Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs ir universitātes profesors. 2004. gadā viņš pirmo reizi noslēdza pakalpojumu līgumu ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop). Cedefop ir Eiropas aģentūra, kas palīdz veicināt un attīstīt profesionālo izglītību un apmācību Eiropas Savienībā. Pamatojoties uz šo līgumu, viņš sagatavoja zinātnisku dokumentu (turpmāk tekstā - "2004. gada ziņojums"), ko vēlāk publicēja Cedefop. Sūdzības iesniedzējs tika minēts kā autors savā titullapā [1].

2. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 15. jūnijā parakstīja vēl vienu pakalpojumu līgumu [2] ("līgums") ar Cedefop, lai izstrādātu jaunu zinātnisku dokumentu ("2006. gada ziņojums").

3. Sūdzības iesniedzēja 2006. gada ziņojums tika pieņemts publicēšanai 2007. gada martā un publicēts 2008. gadā ar nosaukumu “No politikas līdz praksei. Sistēmiskas izmaiņas mūžilga karjeras atbalsta sistēmā Eiropā”. [3] Tomēr viņa vārds titullapā nebija minēts. Tā vietā viņš tika minēts tikai kā viens no pienesumu autoriem ziņojuma sadaļā "Atzinumi".

4. 2008. gada janvārī, atbildot uz sūdzības iesniedzēja jautājumu, Cedefop paskaidroja, ka 2007. gada oktobrī tas ir mainījis savu citēšanas politiku. Tāpēc ārējo ziņojumu autorība Cedefop publikācijās vairs netika atzīta.

5. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 10. februārī vērsās pie ombuda.

Pieprasījuma priekšmets

6. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Cedefop atteikums atzīt viņu par 2006. gada ziņojuma autoru neatbilst Centra iepriekšējai praksei un ir netaisnīgs.

7. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Cedefop būtu jāatzīst viņa autorība ziņojuma Atzīšanas sadaļā saskaņā ar noteikumiem, par kuriem viņš ir vienojies.

Pieprasījums

8. Ombuds 2008. gada 16. aprīlī lūdza Cedefop sniegt atzinumu, ko tas izdarīja 2008. gada 24. jūlijā. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, un viņš to nosūtīja 2008. gada 16. oktobrī.

9. Ombuda dienesti 2009. gada 10. februārī sazinājās ar sūdzības iesniedzēju, lai apspriestu priekšlikumu par mierizlīgumu.

10. Ombuds 2009. gada 19. martā iesniedza Cedefop priekšlikumu par mierizlīgumu.

11. Cedefop 2009. gada 7. maijā norādīja, ka tas nevar pieņemt ombuda priekšlikumu.

12. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 9. jūnijā nosūtīja savus apsvērumus par Cedefop atbildi uz ombuda priekšlikumu.

13. Ombuds 2010. gada 5. janvārī iesniedza Cedefop ieteikuma projektu.

14. Cedefop 2010. gada 15. janvārī pieņēma ombuda ieteikuma projektu.

15. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 18. martā norādīja, ka ir apmierināts ar iznākumu, un sirsnīgi pateicās ombudam un viņa komandai.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. ALLEGĀCIJA, KAS EDEFOP JĀIEVĒRO LĪDZEKĻIEM UN NEATKARĪGI

Ombudam iesniegtie argumenti

16. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Cedefop atteikums atzīt viņu par 2006. gada ziņojuma autoru neatbilst tā iepriekšējai praksei un ir netaisnīgs.

17. Lai pamatotu savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs iesniedza šādus argumentus:

a) Cedefop skaidri atzina viņu par 2004. gada ziņojuma autoru, minot viņa vārdu 2004. gada ziņojuma titullapā. Tomēr tā to nav izdarījusi attiecībā uz 2006. gada ziņojumu.

b) Līgums, uz kura pamata tika pasūtīts 2004. gada ziņojums, bija tieši tāds pats kā līgums par 2006. gada ziņojumu. Šā iemesla dēļ, vienojoties par līgumu 2006. gada ziņojuma sagatavošanai, viņš uzskatīja un sagaidīja, ka Cedefop citēšanas politika attiecībā uz 2006. gada ziņojumu būs identiska tai, kas izmantota 2004. gada ziņojumam.

c) Cedefop jauno citēšanas politiku nevajadzēja piemērot ar atpakaļejošu spēku.

18. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka:

a) 2006. gada ziņojuma pirmspublikācijas versijā, kas tika izplatīta dalībniekiem konferencē "Norādījumi darbaspēka attīstībai" (Saloniki, 2007. gada 25.-26. jūnijs), Cedefop viņu minēja kā autoru; un

b) pat pēc jaunās politikas ieviešanas Cedefop 2007. gada novembrī piešķīra W. autorību W. publikācijai tajā pašā publikāciju sērijā, kurā ir iekļauts sūdzības iesniedzēja ziņojums.

19. Savā ombudam iesniegtajā atzinumā Cedefop atzina, ka līgumi, kas noslēgti ar sūdzības iesniedzēju gan attiecībā uz 2004. gada ziņojumu, gan 2006. gada ziņojumu, bija identiski. Tajos nebija noteikumu par citēšanas politiku. Tomēr līgumu II.8. pantā bija noteikts, ka: “Visi rezultāti vai ar tiem saistītās tiesības, tostarp autortiesības un citas intelektuālā vai rūpnieciskā īpašuma tiesības, kas iegūtas, izpildot Līgumu, pieder vienīgi Cedefop, kas var tos izmantot, publicēt, cedēt vai nodot pēc saviem ieskatiem bez ģeogrāfiskiem vai citiem ierobežojumiem, izņemot gadījumus, kad rūpnieciskā vai intelektuālā īpašuma tiesības pastāvējušas pirms Līguma noslēgšanas.“ Šis noteikums atbilda Finanšu regulas vispārīgajiem noteikumiem, kuros noteikts, ka iestādei ir īpašumtiesības uz savu pakalpojumu līgumu rezultātiem, un II.10. pantā paredzēts, ka iestāde var “lemt par pakalpojumu līguma rezultātu izmantošanu, izplatīšanu un publicēšanu, tostarp par tiesībām izmantot tikai rezultātu daļas vai nepublicēt nekādus rezultātus pēc saviem ieskatiem.”

20. Līdz 2007. gadam Cedefop nebija skaidras atsauču politikas attiecībā uz dokumentiem, kas sagatavoti, pamatojoties uz pakalpojumu līgumiem. Lēmumi šajā sakarā tika pieņemti katrā gadījumā atsevišķi. Cedefop 2007. gada oktobrī izstrādāja savu citēšanas politiku un stingri to ievēroja attiecībā uz visām publikācijām, kas publicētas, sākot no minētā datuma.

21. Šīs politikas rezultātā to atalgoto ziņojumu autori, kurus Cedefop pasūtījis, pamatojoties uz pakalpojumu līgumiem, un uz kuriem parasti attiecas Cedefop ekspertu ieviestās izmaiņas, galīgajās publikācijās vairs netiek minēti kā autori. Tomēr tie "ir atzīti Atzinību sadaļā atbilstoši to konkrētajam ieguldījumam sasniegtajā rezultātos, tostarp skaidrai atsaucei uz attiecīgo pakalpojumu līgumu." Turpretī autori, kas iesniedz neapmaksātus rakstus Cedefop publikācijai "Eiropas Profesionālās izglītības Vēstnesis", tiek atzīti par autoriem.

22. Sūdzības iesniedzēja gadījumā Cedefop norādīja, ka tas nepiemēroja savu citēšanas politiku ar atpakaļejošu spēku. Šajā sakarā tā norādīja, ka sūdzības iesniedzēja ziņojums tika publicēts neilgi pēc jaunās politikas pieņemšanas dienas.

23. Cedefop arī norādīja, ka potenciālo ārējo līgumslēdzēju, kurus bieži pārstāv konsorciji, informēšana par šo citēšanas politiku nav iespējama, ņemot vērā piešķirto pakalpojumu līgumu skaitu. Katrā ziņā šādi līgumslēdzēji neiegūst tiesības tikt pieminētiem kā autoriem Cedefop publikācijās.

