziņojumu, ka RMD ir atbildīgs par pašreizējo attīstības un pretplūdu aizsardzības pasākumu plānošanu un būvniecību, iepriekš neorganizējot atklātu konkursu.

20. Ņemot vērā to būtisko loģisko saistību, ir lietderīgi sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību izskatīt kopā.

A. Apgalvojums par atbilstošas rīcības neveikšanu un ar to saistīta prasība

Ombudam iesniegtie argumenti

21. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi rīkojusies, saskaroties ar interešu konfliktu, ko uztvēra sūdzības iesniedzējs.

22. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka RMD ir aktīvi iesaistīts un uzņemas galveno lomu, sagatavojot pamatu lēmumam, kas ietekmē tā ekonomisko nākotni. Konkrētāk, sūdzības iesniedzējs atsaucās uz iepriekš 7. punktā izklāstītajiem argumentiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka minētais interešu konflikts nav izslēgts ar institucionālajām garantijām, kas minētas uzraudzības komitejas priekšsēdētāja 2010. gada 8. aprīļa vēstulē.

23. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu attiecīgi jārīkojas un jo īpaši jāturpina izmaksāt savu finansējumu tikai tad, ja nepārprotami ir izpildīti finansēšanas lēmumā izklāstītie nosacījumi.

24. Sūdzības iesniedzējs savos paskaidrojumos par sūdzību noraidīja priekšsēdētāja viedokli, ka RMD juridiskā struktūra izslēgtu interešu konfliktu. Tā bija taisnība, ka RMD tika privatizēts un to uzraudzīja Vācijas valdība. Tomēr lēmums par to, vai uzraudzības grupas ieguldījums tiks ņemts vērā, bija jāpieņem vadības grupai, kura sniedza konkrētus norādījumus par projekta "darbības līmeni". Projekta sarežģītības dēļ vadības grupas augstākajai vadībai un "operatīvajam līmenim" bija gandrīz neiespējami detalizēti ietekmēt tehnisko plānošanu.

25. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka RMD tika izveidots 1921. gadā kuģojamu upju un kanālu uzturēšanai un apsaimniekošanai Vācijas dienvidaustrumos un tika privatizēts 1994. gadā. Tā bija noslēgusi līgumus ar apakšuzņēmējiem par lielas pētījuma daļas īstenošanu.

26. Komisija paskaidroja, ka vides grupas ir stingri iebildušas pret pētījumu. Pēc Komisijas ieceltā iekšējo ūdensceļu Eiropas koordinatora ierosinājuma vides grupu pārstāvji vienojās pievienoties uzraudzības grupai, kuras sastāvā ir eksperti un kura ir tieši pakļauta kompetentajām Vācijas iestādēm. Komisija piebilda, ka tā ir saņēmusi vairākas vēstules no sūdzības iesniedzēja un citas NVO, kas abas ir uzraudzības grupas locekles, kurās tās sūdzējās, ka nav pienācīgi informētas par pētījuma gaitu. Tajā pašā laikā viņi apstiprināja savu uzticību Uzraudzības grupas priekšsēdētājam, kurš stingri noliedza jebkādu šādu informācijas trūkumu. Komisija arī norādīja, ka pētījuma pabeigšana ir paredzēta 2012. gada beigās un ka 2012. gada rudenī notiks konference, lai veicinātu atklātas debates par pētījuma rezultātiem.

27. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apgalvoja, ka "nav pierādījumu, ka, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem dokumentiem, varētu sagaidīt interešu konfliktu" . Komisija norādīja, ka Komisijas finansējuma saņēmējiem ir jāievēro publiskā iepirkuma direktīvu galvenie principi. Turklāt finansēšanas lēmumā ir iekļauts īpašs noteikums par interešu konfliktiem, uz kuriem sūdzības iesniedzējs atsaucās savā sūdzībā. Ņemot vērā vairāku vides grupu bažas, Komisija veica šādus papildu pasākumus:

Ar lēmumu par finansējumu tā pieprasīja Vācijas iestādēm izveidot uzraudzības grupu. Priekšsēdētāja 2011. gada 7. oktobra vēstulē Komisijai tika apstiprināta šā procesa pārredzamība.

Pēc iekšējo ūdensceļu Eiropas koordinatora uzstājības reģionālās iestādes vienojās 2012. gada rudenī rīkot reģionālu konferenci.

