Strasbūrā, 2007. gada 31. janvārī

Godātais X kungs!

Jūs 2005. gada 9. maijā iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam par to, kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) izskata pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem.

2005. gada 19. maijā es pārsūtīju sūdzību OLAF ģenerāldirektoram. OLAF nosūtīja savu atzinumu 2005. gada 9. augustā. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 29. augustā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 16. septembrī.

2005. gada 21. septembrī es Jūs informēju, ka, ņemot vērā to, ka šīs sūdzības priekšmets bija ļoti līdzīgs tam, par ko Jūs iesniedzāt vēl vienu sūdzību pret Eiropas Investīciju banku (sūdzība 1776/2005/GG - Confidential), es uzskatu, ka abas sūdzības ir jāizskata vienlaikus.

2005. gada 19. decembrī es nosūtīju OLAF priekšlikumu par mierizlīgumu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā.

OLAF 2006. gada 31. janvārī nosūtīja savu atzinumu par šo priekšlikumu. Es Jums to nosūtīju 2006. gada 14. februārī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 30. martā.

2006. gada 29. maijā es nosūtīju OLAF papildu informācijas pieprasījumu. Es jūs par to informēju tajā pašā dienā.

2006. gada 30. jūnijā OLAF atbildēja uz manu lūgumu sniegt papildu informāciju. Es pārsūtīju Jums šo atbildi 2006. gada 10. jūlijā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 25. augustā.

2006. gada 21. septembrī es nosūtīju OLAF otru papildu informācijas pieprasījumu. Es jūs par to informēju tajā pašā dienā. OLAF nosūtīja atbildi 2006. gada 26. oktobrī, un 2006. gada 14. novembrī es pārsūtīju Jums apsvērumus, kurus Jūs nosūtījāt 2006. gada 18. decembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Vispārīga informācija

Sūdzības iesniedzējs, Vācijas advokāts, uzskata, ka šīs lietas priekšvēsture īsumā ir šāda:

Deviņdesmito gadu sākumā divi starptautiskas grupas uzņēmumi (viens no Zviedrijas un viens no Vācijas) piedalījās projektā Lesoto (“Lesoto augstienes ūdens projekts”), ko atbalstīja ES piešķirtie līdzekļi, tostarp Eiropas Investīciju bankas (“EIB”) piešķirtie līdzekļi. Pirms attiecīgo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas abi uzņēmumi bija nolīguši vietējo konsultantu, lai konsultētu tos par projektu un palīdzētu tiem iegūt vietējās zināšanas. Pēc tam tika konstatēts, ka šis konsultants, kurš bija konsultējis arī citus uzņēmumus, rīkojās kopā ar Lesoto iepirkumu iestādes vadītāju un ka vismaz daļa no naudas līdzekļiem, ko daži viņa klienti maksāja konsultantam kā konsultāciju maksu, tika nodota līgumslēdzējai iestādei. Pēc tam Lesoto tiesa atzina iepirkumu iestādes vadītāju par vainīgu korupcijā un piesprieda viņam cietumsodu.

Grupa tika informēta par iespējamo kukuļošanas gadījumu 1998. gadā un nekavējoties un pilnībā sadarbojās ar Lesoto iestādēm. Apmaiņā pret to, ka grupa brīvprātīgi sniedza informāciju par projektu, Lesoto Valsts prokuratūras direktors tai piešķīra imunitāti pret kriminālvajāšanu. Grupai bija pilnīgas neiecietības politika attiecībā uz jebkāda veida kukuļošanu un korupciju.

Eiropas Komisija un EIB 2000. gada aprīlī nolēma veikt šā jautājuma revīziju. Par šo revīziju tika informēts Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF). Pamatojoties uz revīzijas ziņojuma secinājumiem, OLAF izmeklēšana tika slēgta.

Pamatojoties uz jaunu informāciju, OLAF 2003. gada jūnijā uzsāka jaunu izmeklēšanu par šo jautājumu, vēršoties pie Šveices uzņēmuma, kas pieder grupai.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 16. septembra vēstulē lūdza piekļuvi visiem OLAF lietas dokumentiem par Lesoto augstienes ūdens projektu (1). Šis lūgums tika iesniegts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (2) ("Regula 1049/2001").

Savā 2004. gada 7. oktobra atbildē OLAF noraidīja šo lūgumu, atsaucoties uz trim izņēmumiem Regulā 1049/2001, kas bija tā lēmuma pamatā: 1) pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība (regulas 4. panta 2. punkta trešais ievilkums), "jo izmeklēšana joprojām turpinās"; 2) personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību (regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts); un 3) fizisku vai juridisku personu komerciālās intereses (regulas 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums). Atbildot uz jautājumu, ko šajā sakarā uzdeva sūdzības iesniedzējs savā 2004. gada 16. septembra vēstulē, OLAF arī apstiprināja, ka tas 2003. gadā ir uzsācis jaunu izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 2. novembrī iesniedza atkārtotu pieteikumu, apgalvojot, ka ir jānodrošina piekļuve vismaz 2000. gada revīzijas ziņojumam. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka bez piekļuves šim ziņojumam viņa klients nevarēja novērtēt, cik lielā mērā OLAF rīcībā tagad ir jauna informācija, kas pamato jaunas izmeklēšanas sākšanu.