24. Attiecībā uz W. publikāciju Cedefop norādīja, ka tā attiecas uz neatalgotu iemaksu, kas nav saistīta ar pakalpojumu līgumu. Tāpēc citēšanas politika uz to neattiecās.

25. Visbeidzot, Cedefop apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja ziņojuma projekts, kas tika izmantots konferencē Salonikos 2007. gada jūnijā, vēl nav Cedefop publikācija. Uz titullapas bija skaidri norādīts “Pamatdokuments/galīgais ziņojums, angļu valodā nav pārskatīts”. Tas nozīmēja, ka dokuments bija nerediģēts un nepārskatīts, jo Cedefop iekšējie eksperti vēl nebija veikuši nekādus papildinājumus vai izmaiņas.

26. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nesaskatīja saikni starp atlīdzību par pētījumu un autorību un apgalvoja, ka Cedefop eksperti nav piedalījušies 2006. gada ziņojuma sagatavošanā. Viņš būtībā uzturēja savus sākotnējos apgalvojumus, argumentus un apgalvojumus.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Pēc rūpīgas atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu izskatīšanas ombuds nebija apmierināts ar to, ka Cedefop ir pienācīgi atbildējis uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un prasību.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

27. Pirmkārt, nav apstrīdams, ka tad, ja zinātnieks sagatavotu ziņojumu, kas jāpublicē Cedefop, zinātnieks saņemtu papildu labumu, ja viņa vārds būtu minēts publikācijas titullapā.

28. Otrkārt, Cedefop savas rīcības brīvības ietvaros var izveidot jaunu citēšanas politiku, kas maina tā praksi attiecībā uz citēšanu. Tomēr, to darot, Cedefop nevajadzētu skart tos autorus, kuri savu pētījumu sagatavošanā un iesniegšanā paļāvās uz veco praksi. Šajā sakarā ombuds norādīja uz iedibināto judikatūru, ka tāda juridiska pasākuma atcelšana ar atpakaļejošu spēku, ar kuru privātpersonai ir piešķirtas individuālas tiesības vai līdzīgas priekšrocības, ir pretrunā vispārējiem tiesību principiem [4].

29. Ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam bija pamats paļauties uz Cedefop pašreizējo praksi, kad viņš 2007. gada martā iesniedza 2006. gada ziņojumu.

30. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskatīja, ka, piemērojot savu jauno citēšanas politiku sūdzības iesniedzēja 2006. gada ziņojumam, kas tika saskaņots, pabeigts un pieņemts publicēšanai pirms šīs jaunās politikas stāšanās spēkā 2007. gada oktobrī, Cedefop a) nerīkojās taisnīgi un b) neievēroja sūdzības iesniedzēja tiesisko paļāvību, pamatojoties uz Cedefop veco citēšanas praksi. Tā kā tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums, ombuds saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu iesniedza šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

Cedefop varētu:

pirmkārt, atvainojiet sūdzības iesniedzējam par jaunās citēšanas politikas piemērošanu ziņojumam, par kuru tika panākta vienošanās un kurš tika noslēgts līdz 2007. gada 1. oktobrim; un

Otrkārt, atzīt sūdzības iesniedzēja autorību 2006. gada ziņojumam tādā pašā veidā, kā tas tika atzīts 2004. gada ziņojumā „Vadošā politika zināšanu sabiedrībā: tendences, problēmas un risinājumi visā Eiropā” un iekļaut labojumu visās pētījuma versijās, kas tiks izplatītas nākotnē.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

31. Cedefop nepiekrita ombuda priekšlikumam. Tā apgalvoja, ka ir pilnībā izpildījusi pakalpojumu līgumu, kas bija vienīgais juridiskais pamats šā jautājuma risināšanai. Šajā sakarā tā norādīja, ka 2004. un 2006. gadā noslēgtie līgumi nepārprotami nedeva sūdzības iesniedzējam tiesības uz viņa vārda norādīšanu.

