Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs ir neliels privāts uzņēmums Francijā.

2. Sūdzības iesniedzējs parakstīja trīs līgumus ar Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātu (bijušais Zivsaimniecības ĢD, Jūrlietu un zivsaimniecības ĢD). Sūdzības iesniedzējam tika piešķirtas dotācijas pētniecības un tehnoloģiju attīstības projektiem saskaņā ar Piekto (EK) pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pamatprogrammu (5. PP). 1999. gadā tika parakstīts pirmais līgums ("1. līgums"). 2001. gadā tika parakstīts otrais un trešais līgums ("2. līgums" un "3. līgums"). Attiecināmās izmaksas 1. un 2. līgumā paredzēto pētniecības projektu īstenošanai līdzfinansēja Komisija (50 %, dalīto izmaksu līgumi). Attiecībā uz 3. līgumu saistītās attiecināmās izmaksas pilnībā finansēja Komisija (100 %, saskaņotas rīcības līgums). Uz ES finansējumu attiecās Kopienas finansiālās līdzdalības noteikumi, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma 182/1999/EK [1] IV pielikumā.

3. Sūdzības iesniedzējs veiksmīgi īstenoja projektus. Komisijas pārstāvji 2005. gada oktobrī veica 1., 2. un 3. līguma revīziju sūdzības iesniedzēja telpās.

4. Komisija 2006. gada janvārī informēja sūdzības iesniedzēju par revīzijas konstatējumiem. Tā norādīja, ka nevar pieņemt vidējās personāla stundas likmes, ko sūdzības iesniedzējs deklarējis izmaksu deklarācijās, jo tās ievērojami atšķiras no faktiskajām personāla stundas likmēm. Komisija uzskatīja, ka tas ir pretrunā līguma noteikumiem, kuros paredzēts, ka šādai atšķirībai nevajadzētu būt būtiskai (1. un 2. līguma II pielikuma 23. pants). Komisija norādīja, ka gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs neatbildēs uz revidentu konstatējumiem 30 dienu laikā pēc to saņemšanas, Komisija uzsāks pārmaksātās summas atgūšanas procedūru.

5. Turpmākajā sarakstē sūdzības iesniedzējs nepiekrita revīzijas konstatējumiem.

6. Komisija 2006. gada decembrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam galīgos revīzijas secinājumus. Tā informēja, ka i) tā uzskata, ka starpībai starp faktiskajām izmaksām un vidējām izmaksām nevajadzētu pārsniegt 5 %, lai to uzskatītu par nenozīmīgu; ii) Komisija atgūtu summu EUR 33 557,32 apmērā, ja sūdzības iesniedzējs līdz 2007. gada janvārim nebūtu iesniedzis piezīmes par izmaksu sadalījumu.

7. Savā atbildē sūdzības iesniedzējs atkārtoja savus iepriekšējos argumentus attiecībā uz revīzijas secinājumiem.

8. Pēc sarakstes Komisija 2008. gada februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir nolēmusi sākt procedūru EUR 32 541,07 atgūšanai saistībā ar 1., 2. un 3. līgumu. Tā savai vēstulei pievienoja kopsavilkuma tabulu, kurā bija ietverti aprēķini par katru līgumu. Tabulā parādīta atgūstamā summa, kas aprēķināta, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām. Tika izdarīta atsauce uz līguma noteikumiem. Komisija norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzējs 30 dienu laikā pēc minētās vēstules saņemšanas neatbildēs ar papildu informāciju, kas varētu likt Komisijai grozīt tās secinājumus, Komisija nosūtīs sūdzības iesniedzējam paziņojumu par parādu.

9. Pēc tam Komisija no sūdzības iesniedzēja atguva summu EUR 32 541,07 apmērā.

10. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Pieprasījuma priekšmets

11. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas atgūšanas prasība ir netaisnīga.

12. Tas apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpiekrīt, ka, ņemot vērā trīs pētniecības līgumus kā grupa, sūdzības iesniedzējs izmantoja vidējo personāla izmaksu metodi tādā veidā, kas būtiski neatšķīrās no tā izmaksām salīdzinājumā ar faktiskajām izmaksām, jo īpaši, ja termins "nozīmīgs" līgumos nebija definēts. Tāpēc Komisijai būtu jāatmaksā sūdzības iesniedzējam vismaz daļa no atgūtās summas.