OLAF 2004. gada 30. novembra atbildē apstiprināja savu nostāju, īpaši atsaucoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Attiecībā uz 2000. gada revīzijas ziņojumu OLAF uzsvēra, ka tajā ir ietverti sākotnējie rezultāti, atzinumi un secinājumi par sākotnējo izmeklēšanu. OLAF norādīja, ka šis sākotnējais ziņojums, kā arī jaunā informācija, ko tas bija saņēmis starplaikā, veidoja pamatu turpmākām izmeklēšanām, kas tajā laikā tika uzsāktas. Tā piebilda, ka lietas materiālos esošo dokumentāciju veido līdz šim savāktie pierādījumi un ka šie pierādījumi tiek analizēti sīkāk. OLAF apgalvoja, ka tā lietas materiālos esošo dokumentu izpaušana traucētu pašreiz notiekošajai izmeklēšanai. OLAF uzskata, ka nebija iespējams piešķirt arī daļēju piekļuvi, jo ar to saistītais administratīvais slogs būtu nesamērīgs.

Sūdzība 1450/2005/GG (konfidenciāli)

Šis sūdzības iesniedzējs 2005. gada 29. martā iesniedza Eiropas ombudam sūdzību par OLAF lēmumu (sūdzība 1450/2005/GG – konfidenciāla). Tomēr pašreizējais sūdzības iesniedzējs skaidri norādīja, ka sūdzības iesniedzējam minētajā lietā bija jābūt viņa klientam – Šveices uzņēmumam. EK līguma 195. pantā noteikts, ka sūdzību ombudam var iesniegt jebkurš ES valstspiederīgais vai jebkura fiziska vai juridiska persona, kas dzīvo ES vai kuras juridiskā adrese ir ES. Tādēļ ombuds 2005. gada 2. maijā noraidīja sūdzību, ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzējs nepieder to personu kategorijai, kuras ir tiesīgas iesniegt sūdzības ombudam saskaņā ar EK līguma 195. pantu.

Par šo iebildumu

2005. gada 9. maijā advokāts, kurš bija iesniedzis sūdzību 1450/2005/GG, atjaunoja sūdzību, norādot, ka viņš pats ir uzskatāms par sūdzības iesniedzēju. Tāpēc šī vēstule tika reģistrēta kā jauna sūdzība (1777/2005/GG - konfidenciāli).

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF nepamatoti nav piešķīris piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas, un apgalvoja, ka šāda piekļuve būtu jāpiešķir. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu nevar interpretēt tik plaši, lai ietvertu jau pabeigtas izmeklēšanas. Turklāt aizsardzība katrā ziņā vairs nebija pamatota ar attiecīgā dokumenta saturu (Regulas 1049/2001 4. panta 7. punkts). Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka būtu jānodrošina piekļuve vismaz tiem dokumentiem, kas vairs nav tieši saistīti ar pašreizējo izmeklēšanu, piemēram, 2000. gada revīzijas ziņojumam.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka ir svarīgi saprast, kādi jauni pierādījumi ir atklājuši pamatu OLAF izmeklēšanas atsākšanai. Tas bija nepieciešams, lai palīdzētu grupai aizstāvēties.

Pieprasījums

OLAF atzinums

Savā atzinumā OLAF izteica šādas piezīmes:

ES bija iesaistīta attiecīgajā projektā Lesoto kopš 80. gadu sākuma.

Pēc EIB un Komisijas pieprasījuma 2000. gada aprīlī tika veikta neatkarīga revīzija. Šajā revīzijā tika secināts, ka nav atklāta nekāda īpaša vai tieša EIB līdzekļu ļaunprātīga izmantošana, bet ir iespējams, ka līgumslēdzēji, kas saņēma EIB līdzekļus, bija veikuši maksājumus projekta īstenotājiem apmaiņā pret labvēlību.

OLAF 2003. gada jūnijā saņēma jaunu informāciju, pamatojoties uz tiesas izmeklēšanu Lesoto. Šī informācija atklāja, ka EIB un Eiropas Attīstības fonda līdzekļi ir izmantoti nepareizi. Tā rezultātā tika sākta OLAF izmeklēšana.

Bija svarīgi nošķirt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001 un attiecīgās personas tiesības piekļūt lietas materiāliem. Attiecībā uz pirmo piekļuvi bija jāpiešķir, ja vien uz attiecīgo dokumentu neattiecās kāds no Regulas 1049/2001 4. pantā uzskaitītajiem izņēmumiem. Turpretī personai, uz kuru attiecas valsts tiesvedība, bija tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar piemērojamiem valsts procesuālajiem noteikumiem. Tieši šajā kontekstā attiecīgajai personai bija saskarsmes tiesības, kas saistītas ar tās tiesībām uz aizstāvību, kuras sabiedrības locekļiem nebija. Tāpēc sūdzības iesniedzēja arguments, ka viņam bija tiesības uz piekļuvi, jo viņam bija jāaizstāv savs klients, nebija būtisks analīzei saskaņā ar Regulu 1049/2001.

Tā kā Lesoto pašlaik notiek valsts tiesvedība, piekļuvi lietas materiāliem kontrolēja tās procesuālie noteikumi. Sūdzības iesniedzējam bija iespēja vērsties Lesoto iestādēs, lai pieprasītu tiesības piekļūt lietas materiāliem. Šo iestāžu ziņā bija izlemt, vai un kad piekļuve būtu jāpiešķir.

Visbeidzot, OLAF tiesiskais regulējums neparedzēja nekādas tiesības piekļūt lietas materiāliem personai, uz kuru attiecas OLAF izmeklēšana.

Pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, OLAF nevarēja izpaust 2000. gada revīzijas ziņojumu vai "jebkuru izmeklēšanas lietas dokumentu". Informācijas izpaušana kaitētu notiekošajai OLAF izmeklēšanai, kā arī Lesoto tiesu iestāžu veiktajai izmeklēšanai šajā jautājumā. Kā jau paskaidrots atbildē uz atkārtoto piekļuves pieteikumu, piekļuves piešķiršana atklātu OLAF rīcībā esošos pierādījumus un tā izmeklēšanas stratēģijas.

