Aizmugurējā daļa

Sūdzība 2166/2008/WP:

1. Šī izmeklēšana pēc savas iniciatīvas ir balstīta uz sūdzību, ko iesniedza profesors B., zinātnieks ar Turcijas pilsonību (sūdzība 2166/2008/WP). Eiropas Personāla atlases birojs (EPSO) 2008. gada 28. maijā savā tīmekļa vietnē publicēja uzaicinājumus izteikt ieinteresētību par pagaidu darbinieku amata vietām jaunizveidotajā Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūrā (ERCEA) un Pētniecības izpildaģentūrā (REA). Profesors B. nolēma piedalīties ERCEA darbā pieņemamo pagaidu darbinieku atlases procedūrā. Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2008. gada 18. jūnijs.

2. Sākotnēji atlases procedūra attiecās tikai uz ES dalībvalstu valstspiederīgajiem. Tomēr vēlāk to attiecināja arī uz Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, t. i., partnervalstīm saskaņā ar ES Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu [1]. Turcija ietilpa šajā valstu grupā.

3. Sagatavojot savu kandidatūru, profesors B. norādīja, ka kandidātiem ir brīvi jāpārvalda ne tikai angļu valoda, bet arī otra Eiropas Savienības (ES) oficiālā valoda. Profesors B. uzskatīja, ka šī prasība ir netieši diskriminējoša, jo šķiet, ka tā dod priekšroku ES dalībvalstu pilsoņiem. Savam pieteikumam viņš pievienoja attiecīgu piezīmi.

4. Kādu laiku pēc kandidatūras iesniegšanas profesors B. tika informēts, ka viņam nav tiesību piedalīties konkursā. Pa to laiku prasība par valstspiederību tika mainīta, un pieteikumu varēja iesniegt tikai ES dalībvalstu valstspiederīgie. Profesors B. vērsās pie Eiropas ombuda, apgalvojot, ka šis lēmums ir gan nepareizs, gan diskriminējošs.

Izmeklēšana pēc savas iniciatīvas OI/2/2008/(WP)VIK:

5. Izskatot iepriekš minēto sūdzību, ombuds konstatēja, ka profesors B. nav ne ES pilsonis, ne ES dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs. Tādējādi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pantu profesors B. nebija pilnvarots iesniegt sūdzību ombudam. Tāpēc ombuds nevarēja sākt izmeklēšanu par savu sūdzību kā tādu. Tomēr viņš uzskatīja, ka sūdzība rada nopietnu problēmu, kas, šķiet, attiecas arī uz REA pagaidu darbinieku atlases procedūru. Tāpēc ombude nolēma sākt šo izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas par sūdzībā izvirzītajiem jautājumiem.

Pašiniciatīvas pieprasījuma priekšmets

6. Ombuds konstatēja šādus jautājumus:

1. Lēmums atcelt iespēju Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem pieteikties uz pagaidu darbinieku amata vietām EPPIA un REA, iespējams, bija nepareizs un diskriminējošs.
2. Šķita, ka kandidātiem, uz kuriem attiecās šis lēmums, netika sniegti nekādi paskaidrojumi par lēmumu un ka viņiem netika piedāvāta atvainošanās.
3. Prasība, ka kandidātiem jāspēj runāt otrā ES oficiālajā valodā, bija potenciāli diskriminējoša, jo tā deva priekšroku ES dalībvalstu valstspiederīgajiem.

Pieprasījums

7. Ombuds 2008. gada 12. septembrī uzsāka izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas. Viņš lūdz EPSO sniegt atzinumu par iepriekš minētajiem jautājumiem.

8. Ar 2008. gada 24. septembra vēstuli EPSO informēja ombudu, ka attiecīgās atlases procedūras ir Eiropas Komisijas kompetencē un ka EPSO ir sniedzis tikai loģistikas atbalstu. EPSO paziņoja, ka tādēļ ir pārsūtījis ombuda vēstuli Komisijai.

