Noslēguma vēstule

1. Sūdzības iesniedzējs ir pārstāvis tirdzniecības asociācijai X, kas rīkojās viena tās dalībnieka, uzņēmuma Y, vārdā. Abi uzņēmumi ir reģistrēti valstī A. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Y ražo, pārdod un eksportē olas gan lietošanai pārtikā, gan pārtikas ražošanai. 2005. gada septembrī ģimene no valsts B saslima ar salmonellu. Tās apgalvoja, ka tas ir saistīts ar majonēzes patēriņu, ko ražojis vietējais ražotājs, izmantojot olas no Y. Pēc tam gan A, gan B pārtikas nekaitīguma iestādes uzsāka izmeklēšanu. Šo izmeklēšanu rezultātā Y produktu ražošana un eksports tika apturēts. Tomēr 2005. gada 26. septembrī A Pārtikas nekaitīguma aģentūra secināja, ka slimības uzliesmojums nav radies no Y. Arī šis uzņēmums pats veica vairākas pārbaudes, kas ļāva izdarīt tādu pašu secinājumu. 2005. gada oktobrī līdzīgs incidents notika B, un tā rezultātā gan A, gan B iestādes ieviesa jaunu brīdinājumu veselības jomā. Oktobra beigās A iestādes apliecināja, ka Y veselības stāvoklis ir atbilstošs un ka ar tā produkciju nav saistītas veselības problēmas. Pēc tam A iestādes sazinājās ar saviem kolēģiem B, nosūtot viņiem vairākas zinātniskas analīzes, kas, šķiet, liecināja, ka Y produkti neapdraud cilvēku veselību. Neraugoties uz šo informāciju, brīdinājums par ietekmi uz veselību attiecībā uz tā produktiem netika atcelts B daļā.

2.         2006. gada 25. janvārī X iesniedza Eiropas Komisijai divas sūdzības, apgalvojot, ka veids, kādā gan A, gan B iestādes bija izskatījušas apgalvotās sūdzības par Y veselību, bija nepareizs. Komisijas dienesti 2006. gada 4. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka neplāno uzsākt pārkāpuma procedūru saistībā ar šīm lietām, un ierosināja tās slēgt.

Pieprasījuma priekšmets

3.         Ņemot vērā Komisijas nostāju, sūdzības iesniedzējs 2007. gada 25. maijā iesniedza sūdzību ombudam, apgalvojot, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa abas sūdzības un nav apmierinoši izmeklējusi situāciju. Tāpat sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir izdarījusi nepamatotu spiedienu uz A atbildīgajām iestādēm, lai novērstu to iejaukšanos šajā lietā.

4.         Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam iesniedza šādu apgalvojumu un prasību:

Apgalvojums:

Komisija nebija pienācīgi izskatījusi viņa sūdzības.

Pamatojot šo apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija:

a) ignorēja X iesniegtos dokumentus, jo īpaši tos, kas attiecas uz Y atbilstību attiecīgajiem A sanitārajiem standartiem;

b) nav sazinājies ar B iestādēm;

c) savlaicīgi neinformēja sūdzības iesniedzēju par lietas virzību;

d) nav pieprasījis par Regulas (EK) Nr. 178/2002 par pārtikas nekaitīgumu piemērošanu atbildīgo dienestu iejaukšanos; un

e) neļāva Pārtikas nekaitīguma aģentūrai A iejaukties šajā lietā.

Prasījums:

Komisijai būtu jāpārskata sava nostāja attiecībā uz viņa sūdzībām.

Pieprasījums

5.         Ombuds 2007. gada 30. jūlija vēstulē uzsāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu un prasību, lūdzot Komisiju iesniegt atzinumu līdz 2007. gada 30. novembrim. Komisija 2007. gada 11. decembrī iesniedza atzinumu angļu valodā. Sūdzības iesniedzējam 2007. gada 21. decembrī tika nosūtīts tulkojums A valodā, un tas 2008. gada 19. februārī nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas atzinumu.

OMBUDSMAN analīze un secinājumi

A. Par to, ka Komisija esot nepareizi izskatījusi sūdzības 2006/4171 un 2006/4172

Ombudam iesniegtie argumenti

6.         Komisija 2007. gada 11. decembra atbildē uzskatīja, ka attiecīgās sūdzību lietas tika pienācīgi izskatītas un ka sūdzības iesniedzējs tika regulāri informēts par izmeklēšanu.