Pieprasījums

13. Ombuds 2009. gada 16. martā sāka izmeklēšanu par iepriekš minēto apgalvojumu un prasību. Izmeklēšanā netika iekļauti citi sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par iespējamu diskriminējošu attieksmi, pamatojoties uz revīzijas rezultātiem, un novēršamu kavēšanos Komisijas līgumu pārvaldībā. Ombuds informēja sūdzības iesniedzēju par šādas rīcības iemesliem. Viņš uzskatīja, ka viņam nav pietiekama pamata izmeklēt sūdzības iesniedzēja argumentu par iespējamo diskrimināciju, jo Komisija sarakstē ar sūdzības iesniedzēju šajā sakarā ir sniegusi pamatotus paskaidrojumus. Attiecībā uz iespējamo kavēšanos Komisijas līgumu administrēšanā un revīzijas procesā ombuds norādīja, ka divu gadu termiņš sūdzības iesniegšanai viņam ir beidzies. Tādēļ, pamatojoties uz Eiropas Ombuda statūtu [2] 2. panta 4. punktu, viņš uzskatīja, ka viņam nav tiesību izskatīt šo lietas aspektu.

14. Sūdzība tika nosūtīta Komisijai ar lūgumu sniegt atzinumu līdz 2009. gada 30. jūnijam. Komisija pieprasīja termiņa pagarinājumu, kas tika piešķirts līdz 2009. gada 31. jūlijam. Komisija 2009. gada 15. septembrī nosūtīja savu atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu sniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 28. oktobrī nosūtīja savus apsvērumus.

OMBUDSMAN analīze un provizoriskie secinājumi

A. Apgalvojums par nepamatotu pārmaksātās summas atgūšanu un ar to saistītais prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti par iespējamo negodīgumu un ar to saistīto prasību

15. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz 1. un 2. līguma II pielikuma 23. pantu un 3. līguma II pielikuma 18. pantu. Šajos pantos paredzēts, ka var izmantot vidējās personāla izmaksas, ja tās būtiski neatšķiras no faktiskajām izmaksām. Tas apgalvoja, ka Komisijas interpretācija par vārdiem “ievērojami neatšķiras”, kas nozīmē, ka atšķirībai nevajadzētu pārsniegt 5 %, līgumos neparādās. Komisija savos 2006. gada decembra galīgajos revīzijas secinājumos noteica šo definīciju sūdzības iesniedzējam, kas ir vājākā līguma puse. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka tā ir juridiska kļūda un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana.

16. Tas arī apgalvoja, ka Komisijai tas bija nekavējoties jāinformē 2001. gadā, kad tā uzzināja, ka sūdzības iesniedzējs izmanto vidējo izmaksu metodi, par riskiem, kas saistīti ar tās izmantošanu, un par iepriekš minēto 5 % sliekšņa kritēriju. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija ir rīkojusies nolaidīgi, to nedarot un neinformējot par iepriekš minēto tikai pēc revīzijas 2006. gada decembrī, neraugoties uz sūdzības iesniedzēja atkārtotajiem lūgumiem sniegt paskaidrojumus. No paša pirmā izmaksu pārskata, kas tika iesniegts 2001. gada maijā, izrietēja, ka sūdzības iesniedzējs bija izmantojis vidējo izmaksu metodi un Komisija bija segusi izmaksas 2002. gada oktobrī. Ja Komisija tobrīd būtu brīdinājusi sūdzības iesniedzēju, ka tai nevajadzētu izmantot vidējās stundas likmes, sūdzības iesniedzējs būtu attiecīgi rīkojies, lai izvairītos no turpmākām problēmām, un jau no paša sākuma būtu izmantojis faktiskās izmaksas. Turklāt tikai 2006. gada decembrī Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka vidējos tarifus bieži izmanto uzņēmumos ar lielu darbinieku skaitu, lai atvieglotu gan projektu plānošanu, gan īstenošanu. Sūdzības iesniedzējam (kā MVU [3]) būtu bijis viegli izmantot faktiskās stundas likmes, jo dažādajās izmaksu deklarācijās tika iekļautas tikai divu līdz sešu personu algas.

17. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz Komisijas norādījumiem, kas publicēti tā attiecīgajā tīmekļa vietnē, proti, "Dalībnieka izvēle attiecībā uz izmaksu atlīdzināšanas sistēmu pētniecības, demonstrējumu un apvienotajiem līgumiem"[4], kurā noteikts, ka " juridiskai personai jebkurā laikā būtu jāpiemēro viena un tā pati izmaksu atlīdzināšanas sistēma" . Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tā vidējās izmaksas būtiski neatšķiras no faktiskajām izmaksām, ja trīs līgumi tiek aplūkoti kopā, nevis atsevišķi, un ja Komisija savos aprēķinos nav iekļāvusi trešajā līgumā paredzēto izmaksu maksimālo robežvērtību. Šajā sakarā tas apgalvoja, ka Komisijas pamatojums ir nepareizs un ka, lai salīdzinātu vidējās un faktiskās personāla izmaksas trešajā līgumā, tas ir piemērojis līgumā noteiktos maksimālos apjomus, ņemot vērā tikai savu labumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpieņem sūdzības iesniedzēja argumentācija, kas bija šāda. Ja vidējo izmaksu metode attiecībā uz personāla izmaksām būtu jāpiemēro visiem trim pētniecības līgumiem kā grupai, rezultāts starpībai starp vidējām izmaksām un faktiskajām izmaksām nebūtu būtisks. Tas savukārt nozīmētu, ka Komisijai vismaz daļa no atgūtās summas būtu jāatmaksā sūdzības iesniedzējam.

18. Savā atzinumā Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja argumentus un apgalvojumu. Pirmkārt, tā norādīja, ka ES finansiālā līdzdalība saskaņā ar Piekto pamatprogrammu sastāv no dalībnieku attiecināmo izmaksu daļējas vai pilnīgas atlīdzināšanas. Tomēr no tiem būtu jāizslēdz jebkāda peļņas norma (Attiecīgo līgumu vispārīgie noteikumi: un 2. līguma 22. pants [5] un 3. līguma 17. pants [6]. Komisija norādīja, ka ES neiegādājas pakalpojumu, bet gan piešķir subsīdiju vai dotāciju organizācijām, kas veic pētniecību. Viņu pētījumu rezultāts paliek viņu īpašums. Pamatnoteikums attiecībā uz dotācijām ir tāds, ka organizācijām nevajadzētu gūt peļņu no pašas dotācijas. Komisija arī norādīja, ka jebkura atšķirība starp vidējām un faktiskajām personāla izmaksām sūdzības iesniedzēja izmaksu deklarācijā atspoguļo izmaksas, kas sūdzības iesniedzējam faktiski neradās, bet kas tomēr tika maksātas no Kopienas līdzekļiem. Tā bija sūdzības iesniedzēja peļņa, un ar to tika pārkāpti attiecīgo līgumu noteikumi (1. un 2. līguma II pielikuma 22. pants [7] un 3. līguma II pielikuma 17. pants [8], kā arī Finanšu regulas 109. panta 2. punkta noteikumi [9].

19. Komisija piekrita, ka attiecīgajos līgumos nav definēts termins "būtiska atšķirība" attiecībā uz atšķirību starp vidējām un faktiskajām izmaksām. Tomēr termina nozīme būtu jānosaka, ņemot vērā iepriekš aprakstīto un attiecīgajos līgumos paredzēto principu, proti, ka dotācija nedrīkst radīt peļņu. Turklāt izmaksu deklarācijas veidlapā ir noteikts, ka darbuzņēmējam ir jāapliecina, ka paziņotās izmaksas atspoguļo faktiski radušās izmaksas un ka visi apliecinošie dokumenti ir pieejami, lai Komisija varētu veikt revīziju.

20. Komisija arī norādīja, ka tās ģenerāldirektorāti, kas iesaistīti pētniecības projektu īstenošanā, sistemātiski izmanto 5 % robežvērtību, lai novērtētu vidējo un faktisko izmaksu starpības nozīmīgumu.

21. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā to, ka 1. līgumā starpība starp faktiski samaksātajām personāla izmaksām un personāla izmaksām, ko sūdzības iesniedzējs iekļāvis izmaksu pārskatā, bija vairāk nekā 30 % par labu sūdzības iesniedzējam, 5 % nozīmīguma pārbaude nebija atbilstoša. Starpību, kas pārsniedz 30 %, var raksturot tikai kā būtisku.

