Strasbūrā, 2007. gada 14. decembrī

Godātais A. kungs!

Jūs 2006. gada 3. februārī iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju ("Birojs") saistībā ar to, ka tas nenodrošina piekļuvi dokumentam un pienācīgi neizskata maksājuma pieprasījumu.

2006. gada 15. martā es sāku šīs sūdzības izmeklēšanu un pārsūtīju to Biroja priekšsēdētājam. Birojs nosūtīja savu atzinumu 2006. gada 8. jūnijā. Es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 18. jūlijā. Ar 2007. gada 23. janvāra vēstuli Jūs man nosūtījāt papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Atvainojos par kavēšanos Jūsu lietas izskatīšanā.

SALĪDZINĀTĀJS un tā APSTIPRINĀJUMS

Šī iebilduma būtiskos elementus var rezumēt šādi. Sūdzības iesniedzējs ir advokāts Briseles Advokātu kolēģijā. Viņš pārstāvēja M. lietā (lieta T) Pirmās instances tiesā (turpmāk tekstā – “PIT”), kas attiecās uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (turpmāk tekstā – “Birojs”). Prasība tika daļēji apmierināta, un ITSB tika piespriests atlīdzināt vienu piektdaļu no M. tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību (1). Pēc šī 2004. gada 28. oktobrī pasludinātā sprieduma sūdzības iesniedzējs kā M. advokāts 2004. gada 5. novembra vēstulē lūdza Biroju samaksāt viņam summu EUR 2727,08 apmērā, kas atbilst vienai piektdaļai no viņa honorāriem un izdevumiem (kopā EUR 13 635,43) šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka šāda rīcība ir normāla, un, kad advokātam tiek samaksāta attiecīgā summa, viņš atlīdzina savam klientam, bet patur summu, ko viņa klients var būt viņam parādā. M. bija parādā sūdzības iesniedzējam EUR 4635,42, un viņš par to tika informēts ar 2004. gada 16. jūlija vēstuli. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 7. decembrī no Biroja saņēma vēstuli, kurā bija norādīts, ka M. ir paziņojis Birojam, ka viņš un sūdzības iesniedzējs nav vienojušies par sūdzības iesniedzēja nodevu galīgo summu attiecīgajā lietā. Līdz ar to Birojs nevarēja samaksāt sūdzības iesniedzējam pieprasīto naudas summu, kamēr M. nebija piekritis sūdzības iesniedzēja nodevu galīgajai summai. Sūdzības iesniedzējs no šīs atbildes secināja, ka Birojs viņa 2004. gada 5. novembra vēstuli ir nosūtījis M., lai gan M. nebija tās adresāts.

2004. gada 28. decembrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja M. vēstuli, atgādinot par viņa parādu. Tajā pašā dienā sūdzības iesniedzējs vēlreiz rakstīja Birojam. Šajā vēstulē viņš atkārtoja 2004. gada 5. novembra vēstulē izteikto lūgumu, norādot, ka PIT sprieduma izpildes nodrošināšana un līdz ar to saskaņā ar pašreizējo praksi to izmaksu atlīdzināšana, kas Birojam bija jāsedz saskaņā ar minēto spriedumu, ietilpst viņa advokāta pienākumos. Tajā pašā vēstulē sūdzībā tika piebilsts, ka šī funkcija nav atkarīga no jautājuma par to, vai starp pusēm pastāv vienošanās vai nesaskaņas attiecībā uz honorāru un izdevumu apmēru.

Ar 2005. gada 30. augusta vēstuli Birojs informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas ir tieši samaksājis M. naudas summu, ko viņš bija norādījis kā atbilstošu 20 procentiem no izmaksām, kas viņam radušās saistībā ar tiesvedību. Birojs uzsvēra, ka, tā kā M. bija tas, kuram bija tiesības saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas viņam radušies kā prasītājam tiesvedībā Pirmās instances tiesā, Birojs bija nolēmis viņam samaksāt naudas summu, ko viņš bija lūdzis kā atlīdzību 20 % apmērā no izdevumiem. Tādējādi Birojs uzskatīja, ka, no vienas puses, tas ir izpildījis savus pienākumus saskaņā ar PIT spriedumu par izmaksu atlīdzināšanu un, no otras puses, strīds starp M. kungu un sūdzības iesniedzēju par juridisko pakalpojumu sniegšanu neietilpst Biroja pilnvarās.

