Strasbūrā, 2006. gada 20. decembrī

Godātais S. kungs!

2006. gada 11. februārī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Eiropas Savienības Padome ir apstrādājusi pa tālruni nosūtītu informācijas pieprasījumu. Ar 2006. gada 16. un 17. marta e-pasta vēstulēm Jūs sniedzāt papildu informāciju par savu sūdzību.

2006. gada 31. martā es pārsūtīju sūdzību Padomes ģenerālsekretāram. Padome 2006. gada 11. jūlijā nosūtīja atzinumu zviedru valodā. Ja vēlaties, līdz 2006. gada 31. oktobrim es to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus. No jums nav saņemti nekādi apsvērumi.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi:

2006. gada 6. februārī viņš sazvanījās ar Eiropas Komisiju, lai jautātu, vai Komisijai vai Eiropas Savienības Padomei ir kādi pienākumi vai iespējas paust atbalstu Dānijai tās nesaskaņas ar vairākām musulmaņu valstīm. Tālruņa zvans tika veikts uz numuru +3222991111, un, cik viņš atceras, tas tika veikts tūlīt pēc pusdienlaika. Persona Komisijā, kas atbildēja uz savu telefona zvanu, nenorādīja savu vārdu, bet viņa paskaidroja, ka jautājums viņai ir pārāk sarežģīts, lai atbildētu. Viņa ierosināja, lai viņš tieši zvana Solana kungam uz Padomi, un norādīja viņam šādu tālruņa numuru: +3222856111. Šajā Padomes skaitā atbildēja vīrietis. Tomēr persona, kas atbildēja, arī nenorādīja savu vārdu. Sūdzības iesniedzējs lūdza J. Solana un tika nodots sekretārei, kura nenorādīja viņas vārdu un teica, ka nevar runāt ar J. Solana. Sekretāre teica, ka uz jautājumu nav viegli atbildēt, un viņa viņu nodeva personai, kas ir atbildīga par kontaktiem ar presi. Arī šī persona nevarēja atbildēt uz šo jautājumu.

Nākamajā dienā viņš sazinājās ar Komisijas pārstāvniecību Stokholmā un sazinājās ar Eurojus juristu, kurš darīja zināmu savu vārdu. Advokāts sniedza atbildi pa e-pastu, kas, lai gan satur interesantu informāciju par Eiropas Savienības kopējo ārpolitiku un drošības politiku, neatbildēja uz viņa jautājumu. Tomēr advokāts bija vismaz izpalīdzīgs un izrādīja patiesu interesi mēģināt palīdzēt.

Tādējādi jautājums palika neatbildēts, un sūdzības iesniedzējs bija neapmierināts ar to, kā pret viņu izturējās, sazinoties ar Briseli. Neviens neizrādīja interesi atbildēt uz viņa jautājumu vai nosūtīt viņu kādam, kas varētu atbildēt. Tas, ka neviena no personām, ar kurām viņš runāja, nerūpējās norādīt savu vārdu, vēl vairāk sarežģīja situāciju.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, izskatot viņa informācijas pieprasījumu, kas 2006. gada 6. februārī nosūtīts pa tālruni, Padome nav rīkojusies saskaņā ar savu politiku par lielāku atklātību un draudzīgumu pilsoņiem (1).

Pieprasījums

Padomes atzinums

Savā atzinumā Padome īsumā izteica šādas piezīmes:

Tās politika attiecībā uz atbildēšanu uz sabiedrības locekļu telefona zvaniem ir noteikta Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta un tā personāla labas administratīvās prakses kodeksā profesionālajās attiecībās ar sabiedrību (2) ("Kodekss"). Attiecīgajos Kodeksa pantos ir noteikts:

"5. pants Pieklājība

Darbinieki rīkojas apzinīgi, pareizi, pieklājīgi un viegli sasniedzami. Atbildot uz korespondenci, telefona zvaniem vai citiem profesionāliem kontaktiem ar sabiedrību, viņi cenšas būt pēc iespējas izpalīdzīgāki.

