Strasbūrā, 2007. gada 17. decembrī

Cienītā R. kundze!

2006. gada 7. jūnijā, rīkojoties Polijas NVO Polska Zielona Siec (sūdzības iesniedzēja) vārdā, Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Investīciju banku (EIB) par to, ka banka finansē transporta projektus Polijā.

2006. gada 6. jūlijā es pārsūtīju sūdzību EIB priekšsēdētājam.

EIB 2006. gada 17. oktobrī nosūtīja atzinumu, kuru es jums nosūtīju kopā ar aicinājumu sniegt apsvērumus.

2006. gada 23. novembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus.

2007. gada 27. martā es lūdzu EIB sniegt papildu paskaidrojumus.

EIB 2007. gada 15. maijā nosūtīja atbildi uz manu iepriekš minēto lūgumu, kuru es pārsūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus. No jums piezīmes netika saņemtas.

Tikmēr 2007. gada 14. maijā mani dienesti veica lietas materiālu pārbaudi EIB birojos Luksemburgā, un 2007. gada 5. jūlijā ziņojuma par šo pārbaudi kopijas tika nosūtītas Jums un EIB informācijai.

2007. gada 10. jūlijā Jūs man nosūtījāt papildu dokumentus saistībā ar Jūsu sūdzību, kurus es pārsūtīju EIB informācijai.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir Polijas NVO, kas nodarbojas ar vides jautājumiem.

Sūdzību var apkopot šādi:

2001. gada 1. oktobrī Polijā stājās spēkā jauns Polijas 2001. gada 27. aprīļa Vides aizsardzības likums ("Polijas 2001. gada Vides likums"). Saskaņā ar tās 40. pantu visos transporta plānu un programmu projektos, kas ir jāsagatavo un/vai jāpieņem iestādei valsts vai reģionālā līmenī un kas ir prasīti normatīvajos vai administratīvajos aktos, ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (SVN).

EIB Direktoru padome 2004. gada 5. maijā pieņēma "Paziņojumu par vidi". Saskaņā ar minēto paziņojumu EIB būtu i) jāatbalsta investīcijas, kas tieši aizsargā un uzlabo vidi, ii) tādēļ rūpīgi jāizvērtē to ietekme uz vidi un iii) jo īpaši jānodrošina, ka bankas finansētie projekti atbilst principiem un standartiem, kas noteikti gan ES, gan valstu tiesību aktos vides jomā, tostarp prasībām attiecībā uz arodveselību un drošību. Ja dažādi tiesību akti nosaka atšķirīgus prasību līmeņus, paziņojumā ir noteikts, ka būtu jāpiemēro stingrāki tiesību akti.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (1) ("SVN direktīva") stājās spēkā 2004. gada jūlijā.

Polijā 2005. gada 4. janvārī tika pieņemta Valsts autoceļu fonda programma 2005./2006. gadam ("NRFP"), ko veido dažādas ieguldījumu shēmas (atsevišķu ceļu un automaģistrāļu būvniecības shēmas).

EIB 2005. gada 20. septembrī piekrita finansēt daļu no NRFP ieguldījumu shēmām ("projekts"). Par projekta virzītāju (“virzītājs”) tika izraudzīta Polijas valdības administratīvā iestāde “Valsts ceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektorāts”.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka iepriekš minētais NRFP atbilst visām prasībām, lai to iesniegtu SVN saskaņā ar Polijas tiesību aktiem, pat ja SVN direktīva šādu SVN, šķiet, nepieprasa. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Polijas tiesību aktos attiecībā uz ieguldījumiem transportā ir noteiktas stingrākas vides prasības nekā SVN direktīvā.

Tomēr pretēji Polijas 2001. gada vides likumam attiecībā uz iepriekš minēto NRFP netika veikts SVN, un 2005. gada 1. decembrī sūdzības iesniedzējs par šo jautājumu sazinājās ar projekta virzītāju. Projekta virzītājs atbildēja, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem NRFP (un līdz ar to projektam) SVN nav nepieciešams, jo programma ir pieņemta kā rīkojums.

Sūdzības iesniedzējs nepiekrita iepriekš minētajam atzinumam un uzskatīja, ka tiesību akta formai, ar kuru programma tika pieņemta, nav nozīmes attiecībā uz Polijas tiesību aktos noteikto prasību veikt SVN attiecībā uz visiem ar transportu saistīto plānu, stratēģiju un programmu projektiem.

2005. gada 6. decembrī, kad projekts vēl tika izvērtēts, sūdzības iesniedzējs pirmo reizi sazinājās ar EIB. Tā rakstiski lūdza EIB nodrošināt, lai projekts, kuru tā līdzfinansēs, atbilstu Polijas tiesību aktiem un SVN direktīvai. Sūdzības iesniedzējs arī informēja EIB, ka, viņaprāt, projekts pārkāpj iepriekš minētās tiesību normas. Visbeidzot, tā lūdza EIB piekļuvi EIB analīzei par NRFP atbilstību SVN direktīvai.

EIB 2006. gada 31. janvārī atbildēja sūdzības iesniedzējam. Tā norādīja, ka visi NRFP ietvertie projekti tika īstenoti pirms 2002. gada sākuma. Visi oficiālie sagatavošanās darbi šā JTRP īstenošanai sākās vismaz 2002. gadā un visos gadījumos pirms SVN direktīvas stāšanās spēkā. Tāpēc EIB uzskata, ka SVN direktīva nebija piemērojama VNFP Polijā, tostarp projektam, ko līdzfinansēs EIB, un tāpēc EIB neveica sūdzības iesniedzēja pieprasīto analīzi. EIB neatsaucās uz jautājumu par projekta atbilstību Polijas tiesību aktiem.

Tāpēc 2006. gada 13. februārī sūdzības iesniedzējs nosūtīja sūdzību EIB. Pirmkārt, tā uzsvēra, ka JTRAP tika apstiprināts 2005. gada 5. janvārī. Otrkārt, tā uzskatīja, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem NRFP atbilst visām prasībām, lai to pakļautu SVN saskaņā ar Polijas tiesību aktiem. Tomēr šāds SVN līdz šim nav veikts. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka SVN, lai gan to nevar pieprasīt saskaņā ar SVN direktīvu, patiešām ir nepieciešams saskaņā ar Polijas tiesību aktiem un ka saskaņā ar EIB vides deklarāciju visiem tās finansētajiem projektiem būtu jāatbilst ne tikai Eiropas tiesību aktiem, bet arī valsts tiesību aktiem.

