Sūdzības priekšvēsture

1. Šī lieta attiecas uz Eiropas Savienības Publikāciju biroja (“Publikāciju birojs”) lēmumu nepagarināt ar sūdzības iesniedzēju noslēgto pakalpojumu līgumu.

2. Sūdzības iesniedzējs ir informācijas tehnoloģiju un komunikāciju uzņēmums. 2007. gadā tas uzvarēja Publikāciju biroja izsludinātajā konkursā par tīmekļa tehnoloģijā balstītu informācijas sistēmu izstrādi, uzturēšanu un atbalstu (“līgums”). Līgumu parakstīja 2007. gada septembrī. Tajā bija noteikts, ka tas ilgs divus gadus ar iespēju, ja vien Publikāciju birojs nenolemj citādi, veikt divas automātiskas atjaunošanas, katru uz vienu gadu. 2009. gada septembrī līgums tika automātiski pagarināts uz vienu gadu.

3. Sūdzības iesniedzēja darbinieks 2010. gada 23. aprīlī lūdza tikšanos ar Publikāciju biroja ierēdni, kas atbild par līguma pārvaldību. Tas tika darīts, lai kopā ar viņu pārskatītu Publikāciju biroja plānus un turpmākās darbības saistībā ar līgumu, tostarp iespēju pievienot jaunas darbības. Sanāksme notika 2010. gada 26. aprīlī. Sūdzības iesniedzēja uzņēmuma vadītājs 2010. gada 4. maijā nosūtīja ierēdnim papildu e-pasta vēstuli, kurā viņš pateicās ierēdnim par sanāksmi, sniedza tehnisku informāciju un teica, ka ir informējis savus kolēģus par Publikāciju biroja plāniem līguma parastai turpināšanai, kā arī par tā plānoto parasto pagarināšanu 2011. gadā (saskaņā ar līguma parasto paredzēto pagarināšanas shēmu).

4. Publikāciju birojs 2010. gada 3. jūnijā informēja sūdzības iesniedzēju, ka saskaņā ar Līguma I.2.5. pantu tas nevēlas pagarināt Līgumu vēl uz vienu gadu.

5. Turpmākajā sarakstē sūdzības iesniedzējs pauda pārsteigumu par Publikāciju biroja lēmumu un lūdza paskaidrot iemeslus, kas to pamato. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka lēmums ir pretrunā 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē saņemtajai informācijai. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz Publikāciju biroja standarta praksi pagarināt visus pamatlīgumus uz visu iespējamo termiņu.

6. Publikāciju birojs 2010. gada 25. jūnijā apstiprināja savu lēmumu un uzsvēra, ka tam nav standarta prakses attiecībā uz pamatlīgumu atjaunošanu. Publikāciju birojs norādīja, ka lēmums nepagarināt līgumu tika pieņemts, pamatojoties uz lietas īpašajiem apstākļiem un iestādes vajadzībām. Jo īpaši lēmums tika pieņemts, jo budžets bija izsmelts.

7. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 26. augustā vērsās pie Eiropas ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

8. Ombuds sāka izmeklēšanu par šādu apgalvojumu:

Apgalvojums

Neievērojot savas garantijas sūdzības iesniedzējam, ka līgums tiks pagarināts, un neievērojot savu standarta praksi šajā jomā, Publikāciju birojs ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, kas noteikts Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 10. pantā.

Izmeklēšana

9. Ombuds 2010. gada 7. oktobrī lūdza Publikāciju biroju līdz 2011. gada 31. janvārim iesniegt atzinumu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. Publikāciju biroja atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko sūdzības iesniedzējs nosūtīja 2011. gada 31. maijā.

