Noslēguma vēstule

1. Šo sūdzību Eiropas ombudam iesniedza Internationaler Hilfsfonds e.V., Vācijas nevalstiska organizācija ("NVO"), kas sniedz atbalstu bēgļiem un kara un katastrofas upuriem.

2. Ombuds 2004. gada 14. decembrī slēdza izmeklēšanu par sūdzību 1874/2003/GG, ko bija iesniedzis tas pats sūdzības iesniedzējs. Šī lieta attiecās uz pieprasījuma izskatīšanu par piekļuvi Eiropas Komisijas lietas materiāliem saistībā ar līgumu, ko Komisija bija noslēgusi ar sūdzības iesniedzēju ("LIEN līgums 97-2011"). Izmeklēšanu slēdza ar aizrādījumu pēc tam, kad ombuds bija nesekmīgi nosūtījis Komisijai ieteikuma projektu.

3. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 28. un 31. augustā lūdza Komisijai piekļuvi tām iepriekš minētās lietas daļām, kas vēl nebija izpaustas. Komisijas atbilde neapmierināja sūdzības iesniedzēju.

4. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 15. oktobrī iesniedza atkārtotu piekļuves pieteikumu.

5. Komisija 2009. gada 10. novembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka atbildes sniegšanas termiņš ir jāpagarina vēl par 15 darba dienām.

6. Šis papildu termiņš beidzās 2009. gada 1. decembrī. Tajā pašā dienā Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā diemžēl vēl nevar nosūtīt atbildi. Sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka tādēļ tam ir tiesības celt prasību Vispārējā tiesā vai iesniegt sūdzību ombudam. Tomēr Komisija piebilda, ka tās atbilde ir gandrīz gatava un ka ir sagaidāms, ka tā drīzumā tiks nosūtīta. Tā atvainojās par neērtībām, kas varētu rasties šīs kavēšanās dēļ.

7. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 17. decembrī jautāja Komisijai, kad varētu gaidīt tā atbildi.

8. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 7. janvārī vērsās pie ombuda.

Pieprasījuma priekšmets

9. Sūdzības iesniedzējs sākotnēji izvirzīja šādus apgalvojumus un šādu apgalvojumu:

Apgalvojumi:

1. Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu Regulā 1049/2001 paredzētajā termiņā.
2. Komisija apzināti aizkavēja šā jautājuma izskatīšanu.

Prasījums:

Komisijai bez turpmākas kavēšanās būtu jālemj par sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu.

10. Savā atzinumā Komisija informēja ombudu, ka sūdzības iesniedzējs ir cēlis prasību Vispārējā tiesā pret tā iespējamo netiešo atteikumu piešķirt pilnīgu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem (lieta T-36/10). Pēc tam ombuds informēja sūdzības iesniedzēju par attiecīgajiem noteikumiem LESD 228. pantā, kā arī Ombuda statūtu 1. panta 3. punktā un 2. panta 7. punktā, kas paredz, ka ombuds nevar izskatīt sūdzības par jautājumiem, par kuriem ir lēmušas tiesas vai kuri tiek izskatīti tiesā.

11. Savā atbildē sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu ierobežot izmeklēšanu, lai izskatītu tikai šādu apgalvojumu:

Komisija apzināti ignorēja termiņus, kādos jāatbild uz tās pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajiem lietas materiāliem, neraugoties uz to, ka tā bija apsolījusi to darīt.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka atsauc visus pārējos apgalvojumus un apgalvojumus.

12. Tādējādi šī izmeklēšana attiecas tikai uz apgalvojumu, kas izklāstīts iepriekš 11. punktā.

Pieprasījums

13. Ombuds 2010. gada 27. janvārī lūdza Komisiju sniegt atzinumu par apgalvojumiem un sūdzību, ko sākotnēji bija izvirzījis sūdzības iesniedzējs. Komisija savu atzinumu nosūtīja 2010. gada 31. martā (oriģināls angļu valodā) un 8. aprīlī (tulkojums vācu valodā).

14. Ombuds 2010. gada 13. aprīlī lūdza sūdzības iesniedzēju sniegt piezīmes par lietas T-36/10 nozīmi šajā izmeklēšanā. Sūdzības iesniedzējs atbildi nosūtīja 2010. gada 22. aprīlī.