EIB 2006. gada 12. aprīlī atbildēja, ka visiem projektiem, ko EIB izvēlējusies finansēšanai, jābūt pieņemamiem no vides aizsardzības viedokļa, bet projekta virzītājs ir pilnībā atbildīgs par atbilstības nodrošināšanu ES politikai un tiesību aktiem, kā arī attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. EIB paziņoja, ka tā informēs projekta virzītāju par sūdzības iesniedzēja sūdzību un papildus jautās Polijas iestādēm, vai saskaņā ar Polijas tiesību aktiem ir nepieciešams NRFP SVN un, ja ir, kad šāds SVN tiks veikts un, ja nē, kāds ir šāda lēmuma juridiskais pamats. EIB arī paziņoja, ka tā informēs sūdzības iesniedzēju par Polijas iestāžu atbildi.

Tomēr līdz dienai, kad sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību ombudam, EIB nebija tam paziņojusi atbildes, ko tā bija saņēmusi no Polijas iestādēm. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka 2006. gada 26. janvārī tas sazinājās ar Polijas Vides ministriju par JTRAP atbilstību Polijas tiesību aktiem un līdz sūdzības iesniegšanas dienai nebija saņēmis atbildi.

EIB 2006. gada maijā noslēdza aizdevuma līgumu ar projekta virzītāju.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka, neraugoties uz informāciju par projekta neatbilstību Polijas tiesību aktiem, EIB piekrita to līdzfinansēt pretēji savām pamatnostādnēm, proti, Vides deklarācijai.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka EIB nav to informējusi par Polijas iestāžu atbildi.

Tas apgalvoja, ka EIB būtu jāaptur finansējums līdz brīdim, kad tiks noskaidrots projekta juridiskais statuss.

Pieprasījums

EIB atzinums

EIB atzinumu var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 13. februārī iesniedza sūdzību EIB ģenerālsekretāram, kurā norādīja, ka saskaņā ar Polijas tiesību aktiem NRFP ir jāveic SVN. 2006. gada 12. aprīlī EIB atbildēja, ka tā ir informējusi projekta virzītāju par sūdzību un lūgusi Polijas iestādes sniegt komentārus par to. Pēc tam Polijas Transporta un būvniecības ministrija vēstulē un tiešā saziņā informēja EIB, ka pretēji sūdzības iesniedzēja viedoklim attiecīgie Polijas tiesību akti nepieprasa NRFP veikt SVN. Pirmkārt, šī ministrija uzskata, ka JTRAP bija tikai finanšu plāns, kurā bija norādīti finansējuma avoti ieguldījumiem autoceļos un kura mērķis bija atbalstīt ceļu nozarē pieņemto politiku, programmu un stratēģiju īstenošanu, piemēram, ceļu infrastruktūras attīstības stratēģiju 2004.–2006. gadam un turpmākajiem gadiem, kā arī automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecības grafiku 2005.–2013. gadam. Otrkārt, saskaņā ar tās pašas ministrijas sniegto informāciju laikā, kad tika izdots iepriekš minētais vispārējais JTRAP stratēģijas plāns un grafiks, Polijas tiesību aktos SVN nebija prasīts.

Pēc sazināšanās ar Polijas Transporta un būvniecības ministriju un pēc sūdzības lietas plašas izskatīšanas EIB 2006. gada 28. jūnija vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju par iemesliem, kāpēc tā uzskata, ka ir veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību tās vides deklarācijai. EIB savam atzinumam pievienoja šīs vēstules kopiju. Savā 2006. gada 28. jūnija vēstulē EIB informēja sūdzības iesniedzēju arī par to, ka "saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju" dažādas programmas ieguldījumu sarakstā, kas iekļauts NRFP, sākotnēji tika noteiktas, pirms Polijas 2001. gada vides tiesību aktos bija noteikts, ka programmas jāiesniedz SVN (t. i., pirms 2001. gada 1. oktobra). Tā norādīja, ka no novērtējuma laikā saņemtās informācijas ir skaidrs, ka, lai gan var uzskatīt, ka piecpadsmit shēmas, kas veido daļu no projekta, veido daļu no lielākas(-ām) programmas(-ām), šo shēmu sākotnējais plānošanas process sākās, pirms stājās spēkā Polijas tiesību akti, kuros noteikts, ka ieguldījumu shēmām, ko finansē no EIB aizdevuma, ir jāpiemēro SVN. Turklāt minētajā vēstulē EIB aicināja sūdzības iesniedzēju tikties ar EIB pārstāvjiem Varšavā un turpināt apspriest šo jautājumu gadījumā, ja tā "uzskata, ka Banka [] pienācīgi nerisina [tās] prasību." EIB atkārtoja tos pašus argumentus savā nākamajā 2007. gada 13. oktobra vēstulē, kas nosūtīta sūdzības iesniedzējam, atbildot uz tā nākamo 2006. gada 25. jūlija vēstuli.

EIB norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav atbildējis uz šo uzaicinājumu.

EIB arī norādīja, ka tās izpratnē dažas SVN direktīvas, kas stājās spēkā 2001. gada 21. jūlijā, prasības Polijas tiesībās tika transponētas ar Polijas 2001. gada vides likumu. Pēc tam EIB norādīja, ka 2005. gadā tika veikti turpmāki grozījumi šajā Polijas likumā. Saskaņā ar SVN direktīvas 13. pantu pienākums veikt SVN attiecas uz plāniem un programmām, kuru pirmais oficiālais sagatavošanas akts tika sagatavots pēc 2004. gada 21. jūlija. Plāniem un programmām, kuru pirmais oficiālais sagatavošanas akts ir datēts pirms 2004. gada 21. jūlija, arī ir vajadzīgs SVN, ja vien attiecīgā dalībvalsts nenolemj, ka tas nav iespējams, un attiecīgi neinformē sabiedrību.

EIB secināja, ka „tā kā tā nesaskatīja nekādus Kopienas vai valsts tiesību aktu pārkāpumus attiecībā uz IVN un uzskatīja, ka ir ievērojusi vides pamatnostādnes”, aizdevuma līgums tika parakstīts 2006. gada 11. maijā.

