# Eiropas Ombuda lēmums, ar ko izbeidz izmeklēšanu par sūdzību 1564/2006/(PB)(BM)VIK pret Eiropas Komisiju
- Autors: Eiropas ombuds
- Datums: 2008-12-15T00:00+01:00[Europe/Paris]
- [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/decision/lv/3708)
---
Noslēguma vēstule
-----------------

1. Šī sūdzība attiecas uz atgūšanas rīkojumu, ko Eiropas Komisija izdevusi saistībā ar projektu X. Sūdzība tika iesniegta tāda uzņēmuma vārdā, kas darbojas sociālo zinātņu jomā un kas bija partneris konsorcijā, kurš izveidots, lai īstenotu iepriekš minēto projektu. Projekta mērķis bija ierosināt ilgtermiņa risinājumus, kas ļautu ģimenēm ar zemiem ienākumiem piekļūt pienācīgam mājoklim.

2. Minētā projekta īstenošana bija jāfinansē Eiropas Komisijai, un bija jābūvē sešas demonstrācijas mājas 3 dažādās ES dalībvalstīs. Darbs pie projekta bija jāveic, izmantojot deviņas tā dēvētās "darba paketes". Sūdzības iesniedzējam bija jāpiedalās trijās no tām. Tās pienākumi bija šādi:

a) pirms māju projektēšanas (WP1) veikt analīzi par personu ar zemiem ienākumiem vajadzībām;

b) izstrādā un veic apsekojumus par ēku iedzīvotājiem (WP7); un

c) novērtē projektu un tā rezultātu lietderību (8. DP).

Šī sūdzība attiecas tikai uz sūdzības iesniedzēja darbu saskaņā ar WP1 un WP7.

3. Attiecīgo projektu reglamentēja līgums, ko parakstīja Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāts un konsorcija partneri. Līguma I pielikums (A daļa) sastāvēja no finanšu veidlapām; I pielikumā (B daļā) bija ietverts partneru veicamā darba apraksts ("darba apraksts"). II pielikumā ir izklāstīti projekta īstenošanas vispārīgie nosacījumi ("Vispārīgie nosacījumi").

4. Projekta īstenošanas gaitā radušos administratīvo problēmu dēļ kļuva skaidrs, ka demonstrācijas mājas nevar uzcelt. Māju nebūves dēļ līgums bija jāizbeidz, un Komisijai bija jānovērtē, cik liels Kopienas atbalsts būtu jāatmaksā konsorcija partneriem. Komisija secināja, ka tā atgūs no visiem partneriem noteiktu naudas summu, ko Komisija tiem iepriekš bija pārskaitījusi. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju Komisija nolēma, ka tai jāatgūst summa EUR 36 250,54 apmērā.

5. Sūdzības iesniedzējs stingri nepiekrita Komisijas lēmumam. Lai noskaidrotu situāciju, tā vispirms vērsās pie projekta koordinatora ar sūdzībām. Koordinators atbildēja sūdzības iesniedzējam, informējot viņu par situācijas izpratni. Viņš norādīja, ka par projektu atbildīgajam Komisijas ierēdnim ("tehniskajam darbiniekam") ir divas izvēles iespējas: i) vai nu veikt ļoti detalizētu katra konsorcija partnera pabeigtā projekta darba analīzi, vai ii) panākt kompromisa risinājumu. Pabeigtā darba detalizēta analīze būtu sarežģītāka un laikietilpīgāka iespēja. Tas būtu saistīts arī ar risku vēl vairāk samazināt Komisijas finansiālo ieguldījumu. No otras puses, kompromisa risinājums bija ātrs risinājums, kurā darba plāna darba paketes tiktu pieņemtas nomināli. Koordinators uzskata, ka Komisija ir izvēlējusies kompromisa risinājumu. Šajā saistībā viņš arī norādīja, ka konsorcija partneriem ir trīs iespējas: i) „visi*partneri noraida EK \[Eiropas Komisijas\]*lēmumu* un pieprasa sīku analīzi ar iepriekš minētajiem riskiem";* ii) "*visi partneri piekrīt EK kompromisam* "; vai iii) "katrs*partneris var sazināties ar EK savā \[sic* *\] un apspriesties ar \[Komisijas* ierēdni*\]".*

6. Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie Komisijas tehniskā darbinieka un stingri protestēja pret Komisijas secinājumu. Tas apgalvoja, ka ir uzsācis un pabeidzis vairāk darba saskaņā ar 1. darba programmu, un sniedza detalizētu pārskatu par to, kā darbs ir pārvietots starp partneriem. Sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka tas vienmēr ir iesniedzis attiecīgos apliecinošos dokumentus par savu darbu, un būtībā lūdza sīki analizēt darbu un atsevišķu partneru tiesības. Sūdzības iesniedzējs divās Komisijai adresētās vēstulēs 2005. gada 20. maijā un 2005. gada 5. septembrī[\[1\]](#_ftn1){#_ftnref1} atkārtoja, ka nepiekrīt Komisijas lēmumam.

7. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 13. aprīlī iesniedza Komisijai oficiālu sūdzību par Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa pārkāpumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka vēl nav saņēmis atbildi uz iepriekš minēto vēstuli, kas nosūtīta 2005. gada 5. septembrī. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir nepārprotams iepriekšminētā kodeksa 14. panta pārkāpums[\[2\].](#_ftn2){#_ftnref2} Tā cita starpā arī skaidri norādīja, ka ir pieprasījusi informāciju par iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

8. Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 26. maijā iesniedza šo sūdzību ombudam.

9. Komisija 2006. gada 29. maijā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 5. septembra vēstuli. Komisijas atbildē, kurā bija izklāstīta iestādes galīgā nostāja šajā jautājumā, bija norādīts:

„*Atbildot uz Jūsu 2005. gada 5. septembra vēstuli, Komisija 2005. gada 28. novembrī un 2006. gada 6. februārī, kā paredzēts līguma klauzulās, atbildēja līguma koordinatoram. Savās atbildēs Komisijas dienesti apstiprināja lēmumus, kas pieņemti par galīgā ziņojuma novērtējumu, jo nebija jaunu elementu novērtējuma nosacījumu pārskatīšanai. Pamatojoties uz to, Komisija veica nepamatotu avansa maksājumu atgūšanu.*

*Saskaņā ar līguma 5. panta 2. punktu: Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesai un -- apelācijas gadījumā -- Eiropas Kopienu Tiesai vienīgajai ir jurisdikcija izskatīt visus strīdus* \[ sic*\] starp Kopienu, no vienas puses, un līgumslēdzējiem, no otras puses, attiecībā uz šā līguma spēkā esamību, piemērošanu vai interpretāciju.*

*\[...\] Pamatojums \[sūdzības iesniedzēja*\] pieprasīto izmaksu daļu noraidīšanai* ir pieprasītā darba un saistīto izdevumu iespēja un galīgums, nevis pats izdevumu fakts. Komisijai ir skaidrs, ka \[sūdzības* iesniedzējs*\] turpināja segt personāla izmaksas \[* sic*\], lai gan bija skaidrs, ka projekts netiks īstenots, kā plānots.*

*Līgums ir dotācija, nevis pakalpojumu sniegšana. Ir labi pierādīts, ka \[sūdzības* iesniedzējs*\] labi apzinājās, ka nav nepieciešamās atļaujas ēku būvniecībai, jo šīs problēmas ir labi atspoguļotas konsorcija rīkoto dažādo koordinācijas sanāksmju protokolos. Kamēr pārējie partneri pārtrauca darbu, \[sūdzības* iesniedzējs*\] acīmredzot nolēma turpināt darbu pie nelietderīgām darbībām, uzskatot, ka ēkas netiks uzceltas. Komisija nav atbildīga par laiku, ko \[sūdzības* iesniedzējs*\] apgalvo\[* s*\], ka ir pildījis uzdevumus, kuriem nav bijis nekāda mērķa. Piemērojot bona-fide principu, Komisija pieņēma visas deklarētās izmaksas, kas radušās pirms jebkādiem pierādījumiem par projekta pamešanu, bet nevar pieņemt nekādas prasības par izmaksām, kas radušās pēc tam.*"

10. Saskaņā ar pieļaujamo izmaksu īso kopsavilkumu par laikposmu no 2000. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 15. decembrim sūdzības iesniedzēja pieprasītās kopējās izmaksas par darbu pie projekta bija EUR 93 984,59. Šī summa ietvēra personāla izmaksas, ceļa un uzturēšanās izdevumus, netiešās izmaksas un korekcijas.

