Strasbūrā, 2008. gada 17. jūlijā

Godātais K. kungs!

Ar 2005. gada 25. februāra vēstuli Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība attiecās uz to, kā Komisija izskatīja pārkāpumu sūdzību, ko Jūs tai iesniedzāt pret Grieķiju par tramvaja būvniecību Atēnās. 2005. gada 11. aprīlī es sāku Jūsu sūdzības izmeklēšanu.

2005. gada 30. jūnijā es saņēmu Komisijas atzinumu par sūdzību. 2005. gada 27. septembrī es saņēmu Jūsu apsvērumus par šo atzinumu. 2006. gada 7. decembrī es izteicu priekšlikumu par mierizlīgumu attiecībā uz vienu Jūsu sūdzības aspektu. 2007. gada 7. februārī es saņēmu Komisijas atbildi uz šo priekšlikumu. Ar 2007. gada 18. jūnija vēstuli Jūs sniedzāt komentārus par Komisijas atbildi. Jūs man nosūtījāt arī dažas papildu vēstules par jūsu lietu.

Tagad es rakstu, lai informētu jūs par manas izmeklēšanas rezultātiem saistībā ar jūsu sūdzību. Atvainojos par kavēšanos Jūsu lietas izskatīšanā.

Sūdzību

Ar 2002. gada 29. maija vēstuli sūdzības iesniedzējs iesniedza Eiropas Komisijas pārstāvniecībai Grieķijā 226. panta sūdzību pret Grieķijas iestādēm par Kopienas vides tiesību aktu pārkāpumiem. Šī sūdzība attiecās uz plānoto tramvaja izbūves projektu Atēnu apgabalā. Projektu līdzfinansēja ES. Sūdzības iesniedzējs 226. panta sūdzībā apgalvoja, ka projekta ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojums pēc būtības ir kļūdains, un pievienoja piezīmi, kurā norādītas attiecīgās nepilnības un trūkumi. Šajā sakarā viņš arī norādīja, ka nav veikts pētījums par projekta lietderību un ka izmaksu un ieguvumu analīze ir veikta pēc IVN. Visbeidzot, viņš apgalvoja, ka iedzīvotāji nav informēti un ka projektam trūkst attiecīgās sabiedrības daļas apstiprinājuma.

Kā norādīts sūdzības iesniedzēja 2005. gada 22. februāra vēstulē Komisijai, ko Komisija neapstrīdēja, a) 2002. gada 12. jūlija vēstulē Komisija atbildēja, ka sūdzības iesniedzēja 226. panta sūdzība tiks izskatīta saskaņā ar grozīto Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (1) ("direktīva") un ka Komisijas dienesti viņu informēs par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar viņa lietu; un b) Komisijas Ģenerālsekretariāts 2002. gada 26. jūlija vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisija centīsies pieņemt lēmumu par viņa sūdzību viena gada laikā.

Ar 2004. gada 23. marta vēstuli, kas adresēta sūdzības iesniedzējam, Komisijas Vides ģenerāldirektorāts (ĢD Env) paziņoja, ka ir pabeidzis sūdzības izskatīšanu un neplāno ierosināt Komisijai uzsākt pārkāpuma procedūru. Tā norādīja, ka direktīva nedod Komisijai tiesības pārskatīt projekta lietderību vai apstiprināto vides apstākļu ievērošanu attiecībā uz projektu. Tā arī norādīja, ka par projekta IVN kvalitātes un apstiprināto vides apstākļu atbilstības novērtēšanu ir atbildīgas dalībvalstis. Env ĢD piebilda, ka šie jautājumi neietilpst Komisijas, bet gan kompetento valsts, administratīvo un tiesu iestāžu kontroles jomā.

