Sūdzības priekšvēsture

1. Šī X iesniegtā sūdzība attiecās uz iespējamām neatbilstībām starp Eiropas Komisijas politiku attiecībā uz attaisnoto pētniecības izmaksu novērtējumu saskaņā ar Sesto un Septīto pamatprogrammu pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai (Sestā pamatprogramma un Septītā pamatprogramma)[1], no vienas puses, un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF)[2][3], no otras puses. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šīs neatbilstības kaitē to Flandrijas universitāšu un līdzīgu iestāžu interesēm, kuras saņem ES finansējumu pētniecības projektiem.

2. Beļģijas nodokļu tiesību aktos ir paredzēts profesionāls ieturējuma nodoklis ("bedrijfsvoorheffing" vai "précompte professionnel"). Uzņēmumi ietur šo nodokli no saviem darbiniekiem izmaksātajām algām un pārskaita šo summu tieši Beļģijas Valsts kasei. Tomēr, pamatojoties uz Beļģijas Ienākuma nodokļa kodeksa (BITC) 275/3. pantu, universitātes un līdzīgas iestādes ir atbrīvotas no 75 % ieturējuma nodokļa no algām, kas maksājamas pēcdoktorantūras pētniekiem. Šis iebildums attiecas uz to, vai no nodokļa atbrīvoto nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā var uzskatīt par attiecināmām pētniecības izmaksām saskaņā ar pamatprogrammām un ERAF.

3. Flandrijas universitātes saņem finansējumu gan no pētniecības pamatprogrammām, gan no ERAF. Attiecībās ar Beļģijas reģionālajām iestādēm, kas ir atbildīgas par izglītību, gan REGIO ĢD, gan RTD ĢD apšaubīja, vai no nodokļa atbrīvotais ieturējuma nodoklis ir reālas pētniecības izmaksas (ja tās būtu reālas pētniecības izmaksas, tās būtu attiecināmās izmaksas). REGIO ĢD jo īpaši uzskatīja [4], ka no nodokļa ieturējuma atbrīvotā daļa neatbilst "attiecināmo izmaksu" definīcijai. Tas apgalvoja, ka, lai izdevumi būtu attiecināmi, tie ir patiesi un noteikti jāsedz saņēmējam un faktiski jāsamaksā, kas tā nav gadījumā ar atbrīvoto ieturējuma nodokli (REGIO ĢD uzskata, ka atbrīvotais ieturējuma nodoklis bija tikai "stimuls" pētniecībai [5], ko darba devējs saglabā, lai finansētu pētniecības darbības, kas nav ERAF atbalstītās darbības).

4. Turpretim RTD ĢD uzskatīja, ka no nodokļa atbrīvotais ienākumu izcelsmes vietā ieturētais nodoklis ir "attiecināmās izmaksas" saskaņā ar pētniecības pamatprogrammām [6].

5. Juridiskais birojs, kas pārstāv sūdzības iesniedzēju, 2011. gada 30. septembrī rakstīja REGIO ĢD ģenerāldirektoram, lai jautātu, kāpēc RTD ĢD un REGIO ĢD nostājas atšķiras attiecībā uz pētniecības izmaksu attiecināmību. Tā atsaucās uz 2009. gada 21. decembra Skaidrojošo likumu (sk. 5. zemsvītras piezīmi) un uz to, ka RTD ĢD pēc tam ir pieņēmis atbrīvotās summas kā attiecināmās izmaksas. Šajā sakarā tā arī lūdza informāciju par juridisko pamatu šādai atšķirīgai attieksmei pret izmaksām.

