Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs ir Kaupthing Bank Luxembourg Beļģijas filiāles (" Kaupthing Belgium") klients. Finanšu krīzes rezultātā 2008. gada rudenī viņas krājkonti tika bloķēti no 2008. gada 9. oktobra.

2. Padome 2008. gada 7. oktobrī Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmē apsprieda finanšu krīzi un vajadzīgos pasākumus tās pārvarēšanai. Tā pieņēma tā dēvēto "Tūlītēju reakciju uz finanšu satricinājumiem" . Padomes secinājumi bija šādi:

"Pašreizējā nemierīgajā situācijā finanšu nozarē ... mēs piekrītam, ka prioritāte ir atjaunot uzticību finanšu nozarei un tās pienācīgu darbību.

Mēs esam vienojušies atbalstīt sistēmiskas finanšu iestādes. Mēs visi apņemamies veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu mūsu banku sistēmas stabilitāti un stabilitāti un aizsargātu atsevišķu noguldītāju noguldījumus ....

Vairākas dalībvalstis nesen ir palielinājušas valsts noguldījumu garantiju sistēmu seguma līmeni. Mēs vienojāmies, ka visas dalībvalstis sākotnēji vismaz vienu gadu nodrošinās noguldījumu garantiju aizsardzību privātpersonām vismaz EUR 50 000 apmērā, atzīstot, ka daudzas dalībvalstis ir nolēmušas palielināt savu minimālo summu līdz EUR 100 000. Mēs atzinīgi vērtējam Komisijas nodomu steidzami nākt klajā ar atbilstošu priekšlikumu, lai veicinātu noguldījumu garantiju sistēmu konverģenci ...".

3. Sūdzības iesniedzēja 2009. gada 7. janvārī iesniedza Padomei sūdzību, ko viņa dēvēja par " sūdzību pret Padomi par tās vārda neievērošanu un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ". Sūdzībā viņa norādīja, ka 2008. gada 24. novembrī viņa iesniedza komisārei Kroes sūdzību pret Luksemburgas iestādēm. Turpinājumā viņa citē daļu no Komisijas 2008. gada 23. decembra atbildes, kas attiecās uz Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē pieņemto lēmumu par garantētās minimālās ietaupījumu summas palielināšanu no EUR 20 000 līdz EUR 50 000. Savā atbildē Komisija uzskatīja, ka attiecīgais paziņojums ir politiska deklarācija, kas nav juridiski saistoša. Pēc tam tā paskaidroja, ka ir pieņēmusi priekšlikumu grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 30. maija Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām [1]. Šajā priekšlikumā bija paredzēts no 2008. gada 15. oktobra ar atpakaļejošu spēku palielināt garantēto minimālo aizsargāto ietaupījumu summu no EUR 20 000 līdz EUR 50 000. Komisija piebilda, ka pēc sarunām tā secināja, ka ierosinātā seguma palielināšana bija jāīsteno līdz 2009. gada 30. jūnijam. Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā Padomei norādīja, ka Ekonomikas un finanšu padome 2008. gada 7. oktobra deklarācijas ir definējusi kā "tūlītējas atbildes uz finanšu satricinājumiem" un ka šo deklarāciju mērķis ir pārliecināt noguldītājus. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka šīs deklarācijas nebija nosacītas un to piemērojamībai nebija noteikts konkrēts termiņš. Ņemot vērā to, ka Padome, viņasprāt, vēlāk distancējās no savām deklarācijām, sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Padome ir vainīga "Eiropas pilsoņu maldināšanā". Viņa apgalvoja, ka, neievērojot 2008. gada 7. oktobrī uzņemtās saistības, Padome ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu.