Turklāt 2006. gada 13. jūnijā EIB Direktoru padome apstiprināja otro aizdevumu "Polijas automaģistrāles", ar ko finansē arī atsevišķas automaģistrāļu shēmas saskaņā ar NRFP.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi:

Sūdzības iesniedzējs vispirms uzsvēra, ka viņa sūdzība ir tieši balstīta uz Polijas tiesību aktiem, proti, uz neatbilstību Polijas Vides aizsardzības likuma 40. panta 1. punktam (..), nevis Direktīvai 2001/42/EK.

Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pauda viedokli, ka Polijas 2001. gada vides tiesību aktos tika piemērotas stingrākas prasības nekā vēlāk pieņemtajā SVN direktīvā, un norādīja, ka “EIB izmantoja SVN direktīvu, lai vājinātu [Polijas 2001. gada vides tiesību aktu] prasības nolūkā izvairīties no stratēģiska ietekmes uz vidi novērtējuma.“ Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka katra dalībvalsts var pieņemt stingrākas vides prasības nekā tās, kas ietvertas Eiropas politikā.

Kopumā sūdzības iesniedzējs palika pie sava uzskata, ka Polijas 2001. gada vides tiesību aktos bija noteikts, ka NRFP ir jāveic SVN.

Sūdzības iesniedzējs nepiekrita EIB apgalvojumam, ka NRFP nebija vajadzīgs SVN, jo šī programma bija “tikai finanšu plāns, kurā izklāstīti finansējuma avoti ieguldījumiem autoceļos un kurš bija paredzēts, lai atbalstītu ceļu nozarē pieņemto politiku, programmu un stratēģiju īstenošanu.“ Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka pats NRFP ir finansējuma avots un tā mērķi ir noteikt finansējuma prioritātes; apzināt darbības un projektus; nodrošināt satvaru ieguldījumiem autoceļos; ieskicēt ārējos finansējuma avotus; un norādīt tās īstenošanai nepieciešamās juridiskās vai administratīvās darbības.

Sūdzības iesniedzējs atgādināja, ka Polijas 2001. gada Vides likuma 40. panta 1. punktā ir īpaši noteikts, ka transporta nozares politika, stratēģijas, plāni un programmas, kas jāsagatavo un/vai jāpieņem iestādei valsts līmenī, prasa veikt SVN. No tā izriet, ka NRFP raksturs nozīmēja, ka bija nepieciešams veikt SVN.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka tas nezina par politiku, programmām, stratēģijām vai plāniem transporta nozarē, kas pieņemti pēc tam, kad stājās spēkā Polijas 2001. gada vides likums, attiecībā uz kuru tika veikts SVN.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka EIB atsaucās uz ceļu infrastruktūras attīstības stratēģiju 2004.–2006. gadam un turpmākajiem gadiem, kā arī uz automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecības grafiku 2005.–2013. gadam. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju šī stratēģija tika sagatavota 2003. gadā un izdota 2003. gada augustā, t. i., divus gadus pēc Polijas 2001. gada vides likuma stāšanās spēkā.

Attiecībā uz EIB apgalvojumu, ka projekta ieguldījumu shēmas tika noteiktas pirms datuma, kad stājās spēkā Polijas 2001. gada vides likums, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka EIB nav sniegusi nekādus piemērus, lai pamatotu savu viedokli.

Sūdzības iesniedzējs atzinīgi novērtēja EIB uzaicinājumu to izpildīt. Tomēr sūdzības iesniedzējs nolēma, ka tam būtu ērtāk rakstiski paust visas savas bažas un nosūtīt tās EIB. Tieši to izdarīja sūdzības iesniedzējs.

Attiecībā uz EIB paziņojumu, ka tā nav konstatējusi Kopienas vai valsts tiesību aktu pārkāpumus šajā lietā, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, lai gan EIB apstiprināja otro aizdevumu ceļu būvei 2006. gada jūnijā (2), Eiropas Komisija uzsāka pārkāpuma procedūru pret Poliju saistībā ar attiecīgo vides direktīvu netransponēšanu. Sūdzības iesniedzējs pievienoja Polijas iestādēm adresētās Komisijas oficiālā paziņojuma vēstules kopiju, kas datēta ar 2006. gada 28. jūniju (3). Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju tas nozīmēja, ka EIB projekti Polijā neatbilda galvenajām vides direktīvām un tādējādi arī EIB vides deklarācijai.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka „Polijas valdības rīkojums, uz kuru atsaucas EIB savā atzinumā, kas datēts ar 2004. gada 15. maiju (Rozporządzenie Rady Ministrów z dnia 5 maja 2004 w sprawie sieci autostard i dróg ekspresowych, - DZU). 128, poz. 1334) pilnībā atšķiras no 2005. gada 4. janvāra rīkojuma, ar kuru tika apstiprināta Valsts autoceļu fonda programma 2005.–2006. gadam. 2004. gada 15. maija rīkojums nemaz nav finanšu plāns, kā to norāda EIB, bet tikai precizē, kuras automaģistrāles un ātrgaitas šosejas veido NRFP mērķi (Wykaz autostrad i dróg expresowych w RP. Układ docelowy)."

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 2004. gada 15. maija rīkojums būtu jāuzskata par papildinājumu 2005. gada 4. janvāra rīkojumam un tādējādi uz to būtu jāattiecina SVN saskaņā ar Polijas tiesību aktiem.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pašlaik tiek veikts vai pavisam nesen ir pabeigts atsevišķu projektu ietekmes uz vidi novērtējums (IVN).

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka “[..] šajā lietā Polijas ombuds izmeklē arī [ JTRAP] atbilstību [Polijas 2001. gada Vides likuma] 40. panta 1. punktam.”

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu, sūdzības iesniedzēja apsvērumus un papildu vēstules, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Ombuda 2007. gada 27. marta vēstule Komisijai

Pirmkārt, ombuds lūdza EIB atbildēt uz sūdzības iesniedzēja apsvērumu par EIB apgalvojumu, ka dažādas projekta ieguldījumu shēmas tika definētas pirms dienas, kad stājās spēkā attiecīgie Polijas tiesību akti, un ka EIB nesniedza nekādus piemērus, kas pamatotu tās viedokli.

Otrkārt, ombuds jautāja EIB, kādus novērtēšanas līdzekļus un metodes EIB izmanto situācijās, kad valsts iestāžu, projektu virzītāju un īstenošanas aģentūru sniegtā informācija par EIB finansētajiem projektiem un informācija no citiem avotiem liecina, ka attiecīgais projekts prima facie neatbilst valsts vai Eiropas tiesību aktiem. Šajā sakarā ombuds lūdza EIB sniegt komentārus par sūdzības iesniedzēja novērojumu, ka banka 2006. gada jūnijā apstiprināja otro aizdevumu ceļu būvei, un tajā pašā laikā Komisija lūdza Polijas valdībai paskaidrojumu par attiecīgās vides direktīvas netransponēšanu.