6. REGIO ĢD 2011. gada 11. novembrī atbildēja, apstiprinot savu iepriekšējo nostāju. Attiecībā uz juridisko pamatu REGIO ĢD paskaidroja, ka, lai izdevumi būtu atbilstīgi, ERAF Vispārējās regulas 1083/2006 [7] 56. panta 2. punktā ir noteikts, ka: i) tam jāatbilst valsts atbilstības noteikumiem; ii) tam jābūt pienācīgi pamatotam ar rēķiniem vai līdzvērtīgiem apliecinošiem dokumentiem; un iii) attiecībā uz ieguldījumiem natūrā līdzfinansējums no ES fondiem nedrīkst pārsniegt attiecināmo izdevumu kopsummu bez ieguldījumiem natūrā. Turklāt regulas 60. panta b) punktā ir noteikts, ka vadošajai iestādei būtu jāpārbauda, vai atbalsta saņēmēju deklarētie izdevumi ir faktiski radušies. REGIO ĢD secināja, ka no iepriekš minētajiem noteikumiem izriet, ka izdevumiem jābūt pārbaudāmiem, t. i., tiem jābūt tādiem, kas radušies un faktiski samaksāti, un summai jābūt pamatotai ar rēķiniem vai citiem apliecinošiem dokumentiem. Tā apgalvoja, ka, tā kā pētnieku atbrīvojums no profesionālās darbības nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā būtībā ir darba devēja izmaksu samazinājums, nevar uzskatīt, ka izdevumi ir radušies un/vai samaksāti saistībā ar projekta īstenošanu. Tāpēc tā nav tiesīga saņemt ERAF finansējumu. Attiecībā uz tā un RTD ĢD atšķirīgo nostāju REGIO ĢD paskaidroja, ka pētniecības pamatprogrammu projektu īstenošanas instrumenti atbilst to atbilstības noteikumiem, savukārt ERAF finansējumu reglamentē Regula 1083/2006.

7. Saglabājot neapmierinātību ar iepriekš minēto atbildi, sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

Apgalvojums

8. Ombuds sāka izmeklēšanu par apgalvojumu, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības un konsekvences principus, uzskatot pētniecības izmaksas, kas bija atbrīvotas no Beļģijas profesionālā ieturējuma nodokļa, par neattiecināmām uz ERAF finansējumu, tādējādi pret šīm izmaksām izturoties atšķirīgi salīdzinājumā ar attieksmi pret tām saskaņā ar Sesto un Septīto pētniecības pamatprogrammu.

Izmeklēšana

9. Sūdzība tika iesniegta 2011. gada 1. decembrī. Komisija 2012. gada 22. maijā nosūtīja savu atzinumu. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 25. jūnijā nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Par apgalvoto tiesiskās paļāvības un konsekvences principu pārkāpumu

Ombudam iesniegtie argumenti

10. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka sākotnēji ir saņēmis informāciju no kompetentajām iestādēm, jo īpaši Flandrijas ERAF programmas vadošās iestādes (EFRO) tīmekļa vietnē, ka profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvotā daļa ir attiecināmas izmaksas saskaņā ar ERAF. Tā norādīja, ka vēlāk tika informēta, ka šīs izmaksas nav attiecināmas. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka attiecināmības nosacījumi saskaņā ar Sesto un Septīto pētniecības pamatprogrammu un ERAF ir gandrīz identiski un ka tāpēc attiecīgo izmaksu attiecināmībai abās shēmās vajadzētu būt vienādai.

11. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja tiesiskās paļāvības iespējamo pārkāpumu Komisija vispirms norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir atsaucies uz nostājas maiņu nevis no Komisijas puses, bet gan no “kompetento iestāžu” puses, kuras, kā tā uzskatīja, bija Flandrijas ERAF programmas vadošā iestāde. Tā norādīja, ka REGIO ĢD nav mainījis savu nostāju par neatbilstību. Komisija norādīja, ka vairākkārt, pēdējo reizi 2011. gada 11. novembra vēstulē, ir vairākkārt atkārtojusi un pamatojusi savu nostāju dažādām personām. Tāpēc Komisija nesaprata, kāda varētu būt sūdzības iesniedzēja tiesiskā paļāvība attiecībā uz Komisijas rīcību.

12. Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējam varētu būt tiesiskā paļāvība attiecībā uz kompetento valsts iestāžu darbībām, jo ERAF programmu kopīgi pārvalda Komisija un dalībvalstu iestādes. Tiesiskā paļāvība, kas izriet no Flandrijas ERAF programmas vadošās iestādes darbībām, nebūtu Komisijas kompetencē. Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru Komisijai ir attiecības ar dalībvalsti, nevis ar tās reģioniem. Saskaņā ar dalītās pārvaldības principu ERAF līdzfinansēto projektu atbalsta saņēmējiem, piemēram, universitātēm, ir kontakti un tiesiskās attiecības ar dalībvalstu iestādēm, kas atbild par programmas īstenošanu, nevis tieši ar Komisiju.

13. Komisija secināja šo sava atzinuma aspektu, norādot, ka tiesiskās paļāvības prasības ir trīskāršas. Pirmkārt, precīziem, beznosacījumu un saskaņotiem solījumiem ir jānāk no pilnvarotiem un uzticamiem avotiem, un Savienības iestādēm tie ir jāsniedz attiecīgajai personai. Otrkārt, šiem solījumiem ir jābūt tādiem, kas var radīt tiesisko paļāvību to adresātam. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamiem noteikumiem [8]. Komisija uzskatīja, ka šajā gadījumā šie nosacījumi nav izpildīti, jo REGIO ĢD ir saglabājis kopēju un pastāvīgu nostāju šajā jautājumā. Tādējādi Komisija neradīja sūdzības iesniedzējam nekādu tiesisko paļāvību. Tā vietā sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Regulas 1083/2006 [9] 56. panta 4. punktu bija jāvēršas pie dalībvalsts ar šo jautājumu.

14. Pēc tam Komisija atbildēja uz sūdzības iesniedzēja argumentu par iespējamo neatbilstību starp REGIO ĢD un RTD ĢD attiecībā uz tiesībām piemērot atbrīvoto profesionālo ieturējuma nodokli.

15. Pirmkārt, Komisija norādīja, ka nav pienākuma piemērot vienādus attiecināmības noteikumus dažādās politikas jomās. Tā norādīja, ka ES likumdevējam ir jānosaka attiecināmības noteikumi katrai izdevumu programmai saskaņā ar izvirzītajiem politikas mērķiem.

16. Otrkārt, Komisija norādīja, ka, pat ja vispārējie izmaksu attiecināmības principi ir lielā mērā salīdzināmi, pastāv atšķirības sīki izstrādātajos noteikumos pētniecības pamatprogrammu un ERAF īstenošanai.

17. No vienas puses, projektus, kas ir tiesīgi saņemt ERAF finansējumu, reglamentē Regula (EK) Nr. 448/2004 [10] un Regula (EK) Nr. 1083/2006 attiecīgi 2000.–2006. gada un 2007.–2013. gada plānošanas periodiem. Prasības abiem plānošanas periodiem nemainījās: nodokļi un maksājumi (jo īpaši tiešie nodokļi un sociālās apdrošināšanas iemaksas no algām), kas rodas no struktūrfondu līdzfinansējuma, nav atbilstīgi izdevumi, izņemot gadījumus, kad tos patiesi un galīgi sedz galīgais saņēmējs vai individuāls saņēmējs [11]. Regulas Nr. 1083/2006 56. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecināmie izdevumi ir faktiski jāsedz. Tāpēc abos plānošanas periodos Beļģijas profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvotā daļa var pretendēt uz ERAF līdzfinansējumu tikai tad, ja tā saņēmējam pēc tam ir galīgi radusies saistībā ar to pašu līdzfinansēto ERAF projektu.