10. Pēc Publikāciju biroja atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu rūpīgas analīzes ombuds secināja, ka ir lietderīgi iepazīties ar Publikāciju biroja lietas materiāliem šajā jautājumā. Ombuda dienesti pārbaudi veica 2013. gada 9. jūlijā. Pārbaudes ziņojuma kopija tika nosūtīta Publikāciju birojam, un kopija tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus par pārbaudes ziņojumu iesniedza 2013. gada 7. oktobrī.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

11. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par pārbaudes ziņojumu apgalvoja, ka Publikāciju birojs ir nepamatoti piešķīris līgumam ļoti mazu budžetu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka budžets nebija pietiekams attiecībā uz pakalpojumiem, kas prasīti saskaņā ar konkursa specifikācijām.

12. Šajā sakarā ombude atgādina, ka viņas izmeklēšanas mērķis šajā lietā ir tikai novērtēt, vai Publikāciju birojs ir pārkāpis sūdzības iesniedzēja tiesisko paļāvību. Sūdzības iesniedzēja 11. punktā minētais jautājums ir jauns apgalvojums, par kuru Publikāciju birojam netika lūgts sniegt atzinumu. Lai gan ombude neuzskata, ka pašreizējā izmeklēšana būtu jāpagarina, lūdzot papildu atzinumu, viņa atgādina, ka sūdzības iesniedzēja joprojām var brīvi nosūtīt viņai jaunu sūdzību par šo konkrēto jautājumu.

13. Vēstulē, kas pievienota apsvērumiem par Publikāciju biroja atzinumu, sūdzības iesniedzējs arī lūdza ombudu sākt jaunu izmeklēšanu par Publikāciju biroja vispārējo rīcību. Savā vēstulē sūdzības iesniedzējs atsaucās uz vairākiem piemēriem par to, kā Publikāciju birojs ir noslēdzis vai pārvaldījis līgumus ar sūdzības iesniedzēju un citiem līgumslēdzējiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šie piemēri, kurus dažos gadījumos ombuds ir izmeklējis, piemēram, šajā lietā, vai kuri ir iesniegti Vispārējā tiesā, apliecina Publikāciju biroja sistemātisko naidīgo rīcību pret sūdzības iesniedzēju, kuras mērķis ir apzināti izbeigt līgumus, ko pilda sūdzības iesniedzējs, un izslēgt to no jauniem konkursiem.

14. Sūdzības iesniedzēja sniegtie piemēri bija šādi: i) atteikums pagarināt spēkā esošus līgumus (kā šajā lietā); ii) lēmumu neizmantot pamatlīgumu un nerefinansēt tā budžetu; iii) ar sūdzības iesniedzēju noslēgto līgumu nodošana citiem līgumslēdzējiem; iv) ar citiem darbuzņēmējiem noslēgto līgumu pārmērīgu izmantošanu; un v) iespējamo interešu konfliktu esamību. Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz 2010. gada 2. jūnijā nosūtīto anonīmo vēstuli, kurā tas tika informēts, ka Publikāciju birojs ir pieņēmis lēmumu izslēgt sūdzības iesniedzēju no visiem līgumiem un projektiem, kas tiek īstenoti, un nodot šos līgumus citiem līgumslēdzējiem. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par pārbaudes ziņojumu atkārtoja savu nostāju.

15. Ombuds 2013. gada 20. jūnija vēstulē, kurā paziņoja par lēmumu veikt Publikāciju biroja lietas pārbaudi, informēja sūdzības iesniedzēju, ka tiks pieņemts lēmums par to, vai iekļaut 14. punktā minēto apgalvojumu. Tas tā būtu gadījumā, ja, izvērtējot šo lietu, tiktu secināts, ka Publikāciju birojs ir pieļāvis administratīvu kļūmi un ka šī administratīvā kļūme varētu būt daļa no minētā biroja vispārējas administratīvas kļūmes. Tāpēc ombude izskatīs šo jautājumu pēc tam, kad viņa būs izvērtējusi 8. punktā izklāstīto apgalvojumu.

16. Savos apsvērumos par ombuda pārbaudes ziņojumu sūdzības iesniedzējs apšaubīja Publikāciju biroja lēmumu identificēt vairākus ombuda pārbaudītos dokumentus kā konfidenciālus.

