Strasbūrā, 2008. gada 23. jūlijā

Cienījamā B. kundze!

Jūs 2007. gada 12. jūnijā uzņēmuma B. (uzņēmums) vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Eiropas Komisija izskata sūdzību par konkurenci.

2007. gada 5. jūlijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

2007. gada 1. oktobrī Jūs sniedzāt man papildu informāciju. Es atbildēju uz Jūsu vēstuli 2007. gada 12. oktobrī.

Komisija savu atzinumu nosūtīja 2007. gada 6. novembrī (oriģināls angļu valodā) un 14. novembrī (tulkojums vācu valodā). Es to Jums nosūtīju 2007. gada 16. novembrī, aicinot izteikt savus apsvērumus.

2008. gada 7. janvārī Jūs izteicāt vairākus apsvērumus. Jūs arī mani informējāt, ka pirms turpmāku apsvērumu sniegšanas vēlaties sagaidīt Komisijas atbildi uz jautājumu, ko tai uzdevis Eiropas Parlamenta deputāts. Savā 2008. gada 1. februāra atbildē es lūdzu Jūs līdz 2008. gada 31. martam iesniegt man jebkādus papildu apsvērumus, ko Jūs vēlētos sniegt.

Komisija 2008. gada 28. februārī mani informēja, ka tā gaida Jūsu atbildi par to, vai tai būtu jāpieņem galīgais lēmums. Komisija piebilda, ka Jūs esat uzaicināts sniegt šo informāciju līdz 2008. gada februāra beigām.

2008. gada 26. martā Jūs mani informējāt, ka Jūsu veselības stāvoklis tobrīd neļāva Jums sniegt turpmākus novērojumus. Tomēr jūs piebildāt, ka tuvākajā laikā tiks izteikti komentāri. Savā 2008. gada 7. aprīļa atbildē es paudu cerību, ka Jūsu vēstulē minētās veselības problēmas drīz beigsies. Es arī atvēlēju Jums laiku līdz 2008. gada 31. maijam, lai izteiktu papildu apsvērumus.

2008. gada 10. aprīlī Jūs iesniedzāt papildu apsvērumus.

Mans birojs 2008. gada 17. aprīlī vērsās pie Komisijas, lai noskaidrotu, kādā posmā ir notikusi Komisijas izmeklēšana. Šīs telefonsarunas laikā Komisija norādīja, ka tā ir pieņēmusi lēmumu šajā lietā un ka kopija man tiks nosūtīta.

Komisija 2008. gada 7. maijā sniedza papildu informāciju un nosūtīja man 2008. gada 15. aprīļa lēmuma kopiju par Jūsu sūdzību par konkurenci.

2008. gada 20. maijā es vērsu Jūsu uzmanību uz šo lēmumu un uzaicināju Jūs izteikt savus apsvērumus. Jūs iesniedzāt apsvērumus 2008. gada 23. jūnijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas uzņēmums, kas agrāk darbojās ķieģeļu tirdzniecības jomā.

Ar 1994. gada 29. aprīlī pieņemto lēmumu (1) ("Lēmums") Komisija ar vairākiem nosacījumiem uz pieciem gadiem (1992-1997) saskaņā ar ES konkurences noteikumiem piešķīra atbrīvojumu Nīderlandes ķieģeļu ražotāju nolīgumam, kura mērķis bija samazināt ražošanas jaudu, lai līdzsvarotu tirgu.

Sūdzības iesniedzējs 1999. gada septembrī iesniedza sūdzību Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam (“Konkurences ĢD”), kurā apgalvoja, ka attiecīgie Nīderlandes uzņēmumi un to apvienība ir izdarījuši vairākus smagus ES konkurences noteikumu pārkāpumus. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju šo pārkāpumu dēļ tas zaudēja visus savus aktīvus.

Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs cita starpā izvirzīja šādus jautājumus:

