Strasbūrā, 2007. gada 14. decembrī

Cienītā S. kundze!

Jūs 2007. gada 11. aprīlī iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju.

2007. gada 16. maijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam.

Komisija 2007. gada 23. jūlijā nosūtīja atzinumu par Jūsu sūdzību un nākamajā dienā informēja mani, ka tās nosūtītais atzinums ir nepareiza versija un ka labotā versija tiks nosūtīta 2007. gada septembra pirmajās dienās.

2007. gada 8. augustā Jūs zvanījāt maniem dienestiem un 2007. gada 5. septembrī Jūs man nosūtījāt vēstuli, informējot, ka 2007. gada 23. maijā Jūs esat uzsācis tiesvedību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā.

Komisija 2007. gada 15. oktobrī vēstulē informēja manus dienestus, ka tā ir uzzinājusi, ka Jūs esat uzsācis iepriekš minēto procedūru, un tāpēc nolēma nesūtīt savu laboto atzinumu.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti īsumā bija šādi:

Sūdzības iesniedzējs ir Eiropas Komisijas ierēdnis. Kopš 2005. gada 7. jūlija viņa strādā Komisijas Informācijas sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu ģenerāldirektorātā (ĢD INFSO).

Viņas sūdzība attiecās uz pārbaudes laiku Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātā (DG ENTR) (no 2003. gada 1. oktobra līdz 2005. gada 28. februārim). Sūdzības iesniedzējs strādāja Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātā kā juridiskais konsultants pagaidu amatā. Viņas pirmais starpposma ziņojums bija pozitīvs.

Pēc tam sakarā ar viņas nodaļas reorganizāciju, kas tika pārcelta no Luksemburgas uz Briseli, viņas priekšnieks mainījās. Sūdzības iesniedzēja konstatēja, ka jaunie darba apstākļi viņai neļāva pareizi pildīt savus pienākumus, jo i) viņai tika doti pretrunīgi rīkojumi; ii) izmaiņas viņas darba profilā bez viņas piekrišanas (jaunajā profilā viņa nevarēja attīstīt savas profesionālās spējas); iii) neinformēšanu par uzņēmējdarbības jautājumiem; un iv) vispārējas grūtības sazināties ar savu(-iem) jauno(-ajiem) priekšnieku(-iem) un kolēģiem. Tādēļ viņa lūdza veikt pārvietojumu uz citu tā paša ģenerāldirektorāta nodaļu. Viņas priekšnieki nepiekrita šim lūgumam.

2004. gada augustā sūdzības iesniedzēja saņēma otro starpziņojumu, kas bija negatīvs. Pēc tam viņas darba apstākļi pasliktinājās. Sanāksmes laikā nodaļas vadītājs informēja visus darbiniekus par sūdzības iesniedzēja otro starpposma ziņojumu. Turklāt viņš nepiekrita sūdzības iesniedzējas priekšlikumam par viņas vasaras atvaļinājuma datumiem un viņas pieprasījumam par apmācību vai nosūtīšanu komandējumos uz ārzemēm. Turklāt viņš saviem kolēģiem nosūtīja e-pasta vēstules, kurās bija negatīvi komentāri par viņas sniegumu. Sūdzības iesniedzējas uzdevumi tika pārdalīti starp pārējiem darbiniekiem, un viņas piekļuve kopējam diskam "S" bija ierobežota. Visbeidzot, nodaļas vadītāja uzsāka viņas snieguma novērtēšanas procedūru, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punktu, kas var novest pie atlaišanas pirms pārbaudes laika beigām.

Sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka iepriekš minētā viņas nodaļas vadītāja rīcība ir psiholoģiska vardarbība. Šajā sakarā viņa savai sūdzībai pievienoja advokāta atzinumu un psihologa atzinumu.

Sūdzības iesniedzējs vērsās pie Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD Personāla komitejas, arodbiedrībām un Cilvēkresursu nodaļas direktora.

Viņa arī sāka Komisijas izveidoto neoficiālo procedūru personām, kas cietušas no aizskarošas izturēšanās. Viņa vērsās pie diviem konfidenciāliem konsultantiem un Komisijas vidutāja, kuri visi viņai sniedza konsultācijas un palīdzēja tikšanos laikā ar sūdzības iesniedzēja priekšniekiem.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 26. oktobrī iesniedza oficiālu palīdzības pieprasījumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, kas ir paredzēts ikvienai personai, kura uzskata, ka ir cietusi no aizskarošas izturēšanās. Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņa ir "aizskarta", un lūdza apturēt viņas snieguma novērtēšanu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punktu, un vēlreiz pārcelt viņu uz citu ĢD.