Treškārt, ombuds norādīja, ka viņš uzskata, ka būtu lietderīgi pārbaudīt attiecīgos EIB lietas dokumentus.

Par EIB 2007. gada 15. maija atbildi

Pirmkārt, EIB atsaucās uz Polijas ceļu sistēmas hronoloģisko attīstību, sākot no 20. gadsimta 30. gadiem.

Kopumā EIB norādīja, ka finansējamās transporta ieguldījumu shēmas ir noteiktas Polijas Ministru padomes rīkojumā, kas var attiekties uz laikposmu no viena līdz sešiem gadiem. Jaunākais Ministru padomes rīkojums, ar ko izveido stratēģiskas nozīmes automaģistrāļu, ātrgaitas šoseju un ceļu tīklu, ir datēts ar 2001. gada 29. septembri un tādējādi ir pieņemts pirms Polijas 2001. gada vides likuma. Polijas valdība 2001. gada februārī apstiprināja programmu, kas paredz Polijas galvenā autoceļu tīkla pielāgošanu ES standartiem līdz 2015. gadam.

Polijas valdība 2005. gada 4. janvārī pieņēma un 2006. gada 6. janvārī grozīja Rezolūciju par investīciju programmu autotransporta nozarē, kas jāfinansē no JTRAP. Ieguldījumi ir iepriekš minētajos rīkojumos noteikto shēmu izlase. Programmā, kas kvalificējama kā finanšu plāns, ir sīki izklāstīti automaģistrāļu, ātrgaitas šoseju un apvedceļu projekti, kā arī to finansējuma avoti, kas jāīsteno šajā periodā.

EIB finansētais projekts ietvēra 15 individuālas ceļu ieguldījumu shēmas, kas bija izkliedētas visā Polijā. Saskaņā ar Polijas 2001. gada vides tiesību aktiem vai SVN direktīvu SVN nebija nepieciešams, jo i) shēmas ir papildu ieguldījumi notiekošajiem projektiem, kas jau saņem ES un EIB finansējumu; shēmas atbilst ES prioritārajiem mērķiem, kas noteikti EK līguma 267. panta a) un c) punktā, un iii) projekta apstiprināšana tika sākta pirms Polijas 2001. gada vides likuma stāšanās spēkā. Tomēr, ņemot vērā videi piešķirto nozīmi, IVN nepieciešamība bija nosacījums izmaksu veikšanai katrai no 15 atsevišķajām shēmām.

Novērtējot aizdevumu pieprasījumus, EIB ievēro savu pienācīgas rūpības pienākumu, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem, tostarp nepieciešamajām atļaujām un atļaujām, kas izdotas saskaņā ar attiecīgajiem valsts un Eiropas tiesību aktiem. Projektiem, kas atrodas ES, EIB piemēro likumības prezumpciju un attiecīgā gadījumā prezumpciju, ka valsts tiesību akti atbilst ES tiesību aktiem. “Ciktāl tas nepieciešams”, EIB pārbauda atbilstību, lai nodrošinātu, ka tās līdzekļi tiek izmantoti racionāli. Projektiem ārpus ES EIB piemēro arī likumības prezumpciju. Tas ir balstīts uz projekta būvniecībai un ekspluatācijai nepieciešamajām atļaujām un ir pamatots ar citiem pieejamiem pierādījumiem, savu novērtējumu un aizdevuma līgumiem. Ievērojot vietējos apstākļus un tiesību aktus, katram projektam ir jāatbilst vismaz ES politikas nostādnēs noteiktajiem principiem un standartiem. Attiecībā uz visiem projektiem projekta virzītājs ir atbildīgs par atbilstību, savukārt regulatīvās un izpildes funkcijas ir kompetento iestāžu atbildībā. Ir skaidrs, ka ir lietderīgi un pareizi, ka EIB paļaujas uz ES dalībvalstīm vai attiecīgajām dalībvalstu iestādēm, lai noteiktu atbilstību attiecīgajiem vides standartiem, un ka EIB pieņem dalībvalsts dokumentāciju kā pierādījumu to atbilstībai. Apstākļos, kad vides aizsardzības apstiprināšanas process dalībvalstī vēl nav pabeigts, finansēšanas līgumam tiks pievienoti attiecīgie izmaksas nosacījumi.

Attiecībā uz aizdevumu projekta "Polijas automaģistrāles" segšanai (uz kuru sākotnējā sūdzībā nebija atsauces) EIB norādīja, ka novērtējuma laikā tā zināja, ka Komisijai ir iebildumi attiecībā uz IVN direktīvas (4) transponēšanu Polijas tiesību aktos. Ņemot vērā Komisijas paustās bažas, aizņēmējam (Bank Gospodarstwa Krajowego (5)) tika izvirzīti vairāki izmaksas nosacījumi, lai nodrošinātu, ka no šī aizdevuma finansēto projekta shēmu īstenošanas process atbilst IVN direktīvas prasībām. Rezultātā 2006. gada 27. jūnijā Komisija oficiāli neiebilda pret projektu.

Noslēgumā EIB norādīja, ka tā pauž nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzējs nepieņēma EIB uzaicinājumu uz sanāksmi Varšavā. Tā arī uzsvēra, ka "tā kā vienmēr ir atvērta konstruktīvai sadarbībai ar NVO " .

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par EIB´ 2007. gada 15. maija atbildi

Sūdzības iesniedzējs apsvērumus nesūtīja.

Par 2007. gada 14. maija dokumentu pārbaudi

Ombuda dienesti 2007. gada 14. maijā EIB telpās pārbaudīja EIB lietas materiālus. Detalizēts pārbaudes ziņojums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam un EIB.