28. Turklāt Komisija paskaidroja, ka Vācijas iestādes bija uzticējušas RMD pētījumu, ņemot vērā tā profesionālās prasmes un vēsturi, bet Vācijas iestādes saglabāja atbildību par galīgo lēmumu. Tādējādi jebkuru lēmumu, kas izriet no pētījuma, pieņemtu kompetentās iestādes, nevis RMD. Šajā kontekstā Komisija atsaucās arī uz līgumu starp federālo valdību, Bavārijas federālo zemi un RMD, saskaņā ar kuru RMD ir pakļauta federālās valdības vadībai un uzraudzībai un tādējādi tā to kontrolē. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka RMD ir iesniegusi publisku paziņojumu, saskaņā ar kuru tā atsakās no savām tiesībām uzbūvēt hidroelektrostaciju attiecīgajā teritorijā un darīs to tikai pēc federālās valdības un Bavārijas federālās zemes nepārprotama pieprasījuma.

29. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos pauda viedokli, ka Komisijas minētie pasākumi nebija piemēroti, lai atrisinātu acīmredzamu interešu konfliktu.

30. Attiecībā uz uzraudzības grupu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka saņem apjomīgu, bet dažkārt tomēr nepilnīgu informāciju. Tomēr tās spēja kontrolēt pētījuma veikšanu ir ierobežota, ņemot vērā, ka vadības grupas ziņā bija izlemt, vai tā ņems vērā tās ierosinājumus. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka tam ir tikai ierobežota piekļuve starpposma pētījumu rezultātiem un pētījumu datiem. Turklāt pētījuma veikšanas uzraudzība bija laikietilpīga un sarežģīta. Tā kā pētījuma uzraudzībai netika nodrošināti finanšu resursi, nebija iespējams novērtēt katra starpposma posma ticamību un pareizību. Šā iemesla dēļ uzraudzības grupai bija vienkārši jāatzīst daudzi rezultāti bez iepriekšējas pārbaudes. Šādos apstākļos vēl jo vairāk ir jāizvairās no jebkādas neobjektivitātes vai interešu konflikta parādīšanās. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka šajā gadījumā pastāv šāds konflikts.

31. Attiecībā uz RMD kontroli, ko veic valsts un reģionālās iestādes, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pēdējās minētās iestādes saskārās ar līdzīgiem ierobežojumiem attiecībā uz ekspertīzi un darbaspēku, un tāpēc tām bija jāpaļaujas uz RMD sniegtajiem datiem. Sūdzības iesniedzējs vēlreiz uzsvēra, cik svarīgi ir izvairīties no interešu konflikta parādīšanās.

32. Attiecībā uz RMD atteikšanos no savām tiesībām sūdzības iesniedzējs atzina, ka to ir apliecinājis notārs. Tomēr bija iespējams, ka Vācijas iestādes pieprasīs RMD izmantot tās tiesības. Turklāt deklarācija nebija juridiski saistoša, un RMD koncesijas tiesību izmantošanu varēja ierobežot tikai ar līgumu. Kamēr nav bijis juridiski saistoša atbrīvojuma, priekšrokas došana variantam upes aizsprostošanas atbalstam sniegtu RMD ievērojamas ekonomiskas priekšrocības.

33. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka pētījuma objektivitāti un ticamību var garantēt, tikai izslēdzot RMD no dalības pētījumā un liekot neatkarīgiem ekspertiem atkārtoti izvērtēt visus tā konstatējumus.

34. Turpmākajos apsvērumos NVO, atsaucoties uz vairākiem piemēriem, uzskatīja, ka Komisijas atzinumā iekļautā faktiskā informācija ir nepareiza vairāku iemeslu dēļ.

35. Attiecībā uz uzraudzības grupu NVO norādīja, ka tā nevar nodrošināt pētījuma un tā rezultātu neatkarību. Šajā kontekstā NVO norādīja, ka uzraudzības grupai nav pietiekamu pilnvaru, lai uzaicinātu tās izvēlētus ekspertus. Turklāt vadības grupas sākotnējā pieeja atlīdzināt ekspertiem tikai ceļa izdevumus, bet ne citus izdevumus, lai gan vēlāk tika pārskatīta, liecināja par vadības grupas attieksmi pret uzraudzības grupas darbu. NVO arī norādīja, ka ir problēmas ar tās viedokļa iekļaušanu pagaidu dokumentos un piekļuvi datiem un starpposma konstatējumiem.