Administrācijas un personāla ģenerāldirektorāts („ADMIN ĢD”) 2005. gada 20. jūlijā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja lūgumu sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu. Tā norādīja, ka, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, ADMIN ĢD nodaļa, kas ir atbildīga par sūdzībām par psiholoģisko vardarbību, nekonstatēja, ka attiecīgie apstākļi ir uzskatāmi par psiholoģisko vardarbību, un tāpēc īpašā administratīvā izmeklēšana netika uzsākta.

Tikmēr 2005. gada 15. janvārī tika pabeigts sūdzības iesniedzējas novērtējuma ziņojums ("ziņojums"), kas sagatavots saskaņā ar Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punktu, un tika ieteikts viņu atlaist. Tomēr ziņojuma komiteja nepiekrita šim ieteikumam un ierosināja ĢD ADMIN, ka sūdzības iesniedzējai pārbaudes laiks būtu jāpabeidz citā ĢD vēl sešu mēnešu laikposmā. Tādēļ ĢD ADMIN nodeva sūdzības iesniedzēju ĢD INFSO, un viņa sāka šo sešu mēnešu periodu 2005. gada martā.

Sūdzības iesniedzēja nebija apmierināta ar savu jauno amatu un pieteicās uz Komisijas amatiem ārvalstīs (Ņujorkā). Viņas pieteikums netika apmierināts. Viņa lūdza Komisijas vidutāja iejaukšanos šajā jautājumā. Viņa konstatēja, ka negatīvais lēmums par viņas norīkošanu darbā ārvalstīs bija saistīts ar ziņojumu un to, ka viņa iesniedza sūdzības pret saviem priekšniekiem.

Tādēļ 2005. gada 17. augustā sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu iesniedza lūgumu atlīdzināt viņai kā vardarbības upurim nodarīto kaitējumu.

Viņa arī iesniedza apelācijas sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu par ziņojuma secinājumiem (ka viņa būtu jāatlaiž, nepabeidzot pārbaudes laiku) un lūdza to atcelt. ADMIN ĢD 2005. gada 19. decembrī konstatēja, ka, tā kā sūdzības iesniedzēja pa to laiku bija iecelta par ierēdni, nebija pamata iesniegt apelācijas sūdzību par iepriekš minētajiem ziņojuma secinājumiem.

Sūdzības iesniedzēja 2006. gada 20. janvārī vērsās pie Komisijas priekšsēdētāja un sūdzējās par savu priekšnieku rīcību Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātā. Viņu uzņēma arī komisārs Kallas. Kallas kungs arī nosūtīja vēstuli sūdzības iesniedzējai, atbildot uz viņas vēstuli Komisijas priekšsēdētājam, kurā Kallas kungs noraidīja viņas sūdzību.

2006. gada 13. martā sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza vēl vienu apelācijas sūdzību par 2005. gada 19. decembra lēmumu attiecībā uz viņas prasību par zaudējumu atlīdzību. Viņa arī lūdza piekļuvi dažiem dokumentiem no viņas personīgās lietas.

2006. gada 17. maijā viņas apelācijas sūdzība tika noraidīta, un tika izsniegts tikai viens dokuments.

Pēc tam viņa vērsās pie Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja (EDAU), kurš viņai palīdzēja saistībā ar viņas pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem. Kad viņa uzzināja par jauniem dokumentiem, viņa uzskatīja, ka daži citi dokumenti no viņas lietas tika izņemti vai mainīti bez viņas ziņas.

Pēc tam 2006. gada 8. novembrī sūdzības iesniedzējs iesniedza pārsūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu un kompensācijas pieprasījumu saskaņā ar 90. panta 1. punktu. Viņa apgalvoja, ka viņas gadījumā pastāv "paralēla" personas lieta un ka ziņojums tika sagatavots, nedodot viņai iespēju aizstāvēties.

ĢD ADMIN atbildēja 2007. gada 13. februārī un noraidīja viņas apelācijas sūdzību un lūgumu. Tā konstatēja, ka viņas lietas elementi, kurus sūdzības iesniedzēja uzskatīja par jauniem, nesniedza pietiekamu pamatojumu viņas ziņojuma atkārtotai izvērtēšanai un ka nebija “paralēlas” personas lietas. Tā arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzība ir "atkārtota".

Turklāt 2006. gada 19. decembrī sūdzības iesniedzējs vērsās pie OLAF. 2007. gada februārī OLAF konstatēja, ka tas nav kompetents izskatīt viņas lietu.

Sūdzība 2007. gada 11. aprīlī iesniedza sūdzību Eiropas ombudam.

Viņa apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņas apgalvojumus par vardarbību.

Viņa apgalvoja, ka Komisijai būtu i) jāsniedz viņai informācija par visām izmeklēšanām, kas veiktas Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorātā saistībā ar viņas lietu, un ii) jāievieš efektīvi preventīvi pasākumi pret aizskarošu izturēšanos, kā arī efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi aizskarošas izturēšanās gadījumos.