4. Padome 2009. gada 22. janvāra atbildē norādīja, ka Direktīvas 94/19/EK 7. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāgarantē krājkonti vismaz EUR 20 000 apmērā. Pēc tam Padome atsaucās uz Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmi, kurā tika secināts, ka ir vajadzīga virkne pasākumu, lai uzlabotu iedzīvotāju uzticēšanos banku nozarei. Precīzāk, Padome norādīja, ka savos secinājumos, kas nebija juridiski saistoši, tā noteica vispārīgas pamatnostādnes direktīvas priekšlikumam, kura mērķis ir pastiprināt noteikumus par noguldījumu garantiju. Tā arī norādīja, ka pēc tam Komisija iesniedza priekšlikumu grozīt Direktīvu 94/19/EK, kurā bija paredzēts sākotnējais minimālās garantijas palielinājums līdz EUR 50 000 un turpmāks palielinājums līdz EUR 100 000 pēc gada. Padome paskaidroja, ka uz šo priekšlikumu attiecas koplēmuma procedūra un ka no tās izrietošā direktīva būtu jāpieņem 2009. gada pirmajā pusgadā. Noslēgumā tā norādīja, ka, ja sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Padome ir pieļāvusi administratīvu kļūmi šajā jautājumā, viņa var iesniegt sūdzību Eiropas ombudam ("si vous estimez que le Conseil ... a commis, par rapport à ce dossier, un cas de mauvaise administration, vous pouvez déposer plainte auprès du médiateur européen ...").

Pieprasījuma priekšmets

5. Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam izteica šādus divus apgalvojumus:

1. Padome, nedarot to, ko tā paziņoja Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē, ciktāl tas attiecas uz ES banku krājnoguldījumu aizsardzību, neatbalstīja savu vārdu, maldināja Eiropas pilsoņus un pārkāpa tiesiskās paļāvības principu.
2. Nošķirot divas finanšu iestāžu kategorijas (sistēmiskas un nesistēmiskas), Padomes 2008. gada 7. oktobra secinājumi liecināja par konkurences izkropļošanu.

6. Ombuds 2009. gada 27. februāra vēstulē par šīs izmeklēšanas uzsākšanu lūdza Padomi sniegt atzinumu par pirmo apgalvojumu. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nebija iepriekš pienācīgi administratīvi vērsies Padomē saistībā ar otro apgalvojumu, ombuds secināja, ka tas nav pieņemams, un attiecīgi informēja sūdzības iesniedzēju un Padomi. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 9. aprīlī vēlreiz rakstīja ombudam. Viņa informēja viņu, ka pa šo laiku viņa ir izvirzījusi savu otro apsūdzību Padomē, kas atbildēja 2009. gada 2. aprīlī. Tādēļ viņa ierosināja, ka ombudam savā izmeklēšanā būtu jāiekļauj viņas otrais apgalvojums. Ombuds 2009. gada 19. maijā atbildēja sūdzības iesniedzējai, informējot viņu, ka, viņaprāt, ir vēlams sagaidīt Padomes atzinumu un viņas apsvērumus par to, pirms lemt par to, kā rīkoties saistībā ar viņas otro apgalvojumu.

7. Izskatījis Padomes atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus par to, ombuds secināja, ka otrais apgalvojums neattiecas uz iespējamu administratīvu kļūmi. Tā bija vērsta uz Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmes secinājumu būtību, kuriem ir politisks raksturs un kuri tādējādi neietilpst viņa pilnvarās. Ar 2009. gada 22. oktobra vēstulēm ombuds informēja sūdzības iesniedzēju un Padomi, ka viņš savā izmeklēšanā neiekļaus otro apgalvojumu. Ņemot vērā to, ka otrais apgalvojums neietilpst ombuda pilnvarās, šī izmeklēšana attiecas tikai uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.

Pieprasījums

8. Sūdzību nosūtīja Padomei atzinuma sniegšanai. Padome savu atzinumu nosūtīja 2009. gada 19. jūnijā. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, kura apsvērumus ombuda birojs saņēma 2009. gada 6. jūlijā.

9. Savā atzinumā Padome pauda viedokli, ka sūdzība neietilpst ombuda pilnvarās. Ombuds 2009. gada 22. oktobrī informēja Padomi, ka piekrīt tā viedoklim, ņemot vērā to, ka Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē izdarītie secinājumi ir politiski. Tomēr viņš uzsvēra, ka savā pirmajā apgalvojumā sūdzības iesniedzēja neapstrīdēja šos secinājumus kā tādus, bet apgalvoja, ka Padome ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, tos neīstenojot, un tādējādi nav ievērojusi savu vārdu, maldinājusi Eiropas pilsoņus un pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Ombuds uzskatīja, ka šie jautājumi ietilpst viņa pilnvarās. Tādēļ viņš atkārtoja savu lūgumu Padomei sniegt atzinumu par sūdzības iesniedzēja pirmā apgalvojuma būtību.