18. Turpretī ES budžets, kas pieejams saskaņā ar pētniecības pamatprogrammām, tiek pārvaldīts centralizēti saskaņā ar Finanšu regulas 53. panta a) punktu [12]. Komisija veic budžeta izpildes darbības, neiesaistot dalībvalstis vai to trešo valstu publiskās iestādes, kurās Savienības finansējuma saņēmēji veic uzņēmējdarbību, un nenododot tām atbildību ("tieša centralizēta pārvaldība"). Šo pamatprogrammas projektu īstenošanas instrumentiem ir savi atbilstības noteikumi: pētniecības projektus saskaņā ar Sesto pamatprogrammu reglamentē Regula (EK) Nr. 2321/2002 [13], savukārt projektus saskaņā ar Septīto pamatprogrammu reglamentē Regula (EK) Nr. 1906/2006 [14].

19. Īpaši attiecināmības noteikumi ir noteikti Sestās pamatprogrammas piešķīruma nolīguma II.19. pantā un Septītās pamatprogrammas piešķīruma nolīguma II.14. pantā. Saskaņā ar šiem noteikumiem izmaksām ir faktiski jārodas. Tāpēc attiecībā uz Sestās un Septītās pamatprogrammas projektiem Komisijas RTD ĢD atzīst par atbilstīgu Beļģijas profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvoto daļu, jo ir pienākums šo summu atkārtoti ieguldīt papildu pētniecības projektos.

20. Tādējādi Komisija secināja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums par nekonsekventu pieeju saistībā ar Sesto un Septīto pamatprogrammu, no vienas puses, un ERAF, no otras puses, ir nepamatots.

21. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nav izteicis piezīmes par apgalvoto tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, bet tikai par apgalvoto konsekvences principa pārkāpumu.

22. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas nostāja, šķiet, liecina, ka atbalsta piešķiršana no struktūrfondiem notiek pilnīgi atšķirīgā juridiskā kontekstā nekā atbalsta piešķiršana saskaņā ar pētniecības pamatprogrammām. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tas ir nepareizi. Tā norādīja, ka pamatnoteikumi, kas piemērojami subsīdijām no struktūrfondiem, ir Finanšu regula un īstenošanas noteikumi. Sūdzības iesniedzējs citēja (vecās) Finanšu regulas 1605/2002 (spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim) 155. panta 1. punktu: „Šīs regulas pirmā un trešā daļa attiecas uz izdevumiem, ko veic iestādes un struktūras, kuras minētas regulās, kas reglamentē struktūrfondus [..], ja vien šajā sadaļā nav noteikts citādi.„Tā noteica, ka pamatnoteikumi attiecībā uz subsīdijām regulas pirmajā un trešajā daļā ir piemērojami arī pamatprogrammām. Tādējādi izmaksu attiecināmību no struktūrfondiem vispirms nosaka Finanšu regula. Tādējādi nebija skaidrs, kāpēc Komisija radīja iespaidu, ka REGIO ĢD ir svarīgs tikai Regulas 1083/2006 56. pants. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka šajā pantā ir ietverti tikai papildu noteikumi, kas nemaina piemērojamos Finanšu regulas un īstenošanas noteikumu noteikumus.

23. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka REGIO ĢD no Regulas 1083/2006 56. panta 1. punkta secināja, ka izmaksas var būt attiecināmas tikai tad, ja tās faktiski ir seguši atbalsta saņēmēji. Šī interpretācija, kas liek domāt, ka ir jāveic skaidras naudas darījums, ir nepareiza. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 56. panta 1. punkts attiecas tikai uz periodu, kurā radušās izmaksas, bet neparedz papildu atbilstības kritēriju: "Izdevumi, tostarp lielie projekti, ir atbilstīgi fondu ieguldījumam, ja tie ir faktiski samaksāti laikposmā no dienas, kad darbības programmas iesniegtas Komisijai, vai no 2007. gada 1. janvāra – atkarībā no tā, kura diena ir agrāk, – līdz 2015. gada 31. decembrim." Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka formulējums “faktiski samaksāts” šajā pantā nenozīmē, ka ir jābūt veiktam skaidras naudas darījumam. To apstiprināja nākamais punkts (56. panta 2. punkts), kurā noteikts, ka “ieguldījumus natūrā, amortizācijas izmaksas un pieskaitāmās izmaksas var uzskatīt par izdevumiem, ko veikuši saņēmēji ...”(sūdzības iesniedzēja uzsvars). Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai gan bija skaidrs, ka amortizācijas izmaksas un pieskaitāmās izmaksas projekta laikā netiek segtas, tās joprojām varētu būt attiecināmās izmaksas.

