# Lēmums lietā 2207/2010/PB - Publiska piekļuve dokumentiem, kuri attiecas uz pārkāpumu lietām
- Autors: Eiropas ombuds
- Datums: 2013-10-03T00:01+02:00[Europe/Paris]
- [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/decision/lv/51883)
---
> *Lēmumu par sūdzībām 1947/2010/PB un 2207/2010/PB pret Eiropas Komisiju kopsavilkums*
> 
> Lietas bija saistītas ar Komisijas vispārējo politiku nenodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem, kuri attiecas uz notiekošu izmeklēšanu par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem dalībvalstīs. Dānijā dzīvojošie ES pilsoņi uzskatīja, ka Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts („Vides ĢD") ap 2006.--2007. gadu bija īstenojis daudz atvērtāku politiku. Kad vēlāk Vides ĢD pārņēma iepriekš minēto Komisijas praksi, šie pilsoņi lūdza sniegt tam pamatojumu un uzskatīja, ka ir jāturpina īstenot daudz atvērtāka politika. Tā kā viņus neapmierināja Komisijas atbildes, viņi vērsās pie Eiropas ombuda.
> 
> Saistībā ar šīm lietām radās divi galvenie jautājumi. Pirmkārt, vai Komisija bija pieļāvusi kļūdu pārvaldībā, neturpinot iepriekšminēto Vides ĢD īstenoto daudz atvērtāko politiku. Otrkārt, vai Komisija varētu un vai tai vispār vajadzētu pārņemt praksi, kas nodrošinātu lielāku atklātību saistībā ar tās izskatītajām pārkāpumu lietām.
> 
> Ombuds nekonstatēja kļūdu pārvaldībā saistībā ar pirmo jautājumu. Izskatot otro jautājumu, ombuds izteica vairākus ieteikumus, kas ļautu Komisijai īstenot daudz atvērtāku politiku pārkāpumu lietu izskatīšanā. Komisija nolēma šos ieteikumus noraidīt.
> 
> Rezumējot, ombuds savos lēmumos atzīmēja, ka Komisija noraidījusi ieteikumus, balstoties uz pieņēmumu, ka lielāka atklātība varētu iedragāt tās spēju nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem dalībvalstīs. Tomēr ombuds uzskata, ka Komisijas spēja nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem drīzāk tiktu stiprināta, ja tā ieviestu lielāku atklātību attiecīgās pārkāpumu lietās, jo lielāka atklātība ļauj vairāk iesaistīties sabiedrībai, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, kas patiesībā varētu atbalstīt Komisijas centienus nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem.
> 
> Tomēr ombuds atzīmēja, ka Komisijas lēmums neizmantot iespēju, lai padarītu savu darbību atvērtāku, pats par sevi nav uzskatāms par kļūdu pārvaldībā, jo Tiesas attiecīgā judikatūra acīmredzami atbalsta Komisijas konfidencialitātes politiku.
> 
2013. gada 3. oktobrī šajā tīmekļa vietnē galīgā teksta vietā tika publicēts šā lēmuma projekts. Tiklīdz šī kļūda tika pamanīta, 2013. gada 18. novembrī teksta projekts tika izņemts un aizstāts ar pareizo tekstu. Lūdzu, pieņemiet mūsu atvainošanos par šo kļūdu.

Sūdzības priekšvēsture
----------------------

**1.** Lieta attiecas uz Komisijas vispārējo politiku nepiešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz notiekošām izmeklēšanām par iespējamiem ES tiesību aktu pārkāpumiem dalībvalstīs. ES pilsoņiem, kas dzīvo Dānijā, radās iespaids, ka Komisijas Vides ģenerāldirektorāts (Vides ĢD) savā politikas jomā 2006.--2007. gadā pieņēma atvērtāku praksi. Kad Vides ģenerāldirektorāts pēc tam atgriezās pie iepriekš minētās Komisijas vispārējās politikas, šie iedzīvotāji lūdza sniegt pamatojumu un ierosināja, ka būtu jāturpina ievērot atvērtāku praksi. Tā kā viņi nebija apmierināti ar Komisijas atbildēm, viņi vērsās pie Eiropas ombuda.

**2.** Precīzāks lietas priekšvēstures izklāsts īsumā ir šāds.

**3.** Vides ģenerāldirektorāts 2007. gada 2. aprīļa vēstulē piešķīra sūdzības iesniedzējiem piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei un Dānijas atbildei pārkāpuma lietā 2003/2070 par Dānijas tiesību aktu atbilstību Padomes Direktīvai 92/43/EEK ("Dzīvotņu direktīva"). Vides ģenerāldirektorāts norādīja, ka ir iesniedzis šos dokumentus "*saskaņā ar mūsu praksi* " . Tā arī piebilda, ka attiecīgos dokumentus ir publicējušas arī Dānijas iestādes un tajos ir norādīta saite uz attiecīgo tīmekļa vietni. Visbeidzot, tā norādīja, ka "\[i\]*n gadījumā, ja dokumenti pa šo laiku ir izņemti no šīs vietnes, jūs esat laipni aicināti vēlreiz sazināties ar mums, un mēs būsim priecīgi iesniegt pieprasītos dokumentus ".*

**4.** Sūdzības iesniedzēji saņēma Vides ģenerāldirektorāta Dānijas Vides ministrijai adresētās vēstules kopiju, kurā bija minētas šādas izmaiņas informācijas izpaušanas praksē:

„Vides*ģenerāldirektorāts ir mainījis praksi attiecībā uz publisku piekļuvi un nākotnē piešķirs publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, kuras attiecas uz neatbilstībām starp valstu un ES tiesību aktiem. Izplatīšana tādos gadījumos kā šis var atvieglot attiecīgo direktīvu piemērošanu un lietderīgo iedarbību. Šo apstākli uzskata par sevišķām sabiedrības interesēm, kas pamato informācijas izpaušanu.*"

**5.** Vides ĢD arī piešķīra piekļuvi oficiāla paziņojuma vēstulei pārkāpuma lietā 2006/2134 par Dānijas tiesību aktu atbilstību Padomes Direktīvai 79/409/EEK ("Putnu direktīva", tagad konsolidēta Direktīva 2009/147/EK) attiecībā uz īpaši aizsargājamo teritoriju Nr. 60 (Tondermarsken). Šī vēstule tika publicēta arī Dānijas Vides ministrijas tīmekļa vietnē.