ĢD Env arī norādīja, ka saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem tādiem projektiem kā šis ir jāveic IVN. Turklāt no sarakstes ar Grieķijas iestādēm izrietēja, ka attiecībā uz projekta būvniecību un ekspluatāciju ir izpildītas Kopienu tiesībās paredzētās procedūras prasības par IVN veikšanu. Konkrētāk, IVN pētījuma dokumentācija tika iesniegta kompetentajai iestādei un pēc tam nodota kompetentajām prefektūrām un citām kompetentajām struktūrām atzinuma sniegšanai. Atēnu prefektūra 2001. gada 11. jūnijā lūdza laikrakstus "Avgi" un "Imerisia" publicēt paziņojumu, aicinot pilsoņus un viņu pārstāvju organizācijas informēt sevi par projekta IVN pētījumu. Tādējādi Komisija secināja, ka attiecīgajai sabiedrības daļai tika dota iespēja tikt informētai par minētā projekta "attīstības piekrišanas" pieprasījumu un visu attiecīgo informāciju par projektu, kā arī izteikt savu viedokli pirms šādas piekrišanas piešķiršanas. Pēc tam tika pieņemts kopīgs ministrijas lēmums, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi. Atēnu prefektūra 2001. gada 6. novembrī lūdza laikrakstu "Imerisia" publicēt paziņojumu, informējot pilsoņus un viņu pārstāvības struktūras par šo lēmumu. Tādējādi attiecīgā sabiedrības daļa tika pienācīgi informēta. Ņemot vērā iepriekš minēto, Env ĢD secināja, ka attiecībā uz IVN procedūru Grieķijas iestādes ir izpildījušas savus pienākumus saskaņā ar direktīvu. Tādējādi direktīva nav pārkāpta. Šādos apstākļos Env ĢD norādīja, ka ierosinās Komisijai lietu slēgt. Tomēr gadījumā, ja sūdzības iesniedzējs būtu zinājis par citiem elementiem, kas varētu pierādīt pārkāpuma esamību, viņam tika lūgts iesniegt attiecīgus apsvērumus Env ĢD četru nedēļu laikā no tā vēstules nosūtīšanas.

Ar 2004. gada 19. oktobra vēstuli ĢD Env informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc 2004. gada 23. marta vēstules Komisija 2004. gada 13. oktobrī ir nolēmusi izbeigt lietu un ka viņš var atkārtoti vērsties pie Komisijas šajā jautājumā, ja viņš konstatēs jaunus apstākļus, kas pierāda pārkāpumu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 19. novembra vēstulē lūdza ĢD Env pamatot iepriekš minēto Komisijas lēmumu. Viņš norādīja, ka viņam nav zināma tās 2004. gada 23. marta vēstule, kas minēta tās 2004. gada 19. oktobra vēstulē. Viņš arī uzdeva dažus jautājumus, tostarp par laiku, kas Komisijai bija vajadzīgs, lai pabeigtu lietas izskatīšanu.

Ģenerāldirektorāts Env atbildēja ar 2004. gada 10. decembra vēstuli. Tā savai vēstulei pievienoja 2004. gada 23. marta sūdzības iesniedzējam adresētās vēstules kopiju, kurā bija ietverts pamatojums Komisijas lēmumam izbeigt lietu. Turklāt ĢD Env norādīja, ka attiecībā uz lietas izskatīšanas ilgumu tas 2003. gada 15. septembrī nosūtīja attiecīgu vēstuli Palaio Faliro mēram, kā arī informēja sūdzības iesniedzēju par šo jautājumu un savu viedokli 2004. gada 2. februāra sanāksmē un 2004. gada 23. marta vēstulē.