22. Līgums nepārprotami aizliedza gūt peļņu no dotācijas. Pirms revīzijas tikai sūdzības iesniedzējs zināja par attiecīgo atšķirību. Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam būtu vajadzējis informēt Komisiju un vairs neizmantot vidējās izmaksas. Šajā sakarā Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja paļaušanās uz Komisijas tīmekļa vietnes norādījumiem, kā izklāstīts 17. punktā, un paskaidroja, ka saskaņā ar Piekto pamatprogrammu sūdzības iesniedzējs jebkurā laikā būtu varējis pāriet no vidējām uz faktiskajām izmaksām, jo līgumu mērķis bija veicināt faktiski radušās izmaksas. Dokuments, uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzējs un kura nosaukums bija “Dalībnieka izvēle attiecībā uz izmaksu atlīdzināšanas sistēmu pētniecības, demonstrējumu un apvienotajiem līgumiem”, attiecās uz vispārējo atlīdzināšanas modeli, kas piemērojams līgumam, nevis uz darbuzņēmēja izvēli pieprasīt personāla izmaksas.

23. Komisija arī norādīja, ka attiecīgie līgumi bija balstīti uz standarta noteikumiem. To mērķis bija atvieglot projektu īstenošanu, vienlaikus nodrošinot pareizu finanšu pārvaldību.

24. Komisija uzskata, ka tas, ka laikposmā no 2006. gada jūnija līdz 2007. gada jūnijam tā pakāpeniski samazināja atmaksājamo summu no EUR 91 694,28 līdz EUR 32 541,07, norāda, ka abām pusēm bija iespēja iesniegt savus argumentus par revīzijas rezultātiem, un tāpēc Komisija rīkojās taisnīgi attiecībā pret sūdzības iesniedzēju. Komisija atsaucās uz faktu, ka, tā kā nebija pietiekamu pamatojošu materiālu, tā piekrita pieņemt sūdzības iesniedzēja aprēķinu par divu īpašnieku stundas likmēm attiecībā uz 1., 2. un 3. līgumu. Īpašnieki apgalvoja, ka ir strādājuši tikai 300 stundas gadā, kā rezultātā stundas likme bija 79,91 EUR. Atlīdzība, kas faktiski izmaksāta abiem sūdzības iesniedzēja īpašniekiem, tika dokumentēta pārskatos. Tomēr nebija pietiekamu apliecinošo dokumentu, lai noteiktu, cik stundas gadā īpašnieki faktiski strādāja savā uzņēmumā, t. i., sūdzības iesniedzēja uzņēmumā.

25. Attiecībā uz iespējamo nolaidīgo rīcību Komisija vispirms norādīja, ka visa nepieciešamā informācija un pamatnostādnes ES finansēto projektu dalībniekiem saskaņā ar Piekto pamatprogrammu ir apkopotas “lietotājdraudzīgā” veidā šādās tīmekļa vietnēs:

htttp://cordis.europa.eu/fp5 un

htttp://cordis.europa.eu/fp5/management/home.html

26. Tā arī norādīja, ka, tā kā sūdzības iesniedzēja iesniegtajās izmaksu deklarācijās nebija informācijas par faktiskajām likmēm, tikai pēc tam, kad kļuva pieejami revīzijas konstatējumi, Komisija uzzināja par būtisko atšķirību starp faktiskajām un vidējām personāla izmaksām 1. līgumā. Savukārt sūdzības iesniedzējam atšķirība vairāk nekā 30 % apmērā bija viegli saskatāma, jo tas pilnībā apzinājās savas faktiskās likmes, vienlaikus izmantojot vidējās likmes, lai sagatavotu izmaksu pārskatus.

27. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs varēja brīvi izvēlēties vai nu faktiskās izmaksas, vai vidējo izmaksu modeli ziņošanai par izmaksām. Tādējādi Komisija nav rīkojusies nolaidīgi, neinformējot sūdzības iesniedzēju par riskiem, kas saistīti ar vidējo izmaksu metodes izmantošanu. Jebkurš šāds risks pilnībā bija sūdzības iesniedzēja kontrolē, un tam bija pienākums nodrošināt, lai Komisijai paziņotā informācija būtu pilnīga un pilnīga.