**6.** Tomēr 2009. gada 20. jūlija vēstulē Vides ģenerāldirektorāts noraidīja sūdzības iesniedzēju lūgumu par piekļuvi *papildu* oficiāla paziņojuma vēstulei lietā 2006/2134. To darot, Vides ģenerāldirektorāts atsaucās uz Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem[\[1\]](#_ftn1 ""){#_ftnref1} 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, kurā noteikts, ka "iestādes*var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:* \[...\]*pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi.* ". Vides ĢD arī atsaucās uz (toreizējās) Pirmās instances tiesas spriedumu *Petrie* lietā, kurā Tiesa nosprieda, ka "*dalībvalstīm ir tiesības sagaidīt, ka Komisija garantēs konfidencialitāti izmeklēšanā, kuras rezultātā varētu tikt uzsākta pārkāpuma procedūra* "[\[2\].](#_ftn2 ""){#_ftnref2}

**7.** Sūdzības iesniedzēji 2009. gada 21. jūlija vēstulē jautāja Komisijai, vai tās atteikums izpaust papildu oficiālā paziņojuma vēstuli lietā 2006/2134 izriet no Dānijas valdības vēlmes nodrošināt konfidencialitāti minētajā lietā.

**8.** Vides ĢD 2009. gada 25. septembra papildu vēstulē informēja sūdzības iesniedzējus, ka piekļuve oficiāla paziņojuma vēstulei lietā 2006/2134 (nevis iepriekš minētajai papildu vēstulei) ir piešķirta,*jo Dānijas iestādes šo vēstuli ir publicējušas Dānijas Vides ministrijas tīmekļa vietnē. Tāpēc mums nebija iemesla aizturēt dokumentu, jo tika uzskatīts, ka Dānija ir atturējusies no savām tiesībām uz dokumenta konfidencialitāti.* " Atsaucoties uz lietu 2003/2070, Vides ĢD norādīja, ka "*mūsu prakse kopš tā laika ir mainījusies*" un ka pieprasījumi par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz notiekošām izmeklēšanām, tiks noraidīti, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Izmeklēšanas priekšmets
-----------------------

**9.** Ombuds sāka izmeklēšanu par šādiem apgalvojumiem un prasībām.

#### Apgalvojums

Komisija nepaskaidroja sūdzības iesniedzējiem, kāpēc pēc jaunas prakses 2006. gadā tā atkal ieviesa ierobežojošu praksi attiecībā uz publisku piekļuvi vēstulēm dalībvalstīm pārkāpumu lietās.

#### Prasības

1. Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisijai būtu pienācīgi jāatbild uz pirmajā apgalvojumā minēto pieprasījumu.

2. Komisijai būtu jāpārskata 2006. gadā pieņemtās prakses ieviešana, nodrošinot plašāku publisku piekļuvi dalībvalstīm adresētām sākuma vēstulēm.

**10.** Ombuds arī lūdza Komisiju atbildēt uz šādiem jautājumiem.

**11.** Savā pirmajā vēstulē sūdzības iesniedzējam par šo jautājumu, kas datēta ar 2009. gada 20. jūliju, Komisija a) informēja sūdzības iesniedzējus par *spriedumu Petrie* lietā T-191/99, kurā tika atzīta dalībvalsts interese turpināt slēgtu dialogu ar Komisiju pārkāpumu lietās, un b) norādīja uz šāda dialoga nozīmi, lai rastu mierizlīgumu starp Komisiju un dalībvalsti pirmstiesas procedūrā. No minētās vēstules satura nebija pilnīgi skaidrs, vai Komisija saprot, ka interese panākt mierizlīgumu ir atsevišķs, autonoms neizpaušanas iemesls, vai arī šis apsvērums, pēc Komisijas domām, ir nesaraujami saistīts ar dalībvalsts iespējamo interesi uzturēt slēgtu dialogu. It īpaši nebija skaidrs, vai Komisija uzskata, ka spriedums Petrie lietā ir piemērojams, un, ja tas tā ir, cik lielā mērā gadījumos, kad dalībvalsts atklāti un skaidri norāda, ka tā nav ieinteresēta saglabāt attiecīgo dokumentu konfidencialitāti. Tādēļ ombude lūdza Komisiju savā atzinumā precizēt šo jautājumu.

**12.** Viņš arī lūdza Komisiju atbildē uz apgalvojumu un ar to saistīto apgalvojumu sniegt konkrētus piemērus par gadījumiem vai incidentiem, kuru dēļ tā atgriezās pie savas prakses pirms 2006. gada.

Izmeklēšana
-----------

**13.** Ombuds 2010. gada 29. novembrī lūdza Komisiju līdz 2011. gada 28. februārim iesniegt atzinumu par sūdzību. Komisija 2011. gada 28. februārī informēja ombudu, ka tā nevar sniegt atzinumu noteiktajā termiņā. Tā apstiprināja, ka atbildes projekts ir "*starpdienestu konsultācijās, bet būtu vajadzīgs vairāk laika, lai pabeigtu vajadzīgo procedūru* " . Komisija 2011. gada 29. martā vēlreiz pagarināja atzinuma iesniegšanas termiņu, norādot, ka atbildes projekts bija "*starpdienestu apspriešanās* " , bet ka "*sūdzības izskatīšanā pēc būtības*radās negaidītas* grūtības*" .

**14.** Komisija 2011. gada 18. maijā iesniedza atzinumu. Ombuds to pārsūtīja sūdzības iesniedzējiem, lai tie varētu iesniegt savus apsvērumus, kurus tie iesniedza 2011. gada 26. jūlijā. Ombuds 2012. gada 18. jūlijā izdeva ieteikuma projektu, par kuru Komisija pēc tam sniedza atzinumu. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējiem, kuri neiesniedza apsvērumus.

Ombuda analīze un secinājumi
----------------------------

### A. Apgalvojums par to, ka nav paskaidrots, kāpēc pēc jaunas prakses 2006. gadā Komisija atkal ieviesa ierobežojošu praksi attiecībā uz publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm dalībvalstīm pārkāpumu lietās un ar tām saistītās prasībās

#### Ombudam iesniegtie argumenti

**15.** Sūdzības iesniedzēji uzskatīja, ka Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc tā atkārtoti ieviesa, viņuprāt, ierobežojošu informācijas izpaušanas praksi attiecībā uz oficiālā paziņojuma vēstulēm, kas saistītas ar pārkāpumu izmeklēšanu vides jomā. Tās apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi pienācīgus paskaidrojumus.