Sūdzības iesniedzējs atbildēja ar 2005. gada 22. februāra vēstuli, sūdzoties par Komisijas lēmuma par lietas izbeigšanu pamatojumu. Viņš apgalvoja, ka attiecīgajā projektā nav ievērotas direktīvas prasības par nepieciešamību informēt un apspriesties ar attiecīgo sabiedrības daļu (5., 6. un 9. pants). Paziņojumi par IVN, kas 2001. gada 12. jūnijā tika publicēti laikrakstos "Avgi" un "Imerisia", bija kļūdaini, ņemot vērā, ka i) tie tika publicēti šo laikrakstu lapās, kurās ir uzņēmumu bilances un uzaicinājumi uz izsolēm vai konkursiem; ii) "Imerisia" ir finanšu laikraksts, un gan "Avgi", gan "Imerisia" ir valsts mēroga, bet ļoti ierobežota aprite (katra aptuveni 1750 eksemplāru); iii) daļa no tramvaja līnijas tiks izbūvēta Neo Faliro, kas ir daļa no Pirejas teritorijas, un līdz ar to projekta nosaukumam, kā paziņots, vajadzētu būt "tramvajs Atēnu un Pirejas teritorijās" (nevis "tramvajs Atēnu teritorijā"); iv) šā iemesla dēļ līdzīgi paziņojumi bija jāsniedz arī Pirejas prefektūrai; v) sabiedrība tika aicināta vienkārši iepazīties ar IVN, nevis paust savu viedokli par to; vi) nevienā no Palaio Faliro astoņiem vietējiem laikrakstiem vispār netika publicēts paziņojums, Palaio Faliro netika organizēta izstāde ar zīmējumiem, galdiem, modeļiem utt., un netika veikta sabiedriskās domas aptauja. Tās gandrīz 70 000 iedzīvotāju arī netika aicināti iesniegt rakstiskus ierosinājumus. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka starpministriju lēmumā 75308/5512/1990, ar kuru tika transponēta direktīva, nebija paredzēta informācijas sniegšana sabiedrībai, izmantojot citus līdzekļus, nevis publicēšanu vietējā presē. Sūdzības iesniedzējs arī uzskatīja par neatbilstošu otro paziņojumu, kas tika publicēts tikai 2001. gada 7. novembrī "Imerisia" un attiecās uz kopējo ministrijas lēmumu, ar kuru tika apstiprināti projekta vides nosacījumi.

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka pat tad, ja viens no attiecīgajiem pilsoņiem būtu apmeklējis prefektūru, lai saņemtu informāciju par projektu, viņš būtu varējis izdarīt ļoti maz secinājumu no tehniskā IVN pētījuma, kas aptvēra simtiem lappušu un kam nebija pievienots netehnisks tā satura kopsavilkums.

Turklāt prefektūras padome, kā to prasa attiecīgie Grieķijas tiesību akti, neiesniedza kompetentajam Vides, plānošanas un publisko būvdarbu ministrijas direktorātam sabiedrības viedokli par projektu kopā ar savu atzinumu. Līdz ar to Atēnu un Pirejas prefektūru padomju atbildes trūkums starpministriju lēmumā, ar kuru tika apstiprināts IVN, patvaļīgi tika uzskatīts par sabiedrības pozitīvu viedokli attiecībā uz tramvaja ceļa būvniecību.

Turklāt apstiprinātajā IVN pētījumā norādītais tramvaja maršruts vēlāk tika mainīts vairākos punktos. Tādējādi novērtējums bija jāapstiprina no jauna pēc tam, kad attiecīgā sabiedrības daļa bija pienācīgi informēta. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tas netika izdarīts, jo Grieķijas iestādes steidzās pabeigt projekta būvniecību par katru cenu pirms Olimpiskajām spēlēm.

Sūdzības iesniedzējs pauda izbrīnu par to, ka Env ĢD uzskatīja, ka Grieķijas iestādes ir izpildījušas savus pienākumus saskaņā ar direktīvu. Viņš arī apstrīdēja Komisijas 2004. gada 23. marta vēstulē izklāstītā argumenta pamatotību, ka prefektūras padomes atzinums nav saistošs, norādot, ka direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka „saskaņā ar 5., 6. un 7. pantu savāktā informācija ir jāņem vērā attīstības saskaņošanas procedūrā”.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs izteica vairākus apsvērumus par to, cik savlaicīgs ir Komisijas lēmums par viņa sūdzību saskaņā ar 226. pantu, un par dažiem jautājumiem, kas attiecas uz viņa saraksti ar Komisiju.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs par šo jautājumu iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam.