7.         Komisija atsaucās uz savu oficiālo X sūdzību izskatīšanu un saziņu ar sūdzības iesniedzēju. Sākotnējās sūdzības 2006. gada 16. janvārī tika nosūtītas Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātam (ĢD ENTR), kas pēc tam 2006. gada 31. janvārī tās pārsūtīja Lauksaimniecības ģenerāldirektorātam (ĢD AGRI) un, visbeidzot, Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātam (ĢD SANCO) 2006. gada martā. Sūdzības tika reģistrētas 2006. gada 10. februārī. ĢD AGRI 2006. gada 17. februārī informēja sūdzības iesniedzēju par viņa sūdzību nodošanu ĢD ENTR. Pēc sūdzības iesniedzēja lūguma Veselības un patērētāju ģenerāldirektorātam 2006. gada 14. martā notika sanāksme. Komisija savam atzinumam pievienoja visas sarakstes ar sūdzības iesniedzēju kopijas.

8.         SANCO ĢD 2006. gada 4. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka, tā kā nav iespējams pierādīt ES tiesību aktu pārkāpumu, tā dienesti ierosinās Komisijai izbeigt abas sūdzības. Viņam tika noteikts četru nedēļu standarta termiņš, lai iesniegtu jebkādu jaunu informāciju, kas pierāda, ka Savienības tiesību pārkāpums faktiski ir noticis. Ar 2006. gada 19. decembra vēstuli, kas tika atzīta 2007. gada 8. janvārī, sūdzības iesniedzējs norādītajā termiņā iesniedza jaunus pierādījumus. Līdz ar to pārkāpuma lieta netika slēgta, dodot laiku pārbaudīt jaunos elementus. Tomēr 2007. gada jūlijā pēc jauno elementu izvērtēšanas sūdzības iesniedzēju informēja, ka Komisijas dienesti ierosinās lietu slēgt.

9.         Attiecībā uz lietas būtību Komisija vispirms aprakstīja faktus un tās dienestu juridisko nostāju. Tā paskaidroja, ka 2005. gada beigās B atteicās importēt olas no A vairāku saindēšanās ar salmonellām gadījumu dēļ, ko saskaņā ar B iestāžu sniegto informāciju izraisīja īpaša Y izcelsmes olu partija. Attiecīgi B iestādes ieviesa ātrās brīdināšanas sistēmu pārtikas un barības jomā (RASFF). Pēc tam Y sazinājās ar X, kas nosūtīja Komisijai sūdzību pret A un B iestādēm. X apgalvoja, ka, tā kā šī konkrētā nozare vēl nav saskaņota Kopienas līmenī, B bija pienākums pieņemt olas, kas atbilst attiecīgajiem tiesību aktiem lietā A. X iebilda, ka A iestādes nav atbalstījušas tā biedra prasības pret B iestādēm.

10.      Komisija norādīja, ka saskaņā ar dokumentiem, kas pievienoti sūdzības iesniedzēja 2006. gada 17. maija vēstulei, B pieprasīja, lai olu ražotāji A piemērotu tādas pašas procedūras pret salmonellu, kādas bija spēkā B attiecībā uz valsts produkciju. B apgalvoja, ka nav zinātnisku pierādījumu tam, ka pasākumi, ko pašlaik piemēro ražotājs A, būtu efektīvi sabiedrības veselības aizsardzībai. Vienīgais visaptverošais ES zinātniskais pētījums par šo jautājumu atklāja, ka ļoti nelielu daļu saimniecību B zonā ir skārusi slimība, savukārt A zonā šī procentuālā daļa bija vairāk nekā desmit reizes lielāka. Komisija uzsvēra, ka, tā kā šī joma vēl nav saskaņota Kopienas līmenī, B ir nolēmis izmantot piesardzības principu, kas noteikts Regulas (EK) 178/2002 [1] 7. pantā un EK līguma 30. pantā, kurā noteikti izņēmumi no preču brīvas aprites principa. Komisija neapstrīdēja iestāžu nostāju lietā B, jo tā bija balstīta uz to, ko Komisija uzskatīja par atbilstošu riska novērtējumu. Komisija 2007. gada 18. jūlija vēstulē darīja zināmu šo nostāju sūdzības iesniedzējam.