**16.** Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka lieta liecina par nopietnu sistēmisku problēmu, izskatot pieteikumus par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar pārkāpumu izmeklēšanu. Tās apgalvoja, ka Komisija parasti apgalvo, ka informācijas izpaušana nevar tikt atļauta attiecīgās dalībvalsts interešu dēļ, bet ka dalībvalsts, ja tai pašai tiek lūgts piešķirt piekļuvi, parasti lūdz Komisijas viedokli. Savukārt Komisija parasti informē dalībvalsti, ka šādi dokumenti ir konfidenciāli tik ilgi, kamēr notiek izmeklēšana.

**17.** Savā atzinumā Komisija izklāstīja savu izpratni par faktiem un attiecīgajiem noteikumiem.

**18.** Attiecībā uz pirmo prasību un ombuda pirmo jautājumu Komisija atzina, ka pārkāpumu izmeklēšanas lietās 2003/2070 un 2006/2134 Vides ĢD izpauda attiecīgās oficiālā paziņojuma vēstules, jo uzskatīja, ka informācijas izpaušana šajos konkrētajos gadījumos, kas attiecās uz Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas nepilnīgu transponēšanu valsts tiesību aktos, varētu atvieglot minēto direktīvu tiešu piemērošanu. Minētajos gadījumos šos dokumentus bija publicējusi arī attiecīgā dalībvalsts. Abos lēmumos Vides ĢD tolaik uzskatīja, ka izņēmuma kārtā dokumenti, kas attiecas uz pārkāpumu lietām saistībā ar direktīvu nepilnīgu transponēšanu valsts tiesību aktos, attiecīgajos apstākļos varētu tikt publiskoti. Turklāt Komisija atzina, ka 2007. gada 2. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam Vides ģenerāldirektorāts izmantoja frāzi "*saskaņā ar mūsu praksi* " . Tomēr tā piebilda, ka šo nostāju nevar uzskatīt par "*Komisijas praksi*". Kad Komisija nosūtīja papildu oficiāla paziņojuma vēstuli lietā 2006/2134, Dānijas iestādes lūdza Komisijas atzinumu par pieprasījumu piekļūt minētajai papildu oficiāla paziņojuma vēstulei. Šajā sakarā Vides ĢD sniedza negatīvu atzinumu par šī dokumenta izpaušanu, tādējādi pierādot, ka tas katrā gadījumā ir veicis atšķirīgu vērtējumu.

**19.** Pēc tam Komisija atgādināja to kompetenču īpašo raksturu, ko tai piešķir Līgums un Tiesas judikatūra pārkāpumu jomā, un rīcības brīvību, kas tai ir šīs procedūras ietvaros. Pēc tam tā norādīja, ka, ņemot vērā to, ka šīs procedūras mērķis ir izveidot lojālu sadarbību un savstarpējas uzticēšanās gaisotni starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, tikai izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, var noteikt, vai tai būtu stingri jāievēro daži pamatprincipi, proti, neatņemt pienākumu neizpildes procedūrai tās efektivitāti, ievērot LESD 339. pantā noteiktos pienākumus un piemērot Regulā 1049/2001 paredzētos izņēmumus.

**20.** Komisija norādīja, ka trešām personām, tostarp tām, kuru sūdzība par pārkāpumu ir pamats oficiālai izmeklēšanai, nav piekļuves tiesību tās administratīvajiem lietas materiāliem saistībā ar pārkāpuma procedūru. Proti, saskaņā ar LESD 258. pantu un judikatūru, kurā tas ir interpretēts, tikai attiecīgā dalībvalsts ir lietas dalībniece šajā tiesvedībā. Līdz ar to Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C-139/07 P *Komisija/Technischen Glaswerke Ilmenau* [\[3\],](#_ftn3 ""){#_ftnref3} kurā atzīts, ka pastāv vispārēja prezumpcija par nepieejamību saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, tieši attiecas uz šo procedūru.

**21.** Komisija atzīst, ka atsevišķos gadījumos, izskatot katru gadījumu atsevišķi, daži dokumenti, kas attiecas uz pārkāpuma procedūru, tika publiskoti, kamēr pārkāpuma procedūra vēl turpinājās.

**22.** Komisija pauž nožēlu, ka, neveiksmīgi izvēloties vārdus sarakstē ar sūdzības iesniedzēju, Vides ĢD ir nepareizi radījis iespaidu, ka pastāv "Komisijas*prakse"* publiskot dokumentus dažās pārkāpumu lietās vides tiesību jomā. Vides ģenerāldirektorāts laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam nav ieviesis nekādu vispārēju politiku vai praksi attiecībā uz dokumentu publiskošanu uzsāktās pārkāpuma procedūrās. Drīzāk Vides ĢD izpauda dokumentus par uzsāktām pārkāpuma lietām, kas saistītas ar ES vides tiesību aktu nepilnīgu transponēšanu, izskatot katru gadījumu atsevišķi, sākot no neizpaušanas prezumpcijas, kā apstiprināts judikatūrā. 2009. gadā Vides ģenerāldirektorāts pēc iekšējām debatēm turpināja izskatīt šo jautājumu un pielāgoja savu pieeju Komisijas vispārējai pieejai, kuras pamatā ir informācijas neizpaušanas prezumpcija, kā apstiprināts judikatūrā.

**23.** Šajā gadījumā Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums acīmredzami attiecās uz sūdzības iesniedzēja pieprasīto dokumentu, kas apstiprinoša lēmuma pieņemšanas laikā attiecās uz notiekošu pārkāpuma procedūru. Tādējādi šis lēmums atbilda Vispārējās tiesas spriedumam *Petrie* lietā un jaunākajam Tiesas spriedumam lietā C-139/07 P.

**24.** Iepriekš minētās izmeklēšanas mērķis bija nodrošināt, ka Dānija pilda savas saistības saskaņā ar LESD. Pieprasītā dokumenta publiskošana izmeklēšanas laikā būtu padarījusi publiski pieejamu būtisku savākto informāciju un tādējādi vājinātu Komisijas spēju kopā ar attiecīgo dalībvalsti un bez nepamatota ārēja spiediena meklēt risinājumu, kas atbilstu ES tiesību aktiem.