15. Ombuds 2010. gada 26. aprīlī informēja Komisiju, ka sūdzības iesniedzējs ir atsaucis savus sākotnējos apgalvojumus un apgalvojumus, un lūdza Komisiju sniegt atzinumu par 11. punktā izklāstīto apgalvojumu.

16. Komisija nosūtīja papildu atzinumu 2010. gada 30. jūnijā (oriģināls angļu valodā) un 7. jūlijā (tulkojums vācu valodā). Šo atzinumu nosūtīja sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2010. gada 15. jūlijā.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par apzinātu termiņu neievērošanu

Ombudam iesniegtie argumenti

17. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija apzināti ignorēja termiņus, kādos tā atbildēja uz pieprasījumu par piekļuvi attiecīgajiem lietas materiāliem, neraugoties uz to, ka tā bija apsolījusi to darīt.

18. Atzinumā par šo apgalvojumu Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja 2009. gada 15. oktobrī nosūtītais atkārtotais pieteikums tika reģistrēts 2009. gada 19. oktobrī. Atbildes sniegšanai noteiktais 15 darba dienu termiņš beidzās 2009. gada 10. novembrī. Tomēr tajā pašā dienā saskaņā ar Regulas 1049/2001 8. panta 2. punktu Komisija šo termiņu pagarināja vēl par 15 darba dienām līdz 2009. gada 1. decembrim. Komisija norādīja, ka 2009. gada 1. decembrī tā informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā vēl nevar sniegt galīgo atbildi uz atkārtoto pieteikumu un ka tā detalizēti pārskata visus dokumentus, kuriem vēl nav piešķirta piekļuve. Šajā vēstulē Komisija arī paskaidroja, ka, ņemot vērā izskatāmo dokumentu lielo skaitu, tai bija vajadzīgs vairāk laika, lai pabeigtu analīzi, un tādēļ bija vajadzīgas iekšējas apspriedes starp Komisijas dienestiem.

19. Komisija norādīja, ka tā apzināti nav pārsniegusi parastos termiņus atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem izskatīšanai. Tā apgalvoja, ka tā nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem un ka tā nediskriminē pieteikuma iesniedzējus. Komisija uzsvēra, ka vienīgais iemesls, kāpēc netika ievēroti parastie termiņi, bija administratīvais darbs, kas saistīts ar ļoti detalizētu analīzi par apjomīgu lietu, kurā ir dažādi dokumenti, no kuriem vairāki tika dublēti dažādās iedaļās vai pievienoti citiem dokumentiem.

20. Komisija norādīja, ka 2010. gada 31. marta atzinumā par sākotnējo sūdzību tā informēja ombudu, ka plāno sniegt sūdzības iesniedzējam atbildi uz tā atkārtoto pieteikumu 2010. gada aprīļa pirmajā pusē. Atbilde tika nosūtīta 2010. gada 29. aprīlī. Šajā atbildē tika sniegta pilnīga piekļuve 43 dokumentiem un daļēja piekļuve 41 dokumentam. Komisija piebilda, ka piekļuve 11 dokumentiem tika liegta un ka pārējie 15 dokumenti neietilpa sūdzības iesniedzēja pieteikuma darbības jomā.

21. Komisija norādīja, ka tā pauž nožēlu par to, ka tā nevar izskatīt atkārtoto pieteikumu 30 darba dienu laikā, kā paredzēts Regulā 1049/2001. Tomēr tā piebilda, ka tā uzskata, ka termiņa pagarināšana ir pamatota, ja prasības pieteikumā ir detalizēti jāanalizē liels skaits dokumentu. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka sūdzības iesniedzēja pieteikums netika apzināti aizkavēts, bet tika izskatīts pēc iespējas ātrāk, pienācīgi ņemot vērā visas iesaistītās intereses.

22. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisija ir sistemātiski rīkojusies, lai ne tikai novērstu pārredzamību, bet arī novilcinātu sūdzības iesniedzēju.

23. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ļoti labi būtu varējusi risināt šo jautājumu Regulā 1049/2001 paredzētajos termiņos. Tā uzsvēra, ka jautājums par piekļuvi attiecīgajiem lietas materiāliem tika izvirzīts jau iepriekš un ka tādējādi Komisijai tas bija labi zināms. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijas apgalvojums, ka tā pauda nožēlu par kavēšanos, nav patiess.

24. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka Komisijas 2010. gada 29. aprīļa atbilde atkal bija nepilnīga un maldinoša. Turklāt sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka šajā atbildē Komisija tam atkal bija likusi pieprasīt piekļuvi konkrētiem dokumentiem, kuriem tas jau bija pieprasījis piekļuvi 2009. gadā.

Ombuda novērtējums

25. Pirms izskatīt šīs sūdzības priekšmetu, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi ņemt vērā sūdzības iesniedzēja piezīmes par Komisijas 2010. gada 29. aprīļa vēstuli. Šīs piezīmes, šķiet, attiecas gan uz būtību, t. i., šādi pieņemtā lēmuma saturu, gan veidu, kādā Komisija interpretēja sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu attiecībā uz dažiem dokumentiem. Attiecībā uz lietas būtību ir jāatgādina, ka jautājums par Komisijas atteikumu piešķirt pilnīgu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem ir lietas T-36/10 priekšmets. Tādējādi šis jautājums neietilpst šajā izmeklēšanā. Attiecībā uz procesuālajiem aspektiem ombuds norāda, ka savā 2010. gada 29. aprīļa lēmumā Komisija uzskatīja, ka atkārtotais pieteikums ir paplašinājis sākotnējā pieteikuma tvērumu attiecībā uz dažiem dokumentiem. Šajā ziņā Komisija uzskatīja, ka atkārtotais pieteikums ir jāuzskata par sākotnēju piekļuves pieprasījumu. Jānorāda, ka šīs interpretācijas rezultātā sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis vēl vienu sūdzību (sūdzība Nr. 1577/2010/GG), kurā ombuds nesen ir uzsācis izmeklēšanu. Tāpēc šis jautājums šajā izmeklēšanā nav jāizskata.

26. Attiecībā uz šīs sūdzības priekšmetu ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītais apgalvojums būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver divus aspektus. Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, neizskatot piekļuves pieprasījumu Regulā 1049/2001 paredzētajā termiņā. Otrkārt, sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija apzināti ignorēja šos termiņus.

27. Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotais pieteikums tika reģistrēts 2009. gada 19. oktobrī, ka 15 darba dienu termiņš atbildes sniegšanai beidzās 2009. gada 10. novembrī un ka tā ir pagarinājusi šo termiņu vēl par 15 darba dienām līdz 2009. gada 1. decembrim. Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis, ka Komisijas lēmums pagarināt termiņu līdz 2009. gada 1. decembrim būtu uzskatāms par administratīvu kļūmi.

28. Laba administratīvā prakse ir izskatīt sabiedrības piekļuves pieprasījumus Regulā 1049/2001 paredzētajos termiņos. Šajā lietā Komisija uz atkārtoto pieteikumu atbildēja tikai 2010. gada 29. aprīlī, proti, gandrīz piecus mēnešus pēc pagarinātā 2009. gada 1. decembra termiņa beigām. Tā ir ļoti nopietna kavēšanās.

29. Neviens no argumentiem, ko Komisija ir izvirzījusi šajā kontekstā, nav pārliecinošs.

30. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tā pauž nožēlu par to, ka tā nevar izskatīt atkārtoto pieteikumu 30 darba dienu laikā, kā paredzēts Regulā 1049/2001. Tomēr tā piebilda, ka tā uzskata, ka termiņa pagarināšana ir pamatota, ja prasības pieteikumā ir detalizēti jāanalizē liels skaits dokumentu. Tas, šķiet, liek domāt, ka Komisija pieņem, ka Regulā 1049/2001 noteiktie termiņi nav jāievēro lietās, kas attiecas uz piekļuvi lielam skaitam dokumentu. Ombuds nevar pieņemt nevienu šādu ierosinājumu. Regulā (EK) Nr. 1049/2001 paredzētie termiņi nepārprotami ir obligāti. Turklāt Regulas 1049/2001 8. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka izņēmuma gadījumos, "piemēram, ja pieteikums attiecas uz ļoti lielu dokumentu skaitu", termiņu atbildes sniegšanai uz atkārtotu pieteikumu var pagarināt vēl par 15 darba dienām. Tādējādi pašā Regulā 1049/2001 ir skaidri noteikts, ka tādās situācijās kā tā, uz kuru atsaucas Komisija, ir iespējams tikai ierobežots termiņa pagarinājums.