28. Attiecībā uz argumentu un apgalvojumu, kas saistīts ar līgumā noteikto maksimālo apjomu, Komisija atsaucās uz maksimālo apjomu kā maksimālo apjomu Komisijas saistībām līdzfinansēt partnera attiecināmās izmaksas. Tādējādi šis ierobežojums ir jāievēro, salīdzinot faktiskās un vidējās izmaksas, lai noteiktu summu, ko partneris var pieprasīt saskaņā ar līgumu. Jāsalīdzina bruto algu izmaksas, nevis Kopienas ieguldījums tajās. Komisija uzskata, ka maksimālā robežvērtība ir būtisks līgumiskais parametrs salīdzinājumam. Komisija uzstāja, ka līgumi tomēr ir jāizskata atsevišķi. Tā uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja arguments par līgumisko maksimālo apjomu, ko piemēro visiem trim līgumiem, nav būtisks. Komisija uzskata, ka katrs līgums pats par sevi ir juridiskas saistības un būtu jāuzskata par tādām. Nevienai dotācijai, ko piešķir saskaņā ar vienu līgumu, nevajadzētu radīt peļņu, ko varētu kompensēt hipotētisks nākotnes līgums. Tāpēc personāla izmaksu izmaiņas nevajadzētu aprēķināt, pamatojoties uz kopējām algu izmaksām visiem trim līgumiem. Turklāt sūdzības iesniedzēja pieeja, ka visi līgumi tiek izskatīti kopā, diskriminētu citus līgumslēdzējus, jo atšķirībā no sūdzības iesniedzēja ne visiem līgumslēdzējiem ir vairāki līgumi ar Komisiju, bet, iespējams, tikai viens līgums. Turklāt bez revīzijas nebūtu iespējams pārbaudīt, vai izmaksas ir novērtētas pārāk augstu, ja izmaksu novērtējumi būtu atkarīgi no turpmākiem līgumiem.

29. No tā izriet, ka pret sūdzības iesniedzēju ir jāizturas tāpat kā pret visām šāda veida līgumu pusēm. Tas nozīmē, ka katrā konkrētajā līgumā noteiktais maksimālais apjoms ir jāievēro tikai attiecībā uz šo līgumu. Visu aprēķinu pamatā jābūt maksimālajām attiecināmajām izmaksām, kas paredzētas katrā atsevišķā līgumā.

30. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka tas uzskata, ka ir pareizi izmantot vidējās likmes visiem trim līgumiem. Tā norādīja, ka izmaksas, kas radušās, izpildot 1. līgumu, tika līdzsvarotas ar izmaksām, kas radušās, izpildot 2. un 3. līgumu. Tas, ka katrs līgums tiek uzskatīts par atsevišķu saistību, neliedz izprast vidējās izmaksas dažādos līgumos. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka ir ievērojis budžeta maksimālo apjomu katram projektam, ko tas bija īstenojis.

31. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir rīkojies labticīgi, interpretējot noteikumu “viena juridiskā persona — viena grāmatvedības sistēma”. Sūdzības iesniedzējs saprata, ka šis noteikums nozīmē, ka tam bija jāizmanto viena un tā pati metode, lai kopā ar Komisiju atsauktos uz visu savu projektu izmaksām. Tā noraidīja Komisijas apgalvojumu, ka tā guva peļņu no attiecīgajiem līgumiem. Tas arī apgalvoja, ka tas, ka Komisija nav iepriekš definējusi terminu “būtiska atšķirība”, padara attiecīgos līguma noteikumus bezjēdzīgus un neizpildāmus.

Ombuda novērtējums

32. II pielikuma 23. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kas ir identisks 1. un 2. līgumā, un 3. līguma II pielikuma 18. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir formulēts šādi:

"Līgumslēdzējiem, kas izmanto pilnu izmaksu sistēmu, personāla izmaksas ietver:

- faktiskās izmaksas (bruto atlīdzība un ar to saistītās maksas)

vidējās nodarbinātības izmaksas, ja tās atbilst attiecīgā darbuzņēmēja parastajai praksei, ar noteikumu, ka šādas izmaksas būtiski neatšķiras no faktiskajām izmaksām un ka Komisija šādu praksi uzskata par pieņemamu."