**25.** Patiešām, pamatojoties uz piemērojamo judikatūru, ir skaidrs, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu var piemērot tādu dokumentu publiskošanai, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām. Papildus *Petrie* judikatūrai ir jānorāda, ka, interpretējot Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, Tiesa nesenā nolēmumā ir uzsvērusi, ka administratīvajā procesā starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti piekļuves lietas materiāliem neesamība ir svarīgs jautājums, kas jāņem vērā. Tiesa patiešām norādīja, ka "(..) *ieinteresētajām personām, izņemot dalībvalsti, kas ir atbildīga par atbalsta piešķiršanu, saskaņā ar valsts atbalsta kontroles procedūru nav tiesību iepazīties ar Komisijas administratīvās lietas dokumentiem. Šis apstāklis ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu. Ja šīs ieinteresētās personas, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, varētu iegūt piekļuvi Komisijas administratīvās lietas dokumentiem, tiktu apšaubīta valsts atbalsta kontroles sistēma.*" Tāpat kā valsts atbalsta kontroles procedūrā pārkāpuma procedūrai, pamatojoties uz LESD 258. pantu, ir divpusējs raksturs, un Komisijas nostāja ir adresēta tikai attiecīgajai dalībvalstij. Līdz ar to iepriekš minētā Tiesas interpretācija ir tieši piemērojama pārkāpuma procedūrām.

**26.** Turklāt 6. panta 1. punkts Regulā (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem[\[4\]](#_ftn4 ""){#_ftnref4} ("Orhūsas regula"), paredz, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses saistībā ar komerciālām interesēm un inspekcijām, izmeklēšanu un revīzijām, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē. Tomēr šajā pašā pantā izmeklēšana par iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem ir skaidri izslēgta no prezumpcijas par sevišķām sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā. Līdz ar to Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērojamība dokumentiem, kas sagatavoti saistībā ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, šajā ziņā paliek nemainīga.

**27.** Attiecībā uz konkrēto jautājumu par to, vai Komisija **vispārīgi** uzskata, ka spriedums Petrie lietā ir piemērojams arī tad, ja dalībvalsts atklāti un skaidri norāda, ka tā nav ieinteresēta saglabāt attiecīgo dokumentu konfidencialitāti, Komisija norādīja turpmāk minēto. LESD 258. pantā paredzētā procedūra sastāv no diviem secīgiem posmiem, proti, pirmstiesas stadijas, kurai ir administratīvs raksturs, un tiesvedības stadijas, kurā tiek celta prasība Tiesā. LESD 258. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras mērķis ir ļaut dalībvalstij izbeigt jebkādu pārkāpumu, ļaut tai īstenot savas tiesības uz aizstāvību un noteikt strīda priekšmetu, lai celtu prasību Tiesā. Ja lieta tiktu iesniegta Tiesā, dokumenta priekšlaicīga publiskošana arī kaitētu tiesvedībai.

**28.** Līdz ar to, pat ja dalībvalsts piekristu informācijas izpaušanai, Komisija tomēr varētu secināt, ka tās interese turpināt izmeklēšanu bez ārējas ietekmes un tiesvedības aizsardzība nepieļauj informācijas publiskošanu.

**29.** Katrs no šiem apsvērumiem būtu jāpatur prātā, konkrētā gadījumā novērtējot, vai attiecīgo dokumentu izpaušana kaitētu notiekošajai izmeklēšanai.

**30.** Attiecībā uz ombuda otro iepriekš minēto jautājumu Komisija norādīja, ka laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam tai nebija vispārējas politikas vai prakses atklāt dokumentus uzsāktās pārkāpuma procedūrās. Vides ģenerāldirektorāts, izskatot katru gadījumu atsevišķi, tikai publiskoja dokumentus, kas attiecas uz konkrētām vēl neizskatītām pārkāpuma lietām. Kā atgādināja Komisijas dienesti, šāda informācijas izpaušana notika tikai trīs gadījumos: lietā 2003/2070 pret Dāniju saistībā ar Dzīvotņu direktīvu, lietā 2006/2134 pret Dāniju saistībā ar Putnu direktīvu un lietā 2006/2144 -- uz kuru neattiecas šī sūdzība -- pret Dāniju saistībā ar Dzīvotņu direktīvu.

**31.** Savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzēji būtībā uzturēja savu sūdzību. Viņi pauda vilšanos par to, ka Komisija atklāti un skaidri neatzina, ka tās Vides ĢD ir pieņēmis jaunu praksi kā tādu. Tās arī pauda vilšanos par Komisijas atsauci uz lietu C-139/07 P, kas attiecās uz valsts atbalsta izmeklēšanu, kurai, pēc to domām, bija ļoti maza nozīme šajā lietā. Tās uzskatīja, ka vienīgais potenciāli nozīmīgais spriedums, uz kuru balstījās Komisija, *proti, Petrie* lieta, bija pārāk vecs un tam trūka pietiekamas autoritātes, jo Tiesa to nekad neapstiprināja. Tās pauda nožēlu par Komisijas nostāju, ka pat tad, ja dalībvalsts atsakās no savām tiesībām uz konfidencialitāti, uz pārkāpuma dokumentiem kopumā joprojām var attiekties Regulā 1049/2001 paredzētie izņēmumi.

**32.** Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka konkrētais dokuments, kuram tie bija lūguši piekļuvi, tika atklāts pēc attiecīgās pārkāpuma izmeklēšanas pabeigšanas.

Ombuda novērtējums
------------------

### Ievadpiezīmes

##### Šī lieta ir līdzīga citai lietai, ko izskata ombuds.

**33.** Ombuds norāda, ka galvenais jautājums šajā lietā ir ļoti līdzīgs jautājumam, kas izvirzīts citā lietā, proti, lietā 1947/2010/PB. Sūdzības iesniedzēji un Komisija ir informēti par šo faktu. Ombuda novērtējumi abās lietās tika koordinēti.

**34.** Šajā lietā izvirzītos jautājumus var lietderīgi izskatīt šādās trīs sadaļās: "īslaicīgā jaunā prakse"; "Jaunās prakses atcelšanas iemesli"; "Sistēmiskie jautājumi, kas radušies saistībā ar pārkāpuma dokumentu neizpaušanu".