32. Cedefop arī apgalvoja, ka tiesiskās paļāvības principam šajā lietā nav nozīmes, jo līdz 2007. gada oktobrim nebija iedibinātas ilgstošas citēšanas prakses. Drīzāk lēmumi par atsaucēm tika pieņemti katrā gadījumā atsevišķi. Šajā kontekstā viens gadījums nav "konsekventa prakse".[5] Turklāt Cedefop nesniedza nekādas garantijas, ka sūdzības iesniedzējs tiks minēts kā 2006. gada ziņojuma autors.

33. Saskaņā ar Cedefop sniegto informāciju līgumos intelektuālā īpašuma tiesības ir skaidri un visaptveroši piešķirtas Cedefop. Sūdzības iesniedzējs par to bija skaidri informēts. Tāpēc viņš nerīkojās labticīgi. Turklāt, kā norāda Cedefop, sūdzības iesniedzējs savās sūdzībās Cedefop atzina, ka no formālā un juridiskā viedokļa autorības tiesības nepastāv.[6] Līdz ar to sūdzības iesniedzējam nevarēja būt tiesiskās paļāvības, lai gūtu labumu, kas faktiski būtu pretrunā skaidri noteiktajiem līguma noteikumiem. Ir ievērots juridiskās noteiktības princips, jo tiesību normas ir skaidras un precīzas.[7] Cedefop uzsvēra, ka nav arī judikatūras, kas pamatotu viedokli, ka noteikuma nepareiza piemērošana vienā iepriekšējā pakalpojumu līgumā ļautu rasties tiesiskajai paļāvībai. Faktiski nepareiza līguma piemērošana nekad nevar piešķirt individuālas tiesības.

34. Cedefop arī apgalvoja, ka ārējs līgumslēdzējs, kas paraksta pakalpojumu līgumu ar Centru, to dara kā pakalpojumu sniedzējs, nevis kā zinātnieks. Kopumā viņš sniedz pakalpojumus saskaņā ar ļoti specifiskiem līguma noteikumiem un nesniedz zinātnisku dokumentu. Cedefop sniedzamie pakalpojumi ir sīki izklāstīti pakalpojumu līgumā, tostarp precīzs priekšmets, pētījuma fokuss un Cedefop sniedzamā ziņojuma garums. Attiecīgās konkursa specifikācijas, kas ir daļa no pakalpojumu līguma, sniedz precīzus norādījumus par attiecīgā ziņojuma apjomu un saturu. Lai nodrošinātu, ka ārējais darbuzņēmējs pilnībā ievēro konkursa specifikācijas, Cedefop darbinieki pakāpeniski pārrauga un uzrauga darbuzņēmēju uzdevumus, sniedzot norādījumus un norādījumus pakalpojumu sniedzējiem / ārējiem darbuzņēmējiem. Turklāt pakalpojumu līguma rezultāts, tas ir, ziņojums, var tikt publicēts pilnīgi grozītā versijā vai sākotnējā versijā. Cedefop var nolemt ziņojumu pārrakstīt pēc saviem ieskatiem, jo tas ir Cedefop intelektuālais īpašums. Cedefop lemj, kad un ja publicēt, un var nolemt nekad nepublicēt ziņojumu.

35. Cedefop norādīja, ka atsauces politikas termiņš ir 2007. gada oktobris. To stingri un bez izņēmumiem piemēroja Cedefop. Jebkurā gadījumā citātu politika nepastāvēja pirms 2007. gada oktobra, neraugoties uz sūdzības iesniedzēja pieņēmumiem par pretējo.

36. Cedefop norādīja, ka tam ir rīcības brīvība izstrādāt citēšanas politiku.

37. Cedefop arī norādīja, ka jautājums par citēšanu ir Cedefop iekšējs jautājums. Sūdzības iesniedzējam netika paziņota Cedefop citēšanas politika, jo tā ir iekšēja. Vienīgais atbilstīgais un juridiski saistošais dokuments ārējiem līgumslēdzējiem ir pakalpojumu līgums.

38. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja atsaucēm uz W. kunga ieguldījumu, kurš tika minēts kā autors, Cedefop norādīja, ka šis ieguldījums nav saistīts ne ar vienu pakalpojumu līgumu, kas noslēgts ar Cedefop. Drīzāk tas bija W. patstāvīgs darbs. Cedefop piebilda, ka W., protams, var pieprasīt autorību šim darbam. Turpretī uz ārējiem līgumslēdzējiem, tostarp sūdzības iesniedzēju, attiecas to pakalpojumu līgumu noteikumi, kas noslēgti ar Cedefop. Citiem vārdiem sakot, viņu ieguldījums izriet no precīziem norādījumiem un norādēm, kas paredzētas pakalpojumu līgumā, tostarp Cedefop darbinieku norādījumiem, pārbaudēm un labojumiem. Tādējādi Cedefop darbinieku ieguldījums šajā darbā nav apstrīdēts.

39. Cedefop vērsa Ombuda uzmanību uz to, ka sūdzības iesniedzējs ir nosūtījis Cedefop septiņas sūdzības vēstules. Cedefop sniedza plašas atbildes uz katru no tiem, neraugoties uz to, ka šīs vēstules atkārtojās un ietvēra daudzus nepamatotus apgalvojumus un apgalvojumus.

40. Cedefop bija pārsteigts, ka sūdzības iesniedzējs, šķiet, nav novērtējis to, ka viņa sniegtā informācija ir pienācīgi atspoguļota publicētā ziņojuma sadaļā par apstiprinājumiem. Tā norādīja, ka šādu apliecinājumu izmantošana Eiropas Savienībā ir ierasta prakse.

41. Ņemot vērā, ka līguma noteikumi, kas bija skaidri un konkrēti un ko Cedefop ievēroja vēstulē, bija vienīgais atbilstošais juridiskais pamats, Cedefop nepiekrita priekšlikumam par mierizlīgumu.

42. Cedefop pauda nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzējam bija nepamatotas un nepamatotas cerības. Tā arī norādīja, ka viņa sarakstes tonis un saturs ir radījis nopietnas šaubas par sūdzības iesniedzēja interesi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā.

43. Noslēgumā Cedefop lūdza ombudu pārskatīt savu novērtējumu un pabeigt izmeklēšanu, nekonstatējot administratīvu kļūmi.

44. Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un secināja, ka ombuda rīcībā ir visa informācija, lai pieņemtu lēmumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

45. Ombuds norādīja, ka Cedefop savus argumentus par atteikumu pieņemt viņa priekšlikumu par mierizlīgumu pamatoja tikai ar sūdzības iesniedzēja līgumiskajām tiesībām un pienākumiem.

46. Ombuds atzīmēja, ka līgumi, kas noslēgti ar sūdzības iesniedzēju 2004. un 2006. gadā, ir identiski. Neviens no līgumiem nedeva sūdzības iesniedzējam līgumiskas tiesības uz to, ka viņa vārds tiek minēts kā publikācijas autors. Tomēr līgumi arī neuzlika Cedefop pienākumu nenorādīt sūdzības iesniedzēju kā publikācijas autoru. Patiesi, Cedefop izmantoja šo līgumisko elastību, vispirms izvēloties citēt sūdzības iesniedzēju kā 2004. gada ziņojuma autoru un pēc tam 2007. gadā izdodot jaunus citēšanas noteikumus, kuros norādīts, ka nevienā Cedefop apmaksātā ziņojumā autori netiktu citēti. Neviena no Cedefop izvēlētajām iespējām nebija par iemeslu tam, ka Cedefop (vai sūdzības iesniedzējs) būtu pārkāpis līgumu.

47. Tā kā Cedefop lēmums citēt sūdzības iesniedzēju kā 2004. gada ziņojuma autoru nebija pretrunā 2004. gada pakalpojumu līgumam, sūdzības iesniedzējs nekļūdījās, uzskatot, ka 2006. gada ziņojums, ko viņš iesniedza saskaņā ar identisku pakalpojumu līgumu, arī ļāva Cedefop citēt sūdzības iesniedzēju kā 2006. gada ziņojuma autoru.

48. Ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam bija pamats labticīgi uzskatīt, ka Cedefop, tāpat kā 2004. gada ziņojumā, varēja izvēlēties viņu citēt kā 2006. gada ziņojuma autoru. Šajā sakarā viņš atgādina, ka sūdzības iesniedzējs 2006. gada ziņojumu iesniedza 2007. gada martā, t. i., septiņus mēnešus pirms tam, kad Cedefop darīja zināmu savu jauno citēšanas politiku. Ombuds uzskatīja, ka Cedefop nevajadzētu skart tos autorus, kuri, sagatavojot un iesniedzot pētījumus, paļāvās uz veco praksi.

49. Lai gan ombuds uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējam bija pamats paļauties uz pastāvošo Cedefop praksi, kad viņš 2007. gada martā iesniedza 2006. gada ziņojumu, ombudam bija jāuzsver, ka politika, kas bija spēkā pirms 2007. gada oktobra, neprasīja Cedefop visos gadījumos savu publikāciju titullapā norādīt autora vārdu. Kā norādīja Cedefop, pirms 2007. gada oktobra lēmumi par autoru citēšanu tika pieņemti katrā gadījumā atsevišķi. Tādējādi šajā laikposmā Cedefop bija rīcības brīvība citēt autoru vārdus savu publikāciju titullapā vai atturēties no tās. Tomēr ombuds ir konsekventi norādījis, ka rīcības brīvība nav tāda pati kā patvaļīga vara. Administrācijai, kurai ir rīcības brīvība, vienmēr būtu jāspēj, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, pamatot, kāpēc tā izvēlas konkrētu iespēju. Tādējādi, ja Cedefop pirms 2007. gada oktobra katrā atsevišķā gadījumā būtu pieņēmis lēmumus par autoru citēšanu vai necitēšanu, tam būtu bijis jānodrošina, ka tas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, var pamatot šos lēmumus. Lai šādus lēmumus varētu pamatot ar objektīviem kritērijiem, ir svarīgi, lai administrācija tādējādi varētu nodrošināt, ka tās lēmumi par autoru citēšanu nebūtu ne diskriminējoši, ne nesamērīgi. Tomēr Cedefop šajā gadījumā nav norādījis objektīvus iemeslus, kāpēc tas nav minējis sūdzības iesniedzēju kā 2006. gada ziņojuma autoru [8]. Drīzāk tas (kļūdaini) paļaujas tikai uz jauno citēšanas politiku un savu līgumsaistību kļūdainu interpretāciju, lai pamatotu savu nostāju attiecībā uz sūdzības iesniedzēju. Kā minēts iepriekš, i) jaunā citēšanas politika nebūtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku ziņojumiem, kas iesniegti laikposmā, kad vecā citēšanas politika vēl bija spēkā, un ii) pakalpojumu līgumi neuzliek Cedefop pienākumu nenorādīt autorus savu publikāciju titullapā.

50. Ombuds noraidīja Cedefop apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs ir rīkojies ļaunticīgi, apstrīdot 2007. gada citēšanas noteikumu piemērošanu 2006. gada ziņojumam (skat. iepriekš 30. punktu). Cedefop savu apgalvojumu, ka sūdzības iesniedzējs ir rīkojies ļaunticīgi, pamatoja ar to, ka pakalpojumu līgumi skaidri un visaptveroši piešķir Cedefop intelektuālā īpašuma tiesības. Tā apgalvoja, ka, tā kā sūdzības iesniedzējs bija skaidri informēts par līgumu noteikumiem, viņš nedrīkstēja rīkoties labticīgi. Ombuds norādīja, ka, iesniedzot 2004. gada ziņojumu, sūdzības iesniedzējs zināja par 2004. gada pakalpojumu līguma noteikumiem. Šis līgums, ar kuru Cedefop tika piešķirtas intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz 2004. gada ziņojumu, neliedza Cedefop izvēlēties norādīt sūdzības iesniedzēju kā šī ziņojuma autoru. Cedefop izmantoja šo līgumisko elastību, lai minētu sūdzības iesniedzēju kā 2004. gada ziņojuma autoru. 2006. gada pakalpojumu līgums bija identisks 2004. gada pakalpojumu līgumam. Tādējādi nebija iemesla, kādēļ sūdzības iesniedzējs nebūtu labticīgi sapratis, ka Cedefop varētu un faktiski arī citētu viņu kā 2006. gada ziņojuma autoru.