Ar 2005. gada 14. septembra vēstuli sūdzības iesniedzējs lūdza M. samaksāt viņam pienākošos summu EUR 4635,42 apmērā. Tomēr vēstule tika nosūtīta atpakaļ sūdzības iesniedzējam. Ar 2005. gada 27. septembra vēstuli, kas adresēta Birojam, sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka Birojs nevar atsaukties uz domstarpībām, kas varētu pastāvēt starp viņu un M., lai atteiktos atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Birojs faktiski ir apzināti devis priekšroku M. saistībā ar viņa strīdu ar sūdzības iesniedzēju, pārkāpjot noteikumus, kas piemērojami izmaksu segšanai. Ar 2005. gada 10. oktobra vēstuli Biroja priekšsēdētājs būtībā apstiprināja iepriekš minētajā 2005. gada 30. augusta vēstulē izteiktos apgalvojumus. Ar 2005. gada 26. oktobra vēstuli, kas adresēta Biroja priekšsēdētājam, sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka M. acīmredzot ir informējis Biroju, ka starp viņu un sūdzības iesniedzēju pastāv strīds par honorāru samaksu, ka Birojs ir atrisinājis šo strīdu M. labā, neapspriežoties ar sūdzības iesniedzēju, un ka principā izdevumi sedz advokātu honorārus un parasti ir jāmaksā advokātiem. Turklāt sūdzības iesniedzējs lūdza i) M. atmaksāšanas pieprasījuma kopiju un ii) paskaidrojumus par datumu, kurā Birojs bija samaksājis M. tiesāšanās izdevumus.

Ar 2005. gada 22. novembra vēstuli Biroja priekšsēdētājs atteica sūdzības iesniedzējam piekļuvi M. atmaksāšanas pieprasījumam. Šajā sakarā priekšsēdētājs norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesisko regulējumu par piekļuvi dokumentiem pieteikums attiecas uz trešās personas dokumentu, kuru nevar paziņot sūdzības iesniedzējam bez dokumenta autora ad hoc atļaujas. Ar 2005. gada 2. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību, apgalvojot, ka a) M. nevar uzskatīt par trešo personu, jo viņš bija Biroja ierēdnis un viņu pārstāvēja Pirmās instances tiesā; un b) izņēmumi, kas noteikti 4. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai (2) ("Regula 1049/2001"), būtu jāinterpretē šauri. Sūdzības iesniedzējs savā pieteikumā arī lūdza Biroju precizēt juridisko pamatu tā nostājai, ka M. ir trešā persona.

Ar 2006. gada 12. janvāra vēstuli Biroja priekšsēdētājs noraidīja apelācijas sūdzību, norādot turpmāk minēto. Viņa atteikums piešķirt piekļuvi pieprasītajam dokumentam bija pamatots ar Regulu 1049/2001 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (3) ("Regula 45/2001"), lasot tos kopā. M. bija trešā persona attiecībā pret Biroju, jo pieprasītais dokuments neattiecās ne uz M. funkciju izpildi, ne uz Biroja darbību, kurā viņš strādāja. Dokumentā bija ietverti personas dati Regulas 45/2001 izpratnē, un tādēļ Birojam pirms to izpaušanas būtu jāapspriežas ar M. Tādējādi priekšsēdētājs apstiprināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu pieprasītais dokuments ir trešās personas dokuments, kuru nevar paziņot sūdzības iesniedzējam bez tā autora, proti, M., piekrišanas, jo tas var ietvert personas datus un tā izpaušana var tikt uzskatīta par iejaukšanos M. privātajā dzīvē.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam izteica šādus apgalvojumus un apgalvojumus:

(1) Birojs (apzināti) pienācīgi neizskatīja viņa maksājuma pieprasījumu.

(2) Birojs nepamatoti atteica viņam piekļuvi M. atmaksāšanas pieprasījumam.

(3) Sūdzības iesniedzējam būtu jāpiešķir piekļuve M. atmaksāšanas pieprasījumam.

(4) Birojam būtu viņam nekavējoties jāsamaksā summa EUR 2727,08 apmērā, kas atbilst 20 % no izmaksām, kuras Birojam bija jāsedz saskaņā ar Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T.

(5) Birojam būtu jāmaksā viņam procenti par iepriekš minētās summas novēlotu maksājumu (8 procenti gadā, ko aprēķina, sākot no 2004. gada 7. novembra).

(6) Sūdzības iesniedzējam būtu jāsaņem kompensācija (EUR 15 000 apmērā) par morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts Biroja vainas dēļ.