##### Īslaicīgā jaunā prakse

**35.** Šim jautājumam bija nepieciešams vaļsirdīgs un semantisku apsvērumu neskarts novērtējums. Mēģināt definēt terminu "prakse" nav ne lietderīgi, ne nepieciešami. Pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, kas minēti iepriekš 3. un 4. punktā, bija skaidrs, ka Komisijas Vides ģenerāldirektorāts vienā brīdī sistemātiski pārtrauca ievērot Komisijas ierasto pieeju nepiešķirt publisku piekļuvi uzsākšanas vēstulēm pārkāpuma procedūrās, kas attiecas uz tā konkrēto darba jomu. Nebija skaidrs, kāpēc tas notika, un iespējamie paskaidrojumi katrā ziņā nav nepieciešami attiecībā uz šo novērtējuma daļu. Pēc tam Komisijas atbildīgās personas saskaņoja Vides ĢD pieeju ar iepriekš minēto parasto pieeju. Tas būtībā bija tas, ko Komisija norādīja savā atzinumā, paziņojot, ka: "\[o\]*turpmāka izskatīšana pēc iekšējām debatēm 2009. gadā Vides ģenerāldirektorāts atkārtoti saskaņoja savu pieeju ar Komisijas vispārējo pieeju, kuras pamatā ir prezumpcija par informācijas neizpaušanu, kā apstiprināts judikatūrā.*"

**36.** Ombuds pilnībā saprata sūdzības iesniedzēju vilšanos par to, ka Komisija nav atklāti un nepārprotami iesaistījusies viņu izpratnē, ka iepriekš minētie Vides ĢD veiktie pasākumi ir jauna informācijas atklāšanas prakse, ko Komisija ir atļāvusi un oficiāli izveidojusi kā iestāde. Protams, Komisija vispirms sarakstē ar sūdzības iesniedzēju un pēc tam -- ar ombudu vilcinājās atklāti atzīt faktu, ka Vides ĢD mēģināja izmantot jaunu pieeju, kuras mērķis bija izveidot noteikumu. Komisija jau no paša sākuma būtu varējusi izrādīt lielāku atvērtību un atklātību attiecībā pret sūdzības iesniedzēju un būtu varējusi izvairīties no dažām ne pārāk empātiskām piezīmēm savā atzinumā, kas, šķiet, liecināja, ka sūdzības iesniedzēji vienkārši bija pārpratuši notikušo.

**37.** Tajā pašā laikā ombude arī norādīja, ka iepriekš minētā attīstība atklāja Komisijā būtiskus atšķirīgus viedokļus par to, kāda ir visefektīvākā pieeja atklātībai pārkāpumu lietās. Pats par sevi saprotams, ka šādas atšķirības potenciāli apkauno jebkuru organizāciju un ka sākotnējā aizsardzības pieeja, kuras mērķis ir izvairīties no atklātības šajā jautājumā, nav nedabiska. Tomēr kopējai izpratnei par atklātību ES publiskajā pārvaldē ir nepieciešams, lai pilsonis jau no paša sākuma tiktu informēts par patiesību. Izskatāmajā lietā tas tā nav.

**38.** Ombuds atzīmēja, ka Komisijas atzinums šajā lietā bija daudz atklātāks nekā atzinums, ko tā iesniedza par iepriekš minēto pirmo sūdzību par to pašu jautājumu. Ņemot vērā kavēšanos šī atzinuma iesniegšanā, ombuds mēģināja secināt, ka šis jautājums ir ticis apspriests, iespējams, pat apspriests Komisijā. Arī tas liecina par normāli funkcionējošu birokrātiju. Fakts, ka Komisijas atzinums varēja būt atklātāks faktu izklāstā un ar to saistītajos secinājumos, nemazina faktu, ka Komisija galu galā sniedza informāciju, kas minēta iepriekš 35. punktā un kas ļāva ombudam izdarīt ar to saistīto faktu konstatējumu.

**39.** Ņemot vērā iepriekš minēto, ombude secināja, ka ir nožēlojami, ka Komisija atklātāk nesazinājās ar sūdzības iesniedzēju par faktiskajiem un labi dokumentētajiem faktiem, kas saistīti ar jauno pieeju, ar kuru Vides ĢD eksperimentēja. Tomēr ombuds neuzskatīja par nepieciešamu izteikt oficiālu un publisku kritisku piezīmi šajā sakarā.

##### Īslaicīgās jaunās prakses atcelšanas iemesli

**40.** Šī daļa īpaši attiecas uz konkrēto jautājumu par tādas prakses atcelšanu, par kuru sūdzības iesniedzēji tika mudināti uzskatīt, ka tā pastāv.

**41.** Ombuds norādīja, ka Komisija sākotnēji saziņā ar sūdzības iesniedzēju un pēc tam savā atzinumā izteica šādas pareizas piezīmes.

**42.** Pirmkārt, ES regula par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem[\[5\],](#_ftn5 ""){#_ftnref5} izslēdz sevišķi svarīgu sabiedrības interešu prezumpcijas piemērošanu dokumentu publiskošanā, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma procedūrām. Šā punkta nozīme bija tāda, ka noteiktos apstākļos Orhūsas konvencijā ir paredzēta prezumpcija par sevišķām sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā.

**43.** Otrkārt, ES noteikumi par publisku piekļuvi dokumentiem, kā apstiprināts judikatūrā, paredz, ka konkrētie dokumenti, kuriem pilsoņi pieprasa piekļuvi, ir jāizvērtē individuāli un konkrēti. Judikatūra tikai izņēmuma kārtā ļauj iestādēm lemt par publisku piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz dokumentu kategorijām. Tāpēc būtu ļoti problemātiski secināt, ka Komisijai būtu jāuzdod Vides ģenerāldirektorātam parasti publiskot sākuma vēstules.

**44.** Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nevarēja secināt, ka labas pārvaldības principi liek Komisijai (atkārtoti) ieviest pieeju, ar kuru tās Vides ģenerāldirektorāts eksperimentēja uz īsu laiku.

##### Sistēmiskās problēmas, kas radušās saistībā ar pārkāpuma dokumentu neizpaušanu

Sistēmiskie un labi zināmie jautājumi, kas izvirzīti šajā lietā, lika ombudam turpmāk sniegt ieteikumus[\[6\].](#_ftn6 ""){#_ftnref6} Ombuda ieteikumi jo īpaši bija paredzēti, lai piedāvātu Komisijai iespēju apsvērt iespēju īstenot niansētāku pieeju atklātībai pārkāpumu procedūru jomā.

1. Komisijai, saņemot pieteikumus par publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar izskatīšanā esošām pārkāpuma lietām, būtu sistemātiski jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti, lai uzzinātu tās viedokli par to, vai tā vēlas uzstāt uz savām tiesībām uz konfidencialitāti, kas minētas judikatūrā par šo jautājumu. Rakstiskajai sarakstei par apspriešanos parasti vajadzētu būt publiskai.