11.      Komisija arī paskaidroja, ka šajā gadījumā piemērojamie Kopienas tiesību akti ir Regula (EK) Nr. 2160/2003 par salmonellas un līdzīgu aģentu kontroli [2]. Ar regulu ievieš pakāpeniskas salmonellas kontroles programmas, kurās izklāstīti vairāki olu uzraudzības pasākumi. Tomēr šie pasākumi stāsies spēkā tikai 2009. gada decembrī. Līdz minētajam datumam dalībvalstīm ir atļauts piemērot valsts pasākumus. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā juridisko situāciju un lietas faktus, tai nevajadzētu apstrīdēt B valdības nostāju. Tā arī norādīja, ka Pārtikas nekaitīguma aģentūra A lietā nav apšaubījusi ne B iestāžu lēmumu, ne rīcību.

12.      Attiecībā uz katru no sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem Komisija atbildēja šādi.

Visi X iesniegtie dokumenti tika atzīti un rūpīgi izvērtēti tās dienestos.

b) Tā pastāvīgi sazinājās ar attiecīgo dalībvalstu iestādēm. Šajā konkrētajā gadījumā Komisijas dienestiem bija zināma B iestāžu nostāja, jo minētās iestādes 2006. gada 12. aprīlī bija nosūtījušas sūdzības iesniedzējam vēstuli. Turklāt Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorāts uzturēja biežus kontaktus ar abu attiecīgo dalībvalstu iestādēm Pārtikas aprites un veselības pastāvīgajā komitejā un citās darba grupās.

c) Tā rīkojās saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem, jo īpaši Labas administratīvās prakses kodeksu [3] un Komisijas paziņojumu par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem [4]. Tai nebija pienākuma sīki informēt sūdzības iesniedzēju par katru darbību, kas veikta saistībā ar notiekošo izmeklēšanu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem tai ir tikai pienākums informēt sūdzības iesniedzēju par pieņemtajiem lēmumiem.

d) A iestādes neatbalstīja sūdzības iesniedzēja prasības pret B; tās sadarbojās gan ar B iestādēm, gan ar Komisijas dienestiem saistībā ar pašreizējo RASSF brīdinājumu, kā noteikts attiecīgajos tiesību aktos. Komisija arī noliedza, ka tā būtu liegusi A iestādēm iejaukties. Sūdzības iesniedzējs patiešām bija informējis Komisiju par abu attiecīgo dalībvalstu iestāžu divpusējo sanāksmju raksturu. Komisija nevienā posmā neiejaucās šajās diskusijās.

13.      Komisija arī paskaidroja, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) nevarēja iejaukties šajā lietā, jo, kā aprakstīts Regulā (EK) Nr. 178/2002, EFSA uzdevums ir sniegt zinātniskas konsultācijas un atbalstu Kopienas iestādēm un dalībvalstīm jomās, kas ietekmē pārtikas un barības nekaitīgumu, un veicināt cilvēku dzīvības un veselības augsta līmeņa aizsardzību iekšējā tirgus darbības kontekstā. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā no abām iesaistītajām dalībvalstīm pieejamo informāciju, nebija iemesla pieprasīt papildu zinātniskos datus no EFSA. Tādējādi tika uzskatīts, ka pamatpētījums par salmonellas izplatību, ko EFSA veica no 2004. līdz 2006. gadam un kas bija pieejams Veselības un patērētāju ģenerāldirektorātam sūdzību izskatīšanas laikā, sniedz pietiekamu informāciju.

14.      Komisija uzsvēra, ka, izskatot abas X iesniegtās sūdzības, tās dienesti ievēroja Labas administratīvās prakses kodeksu. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs pēc būtības apstrīdēja savu lēmumu neuzsākt pārkāpuma procedūru pret abām dalībvalstīm. Kā to ir atzinušas Kopienu tiesas, šāds lēmums ietilpst tās rīcības brīvībā. Komisija apgalvoja, ka tā ir skaidri izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā nolēma neuzsākt pārkāpuma procedūru saistībā ar abām sūdzībām.