Pieprasījums

Atzinumā par sūdzību Birojs, pirmkārt, pauda zināmas bažas par sūdzības pieņemamību. Pēc tam tā noraidīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumus un apgalvojumus. Attiecībā uz apgalvojumu par to, ka tas nav pienācīgi izskatījis sūdzības iesniedzēja maksājuma pieprasījumu, tas būtībā atkārtoja argumentus, kas izklāstīti 2005. gada 30. augusta un 2005. gada 10. oktobra vēstulēs, kuras tas bija nosūtījis sūdzības iesniedzējam. Attiecībā uz apgalvojumu par atteikumu sniegt sūdzības iesniedzējam piekļuvi M. atmaksāšanas pieprasījumam Birojs it īpaši norādīja, ka tam saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 40/94 118.a pantu saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 3. un 4. pantu (1., 2. un 4. punkts) ir pienākums apspriesties ar M. par to, vai attiecīgā dokumenta izpaušana kaitētu viņa privātajai dzīvei. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 26. oktobra vēstulē lūdza, lai viņa piekļuves pieprasījums tiktu izskatīts konfidenciāli. Tas neļāva Birojam lūgt M. viedokli par izpaušanas iespēju un it īpaši par to, vai viņš uzskata, ka ir piemērojams kāds no Regulas 1049/2001 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Tādējādi Birojs nevarēja apmierināt sūdzības iesniedzēja lūgumu.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savus apgalvojumus. Viņš arī noraidīja Biroja ierosinājumu, ka sūdzība varētu būt nepieņemama.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Atzinumā par sūdzību Birojs pauda zināmas bažas par sūdzības pieņemamību, atsaucoties uz EK līguma 195. pantu (4) un Eiropas ombuda statūtu 1. panta 3. punktu un 2. panta 7. punktu (5). Tā atzīmēja, ka sūdzības iesniedzēja prasības bija saistītas ar Pirmās instances tiesas ("PIT") sprieduma izpildi (T lietā), par kuru tika iesniegta apelācija (C lietā). Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos noraidīja Biroja ierosinājumu, ka sūdzība varētu būt nepieņemama. Pēc tam viņš informēja ombudu, ka Tiesa apelācijas sūdzību ir noraidījusi.

1.2 Līdz ar to pietiek norādīt, ka ombuda veikto sūdzības iesniedzēja apgalvojumu pamatotības novērtējumu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par PIT sprieduma lietā T vai Tiesas rīkojuma lietā C pamatotības apšaubīšanu. Ombuda izmeklētie sūdzības iesniedzēja apgalvojumi attiecas uz to, kā Birojs izskata sūdzības iesniedzēja maksājuma pieprasījumus un piekļuvi dokumentam. Šis jautājums netika izskatīts iepriekš minētajos spriedumos, kas attiecās uz darba strīdu starp Biroju un M. No tā izriet, ka Biroja paustās bažas par pieņemamību, ņemot vērā EK līguma 195. pantu un Eiropas ombuda statūtu 1. panta 3. punktu un 2. panta 7. punktu, nav pamatotas.

Apgalvojums, ka Birojs (tīši) nav pienācīgi izskatījis sūdzības iesniedzēja maksājuma pieprasījumu

2.1 Sūdzības iesniedzējs, advokāts, pārstāvēja M. PIT izskatāmajā lietā. Lieta attiecās uz prasību pret Biroju par zaudējumu atlīdzību. Prasība tika daļēji apmierināta, un Birojam tika piespriests atlīdzināt 20 % no M. tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību. Šķiet, ka pēc šī sprieduma pasludināšanas starp M. un sūdzības iesniedzēju bija strīds par sūdzības iesniedzēja honorāru samaksu. Pēc šī sprieduma pasludināšanas 2004. gada 28. oktobrī sūdzības iesniedzējs kā M. advokāts 2004. gada 5. novembra vēstulē lūdza Biroju samaksāt viņam summu EUR 2727,08 apmērā, kas atbilst vienai piektdaļai no viņa honorāriem un izdevumiem (kopā EUR 13 635,43) šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 7. decembrī no Biroja saņēma vēstuli, kurā bija norādīts, ka M. ir paziņojis Birojam, ka viņš un sūdzības iesniedzējs nav vienojušies par sūdzības iesniedzēja nodevu galīgo summu attiecīgajā lietā. Līdz ar to Birojs nevarēja samaksāt sūdzības iesniedzējam pieprasīto naudas summu, kamēr M. nebija piekritis sūdzības iesniedzēja nodevu galīgajai summai.

