Noslēguma vēstule

1. Sūdzību ombudam uzņēmuma A vārdā iesniedza divi juristi ("sūdzības iesniedzēji").

2. Sūdzības iesniedzēji bija lūguši Komisiju saskaņā ar Regulu 1049/2001[1] nodrošināt saviem klientiem piekļuvi dokumentiem, kas minēti Eiropas Komisijas lēmumā ("lēmums")[2]. Sūdzības iesniedzēji vēlējās izmantot dokumentus tiesvedībā valsts tiesās, kurās uzņēmums A centās saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas tam esot nodarīts ES konkurences tiesību pārkāpuma dēļ.

3. Komisija atteica piekļuvi šiem dokumentiem, pamatojoties uz šādiem Regulā 1049/2001 paredzētiem izņēmumiem:

• izmeklēšanas mērķa aizsardzību; un
• komerciālo interešu aizsardzību.

Pieprasījuma priekšmets

4. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Komisija ir kļūdaini atteikusies piešķirt to klientiem piekļuvi atsevišķiem Lēmumā minētajiem dokumentiem. Tie apgalvoja, ka Komisijai būtu jānodrošina to klientiem piekļuve dokumentiem.

Pieprasījums

5. Sūdzības iesniedzēji 2006. gada 6. decembrī iesniedza sūdzību ombudam, kurš 2007. gada 23. janvārī to pārsūtīja Komisijai. Komisija 2007. gada 2. jūlijā nosūtīja savu atzinumu. Ombuds to pārsūtīja sūdzības iesniedzējiem ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko tie nosūtīja 2007. gada 28. septembrī.

6. Ombuds 2008. gada 21. aprīlī lūdza Komisiju atļaut viņa dienestiem pārbaudīt dokumentus, kuriem sūdzības iesniedzēji bija pieprasījuši piekļuvi. Pārbaude notika 2008. gada 23. maijā. Sūdzības iesniedzēji 2008. gada 9. jūnijā tika informēti par šo pārbaudi un saņēma pārbaudes ziņojuma kopiju.

7. Ombuds 2008. gada 16. jūlijā rakstiski vērsās pie Komisijas, lai rastu mierizlīgumu saistībā ar sūdzību. Komisija nosūtīja atbildi 2008. gada 13. oktobrī. Ombuds to pārsūtīja sūdzības iesniedzējiem ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko tie nosūtīja 2008. gada 27. oktobrī.

8. Ombuds 2008. gada 16. decembrī nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu. 2009. gada 24. jūnijā Komisija nosūtīja atbildi. Ombuds to pārsūtīja sūdzības iesniedzējiem ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko tie nosūtīja 2009. gada 1. oktobrī.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par nelikumīgu atteikumu sniegt piekļuvi dokumentiem un saistīts prasījums

Ombudam iesniegtie argumenti

9. Sūdzības iesniedzēji lūdza Komisiju piešķirt tiem piekļuvi dažiem lēmumā minētajiem dokumentiem.

10. Sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem būtu jāinterpretē un jāpiemēro stingri. Tās arī norādīja, ka Regulā 1049/2001, uzskaitot izņēmumus no tiesībām piekļūt dokumentiem, nav atsauces uz kategoriju, ko veido dokumenti, kuri saistīti ar izskatīšanā esošām lietām. Tās piebilda, ka piekļuves atteikums lietas izskatīšanas gaitā nozīmētu, ka piekļuve vienmēr tiktu atteikta līdz lietas pabeigšanai. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēji atsaucās uz apvienotajām lietām T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk pret Komisiju[3]. Tās arī norādīja, ka Komisijas izmeklēšana faktiski ir beigusies.

11. Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka pieprasītie dokumenti lēmumā tika izmantoti tikai pamatinformācijas sniegšanai. Tās piebilda, ka Pirmās instances tiesas nolēmumā šie dokumenti nav minēti. Turklāt pamatojumā, ko sabiedrība C izvirzījusi savā apelācijas sūdzībā par Pirmās instances tiesas spriedumu, šie dokumenti nav minēti.

12. Sūdzības iesniedzēji arī norādīja, ka informācija tika apkopota 2001. gadā, un tāpēc, ņemot vērā izmaiņas, kas notikušas tirgū kopš tā laika, informācija vairs nav komerciāli sensitīva. Tās apgalvoja, ka Komisija piemēroja secinājumus, kas izdarīti pirms dažiem gadiem, nepārbaudot, vai tie joprojām bija spēkā laikā, kad tika iesniegti piekļuves pieprasījumi.

13. Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tiesības saņemt kompensāciju un uzņēmuma A tiesības uz aizstāvību ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Būtu jāņem vērā arī to patērētāju tiesības uz aizstāvību, kuriem Komisijas nosodītās ļaunprātīgās prakses dēļ bija pienākums iegādāties uzņēmuma C ražojumus.

14. Atzinumā ombudam Komisija norādīja, ka dokumenti, kuriem sūdzības iesniedzēji pieprasīja piekļuvi, tai ļāva konstatēt, ka uzņēmums B ir tīši un stratēģiski pārkāpis konkurences noteikumus. Izmeklēšanas rezultātā Komisija pieņēma lēmumu. Uzņēmums C par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Pirmās instances tiesā. Kad Komisija pieņēma lēmumu par sūdzības iesniedzēju atkārtoto piekļuves pieteikumu, apelācija vēl turpinājās Pirmās instances tiesā. Kad Pirmās instances tiesa noraidīja šo apelācijas sūdzību, sabiedrība C iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu.

15. Komisija apgalvoja, ka gadījumā, ja Tiesa atceltu lēmumu, Komisijai būtu pienākums pārskatīt attiecīgos dokumentus, lai pieņemtu jaunu lēmumu. Piešķirot publisku piekļuvi šiem dokumentiem pirms jauna Komisijas lēmuma pieņemšanas, tiktu apdraudēts izmeklēšanas mērķis. Līdz ar to uz šiem dokumentiem attiecās Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts.

16. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju atsauci uz apvienotajām lietām T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk / Komisija Komisija paskaidroja, ka, lai gan uzņēmuma B izmeklēšanas atsākšana var būt neskaidra, tā nav tikai hipotētiska. Kopumā, ja Tiesa atceltu lēmumu, Komisijai būtu jāveic jauna izmeklēšana, pamatojoties uz lietas materiāliem, no brīža, kad radās problēma, kuras dēļ lēmums tika atcelts.

17. Komisija secināja, ka iepriekš minētā judikatūra neaizliedz piemērot izņēmumu attiecībā uz izmeklēšanas aizsardzību šajā lietā un ka šādos apstākļos 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums ir piemērojams līdz juridiskās procedūras beigām.

18. Komisija atgādināja, ka pieci pieprasītie dokumenti ir no uzņēmumiem, kas piedalījās Komisijas izmeklēšanā. Divus dokumentus ir sagatavojis uzņēmums D, un tie ietver uzņēmuma D atbildi uz Komisijas informācijas pieprasījumu un vienu no tā pielikumiem. Pārējie dokumenti ir uzņēmuma B iekšējās e-pasta sarakstes kopijas, ko Komisija ieguva, pārbaudot uzņēmuma B birojus.

19. Komisija apgalvoja, ka šie pieci dokumenti ietver sensitīvu komercinformāciju par attiecīgo uzņēmumu stratēģijām, darbību un attīstību. Attiecībā uz pirmajiem diviem dokumentiem sabiedrības D atbildes titullapā ir norādīts, ka, ņemot vērā tajā ietvertās informācijas sensitīvo raksturu, visa atbilde un tās pielikumi ir konfidenciāli. Attiecībā uz pārējiem trim dokumentiem uzņēmums B paziņoja, ka tajos ir konfidenciāla informācija. Lēmuma nekonfidenciālās versijas izstrādes laikā uzņēmums B pat iebilda pret šo dokumentu atsauču un aprakstu publicēšanu, kas sākotnēji bija daļa no lēmuma konfidenciālās versijas. Tobrīd Komisija izskatīja uzņēmuma B pieprasījumu un nolēma, ka šie dokumenti jāuzskata par konfidenciāliem, un ierobežoja publicētās versijas atsauces uz šiem dokumentiem līdz lappušu numuriem. Komisija veica šo dokumentu satura detalizētu analīzi, lai noteiktu to satura sensitīvo raksturu. Šī analīze bija līdzīga pārbaudei, ko tā būtu veikusi saistībā ar piekļuves pieprasījumu saskaņā ar Regulu 1049/2001.

20. Šajos apstākļos Komisija uzskatīja, ka nav nepieciešams vēlreiz apspriesties ar šo dokumentu autoriem, jo bija skaidrs, ka piekļuve tiem nebūtu jāpiešķir, vai arī tos vēlreiz izskatīt saskaņā ar Regulu 1049/2001, jo tās dienesti līdzīgos apstākļos jau bija veikuši konkrētu novērtējumu.

21. Komisija norādīja, ka Regulā (EK) Nr. 1049/2001 paredzētā komerciālo interešu aizsardzība ir izpausme Komisijas pienākumam ievērot komercnoslēpumus, kas paredzēts LESD 339. pantā (bijušais EK līguma 287. pants)[4] un Regulas (EK) Nr. 17/62 20. pantā (aizstāts ar Regulas (EK) Nr. 1/2003[5]28. pantu). Šis noteikums uzliek Komisijai pienākumu aizsargāt konfidenciālu informāciju un komercnoslēpumus. Komisija atzīmēja, ka uzņēmumi paļaujas uz konkurences politikas noteikumiem un Kopienas tiesu praksi, kas nosaka, kādu informāciju Komisija var sniegt trešām personām. Komisija secināja, ka tā nevar nodrošināt piekļuvi šādiem dokumentiem un nevar sniegt sīkāku informāciju, neatklājot šo dokumentu saturu.

22. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēju argumentācija attiecībā uz sevišķām sabiedrības interesēm liecina, ka pastāv privātas intereses informācijas izpaušanā, nevis sabiedrības intereses. Komisija uzskata, ka sevišķi svarīgas sabiedrības intereses ir iespēja Komisijai efektīvi īstenot savas pilnvaras un nodrošināt, ka netiek kaitēts konkurences noteikumiem un attiecīgo uzņēmumu likumīgajām interesēm attiecībā uz komerciālajām interesēm.

23. Komisija piebilda, ka attiecīgie dokumenti ir īsi un nesatur daļas, kurām varētu piešķirt piekļuvi. Līdz ar to Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi attiecās uz šiem dokumentiem kopumā.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

24. Labas pārvaldības principi paredz, ka gadījumos, kad tiek noraidīts pieteikums par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001[6], ir jāsniedz pamatoti un pārliecinoši argumenti.

25. Ombuds norādīja, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 2. pantu:

“ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskaipersonai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus [..]. Šo regulu piemēro visiem iestādes dokumentiem, t. i., dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar visas Eiropas Savienības darbības jomas.”

Ombuds norādīja, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem nevar piešķirt, jo šāda piekļuve kaitētu gan Komisijas izmeklēšanas mērķim attiecībā uz uzņēmumu B, gan uzņēmuma B un/vai uzņēmuma D komerciālo interešu aizsardzībai, nepastāvot sevišķām sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā.

26. Attiecībā uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu izmeklēšanas mērķim attiecībā uz uzņēmumu B. Šajā sakarā Komisija piebilda, ka administratīvā procedūra netiks galīgi pabeigta līdz brīdim, kad Tiesa pieņems lēmumu par apelāciju.

27. Ombuds norādīja, ka aizsargāto interešu apdraudējuma riskam jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam[7].

28. Ombuds vispirms norādīja, ka nav skaidrs, vai Tiesa atcels lēmumu.

29. Pat ja Tiesa atceltu Lēmumu, nav pārliecības, ka Komisija atsāks administratīvo procesu. Lai gan Komisijas ziņā ir atsākt administratīvo procedūru, ja atcelšanas iemesli ir saistīti ar formāliem trūkumiem[8] vai tiesību uz aizstāvību pārkāpumu[9], Kopienas tiesu lēmuma atcelšana nevar izraisīt procedūras atsākšanu, ja Komisija vēlāk nevar novērst trūkumu, kura dēļ lēmums tika atcelts. Līdz ar to nav skaidrs, vai administratīvā procedūra tiks atsākta, pat ja Lēmums tiks atcelts.