6. pants Informācijas sniegšana

1. Darbinieki sniedz sabiedrībai pieprasīto informāciju, kas ietilpst viņu atbildības jomā. Tās nodrošina, ka informācija ir pēc iespējas skaidra un saprotama.

2. Ja konfidencialitātes apsvērumu dēļ un/vai saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem (jo īpaši Civildienesta noteikumu 17. pantu) darbinieks uzskata, ka viņš nevar izpaust pieprasīto informāciju, attiecīgajai personai dara zināmus iemeslus, kāpēc šādu informāciju nevar sniegt.

8. pants Telefona zvani

1. Atbildot uz tālruņa zvaniem, darbinieki identificē sevi un savu dienestu. Viņi arī nosaka zvanītāja identitāti. Ja vien konfidencialitātes apsvērumi, kā minēts 6. panta 2. punktā, to neliedz, viņi sniedz pieprasīto informāciju vai novirza zvanītāju uz attiecīgo avotu. Tomēr, ja rodas šaubas par to, vai šo informāciju var sniegt, viņi apspriežas ar savu hierarhiju vai nosūta zvanītājus uz savu priekšnieku.

2. Ja mutisks informācijas pieprasījums ir neprecīzs vai sarežģīts, darbinieks, pie kura vēršas, var lūgt attiecīgo personu formulēt pieprasījumu rakstiski."

Padome ir apņēmusies ievērot šīs pamatnostādnes. Tomēr tai nav nekādu liecību par faktiem, uz kuriem atsaucas sūdzības iesniedzējs, un tāpēc tā nevar pārbaudīt, vai viņa faktu izklāsts ir pareizs. Ja viens vai vairāki Padomes ierēdņi nenorādīja savu vārdu, Padome pauž nožēlu par šo trūkumu. Ģenerālsekretariāta darbinieki regulāri tiek informēti par to, cik svarīgi ir ievērot kodeksu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija viņam ir darījusi zināmu Solana kunga tālruņa numuru. Nav īsti skaidrs, vai sūdzība attiecas arī uz to, ka sūdzības iesniedzējs nevarēja personīgi runāt ar J. Solana. Tomēr Padome vēlas izmantot izdevību, lai precizētu, ka Solana kunga uzdevums nav personīgi atbildēt uz sabiedrības jautājumiem, pat ja viņa ļoti noslogotais darba grafiks ļautu viņam to darīt. Nav dalībvalsts, kurā personām, kas ieņem J. Solana amatam līdzīgus amatus, būtu atšķirīga prakse. Šādos apstākļos nav nepamatoti nosūtīt sabiedrības locekļus uz preses biroju.

Tāpat nav nesaprātīgi, ka sekretārs un preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi. Šajā saistībā jāatgādina, ka sūdzības iesniedzējs vēlējās noskaidrot, vai iestādes varēja vai tām bija pienākums paust atbalstu Dānijai tās konfliktā ar vairākām musulmaņu valstīm, kas nozīmēja paust iestādes nostāju. Tolaik Padome joprojām apsvēra savu detalizēto nostāju šajā jautājumā.

Šādos apstākļos ir grūti iedomāties, kāda jēgpilna atbilde būtu varējusi tikt sniegta sūdzības iesniedzējam, jo īpaši tāpēc, ka atbildi, kas sniegta pa tālruni, viegli varēja nepareizi interpretēt kā oficiālu Padomes viedokli, kura vēl nebija pieņēmusi nostāju.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs tika aicināts iesniegt apsvērumus par Padomes atzinumu. No sūdzības iesniedzēja piezīmes netika saņemtas.