33. Iepriekš minētie panti jālasa saistībā ar Finanšu regulas 109. pantu, 1. un 2. līguma vispārīgo noteikumu 22. pantu un 3. līguma vispārīgo noteikumu 17. pantu. Tajā ir noteikts, ka visas attiecināmās izmaksas ir izmaksas, kas faktiski radušās (ierakstītas kontā un samaksātas) projektu īstenošanas laikā, izņemot peļņas normu [10].

34. No tā izriet, ka saskaņā ar līgumiem vidējās personāla izmaksas izmaksu pārskatā ir jānorāda tikai ar šādiem nosacījumiem: i) vidējās personāla izmaksas būtiski neatšķiras no faktiskajām personāla izmaksām; ii) šī prakse ir darbuzņēmēja parastā prakse; iii) Komisija uzskata, ka šāda prakse ir pieņemama; un iv) dotācijas saņēmējs negūst peļņu, jo šādi ziņo par izmaksām.

35. Ombuds izskatīja jautājumu par to, vai sūdzības iesniedzējs guva peļņu, ziņojot par vidējām izmaksām, nevis faktiskajām izmaksām. Attiecināmās izmaksas, par kurām bija panākta vienošanās 1. līgumā, bija 282 540 EUR. Sūdzības iesniedzējs izmaksu pārskatā par 1. līgumu, aprēķinos izmantojot vidējo izmaksu sistēmu, norādīja, ka attiecināmās izmaksas ir 281 936,62 EUR. Savukārt revīzijā tika konstatēts, ka projekta faktiskās izmaksas bija EUR 212 540,80. Atšķirība, kas izriet no dažādu aprēķina metožu piemērošanas, katrā ziņā norāda uz sūdzības iesniedzēja ieguvumu, jo ES maksājums bija lielāks par faktiskajām izmaksām. Lai gan šis ieguvums ne vienmēr nozīmē "peļņu" ekonomiskā vai grāmatvedības nozīmē, tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzējam tas veido peļņas normu.

36. Ombuds arī apsvēra jautājumu par to, vai Komisija pieņēma sūdzības iesniedzēja ziņošanas izmaksu veidu, proti, pamatojoties uz vidējām, nevis faktiskajām izmaksām. Pieejamie pierādījumi neliecina, ka Komisija būtu iebildusi pret sūdzības iesniedzēja vidējo personāla izmaksu pārskatu par 2001. gadu saistībā ar 1. līgumu. Tādēļ ombuds saprot, ka Komisija netieši uzskatīja, ka tas ir pieņemams veids, kā ziņot par izmaksām. Turklāt šķiet, ka tā bija sūdzības iesniedzēja parastā prakse, par kuru tas informēja Komisiju 1999. gada oktobrī, apspriežot 1. līgumu [11].

37. Tomēr, no otras puses, saskaņā ar pušu godīga darījuma principu Komisijas netiešā piekrišana bija pamatota, jo tai bija tiesības sagaidīt, ka sūdzības iesniedzējs ievēros otru nosacījumu par vidējo izmaksu paziņošanu, proti, ka nav būtiskas atšķirības starp faktiskajām un vidējām izmaksām.

38. Tomēr attiecībā uz 1. līgumu atšķirība bija 30 %. Ombuds uzskata, ka Komisijai ir pamats apgalvot, ka 30 % atšķirība ir būtiska. Tāpēc šķiet, ka sūdzības iesniedzējs nav ievērojis attiecīgo līguma nosacījumu par personāla vidējo izmaksu paziņošanu.

39. Ombuds arī piekrīt, ka pareizas finanšu pārvaldības nodrošināšanai Komisijai vienmēr ir jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji, novērtējot, cik būtiska ir atšķirība starp personāla izmaksām, par kurām tai tiek ziņots saskaņā ar dažādiem modeļiem. Komisija interpretēja termina "būtiska atšķirība" formulējumu, atsaucoties uz robežvērtību. Šajā sakarā tā norādīja, ka tās ģenerāldirektorātu iekšējā prakse ir ņemt vērā būtisku 5 % atšķirību starp personāla izmaksām, par kurām ziņots saskaņā ar dažādiem modeļiem.