36. Attiecībā uz RMD kontroli, ko veic valsts un reģionālās iestādes, NVO norādīja, ka gan federālā valdība, gan Bavārijas federālā zeme veicina hidroelektrostacijas izveidi, par ko liecina publiski paziņojumi. Turklāt saskaņā ar NVO sniegto informāciju iestāžu publicētā informatīvā brošūra par aizsprosta būvniecības veicināšanu bija neobjektīva un ietvēra nepārprotami nepareizu informāciju. Tomēr tas bija pretrunā Vācijas Bundestāga 2002. gada lēmumam, kurā nepārprotami tika izvēlēts attīstīt upi, neparedzot slūžas vai aizsprostus.

37. Saskaņā ar NVO sniegto informāciju RMD paziņotais atbrīvojums bija nevērtīgs, ņemot vērā to, ka pieprasījums būvēt hidroelektrostaciju bija tikai formāls.

38. Noslēgumā NVO norādīja, ka plānotā reģionālā konference būs izšķiroša iespēja nodrošināt pētījuma objektivitāti.

39. Papildu apsvērumos NVO iesniedza „procedūras un 2013. gada 22. janvāra rezultātu politisko novērtējumu”. Tā ne tikai atkārtoja iepriekšējā vēstulē paustos viedokļus, bet arī būtībā norādīja, ka tagad ir kļuvis skaidrs, ka pētījums tiek veikts vienpusēji. NVO arī norādīja, ka pētījumā nebija iesaistītas valsts un reģionālās iestādes, kas nodarbojas ar vides jautājumiem.

Komisijas lietas materiālu pārbaudes rezultāti

40. Pārbaudes laikā ombuda pārstāvjiem tika iesniegta tehniskā dokumentācija par Komisijas finansēto projektu un, konkrētāk, dokumenti, kas saistīti ar Komisijas finansēšanas lēmuma sagatavošanu un pieņemšanu, turpmākiem grozījumiem minētajā lēmumā, kā arī finansētā projekta īstenošanu. Ombuda dienesti pārbaudīja arī ziņojuma projektu, ko Uzraudzības grupas priekšsēdētājs bija nosūtījis Komisijai 2012. gada decembrī.

41. Turklāt ombuda pārstāvjiem tika parādīta sarakste, ko Komisijai nosūtījis sūdzības iesniedzējs un NVO, kā arī cita starpā laikraksta raksts no liela Vācijas dienas laikraksta, kurā ziņots par Bavārijas lēmumu neizvēlēties attīstības variantu, kas paredz slēgt attiecīgo Donavas daļu.

42. Visbeidzot, tās pārbaudīja Vācijas un Komisijas saraksti par projekta īstenošanu un, konkrētāk, jautājumu par iespējamu interešu konfliktu. Korespondences pārbaude parādīja, ka Komisija cieši sekoja uzraudzības grupas darbam.

43. Savos apsvērumos par pārbaudes ziņojumu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka uzraudzības grupas priekšsēdētāja 2012. gada decembra ziņojuma projektā nebija ietverta pilnīga RMD vadīto plānu un novērtējumu analīze, ņemot vērā, ka šie novērtējumi uzraudzības grupai tika darīti pieejami tikai 2012. gada decembrī. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2013. gada 30. martā priekšsēdētājs iesniedza uzraudzības grupas galīgo ziņojumu, kura kopiju sūdzības iesniedzējs nosūtīja ombudam. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka galīgajā ziņojumā ir sīki izklāstīta nostāja, ko vides aizsardzības apvienības ieņēmušas visā procesā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka no galīgā ziņojuma ir skaidrs, ka pētījumu un tā rezultātus ietekmēja intereses, kas pamato konkrētu rezultātu. Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu ņemt vērā šo novērtējumu.

44. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka Bavārijas brīvvalsts valdības lēmums neizvēlēties slūžas ir provizorisks un izriet no sabiedrības spiediena, ko nevar pārliecināt par slūžu būvniecības ticamību navigācijas, ekonomisko vai ekoloģisko apsvērumu ziņā. Tomēr nevar teikt, ka plāni būvēt slūžas ir pamesti uz visiem laikiem.

Ombuda novērtējums

45. Šajā saistībā ombuds tiek aicināts izlemt, vai Komisija ir veikusi atbilstošus pasākumus, saskaroties ar interešu konfliktu, ko uztvēra sūdzības iesniedzējs.

46. Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka Līguma par ES darbību 228. pants pilnvaro Ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību. Tāpēc ombudam nav pilnvaru izskatīt sūdzības par citām iestādēm vai struktūrām, tostarp valsts iestādēm. Tāpēc šis lēmums attiecas tikai uz Komisijas rīcību. Tomēr ir svarīgi arī paturēt prātā, ka Komisija kā projekta līdzfinansētāja kopā ar Vācijas iestādēm nav pilnībā atbildīga par to, lai projekta īstenošanā nerastos interešu konflikts.

47. Ombuds atgādina, ka finansēšanas lēmumā ietvertais noteikums par interešu konfliktiem paredzēja:

"III.2.6. Interešu konflikts

1. Saņēmējs apņemas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu jebkādu interešu konflikta risku, kas varētu ietekmēt Pasākuma neitrālu un objektīvu īstenošanu. Šāds interešu konflikts varētu rasties jo īpaši ekonomisku interešu, politiskas vai nacionālas piederības, ģimenes vai emocionālu iemeslu vai jebkādu citu kopīgu interešu dēļ.

2. Par jebkuru situāciju, kas pasākuma īstenošanas laikā rada vai var radīt interešu konfliktu, nekavējoties rakstiski jāinformē Komisija. Saņēmējs apņemas veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nekavējoties labotu šo situāciju.

3. Komisija patur tiesības pārbaudīt, vai veiktie pasākumi ir piemēroti, un vajadzības gadījumā var pieprasīt Saņēmējam noteiktā termiņā veikt papildu pasākumus."

48. Tādējādi III.2.6. panta mērķis ir novērst konkrētus interešu konfliktus. Šajā nolūkā tajā ir noteikts, ka saņēmējam i) ir jānovērš jebkāds interešu konflikta risks un ii) faktiska vai iespējama interešu konflikta gadījumā jāinformē Komisija un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai labotu situāciju. Attiecībā uz Komisiju III.2.6. pants pilnvaro to i) pārbaudīt veikto pasākumu piemērotību un ii) pieprasīt saņēmējam veikt papildu pasākumus.

49. Ņemot vērā šo juridisko kontekstu, ombudam ir jānovērtē Komisijas rīcības piemērotība šajā lietā.

50. Vispirms jānorāda, ka III.2.6. pantā nav sniegta "interešu konflikta" definīcija. Tomēr no minētā noteikuma skaidri izriet, ka papildus faktiskiem konfliktiem tas attiecas arī uz iespējamiem konfliktiem ("jebkurš interešu konflikta risks, kas varētu ietekmēt Pasākuma objektīvu un objektīvu īstenošanu"; izcēlums pievienots). Visbeidzot un saskaņā ar plaši atzītajām ESAO pamatnostādnēm par interešu konfliktu pārvaldību civildienestā [2] ombuds uzskata, ka III.2.6. pants būtu jāinterpretē tā, lai tas ietvertu arī acīmredzamus interešu konfliktus.

51. Nav strīda par to, ka RMD, ņemot vērā tās vēsturiskās tiesības un tiesisko regulējumu, kas reglamentē tās darbību, ir īpašs ekonomisks stāvoklis attiecībā uz šajā lietā aplūkotā Donavas posma attīstību. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz RMD īpašo lomu galu galā izvēlētā varianta īstenošanā, kā arī uz RMD līgumiskajām tiesībām izmantot visas piemērotās konstrukcijas Donavā elektroenerģijas ražošanai. Šajā kontekstā jāatzīmē, ka III.2.6. pantā ir īpaša atsauce uz ekonomisku interešu esamību kā apstākli, kas var izraisīt interešu konfliktu.

52. Ir taisnība, ka Komisija norādīja uz dažiem institucionāliem aizsardzības pasākumiem, kā sīki izklāstīts priekšsēdētāja vēstulē, kā arī uz RMD atteikšanos no savām līgumiskajām tiesībām. Lai gan ombude piekrīt sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka pašreizējais atbrīvojums faktiski nevar izslēgt, ka RMD izmantos savas līgumiskās tiesības, kas savukārt varētu ietekmēt to, kā tas veic pētījumu, viņa arī uzskata, ka institucionālās garantijas ir tādas, kas mazina faktiska interešu konflikta iespējamību. Šajā sakarā ir skaidrs, ka Vācijas iestāžu īstenotā kontrole pār RMD ir būtiska. Šo secinājumu neatspēko fakts, ka vismaz vienu brīdi Vācijas iestādes acīmredzot deva priekšroku variantam C280, ņemot vērā, ka nav strīda par to, ka galīgais lēmums par to, kuru attīstības iespēju izvēlēties, katrā ziņā nav RMD ziņā.