30. Pat ja lēmums tiktu atcelts un pat ja Komisija atsāktu administratīvo procedūru pret uzņēmumu B, tas vien, ka notiek izmeklēšana, nenozīmētu, ka sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu šai izmeklēšanai. Lai pierādītu, ka dokumentu publiskošana kaitētu izmeklēšanai, Komisijai attiecībā uz katru no dokumentiem būtu konkrēti jāpierāda, kā publiskošana kaitētu šai izmeklēšanai, piemēram, pierādot, ka konkrēta dokumenta publiskošana tai traucētu izmantot šo dokumentu, lai konstatētu, ka uzņēmums B ir pārkāpis LESD 101. pantu (bijušais EKL 81. pants) vai LESD 102. pantu (bijušais EKL 82. pants)[10], vai traucētu tai iegūt papildu pierādījumus. Kā norādījuši sūdzības iesniedzēji, Pirmās instances tiesa apvienotajās lietās T‐391/03 un T‐70/04 Franchet un Byk /Komisija[11] norādīja, ka

“RegulasNr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma, kuras mērķis ir aizsargāt “pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķus”, ir piemērojama tikai tad, ja attiecīgo dokumentu publiskošana var apdraudēt pārbaužu, izmeklēšanas vai revīziju pabeigšanu”. (Izcēlums pievienots)

31. Ombuds neizslēdza iespēju, ka konkrēta dokumenta publiskošana dažos gadījumos varētu kaitēt izmeklēšanas mērķim. Tomēr ombuds ir konsekventi uzskatījis, ka jebkurš piekļuves atteikums var būt spēkā esošs un pārliecinošs tikai tad, ja ir skaidri un precīzi izskaidrots precīzs veids, kādā informācijas izpaušana var kaitēt izmeklēšanai[12]. Līdz ar to, lai nonāktu pie šāda secinājuma, būtu jāveic šī dokumenta konkrētā satura analīze. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka Pirmās instances tiesa kā nepietiekamu ir noraidījusi dokumentu vērtējumu, atsaucoties uz kategorijām, nevis pamatojoties uz šajos dokumentos ietverto faktisko informāciju[13]. Turklāt Tiesa ir noteikusi, ka, lai pamatotu piekļuves atteikumu, iestādei nevajadzētu balstīties tikai uz apgalvojumiem, kas nekādi nav pamatoti ar detalizētiem argumentiem[14]. Tai drīzāk būtu jāpaskaidro, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt interesēm, ko aizsargā Regulas 1049/2001 4. pantā paredzētais izņēmums[15].

32. Ombuds norādīja, ka šajā lietā Komisija nav izvirzījusi nevienu detalizētu argumentu, kurā būtu ņemts vērā dokumentu konkrētais saturs, lai pierādītu, ka sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu turpmākās izmeklēšanas mērķim. Līdz ar to ombuds nepiekrita, ka Komisija ir sniegusi derīgu un pārliecinošu paskaidrojumu par iemesliem, kāpēc izņēmums attiecas uz sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošanu.

33. Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu uzņēmuma B un/vai uzņēmuma D komerciālo interešu aizsardzībai.

34. Ombuds atgādināja, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 4. punktu "attiecībāuz trešo personu dokumentiem iestāde apspriežas ar trešo personu, lai novērtētu, vai ir piemērojams 1. vai 2. punktā minētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai dokuments ir vai nav izpaužams."

Viņš arī atgādināja Kopienu tiesu judikatūru, kurā noteikts, ka:

"[..]attiecībā uz trešo personu dokumentiem regulas 4. panta 4. punktā iestādēm ir noteikts pienākums apspriesties ar attiecīgo trešo personu, lai novērtētu, vai ir piemērojams 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai dokuments būtu vai nebūtu jāpublisko. No tā izriet, ka iestādēm nav pienākuma apspriesties ar attiecīgo trešo personu, ja ir skaidri redzams, vai dokuments ir vai nav jāpublisko."[16]

35. Viņš norādīja, ka Komisija, publicējot lēmumu, apspriedās ar uzņēmumu B un uzņēmumu D. Attiecībā uz pirmajiem diviem dokumentiem, kurus sagatavoja sabiedrība D, sabiedrība D tos atzina par konfidenciāliem. Attiecībā uz pārējiem trim dokumentiem sabiedrība B paziņoja Komisijai, ka tajos ir konfidenciāla informācija.

36. Saskaņā ar Kopienu tiesu judikatūru "... pārbaude, kas iestādei principā jāveic, lai piemērotu izņēmumu, ir jāveic konkrēti un tai ir jāizriet no lēmuma pamatojuma"[17].

Kopienas tiesas arī norādīja, ka "šāda pārbaude var nebūt vajadzīga, ja konkrētā gadījuma īpašo apstākļu dēļ ir acīmredzams, ka piekļuve ir jāatsaka vai, gluži pretēji, jāpiešķir. Tā tas varētu būt inter alia gadījumā, ja uz dažiem dokumentiem, pirmkārt, acīmredzami pilnībā attiektos izņēmums no piekļuves tiesībām vai, gluži pretēji, tie būtu acīmredzami pilnībā pieejami, vai, visbeidzot, Komisija jau būtu veikusi konkrētu un individuālu novērtējumu līdzīgos apstākļos"[18].

37. Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tās analīze parādīja, ka šie dokumenti nepārprotami satur sensitīvu komercinformāciju par komercstratēģijām, kā arī par attiecīgo uzņēmumu darbību un attīstību. Komisija arī norādīja, ka, ņemot vērā dokumentu saīsināto garumu, daļēja piekļuve nav iespējama.

38. Šīs izmeklēšanas gaitā ombuda dienesti pārbaudīja piecus dokumentus, lai novērtētu Komisijas sniegto skaidrojumu par dokumentu komerciāli sensitīvo raksturu. Pēc visu piecu dokumentu rūpīgas izskatīšanas Ombuda dienesti secināja, ka katrā dokumentā ir skaidri norādīta sensitīva komercinformācija. Ombuda dienesti arī secināja, ka šo dokumentu publiskošana kaitētu trešo personu likumīgajām komerciālajām interesēm. Ombuds arī secināja, ka daļēja piekļuve nav iespējama.

39. Izdarot iepriekš minēto secinājumu, ombuds ņēma vērā sūdzības iesniedzēju argumentu, ka tirgus pēdējo gadu laikā ir ievērojami mainījies. Tomēr ombuds uzskatīja, ka, ņemot vērā viņa dienestu veikto dokumentu rūpīgo pārbaudi, pieprasītajos dokumentos ietvertā informācija joprojām ir komerciāli sensitīva.

40. Pat ja dokumentā ir ietverta sensitīva komercinformācija, iestādei, kuras rīcībā ir šis dokuments, saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu ir jāizvērtē, vai iepazīšanās ar šo dokumentu ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

41. Ombuds norādīja, ka uzņēmumam A ir vajadzīga piekļuve dokumentiem, kas pieprasīti no Komisijas, lai valsts tiesā celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret uzņēmumu C. Ombuds norādīja, ka Komisija uzskata, ka uzņēmuma A tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību no uzņēmuma C ir "privātas intereses", nevis "sabiedrības intereses".

42. Tomēr ombuds norādīja, ka darba dokumentā, kas pievienots Baltajai grāmatai par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem[19], Komisija norādīja, ka:

"paaugstināts zaudējumu atlīdzināšanas prasību līmenis (..) pozitīvi ietekmēs potenciālo pārkāpēju atturēšanu. Zaudējumu atlīdzināšanas prasības var papildināt valsts tiesību aktu izpildi, palielinot administratīvo sodu risku, risku, ka būs jākompensē cietušajiem nodarītais kaitējums ..."[20]

Komisija arī norādīja, ka:

"Publiskoiestāžu veiktās zaudējumu atlīdzināšanas un izpildes darbības zināmā mērā ir savstarpēji saistītas. Labāka izpilde, ko veic gan valsts iestādes, gan privātas darbības, palielinās preventīvo iedarbību un palielinās varbūtību, ka pārkāpēji segs izmaksas par nodarīto kaitējumu"[21].

Tajā pašā dokumentā Komisija atzina, ka:

"[i]ja izprasīšanas rīkojuma adresāti varētu atsaukties uz vispārēju konfidencialitātes aizsardzību, lai bloķētu jebkādas komerciāli sensitīvas informācijas izpaušanu, piekļuve pierādījumiem, kas ir būtiski patiesības noskaidrošanai, bieži vien kļūtu praktiski neiespējama."[22]

un ka

"[f]vai izpaušanas izslēgšanai vai ierobežošanai, lai tā būtu pamatota, konfidencialitātes aizsardzības interesēm būtu nepārprotami jābūt svarīgākām par prasītāja interesēm, kas parasti sakrīt ar sabiedrības interesēm, lai efektīvi kompensētu zaudējumus, kas radušies pretmonopola pārkāpumu rezultātā"[23] (mans izcēlums)

43. Ombuds arī norādīja, ka Tiesa lietā C-453/99[24] norādīja:

"Līguma [81.] panta pilnīga efektivitāte un jo īpaši [81. panta 1. punktā] noteiktā aizlieguma praktiskā iedarbība tiktu apdraudēta, ja nevienai personai nebūtu iespējas pieprasīt atlīdzību par zaudējumiem, ko tai radījis līgums vai rīcība, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci.

Proti, šādu tiesību esamība nostiprina Kopienu konkurences noteikumu darbību un attur no nolīgumiem vai darbībām, kas bieži vien ir slēptas un kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci. No šāda viedokļa prasības par zaudējumu atlīdzību valstu tiesās var ievērojami veicināt efektīvas konkurences saglabāšanu Kopienā."

Tādējādi ombuds saprata, ka Komisija uzskata, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasībām ir cieša saikne ar konkurences noteikumu publisko izpildi un ka tās kalpo "sabiedrības interesēm" (papildus "privātu interešu" veicināšanai). Ombuds piekrita, ka, lai gan uzņēmumam A var būt privātas intereses prasīt zaudējumu atlīdzību no uzņēmuma C, tā prasība par zaudējumu atlīdzību ir arī sabiedrības interesēs.

44. Saskaņā ar Kopienas tiesu judikatūru gadījumā, ja ir piemērojams kāds no Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem, iestādei, kuras rīcībā ir dokuments, ir jāpārbauda, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgā dokumenta publiskošanu[25]. Kopumā iestādei, kuras rīcībā ir dokuments, ir jālīdzsvaro īpašās intereses, kas jāaizsargā ar dokumenta neizpaušanu, un sabiedrības intereses, lai dokuments būtu pieejams[26]. Sabiedrības intereses šajā lietā ir tādas, ka prasības par zaudējumu atlīdzību palielina Savienības konkurences tiesību preventīvo iedarbību.

45. Ombuds norādīja, ka saskaņā ar savu atzinumu Komisija līdz šim nav veikusi novērtējumu par to, vai nepieciešamība atvieglot prasības par zaudējumu atlīdzību pret uzņēmumu C ir sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu attiecīgo dokumentu publiskošanu. Ombuds provizoriski secināja, ka šāda novērtējuma neveikšana ir iespējama administratīva kļūme. Lai novērstu šo iespējamo administratīvo kļūmi, ombuds ierosināja šādu mierizlīgumu:

"Komisijavarētu veikt pienācīgu pārbaudi par to, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato sūdzības iesniedzēju pieprasīto dokumentu publiskošanu. To darot, Komisija varētu ņemt vērā sabiedrības interesi veicināt privāttiesisku izpildi, kā noteikts Tiesas judikatūrā un tās Baltajā grāmatā par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu.

46. Ombuds uzskatīja, ka viens no faktoriem, kas būtu jāņem vērā, novērtējot, vai iepazīšanās ar dokumentiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm, ir tas, ka Komisijai būtu jāizvērtē, vai dokumenti, uz kuriem attiecas piekļuves pieprasījums, patiešām satur informāciju, kas parasti var būt noderīga jebkurā prasībā par zaudējumu atlīdzību valstu tiesās. Šāda informācija varētu attiekties, piemēram, uz trešajām personām, piemēram, sabiedrībai A, nodarīto kaitējumu un cēloņsakarību starp Savienības konkurences tiesību pārkāpumu un šīm trešajām personām nodarīto kaitējumu. Ja dokumenti patiešām ietver informāciju, kas var būt noderīga, lai valsts tiesa varētu izvērtēt tajā celto prasību par zaudējumu atlīdzību, ombuds pieņēma, ka pastāv lielāka iespēja, ka pastāvēs sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato šo dokumentu publiskošanu.