24. Tādējādi sūdzības iesniedzējs saglabāja savu nostāju, ka universitātēm kā Eiropas atbalsta saņēmējām vajadzētu būt iespējai paļauties uz to, ka viena un tā pati iestāde konsekventi interpretēs pamatnoteikumus. Tas apgalvoja, ka nav pieņemami piemērot Finanšu regulas pamatnoteikumus par attiecināmajām izmaksām un īstenošanas noteikumus, lai mainītu tā ģenerāldirektorāta funkcijas, kurš tos piemēro.

Ombuda novērtējums

25. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, ombuds norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs vairs nepaļāvās uz šo apgalvojuma daļu. Faktiski šķiet, ka savā sarakstē ar Beļģijas reģionālajām iestādēm (proti, 2009. gada 21. augustā, 2010. gada 15. oktobrī, 2011. gada 24. janvārī, 12. maijā un 11. novembrī) REGIO ĢD saglabāja tādu pašu nostāju, proti, ka profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvotā daļa nav attiecināmas izmaksas saskaņā ar ERAF. Tādējādi ombude secina, ka Komisija nav radījusi tiesisko paļāvību, ka tā uzskatīs šādas izmaksas par attiecināmajām izmaksām saskaņā ar ERAF. Tādējādi ombuds nekonstatē nevienu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi saistībā ar apgalvojuma pirmo aspektu.

26. Attiecībā uz apgalvojuma par saskaņotības principa pārkāpumu aspektu ombuds uzskata, ka Komisijai ir pilnīgi iespējams un pieņemams noteikt atšķirīgus noteikumus pētniecības pamatprogrammu īstenošanai un ERAF īstenošanai.

27. Šajā sakarā ombuds norāda, ka (iepriekšējās) Finanšu regulas 156. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisija veic finanšu iemaksas no struktūrfondiem saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē struktūrfondus. Tādējādi pati Finanšu regula ļauj regulās, kas reglamentē struktūrfondus, paredzēt konkrētākus noteikumus (tostarp par izmaksu attiecināmību). Tāpat Finanšu regulas 160. pantā ir atsauce uz pētniecības pamatprogrammām, kas jāpieņem Padomei.