9. Komisija 2008. gada 29. septembrī informēja ombudu, ka tā patiešām ir kompetenta risināt šo jautājumu.

10. Komisija sniedza atzinumu 2009. gada 20. janvārī. Atzinums tika nosūtīts profesoram B apsvērumu sniegšanai. No viņa netika saņemti nekādi apsvērumi.

11. Ombuds 2009. gada 20. oktobrī uzsāka papildu izmeklēšanas. Viņš lūdza Komisiju precizēt dažus šīs lietas aspektus. 2010. gada 11. martā Komisija nosūtīja atbildi. Šī atbilde tika nosūtīta profesoram B., kurš neiesniedza nekādus apsvērumus.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Par pirmo jautājumu

Ombudam iesniegtie argumenti

12. Profesors B. apgalvoja, ka Komisijas lēmums izslēgt kandidātus no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm un jo īpaši no Turcijas ir nepareizs un diskriminējošs. Viņš norāda, ka šāda pieeja kavē zinātnes attīstību Eiropā. Profesors B. norādīja, ka Turcija Septītajā pamatprogrammā ik gadu iegulda 1,5 miljonus euro un ka tāpēc nav saprotams, kāpēc Turcijas zinātniekus var izslēgt no atlases procesa. Pēc viņa domām, Turcijas zinātniekiem bija "neatņemamas tiesības" pieteikties uz amatiem, kas saistīti ar to projektu novērtēšanu, kuri iesniegti saskaņā ar Septīto pamatprogrammu.

13. Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka ERCEA un REA tika izveidotas ar tās 2007. gada 14. decembra lēmumu [2]. 2008. gada pirmajā pusē tika ieviestas vajadzīgās procedūras, lai šajās aģentūrās sāktu pieņemt darbā darbiniekus saskaņā ar budžeta lēmējinstitūcijas apstiprinātajiem štatu sarakstiem. Kad EPSO tīmekļa vietnē tika publicēti uzaicinājumi izteikt ieinteresētību par pagaidu darbinieku amatiem ERCEA un REA, atlases procedūras attiecās tikai uz ES dalībvalstu valstspiederīgajiem.

14. Pēc Norvēģijas misijas priekšlikuma šos uzaicinājumus izteikt ieinteresētību 2008. gada 5. jūnijā paplašināja, lai tie attiektos arī uz pieteikumu iesniedzējiem no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija, Izraēla, Šveice, Albānija, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne, Serbija un Turcija). Pieteikumu iesniegšanas termiņš tika pagarināts līdz 2008. gada 25. jūnijam.

15. Tomēr pēc turpmākām iekšējām diskusijām par darbības sekām, ko radīja uzaicinājuma izteikt ieinteresētību pagarinājums, uz kuru profesors B. bija atbildējis, minētais uzaicinājums 2008. gada 24. jūnijā tika atcelts. Pieteikuma iesniedzējiem tika nosūtīta e-pasta vēstule, kurā viņi tika informēti par atcelšanu. Tika atcelts arī uzaicinājums attiecībā uz REA.

16. 2008. gada 15. jūlijā uzaicinājumi tika pārpublicēti tikai attiecībā uz ES dalībvalstu valstspiederīgajiem, un pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2008. gada 14. augusts. Vēl 2008. gada 15. jūlijā iepriekšējie pieteikuma iesniedzēji un personas, kas bija nosūtījušas vēstuli uz vispārējām pastkastītēm, pa elektronisko pastu tika informētas par jauno publikāciju.

17. Komisija apgalvoja, ka uz uzaicinājumiem saistībā ar pagaidu darbinieku amata vietām Komisijā vai tās izpildaģentūrās attiecas Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (CEOS). Saskaņā ar PDNK 12. panta 2. punktu šādi uzaicinājumi ir pieejami tikai ES dalībvalstu valstspiederīgajiem. Komisija norādīja, ka izņēmuma kārtā pēc iecēlējinstitūcijas ieskatiem uzaicinājumus var iesniegt arī citu valstu valstspiederīgie.