10. Padome 2009. gada 5. novembrī nosūtīja papildu atzinumu par pirmo apgalvojumu. Pēc tam to nosūtīja sūdzības iesniedzējai, kura 2009. gada 27. novembrī nosūtīja savus apsvērumus.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par to, ka nav veikti turpmāki pasākumi saistībā ar Ecofin 2008. gada 7. oktobra sanāksmē sniegtajām deklarācijām

Ombudam iesniegtie argumenti

11. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Padome nav darījusi to, ko tā bija paziņojusi Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē attiecībā uz ES banku krājnoguldījumu aizsardzību. Tādējādi tā neatbalstīja savu vārdu, maldināja Eiropas pilsoņus un pārkāpa tiesiskās paļāvības principu.

12. Savā pirmajā atzinumā Padome apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums ir nepieņemams. Padome atgādināja EK līguma 195. panta formulējumu (tagad Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pants) un paziņoja, ka ombuda pilnvaras attiecas tikai uz iestāžu darbībām to administratīvajā statusā. Tas apgalvoja, ka Padomes politiskā un likumdošanas darbība nevar būt par iemeslu administratīvas kļūmes gadījumam un tādējādi neietilpst ombuda pilnvarās.

13. Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos noraidīja Padomes viedokli un apgalvoja, ka, ja iestāžu aktus nekad nevarētu uzskatīt par administratīva rakstura aktiem, uz tiem nekad neattiektos mediācija, pildot to būtiskās funkcijas.

14. Ombuds 2009. gada 22. oktobrī informēja Padomi par savu viedokli, ka pirmais apgalvojums ietilpst viņa pilnvarās. Viņš arī atkārtoja savu lūgumu sniegt atzinumu par šī apgalvojuma būtību. Otrajā atzinumā Padome saglabāja savu nostāju, ka sūdzība neietilpst ombuda pilnvarās. Tā norādīja, ka ombuds ir piekritis, ka Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē izdarītie secinājumi ir politiski. Turklāt tā apgalvoja, ka šie secinājumi: i) atspoguļoja to, ka Padome ir pieņēmusi politisku nostāju par labu privātpersonu noguldījumu garantiju palielināšanai; un ii) ar noteikumu, ka vajadzīgie īstenošanas pasākumi tiks veikti saskaņā ar Līgumos paredzētajiem noteikumiem, proti, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Tādēļ Padome nepiekrita ombuda viedoklim, ka Ekonomikas un finanšu padomes secinājumos izklāstīto saistību iespējamā neievērošana ietilpst tā administratīvajā darbībā. Turpinājumā tā uzsvēra, ka, lai īstenotu šos secinājumus, ir jāpieņem tiesību akts, ar ko grozītu Direktīvu 94/19/EK nolūkā palielināt minimālo noguldījumu garantiju aizsardzības līmeni līdz EUR 50 000. Ņemot vērā šos apstākļus, ļaujot ombudam izskatīt sūdzības iesniedzēja lietu, viņš netieši varētu īstenot kontroli pār: i) Padomes kā likumdevējas funkcijas, saņemot Komisijas priekšlikumu; un ii) Komisijas iniciatīvas pilnvaras.

15. Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos piekrita, ka Padomes lēmumi paši par sevi ietilpst tās politiskajā darbībā, bet apgalvoja, ka metode un termini, kas izmantoti, lai tos paziņotu pilsoņiem, ietilpst tās administratīvajā darbībā. Viņa norādīja, ka, lai izprastu viņas sūdzību, ir jāņem vērā preses konferences, kas notika pēc Padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmes, vēsturiskais konteksts. Ņemot vērā to, ka Ekonomikas un finanšu padome savus secinājumus kvalificēja kā "Tūlītēja reakcija uz finanšu satricinājumiem" , bija skaidrs, ka to mērķis bija nomierināt noguldītājus, lai izvairītos no tā, ka viņi steidzas izņemt savus uzkrājumus no bankām visā ES. Šīs preses konferences rezultātā daži noguldītāji atstāja savus uzkrājumus nesistēmiskās bankās, piemēram, Kaupthing Bank Luxembourg. Daži noguldītāji pat palielināja savus noguldījumus pēdējā minētajā bankā, kas Padomes paziņojumus izmantoja tirgvedības nolūkos. Ņemot vērā to, ka attiecīgajiem noguldītājiem netika nodarīti zaudējumi, sūdzības iesniedzēja uzsvēra, ka viņas sūdzība ir tikai simboliska un iesniegta pilsoņu interesēs.

Ombuda novērtējums

16. Ombuds 2009. gada 22. oktobra vēstulē Padomei apstiprināja, ka Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē izdarītie secinājumi ir politiski un tādēļ neietilpst viņa pilnvarās. Tāpēc sūdzības iesniedzēja otrais apgalvojums, kas attiecās uz šo secinājumu būtību, neietilpa viņa pilnvarās.

17. Tomēr sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums neattiecās uz Ecofin sanāksmē izdarīto secinājumu būtību. Tā drīzāk norādīja, ka, nedarot to, ko tā bija paziņojusi šajā sanāksmē, Padome neatbalstīja savu vārdu, maldināja Eiropas pilsoņus un pārkāpa tiesiskās paļāvības principu. Tādējādi sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums attiecās uz Padomes Ecofin secinājumu īstenošanu.

18. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka saistības, ko Padome uzņēmās Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmē, var apkopot šādi: i) fiziskām personām tiktu nodrošināta noguldījumu garantiju aizsardzība vismaz EUR 50 000 apmērā; ii) tas attiektos uz visām dalībvalstīm; iii) aizsardzība sākotnēji būtu garantēta vismaz uz vienu gadu; un iv) aizsardzība tiktu piešķirta nekavējoties.

19. Nostāja, ko Padome pieņēma Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmē, nepārprotami ir politiska izvēle. Ombuds nevar izskatīt sūdzības par politisku izvēli kā tādu, piemēram, sūdzību, kurā apgalvots, ka Padomes ierosinātā summa EUR 50 000 apmērā nav bijusi pietiekama.

20. Tomēr sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums neattiecas uz politisko lēmumu kā tādu, bet gan uz jautājumu par to, vai Padome nav īstenojusi minēto lēmumu un, šādi rīkojoties, nav ievērojusi tā vārdu, maldinājusi pilsoņus un pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Ombuds joprojām uzskata, ka šos jautājumus viņš principā var izmeklēt. Tomēr ir acīmredzams, ka šāda sūdzība var būt pamatota tikai tad, ja Padome patiešām ir uzņēmusies precīzas saistības un pēc tam tās nav izpildījusi.

21. Padome apgalvoja, ka ombuda pilnvaru pieņemšana tādā lietā kā šī netieši ļautu viņam īstenot kontroli pār: i) likumdevēja funkciju, saņemot Komisijas priekšlikumu; un ii) Komisijas iniciatīvas pilnvaras. Ombuds uzskata, ka neviens no šiem argumentiem nav pamatots. Vispirms ir jānorāda, ka šī izmeklēšana attiecas uz Padomi, nevis uz Komisiju. Turklāt paziņojumi, kas ietverti Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmes secinājumos, tika sniegti pirms Komisijas priekšlikuma [2] iesniegšanas Padomei. Tādējādi pieņemtais lēmums bija Padomes un tikai Padomes lēmums. Tādēļ vienīgais jautājums, ko ombuds var izskatīt, ir tas, vai Padome pēc tam ievēroja īpašās saistības, ko tā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija uzņēmusies 2008. gada 7. oktobrī.