53. Neraugoties uz šiem apsvērumiem, tomēr, uzticot RMD atbildību par pētījumu, ņemot vērā tā īpašo ekonomisko stāvokli (skat. iepriekš 51. punktu), varētu rasties acīmredzams vai iespējams interešu konflikts. Faktiski plašākai sabiedrībai varētu rasties iespaids, ka neatkarīgi no tā, ka RMD galu galā nelemj par attīstības iespējas izvēli, RMD varētu mēģināt ietekmēt galīgo lēmumu pieņēmēju tādā veidā, kas ļautu tam pilnībā izmantot savu īpašo ekonomisko stāvokli. Šo iespaidu varētu radīt, neraugoties uz RMD profesionālajām prasmēm un vēsturisko lomu, uz ko Komisija atsaucās savā atzinumā. Tādēļ ombuds uzskata, ka RMD iecelšana varētu radīt interešu konflikta risku, kā minēts III.2.6. pantā.

54. Tā kā Komisija ir pienācīgi informēta par RMD iecelšanu, galvenais jautājums ir par to, vai Komisija saskaņā ar tās pienākumiem atbilstīgi III.2. panta 6. punktam ir veikusi atbilstošus pasākumus.

55. Savā atzinumā Komisija atsaucās uz savu prasību izveidot uzraudzības grupu un šajā sakarā rīkot reģionālu konferenci. Tādēļ turpmāk ombuds pēc kārtas izskatīs abus pasākumus.

56. Attiecībā uz uzraudzības grupu ombuds atgādina, ka sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par pārbaudes ziņojumu īpašu nozīmi piešķīra uzraudzības grupas galīgajam ziņojumam, ko tas uzskatīja par objektīvu. Tāpēc ombuds pievērsīsies tam, cik lietderīgi ir izveidot uzraudzības grupu, lai ierobežotu interešu konflikta risku, un pievērsīsies šim ziņojumam.

57. Galīgais ziņojums ir sadalīts piecās daļās. A daļā ir iekļauts priekšsēdētāja ziņojums. B.–D. daļā ir ietverti i) vides apvienību pārstāvju viedokļi; ii) arodapvienībām; un iii) attiecīgi pilsoņu rīcības grupas, savukārt E daļu veido ziņojumam pievienotie dokumenti. Ņemot vērā viedokļu atšķirības minēto pārstāvju atzinumos, ombude uzskata, ka ir lietderīgi koncentrēt savu analīzi uz priekšsēdētāja ziņojumu. Starp citu, viņa norāda, ka sūdzības iesniedzējs uzsvēra savu uzticēšanos priekšsēdētāja darbam.

58. Priekšsēdētāja ziņojumā ir rūpīgi uzskaitītas dažādās notikušās sanāksmes, kā arī apspriestie jautājumi. Kopumā priekšsēdētājs norāda, ka daudzās sanāksmes projekta gaitā ļāva Uzraudzības grupas locekļiem saņemt plašu un apjomīgu informāciju. Viņš piebilst, ka rakstiskie un elektroniskie dokumenti nodrošināja "labu informācijas līmeni". Saskaņā ar priekšsēdētāja ziņojumu uzraudzības grupas locekļi varēja, piemēram, sniegt būtisku ieguldījumu dažādu interešu līdzsvarotā izklāstā informācijas brošūrā par dažādiem attīstības variantiem.