18. Komisija norādīja, ka kopumā ir pamatoti iemesli izsludināt uzaicinājumus valstīm, kas veic iemaksas pārvaldīto programmu budžetā. Tomēr šis pamatojums nedrīkst aizēnot faktu, ka Septītās pamatprogrammas partnervalstis nav vienlīdzīgā situācijā ar ES dalībvalstīm. Ieguvumi šīm valstīm ir vērsti uz rezultātiem, kas gūti no Septītās pamatprogrammas, nevis saistīti ar tās pārvaldību. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Komisija, piemēram, norādīja, ka Septītās pamatprogrammas partnervalstu dalībai Septītās pamatprogrammas programmu komitejās nebija balsstiesību.

19. Turklāt Komisija piebilda, ka, neraugoties uz argumentiem par labu attiecīgo uzaicinājumu paplašināšanai, dažu tās pilnvaru deleģēšana izpildaģentūrām, lai īstenotu Septīto pamatprogrammu, nozīmēja virkni darbības seku. Tie izrietēja no juridiskajiem un administratīvajiem nosacījumiem, kas apgrūtināja trešo valstu valstspiederīgo iesaistīšanu. Jo īpaši tika uzskatīts par iespējamu, ka kandidātiem no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, būtu jāveic īpašas drošības pārbaudes, kas, lai pienācīgi ievērotu ES tiesību aktus par datu aizsardzību, noteikti nozīmētu atlases procedūras aizkavēšanos. Lai gan kompetentie dienesti centās darīt visu iespējamo, izrādījās neiespējami laikus risināt visus attiecīgos jautājumus un saglabāt iespēju apmierinoši un pieņemamā termiņā pabeigt darbā pieņemšanas procedūras. Šajā sakarā Komisija uzsvēra, ka ir ārkārtīgi svarīgi izveidot aģentūras un nodrošināt to darbību. Tā piebilda, ka šā iemesla dēļ tā nolēma atcelt uzaicinājumus un publicēt jaunus uzaicinājumus, kas attiecās tikai uz ES dalībvalstu valstspiederīgajiem.

20. Rūpīgi izanalizējis iepriekš minētos argumentus, ombuds uzskatīja, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ viņš uzdeva Komisijai šādu jautājumu:

"Komisija apgalvoja, ka ir jāizslēdz kandidāti no valstīm, kas nav ES dalībvalstis, lai nodrošinātu, ka attiecīgās aģentūras var sākt darboties pēc iespējas ātrāk. Tomēr ombuds norāda, ka pieteikumu iesniegšanas termiņš sākotnējiem uzaicinājumiem bija 2008. gada 25. jūnijs, savukārt pieteikumi saskaņā ar jaunajiem uzaicinājumiem bija jāiesniedz līdz 2008. gada 14. augustam, t. i., gandrīz divus mēnešus vēlāk. Ņemot vērā to, ka Komisijas izmantotā pieeja pati par sevi aizkavēja darbā pieņemšanas procedūras, vai Komisija, lūdzu, varētu precizēt, kāpēc tā tomēr uzskatīja, ka kandidātu izslēgšana no trešām valstīm ir nepieciešama, lai nodrošinātu savlaicīgu pieņemšanu darbā saistībā ar attiecīgajiem amatiem? Vai Komisija varētu arī norādīt, cik kandidātu no trešām valstīm pieteicās, atbildot uz sākotnējiem uzaicinājumiem?"

21. Savā atbildē Komisija norādīja, ka jaunā publikācija patiešām aizkavēja darbā pieņemšanas procedūras par gandrīz diviem mēnešiem. Šajā sakarā tā atkārtoti uzsvēra, ka tās Drošības direktorāts uzskata, ka būtu svarīgi pārbaudīt visus trešo valstu kandidātus, kas iekļauti rezerves sarakstā, pirms var piedāvāt darbu. Šo kandidātu papildu drošības pārbaudes veikšana būtu jāmin uzaicinājumos, kas tomēr tolaik jau bija publicēti. Turklāt par personas datu turpmāko apstrādi būtu jāapspriežas arī ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (EDAU). Komisija uzskata, ka šāda apspriešanās būtu prasījusi vairākus mēnešus un būtu apdraudējusi darbā pieņemšanas grafiku. Komisija norādīja, ka kavēšanās, ko izraisīja uzaicinājumu atcelšana un pārpublicēšana, tika uzskatīta par īsāku.