17. Ombuds atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Ombuda īstenošanas noteikumu 13. panta 3. punktu un 14. panta 2. punktu ne sūdzības iesniedzējam, ne sabiedrībai nav piekļuves dokumentiem vai informācijai, kas iegūta pārbaudes laikā un ko attiecīgā iestāde ir atzinusi par konfidenciālu. No tā izriet, ka iestādes var pieprasīt, lai dokumenti, kas iegūti ombuda dienestu veiktās pārbaudes laikā, tiktu uzskatīti par konfidenciāliem. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs neiesniedza konkrētus argumentus, kas liecinātu, ka Publikāciju birojam nebūtu tiesību pieprasīt konfidencialitāti šajā lietā, sūdzības iesniedzēja viedoklis nav pamatots.

A. Apgalvojums par sūdzības iesniedzējam sniegto garantiju un standarta prakses neievērošanu

Ombudam iesniegtie argumenti

18. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Publikāciju birojs ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Publikāciju birojs 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē sniedza precīzas garantijas attiecībā uz līguma pagarināšanu. Šajā sanāksmē tā arī lūdza sūdzības iesniedzēju iepriekš veikt “svarīgus un neatgriezeniskus ieguldījumus”. Tādējādi sūdzības iesniedzējs bija pārliecināts, ka līgums tiks atjaunots, un veica nepieciešamos ieguldījumus, kas bija ievērojami, lai nodrošinātu attiecīgos resursus darba veikšanai. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē sniegtie apliecinājumi tika apstiprināti papildu e-pastā, ko tas nosūtīja Publikāciju birojam 2010. gada 4. maijā. Šo e-pastu varētu uzskatīt par sanāksmes protokolu, un tajā bija skaidri norādīti Publikāciju biroja nodomi pagarināt līgumu. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka Publikāciju birojs nekad nav reaģējis uz 2010. gada 4. maija e-pastu un nav apstrīdējis tā saturu.

19. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka tiesiskā paļāvība, ka līgums tiks pagarināts, izriet no ES iestāžu un jo īpaši Publikāciju biroja standarta līgumiskās prakses, saskaņā ar kuru pamatlīgumi vienmēr tiek atjaunoti uz visu iespējamo termiņu. Šajā konkrētajā gadījumā sūdzības iesniedzēja cerības pastiprināja tas, ka līgums tika aktīvi izmantots, lai sniegtu uzturēšanas pakalpojumus vairākām kritiskām IT lietojumprogrammām, ko izmanto Publikāciju birojā.

20. Savā atzinumā Publikāciju birojs noliedza, ka 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē vai kādā citā gadījumā būtu sniedzis sūdzības iesniedzējam jebkādas garantijas par līguma pagarināšanu. Publikāciju birojs uzsvēra, ka minētās sanāksmes laikā līguma pagarināšana vispār netika apspriesta un vienīgais komentārs, kas tika izteikts saistībā ar līgumu, bija tāds, ka tas ir “parastā izpildē”. Publikāciju birojs arī norādīja, ka tā rīcībā ir 2010. gada 22. jūlija dokuments, kurā apkopots sanāksmes saturs.

21. Publikāciju birojs arī uzsvēra, ka sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pastu nevar uzskatīt par sanāksmes protokolu, jo tam nav tipiskas protokola formas un tas tikai atspoguļo sūdzības iesniedzēja priekšstatu par notikušo un teikto. Turklāt Publikāciju birojs nebija apstiprinājis e-pasta saturu, un tā klusēšanu nevarēja uzskatīt par šāda apstiprinājuma pierādījumu. Publikāciju birojs arī atgādināja, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru tas, ka “Komisija ilgu laiku nav reaģējusi, nevar būt garantija, kas pieteikuma iesniedzējam rada tiesisko paļāvību”[1].

22. Attiecībā uz ieguldījumiem, ko, iespējams, veicis sūdzības iesniedzējs, Publikāciju birojs noliedza, ka tas jebkad būtu mudinājis sūdzības iesniedzēju tos veikt, un uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējam ir jābūt pieejamiem nepieciešamajiem resursiem līdz līguma termiņa beigām.