Sūdzības iesniedzēja 2007. gada 10. jūlija papildu vēstule

Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 10. jūlija vēstulē norādīja, ka ir vērsis Polijas ombuda uzmanību uz jautājumu par to, ka Polijas tiesību aktos nav paredzēts SVN attiecībā uz NRFP, un ka Polijas ombuds ir pabeidzis izmeklēšanu par šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka „Polijas ombuds slēdza lietu ar atzinumu, ka attiecībā uz [JTRP] būtu bijis jāveic [] ietekmes uz vidi novērtējums” un ka viņa atzinums „atbilst Polijas Transporta ministrijas atzinumam”. Sūdzības iesniedzējs pievienoja Polijas ombuda atbildes kopiju un Polijas Transporta un būvniecības ministrijas atbildes kopiju. Transporta un būvniecības ministrija 2007. gada 28. jūnija vēstulē, kas adresēta Polijas ombudam, norādīja, ka „Vides ministrija uzskata, ka projektu finanšu plāna sarakstam attiecībā uz ieguldījumiem autoceļos, ko finansēs Valsts autoceļu fonds, starpministriju apspriešanās posmā būtu jāpiemēro ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. „ Vēstulē sūdzības iesniedzējam Polijas ombuds norādīja, ka „ Transporta un vides ministrija piekrīt ombuda viedoklim, ka ietekmes uz vidi novērtējums būtu jāveic uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Valsts autoceļu fonds.”

Ombuds informatīvos nolūkos nosūtīja EIB sūdzības iesniedzēja vēstuli kopā ar tās pielikumiem.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Eiropas ombuds norāda, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz to, ka Eiropas Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Poliju saistībā ar attiecīgo vides direktīvu netransponēšanu, un norādīja, ka " tas nozīmē, ka EIB projekti Polijā neatbilst attiecīgajai ES IVN direktīvai un līdz ar to arī EIB 2004. gada Vides deklarācijai ".

Tomēr ombuds arī norāda, ka tajos pašos apsvērumos sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka "viņa sūdzība ir tieši balstīta uz Polijas tiesību aktiem, jo īpaši neatbilstību Polijas Vides aizsardzības likuma 40. panta 1. punktam (...), nevis Direktīvai 2001/42/EK " .

Ņemot vērā iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja uzsvērto, ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzēja paziņojums nebūtu jāuzskata par jaunu apgalvojumu, kas jāizskata šajā lēmumā.

2 EIB novērtējums par projekta atbilstību tiesību aktiem

2.1 Sūdzība attiecas uz EIB aizdevumu 15 ieguldījumu shēmām, kas saistītas ar automaģistrāļu, ātrgaitas šoseju un apvedceļu būvniecību Polijā, kuri iekļauti Polijas valdības izveidotajā Valsts autoceļu fonda programmā 2005./2006. gadam (NRFP). Iepriekš minētās 15 ieguldījumu shēmas veidoja EIB projektu ar nosaukumu "Polijas ceļu modernizācija " , kas ietvēra "ieguldījumus automaģistrāļu, ātrgaitas šoseju un apvedceļu modernizācijā saskaņā ar [JRFP] " , turpmāk " projekts " . Polijas iestādes ierosināja EIB finansēt projektu 2005. gada 1. jūnijā (6). Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 6. decembrī vērsās pie EIB saistībā ar projektu, kas tolaik vēl tika apspriests. Sūdzības iesniedzējs sūdzējās, ka pretēji attiecīgajiem Polijas 2001. gada vides tiesību aktu noteikumiem stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SVN) netika veikts attiecībā uz visu JTRP. Atbildē EIB informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir vērsusies pie Polijas iestādēm saistībā ar sūdzības iesniedzēja bažām un informēs to par atbildi. Tomēr EIB neinformēja sūdzības iesniedzēju par šo atbildi, bet nolēma finansēt projektu un 2006. gada 11. maijā parakstīja aizdevumu un veica pirmo maksājumu. Pēc tam 2006. gada 6. jūnijā sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, neraugoties uz to, ka EIB bija informēta par projekta neatbilstību Polijas tiesību aktiem, tā pretēji savam vides paziņojumam piekrita līdzfinansēt šo projektu. Saskaņā ar minēto paziņojumu EIB nodrošina, ka bankas finansētie projekti atbilst principiem un standartiem, kas noteikti gan ES, gan valstu tiesību aktos vides jomā, tostarp prasībām attiecībā uz arodveselību un darba drošību. Paziņojumā arī paredzēts, ka gadījumos, kad dažādi tiesību akti nosaka atšķirīgus prasību līmeņus, būtu jāpiemēro stingrākās prasības ("pirmais apgalvojums").

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka EIB nav to informējusi par Polijas iestāžu sniegto atbildi („otrais apgalvojums”).

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka EIB būtu jāaptur finansējums līdz brīdim, kad tiks noskaidrots projekta juridiskais statuss (“prasījums”).

2.2 Kopumā EIB norādīja, ka projekta virzītājs, proti, šajā gadījumā Polijas Valsts autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektorāts, turpmāk tekstā - "Polijas direktorāts", ir pilnībā atbildīgs par atbilstības nodrošināšanu ES politikai un ES tiesību aktiem, kā arī attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. Pēc sūdzības iesniedzēja sūdzības EIB sazinājās ar Polijas iestādēm, kuras to informēja, ka saskaņā ar attiecīgajiem Polijas tiesību aktiem NRFP nav jāveic SVN, jo i) NRFP ir valdības rīkojums; ii) NRFP ir tikai finanšu plāns un iii) tajā nav definēta attīstības stratēģija, kā arī nav noteikts satvars turpmākai īstenošanai. Turklāt sākotnējais plānošanas process 15 projekta ieguldījumu shēmām, uz kurām attiecās EIB aizdevums un kuras bija daļa no NRFP, tika noteikts pirms 2001. gada 1. oktobra, t. i., datuma, kad stājās spēkā Polijas 2001. gada vides likums. EIB arī apstiprināja, ka saskaņā ar tās vides deklarāciju ieguldījumu juridiskās atbilstības pārbaude ir tās novērtēšanas procedūru neatņemama sastāvdaļa. EIB arī norādīja, ka tā uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā tā ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādu atbilstību. Noslēgumā EIB norādīja, ka, ņemot vērā to, ka tā nav uzskatījusi, ka ir pārkāpti Kopienas vai valsts tiesību akti attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN), un tās viedokli, ka tā ir ievērojusi tās vides deklarāciju, aizdevuma līgums tika parakstīts 2006. gada 11. maijā.

Savā atzinumā EIB arī paskaidroja, ka pa to laiku, 2006. gada 28. jūnijā, tā atsevišķā vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju par Polijas iestāžu secinājumiem. Šī informācija tika sīkāk izskaidrota EIB turpmākajās vēstulēs sūdzības iesniedzējam.