22. Komisija piebilda, ka attiecīgajā brīdī starp dažādiem Komisijas dienestiem bija notikušas detalizētas iekšējas diskusijas. Tika paustas īpašas bažas, proti, ka uzaicinājumu izsludināšana trešo valstu valstspiederīgajiem varētu radīt precedentu ES politikas jomā, kurā turpinās diskusijas par citu valstu iesaistīšanu ES programmās.

23. Ņemot vērā iepriekš minēto un lai risinātu vajadzību pēc ātras darbā pieņemšanas, Komisija nolēma atcelt un pārpublicēt attiecīgos uzaicinājumus.

24. Atbildot uz ombuda jautājumu par attiecīgo personu skaitu, Komisija norādīja, ka sākotnējo uzaicinājumu atcelšanas brīdī bija iesniegti 5328 pieteikumi, no kuriem 46 bija no trešo valstu valstspiederīgajiem. Kopumā šos 46 pieteikumus iesniedza 27 kandidāti. Tomēr trešo valstu valstspiederīgajiem adresēto uzaicinājumu slēgšanas pasākums skāra tikai 21 kandidātu, jo atlikušie pieteikumi jebkurā gadījumā nebija atbilstīgi.

Ombuda novērtējums

25. Profesors B. apgalvoja, ka Komisijas lēmums atcelt iespēju Septītās pamatprogrammas partnervalstu pilsoņiem pieteikties uz attiecīgajām pagaidu darbinieku amata vietām ir gan i) nepareizs, gan ii) diskriminējošs. Tādēļ ombuds turpmāk analizēs šos divus aspektus.

Attiecībā uz i) punktu iepriekš:

26. PDNK 12. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka „pagaidu darbinieku var pieņemt darbā tikai ar nosacījumu, ka viņš ir kādas Kopienu dalībvalsts pilsonis, ja vien nav atļauts izņēmums”.

27. Šajā lietā Komisija sākotnēji ierobežoja uzaicinājumus izteikt ieinteresētību par pagaidu darbinieku amata vietām ERCEA un REA, attiecinot tos tikai uz Savienības dalībvalstu valstspiederīgajiem. Ombuds uzskata, ka PDNK 12. panta 2. punkta a) apakšpunkts pilnvaro Komisiju rīkoties šādā veidā.

28. Profesors B. apgalvoja, ka Turcija ieguldīja ievērojamu naudas summu Septītās pamatprogrammas budžetā. Tādēļ, viņaprāt, Turcijas pilsoņiem bija neatņemamas tiesības pieteikties uz amatiem, kas saistīti ar šīs programmas projektu novērtēšanu. Tomēr, kā pareizi norādījusi Komisija, PDNK 12. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka principā šādi uzaicinājumi ir pieejami tikai ES dalībvalstu valstspiederīgajiem . Tāpēc Komisijai nebija pienākuma attiecināt šos uzaicinājumus arī uz Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem.

29. Tomēr PDNK 12. panta 2. punkta a) apakšpunkts pieļauj izņēmumus no iepriekš minētā vispārējā atbilstības noteikuma. Septītās pamatprogrammas partnervalstu ieguldījums nepārprotami ir faktors, ko šajā kontekstā var ņemt vērā. Komisija atzina, ka ir pamatoti iemesli izsludināt uzaicinājumus valstīm, kas veic iemaksas pārvaldīto programmu budžetā. Tāpēc Komisijas lēmums izsludināt uzaicinājumus, kas sākotnēji attiecās tikai uz ES valstspiederīgajiem, Septītās pamatprogrammas partnervalstu, tostarp Turcijas, valstspiederīgajiem, bija saprotams.