• Lēmuma 2. punkts bija formulēts šādi (izcēlums pievienots): “Produkti, uz kuriem attiecas nolīgums, ir krāsnīs sadedzināti māla celtniecības ķieģeļi, izņemot dārgākus apdares ķieģeļus un inženiertehniskos ķieģeļus. Parasti pieprasījuma pusē var atšķirt trīs veidu ķieģeļus, proti, parastos ķieģeļus, apdares ķieģeļus un inženiertehniskos ķieģeļus; parastos ķieģeļus parasti izmanto vispārējos celtniecības darbos, apdares ķieģeļi ir dārgāki un ir īpaši izgatavoti vai izvēlēti, lai sienām piešķirtu pievilcīgu izskatu, un inženiertehniskie ķieģeļi ir izturīgāki un izturīgāki. Tomēr tos ļoti lielā mērā var aizstāt viens ar otru piedāvājuma pusē, un tāpēc vispārējais ķieģeļu tirgus tiek uzskatīts par konkrēto tirgu." Tomēr saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto nolīgums tika piemērots ķieģeļu apdarei.
• Lēmuma 2. punkts bija formulēts šādi: "Tomēr nolīguma piemērošanai nevajadzētu būt par pamatu informācijas apmaiņai, kas varētu novest pie saskaņotām darbībām, kuras aizliegtas ar Līguma 85. pantu; tādēļ jāprasa, lai uzņēmumi, kas ir nolīguma puses, neizpauž citām pusēm individuālus datus par katras puses ķieģeļu izlaidi un piegādēm vai nu tieši savā starpā, vai starp dažām no tām, vai ar fiduciāras struktūras vai trešās personas starpniecību." Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka uzņēmumi, kas ir Komisijas atbrīvotā nolīguma puses, ir iesaistījušies plašā informācijas apmaiņā.
• Lai gan Komisijas atbrīvotā nolīguma mērķis, iespējams, bija samazināt ražošanas jaudu, Beļģijā, kas atrodas netālu no Nīderlandes robežas, tika radīta papildu ražošanas jauda. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka turklāt atbrīvojuma periodā 1996./1997. gadā Nīderlandē tika radīta jauna ražošanas jauda.

Sūdzība 227/2001/GG

2001. gada februārī ombudam iesniegtajā sūdzībā (sūdzība 227/2001/GG) sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav izskatījusi viņa sūdzību saprātīgā termiņā. Ombuds 2001. gada jūnijā uzsāka izmeklēšanu, kas tika izbeigta, nekonstatējot administratīvu kļūmi, pamatojoties uz to, ka Komisija varēja pierādīt, ka tā aktīvi nodarbojas ar šo lietu.

Turpmāka sarakste starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju

Komisija 2003. gada 24. aprīlī nosūtīja sūdzības iesniedzējam sīki izstrādātu vēstuli. Savā vēstulē Komisija atzina, ka tās lēmuma 2. punkta formulējums varētu radīt pārpratumus un ka tā varētu atbalstīt sūdzības iesniedzēja viedokli, ka nav piešķirts atbrīvojums attiecībā uz apšuvuma ķieģeļiem. Tomēr Komisija apstiprināja, ka Nīderlandes ķieģeļu ražošanas nozare ar Komisijas piekrišanu ir samazinājusi savu jaudu. Komisija uzskata, ka tas skaidri izrietēja no tās lietas materiāliem un tās lēmuma. Turklāt Komisija atsaucās uz vēstuli, ko tai 1992. gadā adresēja nolīgumā iesaistītās puses. Saskaņā ar šo vēstuli ierosinātā pārstrukturēšana "attiecās tikai uz ķieģeļiem ("gevelbakstenen") un ne uz vienu citu ražojumu vai ražojumu grupu, kas ar to bija vai nebija saistīti". Komisija arī norādīja, ka attiecīgais nolīgums neliedza pusēm palielināt ražošanas jaudu ārpus Nīderlandes, piemēram, Beļģijā. Tā piebilda, ka nolīgumā ir arī paredzēts, ka tā pušu saistībām jābeidzas "vēlākais 1997. gada 30. septembrī".