2.3 Vispirms ombuds norāda, ka šis iebildums attiecas uz projektu "Polijas ceļu modernizācija" (EIB projekts Nr. 20050226), ko finansēja ar aizdevumu, kuru EIB parakstīja 2005. gada 11. maijā, nevis uz projektu "Polijas automaģistrāles" (EIB projekts Nr. 20050428), kuru vēlāk finansēja EIB.

2.4 Turklāt ombuds vēlreiz norāda, ka sūdzība attiecas uz Polijas iestāžu iespējamu neatbilstību Polijas 2001. gada vides likumam, kurā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija noteikts, ka visam JTRAP ir jāveic SVN. Kā skaidri norādījis sūdzības iesniedzējs, atbilstība Eiropas vides direktīvām, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (7) (turpmāk tekstā - "SVN direktīva"), nav šīs sūdzības priekšmets.

Šajā sakarā ombuds atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt un izskatīt sūdzības par Kopienas iestāžu un struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm. Tādēļ ombudam nevar iesniegt sūdzību par citas iestādes vai personas rīcību. Tādējādi ombuda uzdevums nav pārbaudīt Kopienas vai valsts tiesību aktu pamatotību un to, vai valsts iestādes ir pareizi piemērojušas valsts vai Eiropas tiesību aktus.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds, izmeklējot šo sūdzību, izskata tikai iespējamu EIB administratīvu kļūmi.

2.5 Turklāt ombuds norāda, ka 2004. gada maijā EIB izdeva dokumentu "Vides deklarācija", kurā izklāstīta tās pieeja vides jautājumiem, finansējot projektus. Punktā ar nosaukumu "Vides aizsardzība un uzlabošana" ir šāds paziņojums:

"25 ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs EIB finansētie projekti atbilst principiem un standartiem, kas noteikti gan ES (…), gan valstu tiesību aktos vides jomā, tostarp prasībām par arodveselību un darba drošību. Ja [] citā tiesību aktā ir noteiktas atšķirīgas prasības, piemēro stingrākās prasības."

Turklāt punktā ar nosaukumu "Organizācija un pieeja" ir ietverts šāds paziņojums:

„EIB veiktā vides novērtējuma rezultāti nosaka projekta „pieņemamību” finansējuma saņemšanai. Tā pamatā būs līdzsvars starp ietekmes uz vidi veidu un apmēru un pasākumiem, kas vajadzīgi, lai novērstu, samazinātu un attiecīgā gadījumā kompensētu jebkādu negatīvu ietekmi, kā arī citi kritēriji, piemēram, [] atbilstība tiesību aktiem un vides pārvaldība. Banka nepieņem finansēšanas projektu, kam varētu būt būtiska negatīva ietekme uz vidi un/vai kas varētu radīt augstu risku videi."

2.6 Ombuds norāda, ka, lai gan iepriekš minētais EIB dokuments nav juridisku saistību avots, tas ir svarīgs paziņojums par EIB politiku, kas Bankai būtu jāievēro.

Pamatojoties uz iepriekš minēto dokumentu, ombuds saprot, ka EIB finansē tikai tos projektus, kas atbilda gan valsts vides tiesību aktiem, gan galvenajām EK vides direktīvām, un, ja valsts tiesību akti ir stingrāki attiecībā uz prasībām, lai nodrošinātu vides aizsardzību, būtu jāpiemēro pēdējās minētās direktīvas. Šķiet, ka EIB nodrošina šādu atbilstību, vispirms pārbaudot projektus pirms to pieņemšanas finansēšanai un pēc tam tos uzraugot to izpildes laikā.

2.7 Ombuds tomēr norāda, ka, lai rīkotos saskaņā ar iepriekš minēto Vides deklarāciju, EIB, šķiet, lielā mērā ir atkarīga no valsts iestāžu sniegtās informācijas, ko tā izmanto, lai pārbaudītu, vai vides tiesību normas ir piemērotas jebkuram projektam, ko finansējusi Banka un kas darbojas attiecīgās valsts teritorijā.

2.8 Šajā sakarā ombuds uzskata par lietderīgu atgādināt lojālas sadarbības principu, kas Kopienas iestādēm un dalībvalstīm noteikts EK līguma 10. panta 2. punktā un Euratom līguma 192. panta 2. punktā, uz ko atsaucas Kopienas tiesas saistībā ar pienākumu neizpildes procedūru saskaņā ar EK līguma 226. pantu (8). Abos pantos paredzēts, ka dalībvalstis atturas no jebkādiem pasākumiem, kas varētu apdraudēt EK līguma mērķu sasniegšanu.

2.9 Pēc analoģijas piemērojot iepriekš minēto principu šīs lietas apstākļiem, ombuds uzskata, ka EIB varēja i) likumīgi uzskatīt, ka Polijas iestādes ir ievērojušas piemērojamās tiesību normas vides aizsardzības jomā, un ii) likumīgi sagaidīt, ka Polijas iestādes tai sniegs ticamu informāciju par to, kā tās piemēro attiecīgos Polijas tiesību aktus vides jomā. Kā norādīts EIB 2004. gada vides deklarācijā, "f) vai projektiem, kas atrodas ES, banka piemēro likumības prezumpciju un attiecīgā gadījumā nodrošina valsts tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem. Projekta virzītājs ir atbildīgs par atbilstību, savukārt par reglamentējošiem un izpildes uzdevumiem ir atbildīgas kompetentās iestādes."

2.10 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem, kas savākti izmeklēšanas laikā un jo īpaši laikā, kad viņa dienesti pārbaudīja lietas materiālus, ombuds pauž šādu viedokli. Šķiet, ka projekta sākotnējā novērtēšanas posmā, pamatojoties uz Polijas 2001. gada Vides likuma 40. pantu, nebija notikusi saziņa starp EIB un Polijas iestādēm par VSNN veikšanu attiecībā uz VNFP, lai gan atbilstība VSN direktīvai tika nodrošināta.

2.11 Tādējādi var secināt, ka līdz 2005. gada 6. decembrim, t.i., pirms sūdzības iesniedzējs informēja EIB par to, ka NRFP nav ievērojis Polijas 2001. gada Vides likuma 40. pantu, kurā, pēc sūdzības iesniedzēja domām, bija prasīts veikt SVN, EIB nezināja par šādu iespējamu neatbilstību.

2.12 Ombuds tomēr uzskata, ka pēc sūdzības iesniedzēja iesniegtās informācijas saņemšanas EIB, ņemot vērā 2.5. punktā minēto vides deklarāciju, varētu būt īpaši uzmanīga, pārbaudot šādu informāciju.