2. Komisijai ikreiz, kad dalībvalsts apspriežas ar to par tādu dokumentu iespējamu publiskošanu, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām, un negatīva atzinuma gadījumā būtu jāsniedz atbilde, kas atbilst standartiem, kurus tagad pieprasa no dalībvalstīm, kad tās iesaka Komisijai neizpaust dokumentu. Līdzīgā kārtā ombuds iesaka Komisijas atbildi parasti klasificēt kā publisku.

3. Komisijai šajā gadījumā un kopumā, izskatot piekļuves pieteikumus, būtu jāizskaidro pieteikumu iesniedzējiem, ko tā saprot ar frāzi "nepamatots*ārējais spiediens",* ko izmanto, lai atsauktos uz izmeklēšanas mērķu aizsardzību kā pamatu tādu dokumentu neizpaušanai, kas saistīti ar notiekošām pārkāpumu izmeklēšanām. Konkrētāk, Komisijai būtu jāpaskaidro, uz kādiem iespējamiem ārējiem dalībniekiem tā vēlas atsaukties un ko tā nozīmē ar "nepamatotu" un "spiedienu".

4. Turklāt Komisijai, sagatavojot atbildi uz šo ieteikumu projektu, būtu jāpārbauda, vai tās rīcībā ir konkrēta informācija par konkrētiem piemēriem attiecībā uz plānotu vai nejaušu tādu dokumentu izpaušanu, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma izmeklēšanām, kuras acīmredzami ir kaitējušas attiecīgo izmeklēšanu mērķiem minētā jēdziena ierobežojošā nozīmē Regulā 1049/2001. Tai būtu jāsniedz šāda informācija savā atbildē, un tai būtu jāiesniedz visu attiecīgo dokumentu kopijas.

#### Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa ieteikuma projekta

**45.** Komisijas atbilde uz ieteikuma projektu bija kodolīga un skaidra, un to ir lietderīgi citēt pilnībā:

"*2. Vispārīgi apsvērumi*

*Pirms pieņemt nostāju par katru ieteikumu, Komisija vēlas izteikt dažas vispārīgas piezīmes.*

*Ievadpiezīme*

2.1.*Komisija nemainīja savu praksi attiecībā uz piekļuves piešķiršanu dokumentiem, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām. Kā paskaidrots iepriekšējos paziņojumos ombudam, Vides ģenerāldirektorāts (Vides ĢD) ir piekritis tam, ka Dānijas iestādes izpauž oficiāla paziņojuma vēstuli notiekošā pārkāpuma lietā. Atsaucoties uz "savu praksi" atbildē Dānijas iestādēm, ģenerāldirektorāts radīja iespaidu, ka Komisijā ir mainījusies politika attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar notiekošajām pārkāpuma procedūrām. Komisija neliecināja, ka sūdzības iesniedzējs būtu pārpratis Vides ĢD paziņojumu Dānijas iestādēm. Paziņojumā ombudam Komisija norādīja, ka Vides ģenerāldirektorāts ir kļūdaini radījis iespaidu, ka dažās pārkāpumu lietās pastāv "Komisijas prakse" izpaust dokumentus. Komisija pauda nožēlu, ka tika radīts iespaids par prakses maiņu, un saprot sūdzības iesniedzēja vilšanos.*

2.2.*Apsvērumi*

2.3.*Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir paredzēta apspriešanās ar trešām personām un jo īpaši ar dalībvalstīm, ja tiek lūgta piekļuve to izdotiem dokumentiem un ja Komisijai nav skaidrs, vai tie būtu jāpublisko vai, gluži pretēji, jāliedz. Principā Komisija neapspriežas ar trešām personām par savu dokumentu publiskošanu.*

2.4.*Dalībvalstu atzinumam par tām nosūtīto oficiālā paziņojuma vēstuļu vai argumentēto atzinumu izpaušanu nevarēja būt tāds pats statuss kā to atzinumam par savu dokumentu izpaušanu. Pēdējā minētajā gadījumā piemēro regulas 4. panta 5. punktā paredzēto īpašo procedūru un Tiesas spriedumu lietā Zviedrija/Komisija* [\[7\].](#_ftn7 ""){#_ftnref7}*Tas nozīmē, ka dalībvalstij ir "piekrišanas tiesības" un tā piedalās lēmumu pieņemšanā. Tā tas nevarētu būt attiecībā uz Komisijas dokumentiem, kuros Komisijai ir jāveic savs novērtējums un kuru publiskošana nevar būt atkarīga no dalībvalsts atzinuma.*

2.5.*Informācijas apmaiņas konfidencialitāte starp dalībvalstīm un Komisiju pārkāpumu procedūrās nav dalībvalstu ekskluzīvas tiesības, no kurām tās var atteikties. Tā mērķis ir aizsargāt izmeklēšanas procesu par to, vai dalībvalsts, iespējams, pārkāpj Savienības tiesības, un, ja tas tā ir, rast saskaņotu risinājumu, izvairoties no vēršanās Tiesā. Tāpēc tās ir Komisijas un attiecīgās dalībvalsts abpusējas intereses.*

2.6.*Kad dalībvalstis apspriežas ar Komisiju par tādu dokumentu izpaušanu, kas saistīti ar notiekošu pārkāpuma procedūru un ko tā ir nosūtījusi dalībvalstij, tā informē minēto dalībvalsti, ka, ja tā būtu saņēmusi piekļuves pieprasījumu, tā šajā posmā nepiešķirtu piekļuvi, pamatojoties uz izņēmumu, kura mērķis ir aizsargāt izmeklēšanas mērķi. Jānorāda, ka Komisija nevar bloķēt to, ka dalībvalsts izpauž tās dokumentus. Komisijas nostāja šādos gadījumos nav identiska dalībvalstu nostājai, kad tās iebilst pret to, ka Komisija publisko to dokumentus. Pēdējā minētajā gadījumā tās piedalās lēmumu pieņemšanā, kā Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Zviedrija/Komisija. Savukārt Komisija nepiedalās valsts iestāžu lēmumu pieņemšanā, kad tās izskata pieprasījumu par piekļuvi Komisijas dokumentam saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem par piekļuvi dokumentiem vai informācijas brīvību.*

2.7.*Pieredze liecina, ka dalībvalstis piešķir lielu nozīmi konfidencialitātei attiecībā uz informācijas apmaiņu ar Komisiju pārkāpumu lietās. Pat valstis, kurās ir pārredzamības tradīcijas, sistemātiski neatbalsta šādas informācijas apmaiņas atklāšanu. No otras puses, Komisija neatteiktu piekļuvi dokumentam, ko dalībvalsts ir likumīgi publiskojusi.*