Komisija 2005. gada 5. aprīļa vēstulē atbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2005. gada 22. februāra vēstuli. Pirmkārt, Komisija atsaucās uz jautājumu par lietas izskatīšanas ilgumu un atbildēja uz vienu no sūdzības iesniedzēja apsvērumiem par atsaucēm uz tīmekļa vietnēm, kurās ir Kopienas tiesību akti vides jomā, ko tā viņam bija sniegusi. Attiecībā uz lietas būtību Komisija norādīja, ka direktīva uzliek pienākumu informēt sabiedrību un apspriesties ar to, bet atstāj dalībvalstu ziņā konkrētu kārtību, kādā šī informēšana un apspriešanās būtu jāveic. Direktīva veicina sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procedūrā vides jautājumos, taču sabiedrības paustais viedoklis administrācijai nav saistošs. Tādējādi tas, ka attiecīgā sabiedrības daļa projektu noraida, nevar būt Kopienu tiesību pārkāpums. Tomēr sabiedrības līdzdalība IVN procedūrā ļauj pilsoņiem apstrīdēt attiecīgo lēmumu materiālo vai procesuālo likumību tiesas vai citā procesā. Proti, Palaio Faliro pilsoņi, kuri acīmredzami bija informēti par gaidāmo tramvaja projekta būvniecību, vērsās kompetentajā valsts tiesā, proti, Valsts padomē, kura noraidīja viņu pieteikumu kā nepamatotu un tostarp nosprieda, ka Grieķijas tiesību aktos noteiktās publicitātes prasības ir ievērotas.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 27. maija vēstulē izteica vairākas piezīmes par Komisijas 2005. gada 5. aprīļa vēstules saturu, apstrīdot tās pamatotību. Komisija atbildēja ar 2005. gada 11. jūlija vēstuli, un sūdzības iesniedzējs atbildēja ar 2005. gada 27. jūlija vēstuli.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 25. februāra vēstulē iesniedza šo sūdzību. Viņš norādīja, ka Komisija ir kļūdaini un novēloti noraidījusi viņa sūdzību saskaņā ar 226. pantu, un pievienoja viņa sūdzībai attiecīgo saraksti ar Komisiju. Ombuds sāka izmeklēšanu par šādiem sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem:

1. Komisija nebija pienācīgi izskatījusi viņa 2002. gada 29. maija sūdzību saskaņā ar 226. pantu par Grieķijas iestāžu iespējamo Direktīvas 85/337/EEK pārkāpumu saistībā ar tramvaja projektu Atēnās.
2. Komisija, izskatot viņa sūdzību saskaņā ar 226. pantu, bija vainīga novēlotā izskatīšanā, no kuras bija iespējams izvairīties.

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā direktīvas prasības attiecībā uz: a) iespēju attiecīgajai sabiedrības daļai izteikt viedokli pirms projekta uzsākšanas; un b) IVN, ko sūdzības iesniedzējs uzskata par neatbilstošu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu izbeigt lietu.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.

Sūdzības iesniedzēja sūdzības par 226. pantu priekšmets, proti, atļauja tramvaja līnijas izbūvei Atēnās, jau bija Grieķijas Valsts padomes plenārsēdes tiesvedības priekšmets. Komisija norādīja, ka valsts tiesnesis, kurš ir atbildīgs arī par Kopienu tiesību piemērošanu, kā nepamatotu noraidīja prasību atcelt lēmumu par projekta apstiprināšanu.

Attiecībā uz dažādajiem sūdzības iesniedzēja argumentiem Komisija atgādināja piezīmes, ko tā izteica sarakstē ar viņu. Komisija norādīja, ka direktīvā ir noteikta virkne procedūru, kas jāievēro saistībā ar dažu tādu projektu IVN, kuriem var būt ievērojama ietekme uz vidi. Tomēr direktīva nepiešķir Komisijai kompetenci iejaukties attiecībā uz projekta lietderību vai pārskatīt IVN pētījuma kvalitāti un projektam noteikto nosacījumu atbilstību.

Attiecīgajā gadījumā projektam tika veikts IVN direktīvas nozīmē, un tika ievērotas direktīvā paredzētās procedūras. IVN procedūras beigās tika pieņemts starpministriju lēmums 105061/29.8.2001, ar ko apstiprina projekta vides nosacījumus. Sabiedrība tika informēta, un tai bija iespēja paust savu viedokli pirms projekta galīgās apstiprināšanas. Turklāt pēc projekta apstiprināšanas kompetentās iestādes informēja sabiedrību un darīja tai pieejamu visu nepieciešamo informāciju.

Tāpēc Komisija secināja, ka tā ir pienācīgi ņēmusi vērā direktīvas prasības un sniegusi pienācīgu pamatojumu lēmumam izbeigt lietu.