Revīzijas ziņojumā bija ietverti sākotnējās izmeklēšanas provizoriskie rezultāti, atzinumi un secinājumi, un tas bija viens no elementiem, kas veidoja pamatu turpmākām izmeklēšanām, kuras šajā jautājumā pašlaik veic OLAF un Lesoto iestādes.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Savos apsvērumos par OLAF atzinumu sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka attiecībā uz tiesību aktiem, kas reglamentē piekļuvi OLAF lietām, (cik viņam zināms) nav nepabeigtu procedūru pret grupu Lesoto. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka Lesoto Valsts prokuratūras direktors ir uzņēmies juridiskas saistības neuzsākt tiesvedību pret grupu (3). Viņš uzsvēra, ka neatkarīgi no šiem faktiem apgalvojums, ka jautājumu par piekļuvi OLAF lietas materiāliem ietekmēja vai pat reglamentēja Lesoto tiesību akti, bija absurds. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Kopienas iestāžu darbību reglamentēja Kopienas tiesību akti.

Sūdzības iesniedzējs stingri iebilda pret OLAF atzinumu, ciktāl tas nozīmēja, ka, tā kā nebija skaidra noteikuma, personām, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana, nebija tiesību piekļūt OLAF lietas materiāliem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda nostāja būtu acīmredzamā pretrunā pamattiesībām, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF)(4). Sūdzības iesniedzējs izteica detalizētas piezīmes gan attiecībā uz Kopienas tiesību aktiem, gan attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, lai pamatotu savu viedokli, ka personām, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana, ir tiesības piekļūt saviem lietas materiāliem un ka tādēļ grupai būtu jāpiešķir piekļuve OLAF lietas materiāliem.

Attiecībā uz Regulu 1049/2001 sūdzības iesniedzējs atgādināja Kopienas tiesu iedibināto judikatūru, saskaņā ar kuru izņēmumi ir jāinterpretē šauri. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ir maz ticams, ka katra OLAF lietas materiālos iekļautā dokumenta izpaušana kaitētu izmeklēšanai.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Ombuda priekšlikums par mierizlīgumu

Pēc rūpīgas OLAF atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu izskatīšanas ombuds nebija apmierināts, ka OLAF ir pienācīgi atbildējis uz sūdzības iesniedzēja argumentiem.

Šā viedokļa pamatā bija šādi apsvērumi:

1. Ombuds uzskatīja, ka pirms sūdzības iesniedzēja apgalvojuma un prasības izskatīšanas ir lietderīgi izskatīt vairākus sākotnējus jautājumus.

Ievada jautājumi

2. Ombuds uzskatīja, ka OLAF arguments, ka ir jānošķir 1) sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem saskaņā ar Regulu 1049/2001 un 2) attiecīgās personas tiesības piekļūt lietas materiāliem, ir pareizs. Šajā gadījumā sūdzības iesniedzēja 2004. gada 16. septembra pieteikums par piekļuvi dokumentiem un viņa 2004. gada 2. novembra atkārtotais pieteikums nepārprotami bija balstīts uz Regulu 1049/2001. Arī OLAF atbildes uz šiem pieteikumiem bija balstītas uz minēto regulu. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka OLAF lēmums noraidīt piekļuves pieprasījumu ir nepareizs, ombudam bija jāpārbauda tikai tas, vai šis lēmums ir pietiekams pamats Regulā 1049/2001. Tāpēc šajā izmeklēšanā nebija nepieciešams izskatīt sūdzības iesniedzēja iesniegtos argumentus, lai pamatotu viņa viedokli, ka personām, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana, vajadzētu būt tiesībām piekļūt saviem lietas materiāliem.

3. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā uzsvēra, ka, lai palīdzētu grupai aizstāvēties, ir svarīgi saprast, kādi jauni pierādījumi ir atklājušies, kas pamato OLAF izmeklēšanas atsākšanu. Savā atzinumā OLAF apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja arguments, ka viņam bija tiesības piekļūt, jo viņam bija jāaizstāv savs klients, neietekmē analīzi saskaņā ar Regulu 1049/2001. Ņemot vērā, ka Regulā (EK) Nr. 1049/2001 nav prasīts, lai pieteikuma iesniedzējs norādītu iemeslus, kas pamatotu viņa pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ombuds uzskatīja, ka nav nepieciešams ņemt vērā sūdzības iesniedzēja piekļuves pieteikuma mērķi.

4. Savā atzinumā OLAF pauda viedokli, ka, tā kā Lesoto pašlaik notiek valsts tiesvedība, piekļuvi lietas materiāliem kontrolē šīs valsts procesuālie noteikumi. OLAF piebilda, ka sūdzības iesniedzējam bija iespēja vērsties Lesoto iestādēs, lai pieprasītu tiesības piekļūt lietas materiāliem. OLAF uzskata, ka šīm iestādēm bija jāizlemj, vai un kad ir jāpiešķir piekļuve. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka apgalvojums, ka jautājumu par piekļuvi OLAF lietas materiāliem ietekmēja vai pat reglamentēja Lesoto tiesību akti, bija absurds. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Kopienas iestāžu darbību reglamentēja Kopienas tiesību akti.

5. Ombuds norādīja, ka šī lieta attiecas uz pieprasījumu par piekļuvi OLAF lietas materiāliem, nevis uz pieprasījumu par piekļuvi Lesoto iestāžu lietas materiāliem. Tādējādi OLAF atzinumā ietvertajām piezīmēm par sūdzības iesniedzēja iespēju vērsties Lesoto iestādēs nebija nozīmes ombuda veiktajā izmeklēšanā.