Pieprasījums

Ombuda veiktās izmeklēšanas tvērums

Savā izmeklēšanas uzsākšanas vēstulē ombuds informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa izmeklēšana saistībā ar sūdzībām par aizskarošu izturēšanos darba vietā aprobežojas ar to, lai noteiktu, vai attiecīgā iestāde ir pienācīgi piemērojusi attiecīgās iekšējās procedūras.

Komisijas atzinums par Komisijas 2007. gada 23. un 24. jūlija vēstulēm

Komisija 2007. gada 23. jūlijā nosūtīja atzinumu par sūdzību un nākamajā dienā informēja ombuda dienestus, ka tās nosūtītajā atzinumā ir nepareiza versija un ka 2007. gada septembra pirmajās dienās tiks nosūtīta labota versija.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi (sūdzības iesniedzēja 2007. gada 8. augusta tālruņa zvans un sūdzības iesniedzēja 2007. gada 5. septembra vēstule)

Sūdzības iesniedzēja 2007. gada 8. augustā informēja ombuda dienestus, ka 2007. gada 23. maijā viņa ir uzsākusi tiesvedību Civildienesta tiesā (lieta F‐49/07 R /Komisija ), pamatojoties uz faktiem, kas minēti viņas sūdzībā ombudam.

Sūdzības iesniedzēja 2007. gada 5. septembra vēstulē vispirms norādīja, ka viņas sūdzība Civildienesta tiesai attiecas uz to tiesību aktu atcelšanu, kuri, viņasprāt, viņai rada kaitējumu. Starp šiem aktiem ir ADMIN ĢD 2005. gada 20. jūlija lēmums, ar kuru tika noraidīts viņas 2004. gada 26. oktobra lūgums sniegt palīdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, un tie ir minēti viņas personas lietā. Sūdzībā viņa lūdza Civildienesta tiesu "noteikt Kopienas atbildību par visiem Komisijas nelikumīgajiem lēmumiem, darbībām un rīcību "un kompensāciju EUR 2 500 000 apmērā par zaudējumiem, kas viņai nodarīti morālās uzmākšanās dēļ.

Otrkārt, šķiet, ka sūdzības iesniedzēja būtībā uzskata, ka ombudam būtu i) jāturpina izmeklēšana par viņas sūdzību paralēli tiesvedībai Civildienesta tiesā vai ii) jāuzsāk izmeklēšana pēc savas iniciatīvas par vardarbības jautājumiem Komisijā, pamatojoties uz viņas apgalvotajiem faktiem. Viņa arī lūdza ombudi vienoties ar Komisiju, ka, pirms Civildienesta tiesa pieņems lēmumu par viņas lietu, viņa tiks pārcelta uz citu iestādi.

Viņa lūdza ombudu kopā ar Komisiju meklēt mierizlīgumu, lai " novērstu administratīvas kļūmes" vai mudinātu Komisiju piedalīties samierināšanas procedūrā tribunālā.

Visbeidzot, viņa norādīja, ka starplaikā, 2007. gada 1. maijā, viņa tika pārcelta uz citu nodaļu ("Starptautiskās attiecības") tajā pašā ģenerāldirektorātā, un uzskatīja, ka šī pārcelšana ir ļaunprātīga un ka lēmuma par šo pārcelšanu pamatojums nav pietiekams.

Komisijas 2007. gada 15. oktobra vēstule

Komisija paziņoja, ka tā ir apsolījusi nosūtīt labojumus 2007. gada 23. jūlija atzinumā par sūdzību, bet, kad tās labotais atzinums tika pabeigts 2007. gada septembrī, tā uzzināja, ka starplaikā sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis apelāciju Pirmās instances tiesā (1), pamatojoties uz faktiem, kas bija ombuda izmeklēšanas priekšmets. Tāpēc Komisija nolēma nesūtīt ombudam laboto atzinumu.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Ombuds norāda, ka savā 2007. gada 5. septembra vēstulē sūdzības iesniedzēja viņu informēja, ka 2007. gada 1. maijā viņa tika pārcelta uz citu nodaļu ("Starptautiskās attiecības") tajā pašā ģenerāldirektorātā ("ĢD"), un uzskatīja, ka šāda pārcelšana ir ļaunprātīga un ka lēmuma par pārcelšanu pamatojums nav pietiekams.

Ciktāl sūdzības iesniedzēja viedoklis varētu būt jauns apgalvojums, ja tas ir pienācīgi pamatots, nešķiet, ka sūdzības iesniedzējs ir ievērojis Ombuda statūtu 2. panta 8. punktu (2) attiecībā uz šo konkrēto jautājumu un šajā sakarā ir izmantojis Civildienesta noteikumu 90. pantā paredzēto procedūru. Tāpēc ombuds šajā izmeklēšanā šo jautājumu nerisina. Tomēr sūdzības iesniedzējs šajā sakarā var iesniegt jaunu sūdzību pēc tam, kad ir izsmelta 90. pantā noteiktā procedūra.