Komisija secināja, ka nav pietiekama pamata apmierināt sūdzības iesniedzēja pieteikumu, bet ka tā pieņems galīgo lēmumu tikai pēc sūdzības iesniedzēja apsvērumu saņemšanas.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 25. jūnijā iesniedza savus apsvērumus par šo vēstuli. Sūdzības iesniedzējs atkārtoja savu viedokli, ka lēmums neattiecas uz ķieģeļiem, un pauda viedokli, ka Komisijas paskaidrojumi par šo jautājumu nav Eiropas izpildstruktūras cienīgi. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju faktiski īstenotā vienošanās radīja patērētājiem zaudējumus EUR 675 miljonu apmērā. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka jaunas ražošanas jaudas pievienošana atbrīvojuma periodā gan Nīderlandē, gan Beļģijā padarīja nolīgumu absurdu. Tā arī norādīja, ka, lai gan attiecīgajā periodā krājumi bija palielinājušies, cenas bija nevis samazinājušās, bet gan palielinājušās. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viena iesaistītā uzņēmuma cenas piecu gadu laikā bija palielinājušās par aptuveni 71 % un peļņas norma bija aptuveni 40 %. Sūdzības iesniedzējs atsaucās arī uz 2001. gada 22. maija vēstuli no vienas vienošanās puses advokātiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī vēstule, kas tika iesniegta Komisijai, parādīja, ka nolīguma mērķis bija radīt piegādes problēmas, un tādējādi apstiprināja, ka trešām personām, kas darbojas tirgū, tiks nodarīts kaitējums. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šādos apstākļos atbrīvojumu nevarēja piešķirt. Sūdzības iesniedzējs vēlreiz norādīja uz informācijas apmaiņu starp uzņēmumiem, kas bija attiecīgā nolīguma puses. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī informācijas apmaiņa bija acīmredzamā pretrunā nosacījumiem, ko Komisija noteica, atbrīvojot nolīgumu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka ražošanas jaudas samazināšana tika īstenota jau 1990. gadā. Tādējādi šis jautājums jau sen tika izskatīts, kad attiecīgās puses paziņoja Komisijai par savu piekrišanu.

Vēstulē, kas nosūtīta 2005. gada 22. aprīlī, Komisija vēlreiz paskaidroja sūdzības iesniedzējam, kāpēc tā neuzskata, ka ir pamats sākt darbību. Komisija atzīmēja, ka tās vēstule papildina 2003. gada 24. aprīļa vēstuli, un izskatīja sūdzības iesniedzēja 2003. gada 25. jūnija vēstulē izvirzītos argumentus. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka attiecīgā nolīguma puses pretēji minētā nolīguma mērķim ir palielinājušas savu ražošanas jaudu, Komisija uzskatīja, ka šis jautājums ir jāatrisina pašām pusēm. Attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas nolīgums, Komisija, pamatojoties uz tās lēmuma 2. punkta pēdējo teikumu, apgalvoja, ka viena veida ķieģeļu ražošanas jaudas samazināšana nozīmē arī citu ķieģeļu ražošanas jaudas samazināšanu. Attiecībā uz sadarbību starp nolīguma pusēm Komisija paskaidroja, ka tā nav varējusi pierādīt, ka ir notikusi nelikumīga informācijas apmaiņa. Komisija uzskata, ka veiktā informācijas apmaiņa nebija nelikumīga, jo notika apmaiņa tikai ar apkopotiem datiem un šī informācija neļāva pusēm kontrolēt savu savstarpējo rīcību. Attiecībā uz cenu pieaugumu attiecīgajā periodā Komisija norādīja, ka to var izskaidrot arī ar būvniecības uzplaukumu jaunajās federālajās zemēs Vācijā tajā laikā. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tas ir attiecīgā nolīguma pušu boikota upuris, Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs jau ir iesniedzis šo jautājumu valsts tiesās. Tāpēc Komisija uzskata, ka Kopienas interesēs nav risināt šo jautājumu.

Tāpat kā 2003. gada 24. aprīļa vēstulē Komisija uzsvēra, ka galīgais lēmums tiks pieņemts tikai pēc tam, kad būs ņemtas vērā sūdzības iesniedzēja iespējamās piezīmes.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 19. maijā iesniedza apsvērumus par šo vēstuli, kuros uzsvēra, ka vēlas uzturēt savu sūdzību. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka ražošanas jaudas samazināšana tika īstenota pirms nolīguma paziņošanas. Tā apgalvoja, ka atbrīvojumiem no nodokļa saskaņā ar Kopienu tiesībām nevar būt atpakaļejošs spēks, kas pārsniegtu paziņošanas dienu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tāpēc lēmums nav spēkā. Sūdzības iesniedzējs arī uzsvēra, ka, ņemot vērā cenu pieaugumu, patērētāji nav saņēmuši pienācīgu daļu no ieguvumiem, kas izriet no attiecīgā nolīguma, kā noteikts EK līguma 81. panta 3. punktā.

Sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju atcelt savu lēmumu vai arī nodrošināt, ka šis lēmums un nosacījumi, kas uz to attiecas, tiek īstenoti. Tā arī apgalvoja, ka papildu peļņa, ko bija guvuši attiecīgie uzņēmumi, ciktāl tā pārsniedza inflācijas līmeni, būtu jāatmaksā patērētājiem.