6. Sūdzības iesniedzēja pieprasījums par piekļuvi OLAF lietas materiāliem bija pamatots ar Regulu 1049/2001. Savā 2004. gada 7. oktobra vēstulē, ar kuru tika noraidīts sākotnējais piekļuves pieprasījums, OLAF atsaucās uz trim izņēmumiem Regulā 1049/2001, proti, 1) pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību (regulas 4. panta 2. punkta trešais ievilkums); 2) personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību (regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts); un 3) fizisku vai juridisku personu komerciālās intereses (regulas 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums). Ombuds norādīja, ka OLAF lēmumā par atkārtotu pieteikumu ir skaidri minēts tikai pirmais no šiem izņēmumiem un ka OLAF atzinumā ir apspriests tikai šis izņēmums. Ņemot vērā šos faktus, ombuds uzskatīja, ka nav nepieciešams pārbaudīt pārējos divus izņēmumus, uz kuriem OLAF sākotnēji bija balstījies.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojums un apgalvojums

7. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF nepamatoti nav piešķīris piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas, un apgalvoja, ka šāda piekļuve būtu jāpiešķir. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu nevar interpretēt tik plaši, lai ietvertu jau pabeigtas izmeklēšanas. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka aizsardzība jebkurā gadījumā vairs nebija pamatota, pamatojoties uz attiecīgā dokumenta saturu (Regulas 1049/2001 4. panta 7. punkts). Tādējādi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka būtu jānodrošina piekļuve vismaz tiem dokumentiem, piemēram, 2000. gada revīzijas ziņojumam, kas vairs nav tieši saistīti ar pašreizējo izmeklēšanu.

8. Savā atzinumā OLAF norādīja, ka tas nevarēja izpaust 2000. gada revīzijas ziņojumu vai kādu no izmeklēšanas lietas materiāliem, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. OLAF uzskata, ka šo dokumentu izpaušana kaitētu notiekošajai OLAF izmeklēšanai, kā arī Lesoto tiesu iestāžu veiktajai izmeklēšanai šajā jautājumā. OLAF uzsvēra, ka, piešķirot piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, tiktu atklāti OLAF rīcībā esošie pierādījumi un tā izmeklēšanas stratēģijas. Tā piebilda, ka 2000. gada revīzijas ziņojumā bija ietverti sākotnējās izmeklēšanas sākotnējie rezultāti, atzinumi un secinājumi un ka tas bija viens no elementiem, kas veidoja pamatu turpmākām izmeklēšanām, kuras šajā jautājumā pašlaik veic OLAF un Lesoto iestādes.

9. Ombuds ņēma vērā OLAF argumentu, ka atteikums publiskot attiecīgos dokumentus bija pamatots ar nepieciešamību aizsargāt Lesoto iestāžu veiktās izmeklēšanas. Ne OLAF 2004. gada 7. oktobra atbildē uz piekļuves pieprasījumu, ne tā 2004. gada 30. novembra atbildē uz atkārtoto pieteikumu nebija nevienas atsauces uz šādām izmeklēšanām. Tādēļ ombuds nevarēja saprast, kā iepriekš minētais arguments varētu būt nozīmīgs, lai pārliecinātos, vai OLAF lēmums atteikt piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem pašreizējos apstākļos varētu būt pamatots.

10. Attiecībā uz OLAF argumentu, ka atteikumu publiskot attiecīgos dokumentus pamatoja vajadzība aizsargāt savu izmeklēšanu, ombuds norādīja, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ir noteikts, ka iestādes "atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt (...) pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzībai".

11. No 2003. gada 11. jūlija iekšējās piezīmes, kuras kopiju OLAF nosūtīja sūdzības iesniedzējam kopā ar 2004. gada 7. oktobra vēstuli, izrietēja, ka OLAF tajā pašā dienā bija nolēmis uzsākt ārēju izmeklēšanu attiecībā uz projektu Lesoto. Ņemot vērā OLAF atzinumā sniegto informāciju, ombuds pieņēma, ka šī izmeklēšana vēl nav pabeigta. Ombuds arī norādīja, ka OLAF ir paziņojis, ka lēmums sākt šo jauno izmeklēšanu ir pieņemts, ņemot vērā saņemto jauno informāciju. Ombuds uzskata, ka bija arī pamatoti pieņemt, ka piekļuve OLAF lietas materiāliem atklātu OLAF rīcībā esošos pierādījumus un tā izmeklēšanas stratēģijas. Ombuds uzskatīja, ka šādas informācijas izpaušana patiešām kaitētu OLAF izmeklēšanas aizsardzībai un ka tādējādi OLAF atsauce uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu principā šķiet pareiza.

12. Tomēr OLAF arguments, ka "nevienam no izmeklēšanas lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem" nevar piešķirt piekļuvi, paredz, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā noteiktais izņēmums attiecas uz visiem šiem dokumentiem.

13. Ombuds uzskatīja, ka ir apšaubāms, vai tas tā patiešām ir. Šķiet loģiski pieņemt, ka OLAF lietas materiālos par izmeklēšanu bija ietverts arī OLAF 2003. gada 11. jūlija lēmums sākt šo izmeklēšanu. Tomēr, kā minēts iepriekš, OLAF nebija nekādu grūtību piešķirt piekļuvi šim dokumentam. Ombuds uzskata, ka OLAF tādējādi nav pierādījis, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums liegtu tam izpaust visus dokumentus, kas atrodas tā lietas materiālos.