31. Komisija arī atsaucās uz administratīvo darbu, kas saistīts ar ļoti sīku apjomīgas lietas analīzi, un nepieciešamību sākt iekšējas apspriedes, lai pamatotu laiku, kas bija vajadzīgs, lai atbildētu uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu. Tomēr, kā sūdzības iesniedzējs pareizi norādīja, sūdzības iesniedzējs jau iepriekš bija lūdzis piekļuvi attiecīgajiem lietas materiāliem. Tāpēc Komisijai vismaz zināmā mērā bija jāspēj balstīties uz sagatavošanas darbu, ko tā bija veikusi, izskatot šo agrāko piekļuves pieteikumu. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija nav sniegusi ticamu paskaidrojumu par to, kāpēc atkārtotā pieteikuma izskatīšana šajā lietā nebija iespējama Regulā 1049/2001 atļautajā 30 darba dienu termiņā, bet prasīja gandrīz piecus papildu mēnešus.

32. Ombuds uzskata, ka to, ka šī turpmākā kavēšanās bija pārmērīga, apstiprina arī Komisijas 2009. gada 1. decembra vēstules saturs, kurā sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka būs zināma kavēšanās. Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka tās atbilde ir gandrīz gatava un ka ir sagaidāms, ka tā drīzumā tiks nosūtīta. Ombuds norāda, ka Komisija ir atturējusies pievērsties šim apgalvojumam savā atzinumā, lai gan apgalvojuma formulējums, par kuru tai tika lūgts sniegt komentārus, skaidri norāda uz to.

33. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija ir nopietni aizkavējusies, atbildot uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, un nav varējusi izvirzīt pārliecinošus argumentus, lai pamatotu tās patērēto laiku. Tā ir administratīva kļūme.

34. Ombuds norāda, ka 2010. gada 29. aprīļa vēstulē Komisija atvainojās par notikušo kavēšanos. Ombuds uzskata, ka šādas atvainošanās sniegšana pilsonim parasti ir pietiekama reakcija gadījumos, kad iepriekš ir notikusi kavēšanās, izskatot pieprasījumus par piekļuvi dokumentiem. Šādos gadījumos parasti nav pamata ombuda turpmākai rīcībai. Tomēr ombuds norāda, ka Komisijas atzinumā šajā lietā nav atvainošanās, bet tikai norādīts, ka Komisija pauž nožēlu par kavēšanos. Turklāt šim apgalvojumam nekavējoties seko apgalvojums, ka sūdzības iesniedzēja atkārtotais pieteikums tika izskatīts pēc iespējas ātrāk, pienācīgi ņemot vērā visas attiecīgās intereses. Ņemot vērā šos apgalvojumus, ombuds uzskata, ka 2010. gada 29. aprīļa vēstulē ietvertā atvainošanās nav pietiekama, lai novērstu šajā gadījumā pieļauto administratīvo kļūmi. Tāpēc turpmāk šajā sakarā tiks izteikta kritiska piezīme.

35. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja izvirzītā apgalvojuma otro aspektu ombuds norāda, ka Komisija noliedza, ka tā apzināti būtu pārsniegusi parastos termiņus atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem izskatīšanai.

36. Ombuds saprot, ka pārmērīga kavēšanās, kas notikusi šajā lietā, ir likusi sūdzības iesniedzējam pieņemt, ka Komisija ir rīkojusies apzināti. Tomēr, lai gan šī kavēšanās nepārprotami ir administratīva kļūme, sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus konkrētus pierādījumus, kas apliecinātu, ka Komisija ir rīkojusies negodprātīgi. Tāpēc attiecībā uz šo lietas aspektu administratīva kļūme nav konstatēta.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu aizrādījumu:

Laba administratīvā prakse ir izskatīt sabiedrības piekļuves pieprasījumus Regulā 1049/2001 paredzētajos termiņos. Šajā gadījumā Komisija uz sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu atbildēja tikai 2010. gada 29. aprīlī, t. i., gandrīz piecus mēnešus pēc pagarinātā termiņa beigām, proti, 2009. gada 1. decembra, un nevarēja sniegt pārliecinošus argumentus, lai pamatotu tās patērēto laiku. Tā ir administratīva kļūme.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 19. augustā