15.      Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atzinumu atkārtoja savus apgalvojumus. Viņš uzskatīja, ka, nelūdzot B iestādēm apstiprināt, kā tās ir nonākušas pie secinājumiem attiecībā uz Y, Komisijas dienesti nav rīkojušies ar pienācīgu rūpību.

Ombuda novērtējums

16.      Ombuds norāda, ka saskaņā ar EK līguma 211. pantu Komisijai kā "Līguma sargam" ir jānodrošina Kopienas tiesību aktu piemērošana.

17.      Pildot savus pienākumus, Komisija izmeklē iespējamos Kopienas tiesību aktu pārkāpumus, par kuriem tā uzzina galvenokārt pilsoņu sūdzību rezultātā. Ja izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savas saistības saskaņā ar Līgumu, EK līguma 226. pants dod tai pilnvaras sākt pienākumu neizpildes procedūru pret atbildīgo dalībvalsti un, iespējams, vērsties Eiropas Kopienu Tiesā.

18.      Procedūras, kas Komisijai jāievēro, izskatot sūdzības, kā arī informācija, kas jāsniedz sūdzību iesniedzējiem, ir izklāstīta Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzību iesniedzējiem saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem [5] ("paziņojums"). Paziņojuma pielikumā ir izklāstīti galvenie pienākumi, kas no formālā un procesuālā viedokļa Komisijai būtu jāievēro, izskatot sūdzības, jo īpaši attiecībā uz sūdzību reģistrēšanu (3. punkts)[6], saņemšanas apstiprinājumu (4. punkts)[7], saziņu ar sūdzības iesniedzējiem (7. punkts)[8], sūdzību izmeklēšanas termiņu (8. punkts)[9] un lietas slēgšanu (10. punkts)[10].

19.      Lai novērtētu, vai Komisija pienācīgi izskatīja sūdzības iesniedzēja iesniegtās sūdzības, ombuds, pirmkārt, apsvērs, vai procedūra, ko iestāde ievēroja izmeklēšanā, tika veikta saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem, un, otrkārt, vai pamatojums, kas sniegts, lai pamatotu lēmumu slēgt lietas, bija pietiekams.

20.      Pamatojoties uz pieejamo informāciju, ombuds norāda, ka 2006. gada 10. februārī Komisija apstiprināja sūdzības iesniedzēja 2006. gada 16. janvārī nosūtītās vēstules saņemšanu, kurā viņš atsaucās uz noteiktām A un B iestāžu darbībām un apgalvoja, ka tās ir pretrunā ES tiesību aktiem. Komisijas dienesti šo vēstuli reģistrēja kā divas atsevišķas sūdzības ar atsauces numuriem 2006/4171 un 2006/4172. Tādēļ ombuds uzskata, ka Komisija reģistrēja sūdzības iesniedzēja korespondenci kā divas sūdzības un drīz pēc tam apstiprināja saņemšanu saskaņā ar paziņojuma pielikuma 3. un 4. punktā noteiktajiem kritērijiem.

21.      Attiecībā uz sūdzības iesniedzējam sniegto informāciju ombuds norāda, ka Komisija tikās ar sūdzības iesniedzēju un bieži sazinājās ar viņu pa tālruni, e-pastu un vēstuli. No šīs informācijas apmaiņas arī izriet, ka Komisijas dienesti uz viņa saraksti atbildēja savlaicīgi.

22.      Turklāt Komisijas dienesti informēja sūdzības iesniedzēju par katru pasākumu, kas veikts, atbildot uz viņa sūdzībām pēc katra Komisijas lēmuma. Šajā sakarā Komisija rīkojās saskaņā ar paziņojuma pielikuma 7. punktā noteiktajiem kritērijiem.

23.      Attiecībā uz laiku, kas Komisijai bija vajadzīgs, lai nonāktu pie secinājuma par lietas būtību, ombuds norāda, ka pēc izmeklēšanas par šo jautājumu, kas ietvēra vairākas informācijas apmaiņas ar A un B iestādēm, Komisijas dienesti secināja, ka ES tiesību akti nav pārkāpti. Komisija 2006. gada 4. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu izbeigt lietu. Šī nostāja tika apstiprināta 2007. gada 18. jūlijā pēc tam, kad Komisija bija pārskatījusi sūdzības iesniedzēja nosūtītās jaunās piezīmes. Abās vēstulēs bija izskaidroti iemesli, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka lieta būtu jāizbeidz. Kopumā Komisija uzskatīja, ka ne A, ne B nav pārkāpuši Savienības tiesības.