2.13 Tādēļ ombuds norāda, ka 2006. gada 27. martā EIB nosūtīja aizņēmējam (Bank Gospodarstwa Krajowego (9)) vēstuli, norādot, ka "[tā] ir saņēmusi sūdzību (…) par to, ka Valsts autoceļu (fondu) programma (NRFP) 2005.-2006. gadam atbilst visiem nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tai varētu veikt vides novērtējumu, pamatojoties uz Vides aizsardzības likuma 40. pantu (...)". Tajā pašā vēstulē EIB lūdza aizņēmēju informēt to par Polijas iestāžu nostāju attiecībā uz "1) to, vai saskaņā ar Polijas tiesību aktiem ir jāveic NRFP ietekmes uz vidi novērtējums, un 2) ja tas tā ir, kad šāds novērtējums tiks veikts, vai 3) ja tas tā nav, kāds ir šāda lēmuma juridiskais pamats." EIB minētās vēstules kopiju nosūtīja Polijas Finanšu ministrijai un Transporta un būvniecības ministrijai.

2.14 Ombuds arī atzīmē, ka Aizņēmējs atbildēja uz iepriekš minēto EIB vēstuli 2006. gada 7. aprīlī. Šajā paziņojumā Aizņēmējs informēja EIB, ka tas nav kompetents pieņemt nostāju par Bankas jautājumu, bet ka tas ir nosūtījis to valdības iestādēm, lai tās sniegtu savus komentārus.

Pēc tam 2006. gada 6. aprīlī Polijas Transporta un būvniecības ministrija nosūtīja EIB pirmo atbildi, kurā paskaidroja, ka JTRAP ir finanšu plāns, un norādīja finansējuma avotus ieguldījumiem transportā. Ministrija piebilda, ka JTRP ir tikai instruments, kas paredzēts, lai veiktu transporta ieguldījumu finansiālo daļu, kas ietverta citos valdības dokumentos, kuriem ir stratēģiska nozīme transporta jomā. Ministrija paskaidroja, ka šie dokumenti ietver "transporta infrastruktūras attīstības stratēģiju 2004.–2006. gadam un turpmākajiem gadiem", kas tika publicēta 2003. gadā kā daļa no Valsts attīstības plāna. Ministrija atsaucās arī uz dokumentu „Automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecības grafiks 2005.–2013. gadam”, kas tika publicēts 2005. gada jūnijā un kurā tika izklāstīts Polijas ceļu tīkla turpmākās attīstības virziens un pieņemti lēmumi par saistītajiem uzdevumiem un to grafiku. Attiecībā uz šīm "stratēģijām" SVN netika veikts, jo to izstrādes laikā SVN nebija paredzēts tiesību aktos.

Satiksmes un būvniecības ministrija arī norādīja, ka i) JTRP tika apspriests vairākās ministrijās, tostarp Vides ministrijā, kas “nekomentēja”. Tāpēc Transporta un būvniecības ministrija saprata, ka saskaņā ar Polijas Vides likuma 40. pantu nav pienākuma veikt NRFP SVN. Tā norādīja, ka ii) katram atsevišķam projektam JTRP ietvaros, tostarp projektiem, kas finansējami no EIB aizdevuma, IVN jau ir veikti vai tiek veikti.

Ministrija secināja, ka SVN procedūra attiecībā uz visa JRNP īstenošanas ietekmi iepriekš minētā Polijas 2001. gada vides likuma 40. panta nozīmē nav nepieciešama.

2.15 Ombuds saprot, ka, pamatojoties uz iepriekš minētajiem Polijas iestāžu sniegtajiem paskaidrojumiem, EIB secināja, ka ir nodrošināta Projekta atbilstība valsts tiesību aktiem, lai gan tai, iespējams, bija nepieciešami papildu paskaidrojumi, kuru pieprasījums bija ietverts tās 2006. gada 10. maija vēstulē (10), kas adresēta Polijas ministrijai.

Ņemot vērā 2.7., 2.8. un 2.9. punktā izklāstītos apsvērumus, ombuds uzskata, ka šis secinājums ir pamatots.

Turklāt šķiet, ka Transporta un būvniecības ministrija 2006. gada 1. jūnija un 2006. gada 28. jūlija atbildēs uz EIB pieprasījumu sniegt papildu paskaidrojumus apstiprināja savu sākotnējo viedokli un piebilda, ka Polijas 2001. gada vides likuma 40. pants tika grozīts saskaņā ar SVN direktīvu un ka saskaņā ar šo grozījumu attiecīgajām valsts iestādēm ir pienākums veikt SVN attiecībā uz politiku, stratēģijām, plāniem un programmām, tostarp transporta jomā. Ministrija atkārtoti uzsvēra, ka saskaņā ar 40. pantu pirms grozījumu izdarīšanas IVN nebija jāveic ne attiecībā uz „transporta infrastruktūras attīstības stratēģiju 2004.–2006. gadam un turpmākajiem gadiem”, ne attiecībā uz „automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecības grafiku 2005.–2013. gadam”.

2.16 Ombuds īpaši atzīmē arī Polijas iestāžu 2006. gada 6. aprīļa vēstulē ietverto īpašo paziņojumu, ka "katram atsevišķam projektam JTRAP ietvaros, tostarp projektiem, kas finansējami no EIB aizdevuma, IVN jau ir veikts vai tiek veikts "(11).

Ombuds saprot, ka, lai gan sūdzības iesniedzējs nepiekrīt Polijas iestāžu viedoklim, ka saskaņā ar Polijas 2001. gada vides tiesību aktiem NRFP kopumā nebija nepieciešams veikt SVN, tas, šķiet, piekrīt iepriekš minētajam konkrētajam apgalvojumam.

Turklāt šķiet neapstrīdami, ka 15 individuālās ieguldījumu shēmas, uz kurām attiecas EIB aizdevums, nebija plānošanas posmā, kad sākās aizdevuma apspriešana. Ombude neieņem nostāju par otru punktu, kas savukārt ir apstrīdams un attiecas uz precīzu datumu, kurā tika definētas individuālās investīciju shēmas, uz kurām attiecas EIB aizdevums (t. i., to plāni bija sākti). Šajā sakarā ombuds nesaprot, kā ieguldījumu shēmu SVN, ja to uzskata par programmas vai plāna daļu, varētu pamatoti pieprasīt, ja ieguldījumi jau bija sākti un vismaz tie vairs nebija plānošanas posmā. Viņš arī norāda, ka to pašu norādīja EIB savā nākamajā vēstulē, kas izmeklēšanas laikā (2006. gada 23. oktobrī) tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam.