47. Ombuds arī uzskatīja, ka viens no faktoriem, kas būtu jāņem vērā, novērtējot, vai iepazīšanās ar dokumentiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm, ir tas, vai valsts tiesa var efektīvi pieprasīt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas 1/2003[27] 15. pantu. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka, lai gan valstu tiesas ir īpaši pilnvarotas pieprasīt dokumentus no Komisijas saskaņā ar Regulu 1/2003 un piemērojamo judikatūru[28], valsts tiesai var būt grūti iesniegt šādus pieprasījumus, ja vien tā nezina, ka Komisijas rīcībā ir dokumenti, kas varētu būt būtiski tai iesniegtajai zaudējumu atlīdzināšanas prasībai. Konkrētāk, ir maz ticams, ka valsts tiesa varētu lūgt Komisiju tai iesniegt dokumentus, ja vien tai nav zināms, ka attiecīgie dokumenti ietver informāciju, kas var būt būtiska attiecībā uz trešajām personām nodarīto kaitējumu un/vai attiecībā uz cēloņsakarību starp Savienības konkurences tiesību pārkāpumu un šīm trešajām personām nodarīto kaitējumu. Tāpēc Komisijai būtu jāapsver, vai tā i) jau ir sniegusi (izmantojot, piemēram, informāciju, kas iekļauta tās lēmumā) vai ii) pašlaik var darīt (izmantojot, piemēram, tiešu saraksti ar valsts tiesu) valsts tiesai zināmu, ka tās rīcībā ir dokumenti, kas var būt svarīgi minētajā tiesā notiekošajā tiesvedībā, lai tādējādi ļautu valsts tiesai izmantot savas tiesības pieprasīt šādu dokumentu kopijas.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

48. Komisija vispirms apgalvoja, ka Regula 1049/2001 nebūtu jāizmanto, lai vāktu pierādījumus privātām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām[29].

49. Komisija arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju iesniegtie argumenti attiecās tikai uz privātām interesēm izpaust informāciju. Tā norādīja, ka, lai gan ir taisnība, ka privātas prasības par zaudējumu atlīdzību kopumā papildina publisko tiesību aizsardzību un tādējādi kalpo sabiedrības interesēm, sūdzības iesniedzēju galvenais mērķis ir celt privātu prasību par zaudējumu atlīdzību sava klienta interesēs. Komisija atsaucās uz 138. punktu apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk pret Komisiju[30], kur Pirmās instances tiesa ir lēmusi, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību lietā ir privātas intereses. Tāpēc Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju intereses iegūt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem nav uzskatāmas par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.

50. Komisija uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti ietilpst tikai Komisijas administratīvajās funkcijās. Līdz ar to, kā Pirmās instances tiesa apstiprināja lietā T-403/05, sabiedrības interesēm piekļūt dokumentam saskaņā ar pārskatāmības principu nav tāda pati nozīme attiecībā uz dokumentu, kas sagatavots administratīvā procesā, kura mērķis ir piemērot noteikumus, kas reglamentē koncentrāciju kontroli, vai konkurences tiesības kopumā, kā attiecībā uz dokumentu, kas attiecas uz procesu, kurā Kopienas iestāde rīkojas kā likumdevējs[31]. Sūdzības iesniedzēju situācija ir līdzīga tai, kas bija pamatā spriedumam lietā T-403/05. Šajā lietā Pirmās instances tiesa precizēja, ka sevišķām sabiedrības interesēm Regulas nozīmē ir jābūt objektīvām un vispārējām un tās nedrīkst nošķirt no tādām individuālām vai privātām interesēm kā tās, kas saistītas ar prasības celšanu pret Kopienas iestādēm, jo šādas individuālas vai privātas intereses nav būtisks faktors[32]. Komisija arī norādīja, ka pārskatāmības labad tā publicē savu pretmonopola lēmumu nekonfidenciālās versijas.

51. Ja Komisija uzskatītu, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasības atvieglošana ir sevišķas sabiedrības intereses pieprasīto dokumentu izpaušanā, tai būtu jāizsniedz dokumenti, kas saistīti ar pretmonopola lietām, ikreiz, kad pieprasījums tiek iesniegts, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Tāpēc lēmumam izpaust pieprasītos dokumentus būtu tālejošas sekas. Ja Komisija izpaustu pieprasītos dokumentus, tā norādītu uzņēmējiem, ka informācija, kas savākta pretmonopola procedūrā, tiks darīta publiski pieejama, ja piekļuves pieteikums tiek iesniegts saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, pat ja šāda izpaušana kaitētu to uzņēmumu komerciālajām interesēm, uz kuriem attiecas procedūra. Tas būtu nepārprotams Komisijas pienākumu pārkāpums saskaņā ar LESD 339. pantu (bijušais EKL 287. pants) un Regulas 1/2003[33] 28. pantu un tādējādi pakļautu Kopienu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām pret to. Turklāt šāda publiskošana radītu situāciju, kurā uzņēmumi samazinātu savu sadarbību līdz absolūtam minimumam un ļoti negribīgi nāktu klajā ar informāciju, kas ir būtiska Komisijai, veicot pretmonopola izmeklēšanu. Šāds iznākums nopietni ietekmētu Komisijas spēju īstenot ES konkurences tiesību aktus un tādējādi pildīt uzdevumus, kas tai uzticēti ar Līgumu.

52. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos nepiekrita Komisijai. Tās uzskatīja, ka cīņa pret pret konkurenci vērstu praksi, atbalstot privātas prasības par zaudējumu atlīdzību, ir sevišķas sabiedrības intereses. Viņi pauda nožēlu, ka Komisija nav izskatījusi ombuda lūgumu apsvērt iespēju informēt valsts tiesu par to, ka tās rīcībā ir dokumenti, kas varētu būt būtiski tiesvedībai minētajā tiesā. Tās norādīja, ka, neraugoties uz konfidencialitātes pienākumu, Komisija savā lēmumā vērsa uzmanību uz šiem dokumentiem. Tāpat tā varētu vērst valstu tiesu uzmanību uz šiem dokumentiem. Sūdzības iesniedzēji norādīja, ka valstu tiesas vai nu nezināja par Regulā 1/2003 paredzēto iespēju pieprasīt dokumentus no Komisijas, vai arī nevēlējās to izmantot.

Ombuda novērtējums, kura rezultātā tika sagatavots ieteikuma projekts

53. Ombuds nepiekrita Komisijas argumentam, ka Regulu 1049/2001 nevajadzētu izmantot, lai vāktu pierādījumus par privātām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Regula 1049/2001 attiecas uz visiem dokumentiem, kas ir tās iestādes rīcībā, kurai ir adresēts piekļuves pieteikums. Tas, ka konkrētos apstākļos ar īpašiem noteikumiem konkrētām personām var piešķirt īpašas tiesības piekļūt tiem pašiem dokumentiem, nenozīmē, ka pieprasījumu par publisku piekļuvi tiem pašiem dokumentiem nevar iesniegt arī saskaņā ar Regulu 1049/2001. Šajā sakarā ombuds atzīmēja, ka Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka:

“[..]tas, ka uzņēmumam, kas ir koncentrācijas dalībnieks, saskaņā ar Regulas Nr. 802/2004 17. panta 3. punktu nav tiesību piekļūt administratīvās lietas iekšējiem dokumentiem, neizslēdz, ka ikvienai personai neatkarīgi no tās atrašanās vietas var būt tiesības piekļūt šiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulā Nr. 1049/2001 noteiktajiem principiem.”[34]

Kopumā privileģētas piekļuves tiesības saskaņā ar īpašiem noteikumiem neizslēdz iespēju pieprasīt piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001.

54. Ombuds arī norādīja, ka šo argumentu Komisija pirmo reizi izvirzīja, atbildot uz viņa priekšlikumu par mierizlīgumu. Komisija šajā gadījumā nenoraidīja sūdzības iesniedzēju piekļuves pieprasījumu un atkārtoto pieteikumu, pamatojoties uz to, ka Regula 1049/2001 nebija piemērojama pieprasītajiem dokumentiem.

55. Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka, ja tā uzskatītu, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasības atvieglošana ir “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses”, tai būtu jāizsniedz dokumenti, kas saistīti ar pretmonopola lietām, ikreiz, kad tiek iesniegts pieprasījums, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, ombuds norādīja, ka šis apgalvojums var būt maldinošs. Tas, ka pastāv sabiedrības intereses privāttiesiskajā izpildē, nenozīmē, ka jebkurā gadījumā šīs sabiedrības intereses būtu "sevišķas" sabiedrības intereses. Uz jautājumu, vai sabiedrības intereses privāttiesiskajā izpildē ir "sevišķas" sabiedrības intereses, var atbildēt, tikai līdzsvarojot sabiedrības intereses privāttiesiskajā izpildē, no vienas puses, un intereses, kas ir Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā noteikto izņēmumu pamatā, no otras puses. Nevar izslēgt, ka atsevišķos izņēmuma gadījumos, izskatījusi konkrētu piekļuves pieteikumu, Komisija varētu konstatēt, ka sabiedrības intereses iepazīties ar dokumentiem nav svarīgākas par dokumenta neizpaušanu.

56. Saistībā ar Komisijas izvirzītajiem konkrētajiem argumentiem ombuds vispirms pievērsās trešo personu komerciālo interešu aizsardzībai un pēc tam izmeklēšanas mērķa aizsardzībai.

Trešo personu komerciālo interešu aizsardzība

57. Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā ir noteikts:

"Iestādesatsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, tostarp intelektuālais īpašums, [..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm."

Kā norādīts ombuda mierizlīguma priekšlikumā, ombuds uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti satur sensitīvu komercinformāciju un ka šo dokumentu publiskošana var kaitēt trešo personu likumīgajām komerciālajām interesēm. Tomēr izņēmums attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību ir piemērojams tikai tad, ja nepastāv sevišķas sabiedrības intereses. Piemērojot Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu, Komisijai ir jālīdzsvaro intereses, kas jāaizsargā ar neizpaušanu, un sabiedrības intereses.

58. Pamatojoties uz Komisijas darba dokumentu, kas pievienots Baltajai grāmatai par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpumiem[35], un Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā C-453/99[36], ombuds uzskatīja, ka sabiedrības intereses šajā lietā izriet no novērtējuma, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasības palielina ES konkurences tiesību preventīvo ietekmi. Tāpēc ombuds nepiekrita Komisijas argumentam, ka šajā gadījumā runa ir tikai par privātām interesēm. Patiešām, kā Komisija pati norāda savā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu, “privātasprasības par zaudējumu atlīdzināšanu papildina valsts tiesību aktu izpildi un kalpo sabiedrības interesēm”. Ombuds arī norādīja, ka lietā T-22/02 Komisija apgalvoja, ka: "[..]civiltiesisko zaudējumu atlīdzināšanas līdzekļu esamība var atbilst arī sabiedrības interesēm, ciktāl tie var atturēt no konkurences noteikumu pārkāpšanas. Kopienas tiesības uzskata, ka šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir būtiski, lai nodrošinātu EKL 81. un 82. panta pilnīgu piemērošanu"[37].

59. Komisija atsaucās uz lietu T-403/05[38], kuru tā uzskatīja par līdzīgu šai lietai, lai bez turpmākas analīzes secinātu, ka nepastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses izpaust pieprasītos dokumentus sūdzības iesniedzējiem.

60. Ombuds nepiekrita Komisijas secinājumam. Viņš norādīja, ka prasītājs lietā T-403/05 arī ir cēlis prasību pret Komisiju par zaudējumu atlīdzību sakarā ar kļūdām, kas pieļautas saistībā ar paziņojumu par apvienošanos[39]. Vienīgās “sabiedrības” intereses, par kurām prasītājs apgalvoja, ka tās ir apdraudētas lietā T-403/05,bija “sabiedrības intereses pareizas tiesvedības nodrošināšanā”. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa norādīja, ka prasītāja apgalvoja, ka piekļuve attiecīgajam dokumentam tai ļautu labāk pamatot savu prasību pret Komisiju par zaudējumu atlīdzību. Kopumā interese veicināt “pareizutiesvedību”bija saistīta tikai ar to, ka dokumentu publiskošana varētu palīdzēt prasītājam celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Prasītāja nav izvirzījusi nekādu citu interesi, kas atšķirtos no intereses sekmīgi celt prasību par zaudējumu atlīdzību.