Sūdzība 3065/2005/GG

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 20. septembrī vēlreiz vērsās pie ombuda (sūdzība 3065/2005/GG). Tā kā sūdzības iesniedzējs lūdza ombuda palīdzību, vēstule tika reģistrēta kā jauna sūdzība. Tā kā sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu aicināt Komisiju "labot līdz šim pieņemtos lēmumus", izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar Komisijas nostājas būtību, nevis ar to, ka kopš sūdzības iesniegšanas ir pagājuši seši gadi.

Tomēr Komisijas 2003. gada 24. aprīļa un 2005. gada 22. aprīļa vēstulēs bija skaidri norādīts, ka Komisija vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu par sūdzību konkurences jomā. Tādēļ ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējam tika paziņots, ka tam ir iespēja atjaunot sūdzību, 1) ja Komisija noraida tā sūdzību par konkurenci vai 2) ja tā uzskata, ka Komisija nav izskatījusi šo jautājumu saprātīgā termiņā.

Par šo iebildumu

Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 12. jūnijā informēja ombudu, ka Komisija joprojām nav atbildējusi uz tās 2005. gada 19. maija vēstuli. Tādēļ sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu izskatīt šo lietu.

Sūdzības iesniedzēja papildu vēstule

Ombuds 2007. gada 5. jūlijā lūdza Komisiju sniegt atzinumu par sūdzību. Ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija nav izskatījusi tā sūdzību par konkurenci pienācīgā termiņā pēc 2005. gada 19. maija vēstules saņemšanas. Sūdzības iesniedzējs tajā pašā dienā tika attiecīgi informēts.

Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 1. oktobrī informēja ombudu, ka ir saņēmis Komisijas 2007. gada 3. septembra vēstuli. Šajā vēstulē Komisija atbildēja uz argumentiem, ko sūdzības iesniedzējs bija izvirzījis savā 2005. gada 19. maija vēstulē, un atkārtoja savu viedokli, ka nav pietiekama pamata apmierināt sūdzības iesniedzēja pieteikumu vai veikt turpmāku izmeklēšanu. Tāpēc Komisija lūdza sūdzības iesniedzēju precizēt, vai tā vēlas saglabāt savus argumentus un vai tā uzstāj uz oficiālu lēmumu par savu sūdzību.

Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 1. oktobra vēstulē ombudam paskaidroja, ka neuzskata Komisijas nostāju par apmierinošu. Norādot, ka ombuds bija pēdējā cerība, sūdzības iesniedzējs aicināja ombudu izmantot visas iespējas, lai ietekmētu Komisijas lēmumu. Sūdzības iesniedzējs arī ierosināja sasaukt sanāksmi, lai apspriestu šo jautājumu.

Ombuds 2007. gada 12. oktobra atbildē atgādināja sūdzības iesniedzējam, ka šī lieta attiecas uz to, ka Komisija nav izskatījusi sūdzību par konkurenci saprātīgā termiņā, un ka viņš varēs pārskatīt Komisijas nostāju pēc būtības tikai tad, kad Komisija būs pieņēmusi lēmumu šajā lietā. Ombuds arī norādīja, ka viņa uzdevums ir pārbaudīt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus, nevis mēģināt ietekmēt lēmumus, kurus Komisija pašlaik pieņem.

Ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka tādējādi varētu būt lietderīgi lūgt Komisiju pieņemt oficiālu galīgo lēmumu šajā lietā. Viņš piebilda, ka sūdzības iesniedzējs varētu izmantot šo iespēju, lai vēlreiz iesniegtu savus argumentus Komisijai. Ja Komisija tomēr nolemj noraidīt sūdzību par konkurenci, šo lēmumu var apstrīdēt tiesā vai par to var iesniegt jaunu sūdzību ombudam.

Ombuds piebilda, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, viņš uzskata, ka pašlaik tikšanās ar sūdzības iesniedzēju nešķiet nepieciešama.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Saņēmis sūdzības iesniedzēja 1999. gada 17. septembra sūdzību par konkurenci, Konkurences ģenerāldirektorāts apspriedās ar Nīderlandes konkurences iestādi un nosūtīja oficiālus informācijas pieprasījumus KNB, Nīderlandes ķieģeļu ražotāju apvienībai (trīs reizes), kā arī atsevišķiem ķieģeļu ražotājiem Nīderlandē (48), Beļģijā (16) un Vācijā (55).

Komisija 2003. gada 24. aprīlī informēja sūdzības iesniedzēju par izmeklēšanas rezultātiem un nodomu noraidīt sūdzību. Sūdzības iesniedzējs atbildēja 2003. gada 25. jūnijā, apstrīdot Komisijas secinājumus.