Visbeidzot, EIB uzskata, ka investīciju shēmas, uz kurām attiecas EIB aizdevums, ir papildu investīcijas projektiem, kas jau tiek īstenoti ar ES un EIB finansējumu, un atbilst ES prioritārajiem mērķiem, kas noteikti EK līguma 267. panta a) un c) punktā.

Ņemot vērā iepriekš minēto 2.15. un 2.16. punktu, ombuds pieņem izmeklēšanas gaitā EIB norādītos iemeslus, kāpēc Banka, pamatojoties uz informāciju, ko tai tobrīd sniedza Polijas iestādes, būtu varējusi parakstīt aizdevumu 2006. gada 11. maijā. Tāpēc ombuds nekonstatē nevienu administratīvas kļūmes gadījumu attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka EIB būtu jāaptur finansējums līdz brīdim, kad tiks noskaidrots projekta juridiskais statuss, ombuds norāda, ka šķiet, ka EIB jau ir veikusi attiecīgo maksājumu, un tāpēc viņš uzskata, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Tomēr ombuds atsaucas uz sūdzības iesniedzēja 2007. gada 10. jūlija vēstuli, kuru ombuds pēc tam nosūtīja EIB. Saskaņā ar minēto vēstuli šķiet, ka gadu pēc tam, kad Polijas iestādes bija sniegušas EIB 2.14. punktā minēto informāciju, tās pašas Polijas iestādes Polijas ombuda veiktās izmeklēšanas laikā paziņoja, ka "Vides ministrija uzskatīja, ka projektu finanšu plāna sarakstam attiecībā uz ieguldījumiem autoceļos, ko finansēs Valsts autoceļu fonds, būtu jāpiemēro ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra starpministriju apspriešanās posmā." Ja EIB uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš minēto vēstuli, ir daži pasākumi, ko varētu veikt , EIB, ombuds aicina banku šajā sakarā tieši sazināties ar sūdzības iesniedzēju.

Turklāt ombuds vēlas norādīt uz valsts un reģionālo kontroles iestāžu, piemēram, ombudu, iespējamo lomu kā papildu informācijas avotiem par EIB finansēto projektu atbilstību valsts un Eiropas tiesību aktiem. Šajā sakarā ombuds turpmāk izteiks vēl vienu piezīmi.

2.19 Visbeidzot, attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu par to, ka EIB nav to informējusi par Polijas iestāžu atbildi, ombuds norāda, ka 2006. gada 31. janvāra vēstulē sūdzības iesniedzējam EIB paziņoja, ka "[tā] [atbildēs][sūdzības iesniedzējam] par šo jautājumu, tiklīdz saņemsim apmierinošu atbildi no Polijas iestādēm".

EIB nosūtīja sūdzības iesniedzējam informāciju, ko tā bija apsolījusi 2006. gada 28. jūnijā, pēc tam, kad tā bija saņēmusi šo informāciju no Polijas iestādēm 2006. gada aprīlī un jūnijā. EIB papildināja šo informāciju savās turpmākajās vēstulēs, kas tika nosūtītas sūdzības iesniedzējam ombuda izmeklēšanas laikā 2006. gada 25. jūlijā un 13. oktobrī. Turklāt ombuds norāda, ka EIB ierosināja sniegt vairāk paskaidrojumu sūdzības iesniedzējam sanāksmē, kas tiks organizēta šim nolūkam.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds neuzskata, ka turpmāka izmeklēšana ir pamatota attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu.

Secinājums

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu 2.14., 2.15. un 2.16. punktā paskaidroto iemeslu dēļ ombuds nekonstatē administratīvu kļūmi.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu iepriekš 2.19. punktā paskaidroto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu 2.18. punktā paskaidroto iemeslu dēļ ombuds uzskata, ka turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Tāpēc ombuds lietu slēdz. EIB priekšsēdētājs tiks informēts par šo lēmumu.

NĀKAMAIS REMARK

EIB varētu apsvērt iespēju nākotnē izveidot saziņas kanālus ar attiecīgām valsts un reģionālām kontroles iestādēm, piemēram, ombudiem, un iegūt no tām informāciju, kas varētu kalpot par papildu informācijas avotu attiecībā uz EIB finansēto projektu atbilstību valsts un Eiropas tiesību aktiem.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV L 197, 30. lpp.

(2) Ombuda izpratnē sūdzības iesniedzējs atsaucas uz projektu "Polijas automaģistrāles" (EIB projekts 20050428).

(3) Šķiet, ka Komisijas vēstulē faktiski bija atsauce uz Polijas 2001. gada Vides likuma grozījumiem, kas stājās spēkā 2004. gadā un, atšķirībā no paša Polijas 2001. gada likuma, šķita, ka tie neatbilst Eiropas tiesību aktiem.

(4) Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK, ar ko groza Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu.

(5) Šo banku kontrolē Polijas Valsts kase.

(6) Sūdzības iesniedzējs savai sūdzībai pievienoja izdruku par EIB-Projects-Pipeline, kas tika ņemts no EIB tīmekļa vietnes (http://www.eib.org/projects/pipeline/project).

(7) OV L 197, 30. lpp.

(8) Skatīt spriedumu lietā C-10/00 Komisija/Itālija (Recueil 2002, I-2357. lpp., 88. punkts).

(9) Skatīt 4. piezīmi.

(10) Ombuds norāda, ka 2006. gada 10. maijā EIB lūdza Polijas Transporta un infrastruktūras ministriju sniegt papildu paskaidrojumus par to, vai ministrijas 2006. gada 6. aprīļa vēstulē minētajiem dokumentiem, proti, "transporta infrastruktūras attīstības stratēģijai 2004.-2006. gadam un turpmākajiem gadiem" un "automaģistrāļu un ātrgaitas šoseju būvniecības grafikam 2005.-2013. gada stratēģijām" ir nepieciešams SVN saskaņā ar Polijas 2001. gada Vides likuma 40. pantu.

(11) Tiesībsarga dienestu tulkojums no poļu valodas. Sākotnējā tekstā ir paredzēts:

"Zwracamy uwagę, że dla każdego projektu objętego Programem KFD, w tym dla projektów przeznaczonych do sfinansowania z kredytow EBI zostaly przeprowadzone bądź są w trakcie przeprowadzenia oceny oddziaływania na środowisko wymagane przepisami ustawy Prawo ochrony środowiska."