2.8.*Komisijas politikas pamatā ir pieņēmums, ka izpaušana procedūras laikā būtu kaitīga. Šo prezumpciju Vispārējā tiesa ir atzinusi*spriedumos lietās Petrie* [\[8\]](#_ftn8 ""){#_ftnref8}*un LPN* [\[9\],](#_ftn9 ""){#_ftnref9} kā arī*spriedumā lietā Vācija/Komisija \[10\].* Komisija saprot, ka sabiedrības locekļi ir ieinteresēti iegūt piekļuvi informācijas apmaiņai starp Komisiju un dalībvalstīm pārkāpumu procedūrās.*{#_ftnref10}

*Tomēr Komisijai ir jāpanāk līdzsvars starp pārkāpuma procedūru atklātību un efektivitāti nevis savās vai dalībvalstu interesēs, bet gan sabiedrības interesēs. Pārkāpuma procedūras mērķis ir nodrošināt, ka dalībvalstis pareizi transponē un piemēro ES tiesību aktus un ka ES tiesību aktu pārkāpumi tiek novērsti pēc iespējas ātrāk. Izpaužot dokumentus, ar kuriem notikusi apmaiņa notiekošās pienākumu neizpildes procedūras gaitā, neapšaubāmi tiktu samazinātas izredzes panākt ar attiecīgajām dalībvalstīm saskaņotu risinājumu, lai atrisinātu ES tiesību aktu pārkāpumu. Ir labi zināms, ka lielākā daļa jautājumu, kas saistīti ar ES tiesību aktu pareizu piemērošanu, pašlaik tiek atrisināti pirms nonākšanas tiesās.*

2.9.*Komisija ir panākusi līdzsvaru starp atklātību un efektivitāti, izpaužot dokumentus slēgtās pārkāpumu lietās, pat pretēji dalībvalstu gribai, kā to apliecina lieta Vācija pret Komisiju* [\[11\].](#_ftn11 ""){#_ftnref11}*Ombuds arī atsaucas uz minēto spriedumu, kurā Vispārējā tiesa uzsvēra prasību, ka informācijas neizpaušanas iemesliem "jābūt specifiskiem un riskam, ka tiks kaitēts aizsargātajām interesēm, jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam".*

*Tomēr šī lieta attiecas uz piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar slēgtu pārkāpuma procedūru. Vispārējā tiesa nolēma, ka "atšķirībā no pārkāpuma procedūras, kas joprojām tiek īstenota, nav vispārēja pieņēmuma, ka informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalsti saistībā ar izbeigtu pārkāpuma procedūru negatīvi ietekmētu izmeklēšanas mērķus". Tādējādi Tiesa ir skaidri noteikusi pieņēmumu, ka tādu dokumentu publiskošana, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, kaitētu izmeklēšanas mērķu aizsardzībai* [\[12\].](#_ftn12 ""){#_ftnref12}

3.*KOMISIJAS ATZINUMS*\[par konkrētiem ieteikumiem iepriekš minētajā secībā\]

3.1.*Komisija nevar pieņemt ieteikuma projektu sistemātiski apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti, kad tā saņem pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar notiekošo pārkāpuma procedūru.*

3.2.*Komisijai attiecībā uz tās dokumentu publiskošanu dalībvalstīs nav tāda paša statusa kā dalībvalstīm saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu, kā to interpretējusi Tiesa. Tāpēc tā nevar ievērot tos pašus standartus, kas tiek prasīti no dalībvalstīm, kad tās iebilst pret savu dokumentu izpaušanu saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 5. punktu.*

3.3.*Termins "nepamatots spiediens" nozīmē, ka, ja informācijas apmaiņa starp dalībvalsti un Komisiju saistībā ar notiekošu pārkāpuma lietu tiek atklāta saskaņā ar Regulu 1049/2001, trešās personas to var izmantot, lai izdarītu spiedienu uz Komisiju un/vai dalībvalsti un ietekmētu vienas vai otras dalībvalsts nostāju. Tādējādi tas traucētu divpusējām diskusijām un traucētu mierīgam dialogam starp Komisiju un dalībvalsti. Šāda iejaukšanās varētu palēnināt dalībvalstu tiesību aktu un/vai prakses atbilstību ES tiesību aktiem un tādējādi būtu neproduktīva.*

3.4.*Tā kā šādi dokumenti gandrīz nekad nav tikuši izpausti, nav dokumentu, kas apliecinātu faktisku kaitējumu notiekošām pārkāpuma procedūrām."*

**46.** Tika uzskatīts, ka sūdzības iesniedzēji saglabā savu lietu pēc Komisijas iepriekš citētās atbildes.

#### Ombuda novērtējums pēc viņa ieteikuma projekta

**47.** Ombuds vispirms vēlas izteikt atzinību par to, ka Komisijas atbilde uz viņa ieteikuma projektu ir skaidra un tieša. Viņš arī atgādina savu iepriekš minēto punktu, ka šajā lietā sniegto ieteikumu projekts bija paredzēts, lai sniegtu Komisijai iespēju turpināt attīstīt tās konfidencialitātes prakses aspektus, kas saistīti ar to, kā Komisija risina pārkāpumu jautājumus, kuros iesaistītas dalībvalstis. Ombuds pauž nožēlu, ka Komisija ir izvēlējusies neizmantot šo iespēju minētajam mērķim.

**48.** Ombuds atzīst, ka Komisijas pašreizējo praksi ir iespējams interpretēt kā pieļaujamu saskaņā ar attiecīgo Tiesas judikatūru. Tādēļ ombuds uzskata, ka šāda prakse nav uzskatāma par administratīvu kļūmi kā tādu.