30. Tomēr jāatzīmē, ka ombudam nav jāizskata sākotnējais lēmums ierobežot attiecīgos zvanus, attiecinot tos tikai uz ES pilsoņiem, vai to vēlāka paplašināšana, attiecinot tos tikai uz Septītās pamatprogrammas partnervalstu pilsoņiem. Viņam ir jāpārbauda, vai Komisijas lēmums atsaukt iespēju pieteikties Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, proti, tās lēmums atsaukt savu iepriekšējo lēmumu atvērt attiecīgos uzaicinājumus Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, bija pamatots un atbilst labas pārvaldības principiem.

31. Lai pamatotu savu pieeju, Komisija atsaucās uz administratīviem un laika ierobežojumiem saistībā ar darbā pieņemšanas procesu. Komisija apgalvoja, ka tai ir jānodrošina, lai ERCEA un REA sāktu darboties pēc iespējas ātrāk. Trešo valstu valstspiederīgajiem būtu jāveic drošības pārbaude, un tādēļ būtu jāapspriežas ar EDAU par personas datu apstrādi. Līdz ar to Komisija baidījās, ka grozīto uzaicinājumu turpināšana – tādējādi ļaujot piedalīties kandidātiem no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm – gan aizkavētu, gan apdraudētu atlases procedūru savlaicīgu pabeigšanu. Komisija apgalvoja, ka šā iemesla dēļ tā nolēma atcelt uzaicinājumus un publicēt jaunus uzaicinājumus, kas attiecās tikai uz ES valstspiederīgajiem.

32. Ombuds uzskata, ka šis arguments nav pārliecinošs.

33. Kā jau minēts iepriekš, Komisijas lēmums atcelt grozītos uzaicinājumus un publicēt jaunus uzaicinājumus pats par sevi izraisīja gandrīz divu mēnešu kavēšanos. Komisija būtībā apgalvo, ka kavēšanās, ko būtu izraisījusi kandidātu uzņemšana no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm, būtu bijusi vēl ilgāka. Ir skaidrs, ka ombuds nevar pārbaudīt šo apgalvojumu. Tomēr šajā sakarā būtu jāizsaka trīs piezīmes. Pirmkārt, atbildot uz konkrētu jautājumu par ombuda uzdoto jautājumu, Komisija norādīja, ka kavēšanās, ko izraisīja uzaicinājumu atcelšana un pārpublicēšana, tika uzskatīta par īsāku. Šķiet, ka tas liecina par to, ka Komisija nav veikusi nekādas konkrētas pārbaudes par to, cik ilgs būtu kavējums. Otrkārt, no Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka to kandidātu skaits, kuri bija Septītās pamatprogrammas partnervalstu pilsoņi, bija minimāls salīdzinājumā ar tiem kandidātiem, kuri bija Savienības pilsoņi. Ir arī pamatoti pieņemt, ka ne visi 21 kandidāts no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm, kuru pieteikumi bija pieņemami, beigās tiktu saglabāti. Tādējādi nevar izslēgt, ka drošības pārbaudi un konsultācijas ar EDAU par personas datu apstrādi būtu varējušas pabeigt diezgan ātri. Treškārt, profesors B. norādīja, un Komisija to neapstrīdēja, ka viņš jau ir strādājis par zinātnisko ekspertu Komisijā. Tādēļ ombuds vēlas zināt, kāpēc sūdzības iesniedzējam būtu bijis jāveic drošības pārbaude.

34. Komisija arī apgalvoja, ka pieteikuma iesniedzēju uzņemšana no Septītās pamatprogrammas valstīm varētu radīt precedentu ES politikas jomā, kurā turpinās diskusijas par citu valstu iesaistīšanu ES programmās. Ombudam ir zināmas šaubas par to, vai tas ir pamatots arguments, ņemot vērā to, ka Komisija pati atzīst, ka kopumā bija pamatoti iemesli izsludināt uzaicinājumus valstīm, kas veic iemaksas pārvaldīto programmu budžetā.