59. Priekšsēdētāja ziņojuma noslēgumā ir sadaļa „Uzraudzības procesa novērtējums”. Atzīmējot zināmu kritiku par uzraudzības procesu (piemēram, novēlota informācijas sniegšana un procesa sarežģītība), priekšsēdētājs arī norāda, ka uzraudzības grupas izveide šajā ziņā ievērojami uzlaboja asociāciju līdzdalību. Priekšsēdētājs jo īpaši uzsver asociāciju iesaistīšanos beztermiņa procesā jau agrīnā posmā un ii) augsto līdzdalības līmeni, kas ietvēra, piemēram, intensīvus dialogus un galu galā datu pieejamību, kas ļāva uzraudzības grupai autonomi sekot līdzi dažādiem posmiem. Attiecībā uz pēdējo aspektu priekšsēdētājs atzīst, ka šis process bija "daļēji apgrūtinošs". Turklāt priekšsēdētājs arī vērš uzmanību uz dažiem uzraudzības grupas darba ierobežojumiem. Šajā saistībā viņš jo īpaši norāda uz i) lielajiem ieguldījumiem laika ziņā, kas nepieciešami no dalībniekiem; ii) to, ka dažos gadījumos pirms pieprasītās informācijas sniegšanas bija nepieciešamas sarežģītas sarunas; un iii) vajadzība optimizēt iespēju iesaistīt ārējos ekspertus, lai aizstātu uzraudzības grupas ierobežotās spējas novērtēt ļoti sarežģītus procesus. Priekšsēdētājs arī norādīja, ka (iv) ir gandrīz neiespējami panākt pilnīgu pārredzamību un izpratni par ļoti prasīgiem zinātniskiem procesiem, un uzsvēra, ka ir vajadzīga zināma uzticēšanās šim uzdevumam. Viņš piebilda, ka šī problēma ietekmēja uzraudzības grupas darbu, ņemot vērā, ka vides asociāciju pārstāvji principiālu iemeslu dēļ noraidīja RMD lomu visā projektā.

60. Ombuds no priekšsēdētāja ziņojuma saprot, ka, neraugoties uz dažām iepriekš minētajām grūtībām, uzraudzības grupa lielā mērā piedalījās projektā. Ir taisnība, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs pats vērsa uzmanību uz konkrētām problēmām, kas radušās uzraudzības grupas darbā, kā arī uz procesa sarežģītību un neiespējamību kontrolēt katru tā aspektu. Tomēr ombuds arī ņem vērā, ka priekšsēdētājs ne tikai atkārtoja dažādu dalībnieku atšķirīgos viedokļus par RMD iesaistīšanos, bet arī neziņoja par konkrētām problēmām, kas izriet no interešu konflikta riska. Tā vietā priekšsēdētājs norāda uz dažām sistēmiskām problēmām, kas saistītas ar uzraudzības grupas darbu un kas kā tādas neizriet no RMD dalības. Turklāt priekšsēdētāja ziņojumā nekas neliecina par to, ka RMD loma būtu ietekmējusi pētījuma rezultātus pēc būtības, kā to ierosināja sūdzības iesniedzējs.

61. Attiecībā uz reģionālo konferenci, uz kuru atsaucas Komisija, ombuds uzskata, ka tas ir palīdzējis padarīt dalību procesā pieejamu plašākam ieinteresēto personu lokam un samazināt iespējamību, ka projektā dominēs vienas intereses.

62. Ņemot vērā šos konstatējumus, ombuds uzskata, ka Komisijas uzstājība izveidot uzraudzības grupu un rīkot reģionālu konferenci bija atbilstoša rīcība, lai novērstu interešu konflikta risku. Visbeidzot, ir jānorāda, kā to apstiprina pārbaudes konstatējumi, ka Komisija cieši sekoja visam procesam.

63. Tāpēc ombude uzskata, ka Komisija ir veikusi atbilstošus pasākumus un veikusi turpmākus pasākumus saistībā ar to īstenošanu šajā lietā. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar pamatot. Līdz ar to arī prasība nevar tikt apmierināta.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombude to slēdz ar šādu secinājumu:

Komisijas darbībās nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

Emīlija O´Reillija

Strasbūrā, 2013. gada 19. decembrī

---

[1] "Ausschreibungsfreie Kooperation des Bundes mit der RMD" vācu oriģinālā.

[2] ESAO Pamatnostādnes par interešu konfliktu pārvaldību civildienestā (pieejamas vietnē http://www.oecd.org/gov/ethics/48994419.pdf) sniedz šādu interešu konflikta definīciju:

i) Faktisks interešu konflikts pastāv, ja pastāv konflikts starp valsts amatpersonas sabiedriskajiem pienākumiem un tās privātajām interesēm, piemēram, ja valsts amatpersonai ir privātas intereses, kas varētu neatbilstīgi ietekmēt tās oficiālo pienākumu un atbildības izpildi.

ii) Acīmredzamu interešu konfliktu var uzskatīt par pastāvošu, ja, neraugoties uz to, ka nav faktiska interešu konflikta, pastāv iespaids, ka civildienesta ierēdņa privātās intereses varētu neatbilstīgi ietekmēt viņa pienākumu izpildi.

iii) Potenciāls konflikts rodas, ja valsts ierēdnim ir privātas intereses, kas ir tādas, ka interešu konflikts rastos, ja ierēdnis nākotnē iesaistītos attiecīgajos oficiālajos pienākumos.