Lēmums

1 Padomes rīcība saistībā ar sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumu

1.1 Sūdzība attiecas uz veidu, kādā Padome izskatīja sūdzības iesniedzēja telefoniski izteikto informācijas pieprasījumu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņš 2006. gada 6. februārī zvanīja Komisijai, lai jautātu, vai Komisijai vai Padomei bija kādi pienākumi vai iespējas paust atbalstu Dānijai tās nesaskaņas ar vairākām musulmaņu valstīm. Persona Komisijā, kas atbildēja uz savu telefona zvanu, paskaidroja, ka jautājums viņai ir pārāk sarežģīts, lai uz to atbildētu, un ierosināja, lai viņš tieši zvana Solana kungam Padomē. Lai to izdarītu, viņam tika piešķirts šāds tālruņa numurs: +3222856111. Šajā Padomes skaitā atbildēja vīrietis. Tomēr persona, kas atbildēja, arī nenorādīja savu vārdu. Sūdzības iesniedzējs lūdza J. Solana un tika nodots sekretārei, kura nenorādīja viņas vārdu un teica, ka nevar runāt ar J. Solana. Sekretāre teica, ka uz jautājumu nav viegli atbildēt, un viņa viņu nodeva personai, kas ir atbildīga par kontaktiem ar presi. Arī šī persona nevarēja atbildēt uz šo jautājumu. Tādējādi jautājums palika neatbildēts, un sūdzības iesniedzējs bija neapmierināts ar to, kā pret viņu izturējās, sazinoties ar Briseli. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka neviens nav izrādījis interesi atbildēt uz viņa jautājumu un nav nosūtījis viņu pie kāda, kas varētu atbildēt. Tas, ka neviena no runātajām personām nerūpējās norādīt savu vārdu, vēl vairāk sarežģīja situāciju. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, izskatot viņa informācijas pieprasījumu, kas 2006. gada 6. februārī nosūtīts pa tālruni, Padome nav rīkojusies saskaņā ar savu politiku par lielāku atklātību un draudzīgumu pilsoņiem (3).

1.2 Padome atsaucās uz Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta un tā darbinieku labas administratīvās prakses kodeksa 5., 6. un 8. pantu profesionālajās attiecībās ar sabiedrību (4), apliecinot ombudam savu apņemšanos ievērot šīs pamatnostādnes. Padome arī apgalvoja, ka, tā kā tai nav ziņu par sūdzības iesniedzēja minētajiem faktiem, tā nevar pārbaudīt, vai viņa sniegtā informācija par faktiem ir pareiza. Ja viens vai vairāki Padomes ierēdņi nenorādīja savu vārdu, Padome pauž nožēlu par šo trūkumu. Ģenerālsekretariāta darbinieki regulāri tiek informēti par to, cik svarīgi ir ievērot kodeksu. Padome uzskata, ka Solana kunga uzdevums nav personīgi atbildēt uz sabiedrības jautājumiem, pat ja viņa ļoti noslogotais darba grafiks ļautu viņam to darīt, un nav nesaprātīgi nosūtīt sabiedrības locekļus uz preses biroju. Tāpat nav nesaprātīgi, ka sekretārs un preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi. Šajā saistībā jāatgādina, ka sūdzības iesniedzējs vēlējās noskaidrot, vai iestādes varēja vai tām bija pienākums paust atbalstu Dānijai tās konfliktā ar vairākām musulmaņu valstīm, kas nozīmēja paust iestādes nostāju. Tolaik Padome joprojām apsprieda savu detalizēto nostāju šajā jautājumā. Šādos apstākļos ir grūti iedomāties, kāda jēgpilna atbilde būtu varējusi tikt sniegta sūdzības iesniedzējam, jo īpaši tāpēc, ka atbildi, kas sniegta pa tālruni, viegli varēja nepareizi interpretēt kā oficiālu Padomes viedokli, kura vēl nebija pieņēmusi nostāju.