Komisija 2005. gada 22. aprīlī nosūtīja papildu vēstuli, atbildot uz sūdzības iesniedzēja argumentiem. Komisija atkārtoti informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu noraidīt sūdzību. Sūdzības iesniedzējs atbildēja 2005. gada 19. maijā.

Komisija pauda nožēlu, ka tā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 19. maija vēstuli, lai gan šīs vēstules saturs lielā mērā bija identisks tās iepriekšējās 2003. gada 25. jūnija vēstules saturam un sūdzības iesniedzējs jau bija pilnībā informēts par Komisijas nodomu noraidīt sūdzību.

Komisija 2007. gada 3. septembrī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 19. maija vēstuli un jautāja sūdzības iesniedzējam, vai tā uzstāj uz oficiālu lēmumu par sūdzību.

Konkurences ģenerāldirektorāts 2007. gada 20. septembrī sarīkoja telefonkonferenci ar sūdzības iesniedzēju. Attiecīgais dienests paskaidroja sūdzības iesniedzējam, ka tas plāno ierosināt Komisijai lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Komisija 2007. gada 28. septembrī apmierināja sūdzības iesniedzēja lūgumu pagarināt termiņu līdz 2007. gada 31. decembrim, lai izlemtu, vai tas vēlas saņemt galīgo lēmumu.

Iemesls, kāpēc Komisija vispirms lūdza apstiprinājumu, ka sūdzības iesniedzējs vēlas galīgo lēmumu par savu sūdzību, bija tas, ka daudzos gadījumos sūdzības iesniedzēji faktiski nevēlas saņemt oficiālu (noraidošu) lēmumu, jo šāds lēmums varētu kavēt viņus civilprocesā. Saskaņā ar 16. panta 1. punktu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (2), valstu tiesneši nevar pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā Komisijas lēmumam.

Ja vien sūdzības iesniedzējs līdz 2007. gada 31. decembrim neinformēs par to, ka nevēlas saņemt oficiālu lēmumu, Komisija plāno pieņemt galīgo lēmumu un paziņot to sūdzības iesniedzējam 2008. gada sākumā.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 7. janvārī iesniedza ombudam dažus apsvērumus, kuros tas apgalvoja, ka Komisija jau kopš 1999. gada oktobra ir zinājusi, ka tā atbrīvojums ir ļaunprātīgi piemērots ķieģeļu apdarei. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka tas jau 2001. gada jūnijā pierādīja, ka uzņēmumiem, kas bija attiecīgā nolīguma puses, bija ļoti ierobežota ražošana attiecībā uz ražojumiem, uz kuriem attiecas lēmums par atbrīvojumu, t. i., parastajiem ķieģeļiem. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto 2001. gada oktobrī Komisijai tika arī pierādīts, ka nolīguma mērķis bija radīt piegādes problēmas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas veiktā nozares izmeklēšana tādējādi bija nevajadzīga un tajā tika izmantoti vērtīgi resursi.

Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 10. aprīlī iesniedza papildu apsvērumus.

Šajos apsvērumos sūdzības iesniedzējs cita starpā izteica šādas piezīmes:

• Lēmumā bija norādīts, ka tas neattiecas uz apšuvuma ķieģeļiem. Lēmuma 7. punktā, kurā bija norādīts uz patēriņa samazināšanos, bija ietverts šāds skaidrojums: “Tendence joprojām ir lejupejoša, galvenokārt tāpēc, ka alternatīvi materiāli ir lētāki un sniedz labākus tehniskos rezultātus; tas izskaidro pieaugošo tendenci aizstāt nesošās sienas, kas izgatavotas no ķieģeļiem, ar betonu un tēraudu, un izmantot lokšņu materiālus, nevis citus ķieģeļu veidus." Tas skaidri attiecās uz parastajiem ķieģeļiem ("Mauerwerksziegel"), jo tikai šie ķieģeļi konkurē ar iepriekš minētajiem citiem būvmateriāliem.
• Ja apšuvuma ķieģeļi būtu bijuši iekļauti nolīgumā, Komisijai savā analīzē būtu bijis jāiekļauj vismaz blakus esošie ķieģeļu tirgi Vācijā un viss Beļģijas tirgus, ņemot vērā, ka apšuvuma ķieģeļi tika piedāvāti un tirgoti 700 km rādiusā Eiropas Savienībā. Turklāt no patērētāju viedokļa parastie ķieģeļi un apšuvuma ķieģeļi acīmredzami nebija aizstājami.
• Pretēji Lēmumā norādītajam, ķieģeļu ražošanas nozares attīstība astoņdesmitajos gados bija izcila. Nīderlandes ķieģeļu pārdošanas apjoms nepārtraukti palielinājās no 1,138 miljoniem 1985. gadā līdz 1,554 miljoniem 1990. gadā. Pirmais cenu paaugstinājums, kas tika īstenots 1990./1991. gada mijā un sasniedza 7,1 %, bija pamatots, atsaucoties uz pārstrukturēšanas izmaksām. Otrs cenu paaugstinājums, kas tika īstenots 1991./1992. gada mijā un sasniedza 7,3 %, arī bija pamatots, atsaucoties uz pārstrukturēšanas izmaksām. No 1990. gada līdz 1993. gadam cenas palielinājās par 30,2 %. Līdz ar to nebija nepieciešams konkurenci ierobežojošs nolīgums. Komisija nebija pārbaudījusi attiecīgos datus.
• Atbrīvojums tika pieprasīts 1992. gada 10. septembrī, t. i., divus gadus pēc ražošanas jaudas samazinājuma.