40. Tāpat ombuds neuzskata, ka iepriekš minētā Komisijas interpretācija ir nepamatota. Sūdzības iesniedzējs nevar atsaukties uz contra proferentem principu, proti, ka termins "būtiska atšķirība" būtu jāinterpretē pret pusi, kas uzspieda to iekļaut līgumā (šajā gadījumā Komisija), apstākļos, kad šī atšķirība ir 30 %. Tādējādi viņš uzskata, ka 30 % atšķirība būtu jāuzskata par būtisku atšķirību.

41. No otras puses, ombuds uzskata par pamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka bez jebkādas definīcijas līgumā noteikti būtu bijis noderīgi, ja Komisija līguma sarunu sākumā būtu informējusi sūdzības iesniedzēju, ka tā uzskata 5 % par maksimālo pieņemamo starpību. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad, kā minēts iepriekš, Komisija var vienpusēji mainīt Komisijas ģenerāldirektorātu administratīvo praksi. Būtu arī lietderīgi, ja Komisija būtu vērsusi sūdzības iesniedzēja uzmanību uz to, ka vidējo izmaksu sistēma ir piemērotāka lielo uzņēmumu grāmatvedības vajadzībām un nav tik piemērota tādam MVU kā sūdzības iesniedzējs [12]. Tas būtu brīdinājis sūdzības iesniedzēju neaprēķināt izmaksas tā, kā tas bija izvēlējies to darīt.

42. Tomēr, kā minēts iepriekš, ombuds uzskata, ka ir pamatoti uzskatīt, ka līguma noteikumu par "būtisku atšķirību" nevar interpretēt tā, lai pieļautu 30 % atšķirību. Šādu atšķirību var raksturot tikai kā būtisku, un tā ir tālu no 5 % starpības, ko Komisija uzskatīja par pieņemamu. Šā iemesla dēļ ombuds uzskata, ka Komisija nav rīkojusies negodīgi, atgūstot no sūdzības iesniedzēja summu EUR 32 541,07 apmērā. Tādēļ viņš nekonstatē nevienu administratīvas kļūmes gadījumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

43. Turklāt ombuds nav pārliecināts, ka sūdzības iesniedzēja viedokli var atbalstīt, t. i., ka šo starpību varētu aprēķināt vidēji, ja visas tā personāla izmaksas tiktu apstrādātas, ņemot vērā 1., 2. un 3. līgumu kopā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ja visi trīs līgumi tiktu novērtēti kopā un ja salīdzinājums starp vidējām un faktiskajām personāla izmaksām attiektos tikai uz Kopienas ieguldījumu pretstatā bruto algu izmaksām (kā to ierosināja Komisija), nebūtu būtiskas atšķirības. Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka trīs līgumu skaitļi būtu jāapkopo. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, veicot salīdzinājumu, 3. līgumā noteiktie izmaksu griesti nebūtu jāņem vērā.

44. Pirmkārt, ombuds piekrīt Komisijai, ka sūdzības iesniedzēja līgumsaistības, kas izriet no viena līguma, nebūtu jāvērtē, pamatojoties uz citiem līgumiem. Nekas attiecīgajos līgumos nenorāda uz saistību starp tiem. Katrs līgums attiecas uz konkrētu pētniecības projektu, kas ir nošķirts no citiem līgumiem. Līgumā Nr. 1, kas noslēgts 1999. gadā, nav nekādu norāžu par to, ka citi līgumi tiktu noslēgti 2001. gadā. Turklāt norādījumi, uz kuriem atsaucās sūdzības iesniedzējs, proti, “Dalībnieka izvēle attiecībā uz izmaksu atlīdzināšanas sistēmu pētniecības, demonstrējumu un apvienotajiem līgumiem”, neatkarīgi no to satura nevar prevalēt pār līgumiem. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka šādi norādījumi ir uzticams līgumu interpretācijas avots.