35. Tomēr ombuds uzskata, ka viņam nav jāpārbauda, vai Komisijas norādītie iemesli patiešām varētu attaisnot kandidātu izslēgšanu no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm. Faktiski ombuds uzskata, ka visi šie iemesli bija jāņem vērā, pirms Komisija 2008. gada 5. jūnijā nolēma izsludināt attiecīgus uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm. Ir skaidrs, ka laba administratīvā prakse nav vispirms pieņemt lēmumu un tikai pēc tam pārbaudīt iespējamās negatīvās sekas, ko tas varētu radīt. Ja pēc visu attiecīgo apsvērumu pienācīgas pārbaudes Komisija būtu secinājusi, ka attiecīgo uzaicinājumu paplašināšana, attiecinot tos arī uz Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, radītu negatīvas sekas, uz kurām tā atsaucas savā atzinumā, tā, visticamāk, nebūtu atvērusi uzaicinājumus šīm personām. Tādējādi tā būtu varējusi viegli izvairīties no problēmām, ko radīja tās 2008. gada 5. jūnija lēmums. Ombuds uzskata, ka iedzīvotāji nedrīkst kļūt par administrācijas pieņemtu pārāk asu lēmumu upuriem.

36. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas 2008. gada 5. jūnija lēmums atsaukt iespēju pieteikties Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem varētu būt pamatots tikai tad, ja pastāvētu svarīgi iemesli, kuru dēļ būtu jāveic šis pasākums. Ja Komisija būtu neapšaubāmi pierādījusi, ka nebūtu bijis iespējams ļaut kandidātiem no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm piedalīties uzaicinājumos un ātri izveidot aģentūras un nodrošināt to darbību, ombuds būtu varējis secināt, ka attiecīgais lēmums ir pamatots. Tomēr, kā paskaidrots iepriekš, Komisija nav sniegusi skaidrus un pārliecinošus pierādījumus vai argumentus, lai pierādītu, ka tas tā patiešām bija.

37. Šajos apstākļos un tā kā nav pārliecinoša pamatojuma, ombuds secina, ka Komisijas lēmums atsaukt iespēju pieteikties Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, t. i., tās lēmums atsaukt savu iepriekšējo lēmumu atvērt attiecīgos uzaicinājumus Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem, bija administratīva kļūme. Turpmāk tiks izteikta kritiska piezīme.

Attiecībā uz ii) punktu iepriekš:

38. Attiecībā uz iespējamo diskriminējošo raksturu, kas piemīt Komisijas lēmumam atcelt iespēju Septītās pamatprogrammas partnervalstu pilsoņiem pieteikties pagaidu darbinieku amatam EPPIA un REA, ombuds atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru diskriminācija notiek tad, ja vienādas vai salīdzināmas situācijas tiek risinātas nevienlīdzīgi un ja šāda nevienlīdzīga attieksme nav objektīvi pamatota.

39. Tomēr PDNK 12. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka attiecībā uz piekļuvi pagaidu darbinieku amatam attieksme pret trešo valstu valstspiederīgajiem atšķiras no attieksmes pret ES valstspiederīgajiem. Šajos apstākļos šajā lietā nav konstatējama nekāda diskriminācija.

B. Par otro jautājumu

Ombudam iesniegtie argumenti

40. Profesors B. apgalvoja, ka pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Komisijas lēmums, netika sniegti nekādi paskaidrojumi un viņiem netika piedāvāta atvainošanās.

41. Komisija norādīja, ka 2008. gada 24. jūnijā, kad tika atcelti sākotnējie ERCEA un REA uzaicinājumi, EPSO tīmekļa vietnē tika ievietots paziņojums. Šajā paziņojumā Komisija atvainojās par radītajām neērtībām. Kandidātiem, kuri bija pieteikušies uz amatu REA, tika nosūtīta arī e-pasta vēstule, atkārtojot atvainošanos, savukārt ERCEA deva priekšroku gaidīt e-pastu nosūtīšanu, lai izlemtu par uzaicinājuma atsākšanas praktiskajiem aspektiem.

42. Komisija arī norādīja, ka 2008. gada 15. jūlijā, kad tika publicēta jaunā publikācija, katrs kandidāts (tostarp no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm), kas pieteicās saskaņā ar grozītajiem uzaicinājumiem, saņēma e-pastu. Kandidātiem, kuri bija reģistrēti kā trešo valstu valstspiederīgie, nosūtītajās e-pasta vēstulēs bija norādīts, ka viņiem būtu jāpārbauda uzaicinājuma noteikumi. Visbeidzot, Komisija paskaidroja, ka katram publicētajam profilam tika pievienots papildu skaidrojums.