2004. gada 28. decembrī sūdzības iesniedzējs nosūtīja M. vēstuli, atgādinot par viņa parādu. Tajā pašā dienā sūdzības iesniedzējs vēlreiz rakstīja Birojam. Šajā vēstulē viņš atkārtoja 2004. gada 5. novembra vēstulē izteikto lūgumu, norādot, ka PIT sprieduma izpildes nodrošināšana un līdz ar to saskaņā ar pašreizējo praksi to izmaksu atlīdzināšana, kas Birojam bija jāsedz saskaņā ar minēto spriedumu, ietilpst viņa advokāta pienākumos. Tajā pašā vēstulē sūdzības iesniedzējs piebilda, ka šī funkcija nav atkarīga no jautājuma par to, vai starp pusēm pastāv vienošanās vai domstarpības par maksu un izdevumu apmēru. Ar 2005. gada 30. augusta vēstuli Birojs informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas ir tieši samaksājis M. naudas summu, ko viņš bija norādījis kā atbilstošu 20 procentiem no izmaksām, kas viņam radušās saistībā ar tiesvedību. Birojs uzsvēra, ka, tā kā M. bija tas, kuram bija tiesības saņemt atlīdzību par izdevumiem, kas viņam radušies kā prasītājam tiesvedībā Pirmās instances tiesā, Birojs bija nolēmis viņam samaksāt naudas summu, ko viņš bija lūdzis kā atlīdzību 20 % apmērā no izdevumiem. Tādējādi Birojs uzskatīja, ka, no vienas puses, tas ir izpildījis savus pienākumus saskaņā ar PIT spriedumu par izmaksu atlīdzināšanu un, no otras puses, strīds starp M. kungu un sūdzības iesniedzēju par juridisko pakalpojumu sniegšanu neietilpst Biroja pilnvarās.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Birojs (tīši) nav pienācīgi izskatījis viņa maksājuma pieprasījumu. Viņš uzskatīja, ka Birojs ir piekritis M. strīdā ar M. Savā atzinumā Birojs noraidīja šo apgalvojumu, būtībā atkārtojot iepriekš minētos argumentus. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu apgalvojumu.

2.2 Ombuds, pirmkārt, norāda, ka saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta (turpmāk tekstā - "Reglaments") 91. panta b) punktu "nepieciešamie izdevumi, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar tiesvedību, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumi, kā arī atlīdzība pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem", ir uzskatāmi par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Saskaņā ar Reglamenta 92. panta 1. punktu, "[j]a pastāv strīds par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, Pirmās instances tiesa, kas izskata lietu, pēc attiecīgā lietas dalībnieka pieteikuma un pēc pretējās puses uzklausīšanas izdod rīkojumu, kas nav pārsūdzams." Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru:

a) atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar izdevumiem, kas radušies saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā, un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šim nolūkam;

b) tā kā nav Kopienu tiesību normu, kurās būtu noteiktas tarifu skalas, Tiesai ir brīvi jāizvērtē lietas fakti, ņemot vērā tiesvedības mērķi un raksturu, tās nozīmi no Kopienu tiesību viedokļa, kā arī lietas grūtības, darba apjomu, ko lieta ir radījusi iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un lietas dalībnieku finansiālās intereses tiesvedībā;

c) Tiesa nav pilnvarota noteikt honorārus, kas lietas dalībniekiem jāmaksā saviem advokātiem, bet tā var noteikt šo honorāru apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

d) lemjot par pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, Tiesai nav jāņem vērā valsts advokātu honorāru skalas vai vienošanās par honorāriem, kas noslēgtas starp attiecīgo lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem (6).