61. Tiesa norādīja, ka attiecīgajām sabiedrības interesēm ir jābūt "objektīvām un vispārējām un tās nedrīkst nošķirt no tādām individuālām vai privātām interesēm kā tās, kas saistītas ar prasības celšanu pret Kopienas iestādēm" . Turpinājumā Tiesa norādīja, ka šādas “individuālasvai privātas intereses nav būtisks elements Regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētajā interešu izsvēršanā”. No lietas T-403/05 ir jāsecina, ka interese sekmīgi turpināt zaudējumu atlīdzināšanas lietu, neatsaucoties ne uz kādām citām nošķiramām sabiedrības interesēm, kurām ir objektīvs un vispārīgs raksturs, nav būtiska Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētajai interešu izsvēršanai.

62. Tomēr šajā lietā sūdzības iesniedzēji valsts tiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību pret uzņēmumu, par kuru Komisija bija konstatējusi, ka tas ir pārkāpis Savienības konkurences tiesības. Sūdzības iesniedzēji lūdza piekļuvi Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem, lai atvieglotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību pret šo uzņēmumu. Netiek apstrīdēts, ka sūdzības iesniedzēja klientam ir privāta interese celt šo prasību par zaudējumu atlīdzību. Tomēr, kā uzsvērts iepriekš, pastāv arī sabiedrības intereses, jo sūdzības iesniedzēju rīcība atturētu citus uzņēmumus no ES konkurences noteikumu pārkāpšanas. Pati Komisija ir konsekventi norādījusi, ka šo sabiedrības interešu īstenošanu var veicināt privāta izpilde. Šīs sabiedrības intereses atturēt uzņēmumus no ES konkurences noteikumu pārkāpšanas ir skaidri nošķiramas no privātajām interesēm saņemt kompensāciju no konkrēta uzņēmuma. Turklāt sabiedrības intereses atturēt uzņēmumus no ES konkurences noteikumu pārkāpšanas ir acīmredzami objektīvas un vispārīgas.

63. Rezumējot, izņēmums attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību ir jālīdzsvaro ar sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā, lai pārbaudītu, vai sabiedrības intereses informācijas izpaušanā faktiski ir svarīgākas par interesēm komerciālo interešu aizsardzībā. Līdz ar to Komisijai ir pienākums rūpīgi analizēt faktus un pamatot savu turpmāko lēmumu.

64. 63. punktā aprakstītā līdzsvarošana ir jāveic katram dokumentam, kuram tiek lūgta piekļuve, un ir jāņem vērā katra dokumenta konkrētais saturs.

65. Tas, ka virkne dokumentu ir klasificēti kā tādi, kas satur sensitīvu komercinformāciju, nenozīmē, ka visi dokumenti ir vienlīdz sensitīvi. Dokumentu sensitīvais raksturs var atšķirties, jo noteikta informācija var būt ļoti sensitīva, savukārt cita informācija var būt mazāk sensitīva. Tādējādi, veicot 63. punktā aprakstīto analīzi, Komisijai būtu jāņem vērā katra dokumenta konkrētais saturs un aizsargājamo komerciālo interešu raksturs un nozīmīgums, lai precīzi līdzsvarotu privātās un sabiedrības intereses.

Par izmeklēšanas mērķa aizsardzību

66. Atbildē uz priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija izvirzīja jaunu argumentu. Tā apgalvoja, ka gadījumā, ja tā izpaustu pieprasītos dokumentus, tās vēstījums darījumu aprindām būtu tāds, ka pretmonopola procedūrās savāktā informācija tiks darīta publiski pieejama, pat ja šāda izpaušana kaitētu uzņēmumu komerciālajām interesēm.

67. Ombuds norādīja, ka šis arguments būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz citu izņēmumu saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu, proti, izmeklēšanas mērķa aizsardzību.

68. Ombuds pilnībā apzinājās sabiedrības intereses nodrošināt, lai Komisija varētu efektīvi pildīt savu lomu LESD 101. un 102. panta (bijušais EKL 81. un 82. pants) izpildē. Komisijas spēja vākt informāciju ir svarīgs elements, kas nodrošina, ka tā var efektīvi pildīt savu uzdevumu.

69. Tomēr, lai gan ir atzīts, ka attiecībā uz Komisijas spēju vākt informāciju var tikt piemērots izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķa aizsardzību, tomēr šis izņēmums ir jāsamēro arī ar sabiedrības interesēm informācijas izpaušanā, lai pārbaudītu, vai patiesībā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā ir svarīgākas par interesēm izmeklēšanas mērķa aizsardzībā. Arī Komisijai ir jāveic šī pilnīgā analīze un jāpamato savs turpmākais lēmums.

70. Tomēr ombuds uzskatīja, ka, savstarpēji izsverot intereses, ir jānošķir trīs dokumentu kategorijas:

• dokumentus, kas brīvprātīgi iesniegti Komisijai saistībā ar iecietības programmu;
• dokumenti, kas iegūti pēc Komisijas pieprasījuma saskaņā ar Regulas 1/2003 18. pantu[40];
• dokumenti, kas iegūti pēc pārbaudes, ko Komisija veikusi saskaņā ar Regulas 1/2003 20. pantu[41].

71. Ombuds neizslēdza iespēju, ka noteiktos apstākļos, lai aizsargātu sabiedrības intereses, var būt nepieciešams nodrošināt Komisijai brīvprātīgi iesniegtās informācijas aizsardzību iecietības programmas ietvaros, it īpaši, ja pusei, kas iesniedz informāciju, tiek piešķirta pilnīga iecietība. Faktiski iecietības programmas efektivitātei nevajadzētu tikt apdraudētai.

72. Ombuds neizslēdza iespēju, ka iecietības programmas efektivitāte varētu būt atkarīga arī no pieteikuma iesniedzēja pārliecības, ka Komisija neizpaudīs dokumentus trešām personām. Tomēr šajā lietā Komisija nav saņēmusi nevienu no pieprasītajiem dokumentiem saistībā ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu.

73. Regulas 1/2003 18. pants ļauj Komisijai pieprasīt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt Komisijai visu vajadzīgo informāciju. Principā puse, kas saņem pieprasījumu saskaņā ar Regulas 1/2003 18. pantu, nevar noraidīt minēto pieprasījumu vai neizpaust noteiktu informāciju. Var pamatoti pieņemt, ka, neraugoties uz pienākumu atbildēt uz pieprasījumu saskaņā ar Regulas 1/2003 18. pantu, uzņēmumiem var būt zināma rīcības brīvība attiecībā uz to, kāda informācija tiek sniegta Komisijai, jo īpaši plaši formulētu informācijas pieprasījumu gadījumā[42]. Ir grūti garantēt, ka Komisijai tiktu sniegta tāda pati informācija, ja pastāvētu iespēja, ka šāda informācija varētu tikt publiskota. Šajā gadījumā dokumenti no uzņēmuma D tika savākti saskaņā ar Regulas Nr. 17 11. pantu[43], kas ir līdzvērtīgs pašlaik piemērojamajam Regulas Nr. 1/2003 18. pantam. Pēc šo dokumentu izskatīšanas pārbaudes laikā ombuds nevarēja izslēgt, ka šo dokumentu izpaušana varētu negatīvi ietekmēt Komisijas spēju vākt informāciju.

74. Atšķirībā no 72.–73. punktā aprakstītajām dokumentu kategorijām dokumentus, kas iegūti tā sauktā “dawn raid” rezultātā, proti, pārbaudē, ko Komisija veikusi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. pantu, agrāk Regulas Nr. 1714. pantu [44], iegūst bez tās puses piekrišanas vai sadarbības, pret kuru vērsta izmeklēšana. Tādējādi ombuds nepiekrita, ka Komisijas pilnvaras vākt šādus dokumentus jebkādā veidā negatīvi ietekmētu tas, ka šiem dokumentiem galu galā varētu tikt piešķirta publiska piekļuve. Šajā gadījumā trīs no pieprasītajiem dokumentiem Komisija ieguva pārbaudē, ko tā saskaņā ar Regulas Nr. 17 bijušo 14. pantu veica uzņēmuma B telpās. Tādējādi šo dokumentu iespējamā publiskošana nevarēja ietekmēt Komisijas spēju vākt informāciju.

75. Kā minēts iepriekš, Komisijai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu būtu jālīdzsvaro izmeklēšanas laikā iegūto dokumentu aizsardzības intereses un sabiedrības intereses attiecībā uz publiskošanu. Tāpēc Komisijai attiecībā uz uzņēmuma D dokumentiem būtu jānovērtē, vai sensitīvas komercinformācijas aizsardzība un tās spēja vākt informāciju ir svarīgāka par sabiedrības interesēm atturēt uzņēmumus no ES konkurences noteikumu pārkāpšanas. Attiecībā uz uzņēmuma B dokumentiem Komisijai būtu jānovērtē, vai sabiedrības intereses atturēt uzņēmumus no ES konkurences noteikumu pārkāpšanas ir svarīgākas par sensitīvas komercinformācijas aizsardzību.

76. Interešu izsvēršana, kā aprakstīts iepriekš, arī prasa iestādei izvērtēt katra dokumenta konkrēto saturu, lai pārbaudītu, cik lielā mērā dokuments var būt vispārnozīmīgs jebkurai trešai personai prasībās par zaudējumu atlīdzību valsts tiesās (skat. iepriekš 46. punktu). Turklāt ombuds uzskatīja, ka viens no faktoriem, kas būtu jāņem vērā, novērtējot, vai iepazīšanās ar dokumentiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm, ir tas, vai valsts tiesa var efektīvi pieprasīt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu (sk. 47. punktu)[45].

77. Attiecībā uz Komisijas bažām par to, ka tā varētu būt pakļauta zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, ja tā publisko dokumentus, ombuds uzskatīja, ka Komisiju nevar saukt pie atbildības zaudējumu atlīdzināšanas prasībā, ja tā publisko dokumentus saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem par publiskošanu, tostarp noteikumiem, kas ir saskaņā ar Regulu 1049/2001.

78. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds konstatēja, ka Komisija joprojām atsakās veikt pilnīgu analīzi, kas prasīta saskaņā ar Regulu 1049/2001, proti, līdzsvarot sabiedrības intereses informācijas izpaušanā ar izņēmumu attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību un uzņēmuma D dokumentu gadījumā — izņēmumu attiecībā uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību, lai pārbaudītu, vai sabiedrības intereses informācijas izpaušanā faktiski ir svarīgākas par šīm interesēm. Tā bija administratīva kļūme. Tādēļ viņš sagatavoja atbilstošu ieteikuma projektu.

79. Ieteikuma projekts attiecās tikai uz procedūru, kas Komisijai būtu jāievēro attiecībā uz dokumentiem, kuriem tika pieprasīta piekļuve saskaņā ar Regulu 1049/2001. Tas neietekmēja procedūras iznākumu. Šī procedūra ir jāveic Komisijai. Ieteikuma projektam un mierizlīguma priekšlikumam bija viens un tas pats mērķis, proti, ieteikt un ierosināt Komisijai veikt to dokumentu pilnīgu analīzi, kuriem tika pieprasīta piekļuve saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa ieteikuma projekta

80. Savā replikas rakstā Komisija vispirms izvērtēja, vai prasība par zaudējumu atlīdzību var tikt uzskatīta par sabiedrības interesēm. Tā atsaucās uz Pirmās instances tiesas lietām T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk pret Komisiju[46] un secināja, ka tiesības uz aizstāvību pašas par sevi nevar būt sevišķas sabiedrības intereses dokumenta publiskošanā. Turklāt tā norādīja, ka lietā T-403/05 MyTravel /Komisija[47] Pirmās instances tiesa nosprieda, ka saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko uzņēmums cēlis pret Kopienas iestādi, prasītāja mērķis iegūt piekļuvi dokumentiem, lai labāk pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību, pats par sevi nav sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, kas būtu pietiekami būtiskas, lai prevalētu pār Regulas 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu.

81. Komisija nepiekrita ombuda interpretācijai, ka sabiedrības intereses Regulas 1049/2001 nozīmē pastāvētu tikai tāpēc vien, ka pieteikuma iesniedzējs, kas lūdz piekļuvi, atsaucas uz iespēju celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Kā izriet no judikatūras, saskaņā ar Regulu 1049/2001 piekļuve dokumentiem netiek nodrošināta vienam konkrētam mērķim. Tiklīdz piekļuve ir piešķirta vienai personai, dokumenti kļūst publiski pieejami un ir pieejami visiem. Tāpēc sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm ir jābūt spēkā attiecībā uz visu "sabiedrību", un tās nevar būt spēkā tikai attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju. Turklāt no Tiesas sprieduma lietās T-391/03 un T-70/04 izriet, ka ir jānošķir vispārējās intereses, ko veido pamattiesības, no tā, ka tās izpaužas individuāli konkrētā lietā.