24.      Ombuds konstatē, ka Komisija, pabeigusi sūdzības izskatīšanu, informēja sūdzības iesniedzēju par savas nostājas pamatojumu un deva viņam iespēju iesniegt savus apsvērumus gada laikā no sūdzības iesniedzēja reģistrācijas dienas. Šajā sakarā Komisija rīkojās saskaņā ar kritērijiem, kas noteikti paziņojuma pielikuma 8. un 10. punktā.

25.      Attiecībā uz Komisijas nostāju par sūdzību būtību ombuds atzīmē, ka iestāde savu pamatojumu šo sūdzību slēgšanai izklāstīja 2006. gada 4. decembra un 2007. gada 18. jūlija vēstulēs sūdzības iesniedzējam. Šajās vēstulēs Komisija paskaidroja, ka, tā kā šajā jautājumā nav saskaņotu ES tiesību aktu, B ir pienācīgi izmantojis izņēmumu attiecībā uz preču brīvu apriti, pamatojoties uz cilvēku veselības aizsardzību, kas paredzēta EK līguma 30. pantā.

26.      Ombuds ir rūpīgi izskatījis Komisijas interpretāciju par tiesību normām, kas attiecas uz šo lietu, proti, Regulu (EK) Nr. 2160/2003 [11], kā arī EK līguma 28. un 30. pantu, kā tos interpretējušas Kopienas tiesas.

27.      Regulas (EK) Nr. 2160/2003 mērķis ir ES līmenī saskaņot kontroles veidus, ko dalībvalstis var izmantot, lai ierobežotu salmonellas radīto veselības apdraudējumu. Kā noteikts 4. pantā, regulas mērķis ir noteikt virkni Kopienas mērķu, lai nodrošinātu, ka tiek veikti pienācīgi un efektīvi pasākumi salmonellas un citu zoonozes izraisītāju atklāšanai un kontrolei. Lai sasniegtu šo mērķi, 5. pantā noteikts, ka dalībvalstīm jāizstrādā valsts kontroles programmas attiecībā uz katru zoonozi un zoonožu ierosinātāju. Tomēr saskaņā ar II pielikuma D iedaļu , Kopienas mērķus dējējvistu saimju kontrolei piemēros tikai 2009. gada decembrī, proti, 72 mēnešus pēc regulas stāšanās spēkā (2003. gada decembrī)[12].

28.      Tāpēc šķiet, ka Komisija pamatoti secināja, ka attiecīgie Regulas noteikumi nebija piemērojami Y situācijai.

29.      Tā kā nav īpašu ES tiesību aktu, kas varētu saskaņot šo jomu, šajā gadījumā būtu jāpiemēro vispārējie kritēriji, kas reglamentē preču brīvu apriti un kas izklāstīti EK līguma 28. un 30. pantā, kā tos interpretējušas Kopienas tiesas. Attiecīgi, lai gan preču brīvas aprites princips aizliedz valstu iestādēm noteikt kvantitatīvus importa ierobežojumus vai pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību (28. pants), dalībvalstis izņēmuma kārtā to var darīt, cita starpā pamatojoties uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzību. Tomēr šādi pasākumi nedrīkst būt patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas tirdzniecības ierobežošanas līdzeklis (30. pants). Saskaņā ar Kopienas tiesu praksi, piemērojot šo izņēmumu, jāievēro proporcionalitātes princips, saskaņā ar kuru attiecīgais pasākums nedrīkst pārsniegt vajadzīgo, tam jābūt proporcionālam vēlamajam mērķim un vismazāk jāierobežo tirdzniecība [13].