1.2 Turklāt ombuds saprot sūdzības iesniedzēja 2007. gada 5. septembra vēstuli, kurā ieteikts, ka ombuds pēc savas iniciatīvas varētu veikt izmeklēšanu par vispārējo jautājumu saistībā ar to, kā Komisija izskata aizskarošas izturēšanās gadījumus. Ombuda rīcībā nav elementu, kas varētu liecināt par sistēmiskām administratīvām kļūmēm šajā sakarā, un tāpēc izmeklēšanas uzsākšana pēc savas iniciatīvas pašlaik nešķiet lietderīga. Ja ombuds turpmāk uzskatītu, ka saistībā ar šiem jautājumiem varētu būt sistēmiskas administratīvas kļūmes, viņš apsvērtu, vai būtu lietderīgi sākt šādu izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzēja sākotnējie apgalvojumi un prasības

2.1 Sūdzības iesniedzēja 2007. gada 11. aprīļa sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņas apgalvojumus par vardarbību.

Sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Komisijai būtu i) jāinformē viņa par visām izmeklēšanām, kas veiktas Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorātā saistībā ar viņas lietu, un ii) jānosaka efektīvi preventīvi pasākumi pret aizskarošu izturēšanos, kā arī efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi aizskarošas izturēšanās gadījumos.

2.2 Pēc tam 2007. gada 8. augusta telefonsarunā un atsevišķā 2007. gada 5. septembra vēstulē sūdzības iesniedzēja informēja ombudu, ka 2007. gada 23. maijā viņa ir uzsākusi tiesvedību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā.

2.3 Komisija apstiprināja iepriekš minēto informāciju savā 2007. gada 15. oktobra vēstulē ombudam un norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pārsūdzība tribunālā pamatojas uz tiem pašiem faktiem, uz kuriem attiecas ombuda izmeklēšana.

2.4 Ombuds atgādina, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 195. pants pilnvaro Eiropas Ombudu pieņemt sūdzības "(..) par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm (..), izņemot gadījumus, kad par iespējamiem faktiem ir ierosināta vai ir ierosināta tiesvedība. " Turklāt Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka "(..) ja ombudam sakarā ar notiekošu vai pabeigtu tiesvedību attiecībā uz iesniegtajiem faktiem ir jāatzīst sūdzība par nepieņemamu vai jāizbeidz tās izskatīšana, jebkuras izmeklēšanas rezultātus, ko viņš veicis līdz minētajam punktam, iesniedz, neveicot turpmākas darbības."

2.5 Ombude atzīmē, ka sūdzības iesniedzēja viņu ir informējusi, ka viņa ir uzsākusi tiesvedību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā par faktiem, uz kuriem viņa balstījusi savus apgalvojumus un prasības sākotnējā sūdzībā ombudam. Komisija arī apstiprināja, ka šāda prasība pret to ir celta Civildienesta tiesā. Ņemot vērā iepriekš citēto EK līguma 195. pantu un ombuda statūtu 2. panta 7. punktu, ombuds pārtrauc sūdzības izskatīšanu un iesniedz līdz šim veikto izmeklēšanu rezultātus, neveicot turpmākas darbības.

2.6 Tā kā ombuds izbeidz izmeklēšanu, neveicot turpmākas darbības, viņš nevar apmierināt sūdzības iesniedzēja lūgumu rast mierizlīgumu, lai novērstu administratīvas kļūmes vai mudinātu Komisiju piedalīties samierināšanas procedūrā tiesas aizgādībā. Ombuds nav arī kompetents iejaukties Komisijas darbā attiecībā uz sūdzības iesniedzējas lūgumu nodot lietu citai Kopienas iestādei, pirms Civildienesta tiesa lemj par viņas lietu. Ja sūdzības iesniedzēja pieprasījums ir pagaidu pasākumu pieprasījums, ombuds atgādina, ka šādus pasākumus, ja tie tiek atzīti par pamatotiem, var noteikt pati tiesa.

Secinājums

Ombuds izbeidz sūdzības izskatīšanu un iesniedz līdz šim veikto izmeklēšanu rezultātus, neveicot turpmākas darbības.

Komisijas priekšsēdētājs tiks informēts par šo lēmumu.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Ombuds saprot Eiropas Savienības Civildienesta tiesu.

(2) Ombuda statūtu 2. panta 8. punktā ir noteikts: „Ombudam nevar iesniegt sūdzības, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ja vien attiecīgā persona nav izsmēlusi visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, un nav beidzies termiņš, kurā iestādei, kurai iesniegts šāds pieprasījums, jāsniedz atbildes.”