43. Savā atzinumā Komisija atvainojās par neērtībām, kas radās kandidātiem, uz kuriem attiecas lēmums atcelt iespēju Septītās pamatprogrammas partnervalstu valstspiederīgajiem pieteikties uz pagaidu darbinieku amata vietām ERCEA un REA. Turklāt tā pauda nožēlu, ka kandidātiem, uz kuriem attiecas šis lēmums, iepriekš netika piedāvāta atvainošanās.

44. Turpmākajās izmeklēšanās ombuds arī lūdza Komisiju atbildēt uz šādu jautājumu:

Ombuds uzskata, ka Komisijai nebija jānorāda nekādi iemesli tās sākotnējam lēmumam ierobežot attiecīgos zvanus, attiecinot tos tikai uz ES valstspiederīgajiem. Tomēr šī lieta attiecas uz situāciju, kurā trešo valstu valstspiederīgie vēlāk tika uzņemti, kurā pieteicās vismaz viens šāds trešās valsts valstspiederīgais un kurā Komisija pēc tam nolēma vēlreiz mainīt savu nostāju un ierobežot attiecīgās amata vietas, attiecinot tās tikai uz Savienības valstspiederīgajiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, vai Komisija varētu paskaidrot, kāpēc tā neinformēja kandidātus par sava lēmuma iemesliem un kāpēc, izņemot vispārīgu atvainošanos par radītajām neērtībām, netika piedāvāta īpaša atvainošanās kandidātiem no trešām valstīm, kuri bija pieteikušies, bet Komisijas pieņemtā lēmuma dēļ vairs nebija atbilstīgi?

45. Savā atbildē Komisija norādīja, ka tā būtu viegli sniegusi papildu informāciju par sava lēmuma iemesliem ikvienam, kas to lūdza. Tomēr šajā gadījumā neviens nebija pieprasījis šādu informāciju no Komisijas vai EPSO pirms vēršanās pie ombuda.

46. Attiecībā uz ombuda jautājumu, kāpēc Komisija nesniedza īpašu atvainošanos kandidātiem no trešām valstīm, iestāde pauda nožēlu, ka šāda īpaša atvainošanās netika piedāvāta kandidātiem, kuru pieteikumi, iespējams, tika atzīti par neatbilstīgiem, pieņemot lēmumu par uzaicinājuma atkārtotu publicēšanu. Komisija norādīja, ka tolaik bija nepieciešams ātri atrisināt šo jautājumu. Diemžēl, cenšoties ātri pārpublicēt uzaicinājumu, jautājums par īpašas atvainošanās nosūtīšanu ar uzaicinājuma atcelšanas iemesliem netika risināts.

47. Komisija atvainojās profesoram B. par to, ka viņš tajā laikā nebija paskaidrojis sava lēmuma iemeslus. Tā norādīja, ka tā centīsies izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē.

Ombuda novērtējums

48. Izmeklēšanas gaitā Komisija iesniedza prasītājām nosūtītās informācijas kopijas, kad tā atcēla sākotnējos zvanus un pēc tam atsāka jaunos zvanus. Kad tika publicēti jaunie ERCEA un REA uzaicinājumi, Komisija skaidri informēja kandidātus, ka, “lai [pieteikuma iesniedzējs] būtu tiesīgs piedalīties šajā uzaicinājumā, viņam jābūt Eiropas Savienības dalībvalsts valstspiederīgajam”. Tomēr Komisija nesniedza nekādus paskaidrojumus par to, kāpēc iepriekšējie uzaicinājumi tika atcelti un kāpēc tika mainītas atbilstības prasības attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju valstspiederību.