1.3 Pirms sūdzības iesniedzēja apgalvojuma analīzes ombuds uzskata, ka ir jāizskata Padomes arguments, ka, tā kā tai nav ziņu par sūdzības iesniedzēja minētajiem notikumiem, tā nevar pārbaudīt, vai viņa sniegtā informācija par faktiem ir pareiza. Ombuds pilnībā saprot, ka sūdzību par telefonsarunu saturu un apstākļiem administrācijai var būt grūti izskatīt, ņemot vērā to, ka par šīm sarunām var nebūt rakstisku ierakstu. Tomēr ir jāņem vērā, ka šī sūdzība tika iesniegta drīz pēc tam, kad bija notikušas attiecīgās telefonsarunas, un tā tika nosūtīta Padomei tikai dažas nedēļas vēlāk. Tādējādi nevajadzēja būt neiespējamiem noskaidrot atbilstošos faktus. Tomēr ombuds šajā sakarā norāda, ka Padome nav paskaidrojusi, vai un kādā veidā tā ir mēģinājusi izsekot sūdzības iesniedzēja minētos notikumus. Ombude šajā sakarā arī norāda, ka Padomei vismaz vajadzēja būt iespējai identificēt pēdējo personu, ar kuru sūdzības iesniedzējs ir runājis, un apspriesties ar to. Viņš arī norāda, ka Padome, uzsverot, ka tā nevarēja pārbaudīt, vai sūdzības iesniedzēja sniegtā informācija par faktiem bija pareiza, neapstrīdēja faktu, ka attiecīgās telefonsarunas bija notikušas. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka viņam ir tiesības savu novērtējumu balstīt uz sūdzības iesniedzēja sniegto notikumu izklāstu.

1.4 Analizējot sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ombuds atgādina, ka Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa (5) (turpmāk tekstā - "Kodekss") 12. panta 1. punktā ir noteikts, ka "ierēdnis attiecībās ar sabiedrību ir uz pakalpojumu sniegšanu orientēts, pareizs, pieklājīgs un pieejams. Atbildot uz korespondenci, telefona zvaniem un e-pastiem, ierēdnis cenšas būt pēc iespējas izpalīdzīgāks un sniedz pēc iespējas pilnīgākas un precīzākas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem." Kodeksa 12. panta 2. punktā ir arī noteikts, ka, "ja ierēdnis nav atbildīgs par attiecīgo jautājumu, viņš novirza pilsoni pie attiecīgās amatpersonas." Ombuds arī atgādina, ka Kodeksa 22. panta 2. punktā ir noteikts, ka, "ja mutisks informācijas pieprasījums ir pārāk sarežģīts vai visaptverošs, lai to varētu izskatīt, [atbildīgais] ierēdnis iesaka attiecīgajai personai formulēt savu prasību rakstiski."

1.5 Attiecībā uz Padomes darbinieku pienākumu novirzīt zvanītājus pie attiecīgā ierēdņa ombuds uzskata, ka nav nepamatoti, ka sūdzības iesniedzējs ar savu informācijas pieprasījumu tiek novirzīts uz preses biroju. Tā kā Padomes preses birojs ir atbildīgs par informācijas un dokumentu sniegšanu žurnālistiem par jautājumiem, kas tiek apspriesti Padomē un tās darba sagatavošanas struktūrās (6), tam parasti vajadzētu būt informētam par Padomes nostāju dažādos jautājumos.

1.6 Tomēr ombudu nepārliecina Padomes arguments, ka nebija nepamatoti, ka preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi uz sūdzības iesniedzēja lūgumu, jo Padome tobrīd vēl nebija pieņēmusi nostāju šajā jautājumā, un Padomes papildu arguments, ka šādos apstākļos bija grūti iedomāties, kāda jēgpilna atbilde būtu varējusi tikt sniegta sūdzības iesniedzējam. Ombuds uzskata, ka, ja iemesls, kāpēc preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi uz sūdzības iesniedzēja jautājumu, bija tas, ka Padomes nostāja šajā jautājumā vēl nebija pieņemta, preses sekretārs varēja un viņam vajadzēja sniegt šo informāciju sūdzības iesniedzējam. Ja iemesls, kādēļ preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi, bija tas, ka viņam nebija vajadzīgo zināšanu, viņam būtu bijis lietderīgi ieteikt sūdzības iesniedzējam iesniegt rakstisku informācijas pieprasījumu saskaņā ar Kodeksa 22. panta 2. punktu. Tomēr šķiet, ka šajā lietā sūdzības iesniedzējam netika sniegta ne šāda informācija, ne šāda konsultācija. Tas ir administratīvas kļūmes gadījums, un ombuds šajā sakarā izteiks kritisku piezīmi.