23. Publikāciju birojs secināja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka ir saņēmis precīzas, beznosacījumu un konsekventas garantijas. Tomēr, pat pieņemot, ka ir sniegti precīzi solījumi, Publikāciju birojs uzsvēra, ka šie solījumi nevar radīt tiesisko paļāvību. Tas ir tāpēc, ka tie būtu bijuši skaidrā pretrunā Līguma formulējumam, kurā skaidri atzītas Publikāciju biroja tiesības to neatjaunot un prasīts, lai visi grozījumi tiktu veikti rakstiski.

24. Publikāciju birojs arī noliedza, ka tas vienmēr atjauno savus pamatlīgumus kā standarta praksi. Tas, ka Publikāciju birojs savos līgumos sistemātiski iekļauj pagarināšanas klauzulu, nenozīmē, ka pagarināšana notiek automātiski. Drīzāk tie ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem, tostarp, piemēram, budžeta esamības vai sniegto pakalpojumu nepieciešamības. Jebkurā gadījumā Publikāciju birojs uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis šādas prakses esamību un ka Biroja rīcībā esošie skaitļi faktiski liecina par pretējo.

25. Turklāt tas, ka līgums tika aktīvi izmantots, atspoguļoja tikai parastu līgumisku rīcību tā spēkā esamības laikā, un uz to nekādā gadījumā nevarēja atsaukties, lai sagaidītu tā pagarināšanu.

26. Visbeidzot, attiecībā uz attiecīgā budžeta izsmelšanu Publikāciju birojs uzsvēra, ka tas pēc saviem ieskatiem nevar palielināt publiskajam līgumam piešķirto budžetu, bet var to darīt tikai tad, ja ir izpildīti piemērojamajos noteikumos paredzētie nosacījumi.

27. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzstāja, ka 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē tika sīki apspriesta līguma pagarināšana. Tas apgalvoja, ka Publikāciju birojs sniedza precīzas, beznosacījumu un konsekventas garantijas, ka līgums tiks pagarināts vēl uz vienu gadu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ja jautājums vispār netika apspriests, kā norādīja Publikāciju birojs, bija grūti saprast, kāpēc Publikāciju birojs nereaģēja uz 2010. gada 4. maija e-pastu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Publikāciju biroja minētais 2010. gada 22. jūlija paziņojums par lietas materiāliem tika sagatavots tikai mēnešus pēc sanāksmes un pēc sūdzības iesniedzēja lūguma sniegt paskaidrojumus. Sūdzības iesniedzējam bija aizdomas, ka paziņojums tika sagatavots kādu laiku vēlāk, mēģinot pamatot Publikāciju biroja nostāju, un tāpēc tas nebija ticams.

28. Sūdzības iesniedzējs arī piebilda, ka sanāksmes laikā sniegtās garantijas bija jaunākās no saņemtajām garajām garantijām. Ņemot vērā pagarināšanas jautājuma svarīgumu, sūdzības iesniedzējs to turpināja izvirzīt kopš 2008. gada, un Publikāciju birojs pastāvīgi apliecināja sūdzības iesniedzējam, ka, atjaunojot līgumu, problēmu nebūs.

29. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka Publikāciju biroja citētā judikatūra par iestādes atbildes nesniegšanas juridisko nozīmi attiecas uz dažādiem apstākļiem (piemēram, atļaujas pieprasījumu) un tāpēc neattiecas uz šo lietu. Tā kā sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pasta vēstulē bija tikai ierakstīts sanāksmes laikā teiktais, Publikāciju biroja klusēšana bija jāuzskata par klusējot izteiktu piekrišanu ziņojumam.

30. Sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka pamatlīgumu atjaunošana ir iestāžu standarta prakse, un uzsvēra, ka Publikāciju birojs nav sniedzis pierādījumus par pretējo. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ir pamatoti sagaidīt, ka līgumslēdzējas iestādes atjaunos pamatlīgumus, ja nebūs ārkārtas apstākļu. Sūdzības iesniedzējs piekrita, ka budžeta izsmelšana vai prasības neesamība attiecībā uz pakalpojumiem, kas tiek sniegti saskaņā ar līgumu, ir apstākļi, kas varētu pamatot lēmumu nepagarināt līgumu. Tomēr tā arī uzsvēra, ka neviens no šiem diviem apstākļiem šajā lietā nav iestājies.

31. Sūdzības iesniedzējs jo īpaši norādīja, ka līgums galvenokārt tika izmantots, lai sniegtu uzturēšanas pakalpojumus divām tīmekļa sistēmām (EU Bookshop un e-paziņojumiem), kurām ir izšķiroša nozīme Publikāciju biroja darbībā. Turklāt Publikāciju birojs saistībā ar citām ombuda izmeklēšanām atzina, ka abu sistēmu pārvaldībai pieejamais budžets ir ievērojams.

Publikāciju biroja lietas pārbaudes rezultāti

32. Pārbaudes laikā ombuda pārstāvji iepazinās ar Publikāciju biroja lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem un jo īpaši ar 2010. gada 22. jūlija lietas materiāliem. Lietas materiālu izklāsts attiecās uz 2010. gada 26. aprīļa tikšanos ar sūdzības iesniedzēju un visiem iekšējiem dokumentiem par lēmumu nepagarināt līgumu.

33. Publikāciju biroja pārstāvji paskaidroja, ka uzaicinājumi iesniegt piedāvājumus tiek sagatavoti labu laiku pirms līguma termiņa beigām, lai nodrošinātu koordināciju un nepārtrauktību starp abiem līgumiem un netraucētu nodošanu. Tās uzsvēra, ka tādus pamatlīgumus kā aplūkojamais parasti noslēdz uz vienu/diviem gadiem ar iespēju tos pagarināt divas vai trīs reizes uz vienu gadu, bet ne ilgāk kā uz četriem gadiem. Konkrēts budžets ("aploksne") tiek piešķirts attiecīgajam līgumam saskaņā ar piešķiršanas lēmumu. Līguma atjaunošana četru gadu periodā tiek apsvērta tikai tad, ja aploksnē ir atlicis pietiekami daudz naudas, lai to atļautu. Sūdzības iesniedzēja gadījumā izdevumi bija lielāki, nekā iepriekš paredzēts. Jau bija pieņemts lēmums par papildu līdzekļu piešķiršanu, lai pagarinātu līgumu vienu reizi otrā gada beigās. Publikāciju biroja pārstāvji uzsvēra, ka palielinātajā finansējumā atlikusī nauda nav pietiekama līguma atjaunošanai vēl uz vienu gadu un ka šajos apstākļos nav iespējams paredzēt otru papildu piešķīrumu. Publikāciju biroja pārstāvji paskaidroja, ka papildu līdzekļu piešķiršana ir ārkārtas pasākums. Šādos apstākļos tika pieņemts lēmums nepagarināt līgumu un izsludināt jaunu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus.

34. Publikāciju biroja pārstāvji arī sniedza skaidrojumus par 2010. gada 22. jūlija paziņojumu par lietas materiāliem, iemesliem, kāpēc tas tika sagatavots tikai trīs mēnešus pēc 2010. gada 26. aprīļa sanāksmes ar sūdzības iesniedzēju, un šajā sanāksmē apspriestajiem jautājumiem. Konkrētāk, Publikāciju biroja pārstāvji paskaidroja, ka tādu sanāksmju protokoli kā minētā tiek sagatavoti reti. Šajā gadījumā sanāksme attiecās uz vairākiem jautājumiem, tostarp atgriezenisko saiti par spēkā esošo līgumu izpildi ar sūdzības iesniedzēju. Tomēr jautājums par iespējamu līguma atjaunošanu pat netika skarts. Sanāksmes laikā līguma jautājumi netika apspriesti. Publikāciju biroja pārstāvji piebilda, ka paziņojums par lietu tika sagatavots, atbildot uz sūdzības iesniedzēja 2010. gada 3. jūnija faksu, kurā tas pauda neapmierinātību ar Publikāciju biroja lēmumu nepagarināt līgumu. Dokumenta mērķis bija precizēt, kas faktiski tika apspriests sanāksmē.