**49.** Komisija ir pārliecināta, ka to dokumentu publiskošana, ar kuriem pārkāpuma procedūru laikā notikusi apmaiņa ar dalībvalstīm, noteikti kaitēs šīs procedūras mērķim, proti, nodrošināt ES tiesību aktu pareizu piemērošanu. Tomēr ombuds uzskata, ka šī nostāja nav uzreiz acīmredzama vai pašsaprotama. Patiešām, nav saprātīgi paredzams, ka konfidenciāla argumentu apmaiņa starp Komisiju un dalībvalsti vienmēr veicinās pārkāpuma risinājumu vairāk nekā pārredzama diskusija par dažādajiem attiecīgajiem juridiskajiem viedokļiem un interesēm. Gluži pretēji, var iedomāties pārkāpuma procedūras, kurās dažādu viedokļu un argumentu, ar kuriem notikusi apmaiņa, publiskošana tieši tāpēc, ka ir aktīvi iesaistīta gan valsts, gan Eiropas sabiedriskā doma un pilsoniskā sabiedrība, faktiski varētu veicināt vai atvieglot pārkāpuma izbeigšanu. Var pat pamatoti pieņemt, ka dokumentu publiskošana pārkāpuma procedūrās, kurās tiek skarti vides jautājumi, visticamāk, būtu viena no šīm situācijām. Ir patiešām ticams, ka, cenšoties saskaņot dalībvalstu tiesību aktus ar ES tiesību aktiem, pilsoniskās sabiedrības un sabiedriskās domas iesaistīšana būtu ļoti labvēlīga. Vispārējais un vispārīgais apgalvojums, ka dokumentu, ar kuriem notikusi apmaiņa pārkāpuma procedūrās, publiskošana vienmēr kaitēs šīs procedūras mērķim (kas ir aizsargātās intereses 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā), šķiet pārāk vispārīgs un tāpēc to var saprast tikai kā hipotētisku.

**50.** Tomēr ombuds atzīst, ka Komisijas pašreizējo praksi ir iespējams interpretēt kā tādu, ko atbalsta attiecīgā Tiesas judikatūra, jo īpaši kā to nesen interpretējusi Vispārējā tiesa 2013. gada 13. septembra spriedumā lietā T-111/11 ClientEarth/Komisija (vēl nav publicēts). Tādēļ ombuds uzskata, ka šāda prakse nav uzskatāma par administratīvu kļūmi kā tādu.

**51.** Tomēr, paturot prātā, ka tiesa izskata lietas stingrāku procedūru un pārskatīšanas noteikumu ietvaros, ombuds šajā lietā konstatēja sistēmiskas iespējas, kas varētu padarīt Komisijas pašreizējo praksi atvērtāku. Tomēr ombuds uzskata, ka Komisijas lēmums neizmantot šīs iespējas nav uzskatāms par administratīvu kļūmi. Tas ir tāpēc, ka Tiesas attiecīgā judikatūra, šķiet, pienācīgi atbalsta attiecīgo Komisijas praksi.

**52.** Ombuds arī mudināja Komisiju veikt izpēti, lai noteiktu jebkādus empīriskus pierādījumus, kas varētu palīdzēt noskaidrot, vai joprojām ir pamatoti pieņemt, ka tās "izmeklēšanām" tiks nodarīts būtisks kaitējums, atklājot attiecīgos dokumentus. Ombuds uzskatīja par lietderīgu to darīt, ņemot vērā to, ka šī joma ir viena no galvenajām Komisijas darba jomām, sākot no pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Ombuds uzskatīja, ka vairāku desmitgažu pieredze varētu sniegt vismaz zināmu empīrisku ieskatu par bažām, kas ir pamatā Komisijas konfidencialitātes praksei šajā lietā. Tomēr savā atbildē Komisija secināja, ka attiecībā uz tādu dokumentu izpaušanu, kas saistīti ar notiekošām pārkāpuma procedūrām, "...*nav dokumentu, kas liecinātu par faktisku kaitējumu notiekošām pārkāpuma procedūrām."*

**53.** Ombuds atgādina, ka savā ieteikumā viņš atsaucās uz "plānotu***vai nejaušu** izpaušanu"*(izcēlums pievienots). Tāpēc Komisijas atbildi var saprast tikai tā, ka Komisija ne tikai nav oficiāli nolēmusi publiskot šāda veida dokumentus, bet, cik Komisijai zināms, nekad nav notikusi arī netīša publiskošana - noplūdes vai cita veida publiskošana. Tāpēc Komisijas atbildi var pamatoti saprast tādējādi, ka Komisija nezina par šādu dokumentu publiskošanu, kas jebkad notikusi. Tādējādi minētais kaitējums, pamatojoties uz Komisijas atbildi, var tikt saprasts kā tīri hipotētisks.

**54.** Ombuds uzskata par pašsaprotamu, ka turpmāki mēģinājumi pārliecināt Komisiju par iespējām un ieguvumiem, ieviešot lielāku atklātību attiecīgajās procedūrās, pašlaik nedos rezultātus. Tādēļ viņš slēdz lietu, secinot, ka turpmāka izmeklēšana nebūtu lietderīga un līdz ar to nav pamatota.

### C. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

**Šajā gadījumā turpmāka izmeklēšana nebūtu pamatota.**

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2013. gada 26. septembrī

*** ** * ** ***

[\[1\]](#_ftnref1 ""){#_ftn1} Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.).

[\[2\]](#_ftnref2 ""){#_ftn2} Spriedums lietā T-191/99 *Petrie un citi/Komisija (Recueil 2001,* II-3677. lpp., 68. punkts).

[\[3\]](#_ftnref3 ""){#_ftn3} Spriedums lietā C-139/07 P *Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau* (Krājums 2010, I-5885. lpp., 58. punkts).

[\[4\]](#_ftnref4 ""){#_ftn4} Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.).

[\[5\]](#_ftnref5 ""){#_ftn5} Regula Nr. 1367/2006, kas minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē.

[\[6\]](#_ftnref6 ""){#_ftn6} Ieteikuma projekts tika pilnībā publicēts ombuda tīmekļa vietnes lietu sadaļā: [http://www.ombudsman.europa.eu/en/cases/home.faces](/lv/cases/home.faces)

[\[7\]](#_ftnref7 ""){#_ftn7} Lieta C-64/05 P, Zviedrija pret Komisiju, Krājums 2007, I-11389. lpp.

[\[8\]](#_ftnref8 ""){#_ftn8} Lieta T-191/99, 2001. gada 11. decembra spriedums, \[2001\] ECR II-3677.

[\[9\]](#_ftnref9 ""){#_ftn9} 2011. gada 9. septembra spriedums lietā T-29/08 LPN/Komisija, \[2011\] II-6021.

[\[10\]](#_ftnref10 ""){#_ftn10} Lieta T-59/09, 2012. gada 14. februāra spriedums, Vācija pret Komisiju, vēl nav publicēts, 74. punkts.

[\[11\]](#_ftnref11 ""){#_ftn11} Minēts iepriekš.

[\[12\]](#_ftnref12 ""){#_ftn12} Sprieduma lietā Vācija/Komisija 78. punkts.