28. Ombuds norāda, ka projektus, kas ir tiesīgi saņemt ERAF finansējumu, reglamentē Regula (EK) Nr. 1083/2006 (2007.–2013. gada plānošanas periodam), kurā ir īpaša nodaļa ar nosaukumu „Izdevumu attiecināmība”. Pirmkārt, 56. panta 1. punktā ir noteikts, ka izdevumi ir atbilstīgi finansējuma saņemšanai, ja tie ir faktiski samaksāti (starp noteiktiem datumiem). Turklāt 56. panta 2. punktā ir piebilsts, ka “atkāpjoties no 1. punkta, iemaksas natūrā, amortizācijas izmaksas un pieskaitāmās izmaksas var uzskatīt par izdevumiem, ko maksā saņēmēji [..] saskaņā ar šādiem [trīs] nosacījumiem”. Šie trīs nosacījumi ir šādi: 1) izdevumiem jābūt attiecināmiem saskaņā ar nacionālajiem attiecināmības noteikumiem; 2) tam jābūt pamatotam ar rēķiniem vai līdzvērtīgiem grāmatvedības dokumentiem; un 3) attiecībā uz ieguldījumiem natūrā fondu līdzfinansējums nedrīkst pārsniegt kopējos atbilstīgos izdevumus, izņemot šādu ieguldījumu vērtību. Kā REGIO ĢD pareizi norādīja savā 2011. gada 11. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam, no profesionālās darbības ieturējuma nodokļa atbrīvotā daļa pētniekiem faktiski ir darba devēja izmaksu samazinājums (proti, tiešo nodokļu samazinājums), un izdevumus nevar uzskatīt par tādiem, kas radušies un/vai samaksāti saistībā ar projekta īstenošanu. Tāpēc ombuds piekrīt Komisijai, ka Beļģijas profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvotā daļa būs tiesīga saņemt līdzfinansējumu no ERAF tikai tad, ja tā pēc tam saņēmējam galīgi radīsies saistībā ar to pašu līdzfinansēto ERAF projektu. Viņš saprot, ka varētu būt tā, ka naudu, kas ietaupīta, izmantojot Beļģijas atbrīvojumu no ieturējuma nodokļa, varētu atkārtoti izmantot tam pašam projektam. Šādos apstākļos jaunos izdevumus varētu segt no ERAF finansējuma. Tomēr, ja nauda, kas ietaupīta, izmantojot Beļģijas atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, netiktu atkārtoti izmantota tam pašam projektam, to pamatoti neuzskatītu par attaisnotiem izdevumiem saistībā ar šo ERAF projektu.

29. No otras puses, ombuds norāda, ka pētniecības pamatprogrammas projektus reglamentē dažādi tiesību akti ar saviem atbilstības noteikumiem, proti, Regula (EK) Nr. 2321/2002 (FP6) un Regula (EK) Nr. 1906/2006 (FP7). Īpašie attiecināmības noteikumi ir izklāstīti šajās regulās [15] un Sestās pamatprogrammas un Septītās pamatprogrammas dotāciju nolīgumu vispārīgajos noteikumos (paraugs)[16]. Saskaņā ar šiem noteikumiem Sestās un Septītās pamatprogrammas projektu izmaksām arī jābūt "faktiskām" un tās radušās darbības laikā. Tomēr Komisija (RTD ĢD) atzīst par atbilstīgu Beļģijas profesionālā ieturējuma nodokļa atbrīvoto daļu sakarā ar Beļģijas tiesību aktos paredzēto pienākumu atkārtoti ieguldīt papildu pētniecības projektos. Ombuds uzskata, ka šī atšķirīgā attieksme ir pilnīgi pamatota un loģiska, jo pētniecības pamatprogrammu mērķis ir veicināt pētniecību kopumā.

30. Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds secina, ka, lai gan ir acīmredzama atšķirība attieksmē pret attaisnoto izmaksu novērtēšanu saistībā ar ERAF un pētniecības pamatprogrammām, šī saskaņotības neesamība ir pilnībā pamatota un juridiska.

31. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz apgalvojuma otro aspektu.

B. Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Emīlija O'Reilija

Strasbūrā, 2013. gada 12. novembrī

[1] Eiropas Komisija īsteno pētniecības un tehnoloģiju attīstības pamatprogrammas. Pašreizējā programma, Septītā pamatprogramma, ilgst no 2007. līdz 2013. gadam. Tā piešķir dotācijas pētniecības dalībniekiem, lai līdzfinansētu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu projektus.

[2] Komisija arī finansē pētniecības un inovācijas projektus ERAF ietvaros, kura mērķis ir stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā, novēršot nelīdzsvarotību starp tās reģioniem.

[3] Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāts (RTD ĢD) ir atbildīgs par pētniecības pamatprogrammām, savukārt no ERAF saņemtais atbalsts ir Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta (REGIO ĢD) pārziņā.

[4] Eiropas reģionālās politikas komisāra 2009. gada 10. aprīļa vēstule Valonijas reģionam; REGIO ĢD ģenerāldirektora 2009. gada 21. augusta, 2010. gada 15. oktobra un 2011. gada 24. janvāra vēstules Beļģijas franču valodā runājošo universitāšu rektoru padomei.