22. Padome 2009. gada 22. janvāra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka, ja viņa uzskata, ka Padome ir pieļāvusi administratīvu kļūmi saistībā ar šo jautājumu, viņa var iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam. Ja ombudam patiešām nav nekādas kompetences šajā jomā, kā to tagad apgalvo Padome, tad Padomes 2009. gada 22. janvāra vēstulē sniegtais padoms būtu bijis nepareizs un maldinošs. Ombuds uzskata, ka nevajadzētu pieņemt, ka Savienības iestāde apzināti sniegtu iedzīvotājiem nepareizas un maldinošas konsultācijas.

23. Ar turpmākajiem Direktīvas 94/19/EK grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2009/14/EK [3], tika ieviesta ES mēroga noguldījumu garantiju aizsardzība vismaz EUR 50 000 apmērā. Dalībvalstīm šī aizsardzība bija jānodrošina līdz 2009. gada 30. jūnijam (Direktīvas 2009/14/EK 2. panta 1. punkts), un tā turpināsies nenoteiktu laiku. Ar minētajiem tiesību aktiem īsteno attiecīgos Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmes secinājumus. Vienīgais izņēmums ir tas, ka noguldījumu garantiju aizsardzības izmaiņas tika ieviestas nevis no 2008. gada 7. oktobra, bet gan no 2009. gada 30. jūnija. Tāpēc personas, kurām bija uzkrājumu konti dalībvalstīs, kurās seguma līmenis pirms 2009. gada 1. jūlija bija zemāks par EUR 50 000, riskēja zaudēt naudu, ja to bankas būtu kļuvušas maksātnespējīgas laikposmā no 2008. gada oktobra līdz 2009. gada jūnija beigām.

24. Priekšlikumā par to, kas galu galā kļuva par Direktīvu 2009/14/EK, Komisija pamatoja ierosināto aizsardzības līmeņa palielināšanu ar atpakaļejošu spēku, cita starpā atsaucoties uz "visu iesaistīto personu tiesisko paļāvību" . Tādējādi šķiet, ka Komisija uzskatīja, ka secinājumu iv) punkts (skat. iepriekš 18. punktu) varētu radīt šādu tiesisko paļāvību.

25. Šķiet, ka Padome savos atzinumos norāda, ka secinājumos sabiedrība ir informēta par to, ka Eiropas Savienība pieņems tiesību aktus, lai stiprinātu noguldītāju aizsardzību. Ņemot vērā, ka tiesību aktus attiecīgajā jomā var pieņemt, tikai pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, un ka Padome nelemj par šādiem priekšlikumiem viena pati, bet kopā ar Eiropas Parlamentu, šādai interpretācijai būtu jēga. Tomēr tas, ka secinājumos izklāstītie pasākumi joprojām būtu jāiekļauj Savienības tiesību aktos, no šiem secinājumiem neizriet tik skaidri, kā būtu sagaidāms šādā gadījumā. Tajā lietotais formulējums ("Mēs piekrītam...") liecina, ka lēmums par būtību jau ir pieņemts un ka dalībvalstis piešķirs secinājumos aprakstīto aizsardzību, kaut vai tikai "sākotnēji uz vienu gadu" .

26. Tomēr ir jāņem vērā, ka šis jautājums vairs nav aktuāls, jo šķiet, ka noguldītāji līdz 2009. gada 1. jūlijam nav cietuši nekādus zaudējumus. Sūdzības iesniedzēja pati ir norādījusi, ka viņas sūdzībai ir tikai akadēmiska nozīme un ka viņas rīcība ir simboliska. Tādēļ ombuds uzskata, ka nav pamata veikt turpmāku izmeklēšanu par šo sūdzību.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Nav pamata veikt turpmāku izmeklēšanu par šo sūdzību.

Sūdzības iesniedzējs un Padome tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2010. gada 5. martā

[1] OV 1994, L 135, 5. lpp.

[2] Komisijas priekšlikumu pieņēma 2008. gada 15. oktobrī, vienu nedēļu pēc Ekonomikas un finanšu padomes 2008. gada 7. oktobra sanāksmes.

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/14/EK (2009. gada 11. marts), ar ko Direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām groza attiecībā uz seguma līmeni un izmaksas kavēšanos (OV 2009, L 68, 4. lpp.).