14. It īpaši ombudam bija nopietnas šaubas par to, vai OLAF iesniegtais pamatojums varētu pamatot tā atteikumu piešķirt piekļuvi 2000. gadā sagatavotajam revīzijas ziņojumam. Lai gan ombuds jau bija piekritis (5), ka aizsardzība, ko sniedz noteikums, kas ir līdzīgs šajā lietā aplūkotajam noteikumam, ne vienmēr bija pieejama tikai līdz attiecīgās pārbaudes, izmeklēšanas vai revīzijas pabeigšanai, vispirms bija jāņem vērā fakts, ka dokuments, uz kuru attiecas sūdzības iesniedzēja pieprasījums, šķiet, ir sagatavots aptuveni četrus gadus pirms piekļuves pieprasījuma iesniegšanas. Tāpēc uzreiz nebija skaidrs, kā šā dokumenta publiskošana varētu kaitēt OLAF pašreizējās izmeklēšanas aizsardzībai. Turklāt, lai gan ombuds atzina, ka OLAF bija pamatoti nobažījies par to, ka, sniedzot piekļuvi tā lietas materiāliem, tiktu atklāti tā rīcībā esošie pierādījumi un izmeklēšanas stratēģijas, nekas nepierādīja, ka, sniedzot piekļuvi 2000. gadā sagatavotajam revīzijas ziņojumam, tiktu radītas šādas negatīvas sekas. Attiecībā uz pirmo no diviem OLAF minētajiem aspektiem ir jānorāda, ka OLAF pats bija nolēmis izbeigt savu pirmo izmeklēšanu, ņemot vērā šā ziņojuma secinājumus. Tāpēc šādos apstākļos bija grūti no pirmā acu uzmetiena saskatīt, kā šajā revīzijas ziņojumā iespējami ietverto pierādījumu atklāšana varētu ietekmēt jauno izmeklēšanu. Ombuds uzskatīja, ka var droši pieņemt, ka, ja būtu bijuši konkrēti pierādījumi par pārkāpumiem attiecībā uz sūdzības iesniedzēja klientu vai saistītajiem uzņēmumiem, OLAF nebūtu pabeidzis savu pirmo izmeklēšanu, bet būtu turpinājis to. Attiecībā uz otro aspektu šķiet maz ticams, ka 2000. gada revīzijas ziņojumā būtu jāiekļauj jebkāda informācija par OLAF stratēģijām attiecībā uz 2003. gadā uzsākto izmeklēšanu.

15. Savā atzinumā OLAF neizskatīja iespēju piešķirt daļēju piekļuvi. Tādējādi nebija skaidrs, vai OLAF turpināja apgalvot, kā tas to bija darījis savā 2004. gada 30. novembra lēmumā, ar kuru tika noraidīts atkārtotais pieteikums, ka nav iespējams piešķirt arī daļēju piekļuvi, jo ar to saistītais administratīvais slogs būtu nesamērīgs. Pat ja tas tā būtu, ombuds uzskatīja, ka ir svarīgi atzīmēt, ka šis paziņojums, šķiet, ir sniegts, lai piešķirtu daļēju piekļuvi visiem OLAF izmeklēšanas lietas dokumentiem. Tādējādi nebija skaidrs, vai daļējas piekļuves piešķiršana 2000. gada revīzijas ziņojumam arī radītu nesamērīgu administratīvo slogu. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā neapstrīdamo faktu, ka izņēmumi attiecībā uz piekļuvi saskaņā ar Regulu 1049/2001 ir jāinterpretē šauri, ombuds uzskatīja, ka atteikumu piešķirt daļēju piekļuvi var pamatot tikai ar argumentu, ka tas radītu nesamērīgu administratīvo slogu ļoti ārkārtējos apstākļos.

16. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds nonāca pie provizoriska secinājuma, ka OLAF atteikums piešķirt piekļuvi vai daļēju piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas, varētu būt administratīva kļūme.

Statūtu 3. panta 5. punktā ombudam ir uzdots, cik vien iespējams, meklēt risinājumu ar attiecīgo iestādi, lai novērstu administratīvu kļūmi un apmierinātu sūdzības iesniedzēju.

Tādēļ ombuds OLAF iesniedza šādu priekšlikumu par mierizlīgumu:

OLAF varētu pārskatīt sūdzības iesniedzēja pieprasījumu par piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas.

OLAF atbilde uz ombuda priekšlikumu

Atbildē uz šo priekšlikumu OLAF izteica šādas piezīmes:

Ombuds atzina, ka OLAF atsaukšanās uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu attiecībā uz piekļuvi tā izmeklēšanas lietas materiāliem principā ir pareiza. Tomēr ombuds bija norādījis, ka OLAF nebija noteicis, kā šis noteikums varētu liegt tam izpaust visus dokumentus, kas iekļauti tā lietas materiālos, tostarp 2000. gada revīzijas ziņojumu.

OLAF arī apsvēra, vai citu lietas materiālos iekļauto dokumentu, jo īpaši revīzijas ziņojuma, izpaušana kaitētu tā notiekošās izmeklēšanas aizsardzībai. OLAF informēja EIB, ka šā ziņojuma izpaušana nekaitēs tā izmeklēšanai. Tomēr EIB informēja OLAF, ka revīzijas ziņojuma izpaušana kaitētu komerciālajām interesēm un ziņojumā ietverto personas datu aizsardzībai. EIB norādīja, ka tikai daļēja informācijas izpaušana, kas aprobežojas ar ziņojuma kopsavilkumu un secinājumiem, nekaitētu šīm interesēm.

Tādēļ OLAF pievienoja šo ziņojuma daļu kopiju, svītrojot personu vārdus un sabiedrību nosaukumus. EIB bija informējusi OLAF, ka tā izpaudīs sūdzības iesniedzējam privāti, nevis saskaņā ar noteikumiem par publisku piekļuvi dokumentiem, to ziņojuma daļu, kas attiecas uz grupu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka ir apmierināts ar jautājumu par piekļuvi 2000. gada revīzijas ziņojumam.