30.      Kā norādīts Komisijas 2006. gada 4. decembra un 2007. gada 18. jūlija vēstulēs sūdzības iesniedzējam, B iestādes informēja Komisiju, ka to prasības pret Y ir pamatotas ar EK līguma 30. pantā noteikto izņēmumu attiecībā uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzību. Kopienas tiesas ir atzinušas, ka, tā kā nav veikta saskaņošana ES līmenī, dalībvalstu ziņā ir lemt par sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, ko tās uzskata par piemērotu, ņemot vērā iespējamo nelabvēlīgo ietekmi un pieejamos zinātniskos datus [14]. Komisija nolēma neapstrīdēt B iestāžu nostāju, pamatojoties uz to, ka tā, šķiet, ir balstīta uz atbilstošu riska novērtējumu un tāpēc atbilst piesardzības principam [15]. Šajā kontekstā, pieņemot lēmumu neturpināt lietas izskatīšanu, Komisija ņēma vērā faktu, ka B iestādes savu nostāju pamatoja ar secinājumiem, kas gūti attiecīgā zinātniskā pētījumā par salmonellas izplatību ES, kurā atklājās, ka B saimniecībās slimība ir skārusi minimālo procentuālo daļu, savukārt A saimniecībā šī procentuālā daļa bija ievērojami lielāka.

31.      Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir nosūtījis Komisijai informāciju, kas liecina, ka Y ir izpildījis A valstī spēkā esošās sanitārās prasības. Tomēr ombuds nav saņēmis nekādu informāciju, kas pierādītu, ka B pieprasītie standarti patiešām ir izpildīti, kas nozīmē, ka B iestāžu noteiktie eksporta ierobežojumi būtu jāatceļ. Ņemot vērā šo situāciju, ombuds secina, ka Komisijas juridiskais viedoklis šajā lietā ir pamatots.

32.      Sūdzības iesniedzējs izvirzīja vairākus papildu argumentus, lai apšaubītu veidu, kādā Komisija izskatīja viņa sūdzības. It īpaši viņš apgalvoja, ka Komisija neesot lūgusi EFSA iejaukšanos un esot liegusi par pārtikas nekaitīgumu atbildīgajām A iestādēm iejaukties šajā lietā.

33.      Izskatījis šos argumentus, ombuds konstatē, ka sūdzības iesniedzējs nav sniedzis nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņa argumentus. EFSA loma ir nevis riska pārvaldībā, bet gan riska novērtēšanā. Faktiski EPNI, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 178/2002 22. pantā, ir jāsniedz zinātniskas konsultācijas un zinātnisks un tehnisks atbalsts Kopienas tiesību aktiem un politikai visās jomās, kam ir tieša vai netieša ietekme uz pārtikas un barības nekaitīgumu. Tādējādi šķiet, ka EFSA nav pilnvaru iejaukties atsevišķu ar pārtiku saistītu problēmu risināšanā, kā tas ir Y gadījumā.

34.      Regulas (EK) Nr. 178/2002 30. panta 4. punkts ļauj EFSA paust savu viedokli, ja pastāv atšķirības zinātniskajos atzinumos par konkrētu zinātnisku jautājumu in abstracto. Ombuds norāda, ka viņš nav saņēmis nekādu informāciju, kas apliecinātu, ka šajā jautājumā ir radušies šādi atšķirīgi viedokļi. Faktiski, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 178/2002 60. pantā, EFSA varēja tikt aicināta sniegt zinātnisku atzinumu, ja A iestādes būtu sūdzējušās Komisijai par B . veiktajiem pasākumiem. Šāda sūdzība netika iesniegta.

35.      Izmeklēšanas gaitā ombuds nav saņēmis nekādu informāciju, kas pierādītu, ka Komisija būtu izdarījusi spiedienu uz A atbildīgajām iestādēm, lai tās neiejauktos lietā, kurā iesaistīts Y, vai iesniegtu sūdzību tās dienestiem.

36.      Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, pamatojums, ko Komisija sniegusi, lai pamatotu savu lēmumu neuzsākt pārkāpuma procedūru pret A vai B, šķiet saprātīgs. Tāpēc ombuds uzskata, ka Komisija, lemjot par lietas slēgšanu, rīkojās saskaņā ar savām juridiskajām pilnvarām.

37.      Tāpēc ombuds secina, ka attiecībā uz šo lietas aspektu nav pieļautas administratīvas kļūmes.

B. Prasība Komisijai pārskatīt savu lēmumu lietās 2006/4171 un 2006/4172

Ombudam iesniegtie argumenti

38.      Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu jāpārskata sava nostāja attiecībā uz viņa sūdzībām.