11. Pirms atgūšanas rīkojuma Komisija bija samaksājusi sūdzības iesniedzējam 80 950,54 EUR. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija no tā ir nepamatoti atguvusi EUR 36 250,74[\[3\].](#_ftn3){#_ftnref3} Turklāt tā apgalvoja, ka Komisija tai ir parādā papildu summu 8733,44 EUR apmērā par darbu, ko tā bija veikusi saistībā ar projektu. Sūdzības iesniedzējs aprēķināja, ka tā kopējais prasījums pēc atgūšanas rīkojuma ir 44 984,18 EUR. Šī summa ietvēra ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī netiešās izmaksas.

12. Attiecībā uz darbu saskaņā ar 1. darba programmu Komisija piekrita izmaksāt sūdzības iesniedzējam EUR 35 500, kas bija maksimālā summa, kura paredzēta tās darbam saskaņā ar 1. darba programmu. Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, tā kā tas bija pabeidzis vairāk darba saskaņā ar 1. darba programmu, tam bija tiesības saņemt lielāku summu. Tā uzskata, ka Komisijai par darbu WP1 ietvaros bija jāmaksā kopā EUR 45 300.

13. Attiecībā uz 7. darba programmu Komisija piekrita maksāt 20 % (EUR 9200) no maksimālās summas, kas paredzēta sūdzības iesniedzēja darbam 7. darba programmā (EUR 46 000). Tomēr sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir pabeidzis gandrīz 50 % darba saskaņā ar 7. darba programmu, un tāpēc apgalvoja, ka par darbu saskaņā ar šo darba programmu tam būtu bijis jāsaņem EUR 21 150 no Komisijas.

Pieprasījuma priekšmets
-----------------------

14. Sūdzībā ombudam ombuds konstatēja šādus apgalvojumus un prasību.

15. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir nepareizi nolēmusi atgūt sūdzības iesniedzējam izmaksātos līdzekļus. Šajā sakarā tā norādīja:

a) ka Komisijas lēmumā nav ņemts vērā, ka attiecīgās izmaksas bija radušās, pirms bija skaidrs, ka demonstrācijas ēkas netiks būvētas;

b) ka Komisija nepamatoti nav pamatojusi savu atgūšanas lēmumu ar faktiskajām, nevis aplēstajām izmaksām, lai gan attiecīgajā piemērojamajā Kopienas regulā ir noteikts, ka pieņemtajām izmaksām ir jābūt faktiskajām izmaksām;

c) ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka Komisija nav (tieši vai netieši) apstiprinājusi darba nodošanu starp projekta "darba paketēm".

16. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija sākotnēji nav sniegusi informāciju par iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem (Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 19. pants).

17. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāatceļ atgūšanas lēmums un pilnībā jāsamaksā par faktiskajām stundām, ko nostrādājusi persona, kura tieši veica zinātnisko darbu un sagatavoja Komisijai iesniegtos nodevumus.

18. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav atbildējusi uz 2005. gada 5. septembra vēstuli un tādējādi ir pārkāpusi Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 14. pantu. Ņemot vērā to, ka 2006. gada 6. jūnijā sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka Komisija tikmēr ir atbildējusi uz iepriekš minēto vēstuli, ombuds saskaņā ar EK līguma 195. pantu uzskatīja, ka vairs nav vajadzības izskatīt šo apgalvojumu izmeklēšanai.

Pieprasījums
------------

19. Ar 2006. gada 8. augusta vēstuli ombuds uzsāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un prasību, kas izklāstīti iepriekš 15.--17. punktā. Tādēļ viņš lūdza Komisiju sniegt atzinumu par šo jautājumu, ko tā izdarīja 2007. gada 6. martā. Atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ko tas iesniedza 2007. gada 19. aprīlī.

20. Pēc Komisijas atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu izskatīšanas ombuds uzskatīja par nepieciešamu veikt papildu izmeklēšanu, pieprasot no Komisijas dažus paskaidrojumus. Komisijas papildu atzinums par ombuda uzdotajiem jautājumiem tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai, ko tas nosūtīja 2008. gada 9. jūnijā.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi
-------------------------------

### Ievadpiezīmes

*Attiecībā uz ombuda veiktās pārskatīšanas tvērumu*

21. Saskaņā ar EK līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "*par Kopienas iestādes vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm "*Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu. Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

22. Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Jo īpaši ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

23. Tādējādi ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienu iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums. Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.

*Attiecībā uz sūdzībām, ko, iespējams, iesnieguši citi konsorcija dalībnieki*

24. Savā turpmākajā atzinumā Komisija norādīja, ka nevienam no pārējiem konsorcija dalībniekiem nebija nekādu problēmu ar Komisijas atgūšanas rīkojumu, un neatbalstīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šis apgalvojums bija tīšs Komisijas mēģinājums maldināt ombudu, jo Komisija faktiski bija saņēmusi sūdzības arī no četriem citiem konsorcija partneriem. Lai gan šie līgumslēdzēji bija sūdzējušies Komisijai, tikai sūdzības iesniedzējs galu galā nolēma apstrīdēt Komisijas lēmumu ombudam.

25. Ombuds norāda, ka iepriekš minētais jautājums nav uzreiz būtisks šīs sūdzības izskatīšanai. Nav arī skaidrs, vai sūdzības iesniedzējs vēlējās izteikt vēl vienu apgalvojumu par šo jautājumu. Jebkurā gadījumā ombuds uzskata, ka viņam nav jāpārbauda attiecības starp Komisiju un citiem konsorcija locekļiem, jo šīs attiecības acīmredzami neietilpst šīs izmeklēšanas darbības jomā. Tādēļ ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītais jautājums šajā izmeklēšanā nav jāizskata. Tomēr jebkurš Kopienas iestādes vai struktūras mēģinājums maldināt ombudu nepārprotami būtu nopietns administratīvas kļūmes gadījums. Tādēļ ombuds lūgs Komisiju sniegt viņam papildu informāciju par šo jautājumu, lai viņš varētu izlemt, vai ir nepieciešama turpmāka rīcība.

*Attiecībā uz ombuda pieeju*

26. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums ietver trīs argumentu kopumus. Pirmie divi, kas izklāstīti 15. punkta a) un b) apakšpunktā, šķiet, attiecas uz sūdzības iesniedzēja darbu saskaņā ar 7. darba programmu. Pēdējais, kas apkopots 15. punkta c) apakšpunktā, attiecas uz lielāku darba slodzi, par ko sūdzības iesniedzējs apgalvoja saistībā ar 1. darba programmu. Ombuds uzskata, ka tādēļ viņam būtu jāizskata šis apgalvojums, vispirms izskatot sūdzības iesniedzēja un Komisijas argumentus, kas saistīti ar 1. darba programmu, un pēc tam argumentus, kas saistīti ar 7. darba programmu.

### A. Attiecībā uz darba grupu Nr. 1 un darba nodošanu starp darba paketēm (15. punkta c) apakšpunkts iepriekš)

*Ombudam iesniegtie argumenti*

27. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā Ombudam norādīja, ka ar darbu saistītas maiņas starp budžeta pozīcijām un darba paketēm ir atļautas saskaņā ar Vispārīgo nosacījumu 22. panta 5. punktu. Tas apgalvoja, ka ir veicis lielāko daļu darba saskaņā ar 1. darba programmu un ka tas ir pienācīgi atspoguļots konsorcija 2000. gada 14. janvāra sākuma sanāksmes protokolā, kā arī finanšu dokumentācijā, sūdzības iesniedzēja sagatavotajos nodevumos un tehnoloģiskās īstenošanas plānā.