Papildu informācijas
pieprasījums

Komisija 2008. gada 28. februārī informēja ombudu, ka tā joprojām gaida atbildi no sūdzības iesniedzēja par to, vai tai būtu jāpieņem galīgais lēmums. Komisija piebilda, ka sūdzības iesniedzējs tika aicināts sniegt šo informāciju līdz 2008. gada februāra beigām.

Tā kā par šo jautājumu nebija sīkākas informācijas, 2008. gada 17. aprīlī ombuda birojs vērsās pie Komisijas, lai noskaidrotu, kurā izmeklēšanas posmā tā ir nonākusi. Šajā telefonsarunā Komisija norādīja, ka tā ir pieņēmusi lēmumu šajā lietā un ka kopija tiks nosūtīta ombudam.

Komisijas 2008. gada 7. maija vēstule

Komisija 2008. gada 7. maijā informēja ombudu, ka 2008. gada 20. februārī sūdzības iesniedzējs ir apstiprinājis savu vēlmi saņemt galīgo lēmumu. Komisija arī nosūtīja ombudam 2008. gada 15. aprīļa lēmuma kopiju par sūdzības iesniedzēja sūdzību konkurences jomā.

Komisija 2008. gada 15. aprīļa lēmumā informēja sūdzības iesniedzēju, ka turpmāka izmeklēšana šajā lietā nav Kopienas interesēs un ka tādēļ tā noraida sūdzību par konkurenci. Savā lēmumā Komisija cita starpā norādīja, ka i) sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pierādījumus, lai pierādītu savu argumentu, ka ražošanas jaudas samazinājums tika veikts jau 1990. gadā, ii) ka sūdzības iesniedzējs nav piedalījies procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts 1994. gada lēmums, lai gan tas būtu bijis iespējams, un iii) ka lieta attiecās uz 1994. gada problēmu.

Ombuds 2008. gada 20. maijā vērsa sūdzības iesniedzēja uzmanību uz šo lēmumu un aicināja to iesniegt apsvērumus.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos skaidri norādīja, ka nepiekrīt Komisijas pieņemtajam lēmumam.

Lēmums

1 Attiecīgie fakti

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas uzņēmums, kas agrāk darbojās ķieģeļu tirdzniecības jomā.

1.2 Ar 1994. gada 29. aprīlī pieņemto lēmumu (3) (turpmāk tekstā - "lēmums") Komisija ar vairākiem nosacījumiem uz pieciem gadiem (1992-1997) saskaņā ar ES konkurences noteikumiem piešķīra atbrīvojumu Nīderlandes ķieģeļu ražotāju nolīgumam, kura mērķis bija samazināt ražošanas jaudu, lai līdzsvarotu tirgu.

1.3 Sūdzības iesniedzējs 1999. gada septembrī iesniedza sūdzību Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam ("Konkurences ĢD"), kurā apgalvoja, ka attiecīgie Nīderlandes uzņēmumi un to asociācija ir izdarījuši vairākus nopietnus ES konkurences noteikumu pārkāpumus.

1.4 Sūdzībā, kas ombudam iesniegta 2001. gada februārī (sūdzība 227/2001/GG), sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav izskatījusi viņa sūdzību par konkurenci saprātīgā termiņā. Ombuds 2001. gada jūnijā uzsāka izmeklēšanu, kuras noslēgumā netika konstatētas administratīvas kļūmes, pamatojoties uz to, ka Komisija varēja pierādīt, ka tā aktīvi nodarbojas ar šo lietu.