Tomēr viņš apgalvoja, ka OLAF nav ņēmis vērā ombuda atzinumu, ka tas nav apsvēris iespēju piešķirt daļēju piekļuvi lietas materiāliem, kas saistīti ar pašreizējo izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka gadījumos, kad piekļuves pieteikums ir iesniegts saskaņā ar Regulu 1049/2001, ir jāveic konkrēts un individuāls attiecīgo dokumentu satura novērtējums. Atkāpe no pienākuma pārbaudīt atsevišķus dokumentus var būt pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos un tikai tad, ja administratīvais slogs izrādās īpaši smags, tādējādi pārsniedzot saprātīgi nepieciešamā robežas. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš nav apmierināts ar to, ka OLAF šajā ziņā ir izpildījis savus pienākumus.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka viņa klients varēja aizstāvēties tikai tad, ja zināja pret viņu vērstās aizdomas un pieņēmumus un viņam bija iespēja tos precizēt un atspēkot. Viņa klientam bija arī tiesības tikt informētam par OLAF rīcībā esošajiem attaisnojošajiem faktiem.

Papildu informācija

Izskatījis OLAF atbildi uz priekšlikumu par mierizlīgumu, ombuds uzskatīja, ka viņam ir vajadzīga papildu informācija, lai izskatītu šo lietu.

Pirmais papildu informācijas pieprasījums

Tādēļ 2006. gada 29. maijā ombuds nosūtīja vēstuli OLAF. Savā vēstulē ombuds norādīja, ka savā mierizlīguma priekšlikumā viņš ir ierosinājis, ka OLAF "varētu pārskatīt sūdzības iesniedzēja lūgumu par piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas". Tomēr ombuds norādīja, ka savā atbildē OLAF ir aplūkojis tikai jautājumu par iespēju piešķirt piekļuvi 2000. gada revīzijas ziņojumam. Tādēļ viņš aicināja OLAF iesniegt komentārus par priekšlikumu rast mierizlīgumu jautājumā par to, vai var piešķirt piekļuvi jebkuriem dokumentiem, kas iekļauti OLAF lietas materiālos, izņemot 2000. gada revīzijas ziņojumu.

Sūdzības iesniedzējs tajā pašā dienā tika attiecīgi informēts. Savā vēstulē ombuds norādīja, ka savos apsvērumos par OLAF atbildi uz priekšlikumu par mierizlīgumu sūdzības iesniedzējs ir atkārtojis savu viedokli, ka viņa klientam ir vajadzīga piekļuve OLAF lietas materiāliem, lai varētu sevi aizstāvēt. Ombuds norādīja, ka sūdzības iesniedzēja šajā sakarā iesniegtie argumenti, šķiet, attiecas uz jautājumu par to, vai personai, par kuru OLAF veic izmeklēšanu, ir tiesības piekļūt OLAF lietas materiāliem, kas ir daļa no viņa tiesībām uz aizstāvību. Tomēr šis jautājums, kā ombuds paskaidroja savā mierizlīguma priekšlikumā, netika aplūkots šajā izmeklēšanā. Tādēļ ombuds ieteica sūdzības iesniedzējam, ka gadījumā, ja viņš vēlētos turpināt šā jautājuma izskatīšanu, viņš varētu iesniegt attiecīgu pieprasījumu OLAF un iesniegt papildu sūdzību ombudam, ja OLAF atbilde viņu neapmierina.

OLAF atbilde

Savā atbildē OLAF norādīja, ka pēc turpmākas pārbaudes tam diemžēl bija jāapstiprina, ka Regulas 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētais izņēmums joprojām attiecas uz citiem tā lietas materiālos esošajiem dokumentiem, jo šo dokumentu publiskošana kaitētu Lesoto tiesu iestāžu veiktajai izmeklēšanai šajā jautājumā. Kā minēts iepriekš, informācijas izpaušana atklātu pierādījumus, kas pašlaik ir OLAF rīcībā, un tā izmeklēšanas stratēģijas.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos iesniedza šādas piezīmes:

OLAF atbilde nebija apmierinoša. OLAF nevienā brīdī nebija apsvēris iespēju piešķirt daļēju piekļuvi lietas materiāliem, kas saistīti ar pašreizējo izmeklēšanu. Bija ļoti apšaubāms, vai Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecas uz visiem šīs lietas dokumentiem. Saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru, ja iestādei ir iesniegts pieteikums par piekļuvi tās lietas materiāliem, tai principā ir jāveic konkrēts un individuāls šajā pieteikumā minēto dokumentu novērtējums. OLAF 2006. gada 30. jūnija vēstulē vienkārši noraidīja piekļuves pieteikumu, atsaucoties uz minēto izņēmumu, nekādi nepaskaidrojot, vai un kā tas ir piemērojis šo izņēmumu saviem lietas materiāliem. Ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem ir jāinterpretē šauri, bija ļoti maz ticams, ka katra lietas materiālos iekļautā dokumenta izpaušana kaitētu izmeklēšanai un līdz ar to būtu jānoraida. To jau pierādīja fakts, ka OLAF nebija nekādu grūtību iesniegt lēmuma par jaunas izmeklēšanas uzsākšanu kopiju. Pašreizējā situācijā viņa klientam joprojām nebija iespējams spriest par to, kāda papildu informācija bija kļuvusi zināma, lai būtu nepieciešama jauna izmeklēšana.

Pretēji tam, ko šajā ziņā apgalvo OLAF, pēc viņa klienta rīcībā esošās informācijas pret viņa klientu Lesoto nav uzsākts neviens process.

Neatkarīgi no iepriekš minētā OLAF tiktu nosūtīts papildu piekļuves pieprasījums, pamatojoties uz viņa klienta kā izmeklēšanā iesaistītās personas privātajām tiesībām uz aizstāvību.