28. Komisija 2005. gada 20. maijā nosūtīja e-pastu konsorcija partneriem. Šajā e-pasta vēstulē tā paskaidroja, ka nekādas novirzes no 1. darba programmas var pieņemt tikai tad, ja Komisijai ir iesniegts iepriekšējs pieprasījums un tā to ir pieņēmusi. Komisija uzsvēra, ka tā nekad nav saņēmusi šādu pieprasījumu. Šajā sakarā tā norādīja uz līguma grozījumu, kurā konsorcijs neierosināja nekādus grozījumus WP1.

29. Atbildē uz iepriekš minēto e-pastu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka darba nodošana starp darba paketēm tika veikta saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem. Ņemot vērā to, ka darba novirze saskaņā ar 1. darba programmu bija neliela (aptuveni 12 %), projekta koordinatoram nebija vajadzīga vēstule, lai pamatotu līguma nodošanu vai grozīšanu. Šo procedūru piemēroja tikai novirzēm, kas pārsniedza 20 %. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka, tā kā šādām nelielām novirzēm nebija vajadzīga Komisijas atļauja, Komisijai būtu bijis vienkārši jāanalizē katra partnera faktiski paveiktais darbs. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija to nav izdarījusi. Tā rezultātā dažiem partneriem netika maksāts par paveikto darbu, savukārt citiem partneriem tika maksāts par darbu, ko viņi nekad nav veikuši.

30. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ievadpiezīmes par četriem nodevumiem saskaņā ar 1. darba programmu, kas tika iesniegtas Komisijai 2001. gada 11. jūnijā, skaidri parādīja, ka tas ir sagatavojis visus četrus nodevumus.

31. Komisija uzskatīja, ka:

"Šajā posmā*\[* *\] nebija iespējams pieņemt vairāk izmaksu par tām, kas apspriestas līgumā un attiecas uz WP1 \& 2 tā kā līguma darbības laikā Komisijai netika iesniegts šāds pieprasījums par budžeta maiņu. Jāprecizē, ka gadījumā, ja novirze no saņēmēja budžeta ir mazāka par 20 %, grozījumi nav vajadzīgi, bet joprojām ir vajadzīgs iepriekšējs informatīvs paziņojums, kā paskaidrots Līguma II pielikuma "Vispārīgie noteikumi"* 22.5. pantā (Komisijas 2005. gada 20. jūlija vēstule).

32. Komisija arī atgādināja, ka saskaņā ar līguma 3. pantu[\[4\]](#_ftn4){#_ftnref4} tai bija jāfinansē projekta attaisnotās izmaksas, nepārsniedzot līgumā noteikto maksimālo summu.

33. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisija apzināti nav atsaukusies uz projekta agrīno sanāksmju protokoliem, piemēram, 2000. gada 14. janvāra sākuma sanāksmes protokoliem. Šis protokols bija derīgs un juridisks instruments, lai informētu Komisiju par novirzēm no plānotā darba. Atzīstot šā dokumenta esību, Komisija būtu atzinusi, ka tā ir pilnībā informēta par novirzi un lielāko darba apjomu, ko sūdzības iesniedzējs paveicis saskaņā ar WP1. Sanāksmju protokoli, periodiskie progresa ziņojumi un Komisijas pieņemtie nodevumi bija pietiekami, lai informētu Komisiju par attiecīgajām ar darbu saistītajām maiņām. Tomēr Komisija pienācīgi neizanalizēja šos dokumentus. Tādējādi tā kļūdaini nolēma maksāt dažiem partneriem par darbu, ko viņi nekad nav darījuši un nekad nav pieprasījuši, un nemaksāja sūdzības iesniedzējam par papildu darbu, ko tas bija paveicis un pamatoti pieprasījis saskaņā ar WP1.

34. Pēc sniegtās informācijas analīzes ombuds uzskatīja, ka ir vajadzīga papildu informācija par šo sūdzības aspektu. Tādēļ Komisija tika aicināta sniegt atbildi uz šādu jautājumu:

*Vai Komisija, lūdzu, varētu komentēt sūdzības iesniedzēja argumentus, ka Komisija bija pienācīgi informēta (saskaņā ar Vispārīgo nosacījumu 22. panta 5. punktu) par darba maiņām saskaņā ar 1. darba programmu un par to, ka sūdzības iesniedzējs šajā sakarā ir paveicis lielāku darbu, izmantojot sanāksmju protokolus, progresa ziņojumus, finanšu dokumentus un tehnoloģiskās īstenošanas plānu?*

35. Papildatzinumā Komisija atkārtoja, ka pretēji Vispārīgo nosacījumu 22. panta 5. punktam darbuzņēmēji to neinformēja par novirzēm saistībā ar darbu.

36. Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Vispārīgo noteikumu 4. pantu, kurā koordinatoram ir noteikts pienākums iesniegt periodiskus ziņojumus, kuros ietverta informācija par darba gaitu, izmantotajiem resursiem, novirzēm no grafika un rezultātiem. Sanāksmju protokoli, periodiskie progresa ziņojumi, finanšu dokumentācija un tehnoloģiskās īstenošanas plāns tika pienācīgi iesniegti Komisijai. 4. pantā noteikts, ka "*ja Komisija nav sniegusi apsvērumus, projekta nodevumus (...) uzskata par apstiprinātiem divu mēnešu laikā pēc to saņemšanas*" . Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija būtu pārkāpusi savas procedūras, ja tā būtu pieņēmusi projekta noslēguma dokumentu, proti, tehnoloģiskās īstenošanas plānu, nepārbaudot katra atsevišķā projekta partnera veikto darbu. Komisija pieņēma visu attiecīgo projekta dokumentāciju, sākot ar sanāksmju protokoliem un beidzot ar tehnoloģiskās īstenošanas plānu.

37. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija nepareizi interpretējusi līguma 3. pantu, jo tajā noteiktā Kopienas ieguldījuma maksimālā summa neattiecās uz atsevišķām darba paketēm, bet gan uz līgumu kopumā.

*Ombuda novērtējums*

38. Ombuds vispirms norāda, ka saskaņā ar Līguma vispārīgo noteikumu 22. panta 5. punktu līgumslēdzēji ir pilnvaroti savā starpā pārvietot budžetu, kas norādīts paredzamo attiecināmo izmaksu indikatīvā sadalījuma tabulā, ar nosacījumu, ka: i) "tās*informē Komisiju par šādu nodošanu, parakstot nolīgumu, kas apstiprina, ka projekta darbības joma un dalības nosacījumi (..) nav būtiski mainīti* "; un ii) „kopējās*pārvietotās summas nepārsniedz 20 % no summas, kas saņēmējam piešķirta paredzamo attiecināmo izmaksu indikatīvā sadalījuma tabulā."*

39. Saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu koordinators bija atbildīgs par projekta administratīvo koordināciju. Konkrētāk, koordinatora uzdevums bija informēt Komisiju par "*pārvietojumiem budžetā, kas norādīti tabulā, par paredzamo attiecināmo izmaksu indikatīvo sadalījumu starp līgumslēdzējiem un starp kategorijām, kas veikti saskaņā ar šā pielikuma 22. panta 5. punktu pēc attiecīgo personu paziņošanas " .*

40. Saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 2. panta 2. punkta f) apakšpunktu līgumslēdzējiem bija "jāinformē*koordinators par pārvietojumiem budžetā, kas norādīti tabulā, par paredzamo attiecināmo izmaksu indikatīvo sadalījumu starp līgumslēdzējiem un kategorijām, tiklīdz tie ir veikuši šādus pārvietojumus saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 22. panta 5. punktā izklāstītajiem nosacījumiem".*

41. Ombuds ir rūpīgi pārskatījis 2000. gada 14. janvāra sanāksmes protokolu, kurā ietverts īss apraksts par darbu, kas sūdzības iesniedzējam bija jāveic saskaņā ar WP1. Saskaņā ar šo protokolu sūdzības iesniedzējam bija jāveic "ārēja*analīze (..) makrolīmenī katrā no trim valstīm"* un "jāveic*iekšējā analīze katrā valstī"* ar citu partneru palīdzību.