49. Labas pārvaldības principi paredz, ka administrācijai ir jāsniedz pilsoņiem precīzs pamatojums visiem lēmumiem, ko tā pieņem un kas var viņus ietekmēt [3]. Kā norādīts iepriekš, šajā lietā Komisija nav pamatojusi savu lēmumu grozīt atbilstības nosacījumus. Iestāde vienkārši informēja attiecīgās personas par attiecīgajām izmaiņām. Ombuds jo īpaši nesaprot, kāpēc Komisija nebija iekļāvusi šādu skaidrojumu e-pasta vēstulēs, kas tika nosūtītas trešo valstu pieteikumu iesniedzējiem, ņemot vērā, ka šīs personas tieši ietekmēja izmaiņas. Būtu arī pieklājīgi, ja Komisija šajā sakarā izteiktu skaidru atvainošanos.

50. Tomēr ombuda izmeklēšanas gaitā Komisija atzina, ka tā nav nosūtījusi īpašu atvainošanos trešo valstu pieteikumu iesniedzējiem, norādot uzaicinājumu atcelšanas iemeslus. Tā atvainojās par šo izlaidumu un šajā sakarā izteica īpašu atvainošanos profesoram B. Turklāt iestāde izskaidroja savas pieejas iemeslus un apņēmās izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē. Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka kopš attiecīgajiem notikumiem ir pagājuši divi gadi, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana par šo lietas aspektu nav nepieciešama.

C. Par trešo jautājumu

Ombudam iesniegtie argumenti

51. Profesors B. apstrīdēja prasību, ka kandidātiem jāspēj runāt otrā ES oficiālajā valodā, un apgalvoja, ka šī prasība ir diskriminējoša, jo tā dod priekšroku ES dalībvalstu valstspiederīgajiem.

52. Komisija norādīja, ka prasība runāt divās no ES oficiālajām valodām ir prasība, kas noteikta Civildienesta noteikumos un PDNK, un ka nav iespējams atkāpties no šīs prasības.

Ombuda novērtējums

53. PDNK 12. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzēts, ka pagaidu darbinieku var pieņemt darbā tikai ar nosacījumu, ka "viņš pierāda, ka viņam ir labas kādas Kopienu valodas zināšanas un apmierinošas kādas citas Kopienu valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs viņa pienākumu veikšanai " .

54. Kā norādīja Komisija, prasība par padziļinātām vai apmierinošām vismaz divu Savienības oficiālo valodu zināšanām ir likumā noteikta prasība, uz kuru neattiecas atkāpes. Tādējādi ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo lietas aspektu nav konstatējama administratīva kļūme.

D. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu aizrādījumu:

Laba administratīvā prakse paredz, ka pirms lēmuma pieņemšanas iestādei ir pienācīgi jāizvērtē negatīvās sekas, ko tā varētu izraisīt. Šajā lietā pēc tam, kad Komisija sākotnēji bija ierobežojusi uzaicinājumus pieņemt darbā pagaidu darbiniekus ERCEA un REA, attiecinot tos tikai uz ES pilsoņiem, tā uzņēma prasītājus no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm, pienācīgi neizvērtējot sekas. Tāpēc tās vēlākais lēmums atkal izslēgt kandidātus no Septītās pamatprogrammas partnervalstīm no minētajiem uzaicinājumiem ir administratīva kļūme, ņemot vērā to, ka nav skaidru un pārliecinošu pierādījumu vai argumentu, kas apliecinātu, ka šis lēmums bija jāpieņem sevišķi svarīgu iemeslu dēļ.

Profesors B. un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 10. augustā

---

[1] Plašāka informācija par ES Septīto pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai ir pieejama šādā tīmekļa vietnē: http://cordis.europa.eu/fp7

[2] Komisijas Lēmums 2008/46/EK (2007. gada 14. decembris), ar ko izveido Eiropas Pētniecības padomes izpildaģentūru, lai pārvaldītu īpašo programmu "Idejas" progresīvas pētniecības jomā, piemērojot Padomes Regulu (EK) Nr. 58/2003 (OV 2008, L 11, 9. lpp.).

[3] Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. pants (Pienākums norādīt lēmumu pamatojumu), pieejams tīmekļa vietnē: www.ombudsman.europa.eu