45. Tomēr ombuds norāda, ka pat tad, ja tiek piemērota sūdzības iesniedzēja aprēķina metode, saskaņā ar kuru personāla izmaksas par trim līgumiem tiek summētas un līgumisko maksimālo apjomu nepiemēro trešajam līgumam, kopējā starpība starp vidējām personāla izmaksām un faktiskajām personāla izmaksām par trim līgumiem ir 9,39 %. Tomēr starpība starp vidējām personāla izmaksām un faktiskajām personāla izmaksām, kas izriet no abu izmaksu paziņošanas modeļu piemērošanas, būtu aptuveni 15,3 % pretstatā 9,39 %, ja 3. līguma gadījumā tiktu ņemta vērā maksimālā robežvērtība [13]. Šos divus skaitļus (ar vai bez maksimālās robežvērtības piemērošanas) arī var uzskatīt par tādiem, kas veido būtisku atšķirību.

46. Kā Komisija arī pamatoti ir norādījusi, jebkurā faktisko un vidējo izmaksu metožu izmantošanas salīdzinājumā ir jāņem vērā ierobežotais Savienības ieguldījums, uz kuru var atsaukties. Šo ieguldījumu nosaka, pamatojoties uz kopējām attiecināmajām izmaksām, kuras varētu pieprasīt saskaņā ar līgumu (1. līgumā ES ieguldījums bija 50 % no kopējām attiecināmajām izmaksām), un tas veido pārskatatbildības kategoriju neatkarīgi no izmaksām. Tāpēc ES ieguldījumam nav nozīmes, nosakot, vai starpība starp faktiskajām un vidējām izmaksām ir ievērojama vai nenozīmīga.

47. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana attiecībā uz šo apgalvojumu nav pamatota. Tāpēc nevar atbalstīt sūdzības iesniedzēja prasību, ka Komisijai būtu jāatmaksā tam vismaz daļa no atgūtās summas.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz savu izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds slēdz to ar šādu secinājumu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nav pieļautas administratīvas kļūmes. Sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar atbalstīt.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

NĀKAMAIS REMARK

Ombuds ierosina, ka Komisija varētu apsvērt iespēju savā tīmekļa vietnē piedāvāt skaidrus norādījumus līgumslēdzējiem par dažādām grāmatvedības metodēm ziņošanai par pētniecības programmu izmaksām.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 21. aprīlī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 182/1999/EK (1998. gada 22. decembris) par Piekto Eiropas Kopienas pamatprogrammu attiecībā uz pētniecības, tehnoloģijas attīstības un izstāžu pasākumiem (1998–2002).

[2] Ombuda statūtu 2.4. pants ir šāds: "Sūdzību iesniedz divu gadu laikā no dienas, kad sūdzības iesniedzējs ir uzzinājis faktus, kas ir sūdzības pamatā."

[3] Mazie un vidējie uzņēmumi.

[4] Pieejams tīmekļa vietnē http://www.cordis.lu/fp5/cont-admin.htm.

[5] Līguma Nr. 1 un Nr. 2 II pielikuma 22. panta 1. punkts ir formulēts šādi: „Attaisnotās izmaksas … atbilst šādiem nosacījumiem: ir radušies projekta … darbības laikā un neietver nekādu peļņas normu.

[6] Līguma Nr. 3 II pielikuma 17. panta 1. punkts ir formulēts šādi: "Attaisnotās izmaksas … atbilst šādiem nosacījumiem: ir radušies projekta … darbības laikā un neietver nekādu peļņas normu.

[7] Skatīt 6. zemsvītras piezīmi.

[8] Sk. 7. zemsvītras piezīmi.

[9] Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1.–48. lpp.), 109. panta 2. punktā ir noteikts: "Dotācijas mērķis vai sekas nedrīkst būt peļņas radīšana saņēmējam."

[10] Skatīt 5. un 6. zemsvītras piezīmi.

[11] Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz savu vēstuli, kurā tas norādīja, ka: "Les taux appliqués dans le projet FISHREG … sont les taux en viguer pratiqués par notre société dans le cadre de ce type de programme".

[12] Kā Komisija norādīja 2006. gada decembrī sūdzības iesniedzējam nosūtītajā vēstulē.

[13]

Līgums	Iekasēts/samaksāts	Pieņemts	Starpība	ES ieguldījums
līgums	281 939,62 EUR	212 540,80 EUR	EUR -69 398,82	34 699,41 EUR
līgums	EUR 191 089,10	EUR 191 714,17	+625,07 EUR	+312,54 EUR
līgums	42 802,20 EUR	EUR 44 648,00	EUR +1 845,80	EUR +1 845,80
Kopā				EUR -32 541,07