Par otro papildu informācijas pieprasījumu

Pirmās instances tiesa 2006. gada 6. jūlijā pasludināja spriedumu apvienotajās lietās T‐391/03 un T‐70/04 Franchet un Byk /Komisija. Šīs lietas attiecās uz pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem, kurus OLAF bija noraidījis, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.

Tiesas spriedums tika pieņemts pēc tam, kad OLAF bija nosūtījis atbildi uz ombuda lūgumu sniegt papildu informāciju. Sūdzības iesniedzējs savos jaunākajos apsvērumos nav atsaucies uz šo spriedumu. Tomēr, tā kā spriedums šķita nozīmīgs šajā lietā, ombuds 2006. gada 21. septembrī rakstīja OLAF, lai aicinātu to izteikties par to, vai, ņemot vērā šo spriedumu, tas joprojām uzskata, ka tas ir pienācīgi izskatījis piekļuves pieprasījumu, un, ja tas tā ir, paskaidrot iemeslus, uz kuriem šis viedoklis ir balstīts.

OLAF atbilde

Savā atbildē OLAF norādīja, ka ar 2006. gada 3. oktobra vēstuli tas informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā izmeklēšana ir izbeigta bez turpmākiem pasākumiem pēc tam, kad bija uzzinājis, ka Lesoto iestādes vairs neplāno uzsākt tiesvedību pret grupu. OLAF piebilda, ka tas ir rakstījis Lesoto iestādēm, lai jautātu, vai tām ir kādi iebildumi pret (pilnīgu vai daļēju) dokumentu izpaušanu sūdzības iesniedzējam. Ombudu informēs par šo iestāžu sniegto atbildi un OLAF galīgo lēmumu šajā jautājumā.

OLAF turklāt norādīja, ka spriedumā, uz kuru atsaucas ombuds, Pirmās instances tiesa ir uzsvērusi nepieciešamību veikt konkrētu analīzi par katru attiecīgo dokumentu. Tā piebilda, ka tā pašlaik veic šo analīzi, bet tai ir jāsagaida Lesoto iestāžu atbilde, lai noteiktu, vai izņēmums joprojām būtu piemērojams kādam no attiecīgajiem dokumentiem. OLAF norādīja, ka, ņemot vērā lietas materiālos esošo dokumentu apjomu, tas lūgs sūdzības iesniedzējam precizēt viņa piekļuves pieprasījuma tvērumu.

OLAF minēja, ka 2006. gada 19. septembrī tika saņemts jauns piekļuves pieprasījums, kura pamatā bija tiesības uz aizstāvību, un pievienoja sūdzības iesniedzējam par šo pieprasījumu nosūtītās aizturēšanas vēstules kopiju.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs 2006. gada 18. decembrī informēja ombudu, ka viņš nevēlas izteikt piezīmes šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, ņemot vērā to, ka OLAF tagad ir slēdzis izmeklēšanu bez turpmākiem pasākumiem, viņš rakstiski vērsīsies pie OLAF, lai apstiprinātu, ka neturpinās izskatīt viņa pieprasījumu par piekļuvi lietas materiāliem.

Sūdzības iesniedzējs pateicās ombudam par rīcību, ko viņš veicis, atbildot uz sūdzību.

Lēmums

1 Iespējamā piekļuves dokumentiem nepiešķiršana

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Vācijas jurists, pārstāv uzņēmumu, kas pieder starptautiskai grupai. Divi citi šīs grupas uzņēmumi bija iesaistīti projektā Lesoto, ko daļēji finansēja ES. Eiropas Investīciju banka (EIB) 2000. gadā veica šā finansējuma revīziju, kuras rezultātā tika sagatavots revīzijas ziņojums. Par šo revīziju tika informēts Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF). Pamatojoties uz EIB revīzijas ziņojuma ("2000. gada revīzijas ziņojums") secinājumiem, OLAF izmeklēšana tika slēgta.

Pamatojoties uz jaunu informāciju, OLAF 2003. gada jūnijā uzsāka jaunu izmeklēšanu šajā jautājumā.

1.2 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 16. septembra vēstulē lūdza piekļuvi visiem OLAF lietas materiāliem par Lesoto augstienes ūdens projektu (6). Šis lūgums tika iesniegts, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (7) ("Regula 1049/2001").

Savā 2004. gada 7. oktobra atbildē OLAF noraidīja šo lūgumu, atsaucoties uz trim izņēmumiem Regulā 1049/2001, kas bija tā lēmuma pamatā: 1) pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzība (regulas 4. panta 2. punkta trešais ievilkums), "jo izmeklēšana joprojām turpinās"; 2) personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem par personas datu aizsardzību (regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts); un 3) fizisku vai juridisku personu komerciālās intereses (regulas 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums). Atbildot uz jautājumu, ko šajā sakarā uzdeva sūdzības iesniedzējs savā 2004. gada 16. septembra vēstulē, OLAF arī apstiprināja, ka tas 2003. gadā ir uzsācis jaunu izmeklēšanu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 2. novembrī iesniedza atkārtotu pieteikumu. OLAF 2004. gada 30. novembra atbildē apstiprināja savu nostāju, īpaši atsaucoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Attiecībā uz 2000. gada revīzijas ziņojumu OLAF uzsvēra, ka tajā ir ietverti sākotnējie rezultāti, atzinumi un secinājumi par sākotnējo izmeklēšanu. OLAF norādīja, ka šis sākotnējais ziņojums, kā arī jaunā informācija, kas tam bija starplaikā, bija pamats turpmākai izmeklēšanai, kas tajā laikā tika veikta. Tā piebilda, ka lietas materiālos esošo dokumentāciju veido līdz šim savāktie pierādījumi un ka šie pierādījumi tiek analizēti sīkāk. OLAF apgalvoja, ka tā lietas materiālos esošo dokumentu izpaušana traucētu pašreiz notiekošajai izmeklēšanai. OLAF uzskata, ka nebija iespējams piešķirt arī daļēju piekļuvi, jo ar to saistītais administratīvais slogs būtu nesamērīgs.