1.5 Komisija 2003. gada 24. aprīlī nosūtīja sūdzības iesniedzējam sīki izstrādātu vēstuli. Savā vēstulē Komisija pauda viedokli, ka nav pietiekama pamata apmierināt sūdzības iesniedzēja pieteikumu, bet ka tā pieņems galīgo lēmumu tikai pēc sūdzības iesniedzēja apsvērumu saņemšanas.

1.6 Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 25. jūnijā iesniedza savus apsvērumus par šo vēstuli un atkārtoti pauda viedokli, ka ir pārkāpti ES konkurences noteikumi.

1.7 Vēstulē, kas nosūtīta 2005. gada 22. aprīlī, Komisija vēlreiz paskaidroja sūdzības iesniedzējam, ka, pēc tās domām, Kopienas interesēs nav risināt šo jautājumu. Tāpat kā 2003. gada 24. aprīļa vēstulē Komisija uzsvēra, ka galīgais lēmums tiks pieņemts tikai pēc tam, kad būs ņemtas vērā sūdzības iesniedzēja iespējamās piezīmes.

1.8 Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 19. maijā iesniedza apsvērumus par šo vēstuli, kuros uzsvēra, ka vēlas uzturēt savu sūdzību.

1.9 Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 20. septembrī vēlreiz vērsās pie ombuda (sūdzība 3065/2005/GG). Tā kā sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu aicināt Komisiju "labot līdz šim pieņemtos lēmumus", izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar Komisijas nostājas būtību, nevis ar to, ka kopš sūdzības iesniegšanas ir pagājuši seši gadi. Tomēr Komisijas 2003. gada 24. aprīļa un 2005. gada 22. aprīļa vēstulēs bija skaidri norādīts, ka Komisija vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu par sūdzību konkurences jomā. Tādēļ ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka nav pietiekama pamata veikt izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzējam tika paziņots, ka tam ir iespēja atjaunot sūdzību, 1) ja Komisija noraida tā sūdzību par konkurenci vai 2) ja tā uzskata, ka Komisija nav izskatījusi šo jautājumu saprātīgā termiņā.

1.10 Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 12. jūnijā informēja ombudu, ka Komisija joprojām nav atbildējusi uz tās 2005. gada 19. maija vēstuli. Tādēļ sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu izskatīt šo lietu.

2 Par šīs izmeklēšanas apjomu

2.1 Ombuds saprata, ka sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Komisija nav izskatījusi tā sūdzību par konkurenci pienācīgā termiņā pēc 2005. gada 19. maija vēstules saņemšanas. Tāpēc viņš nolēma sākt izmeklēšanu par šo apgalvojumu. Sūdzības iesniedzējs tajā pašā dienā tika attiecīgi informēts.

2.2 Komisija 2008. gada 15. aprīlī pieņēma oficiālu lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēja sūdzību par konkurenci. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada 23. jūnijā nosūtītajos apsvērumos skaidri norādīja, ka nepiekrīt Komisijas pieņemtajam lēmumam.

2.3 Ņemot vērā līdz šim iesniegtos pierādījumus, ombuds uzskata, ka būtu pamatoti veikt izmeklēšanu par Komisijas lēmuma būtību. Tomēr ombuds uzskata, ka nebūtu lietderīgi izskatīt šo jautājumu šajā izmeklēšanā, kurā galvenā uzmanība pievērsta laikam, kas Komisijai vajadzīgs, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja sūdzību par konkurenci. Tādēļ ombuds reģistrēs sūdzības iesniedzēja 2008. gada 23. jūnija vēstuli kā jaunu sūdzību.

2.4 Tādējādi šajā izmeklēšanā tiks izskatīts tikai apgalvojums, par kuru Komisijai tika lūgts sniegt atzinumu ombuda vēstulē par izmeklēšanas uzsākšanu.

3 Apgalvotā sūdzības par konkurenci neizskatīšana atbilstošā termiņā

3.1 Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 12. jūnija sūdzībā ombudam apgalvoja, ka pēc 2005. gada 19. maija vēstules saņemšanas Komisija pienācīgā termiņā nav izskatījusi sūdzību par konkurenci.

3.2 Savā atzinumā Komisija pauda nožēlu, ka tā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 19. maija vēstuli, bet norādīja, ka šīs vēstules saturs lielā mērā ir identisks tās iepriekšējās 2003. gada 25. jūnija vēstules saturam un ka sūdzības iesniedzējs jau bija pilnībā informēts par Komisijas nodomu noraidīt sūdzību. Pēc tam Komisija norādīja, ka tā 2007. gada 3. septembrī rakstiski vērsās pie sūdzības iesniedzēja, lai atbildētu uz 2005. gada 19. maija vēstuli un jautātu sūdzības iesniedzējam, vai tā uzstāj uz oficiālu lēmumu par savu sūdzību.