82. Pēc tam Komisija norādīja, ka tiesības uz kompensāciju un privātas prasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar aizliegtu vienošanos kopumā palielina LESD 101. un 102. panta (bijušais EKL 81. un 82. pants) efektivitāti un var būt preventīvākas pret konkurenci vērstas rīcības gadījumā. Šādi rīkojoties, tās ievēro sabiedrības intereses. Tomēr, ņemot vērā ļoti smago kaitējumu, ko uzņēmumam var nodarīt, izpaužot sensitīvu komercinformāciju, šādas intereses ir jāaizsargā ar līdzekļiem, kas taisnīgi līdzsvaro nepieciešamību atļaut zaudējumu atlīdzināšanu un uzņēmumu likumīgās intereses. Patiešām, uzņēmumu tiesības uz komercnoslēpumu un citu komercinformāciju, ko aizsargā Kopienas iestādes, ir nostiprinātas arī Līgumā saskaņā ar LESD 339. pantu (bijušais EKL 287. pants) un pārņemtas sekundārajos tiesību aktos. Kā Tiesa norādīja lietā T-353/94 Postbank NV pret Komisiju[48], pat piedāvājot sadarbību valstu jurisdikcijās, Komisija nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt garantijas, ko privātpersonām sniedz Kopienas noteikumi par dienesta noslēpumu.

83. Vispārīgi runājot, privātas zaudējumu atlīdzināšanas prasības papildina valsts tiesību aktu izpildi, jo tās "sniedz būtisku ieguldījumu efektīvas konkurences uzturēšanā Kopienā" [49] Komisija precizēja, ka darba dokumentā, kas pievienots Baltajai grāmatai par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu, uz kuru ombuds atsaucās mierizlīguma priekšlikumā, ir noteikts, ka Regulu 1049/2001 nevajadzētu izmantot, lai vāktu pierādījumus privātām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Šā dokumenta 104. pantā ir noteikts: "Šajā sakarā ir svarīgi uzsvērt, ka Komisija uzskata, ka EKL 255. pants un Regula 1049/2001, ar ko nosaka principus, nosacījumus un ierobežojumus publiskai piekļuvei Kopienas iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem, parasti nav piemērots juridiskais pamats, lai iegūtu piekļuvi pierādījumiem nolūkā iesniegt privātas zaudējumu atlīdzināšanas prasības" . Darba dokumenta 50. zemsvītras piezīmē ir sīkāk paskaidrots, ka: "Personām,kas lūdz piekļuvi dokumentiem saskaņā ar [Regulu 1049/2001], nav jāpamato savs lūgums. Ja dokuments ir pieejams saskaņā ar minēto regulu, tam var piekļūt ikviens. Sekas ir tādas, ka izpaušana vienai personai nozīmē, ka dokuments kļūst publiski pieejams, jo tas ir pieejams ikvienam citam. Dokumenti, kas iesniegti Komisijai pretmonopola procedūras ietvaros, pēc savas būtības var ietvert sensitīvu komercinformāciju, kuras publiskošana varētu kaitēt attiecīgo uzņēmumu likumīgajām interesēm. Turklāt sabiedrības intereses, piemēram, pārbaužu un izmeklēšanas mērķu aizsardzība Regulas 1049/2001 4. panta nozīmē, arī var prasīt šādas informācijas aizsardzību. Tādēļ tiesvedības dalībniekiem civilprocesā par zaudējumu atlīdzināšanu nebūtu jāpaļaujas uz minēto regulu, lai iegūtu piekļuvi pierādījumiem saistībā ar savu zaudējumu atlīdzināšanasprasību. "

84. Komisija secināja, ka uz darba dokumentu šajā gadījumā nevar atsaukties, lai pamatotu sevišķas sabiedrības intereses Regulas 1049/2001 nozīmē.

85. Pēc tam Komisija pārbaudīja katra dokumenta konkrēto saturu, izsverot intereses, kas jāaizsargā ar neizpaušanu, un sabiedrības intereses, kas ir jāizpauž. Komisija uzskata, ka, pat ja šis novērtējums ļautu secināt, ka šajā lietā pastāv sevišķas sabiedrības intereses, piekļuvi nevarēja piešķirt. Divi no pieprasītajiem dokumentiem ir no uzņēmuma D. Pirmais dokuments ir uzņēmuma D atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu. Šajā dokumentā ir informācija par produktu daudzumu, ko uzņēmums D piegādājis dažādiem klientiem. Otrais dokuments ir uzņēmuma D vēstule uzņēmumam C par produktu piegādēm.

86. Pārējie trīs dokumenti ietver uzņēmuma B iekšējo e-pasta saraksti. Šie dokumenti sniedz pamatinformāciju par produktu piegādi, un tos izmanto lēmumā, lai ilustrētu uzņēmuma B stratēģiju. Citiem vārdiem sakot, tie sniedz pierādījumus par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu.

87. Komisija norādīja, ka nevar izslēgt, ka šiem pieciem dokumentiem varētu būt nozīme attiecībā uz trešo personu prasībām par zaudējumu atlīdzību. Tomēr, novērtējot, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, Komisija arī apsvēra, vai valsts tiesa var efektīvi pieprasīt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu.

88. Komisija norādīja, ka tās lēmumā ir iekļauta konkrēta informācija par pieciem attiecīgajiem dokumentiem. Lēmumā ir norādīts dokumentu saturs, un tajā ir skaidra atsauce uz tās lietas lappuses numuru, kurā dokuments ir atrodams. No Komisijas lēmuma pieejamā informācija dod valsts tiesai iespēju pieprasīt efektīvu piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulas 1/2003 15. pantu.

89. Komisija norādīja, ka Regulas 1/2003 15. panta izmantošana ir vienīgais atbilstošais juridiskais pamats, lai iegūtu piekļuvi dokumentiem, ar nosacījumu, ka nav izņēmumu, kas pamatotu atteikumu saskaņā ar Tiesas secinājumiem lietā C-2/88 Zwartveld[50], proti, sevišķi svarīgi iemesli, kas saistīti ar nepieciešamību izvairīties no jebkādas iejaukšanās Kopienu darbībā un neatkarībā un trešo personu tiesību aizsardzībā. Regulas 1/2003 15. pants principā ļauj iegūt dokumentus zaudējumu atlīdzināšanas prasībai valsts tiesā, nepastāvot riskam, ka dokumenti varētu nonākt publiskajā apritē. Saskaņā ar spriedumu lietā T-353/94[51] valsts tiesai būtu jānodrošina konfidenciālas informācijas, jo īpaši komercnoslēpumu, aizsardzība.

90. Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas 1049/2001 noteikumiem un ņemot vērā pašreizējo judikatūru šajā gadījumā nav konstatējamas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Tāpēc nebija nepieciešams turpmāks aizsargājamo interešu salīdzinošs novērtējums. Turklāt, pat ja pastāvētu sabiedrības intereses, dokumentu publiskošana nebūtu pamatota, jo Kopienu tiesības paredz sabiedrības interešu aizsardzību, izmantojot īpašu procedūru, saskaņā ar kuru dokumenti, kas satur sensitīvu komercinformāciju, nav jādara pieejami plašai sabiedrībai.

91. Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos norādīja, ka Komisija neizslēdza, ka attiecīgie dokumenti varētu būt zināmā mērā interesanti zaudējumu atlīdzināšanas prasībā, un ka tā netieši mudināja valsts tiesu pieprasīt piekļuvi šiem dokumentiem saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu, lai šie dokumenti nekļūtu publiski pieejami. Sūdzības iesniedzēji lūdza ombudu atkārtot ierosinājumu, ko viņš adresēja Komisijai mierizlīguma priekšlikumā, proti, ka tā varētu sazināties ar valsts tiesu, lai mudinātu to iesniegt šo pieprasījumu.

Ombuda novērtējums pēc viņa ieteikuma projekta

92. Vispirms un kā norādīts ombuda ieteikuma projektā, ombuds uzsver, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 attiecas uz visiem Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Tādēļ Regula 1049/2001 ir piemērots juridiskais pamats, lai izskatītu pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem, uz kuriem attiecas šī lieta[52]. Tas, ka piekļuvi Komisijas rīcībā esošiem konkursa lietas dokumentiem var sniegt konkrētām privileģētām personām saskaņā ar īpašām regulām, nekādā veidā nenozīmē, ka Regula 1049/2001 neattiecas arī uz šiem dokumentiem[53].

93. Ombuds piekrīt, ka daudzi dokumenti, kas ir daļa no Komisijas lietas materiāliem ES konkurences tiesību procedūrās, ņemot vērā šo procedūru būtību, ietvers komercnoslēpumus un citu komerciāli sensitīvu informāciju[54]. Ja Komisijas rīcībā esoša dokumenta konkrēta analīze ļauj secināt, ka dokuments satur komercnoslēpumus un/vai citu sensitīvu komercinformāciju, publisku piekļuvi šādiem dokumentiem var piešķirt tikai tad, ja iepazīšanās ar tiem ir saistīta ar "sevišķām sabiedrības interesēm"[55].

94. Šajā sakarā ombuds norāda, ka viņa ieteikuma projekta konkrētais mērķis bija pieprasīt Komisijai veikt pilnīgu analīzi, kas nepieciešama saskaņā ar Regulu 1049/2001, proti, izvērtēt, vai pastāv "sevišķas sabiedrības intereses" dokumentu publiskošanā. Tomēr, sagatavojot ieteikuma projektu, ombuds neizdarīja nekādus pieņēmumus attiecībā uz šādas analīzes iespējamo iznākumu.

95. Komisija apgalvo, ka šajā gadījumā nepastāv "sabiedrības intereses" Regulas 1049/2001 nozīmē attiecībā uz dokumentu publiskošanu. Tā apgalvoja, ka saskaņā ar Regulu 1049/2001, tiklīdz piekļuve ir piešķirta vienai personai, dokuments kļūst publiski pieejams. Pamatojoties uz to, tā secina, ka “sevišķisvarīgām sabiedrības interesēm ir jābūt spēkā attiecībā uz visu sabiedrību”.

96. Šajā lietā sūdzības iesniedzējiem acīmredzami ir privātas intereses iegūt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Konkrētāk, sūdzības iesniedzēja klients vēlas iegūt dokumentus, lai palielinātu savas iespējas saņemt zaudējumu atlīdzību no uzņēmuma, par kuru konstatēts, ka tas ir pārkāpis ES konkurences tiesību aktus. Ombuds piekrīt, ka pieteikuma iesniedzēja individuālais iemesls piekļuves pieprasīšanai nav faktors, kas būtu jāņem vērā, nosakot, vai piekļuve būtu jāpiešķir[56].

97. Tomēr papildus privātajām interesēm saņemt zaudējumu atlīdzību no uzņēmuma, kas jau ir pārkāpis ES konkurences tiesības, pastāv arī sabiedrības intereses uzlabot ES konkurences noteikumu privāto izpildi valstu tiesās. Lai gan sabiedrība kopumā tieši nesaņem kompensāciju no šādām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, plašas sabiedrības interesēm tomēr kalpo preventīvā ietekme, kāda sekmīgām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām ir uz visu to uzņēmumu rīcību nākotnē, uz kuriem attiecas ES konkurences tiesības. Tas ir tāpēc, ka ES konkurences tiesību lielāka efektivitāte kopumā pozitīvi ietekmē visu ES tirgu konkurences struktūru, tādējādi nodrošinot patērētājiem piekļuvi labākiem produktiem un/vai zemākām cenām. Tāpēc ES konkurences tiesību preventīvās iedarbības palielināšana, kas savukārt palielina to efektivitāti, ir visu ES iedzīvotāju interesēs.

98. Rezumējot, šādiem uzņēmumiem būs mazāka iespēja pārkāpt ES konkurences tiesības un tādējādi mazāka iespēja kaitēt ES patērētājiem kopumā, ja tie uzskatīs, ka pastāv lielāka iespējamība, ka prasības par zaudējumu atlīdzību, kas celtas valstu tiesās pret uzņēmumiem, kuri pārkāpj ES konkurences tiesības, tiks apmierinātas. Šajā sakarā ombuds uzsver, ka Komisija piekrīt, ka arī privātas, pretmonopola zaudējumu atlīdzināšanas prasības ir" sabiedrības interesēs"[57].