35. Attiecībā uz iemeslu, kāpēc Publikāciju birojs neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pasta vēstuli, tā pārstāvji paskaidroja, ka Publikāciju birojs neuzskata par lietderīgu publiskot ierosināto lēmumu nepagarināt līgumu, jo šis lēmums vēl bija galīgi jāapstiprina. Tā arī precizēja, ka lēmums drīz tiks oficiāli paziņots.

36. Savos apsvērumos par ombuda pārbaudes ziņojumu sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka saskaņā ar viņa pieredzi visi pamatlīgumi tiek noslēgti vismaz uz četriem gadiem, ja ne ilgāk. Tā norādīja, ka pamatlīguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra ir īpaši apgrūtinoša gan dalībniekiem, gan līgumslēdzējai iestādei, un tāpēc četru gadu termiņš ir absolūti nepieciešams, lai visas ieinteresētās personas varētu gūt peļņu no saviem ieguldījumiem.

Ombuda novērtējums

37. Ombuds atgādina, ka labas pārvaldības principi iestādēm ir saistoši arī tad, ja tās rīkojas saskaņā ar līgumiskām vienošanām, kas noslēgtas ar privātpersonām. No tā izriet, ka pat tad, ja iestādes īsteno savas tiesības, kas izriet no līguma noteikumiem, tām tas ir jādara, ievērojot labas pārvaldības principus.

38. Tomēr ombude arī atgādina, ka pārskatīšanas apjoms, ko viņa var veikt līgumlietās, nepieciešamības gadījumā ir ierobežots. Ombude uzskata, ka viņai nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums tiek apstrīdēts. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par jebkādiem strīdīgiem faktu jautājumiem.

39. Līdz ar to ombude uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, viņa var pamatoti aprobežoties ar pārbaudi par to, vai iesaistītā Savienības iestāde vai struktūra ir sniegusi viņai saskaņotu un saprātīgu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuda secinājums būtu tāds, ka viņas izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šāds secinājums neietekmētu pušu tiesības uz to līgumiskā strīda izskatīšanu un izšķiršanu kompetentajā tiesā.

40. Ombuds norāda, ka labas pārvaldības principi ietver tiesiskās paļāvības principu, kas ir nostiprināts Labas administratīvās prakses kodeksa ("Kodekss") 10. pantā. Saskaņā ar šo principu ierēdņiem ir jārespektē sabiedrības locekļu tiesiskā un pamatotā paļāvība attiecībā uz to, kā iestāde ir rīkojusies iepriekš. Viņiem ir jābūt konsekventiem arī savā administratīvajā rīcībā, kā arī iestādes administratīvajā darbībā.

41. Ombuds atgādina, ka saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru [2] ir jābūt izpildītiem trim nosacījumiem, lai varētu pretendēt uz tiesiskās paļāvības aizsardzību. Pirmkārt, Savienības iestādēm ir jāsniedz ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt tiesisko paļāvību to adresātam. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamajiem noteikumiem.

42. Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka tam ir tiesiskā paļāvība uz līguma pagarināšanu šādu iemeslu dēļ: i) garantijas, ko Publikāciju biroja pārstāvis sniedzis sūdzības iesniedzējam 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē un vairākos citos gadījumos kopš 2008. gada; un ii) ES iestāžu un jo īpaši Publikāciju biroja parasto līgumslēgšanas praksi attiecībā uz pamatlīgumu atjaunošanu.

43. Attiecībā uz i) Publikāciju biroja it kā piedāvātajām garantijām ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs ir teicis, ka kopš 2008. gada tas vairākas no tām ir saņēmis vairākkārt. Tomēr sūdzības iesniedzējs sniedza tikai sīkāku informāciju par 2010. gada 26. aprīļa sanāksmi un neiesniedza nekādus konkrētus pierādījumus vai informāciju par to, ko tas dēvēja par turpmākiem saņemto apliecinājumu piemēriem. Tādējādi ombude izvērtēs tikai Publikāciju biroja rīcību saistībā ar 2010. gada 26. aprīļa sanāksmi.

44. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs un Publikāciju birojs ir pauduši pretējus viedokļus par to, kas tika apspriests sanāksmē.

45. Savā atzinumā un jo īpaši pārbaudes laikā Publikāciju birojs norāda, ka tas ar sūdzības iesniedzēja pārstāvjiem ir apspriedis vairākus jautājumus par spēkā esošo līgumu izpildi, taču nav minēts, ka līgums varētu tikt pagarināts. Ombuds norāda, ka Publikāciju biroja nostāju apstiprina 2010. gada 22. jūlija piezīmes saturs, ko Ombuda dienesti ir pārbaudījuši.

46. Tomēr sūdzības iesniedzējs apšaubīja 2010. gada 22. jūlija paziņojuma ticamību, ko Publikāciju birojs sagatavoja vairākus mēnešus pēc sanāksmes. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka Publikāciju birojs nereaģēja uz savu 2010. gada 4. maija e-pasta vēstuli, kas būtu jāuzskata par netiešu apstiprinājumu tam, ka sanāksmes laikā tika sniegti apliecinājumi.

47. Ombuds uzskata, ka tas, ka paziņojums par lietu tika sagatavots vairāk nekā divus mēnešus pēc sanāksmes, patiešām varētu radīt šaubas par tā ticamību. Tomēr, pārbaudot Publikāciju biroja lietas materiālus, atklājās, ka priekšlikums nepagarināt līgumu jau bija iesniegts labu laiku pirms sanāksmes ar sūdzības iesniedzēju un ka tas tika pabeigts dažas dienas vēlāk. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka ir maz ticams, ka Publikāciju biroja pārstāvis, kurš piedalījās sanāksmē un kuram bija labi jāzina par notiekošo iekšējo procedūru, būtu sniedzis garantijas, ka līgums tiks atjaunots.

48. Ombuds arī norāda, ka pārbaudes laikā Publikāciju birojs sniedza paskaidrojumu par iemesliem, kāpēc tas nereaģēja uz sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pastu. Jo īpaši Publikāciju biroja pārstāvji paskaidroja, ka minētajā datumā galīgais lēmums vēl nebija pieņemts, bet drīz tas tiks pieņemts, un tāpēc neuzskatīja par lietderīgu izpaust Biroja nodomu. Ombuds uzskata, ka Publikāciju biroja skaidrojums ir ticams un atbilst dokumentārajiem pierādījumiem. Tādēļ viņa uzskata, ka šādos apstākļos atbildes nesniegšanu uz sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pasta vēstuli nevar uzskatīt par Publikāciju biroja klusējot izteiktu piekrišanu tās saturam, kā to ierosinājis sūdzības iesniedzējs.

49. Ņemot to vērā, ombuds uzskata, ka nekas nebūtu liedzis Publikāciju birojam atbildēt uz sūdzības iesniedzēja 2010. gada 4. maija e-pasta vēstuli. Minētajā atbildē tā būtu varējusi informēt sūdzības iesniedzēju par termiņu, kurā jāpieņem lēmums par līguma pagarināšanu vai nepagarināšanu. To būtu bijis iespējams izdarīt, neatklājot tobrīd notiekošo iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu. Tādēļ ombuds šajā sakarā izdarīs vēl vienu piezīmi, lai sniegtu norādījumus, ja nākotnē radīsies līdzīgas lietas.

50. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja viedoklis, ka Publikāciju birojs 2010. gada 26. aprīļa sanāksmē sniedza iespējamos apliecinājumus, nav pārliecinošs.