42. Saskaņā ar to nodevumu sarakstu, kas konsorcijam bija jāsagatavo saskaņā ar 1. darba programmu, sūdzības iesniedzējs bija atbildīgs tikai par "vajadzību*analīzes kopsavilkumu trijās valstīs, uz kurām attiecas eksperiments",* kas bija viens no četriem 1. darba programmas nodevumiem. Pārējie trīs darba programmas rezultāti bija vajadzību analīze, kas jāveic attiecīgajās trijās valstīs. Bija paredzēts, ka šo analīžu veikšana būs citu projekta partneru uzdevums. Tādējādi šķiet, ka sūdzības iesniedzējs patiešām ir veicis vairāk darba saskaņā ar 1. darba programmu, nekā sākotnēji bija paredzēts. Tomēr minētajā protokolā nav skaidri minēts fakts, ka citu projekta partneru paredzētais darbs tika nodots sūdzības iesniedzējam un ka budžets bija attiecīgi jākoriģē.

43. Ombude arī norāda, ka skaidra informācija par partneru novirzēm saistībā ar darbu 1. darba programmas ietvaros nav iekļauta arī ievadpiezīmēs par četriem 1. darba programmas nodevumiem, no kuriem visi četri, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, ir sagatavoti. Turklāt tas nav iekļauts tehniskās īstenošanas plānā sasniegto rezultātu aprakstā. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija tika pienācīgi informēta par novirzēm, kas saistītas ar darbu, izmantojot finanšu dokumentus, kurus Komisija apstiprināja un pieņēma. Tomēr sūdzības iesniedzējs nav sniedzis konkrētu atsauci uz konkrētu finanšu dokumentu, lai pamatotu savu apgalvojumu.

44. Tādējādi šķiet, ka projekta koordinators nav pietiekami informējis Komisiju par darbu un budžeta izmaiņām saskaņā ar 1. darba programmu, kā noteikts Vispārīgo nosacījumu 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā un 22. panta 5. punktā. Turklāt nav pierādījumu, kas liecinātu, ka sūdzības iesniedzējs būtu rakstījis projekta koordinatoram, informējot viņu par darba novirzēm saskaņā ar 1. darba programmu un lūdzot šo informāciju nosūtīt Komisijai, kā paredzēts iepriekš minētajā Vispārīgo nosacījumu 2. panta 2. punkta f) apakšpunktā.

45. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja viedokli, ka Komisija bija pienācīgi informēta par novirzēm saistībā ar darbu saskaņā ar 1. darba programmu un ka tā (tieši vai netieši) apstiprināja darba nodošanu starp projekta darba paketēm, nevar uzskatīt par pierādītu.

46. Tāpēc ombude uzskata par pamatotu Komisijas secinājumu par to, vai tā bija vai nebija pienācīgi informēta par ar darbu saistītiem pārvietojumiem saskaņā ar 1. darba programmu starp partneriem. Ņemot vērā šos apstākļus, Komisijas lēmums maksāt sūdzības iesniedzējam 100 % no paredzētajiem izdevumiem (EUR 35 500), bet ne sūdzības iesniedzēja pieprasīto lielāko summu (EUR 45 300), arī šķiet pamatots.

### B. Attiecībā uz WP7

*Ombudam iesniegtie argumenti*

Attiecībā uz veiktā darba grafiku (15. punkta a) apakšpunkts iepriekš)

47. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisijas lēmums atgūt no tā līdzekļus ir nepareizs, jo tajā nav ņemts vērā, ka attiecīgās izmaksas bija radušās, *pirms* bija skaidrs, ka demonstrācijas ēkas netiks būvētas.

48. Komisijas nostāju var apkopot šādi.

49. 2001. gada beigās un 2002. gada sākumā bija skaidrs, ka nav saņemta būvatļauja ēkām Apvienotās Karalistes teritorijā. 2002. gada jūnijā bija skaidrs, ka pastāv vairākas problēmas ar Francijas un Somijas objektiem; Vissvarīgākais ir tas, ka darbs pie kāda no tiem vēl nebija sācies. Bija skaidrs, ka bez līguma pagarināšanas darbus nevar pabeigt līgumā paredzētajā termiņā[\[5\].](#_ftn5){#_ftnref5} Visi darbuzņēmēji zināja, ka Komisijas pozitīvs lēmums par līguma pagarināšanu nav skaidrs. No 2002. gada 12. decembra koordinācijas sanāksmes izrietēja, ka būvdarbi nav notikuši.

50. Komisija 2003. gada 28. janvārī piekrita atbalstīt pagarinājuma pieprasījumu ar nosacījumu, ka administratīvās problēmas, kas saistītas ar visu objektu būvniecību (Apvienotajā Karalistē, Francijā un Somijā), tiks ātri atrisinātas. Bija skaidrs, ka līgumā paredzētos darbus nevar pabeigt bez attiecīgā pagarinājuma. Tolaik nebija jēgas veikt darbu pie projekta līdz brīdim, kad oficiāli tiks pieņemti līguma grozījumi, kas saistīti ar pagarināšanu. Tomēr sūdzības iesniedzējs turpināja veikt kādu darbu. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītās izmaksas saistībā ar šiem darbiem radās pēc tam, kad bija skaidrs, ka demonstrācijas ēkas netiks būvētas. Ņemot vērā šo faktu, nebija iespējams veikt apsekojumus par ēku iedzīvotājiem[\[6\];](#_ftn6){#_ftnref6} tāpēc bija nelietderīgi turpināt darbu pie to sagatavošanas. Tādēļ Komisija 2003. gada 5. jūnijā nosūtīja vēstuli par nolīguma darbības izbeigšanu. Šajā sakarā Komisija atzīmēja, ka nav jēgas pabeigt nodevumu, kam nebūtu vēlamās ietekmes, tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegts maksimālais Kopienas ieguldījums. Tādējādi Komisiju nevar saukt pie atbildības par sūdzības iesniedzēja lēmumu veikt darbības, kas nekur nenovestu. 2003. gada oktobrī Komisija informēja līgumslēdzējus par līguma izbeigšanu. Tā arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs to neinformēja par notiekošo darbu pirms galīgā ziņojuma iesniegšanas.

51. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskatīja, ka šī sūdzības iesniedzēja pirmā apgalvojuma daļa nav pamatota.

52. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izvirzīja šādus argumentus.

53. Sūdzības iesniedzējs nevarēja informēt Komisiju par notiekošo darbu līdz galīgā ziņojuma iesniegšanai, jo saskaņā ar Vispārīgo nosacījumu 2. un 4. pantu projekta koordinatora uzdevums bija nosūtīt Komisijai visus ar projektu saistītos dokumentus un saraksti. Tāpēc sūdzības iesniedzējs būtu pārkāpis līgumu un attiecīgās procedūras, ja tas būtu informējis Komisiju par visiem notiekošajiem darbiem.

54. Atbildot uz Komisijas komentāru, ka pēc problēmām ar projekta īstenošanu, sūdzības iesniedzējam vajadzēja zināt, ka ir ļoti maz ticams, ka darbs tiks turpināts vai pabeigts, sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka Komisija "*neieteica vai pat nedeva mājienu konsorcijam pārtraukt darbu 2002. gada vidū.* " Gluži pretēji, 2003. gada janvārī Komisija ieteica konsorcijam pieprasīt pagarinājumu par 9 mēnešiem un "*pat šajā brīdī Komisija neierosināja apturēt visu darbu pie projekta*". Oficiāls paziņojums par līguma atcelšanu tika sniegts 2003. gada 15. oktobrī. Sūdzības iesniedzējs pēc sava sprieduma nolēma pārtraukt darbu pie projekta 2003. gada 24. februārī, t. i., sešus mēnešus pirms projekta oficiālās atcelšanas.