99. Ombuds uzsver, ka gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējam var būt (arī) atsevišķas privātas intereses iegūt piekļuvi dokumentam, tas nav faktors, kam būtu pozitīvi vai negatīvi jāietekmē analīze par to, vai iepazīšanās ar dokumentu ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Attiecībā uz šo punktu ombuds atzīmē, ka Komisija atsaucas uz Franšē un Bīku[58], lai apgalvotu, ka "ir jānošķir vispārējās intereses no fakta, ka tās izpaužas individuāli konkrētā lietā. "[59] Ombuds atzīmē, ka Pirmās instances tiesa spriedumā lietā Franšē un Bīka norādīja:

"Prasītājunorādītās vispārējās intereses ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Protams, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu pašas par sevi ir vispārējas intereses. Tomēr tas, ka šīs tiesības šajā gadījumā izpaužas kā prasītāju individuālās intereses aizstāvēties, nozīmē, ka prasītāju minētās intereses nav vispārējas, bet gan privātas intereses."[60]

100. Kopumā Pirmās instances tiesa norādīja, ka iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Franchet un Byk vispār nevarēja nošķirt tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (kas in abstracto būtu vispārējās interesēs) un šo tiesību izpausmi Tiesas izskatītajā lietā (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Franchet un Byk izpaudās kā prasītāju individuāla interese aizstāvēties). Jāuzsver, ka šajā lietā vispārējās intereses ir tādas preventīvās ietekmes palielināšanās, kāda sekmīgām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām ir uz visu to uzņēmumu turpmāko rīcību, uz kuriem attiecas ES konkurences tiesības. Šīs vispārējās sabiedrības intereses nav tādas pašas kā sūdzības iesniedzēju īpašās intereses. Kopumā šajā gadījumā vispārējās intereses (palielināt ES konkurences tiesību preventīvo ietekmi uz visu uzņēmumu turpmāko rīcību) var skaidri nošķirt no sūdzības iesniedzēju interesēm (kas ir saņemt kompensāciju konkrētā prasībā par zaudējumu atlīdzību)[61].

101. Tāpat ombuds norāda, ka Komisija atkal atsaucas uz MyTravel lietu[62]. Tā norāda, ka saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko uzņēmums cēlis pret Kopienu iestādi, Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka prasītāja mērķis, proti, iegūt piekļuvi dokumentiem, lai labāk pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību, pats par sevinav sevišķas sabiedrības intereses,kas pamato publiskošanu un kas var prevalēt pār Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēto izņēmumu. Kā norādīts ombuda ieteikuma projektā (sk. iepriekš 60.–62. punktu), ombuds jau norādīja, ka vienīgās “sabiedrības intereses”, ko prasītājs apgalvoja lietā MyTravel, bija “sabiedrības intereses pareizas tiesvedības nodrošināšanā”. Pirmās instances tiesa norādīja, ka šajā kontekstā prasītāja apgalvoja, ka piekļuve attiecīgajiem dokumentiem tai ļautu labāk aizstāvēt savu nostāju prasībā par zaudējumu atlīdzību pret Komisiju. Kopumā interese veicināt “pareizutiesvedību”šajā lietā bija saistīta tikai ar to, ka dokumentu publiskošana varētu palīdzēt prasītājam celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Prasītāja nav izvirzījusi nekādu citu interesi, kas atšķirtos no intereses sekmīgi celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Pirmās instances tiesa norādīja, ka attiecīgajām sabiedrības interesēm ir jābūt "objektīvām un vispārējām un tās nedrīkst nošķirt no tādām individuālām vai privātām interesēm kā tās, kas saistītas ar prasības celšanu pret Kopienas iestādēm" (mans izcēlums). Pirmās instances tiesa piebilda, ka šādas “individuālasvai privātas intereses nav būtisks elements Regulas 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētajā interešu izsvēršanā”. No sprieduma MyTravel ir jāsecina, ka interese sekmīgi turpināt zaudējumu atlīdzināšanas lietu, neatsaucoties ne uz kādām citām nošķiramām sabiedrības interesēm, kurām ir objektīvs un vispārīgs raksturs, nebūs būtiska Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētajai interešu izsvēršanai. Tomēr, kā norādīts iepriekš, šajā lietā vispārējās intereses (ES konkurences tiesību preventīvās ietekmes palielināšana uz visu to uzņēmumu turpmāko rīcību, uz kuriem attiecas ES konkurences tiesības) var skaidri nošķirt no sūdzības iesniedzēju interesēm (kas ir saņemt kompensāciju konkrētā prasībā par zaudējumu atlīdzību). Šīm nošķiramajām sabiedrības interesēm ir arī objektīvs un vispārīgs raksturs.

102. Lai gan noteikti pastāv sabiedrības interese uzlabot ES konkurences noteikumu privāto izpildi valstu tiesās, šis fakts pats par sevi automātiski nenozīmē, ka pastāvēs sabiedrības interese publiskot attiecīgos dokumentus šajā lietā. Ombuds vispirms uzsver, ka, lai sabiedrības interesēs uzlabotu ES konkurences noteikumu privāto izpildi, norādot, ka attiecīgo dokumentu publiskošana būs sabiedrības interesēs, attiecīgajiem dokumentiem ir jābūt svarīgiem tiesām, kurās celtas zaudējumu atlīdzināšanas prasības. Šajā sakarā ombuds norāda, ka Komisija savā sīki izstrādātajā atzinumā ombudam faktiski ir norādījusi, ka attiecīgie dokumenti var ietvert informāciju, kas var būt būtiska attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību.

103. Tas vien, ka pastāv sabiedrības intereses attiecīgo dokumentu izpaušanā, nenozīmē, ka dokumenti ir jāizpauž saskaņā ar Regulu 1049/2001. Lai publiskošana būtu juridiski obligāta, sabiedrības interesēm ir jābūt svarīgākām par interesēm neizpaust informāciju.

104. Lai gan Komisija, pēc tās domām, ir iebildusi pret nepieciešamību veikt Regulā 1049/2001 paredzēto līdzsvarošanu, tā, neraugoties uz saviem argumentiem, ir turpinājusi to darīt. Kopumā tā ir izsvērusi intereses, kas jāaizsargā ar informācijas neizpaušanu, un sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Pirmkārt, ombuds uzteic Komisiju par šo pozitīvo pieeju, kas praksē nozīmē, ka Komisija bija gatava ievērot ombuda ieteikuma projektu.

105. Ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi prasa, lai Komisija sniegtu detalizētus un pārliecinošus paskaidrojumus par to, kā tā ir veikusi Regulā 1049/2001 paredzēto līdzsvarošanu. Tiesībsargs ir konsekventi uzskatījis, ka jebkurš piekļuves atteikums var būt spēkā esošs un pārliecinošs tikai tad, ja ir skaidri un precīzi izskaidrots precīzs veids, kādā izpaušana kaitēs izmeklēšanai[64]. Šajā saistībā viņš norāda, ka, lai veiktu rūpīgu novērtējumu, Komisijai ir jāpauž viedoklis par kaitējuma līmeni, ko izpaušana radītu ar izņēmumu aizsargātajām interesēm, un apmēru, kādā sabiedrība gūtu labumu no izpaušanas. Pēc tam informācijas izpaušanas radītā kaitējuma līmeni var salīdzināt ar ieguvumu sabiedrības interesēm, kas izriet no informācijas izpaušanas, lai noteiktu, vai sabiedrības intereses informācijas izpaušanā ir pārākas par informācijas izpaušanas radīto kaitējumu. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, ir jāveic dokumentu konkrētā satura analīze. Ombuds šajā sakarā vēlreiz norāda, ka Pirmās instances tiesa ir noraidījusi kā nepietiekamu dokumentu novērtējumu, atsaucoties uz kategorijām, nevis pamatojoties uz šajos dokumentos ietverto faktisko informāciju[65]. Turklāt Tiesa ir noteikusi, ka iestādei nav jāpaļaujas uz vienkāršiem apgalvojumiem, kas nekādā veidā nav pamatoti ar detalizētiem argumentiem, lai pamatotu piekļuves atteikumu[66].

106. Ombuds norāda, ka Komisija atsaucās uz lietu T-353/94 (Postbank NV pret Komisiju)[67]. Lai gan šī lieta nav tieši saistīta ar jautājumu par publisku piekļuvi dokumentiem (tā attiecas uz tiešu sadarbību starp Komisiju un valstu tiesām), ombuds uzskata, ka tā ir būtiska, lai novērtētu relatīvo nozīmi, kāda, pēc Kopienas tiesu domām, ir jāpiešķir konfidenciālas informācijas un komercnoslēpumu aizsardzībai, ko Komisija ieguvusi konkurences procedūrās. Pirmās instances tiesa šajā lietā norādīja:

"Tomēr, piedāvājot sadarbību valstu tiesām, Komisija nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt garantijas, ko privātpersonām sniedz Kopienas noteikumi par dienesta noslēpumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis, 53. punkts). Šādu garantiju ievērošana prasa, lai Komisija, saskaroties ar uzņēmuma lūgumu atļaut iesniegt šīm tiesām dokumentus, kas ietver konfidenciālu informāciju un komercnoslēpumus, veiktu visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgo uzņēmumu tiesības uz šīs informācijas aizsardzību netiek apdraudētas ne ar dokumentu nosūtīšanu valsts tiesām, ne to nosūtīšanas laikā. Šādi piesardzības pasākumi jo īpaši var ietvert minētās personas informēšanu par dokumentiem vai dokumentu daļām, kas satur konfidenciālu informāciju vai komercnoslēpumus. Kā jau norādīts, tad valsts tiesas pienākums ir nodrošināt šādas informācijas vai komercnoslēpumu konfidencialitātes aizsardzību."[68]

Tādējādi no sprieduma lietā Postbank izriet, ka tiktāl, ciktāl ir jāveic būtiski piesardzības pasākumi pat tad, ja šāda informācija tiek nodota tieši valsts tiesai, ļoti liela nozīme ir jāpiešķir nepieciešamībai aizsargāt dokumentus, kuros ir šāda informācija[69].

107. Komisija norādīja, ka divus no pieprasītajiem dokumentiem ir iesniedzis uzņēmums D. Pirmais dokuments ir uzņēmuma D atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu. Šajā dokumentā ir informācija par produktu daudzumu, ko uzņēmums D piegādājis dažādiem klientiem. Otrais dokuments ir uzņēmuma D vēstule uzņēmumam C par produktu piegādēm. Ombuds piekrīt, ka šis paskaidrojums ir pietiekams, lai pierādītu, ka šajos dokumentos ir ietverta komerciāli ļoti sensitīva informācija.

108. Komisija norāda, ka pārējie trīs dokumenti ietver sabiedrības B iekšējo elektroniskā pasta saraksti. Tie sniedz pamatinformāciju par produktu piegādi. Ombuds uzskata, ka šis paskaidrojums ir arī pietiekams, lai pierādītu, ka šie dokumenti satur komerciāli sensitīvu informāciju.

109. Izdarot šos secinājumus, ombuds pienācīgi ņem vērā to, ka detalizācijas pakāpe, kas Komisijai tiek prasīta, sniedzot šādus paskaidrojumus, nekad nevar būt tāda, kas liktu Komisijai atklāt attiecīgajos dokumentos ietverto konfidenciālo informāciju[70].

110. Savukārt attiecībā uz to, cik lielā mērā publiskošana ir sabiedrības interesēs, ombuds uzskata, ka, lai novērtētu, cik lielā mērā sabiedrība gūtu labumu no attiecīgo dokumentu publiskošanas, ir svarīgi šādi jautājumi:

a) Cik lielā mērā dokumenti varētu būt noderīgi, lai noteiktu, vai zaudējumu atlīdzināšanas prasības ir pamatotas, un līdz ar to cik lielā mērā publiskošana ir noderīga, lai uzlabotu ES konkurences noteikumu privāttiesisko izpildi? Rezumējot, cik svarīgi varētu būt dokumenti zaudējumu atlīdzināšanas prasībās?

b) Vai ir kādas citas alternatīvas, izņemot publiskas piekļuves nodrošināšanu pieprasītajiem dokumentiem, kas sasniegtu tādu pašu rezultātu, uzlabojot ES konkurences noteikumu privāttiesisko izpildi?