51. Attiecībā uz ii) sūdzības iesniedzēja atsauci uz to, ko tas uzskata par ES iestāžu standarta līgumu slēgšanas praksi pamatlīgumu atjaunošanai, ombuds norāda, ka Publikāciju birojs ir sniedzis pamatotu paskaidrojumu, ka šādas prakses nav. Šajā sakarā būtu jānorāda, ka Publikāciju birojs apgalvoja, ka pagarināšanas klauzulu iekļaušana līgumos izslēdz iespēju interpretēt atjaunošanu kā automātisku. Publikāciju birojs ir arī norādījis, ka tā rīcībā esošie skaitļi neliecina par pamatlīgumu atjaunošanas vispārējo praksi.

52. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis nevienu konkrētu argumentu, kas liktu apšaubīt Publikāciju biroja nostāju. Vispirms sūdzības iesniedzējs tikai norādīja, ka apgalvotā prakse pastāv, atsaucās uz savu pieredzi un minēja ekonomiskos iemeslus, kuru dēļ, viņaprāt, pamatlīgumu automātiska atjaunošana būtu nepieciešama. Turklāt sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos arī atzina, ka ir gadījumi, kad pamatlīgumi netiek atjaunoti, un jo īpaši piekrita, ka lēmums nepagarināt pamatlīgumu var būt pamatots gadījumos, kad vairs nav vajadzības pēc piedāvātajiem pakalpojumiem vai kad attiecīgais budžets ir izsmelts. Ombuds norāda, ka šajā gadījumā Publikāciju birojs nolēma nepagarināt līgumu piešķirtā budžeta izsmelšanas dēļ. Tāpēc ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītie argumenti, šķiet, drīzāk apstiprina, nevis ir pretrunā Publikāciju biroja secinājumam, ka nav standarta prakses attiecībā uz pamatlīgumu atjaunošanu. Šķiet lietderīgi piebilst, ka šo konstatējumu neietekmē sūdzības iesniedzēja viedoklis, ka: i) līgums tika aktīvi izmantots, lai sniegtu pakalpojumus, kas bija ļoti nepieciešami; un ii) tai bija jāveic noteikti ieguldījumi. Ņemot vērā, ka i) un ii) apakšpunkts attiecas uz Līguma darbības termiņu, tie nevarēja radīt tiesisko paļāvību, ka Līgums tiks pagarināts.

53. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka šajā lietā nav konstatējams tiesiskās paļāvības principa pārkāpums. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar pamatot.

B. Apgalvojums par vispārēju administratīvas kļūmes modeli

54. Attiecībā uz sūdzības iesniedzējas turpmāko apgalvojumu, kas iesniegts viņa apsvērumos (sk. 15. punktu), proti, Publikāciju biroja sistemātiski naidīgo rīcību pret sūdzības iesniedzēju, ombude uzskata, ka, tā kā viņa šajā lietā nav konstatējusi administratīvu kļūmi, viņa nevar to uzskatīt par piemēru iespējamai sistēmiskai un naidīgai rīcībai pret sūdzības iesniedzēju. Tāpēc viņa uzskata, ka, tā kā nav konkrētu pierādījumu, nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu par šo apgalvojumu.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombude to slēdz ar šādu secinājumu:

Publikāciju biroja darbībā nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Publikāciju birojs tiks informēti par šo lēmumu.

Papildu piezīme

Ievērojot līguma noteikumus, turpmākajos gadījumos, kad darbuzņēmēji jautā, vai viņu līgums tiks pagarināts, Publikāciju birojs varētu norādīt vismaz aptuveno termiņu, kurā tas plāno pieņemt lēmumu.

 

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2013. gada 19. decembrī

---

[1] Apvienotās lietas T-407/06 un T-408/06 Zhejiang Aokang Shoes/Padome, Krājums 2010, 747. lpp., 101. punkts.

[2] Spriedums lietā T-203/97 Forvass/Komisija (Recueil FP, I-A-129. un II-705. lpp., 70. punkts); Spriedums lietā T-199/01 G/Komisija (Recueil FP, I-A-217. un II-1085. lpp., 38. punkts); Spriedums lietā T-347/03 Branco/Komisija (Krājums 2005, II-2555. lpp., 102. punkts).