55. Pēc sniegtās informācijas analīzes ombuds uzskatīja, ka attiecībā uz šo sūdzības aspektu ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Šajā nolūkā viņš lūdza Komisiju izteikties par šādu jautājumu.

*Ņemot vērā to, ka Komisija 2003. gada 28. janvārī, šķiet, piekrita atbalstīt lūgumu par projekta pagarināšanu un ka sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ir pārtraucis darbu pie projekta 2003. gada 24. februārī pēc savas iniciatīvas, vai Komisija, lūdzu, varētu precizēt, kad tieši sūdzības iesniedzējam būtu vajadzējis zināt, ka projekts netiks īstenots, un līdz ar to būtu vajadzējis pārtraukt darbu pie tā?*

56. Savā replikā Komisija atkārtoja, ka savā 2003. gada 28. janvāra vēstulē tā patiešām atbalstīja lūgumu pagarināt līgumu. Tomēr tas bija atkarīgs no nosacījuma, ka esošās administratīvās problēmas tiek ātri atrisinātas. Tā kā šis nosacījums nebija izpildīts, pagarinājums netika piešķirts un līgums tika izbeigts. Komisija atkārtoti pauda viedokli, ka sūdzības iesniedzējs zināja, ka nosacījumi darbu sākšanai attiecīgajās vietās nav izpildīti. Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 7. un 8. martā piedalījās koordinācijas sanāksmē, kurā, kā norādīts attiecīgajā protokolā, šīs problēmas jau bija zināmas. 2002. gada 10. jūnijā sūdzības iesniedzējs kopā ar visiem pārējiem līgumslēdzējiem zināja, ka iespēja pagarināt līgumu ir ļoti maza. Visi pārējie līgumslēdzēji rīkojās piesardzīgi un tajā laikā pārtrauca darbu pie projekta, izņemot dažus koordinēšanas un līgumu pārvaldības uzdevumus, kas nebija saistīti ar sūdzības iesniedzēju. Turklāt Komisija norādīja, ka 2002. gada decembrī bija acīmredzams, ka sūdzības iesniedzējs nebija pabeidzis citus darbus kā vien sagatavošanas darbus, kurus Komisija pieņēma un apmaksāja. 2003. gada janvārī joprojām bija skaidrs, ka nav jēgas veikt nekādus darbus, kamēr nav atrisinātas problēmas saistībā ar administratīvajām atļaujām visiem būvlaukumiem. Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir veicis darbu laikā, kad tas nebija saprātīgi.

57. Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav paskaidrojusi, kāpēc tā neizbeidza projektu 2001. gadā un kāpēc tā turpināja finansēt projektu nākamos divus gadus. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka netiek apstrīdēts, ka Komisija izbeidza līgumu tikai 2003. gada oktobrī, nevis agrāk, t. i., 2001. vai 2002. gadā.

58. Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz Vispārīgo noteikumu 7. panta 6. punktu, kurā noteikts, ka „galvenie*darbuzņēmēji attiecīgi rīkojas, lai atceltu vai samazinātu savas saistības, saņemot Komisijas vēstuli, ar kuru tie tiek informēti par līguma izbeigšanu (..)*„Paziņojums par līguma atcelšanu ir datēts ar 2003. gada 15. oktobri. Sūdzības iesniedzējs pārtrauca darbu pie projekta 2003. gada februārī.

59. Sūdzības iesniedzējs arī nepiekrita Komisijas apgalvojumam, ka "*visi pārējie līgumslēdzēji pārtrauca darbu jau 2002. gada 10. jūnijā*". Tā uzskata, ka līguma pagarināšana 2002. gada 10. jūnijā netika pieprasīta un ka Komisija 2002. gadā pat nenorādīja uz iespējamu līguma izbeigšanu tehnisku iemeslu dēļ. Turklāt nebija Komisijas 2002. gada 10. jūnija lēmuma. Šajā datumā konsorcijs rīkoja kārtējo ikgadējo sanāksmi, kurā partneri apsprieda problēmas saistībā ar Apvienotās Karalistes teritoriju. Pieprasījums pagarināt projektu tika iesniegts 2003. gada februārī pēc tikšanās Komisijas telpās Briselē, kas notika 2003. gada janvārī. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju tas bija brīdis, kad projekta partneri apturēja darbības, kas saistītas ar būvlaukumiem. Līdz tam laikam sūdzības iesniedzējs jau bija pabeidzis savu darbu un gaidījis Komisijas lēmumu.

Attiecībā uz faktiskajām un aplēstajām izmaksām (15. punkta b) apakšpunkts iepriekš)

60. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka visas tā izmaksas saistībā ar projektu bija faktiskās izmaksas un ka Komisijai saskaņā ar saviem noteikumiem bija jāatlīdzina sūdzības iesniedzējam šie izdevumi.

61. Komisija paskaidroja, ka tā varēja finansēt tikai projekta attiecināmās izmaksas. Tie ir definēti Vispārīgo noteikumu 22. un 23. pantā. Lai izmaksas būtu attiecināmas, tām bija jābūt "nepieciešamām" projektam. Komisija norādīja, ka izmaksu atlīdzināšana nekādā gadījumā nav automātiska jebkādu pieprasīto izmaksu segšana. Atbildīgajam tehniskajam darbiniekam vienmēr jānovērtē projekta īstenošanas izmaksu nepieciešamība. Komisija uzskata, ka "cita*pieeja būtu pretrunā pareizas finanšu pārvaldības principam, jo Komisijai būtu jāatzīst un jāatlīdzina visas faktiskās izmaksas, t. i., visas izmaksas, kas, kā apgalvo līgumslēdzējs, tam radušās".*

62. Komisija uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītās izmaksas ir tikai paziņojums par laiku, ko tas veltījis*uzdevumu izpildei, un ka sūdzības iesniedzējs " nav pierādījis pieprasītās faktiskās izmaksas*" . Nebija iespējams pozitīvi pārbaudīt apgalvojuma precizitāti, bet bija divi elementi, kas ļāva Komisijai pieņemt, ka apgalvojums ir pārspīlēts. Tie bija šādi: i) darba paketē bija paredzēts pabeigt daudz lielāku skaitu uzdevumu vienam un tam pašam budžetam, un lielākā daļa uzdevumu nekad netika veikti; un ii) salīdzinot iesniegto anketu kvalitāti ar citos līdzīgos gadījumos sagatavotajām anketām, izrādījās, ka sūdzības iesniedzējam bija vajadzīgs ļoti maz laika, lai tās sagatavotu.

63. Kā norādīts iepriekš 13. punktā, Komisija nolēma labticīgi pieņemt 20 % (EUR 9200) no 7. darba programmā paredzētajiem izdevumiem (EUR 46 000), "pieņemot, ka sūdzības iesniedzējs būtu varējis pavadīt attiecīgo laiku, plānojot darbību, ko tas pēc tam neizpildīja.

64. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izvirzīja šādus argumentus.

65. Visas projekta izmaksas bija "*nepieciešamas*" 2000., 2001., 2002. gadā un līdz 2003. gada 24. februārim. Par projektu atbildīgais tehniskais darbinieks nesniedza nevienu komentāru par nodevumiem vai finanšu prasībām 2000., 2001. vai 2002. gadā, un tam, ka sūdzības iesniedzējs nevarēja pabeigt darbu 2003. gadā, nebija nekāda sakara ar tā lomu projektā, bet tas bija saistīts tikai ar to, ka citi partneri nebija uzbūvējuši demonstrācijas ēkas.

66. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir pieļāvusi formālu kļūdu, apgalvojot, ka sūdzības iesniedzējs par WP7 pieprasīja EUR 46 000. Tā apgalvoja, ka tas skaidri norāda uz to, ka Komisija nav pienācīgi analizējusi finanšu dokumentus. Sūdzības iesniedzēja pieprasītā summa par WP7 faktiski bija 21 150 EUR; šī faktu kļūda nopietni iedragāja jebkura Komisijas veiktā aprēķina ticamību attiecībā uz apstiprinātajām izmaksām un atmaksāšanas pieprasījumiem. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka ir īstenojis aptuveni 49 % no darba, kas tam bija jāveic saskaņā ar 7. darba programmu, jo, pēc tā domām, socioloģisko apsekojumu izstrādei kopumā ir vajadzīgs vismaz tikpat ilgs laiks kā turpmākai salīdzinošai datu analīzei. Saskaņā ar WP7 paredzēto darbu apsekojumus un valsts analīzi bija paredzēts veikt citiem partneriem. Sūdzības iesniedzējam bija jāveic datu salīdzinošā analīze pēc tam, kad citi partneri bija sagatavojuši iepriekš minētos valstu ziņojumus, bet tas nevarēja to izdarīt no sūdzības iesniedzēja neatkarīgu iemeslu dēļ. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas secinājums pieņemt tikai 20 % no paredzētajiem izdevumiem bija pilnīgi patvaļīgs.

67. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija nav sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka tās apstiprināto izmaksu un atlīdzināmo summu aprēķini ir balstīti uz "*faktiskajām* ", nevis "*aplēstajām* " izmaksām. Piemēram, Komisija atzina, ka sūdzības iesniedzējam bija jāpiedalās sanāksmēs ar citiem līgumslēdzējiem un jāpavada noteiktas dienas ceļā, bet neatsaucās *ne uz vienu skaitli saistībā ar šiem izdevumiem, ne uz to, kā tie tika aprēķināti attiecībā pret pieņemto* summu EUR 9200 apmērā. Jāatzīst, ka šīs ceļa izmaksas bija reālas un bija pienācīgi iegrāmatotas Komisijas finanšu pārskatos. Tāpēc sūdzības iesniedzējs atkārtoja, ka Komisijai būtu vajadzējis pieņemt attiecīgās izmaksas, kas tam radušās saistībā ar nodevumiem, ceļa izdevumiem un netiešajām izmaksām (pieskaitāmās izmaksas).

68. Sūdzības iesniedzējs stingri nepiekrita Komisijas secinājumam, ka nav iespējams pozitīvi pārbaudīt apgalvojuma precizitāti, un norādīja, ka Vispārīgo nosacījumu 25. pantā ir skaidri paskaidrots, kā būtu bijis jānosaka izmaksu pamatojums.

69. Pēc sniegtās informācijas analīzes ombuds uzskatīja, ka attiecībā uz šo sūdzības daļu ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana. Tādēļ viņš lūdza Komisiju atbildēt uz šādiem jautājumiem:

*Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nepiekrita Komisijas viedoklim, ka "nebija iespējams pozitīvi pārbaudīt apgalvojuma precizitāti", ko tā iesniedza. Vai Komisija, lūdzu, varētu to komentēt?*

*Vai Komisija varētu komentēt arī sūdzības iesniedzēja apsvērumu, ka Komisija ir pieļāvusi formālu kļūdu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu? Vai šajā kontekstā Komisija, lūdzu, varētu komentēt neatbilstības starp sūdzības iesniedzēja un Komisijas sniegtajiem skaitļiem?*

70. Savā turpmākajā atzinumā Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja finanšu prasījums bija paziņojums par to, cik cilvēkstundu tas iztērējis projektam. Komisija varēja pārbaudīt prasību tikai *ex post.* Lielākā daļa pieprasītā darba bija balstīta uz sūdzības iesniedzēja darbinieku darba laiku, un nebija apstiprinātu darba laika uzskaites tabulu, rēķinu vai citu elementu, uz kuru pamata Komisija varētu pārbaudīt faktiskos izdevumus. Tāpēc Komisija pieprasīto darba slodzi varēja novērtēt, tikai pamatojoties uz iesniegto darbu un līguma darba programmā iekļautajām aplēsēm.

71. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvoto darbu Komisija norādīja, ka no sūdzības iesniedzēja iesniegtās anketas izriet, ka visi tās izstrādātie jautājumi ir vispārīgi, izņemot vienu (003. jautājums). Darba pievienotajai vērtībai bija jābūt anketu interpretācijā, tiklīdz bija saņemtas visas atbildes. Acīmredzot neviens nekad nav aizpildījis anketas, jo nebija neviena, kas tās saņemtu. Līdz ar to nebija jēgas par to pieprasīt ar darbu saistītus izdevumus. Komisija uzskata, ka apgalvojums par 423 cilvēkstundām ir pilnīgi nepieņemams.

72. Attiecībā uz aprēķiniem Komisija apgalvoja, ka tā nav pieļāvusi formālu kļūdu, jo tā bija piekritusi maksāt sūdzības iesniedzējam vienreizēju maksājumu par sagatavošanas darbiem, kas veikti saskaņā ar 7. darba programmu. Kas attiecas uz pārējo darbu, nebija pierādījumu, ka tas ir paveikts.

73. Turpmākajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atkārtoja, ka Komisija projekta ietvaros veiktā darba novērtējumā neizmantoja faktiskās izmaksas, bet tā vietā paļāvās uz aplēsēm. Nebija skaidrs, kā Komisija varēja aplēst, ka sūdzības iesniedzēja darbs atbilst 20 % no WP7 vērtības, neņemot vērā sertificētās darba laika uzskaites lapas.

74. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz Vispārīgo nosacījumu 23. un 25. pantu, kuros noteikti līgumslēdzēju pienākumi un veids, kādā Komisijai būtu jāīsteno kontrole.

23. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

"*Visam līgumā paredzētajam darba laikam jābūt reģistrētam visā projekta darbības laikā vai -- koordinatora gadījumā -- ne vēlāk kā divus mēnešus pēc projekta darbības beigām, un tas vismaz reizi mēnesī jāapliecina par darbu atbildīgajai personai, ko izraudzījies darbuzņēmējs (...), vai darbuzņēmēja pienācīgi pilnvarotam atbildīgajam finanšu darbiniekam.*"

25. pants ir formulēts šādi:

„Attaisnotās*izmaksas atlīdzina, ja darbuzņēmējs tās pamato. Šajā nolūkā līgumslēdzējs regulāri un saskaņā ar tās valsts parastajām grāmatvedības konvencijām, kurā tas veic uzņēmējdarbību, uztur projekta pārskatus un attiecīgu dokumentāciju, lai pamatotu un attaisnotu jo īpaši izmaksas un laiku, kas norādīts tā pārskatos. Šai dokumentācijai jābūt precīzai, pilnīgai un efektīvai."*

75. Sūdzības iesniedzējs stingri nepiekrita Komisijas secinājumam, ka tam nav sertificētu darba laika uzskaites lapu. Tas apgalvoja, ka tā darba laika uzskaites lapas saskaņā ar Komisijas noteikumiem ir apliecinājusi par darbu atbildīgā persona un pienācīgi pilnvarots finanšu darbinieks. Sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka tas pilnībā pilda savas saistības saskaņā ar līgumu un saglabā sertificētas darba laika uzskaites lapas, kuras Komisija būtu varējusi pārbaudīt jebkurā brīdī, projekta laikā un pēc tā. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija ir izvēlējusies nepārbaudīt projekta partneru apstiprinātās darba laika uzskaites lapas. Komisija atteicās to darīt pat tad, kad sūdzības iesniedzējs to īpaši lūdza 2005. gadā. Tādējādi Komisija bija izvēlējusies balstīt savu lēmumu uz aplēsēm bez skaidriem noteikumiem un bez pienācīgas un savlaicīgas salīdzinošās izvērtēšanas. Tā pat neņēma vērā projekta sanāksmju īpašos ceļa izdevumus, kas tika dokumentēti ar lidojuma un vilciena biļetēm. Komisijas kopējā aplēse bija ātrs risinājums, kas faktiski gan absolūtā, gan relatīvā izteiksmē sodīja mazāko konsorcija partneri, t. i., sūdzības iesniedzēju.

76. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija apstiprināja, ka tā var novērtēt darba slodzi, tikai pamatojoties uz sasniedzamajiem rezultātiem un aplēsēm, kas iekļautas darbuzņēmēja darba programmā. Tādējādi Komisija apstiprināja, ka tā izmantoja aplēstās izmaksas, nevis faktiskās izmaksas, kas radušās projekta īstenošanas laikā. Tomēr faktiskās izmaksas bija vienīgais juridiskais pamats, lai Komisija pieņemtu izmaksas[\[7\].](#_ftn7){#_ftnref7} Šī iebilduma galvenais iemesls bija tas, ka Komisija nepiemēroja noteikumus par faktiskajām izmaksām.

77. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija savā sākotnējā atzinumā par sūdzību ir pieļāvusi faktu kļūdu, apstiprinot, ka sūdzības iesniedzējs bija pieprasījis EUR 46 000 par 7. darba programmu un ka šī summa bija "lielāka*par kopējo summu, kas paredzēta gadījumā, ja viss darbs tiktu veikts".* Turpmākajā atzinumā Komisija nepaskaidroja savas iepriekšējās aprēķina kļūdas.

78. Darbs, ko sūdzības iesniedzējs veica saskaņā ar 7. darba grupu,*netika "salīdzinoši izvērtēts"* Komisijas procedūrās paredzētajā termiņā. Piecus gadus pēc projekta slēgšanas Komisija mēģināja sākt debates par sūdzības iesniedzēja darba kvalitāti, t. i., par konkrētiem jautājumiem anketā, ko sūdzības iesniedzējs izstrādāja saskaņā ar 7. darba programmu. Ja Komisijai bija bažas par anketas saturu, tai bija 60 dienas, nevis pieci gadi, lai tās izteiktu. Šo 60 dienu laikā Komisija būtu varējusi noraidīt metodoloģisko darbu saskaņā ar WP7, bet tā to nedarīja.

*Ombuda novērtējums*

79. Ombuds vispirms norāda, ka saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisija var izbeigt līgumu "*tādu svarīgu tehnisku vai ekonomisku iemeslu dēļ, kas būtiski ietekmē projektu (...)* " Šajā gadījumā saskaņā ar Vispārīgo noteikumu 7. panta 6. punktu Kopienas finansiālais ieguldījums sedz "*attaisnotās izmaksas, kas saistītas ar Komisijas apstiprinātajiem projekta nodevumiem* " un "*attaisnotās izmaksas, kas labticīgi radušās*" pirms līguma izbeigšanas dienas.

80. Ombuds saprot, ka līguma izbeigšanas dēļ 7. darba programmas ietvaros netika pabeigti nodevumi. Tas bija tāpēc, ka demonstrācijas mājas netika uzceltas. Līdz ar to tajos nedzīvoja neviens iedzīvotājs, un tāpēc nebija iespējams veikt socioloģiskus pētījumus[\[8\].](#_ftn8){#_ftnref8} Saskaņā ar iepriekš minēto 7. panta 6. punktu ombudam būtu jācenšas noteikt, vai, turpinot darbu pie projekta laikā no 2002. gada jūnija līdz 2003. gada februārim, sūdzības iesniedzējam radušās izmaksas bija "*labticīgas* " un vai tās bija "*atbilstīgas*" projektam.

Par labticības jautājumu

81. Komisija apgalvoja, ka partneri, rīkojoties labticīgi, jau bija izbeiguši darbu pie projekta 2002. gada jūnijā pēc konsorcija sanāksmes, kas notika 2002. gada 10. jūnijā. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita un norādīja, ka partneri faktiski turpināja strādāt vismaz līdz 2003. gada februārim, kad tika iesniegts pieprasījums pagarināt projektu. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka tas pārtrauca darbu pie projekta 2003. gada 24. februārī un ka tādēļ visas tā izmaksas radās, pirms Komisija oficiāli atcēla projektu.

82. Ombuds uzskata, ka saskaņā ar Vispārīgo nosacījumu 7. panta 6. punktu (skat. iepriekš 58. punktu) projekta partneriem, tostarp sūdzības iesniedzējam, patiešām nebija formāla pienākuma pārtraukt darbu pie projekta pirms tā oficiālas atcelšanas (2003. gada 15. oktobrī), pirms kuras Komisija bija nosūtījusi vēstuli par projekta izbeigšanu (2003. gada 5. jūnijā).

83. Tomēr ombuds ir rūpīgi izanalizējis projekta partneru sanāksmju protokolus un atzīmē, ka 2002. gada 10. jūnija sanāksmē bija skaidrs, ka "*projekts \[* *atkal\] nav saņēmis plānošanas apstiprinājumu " attiecībā uz* Apvienotās Karalistes teritoriju un ka tiks iesniegta pārsūdzība par lēmumu atteikt plānošanas atļauju. Bija paredzēts, ka pārsūdzības process ilgs vairākus mēnešus, un Apvienotās Karalistes partneris paturēja tiesības izstāties no projekta, ja pārsūdzība izrādītos nesekmīga. Tika apsvērta iespēja lūgt pagarināt līgumu, ņemot vērā grūtības saistībā ar Apvienotās Karalistes teritoriju. Tomēr tika atzīmēts, ka līguma pagarināšanas pieprasīšana ir "*ļoti ilga procedūra, un nav pārliecības, ka tā izdosies* ". Attiecībā uz Francijas un Somijas objektu būvniecību tika secināts, ka pagarinājums "*nav obligāts, bet varētu būt elpa*" tiem. Partneri principā vienojās pieprasīt līguma pagarināšanu, bet nolēma nogaidīt sešus mēnešus pirms oficiāla lēmuma pieņemšanas. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pagarinājums par 6--9 mēnešiem būtu labāks nekā pagarinājums par 12 mēnešiem.

84. 2002. gada 12. decembra sanāksmes protokolā tika atzīmēts, ka gan Francijas, gan Somijas objektiem*tagad*ir paredzēts*" pagarinājums par deviņiem mēnešiem*" un ka Apvienotās Karalistes teritorijai ir nepieciešams pagarinājums par 12 mēnešiem. Projekta partneri nolēma tikties ar Komisiju, lai apspriestu iespējamo saziņas paplašināšanu. Nākamajā sanāksmē, kas notika 2003. gada 28. janvārī, tika panākta oficiāla vienošanās lūgt Komisijai pagarinājumu.

85. Tomēr Komisijas veiktā līguma pagarināšana, kas tika apspriesta jau 2002. gada jūnijā, nebūt nebija droša. Tāpēc ombuds uzskata, ka projekta partneriem bija jābūt piesardzīgiem, pirms tiem radās papildu izdevumi par projektu, jo tā veiksmīga pabeigšana vairs nebija droša. Būtu jāņem vērā fakts, ka liela daļa no sūdzības iesniedzēja turpmākajiem darbiem, šķiet, ir bijusi atkarīga no demonstrācijas māju būvniecības un ka nevienā no šīm vietām nav sākta būvniecība. Sūdzības iesniedzējs pareizi apgalvoja, ka tajā brīdī, proti, 2002. gada vidū, netika apspriesta projekta atcelšana, kas notika tikai 2003. gada oktobrī. Tomēr projekta veiksmīga īstenošana bija neapšaubāmi apšaubāma jau 2002. gada jūnijā. Tāpēc sūdzības iesniedzējam bija rūpīgi jāapsver, vai tiešām bija lietderīgi turpināt darbu, ņemot vērā iespēju, ka problēmas netiks atrisinātas un projekts netiks īstenots.

86. Tomēr ombuds uzskata, ka nav jāizlemj, vai Komisijas ierosinājums, ka sūdzības iesniedzējs, turpinot darbu pēc 2002. gada otrā pusgada, nav rīkojies godprātīgi, ir pamatots. Nešķiet, ka Komisija būtu noraidījusi visas izmaksas, kas sūdzības iesniedzējam radušās pēc 2002. gada vidus. Tā vietā tā pieņēma daļu no izmaksām, ko bija deklarējis sūdzības iesniedzējs. Jautājums par to, vai pieeja, kas izmantota, lai aprēķinātu pieņemamo summu, bija pareiza, ir aplūkots turpmāk (sk. 87. un turpmākos punktus).