2.3 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds atzīmē sekojošo. Pirmkārt, šķiet, ka sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis Biroja nostājas pamatotību, ka tiesības saņemt no Biroja atlīdzību par 20 procentiem no izdevumiem, kas M. radušies saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā, bija M. kā attiecīgās tiesvedības pusei, nevis sūdzības iesniedzējam (kā M. advokātam). Šķiet, ka Reglamenta 86. un nākamie panti, kas attiecas uz tiesāšanās izdevumu segšanu, nerada tiesības uz samaksu par labu lietas dalībnieku advokātiem, kuriem ir tiesības piedzīt tiesāšanās izdevumus. Turklāt saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem, kā tos interpretējusi Pirmās instances tiesa, izmaksas, kas Birojam bija jāsedz, bija “nepieciešamie izdevumi, kas [M.] radušies saistībā ar tiesvedību”(mans izcēlums), kas varētu, bet ne obligāti, sakrist ar naudas summu, ko sūdzības iesniedzējs pieprasīja M. par pakalpojumu sniegšanu saistībā ar tiesvedību, vai ar naudas summu, kas paredzēta nolīgumā, kurš noslēgts starp sūdzības iesniedzēju un M. No tiem pašiem noteikumiem izriet, ka, tā kā Birojs ir vienojies ar M. par naudas summu, kas jāmaksā M. kā tiesas izdevumi, un ir veicis attiecīgo maksājumu M., ir jāuzskata, ka Birojs ir izpildījis Pirmās instances tiesas spriedumu (T lietā) attiecībā uz izmaksu segšanu. Šajā sakarā ir arī jānorāda, ka nešķiet, ka Birojam būtu paziņots Tiesas lēmums vai kāds cits saistošs akts, kas tam liktu atturēties no šī maksājuma M., lai nodrošinātu maksājumus, kas M. varētu būt jāveic sūdzības iesniedzējam.

2.4 Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka Birojs nav piekritis M. strīdā starp sūdzības iesniedzēju un M. Drīzāk šķiet, ka Birojs ir tikai izpildījis savus pienākumus saskaņā ar Pirmās instances tiesas spriedumu attiecībā uz izmaksu segšanu. Fakts, ka Birojs un M. ir vienojušies par “nepieciešamajiem izdevumiem, kas [ M.] radušies saistībā ar tiesvedību”, nenozīmē, kā to apgalvo sūdzības iesniedzējs, ka Birojs ir paudis nostāju par to, vai M. ir parādā sūdzības iesniedzējam EUR 4635,42. Turklāt Birojs (2004. gada 7. decembrī) atbildēja uz sūdzības iesniedzēja maksājuma pieprasījumu (2004. gada 5. novembra vēstule), paskaidrojot, ka tas nevar samaksāt sūdzības iesniedzēja pieprasīto naudas summu, jo M. bija paziņojis Birojam, ka starp viņu un sūdzības iesniedzēju nav vienošanās par sūdzības iesniedzēja nodevu galīgo summu. Šādi rīkojoties, Birojs, šķiet, ir rīkojies saprātīgi. Birojs arī pamatoti uzskatīja, ka šāda vienošanās nav nepieciešama, lai noteiktu “nepieciešamos izdevumus, kas [M.] radušies saistībā ar tiesvedību”, un lai izpildītu savu attiecīgo pienākumu segt tiesas izdevumus saskaņā ar PIT spriedumu. Patiešām, kā norādīts iepriekš, šie izdevumi varētu, bet ne obligāti, sakrist ar šādā nolīgumā paredzēto naudas summu.

2.5 Šādos apstākļos ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums nav pamatots. Tādējādi ombuds nekonstatē administratīvu kļūmi, kas atbilstu šim apgalvojumam.

3 Apgalvojums, ka Birojs nepamatoti atteica sūdzības iesniedzējam piekļuvi M. atmaksāšanas pieprasījumam

3.1 Sūdzības iesniedzējs, advokāts, pārstāvēja M. PIT izskatāmajā lietā. Lieta attiecās uz prasību pret Biroju par zaudējumu atlīdzību. Prasība tika daļēji apmierināta, un ITSB tika piespriests atlīdzināt vienu piektdaļu no M. tiesāšanās izdevumiem saistībā ar tiesvedību. Šķiet, ka pēc šī sprieduma pasludināšanas starp M. un sūdzības iesniedzēju bija strīds par sūdzības iesniedzēja honorāru samaksu. Ar 2005. gada 30. augusta vēstuli Birojs informēja sūdzības iesniedzēju, ka tas ir tieši samaksājis M. naudas summu, ko M. bija norādījis kā atbilstošu 20 procentiem no izdevumiem, kas viņam radušies saistībā ar iepriekš minēto tiesvedību. Ar 2005. gada 26. oktobra vēstuli, kas adresēta Biroja priekšsēdētājam, sūdzības iesniedzējs lūdza iesniegt M. atmaksāšanas pieprasījuma kopiju.