51. Attiecībā uz Cedefop "nopietnajām šaubām" par sūdzības iesniedzēja interesi panākt mierizlīgumu (sk. iepriekš 42. punktu) ombuds uzskatīja, ka, nebūt nešauboties par sūdzības iesniedzēja interesi pieņemt mierizlīgumu, ombuds atzīmēja, ka sūdzības iesniedzējs, saņemot informāciju par ombuda priekšlikumu rast mierizlīgumu, faktiski piekrita šim priekšlikumam.

52. Šādos apstākļos ombuds uzskatīja par nepieciešamu apstiprināt savus sākotnējos konstatējumus par administratīvām kļūmēm (skat. iepriekš 30. punktu) un sagatavot Cedefop ieteikuma projektu, lai novērstu šajā lietā konstatēto administratīvo kļūmi.

Eiropas ombuda ieteikuma projekts

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds sagatavoja šādu ieteikuma projektu:

Cedefop būtu jāatzīst sūdzības iesniedzēja autorība 2006. gada ziņojumam tādā pašā veidā, kā tas tika atzīts 2004. gada ziņojumā, un tādēļ būtu jāiekļauj labojums visās pētījuma versijās, kas tiks izplatītas nākotnē.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa ieteikuma projekta

53. Cedefop piekrita ombuda ieteikuma projektam un piekrita to īstenot no 2010. gada 20. janvāra, iekļaujot labojumu visos pētījuma eksemplāros, kas izplatīti pēc minētā datuma.

54. Sūdzības iesniedzējs bija apmierināts ar iznākumu un sirsnīgi pateicās ombudam un viņa komandai.

Ombuda novērtējums pēc viņa ieteikuma projekta

Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Cedefop ir pieņēmis viņa ieteikuma projektu.

B. Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Cedefop ir pieņēmis ieteikuma projektu un veicis atbilstošus pasākumus tā īstenošanai.

Sūdzības iesniedzējs un Cedefop tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 8. aprīlī

---

[1] Virzības politika zināšanu sabiedrībā: Trends, challenges and responses across Europe, A Cedefop Synthesis Report, [sūdzības iesniedzējs, S.], Cedefop Panorama sērija; Luksemburga, 2004. gads.

[2] Pakalpojumu līgums Nr. 2006-0078/AO/B/JWA/-RLAR/CouncilRes/011/06.

[3] “No politikas uz praksi. Sistēmiskas pārmaiņas mūžilgā karjeras atbalsta jomā Eiropā”, Cedefop panorāmas sērija; 149, 2008, Luksemburga.

[4] Šajā sakarā sk. lietu 159/82, Verli-Wallace pret Komisiju, 1983, ECR 2711, 8. punkts; Spriedums lietā T-123/89 Chomel/Komisija (Recueil 1990, II-131. lpp., 34. punkts), spriedums lietā T-197/99 Gooch/Komisija (Recueil 2000, I-A-271. un II-1247. lpp., 53. punkts) un spriedums lietā T-251/00 Lagardère SCA un Canal+ SA/Eiropas Kopienu Komisija (Recueil 2002, II-4825. lpp., 139. punkts).

[5] Spriedums lietā T-20/91 Holtbecker/Komisija (Recueil 1992, II-2599. lpp., 53. punkts).

[6] Spriedums lietā C-188/88 NMB (Deutschland) GmbH/Komisija (Recueil 1992, I-1689. lpp., 53. punkts).

[7] Spriedums lietā C-107/97 Rombi & Arkopharama (Recueil 2000, I-3367. lpp., 66. punkts).

[8] Tā kā Cedefop nav norādījis objektīvus iemeslus, ombuds uzskata, ka šādi objektīvi iemesli nepastāv. Ombuds norāda, ka turpretim Cedefop ir norādījis objektīvus iemeslus līdzīgā Ombudam iesniegtā lietā, proti, lietā 1874/2008/BB.