Par izmaksu attiecināmību

87. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem argumentiem, ombuds saprot, ka viens no galvenajiem šajā lietā apstrīdētajiem jautājumiem ir tas, vai Komisija varēja pamatot savu lēmumu ar salīdzinājumu starp paredzēto darbu un darbu, ko sūdzības iesniedzējs faktiski paveicis saskaņā ar WP7, un pieņemt tikai daļu no pieprasītajām izmaksām, vai arī tai bija jāveic sūdzības iesniedzēja darba detalizēta revīzija.

88. Kā minēts šī sprieduma 22. punktā, ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt līgumu lietās, noteikti ir ierobežots. Tādējādi viņš tikai mēģinās pārbaudīt, vai Komisija ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savu nostāju.

89. Ombuds norāda, ka Komisijas lēmums pieņemt daļu no sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem izdevumiem, pamatojoties uz pabeigtā darba un paredzētā darba salīdzinājumu, tika pieņemts, kad bija skaidrs, ka projekta īstenošana nav izdevusies. Ir arī skaidrs, ka saskaņā ar WP7 netika sagatavoti nodevumi un ka tika veikti tikai daži sagatavošanas darbi. Komisija piekrita apmaksāt iepriekš minēto sagatavošanas darbu, lai gan darbs saskaņā ar minēto darba programmu acīmredzami nebija pabeigts. Ombuds uzskata, ka Komisijas lēmums atlīdzināt sūdzības iesniedzējam par sagatavošanas darbu saskaņā ar 7. darba programmu (t. i., par anketu izstrādi), veicot vispārēju novērtējumu par darbu, kas veikts *saistībā ar paredzēto darbu,* bija likumīgs.

90. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka darbu nevarēja pabeigt, jo pārējie līgumslēdzēji nebija uzcēluši mājas, ombuds norāda, ka saskaņā ar Vispārīgo nosacījumu 6. panta 3. punktu Kopienu nevar saukt pie atbildības par to līgumslēdzēju darbību vai bezdarbību, kas iesaistīti attiecīgā līguma izpildē[\[9\].](#_ftn9){#_ftnref9}

91. Attiecībā uz faktiski apstiprināto summu ombuds norāda, ka Komisija secināja, ka 423 cilvēkstundu pieprasījums anketu izstrādei nebija pamatots. Tā uzskatīja, ka tā var pieņemt tikai 20 % no kopējās summas, kas paredzēta saskaņā ar 7. darba programmu (ieskaitot pieskaitāmās izmaksas un ceļa izdevumus). Sūdzības iesniedzējs nepiekrita iepriekš minētajam secinājumam un uzskatīja, ka darbs, ko tas bija paveicis saskaņā ar 7. darba programmu, bija aptuveni 49 %[\[10\].](#_ftn10){#_ftnref10} Tā pieprasīja atsevišķi atlīdzināt ceļa un uzturēšanās izdevumus.

92. Ombuds norāda, ka puses nav vienisprātis par to, cik lielu procentuālo daļu no sūdzības iesniedzēja pieprasītajiem izdevumiem Komisijai būtu vajadzējis pieņemt. Tomēr, ņemot vērā Komisijas izvirzītos argumentus, lai pamatotu savu lēmumu pieņemt tikai 20 % (EUR 9200) no kopējās summas, kas paredzēta saskaņā ar WP7, ombuds uzskata, ka Komisija ir sniegusi pamatotu un saskaņotu savas pieejas izklāstu.

93. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja pirmais apgalvojums, proti, ka Komisija ir nepareizi nolēmusi atgūt sūdzības iesniedzējam izmaksātos līdzekļus, nav pierādīts.

### C. Par sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu

94. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija sākotnēji tam nav sniegusi pilnīgu informāciju par iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā var iesniegt šo lietu Pirmās instances tiesā. Komisija atzina, ka tā nav minējusi iespēju iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam, un piekrita, ka tā būtu varējusi būt pilnīgāka informācijā par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

95. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka ir apmierināts ar Komisijas atzinumu, ka tā nav minējusi iespēju iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam.

*Ombuda novērtējums*

96. Ņemot vērā to, ka Komisija ir atzinusi, ka iespēja iesniegt sūdzību Eiropas Ombudam nav viens no sūdzības iesniedzējam pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un to, ka sūdzības iesniedzējs ir paudis gandarījumu par to, ka Komisija ir atzinusi minēto trūkumu, ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana attiecībā uz šo sūdzības aspektu nav nepieciešama.

### D. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu

97. Komisija saglabāja savu nostāju attiecībā uz atgūšanas lēmumu.

98. Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu prasību un lūdza ombudu pieprasīt Komisijai samaksāt neto atlikumu 44 984,18 EUR apmērā par labu ombudam.

*Ombuda novērtējums*

99. Ņemot vērā iepriekš 46. un 93. punktā izdarītos secinājumus, sūdzības iesniedzēja prasība ir jānoraida.

### E. Secinājumi

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu un ar to saistīto apgalvojumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2008. gada 15. decembrī

*** ** * ** ***

[\[1\]](#_ftnref1){#_ftn1} Šī vēstule ir datēta ar 2005. gada 2. septembri, bet tika nosūtīta tikai 2005. gada 5. septembrī.

[\[2\]](#_ftnref2){#_ftn2} Eiropas labas administratīvās prakses kodekss ir pieejams Eiropas Ombuda tīmekļa vietnē: [http://www.ombudsman.europa.eu.](/)

[\[3\]](#_ftnref3){#_ftn3} Sūdzības iesniedzēja minētā summa, proti, EUR 36 250,74, nedaudz atšķiras no summas, ko Komisija, šķiet, ir atguvusi, proti, EUR 36 250,54.

[\[4\]](#_ftnref4){#_ftn4} Līguma 3. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

„Kopiena finansē projekta attaisnotās izmaksas saskaņā ar paredzamo attaisnoto izmaksu indikatīvā sadalījuma tabulu pēc šā līguma parakstīšanas, nepārsniedzot EUR 600 000,00 (seši simti tūkstoši euro)."

[\[5\]](#_ftnref5){#_ftn5} Bija paredzēts, ka līguma termiņš būs 48 mēneši, sākot no 2000. gada 1. janvāra.

[\[6\]](#_ftnref6){#_ftn6} Apsekojumu mērķis bija a *posteriori* novērtēt mājokļu piemērotību un to īrnieku vai īpašnieku apmierinātības pakāpi. Šajā nolūkā bija jāizstrādā visām trim valstīm kopīga interviju sistēma (kas sastāv no trim turpmākām intervijām) un pēc tam jāpielāgo katrai valstij.

[\[7\]](#_ftnref7){#_ftn7} Atsauce uz "*faktiskajām izmaksām*" ir izdarīta Vispārīgo noteikumu 23. pantā (tiešās izmaksas) un 24. pantā (netiešās izmaksas). Attiecināmās izmaksas bija abos iepriekš minētajos pantos noteiktās izmaksas, kas atbilst arī vispārīgajiem attiecināmo izmaksu principiem, kuri izklāstīti Vispārīgo noteikumu 22. pantā.

[\[8\]](#_ftnref8){#_ftn8} Saskaņā ar detalizētu projekta aprakstu saskaņā ar 7. darba programmu bija jāsagatavo trīs nodevumi (L19, L20 un L21). Šie rezultāti bija apsekojumi, kurus bija paredzēts veikt trijās dažādās valstīs.

[\[9\]](#_ftnref9){#_ftn9} Līguma 6. panta 3. punkts ir formulēts šādi: "Kopienu*nevar saukt pie atbildības par darbībām un bezdarbību, ko veikuši līgumslēdzēji, kuri izpilda šo līgumu (...)*"

[\[10\]](#_ftnref10){#_ftn10} Kā norādīts sūdzības iesniedzēja 2005. gada 20. maija vēstulē.