Ombuda novērtējums

39.      Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus, jo īpaši 36. punktā izdarītos secinājumus, saskaņā ar kuriem Komisija, pieņemot lēmumu slēgt sūdzības, rīkojās atbilstīgi savām juridiskajām pilnvarām, ombuds neuzskata, ka sūdzības iesniedzēja prasība ir pamatota.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

Strasbūrā, 2008. gada 11. decembrī

---

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu; OV L 31, 1.2.2002., 1.–24. lpp.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Regula (EK) Nr. 2160/2003 par salmonellas un dažu citu pārtikā sastopamu zoonozes īpašu izraisītāju kontroli; OV L 325, 12.12.2003., 1.–15. lpp.

[3] http://ec.europa.eu/civil_society/code/_docs/code_en.pdf

[4] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem; COM/2002/0141 galīgā redakcija; OV 244 , 10/10/2002, 5. lpp.

[5] OV 2002, C 244, 5. lpp.

[6] "Jebkuru korespondenci, ko varētu izmeklēt kā sūdzību, reģistrē centrālajā sūdzību reģistrā, ko uztur Komisijas sekretariāts‑ģenerālsekretariāts."

[7] "Korespondenci, kas reģistrēta kā sūdzība, sekretariāts‑General atkārtoti apstiprina viena mēneša laikā no sākotnējā apstiprinājuma nosūtīšanas dienas."

[8] "Pēc katra Komisijas lēmuma (oficiāla paziņojuma, argumentēta atzinuma, lietas nodošanas Tiesai vai lietas izbeigšanas) Komisijas dienesti rakstiski sazināsies ar sūdzības iesniedzējiem par pasākumiem, kas veikti, atbildot uz viņu sūdzību."

[9] "Parasti Komisijas dienesti izskata sūdzības, lai pieņemtu lēmumu izdot oficiālu paziņojumu vai slēgt lietu ne vēlāk kā viena gada laikā no dienas, kad sūdzību reģistrējis sekretariāts‑General."

[10] "Ja vien nepastāv ārkārtas apstākļi, kas prasa steidzamus pasākumus, un ja Komisijas struktūrvienība ir iecerējusi ierosināt turpmāku rīcību saistībā ar sūdzību, tā par to iepriekš paziņo sūdzības iesniedzējam vēstulē, izklāstot iemeslus, kuru dēļ tā ierosina izbeigt lietu, un aicinot sūdzības iesniedzēju četru nedēļu laikā iesniegt piezīmes."

[11] Skatīt iepriekš 2. zemsvītras piezīmi.

[12] Regulas (EK) Nr. 2160/2003 18. pants.

[13] Lieta 174/82 Officier van Justitie pret Sandoz BV [1983] ECR 2445, 18.–19. lpp.

[14] Skatīt lietu 174/82 iepriekš; Spriedums lietā 42/90 Bellon (Recueil, I-04863. lpp.) un spriedums lietā C-192/01 Komisija/Dānija (Recueil, I-9693. lpp.).

[15] Sk. Regulas (EK) Nr. 178/2002 7. pantu [sk. 1. zemsvītras piezīmi]:

     Piesardzības princips

1. Īpašos apstākļos, kad, izvērtējot pieejamo informāciju, ir konstatēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienā izvēlēto augsto veselības aizsardzības līmeni, kamēr nav saņemta turpmāka zinātniska informācija pilnīgākam riska novērtējumam.

2. Pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz 1. punktu, ir samērīgi un neierobežo tirdzniecību vairāk, kā vajadzīgs, lai sasniegtu Kopienā izvēlēto augsto veselības aizsardzības līmeni, ņemot vērā tehniskās un ekonomiskās iespējas un citus faktorus, ko attiecīgajā jautājumā uzskata par pamatotiem. Pasākumus pārskata saprātīgā laikposmā atkarībā no konstatētā riska dzīvībai vai veselībai rakstura un zinātniskās informācijas veida, kas vajadzīga, lai precizētu zinātnisko nenoteiktību un veiktu visaptverošāku riska novērtējumu.