1.7 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka Padomes darbinieki, atbildot uz tālruņa zvaniem, nav sevi identificējuši, ombuds uzskata, ka Kodeksa 12. panta 1. punktā noteiktā prasība, ka ierēdņiem attiecībās ar sabiedrību jābūt uz pakalpojumu sniegšanu orientētiem, pareiziem, pieklājīgiem un pieejamiem, nozīmē, ka, atbildot uz tālruņa zvaniem, ierēdņiem ir jāsniedz informācija par to, ko zvanītājs ir sasniedzis. Ombuds norāda, ka šī pieeja ir atbalstīta pašas Padomes Labas administratīvās prakses kodeksa 8. pantā, kurā noteikts, ka, atbildot uz tālruņa zvaniem, darbinieki identificē sevi un savu dienestu. Tomēr ombuds ņem vērā Padomes paziņojumu, ka gadījumā, ja viens vai vairāki Padomes ierēdņi patiešām nav norādījuši savu vārdu, Padome pauž nožēlu par šo trūkumu. Padome uzskata, ka tās darbinieki regulāri tiek informēti par to, cik svarīgi ir ievērot Labas administratīvās prakses kodeksu. Ņemot vērā to, ka Padome ir paudusi nožēlu par to, vai šajā sakarā ir notikusi bezdarbība, un apliecinājusi ombudam savu apņemšanos ievērot labas administratīvās prakses kodeksu, ombuds neredz iemeslu turpināt izmeklēšanu par šo sūdzības aspektu.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi attiecībā uz to, kā Padome izskata sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumu:

Ombudu nepārliecina Padomes arguments, ka nebija nepamatoti, ka preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi uz sūdzības iesniedzēja lūgumu, jo Padome tobrīd vēl nebija pieņēmusi nostāju šajā jautājumā, un Padomes papildu arguments, ka šādos apstākļos bija grūti iedomāties, kāda jēgpilna atbilde būtu varējusi tikt sniegta sūdzības iesniedzējam. Ombuds uzskata, ka, ja iemesls, kāpēc preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi uz sūdzības iesniedzēja jautājumu, bija tas, ka Padomes nostāja šajā jautājumā vēl nebija pieņemta, preses sekretārs varēja un viņam vajadzēja sniegt šo informāciju sūdzības iesniedzējam. Ja iemesls, kādēļ preses sekretārs nevarēja sniegt atbildi, bija tas, ka viņam nebija vajadzīgo zināšanu, viņam būtu bijis lietderīgi ieteikt sūdzības iesniedzējam iesniegt rakstisku informācijas pieprasījumu saskaņā ar Kodeksa 22. panta 2. punktu. Tomēr šķiet, ka šajā lietā sūdzības iesniedzējam netika sniegta ne šāda informācija, ne šāda konsultācija. Tā ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šis lietas aspekts attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā.

Ombuds nav konstatējis, ka būtu pamats turpināt risināt jautājumu par to, ka Padomes ierēdņi, atbildot uz tālruņa zvaniem, nav norādījuši savu vārdu.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Padomes ģenerālsekretārs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Sūdzības iesniedzējs izteica tādu pašu apgalvojumu pret Komisiju, kas tiek izskatīta kā atsevišķa lieta (sūdzība 415/2006/TN) un būs saistīta ar atsevišķu lēmumu.

(2) OV 2001, C 189, 2. lpp.

(3) Sūdzības iesniedzējs izteica tādu pašu apgalvojumu pret Eiropas Komisiju. Sūdzība pret Komisiju tiek izskatīta kā atsevišķa lieta (sūdzība 415/2006/TN) un ietvers atsevišķu lēmumu.

(4) OV 2001, C 189, 2. lpp.

(5) Eiropas labas administratīvās prakses kodekss ir pieejams ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu/code/pdf/en/code2005_en.pdf).

(6) Skatīt Padomes Plašsaziņas līdzekļu rokasgrāmatas 8. lpp. Rokasgrāmata ir pieejama Padomes tīmekļa vietnē (http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/EN_MGUIDE%20INT.pdf).