111. Attiecībā uz to, cik svarīga var būt konkrētā informācija saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ombuds norāda, ka Komisija savā sīki izstrādātajā atzinumā ombudam faktiski ir noteikusi, vai attiecīgajos dokumentos var būt ietverta informācija, kas var būt būtiska saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību (skat. iepriekš 87. punktu). Komisija pārbaudīja katra dokumenta saturu un sniedza norādes par tā saturu. Šāda informācija parāda, cik nozīmīgi valsts tiesai var būt attiecīgie dokumenti.

112. Attiecībā uz to, vai pastāv citas alternatīvas, kas nav publiskas piekļuves nodrošināšana attiecīgajiem dokumentiem un kas sasniegtu tādu pašu rezultātu, palielinot ES konkurences tiesību preventīvo ietekmi ar efektīvāku privātās izpildes sistēmu, Komisija atsaucās arī uz Regulas 1/2003 15. pantu. Saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu valstu tiesas ir īpaši pilnvarotas pieprasīt dokumentus no Komisijas, lai piemērotu LESD 101. un 102. pantu. Tādējādi valstu tiesām var būt piekļuve dokumentiem, kas satur sensitīvu komercinformāciju, neatklājot to saturu ne pusēm, ne sabiedrībai. Tādējādi sabiedrības intereses palielināt ES konkurences tiesību preventīvo ietekmi, izmantojot efektīvāku privātās izpildes sistēmu, var sasniegt, nedodot publisku piekļuvi dokumentiem. Šis fakts ir tieši saistīts ar izsvēršanu, kas Komisijai jāveic saskaņā ar Regulu 1049/2001.

113. Tas, ka tādu pašu sabiedrisko labumu no efektīvākas ES konkurences tiesību privāttiesiskās izpildes sistēmas var gūt, izmantojot alternatīvu kanālu, proti, Regulas 1/2003 15. pantu, un ka šis kanāls piedāvā garantijas trešo personu likumīgo interešu aizsardzībai[71], būtiski samazina vajadzību piešķirt publisku piekļuvi līdzsvarošanas kontekstā. Šis apsvērums nenozīmē, ka Regula Nr. 1/2003 ir piemērojama attiecīgajiem dokumentiem, izslēdzot Regulu Nr. 1049/2001, bet gan to, ka pilnīgā analīzē saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 kā būtisks faktors ir ņemta vērā Regulas Nr. 1/2003 ietekme[72].

114. Ombuds norāda, ka Komisija savā sīki izstrādātajā atzinumā ir skaidri norādījusi, kāda varētu būt attiecīgajos dokumentos ietvertās informācijas iespējamā nozīme zaudējumu atlīdzināšanas prasībā valsts tiesā. Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzēji varētu vērst valsts tiesas uzmanību uz sīki izstrādāto atzinumu, kurai saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu ir iespēja pieprasīt Komisijai dokumentus LESD 101. un 102. panta piemērošanas nolūkā. Visbeidzot, ombuds norāda, ka Komisija ir arī informējusi sūdzības iesniedzējus par pēdējo iespēju[73]. Ombuds uzskata, ka Komisija tādējādi ir uzlabojusi 15. panta mehānisma praktisko efektivitāti kā veidu, kā veicināt sabiedrības intereses privāttiesiskajā izpildē, tādējādi samazinot nepieciešamību veicināt tās pašas sabiedrības intereses, piešķirot publisku piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds vēlas mudināt Komisiju apsvērt, vai būtu lietderīgi pieņemt līdzīgu pieeju turpmākajās lietās, un tādēļ izdarīs papildu piezīmi.

115. Ieteikuma projektā ombuds arī lūdza Komisiju līdzsvarot sabiedrības intereses dokumentu izpaušanā ar izņēmumu attiecībā uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību, lai pārbaudītu, vai iepazīšanās ar dokumentiem ir saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm. Komisija tagad ir veikusi pietiekamu analīzi, lai parādītu, kāpēc sabiedrības intereses publiskot visus piecus dokumentus nebūtu svarīgākas par Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā noteikto izņēmumu, proti, izņēmumu, kas attiecas uz vajadzību aizsargāt komerciālās intereses. Ja ir skaidrs, ka atteikums piešķirt publisku piekļuvi ir pamatots saskaņā ar vienu izņēmumu, kas noteikts Regulā 1049/2001, nebūs jāpierāda, ka atteikums piešķirt publisku piekļuvi būtu pamatots arī saskaņā ar citu izņēmumu. Tagad ir skaidrs, ka Komisijas lēmums nepiešķirt publisku piekļuvi ir pamatots saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Šajā kontekstā ombuds šobrīd neuzskata, ka Komisijai šajā lietā būtu jālīdzsvaro arī sabiedrības intereses dokumentu izpaušanā un izņēmums attiecībā uz izmeklēšanas mērķa aizsardzību.

116. Kopumā, ņemot vērā visus iepriekš minētos faktorus, ombuds secina, ka Komisija ir pieņēmusi viņa ieteikuma projektu veikt to dokumentu pilnīgu analīzi, kuriem ir pieprasīta piekļuve saskaņā ar Regulu 1049/2001.

117. Ombuds ņem vērā šajā izmeklēšanā izskatīto jautājumu delikāto un sarežģīto raksturu, kas attiecas gan uz Regulas 1049/2001 piemērošanu, gan uz Komisijas izstrādāto politiku attiecībā uz ES konkurences tiesību privāttiesisko īstenošanu. Ombuds norāda, ka Komisija ir pielikusi ievērojamas pūles, lai pēc iespējas pilnīgāk risinātu šajā sūdzībā izvirzītos jautājumus. Šajā sakarā viņš vēlas pateikties Komisijai par sadarbības garu, uz kuru tā viņam atbildēja šīs izmeklēšanas gaitā.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Komisija ir pieņēmusi ombuda ieteikuma projektu.

Sūdzības iesniedzēji un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

NĀKAMAIS REMARK

Ombuds norāda, ka Komisija varētu veicināt sabiedrības intereses privāttiesiskajā izpildē, izmantojot Regulas 1/2003 15. panta mehānismu, atbildot uz pieprasījumu par piekļuvi Komisijas konkurences lietu dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001, norādot, i) ka saskaņā ar Regulas 1/2003 15. pantu valstu tiesas ir pilnvarotas pieprasīt dokumentus no Komisijas, lai piemērotu LESD 101. un 102. pantu, un ii) vai attiecīgie dokumenti varētu būt būtiski zaudējumu atlīdzināšanas prasībās valstu tiesās.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 6. aprīlī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145).

[2] Uzņēmums C (uzņēmuma B tiesību pārņēmējs) par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Pirmās instances tiesā. Pirmās instances tiesa apstiprināja Komisijas lēmumu. Sabiedrība C par Pirmās instances tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Eiropas Kopienu Tiesā. Tiesa noraidīja uzņēmuma C apelācijas sūdzību (Šī sūdzība ombudam neattiecas uz jautājumiem, ko Eiropas tiesas risina iepriekš minētajās lietās).

[3] Apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk/Komisija, 2006, Krājums, II-2023. lpp. Iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Franchet un Byk /Komisija Tiesa norādīja: “[..]Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma, kuras mērķis ir aizsargāt “pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķus”, ir piemērojama tikai tad, ja attiecīgo dokumentu publiskošana var apdraudēt pārbaužu, izmeklēšanas vai revīziju pabeigšanu. [..] ja tiktu pieļauts, ka uz dažādiem dokumentiem, kas saistīti ar pārbaudēm, izmeklēšanu vai revīzijām, attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par veicamajiem turpmākajiem pasākumiem, piekļuve IRD dokumentiem būtu atkarīga no nenoteikta, nākotnes un, iespējams, tāla notikuma atkarībā no dažādo iestāžu ātruma un rūpības."

[4] LESD 339. pantā (bijušais EKL 287. pants) ir noteikts:

"Savienības iestāžu locekļi, komiteju locekļi, ierēdņi un citi Savienības darbinieki arī pēc pienākumu pildīšanas beigām nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus, jo īpaši informāciju par uzņēmumiem, to darījumu attiecībām vai to izmaksu sastāvdaļām."

[5] Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, OV 2003, L 1.

[6] Lēmums par sūdzību 1463/2005/TN.

[7] Apvienotās lietas C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija/Padome un citi [2008], vēl nav publicētas, 43. punkts.

[8] Apvienotās lietas T-305/94, T-306/94, T-307/94, T-313/94, T-314/94, T-315/94, T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 Limburgse Vinyl pret Komisiju [1999] ECR II-931.

151. punkts ir formulēts šādi: "Ņemot vērā šo vispārējo mērķi un Komisijai uzticēto uzdevumu, Tiesa uzskata, ka, lai gan pēc 1994. gada 15. jūnija sprieduma, ar ko atcēla 1988. gada lēmumu, Komisijai nebija pienākuma pieņemt lēmumu, lai apstiprinātu pārmestās pret konkurenci vērstās rīcības esamību, tai arī nebija liegts to darīt..." (mans izcēlums)

[9] Skatīt lietu T-37/91 ICI pret Komisiju [1995] ECR II-1901.

72. punktā ir noteikts: "Tāpat objektivitātes trūkums, ko, kā apgalvo Komisija, kas, pēc pieprasījuma iesniedzēja domām, dažus dokumentus interpretēja tā, ka tika sagrozīta to nozīme, ir jāpārbauda saistībā ar Komisijas veiktā pierādījumu novērtējuma pareizības pārbaudi. Tas nav tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas varētu izraisīt lēmuma atcelšanu un, iespējams, administratīvā procesa atsākšanu. " (Izcēlums pievienots)

Skat. arī 2000. gada 6. marta spriedumu lietā C-395/96 P Compagnie Maritime Belge Transports u.c./Komisija (Recueil, I-1365. lpp.).

[10] Ombuds norāda, ka nevar pieņemt, ka Komisijas lietas materiālos iekļauta dokumenta publiskošana automātiski padara šo dokumentu neizmantojamu, lai konstatētu LESD 101. panta (bijušais EKL 81. pants) un LESD 102. panta (bijušais EKL 82. pants) pārkāpumu. Šāda nostāja nozīmētu, ka Komisija LESD 101. panta (bijušais EKL 81. pants) un LESD 102. panta (bijušais EKL 82. pants) piemērošanas nolūkā nevar izmantot informāciju, kas jau ir publiski pieejama. Šāds viedoklis acīmredzami nav pamatots, it īpaši tāpēc, ka Komisija regulāri izmanto informāciju, kas jau ir publiski pieejama, kā pierādījumu LESD 101. panta (bijušais EKL 81. pants) un LESD 102. panta (bijušais EKL 82. pants) piemērošanas procedūrā.

[11] Iepriekš minētās apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk / Komisija.

[12] Lēmums par sūdzību 1844/2005/GG.

[13] Spriedums lietā T-123/99 JT's Corporation/Komisija (Recueil 2000, II-3269. lpp., 46. punkts) un spriedums lietā T-2/03 Verein fûr Konsumenteninformation/Komisija (Krājums 2005, II-1121. lpp., 73. punkts).

[14] Spriedums apvienotajās lietās C‐39/05 P un C‐52/05 P Zviedrija/Padome u.c. (minēts iepriekš, 63. punkts).

[15] Spriedums apvienotajās lietās C‐39/05 P un C‐52/05 P Zviedrija/Padome u.c. (minēts iepriekš, 49. punkts).

[16] Spriedums lietā T-168/02 IFAW/Komisija (Recueil 2004, II-4135. lpp., 55.–56. punkts).

[17] Spriedums lietā T-237/02 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija (Krājums 2006, II-5131. lpp., 77. punkts); skatīt arī 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T-36/04 API / Komisija (Krājumā vēl nav publicēts, 54. punkts).

[18] Iepriekš minētais spriedums lietā API /Komisija, 58. punkts.

[19] Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu, COM(2008) 165 galīgā redakcija; Komisijas dienestu darba dokuments, SEC(2008) 404.

[20] 15. punkts.

[21] 20. punkts.

[22] 114. punkts.

[23] 116. punkts.

[24] Spriedums lietā C-453/99 Courage/Crehan (Recueil 2001, I-629. lpp., 26.–27. punkts).

[25] Spriedums apvienotajās lietās C‐39/05 P un C‐52/05 P Zviedrija/Padome u.c. (minēts iepriekš, 44. punkts).