1.3 Sūdzībā Eiropas ombudam, kas tika iesniegta 2005. gada 9. maijā, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF nepamatoti nav piešķīris piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas, un lūdza piešķirt šādu piekļuvi.

1.4 OLAF savā atzinumā norādīja, ka tas nevar izpaust 2000. gada revīzijas ziņojumu vai kādu no izmeklēšanas lietas materiāliem, pamatojoties uz Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. OLAF uzskata, ka šo dokumentu izpaušana kaitētu notiekošajai OLAF izmeklēšanai, kā arī Lesoto tiesu iestāžu veiktajai izmeklēšanai šajā jautājumā. OLAF uzsvēra, ka, piešķirot piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, tiktu atklāti OLAF rīcībā esošie pierādījumi un tā izmeklēšanas stratēģijas.

1.5 Izvērtējot pušu iesniegtos dokumentus, ombuds uzskatīja, ka OLAF nav pienācīgi atbildējis uz sūdzības iesniedzēja argumentiem. Tādēļ 2005. gada 19. decembrī viņš iesniedza priekšlikumu par mierizlīgumu, saskaņā ar kuru OLAF varētu pārskatīt sūdzības iesniedzēja lūgumu par piekļuvi tā lietas materiāliem un jo īpaši ziņojumam, kas izriet no 2000. gadā veiktās revīzijas (8).

1.6 Atbildē uz šo priekšlikumu OLAF norādīja, ka tas ir informējis EIB, ka 2000. gada revīzijas ziņojuma publiskošana nekaitēs tā izmeklēšanai. Tomēr EIB informēja OLAF, ka revīzijas ziņojuma izpaušana kaitētu komerciālajām interesēm un ziņojumā ietverto personas datu aizsardzībai. OLAF piebilda, ka EIB ir norādījusi, ka tikai daļēja informācijas izpaušana, kas aprobežojas ar ziņojuma kopsavilkumu un secinājumiem, nekaitētu šīm interesēm. Līdz ar to OLAF kopā ar atbildi ombudam pievienoja šo ziņojuma daļu kopiju, svītrojot personu vārdus un uzņēmumu nosaukumus. OLAF norādīja, ka EIB ir informējusi OLAF, ka tā izpaudīs sūdzības iesniedzējam ziņojuma daļu, kas attiecas uz grupu, privāti, nevis saskaņā ar noteikumiem par publisku piekļuvi dokumentiem.

1.7 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir apmierināts ar jautājumu par piekļuvi 2000. gada revīzijas ziņojumam. Tomēr viņš apgalvoja, ka OLAF nav ņēmis vērā ombuda atzinumu, ka tas nav apsvēris iespēju piešķirt daļēju piekļuvi lietas materiāliem, kas saistīti ar pašreizējo izmeklēšanu.

1.8 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secināja, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana, un nosūtīja OLAF divus papildu informācijas pieprasījumus.

1.9 Atbildē uz otro no šiem lūgumiem OLAF cita starpā norādīja, ka ar 2006. gada 3. oktobra vēstuli tas informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā izmeklēšana ir izbeigta bez turpmākiem pasākumiem pēc tam, kad bija uzzinājis, ka Lesoto iestādes vairs neplāno uzsākt tiesvedību pret grupu.

1.10 Savos apsvērumos par šo atbildi sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka viņš nevēlas izteikt piezīmes šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka, ņemot vērā to, ka OLAF tagad ir slēdzis izmeklēšanu bez turpmākiem pasākumiem, viņš rakstiski vērsīsies pie OLAF, lai apstiprinātu, ka neturpinās izskatīt viņa pieprasījumu par piekļuvi lietas materiāliem. Viņš pateicās ombudam par atbalstu šajā jautājumā.

1.11. Ombuds ņem vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nevēlas turpināt izskatīt savu lūgumu par piekļuvi OLAF lietas materiāliem. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu par šo sūdzību.

Secinājums

Ņemot vērā pārbaudes rezultātus, ombuds uzskata, ka šajā lietā nav pamata veikt papildu izmeklēšanu. Tāpēc viņš izbeidz lietu. Par šo lēmumu tiks informēts arī OLAF ģenerāldirektors.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Sūdzības iesniedzējs arī lūdza EIB piekļuvi revīzijas ziņojumam. Izskatot šo pieteikumu, tika iesniegta sūdzība pret EIB (sūdzība 1776/2005/GG – konfidenciāla).

(2) OV L 145, 43. lpp.

(3) Sūdzības iesniedzējs pievienoja šā dokumenta kopiju.

(4) OV L 136, 1. lpp.

(5) Savā 2005. gada 28. februāra ieteikuma projektā lietā 1126/2004/GG (konfidenciāli) (3.15. punkts). Tās nekonfidenciālā versija ir pieejama Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(6) Sūdzības iesniedzējs arī lūdza EIB piekļuvi revīzijas ziņojumam. Izskatot šo pieteikumu, tika iesniegta sūdzība pret EIB (sūdzība 1776/2005/GG – konfidenciāla).

(7) OV L 145, 43. lpp.

(8) Līdzīgs priekšlikums par mierizlīgumu tika izteikts arī 2005. gada 19. decembrī izmeklēšanā par sūdzību pret EIB (sūdzība 1776/2005/GG – konfidenciāla).