[5] Beļģijas likumdevējs 2009. gada 21. decembrī pieņēma Skaidrojošu likumu (ar ko groza BITC 275/3. pantu), saskaņā ar kuru iestādes, kas ir atbrīvotas no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, nevar izmantot attiecīgās summas, lai finansētu notiekošos pētījumus, uz kuriem attiecas atbrīvojums, bet tām šīs summas ir jāiegulda turpmākos pētniecības projektos.

[6] 2010. gada 22. novembra vēstulē Beļģijas Pastāvīgajai pārstāvniecībai RTD ĢD ģenerāldirektors norādīja: "Pamatojoties uz saņemtajiem skaidrojumiem un ņemot vērā skaidrojošo likumu ..., man ir tas gods Jūs informēt, ka Eiropas Komisija uzskata, ka nav šaubu par to, ka no nodokļa atbrīvotā ieturējuma nodokļa daļa faktiski ir radusies projekta īstenošanas laikā un tāpēc ir attiecināma"(sūdzības iesniedzēja izcēlums).

[7] Padomes 2006. gada 11. jūlija Regula (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (OV L 210, 25. lpp.).

[8] Spriedums lietā T-347/03 Branco/Komisija (Krājums 2005, II-2555. lpp., 102. punkts).

[9] 56. panta 4. punktā ir noteikts: "Noteikumus par izdevumu atbilstību nosaka valsts līmenī, ievērojot izņēmumus, kas paredzēti īpašajās regulās par katru fondu. Tie attiecas uz visiem izdevumiem, kas deklarēti saskaņā ar darbības programmu.”

[10] Regula (EK) Nr. 448/2004 (2004. gada 10. marts), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1685/2000, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1260/1999 attiecībā uz izdevumu kompensējamību Struktūrfondu līdzfinansētās darbībās, un atceļ Regulu (EK) Nr. 1145/2003 (OV 2004, L 72, 66. lpp.).

[11] Precīzāk, attiecībā uz 2000.-2006. gada plānošanas periodu Regulas Nr. 1685/2000 pielikuma 7. atbilstības noteikuma 5. punktā ir noteikts, ka nodokļi un maksājumi ir atbilstīgi tikai tad, ja tos faktiski un galīgi sedz galīgais saņēmējs vai individuāls saņēmējs. Attiecībā uz 2007.–2013. gada periodu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir galvenā atbildība par attiecināmības prasību pieņemšanu, Regulas 1083/2006 56. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecināmie izdevumi ir faktiski jāsedz.

[12] Faktu rašanās laikā piemērojamā Finanšu regula bija Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.). Tomēr kopš 2013. gada 1. janvāra ir piemērojama jaunā Finanšu regula: Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.).

[13] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 2321/2002 par noteikumiem uzņēmumu, pētniecības centru un universitāšu līdzdalībai Eiropas Kopienas Sestās pamatprogrammas (2002.–2006. gads) īstenošanā un pētījumu rezultātu izplatīšanai, OV L 355, 23. lpp.

[14] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1906/2006 (2006. gada 18. decembris), ar ko paredz noteikumus uzņēmumu, pētniecības centru un universitāšu līdzdalībai Septītās pamatprogrammas darbībās un pētījumu rezultātu izplatīšanai (2007. līdz 2013. gads) (OV 2006, L 391, 1. lpp.).

[15] Piemēram, Regulas 1906/2006 31. pants ("Attiecināmo izmaksu atlīdzināšana") un 32. pants ("Tiešās attiecināmās izmaksas un netiešās attiecināmās izmaksas").

[16] Piemēram, II.14. pants ("Projekta attiecināmās izmaksas") un II.15. pants ("Tiešo un netiešo izmaksu noteikšana") Septītās pamatprogrammas piešķīruma nolīguma vispārīgajos noteikumos.