Komisija paskaidroja, ka iemesls, kāpēc tā vispirms lūdza apstiprinājumu, ka sūdzības iesniedzējs vēlas vai varētu vēlēties pieņemt galīgo lēmumu par savu sūdzību, bija tas, ka daudzos gadījumos sūdzības iesniedzēji faktiski nevēlas saņemt oficiālu (noraidošu) lēmumu, jo šāds lēmums varētu kavēt viņus civilprocesā. Saskaņā ar 16. panta 1. punktu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (4), valstu tiesneši nevar pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā Komisijas lēmumam.

3.3 Komisija 2008. gada 28. februārī informēja ombudu, ka tā joprojām gaida atbildi no sūdzības iesniedzēja par to, vai tai būtu jāpieņem galīgais lēmums. Komisija piebilda, ka sūdzības iesniedzējs tika aicināts sniegt šo informāciju līdz 2008. gada februāra beigām.

3.4 Komisija 2008. gada 7. maijā informēja ombudu, ka sūdzības iesniedzējs 2008. gada 20. februārī ir apstiprinājis savu vēlmi saņemt galīgo lēmumu. Komisija arī nosūtīja ombudam 2008. gada 15. aprīļa lēmuma kopiju par sūdzības iesniedzēja sūdzību konkurences jomā.

3.5 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos nav izteicis nekādas konkrētas piezīmes par laiku, kas Komisijai bija vajadzīgs, lai pieņemtu šo lēmumu.

3.6 Ombuds ar gandarījumu atzīmē, ka Komisija ir rīkojusies ātri pēc tam, kad tai tika darīta zināma šī sūdzība. Ir taisnība, ka pagāja vēl vairāki mēneši, līdz Komisija 2008. gada 15. aprīlī beidzot pieņēma lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību konkurences jomā. Tomēr Komisija ir izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja par nepieciešamu vispirms pārliecināties, ka sūdzības iesniedzējs patiešām vēlas saņemt oficiālu lēmumu par savu sūdzību konkurences jomā. Ombuds uzskata, ka Komisijas paskaidrojums ir pamatots. Viņš arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs neiebilda pret Komisijas pieeju.

3.7 Tomēr ombuds uzskata, ka ir ļoti grūti saprast, kāpēc Komisija nedarbojās daudz agrāk. Komisija 2005. gada 22. aprīļa vēstulē sūdzības iesniedzējam uzsvēra, ka galīgais lēmums tiks pieņemts tikai pēc tam, kad būs ņemtas vērā sūdzības iesniedzēja iespējamās piezīmes. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2005. gada 19. maijā. Tiklīdz Komisija bija saņēmusi šo vēstuli, tā varēja veikt nepieciešamos pasākumus, lai pieņemtu galīgo lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību konkurences jomā. Tomēr šķiet, ka šādi pasākumi netika veikti, kamēr ombuds nebija vērsis Komisijas uzmanību uz šo sūdzību.

3.8 Komisija nav sniegusi nekādus paskaidrojumus, kas attaisnotu šo kavēšanos. Ombuds norāda, ka Komisija ir paudusi nožēlu par kavēšanos. Tomēr ombuds uzskata, ka to nevar uzskatīt par apmierinošu reakciju. Ombuds uzskata, ka gadījumos, kad, kā tas ir šajā gadījumā, notiek ievērojama kavēšanās, labas administratīvās prakses principi prasa, lai attiecīgajam pilsonim tiktu sniegta vismaz atvainošanās.

3.9 Ombuds tomēr atzīmē, ka sūdzības iesniedzēja bažas, šķiet, ir vērstas uz Komisijas lēmuma būtību, nevis uz procedūras aspektiem. Ņemot vērā to, ka Komisijas lēmuma būtība tiks izskatīta atsevišķā izmeklēšanā, ombuds uzskata, ka attiecībā uz šo lietu turpmāka rīcība nav nepieciešama.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka šajā lietā turpmāki pasākumi nav jāveic.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV 1994, L 131, 15. lpp.

(2) OV 2003, L 1, 1. lpp.

(3) OV 1994, L 131, 15. lpp.

(4) OV 2003, L 1, 1. lpp.