[26] Spriedums apvienotajās lietās C‐39/05 P un C‐52/05 P Zviedrija/Padome u.c. (minēts iepriekš, 45. punkts).

[27] Regulas 1/2003 15. pantā (minēts iepriekš) ir noteikts: "1. Tiesvedībā par Līguma 81. panta vai 82. panta piemērošanu dalībvalstu tiesas var lūgt Komisiju nodot tām tās rīcībā esošo informāciju vai tās atzinumu par jautājumiem, kas attiecas uz Kopienas konkurences noteikumu piemērošanu..."

[28] Lieta C-2/88 IMM Zwartveld [1990] I-03365, 22. punkts, kurā teikts, ka "ikvienasKopienas iestādes pienākums ir aktīvi piedalīties šādā valsts tiesvedībā, iesniedzot dokumentus valsts tiesai..."

[29] Šajā sakarā Komisija atsaucās uz 24. zemsvītras piezīmi darba dokumenta 104. iedaļā.

[30] Iepriekš minētās apvienotās lietas T‐391/03 un T‐70/04 Franchet un Byk /Komisija.

[31] 2008. gada 9. septembra spriedums lietā T-403/05 MyTravel /Komisija (Krājumā vēl nav publicēts, 49. punkts).

[32] Iepriekš minētais spriedums lietā MyTravel /Komisija, 65. punkts.

[33] Regulas 1/2003 28. pantā (minēts iepriekš) ir noteikts:

"... Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes, to ierēdņi, darbinieki un citas personas, kas strādā šo iestāžu uzraudzībā, kā arī dalībvalstu citu iestāžu ierēdņi un ierēdņi neizpauž informāciju, ko tie ieguvuši vai ar ko apmainījušies saskaņā ar šo regulu un uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu."

[34] Spriedums lietā T-403/05 MyTravel /Komisija, minēts iepriekš, 89. punkts.

[35] Iepriekš minētā Baltā grāmata par zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu.

[36] Iepriekš minētais spriedums lietā Courage pret Crehan.

[37] Spriedums lietā T-22/02 Sumitomo Chemical/Komisija (Krājums 2005, II-4065. lpp., 128. punkts).

[38] Iepriekš minētā lieta T-403/05 MyTravel pret Komisiju.

[39] Spriedums lietā T-212/03 MyTravel/Komisija (Krājums 2008, II-1967. lpp.). Kļūda, kas bija šīs pret Komisiju celtās prasības par zaudējumu atlīdzību pamatā, bija kļūda, novērtējot koncentrāciju, kas paziņota saskaņā ar Padomes 1989. gada 21. decembra Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp.).

[40] Regulas 1/2003 18. pantā (minēts iepriekš) ir noteikts:

"Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju."

[41] Regulas 1/2003 20. pantā (minēts iepriekš) ir noteikts:

"Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās pārbaudes uzņēmumos un uzņēmumu apvienībās."

[42] Tomēr uzņēmuma rīcības brīvība var būt nenozīmīga, ja Komisijas informācijas pieprasījums ir ļoti specifisks.

[43] Regulas Nr. 17 11. pants: Pirmā regula, ar ko īsteno Līguma 85. un 86. pantu un ko piemēroja tajā laikā (OV 1962, 13).

[44] Regulas Nr. 17 14. pants: Iepriekš minētā Pirmā regula, ar ko īsteno Līguma 85. un 86. pantu un kas tolaik bija piemērojama.

[45] Ombuds norāda, ka Komisija nav izskatījusi viņa argumentu, kas izklāstīts viņa priekšlikumā par mierizlīgumu attiecībā uz Komisijas pienākumu sadarboties ar valstu tiesām.

[46] Iepriekš minētās apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk pret Komisiju.

[47] Iepriekš minētā lieta T-403/05 MyTravel pret Komisiju.

[48] Spriedums lietā T-353/94 Postbank NV/Komisija (Recueil 1996, II-0921. lpp.).

90. punktā ir noteikts: "Tomēr, piedāvājot sadarbību valstu tiesām, Komisija nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt garantijas, ko privātpersonām sniedz Kopienas noteikumi par dienesta noslēpumu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis, 53. punkts). Šādu garantiju ievērošana prasa, lai Komisija, saskaroties ar uzņēmuma lūgumu atļaut iesniegt šīm tiesām dokumentus, kas ietver konfidenciālu informāciju un komercnoslēpumus, veiktu visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgo uzņēmumu tiesības uz šīs informācijas aizsardzību netiek apdraudētas ne ar dokumentu nosūtīšanu valsts tiesām, ne to nosūtīšanas laikā. Šādi piesardzības pasākumi jo īpaši var ietvert minētās personas informēšanu par dokumentiem vai dokumentu daļām, kas satur konfidenciālu informāciju vai komercnoslēpumus. Kā jau norādīts, tad valsts tiesas pienākums ir nodrošināt šādas informācijas vai komercnoslēpumu konfidencialitātes aizsardzību."

[49] Iepriekš minētais spriedums lietā Courage un Crehan, 27. punkts.

[50] Iepriekš minētais spriedums lietā C-2/88 IMM Zwartveld.

[51] Iepriekš minētā lieta T-353/94 Postbank NV pret Komisiju.

[52] Skatīt iepriekš 53. punktu.

[53] Šīs izmeklēšanas kontekstā Komisija sākotnēji atturējās veikt analīzi saskaņā ar Regulu 1049/2001. Tā apgalvoja, ka, tā kā Regula Nr. 1/2003 bija piemērojama attiecīgajiem dokumentiem, Regula Nr. 1049/2001 uz tiem neattiecās. Tomēr, neraugoties uz šo sākotnējo atturību, Komisija pēc tam sniedza ombudam pamatojumu saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktu. Tas arī ļāva ombudam (veicot pārbaudi viņa dienestos) pārbaudīt, vai šie pamatojumi ir pamatoti. Šādi rīkojoties, ombuds uzskata, ka Komisija tagad piekrīt, ka Regula 1049/2001 patiešām ir piemērojama attiecīgajiem dokumentiem. Ombuds norāda, ka Komisijas sākotnējā atturība, piekrītot atzīt, ka Regula 1049/2001 attiecas uz pārbaudāmajiem dokumentiem, radās pirms Pirmās instances tiesas skaidrojuma sprieduma lietā T-403/05 MyTravel/Komisija 89. punktā (minēts iepriekš šā lēmuma 53. punktā). Skatīt arī šā lēmuma 104. punktu.

[54] Tas attiecas uz šajā izmeklēšanā izskatāmajiem dokumentiem.

[55] Šajā gadījumā, lai pārbaudītu, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses attiecībā uz dokumentu publiskošanu, Komisijai ir jāizsver sabiedrības intereses saistībā ar pārskatāmo dokumentu publiskošanu un i) izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību (šis izņēmums attiecas uz visiem pieciem dokumentiem) un ii) izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību (šis izņēmums, pēc ombuda domām, attiecas tikai uz dokumentiem, kas iegūti no uzņēmuma D).

[56] Ombuds norāda, ka, ja tiesības pieprasīt publisku piekļuvi dokumentam tiek faktiski īstenotas, pieteikuma iesniedzējam, visticamāk, ir īpaša individuāla interese iegūt piekļuvi šim dokumentam. Ombuds norāda, ka šis fakts nekādā veidā ne pozitīvi, ne negatīvi nenosaka, vai sabiedrības interesēs var būt arī tas, ka pieprasījumi par publisku piekļuvi šādiem dokumentiem tiek apmierināti tām personām, kuras faktiski izvēlas iesniegt pieprasījumus par piekļuvi dokumentam.

[57] Skatīt iepriekš 83. punktu.

[58] Skatīt iepriekš minētās apvienotās lietas T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk pret Komisiju.

[59] Skatīt iepriekš 80. punktu.

[60] Skatīt 138. punktu iepriekš minētajās apvienotajās lietās T-391/03 un T-70/04 Franchet un Byk / Komisija.

[61] Lai ilustrētu šo delikāto jautājumu, ombuds norāda, ka nevar izslēgt, ka personām, kas vēlas piekļūt dokumentiem, lai tos izmantotu zaudējumu atlīdzināšanai par iepriekšējiem LESD 101. vai 102. panta pārkāpumiem, varētu nebūt nekādas intereses palielināt ES konkurences tiesību atturošo ietekmi nākotnē. Kopumā šādos gadījumos var skaidri nošķirt personas, kas lūdz piekļuvi, individuālās intereses un sabiedrības intereses piešķirt piekļuvi. Savukārt personas, kas vēlas saņemt dokumentu tāpēc, ka tām ir individuāla interese aizstāvēties, nevar apgalvot, ka tām tajā pašā laikā nav intereses nodrošināt tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu principa ievērošanu. Kopumā šādos gadījumos nevar skaidri nošķirt individuālās intereses un sabiedrības intereses.

[62] Iepriekš minētā lieta T-403/05 MyTravel pret Komisiju.

[63] Ombuda uzsvars.

[64] Lēmums par sūdzību 1844/2005/GG.

[65] Spriedums lietā T-123/99 JT's Corporation/Komisija (Recueil 2000, II-3269. lpp., 46. punkts) un spriedums lietā T-2/03 Verein fûr Konsumenteninformation/Komisija (Krājums 2005, II-1121. lpp., 73. punkts).

[66] Spriedums apvienotajās lietās C‐39/05 P un C‐52/05 P Zviedrija/Padome u.c. (minēts iepriekš, 63. punkts).

[67] Sk. iepriekš minēto Lietu T-353/94 Postbank NV pret Komisiju.

[68] Skatīt spriedumu lietā T-353/04 Postbank NV / Komisija (minēts iepriekš, 90. punkts).

[69] Ombuds tomēr uzskata par nepieciešamu uzsvērt, ka tas, ka šādu informāciju saturošu dokumentu aizsardzībai ir piešķirta ievērojama nozīme, nenozīmē, ka šos dokumentus nekad nevar publiskot. Kopumā juridiskās garantijas, kas privātpersonām ir piešķirtas ar Kopienu tiesību normām par dienesta noslēpumu, uz kurām atsaucas Postbank, nav absolūtas. Jo īpaši juridiskajās garantijās ir jāņem vērā piemērojamās tiesību normas, piemēram, tās, kas izklāstītas Regulā 1049/2001, kas ļauj sabiedrībai piekļūt ārkārtas apstākļos (proti, ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses).

[70] Lieta T-105/95 WWF UK pret Komisiju [1997] ECR II-313. 65. pantā ir noteikts: "Praktiski nebūtu iespējams norādīt iemeslus, kas pamato konfidencialitātes nepieciešamību attiecībā uz katru atsevišķu dokumentu, neizpaužot dokumenta saturu un tādējādi atņemot izņēmumam tā mērķi."

[71] Lietā T-353/94 Postbank NV/Komisija (minēta iepriekš) Vispārējā tiesa norādīja, ka lojālas sadarbības starp iestādēm un valsts iestādēm pienākums prasa, lai valsts tiesa nodrošinātu konfidenciālas informācijas, it īpaši komercnoslēpumu, aizsardzību.

[72] Ombuds ir rūpīgi apsvēris Komisijas paziņojumu, kā izklāstīts iepriekš 90. punktā, ka pat tad, ja pastāvētu sabiedrības intereses, dokumentu publiskošana nebūtu pamatota, jo Kopienas tiesību akti paredz sabiedrības interešu aizsardzību, izmantojot īpašu procedūru, saskaņā ar kuru dokumenti, kas satur sensitīvu komercinformāciju, nav jādara pieejami plašai sabiedrībai. Ombuds nesaprot šo apgalvojumu kā Komisijas mēģinājumu atgriezties pie savas sākotnējās (kļūdainās) nostājas, ka Regula Nr. 1/2003 attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 izslēgšanu. Drīzāk viņš saprot, ka Komisija pareizi uzskata, ka iespēja piekļūt dokumentiem saskaņā ar Regulu 1/2003 ir būtisks faktors, kas jāņem vērā, veicot līdzsvarošanu saskaņā ar Regulu 1049/2001.

[73] Ombuds norāda, ka, atbildot uz sūdzības iesniedzēju atkārtoto pieteikumu, Komisija norādīja:

"lojālas sadarbības pienākums starp iestādēm un valsts iestādēm, jo īpaši tiesām, var novest pie tā, ka Komisija saskaņā ar Tiesas rīkojumiem Zwartveld lietās nosūta tiesām dokumentus, kas nav pieejami sabiedrībai".