3.2 Ar 2005. gada 22. novembra vēstuli Biroja priekšsēdētājs atteicās apmierināt iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja lūgumu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar piemērojamiem Kopienas tiesību aktiem tas attiecas uz trešās personas dokumentu, kuru nevar nosūtīt sūdzības iesniedzējam bez dokumenta autora ad hoc atļaujas. Ar 2005. gada 2. decembra vēstuli sūdzības iesniedzējs iesniedza apelāciju (atkārtotu pieteikumu), apgalvojot, ka a) M. nevar uzskatīt par trešo personu, jo viņš bija Biroja ierēdnis un viņu pārstāvēja Pirmās instances tiesā; b) izņēmumi, kas noteikti 4. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai (7) ("Regula 1049/2001"), būtu jāinterpretē šauri. Sūdzības iesniedzējs savā pieteikumā arī lūdza Biroju precizēt juridisko pamatu tā nostājai, ka M. ir trešā persona.

Ar 2006. gada 12. janvāra vēstuli Biroja priekšsēdētājs noraidīja atkārtoto pieteikumu, norādot turpmāk minēto. Viņa atteikums piešķirt piekļuvi pieprasītajam dokumentam bija pamatots ar Regulu 1049/2001 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (8) ("Regula 45/2001"), lasot tos kopā. M. bija trešā persona attiecībā pret Biroju, jo pieprasītais dokuments neattiecās ne uz M. funkciju izpildi, ne uz Biroja darbību, kurā viņš strādāja. Dokumentā bija ietverti personas dati Regulas 45/2001 izpratnē, un tādēļ Birojam pirms to izpaušanas būtu jāapspriežas ar M. Tādējādi priekšsēdētājs apstiprināja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu pieprasītais dokuments ir trešās personas dokuments, kuru nevar paziņot sūdzības iesniedzējam bez tā autora, proti, M., piekrišanas, jo tas var ietvert personas datus un tā izpaušana var tikt uzskatīta par iejaukšanos M. privātajā dzīvē.

3.3 Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Birojs nepamatoti atteica viņam piekļuvi M. atmaksāšanas pieprasījumam. Pamatojot šo apgalvojumu, viņš apgalvoja, ka a) M. nebija trešā persona attiecībā pret Biroju, jo viņš bija Biroja ierēdnis, un viņš iesniedza atmaksāšanas pieprasījumu pēc tiesas sprieduma, ar kuru tika atrisināts strīds, kas viņam bija ar Biroju; b) attiecīgais dokuments nekādā veidā neattiecās uz M. privāto dzīvi un tajā nebija personas datu, jo tas bija tikai maksājuma pieprasījums.

3.4 Atzinumā par šo sūdzību Birojs, pamatojot savu sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikuma noraidījumu, piebilda, ka saskaņā ar 118.a pantu Padomes 1993. gada 20. decembra Regulā Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (9) (turpmāk tekstā - "Regula Nr. 40/94") saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 3. un 4. pantu (1., 2. un 4. punkts) tam ir pienākums konsultēties ar M. par to, vai attiecīgā dokumenta publiskošana varētu kaitēt viņa privātajai dzīvei, it īpaši viņa komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulu Nr. 45/2001. Patiešām, bija skaidrs, ka sūdzības iesniedzējs vēlējās piekļūt šim trešās personas dokumentam saistībā ar privātu komercstrīdu starp sūdzības iesniedzēju un M. Savā 2005. gada 26. oktobra vēstulē sūdzības iesniedzējs lūdza, lai viņa piekļuves pieprasījums tiktu izskatīts konfidenciāli. Tas neļāva Birojam lūgt M. viedokli par izpaušanas iespēju un it īpaši par to, vai viņš uzskata, ka ir piemērojams kāds no Regulas 1049/2001 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Tādējādi Birojs nevarēja apmierināt sūdzības iesniedzēja lūgumu. Turklāt sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu izskatīt viņa lietu konfidenciāli.

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu apgalvojumu.

3.5 Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 118.a pantu Regula Nr. 1049/2001 attiecas uz Biroja rīcībā esošajiem dokumentiem.

Regulas (EK) Nr. 1049/2001 3. pantā paredzēts, ka šajā regulā „trešā persona” ir jebkura fiziska vai juridiska persona vai vienība, kas nav saistīta ar attiecīgo iestādi, tostarp dalībvalstis, citas Kopienas vai ārpuskopienas iestādes un struktūras un trešās valstis.”

Saskaņā ar Regulas 1049/2001 4. panta 1. punktu „iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: (...) b) personas privāto dzīvi un neaizskaramību, jo īpaši saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību."

Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 2. punktu “iestādes atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt: fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses (...), ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm."

Šīs regulas 4. panta 4. punktā ir noteikts, ka “attiecībā uz trešo personu dokumentiem iestāde apspriežas ar trešo personu, lai novērtētu, vai ir piemērojams 1. vai 2. punktā minētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai dokuments ir vai nav izpaužams.”

Regulas 45/2001 2. pantā noteikts, ka šajā regulā "personas dati" ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (...) ;. identificējama persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem šai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem.”

3.6 Turklāt PIT spriedumā lietā T-194/04 (10) cita starpā nosprieda: a) uz piekļuvi dokumentiem, kas satur personas datus, attiecas Regula (EK) Nr. 1049/2001 (11); b) šīs regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecas tikai uz tādu personas datu izpaušanu, kas apdraudētu personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību (12); c) tas, ka jēdziens "privātā dzīve" saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir plašs un ka tiesības uz personas datu aizsardzību var būt viens no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aspektiem, nenozīmē, ka visi personas dati noteikti ietilpst jēdzienā "privātā dzīve"(13); a fortiori ne katra personas datu izpaušana var apdraudēt attiecīgās personas privāto dzīvi (14); e) tas vien, ka dokumentā ir ietverti personas dati, ne vienmēr nozīmē, ka ir skarta attiecīgo personu privātums vai neaizskaramība (15).

3.7 Šajā gadījumā Birojs noraidīja sūdzības iesniedzēja atkārtoto pieteikumu, pamatojoties uz šādu pamatojumu, ko tas sniedza savā atzinumā par sūdzību: i) attiecīgais dokuments, proti, M. lūgums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bija trešās personas dokuments; ii) dokuments saturēja personas datus Regulas 45/2001 nozīmē, un varētu būt piemērojams Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta izņēmums; iii) tādēļ Birojam būtu pienākums apspriesties ar M. un saņemt viņa piekrišanu informācijas izpaušanai; iv) Birojs nevarēja turpināt šo apspriešanos, jo sūdzības iesniedzējs bija norādījis, ka viņa piekļuves pieprasījums ir konfidenciāls.

3.8 Attiecībā uz i) punktu ombuds piekrīt Biroja nostājai, ka attiecīgais dokuments ir trešās personas dokuments Regulas 1049/2001 3. panta un 4. panta 4. punkta nozīmē. Šo dokumentu M. ir sagatavojis nevis kā Biroja ierēdnis, bet gan kā privātpersona un lietas dalībnieks Pirmās instances tiesā. Tādējādi saskaņā ar šīs regulas 4. panta 4. punktu Birojam būtu jāapspriežas ar M. kungu, lai novērtētu, vai ir piemērojams 4. panta 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja vien nav skaidrs, vai pieprasītais dokuments būtu vai nebūtu jāizpauž.

3.9 Attiecībā uz ii) punktu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka dokumentā nevarēja būt personas dati, jo tas bija tikai maksājuma pieprasījums. Šim argumentam nevar piekrist. Dokumentā acīmredzot bija minēta konkrēta naudas summa, ko M. lūdza - un pēc tam saņēma (16) - kā 20 % no izdevumiem, kas viņam radušies saistībā ar tiesvedību Pirmās instances tiesā (17). Šī informācija ir "personas dati" Regulas 45/2001 2. panta nozīmē.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka attiecīgais dokuments nekādā veidā neattiecās uz M. privāto dzīvi. Arī šim argumentam nevar piekrist. Iepriekš minēto personas datu paziņošanu sūdzības iesniedzējam par to tiesas izdevumu noteikšanu un samaksu M., kurus viņam kā privātpersonai un lietas dalībniekam Pirmās instances tiesā bija tiesības atgūt, varēja pamatoti uzskatīt par iejaukšanos M. tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību (18).

3.10 Attiecībā uz iii) elementu, pirmkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Birojs ir norādījis savā atbildē uz atkārtoto pieteikumu, pieprasīto dokumentu sūdzības iesniedzējam varēja paziņot pat bez M. piekrišanas. Šajā ziņā 4. panta 4. punktā ir prasīta tikai apspriešanās ar trešo personu, nevis tās atļauja.

Otrkārt, šāda apspriešanās notiek, ja vien nav skaidrs, vai dokuments tiks vai netiks publiskots. Tas nozīmē, ka apspriešanās ir nepieciešama, ja nav skaidrs, ka nav piemērojams neviens no izņēmumiem vai ka būtu jāpiemēro vismaz viens no izņēmumiem. Līdzīgā kārtā ombuds atgādina par savām piezīmēm iepriekš 3.9. punktā un to, ka saskaņā ar Regulu 45/2001 pieprasītā personas datu izpaušana būtu likumīga, ja M. nepārprotami dotu savu piekrišanu. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka nebija nepamatoti, ka Birojs uzskatīja, ka nebija skaidrs, vai būtu bijis jāpiemēro Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

3.11 Attiecībā uz iv) punktu sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījuma konfidenciālo raksturu viņš nav apstrīdējis, un to apstiprina ombudam iesniegtā dokumentācija (19). Turklāt sūdzības iesniedzējs nav apstrīdējis Biroja attiecīgo argumentu, ka sūdzības iesniedzēja piekļuves pieprasījuma konfidencialitāte neļāva tam pieprasīt M. viedokli par izpaušanas iespēju, un tas ir pamatots.

3.12 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds secina, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums nav pamatots. Tādējādi ombuds nekonstatē administratīvu kļūmi, kas atbilstu šim apgalvojumam.

4 Prasības

4.1 Ņemot vērā šā lēmuma 2.5. un 3.12. punktā izklāstītos secinājumus, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumus nevar atbalstīt.

Secinājums

Pamatojoties uz šīs sūdzības izmeklēšanu, ombuds nav konstatējis administratīvu kļūmi, kas atbilstu sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem. Tāpēc viņš slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) PIT spriedumā netika noteikta atgūstamo izmaksu faktiskā summa.

(2) OV L 145, 43. lpp.

(3) OV L 8, 1. lpp.

(4) EK līguma 195. pantā inter alia ir noteikts, ka „(..) ombuds veic izmeklēšanu, ko uzskata par pamatotu (..), izņemot gadījumus, kad par varbūtējiem faktiem ir vai ir bijusi tiesvedība”.

(5) Statūtu 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka „Ombuds nedrīkst iejaukties lietās, ko izskata tiesa, vai apšaubīt tiesas nolēmuma pamatotību.”

Saskaņā ar Statūtu 2. panta 7. punktu, "[j]a ombudam sakarā ar notiekošu vai pabeigtu tiesvedību attiecībā uz izvirzītajiem faktiem ir jāatzīst sūdzība par nepieņemamu vai jāizbeidz tās izskatīšana, jebkuras izmeklēšanas rezultātus, ko viņš veicis līdz minētajam punktam, reģistrē galīgi."

(6) Skatīt, piemēram, spriedumu lietā 178/98 DEP Fresh Marine/Komisija (Recueil 2004, II-3127. lpp., 26.–28., 33. un 41. punkts).

(7) OV L 145, 43. lpp.

(8) OV L 8, 1. lpp.

(9) OV 1994, L 11, 1. lpp. 118.a pants (Piekļuve dokumentiem) tika pievienots ar Padomes 2003. gada 18. jūnija Regulas (EK) Nr. 1653/2003, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV L 245, 36. lpp.), 1. pantu.

(10) 2007. gada 8. novembra spriedums lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju (Krājumā vēl nav publicēts).

(11) Skatīt 107. punktu iepriekš minētajā spriedumā lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju.

(12) Skatīt 128. punktu iepriekš minētajā spriedumā lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju.

(13) Skatīt 118. punktu iepriekš minētajā spriedumā lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju.

(14) Sal. ar 119. punktu iepriekš minētajā spriedumā lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju.

(15) Skatīt 123. punktu iepriekš minētajā spriedumā lietā T-194/04 Bavaria Lager pret Komisiju.

(16) Tāpat jāatgādina, ka Birojs pirms piekļuves pieprasījuma bija informējis sūdzības iesniedzēju, ka tas ir samaksājis M. summu, ko viņš bija pieprasījis.

(17) Birojs nav precizējis, vai attiecīgajā dokumentā ir arī dati, kas attiecas uz ziņām par izmaksām.

(18) Sal. ar 2003. gada 12. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-465/00, C-138/01 un C-139/01 Österreichischer Rundfunk un citi (Recueil, I-4989. lpp., 74. punkts).

(19) Sūdzības iesniedzēja 2005. gada 26. oktobra vēstulē, kurā viņš formulēja savu lūgumu par piekļuvi dokumentam, ir piezīme "Confidentielle et personnelle." Šīs vēstules kopija tika pievienota sūdzībai.