Komisija arī izteica piezīmes par sūdzības iesniedzēja otro apgalvojumu, ko tā noraidīja.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par to Komisijas atzinuma daļu, kas attiecas uz lietas būtību, un par tās lēmumu to izbeigt, īsumā izteica šādas piezīmes. Attiecībā uz Komisijas argumentu par Grieķijas Valsts padomes spriedumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija vispirms izvirzīja šo argumentu savā 2005. gada 5. aprīļa vēstulē, proti, sešus mēnešus pēc tam, kad tā noraidīja viņa sūdzību saskaņā ar 226. pantu, kas liecina, ka viņa sūdzība netika noraidīta, pamatojoties uz šo argumentu. Tāpat viņš atsaucās uz savu 2005. gada 27. maija vēstuli, kurā viņš aplūkoja šo argumentu. Viņš atgādināja, ka Grieķijas Valsts padome neapstiprināja tramvaja projekta būvniecību un ka tā tikai noraidīja prasību atcelt ministrijas lēmumu, ar kuru tika apstiprināts IVN pētījums, uz kura pamata projektam tika piešķirta attīstības piekrišana. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka pretēji Komisijas nospriestajam Valsts padome piekrita, ka attiecīgā sabiedrības daļa netika informēta par IVN pētījumu.

Sūdzības iesniedzējs atzina, ka Komisijai nav pilnvaru lemt par būvdarbu valsts projekta lietderību vai pārskatīt IVN pētījuma kvalitāti. Tomēr viņš to nelūdza. Savukārt Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai ir ievērotas Direktīvā paredzētās procesuālās prasības.

Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka sabiedrība tika informēta un tai bija iespēja paust savu viedokli pirms projekta galīgās apstiprināšanas, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija atkārtoja šo apgalvojumu, nesniedzot nekādus apstiprinošus pierādījumus, kas nozīmē, ka sabiedrība neiebilda pret projektu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā pierādījumus par pretējo, kas sniegti viņa 2005. gada 22. februāra, 27. maija un 27. jūlija vēstulēs.

Sūdzības iesniedzējs izteica piezīmes arī par to Komisijas atzinuma daļu, kas attiecas uz viņa otro apgalvojumu.

Ombuda centieni panākt mierizlīgumu

Pēc rūpīgas atzinuma un novērojumu izskatīšanas ombuds nebija apmierināts ar to, ka Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu. Pamatojoties uz attiecīgo jautājumu pamatotu analīzi (skatīt šā lēmuma 1.2. punktu un turpmākos punktus), viņš ierosināja Komisijai mierizlīgumu saskaņā ar Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu. Konkrētāk, ombuds ierosināja, ka Komisija varētu a) izskatīt sūdzības iesniedzēja argumentus par attiecīgā projekta IVN atbilstību un pamatotību; b) ņemot vērā paziņojumus laikrakstos "Avgi" un "Imerisia", pārskatīt savu nostāju, ka direktīvas 6. panta 2.-3. punkta un 9. panta noteikumi nav pārkāpti.

Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu Komisija izklāstīja savu viedokli par iepriekš minētajiem jautājumiem. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs nepiekrita Komisijas nostājai un uzturēja savu sūdzību.

Lēmums

1 Apgalvojums, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja 226. panta sūdzības būtību

1.1 Attiecībā uz pirmo apgalvojumu sūdzības iesniedzējs jo īpaši apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā prasības, kas noteiktas grozītajā Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvā 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (2) (turpmāk tekstā - "direktīva") attiecībā uz: a) iespēju attiecīgajai sabiedrības daļai izteikt viedokli pirms projekta uzsākšanas; un b) IVN, ko sūdzības iesniedzējs uzskata par neatbilstošu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu izbeigt lietu. Komisija, kas uzskatīja, ka direktīva ir piemērojama šajā lietā (3), noraidīja gan šos argumentus, gan sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

1.2 Šajā lietā ombuda mierizlīguma priekšlikumā ietvertās analīzes attiecīgajā daļā ombuds, pirmkārt, atgādināja, ka direktīvas attiecīgajā daļā ir paredzēts:

"3. pants

Ietekmes uz vidi novērtējumā pienācīgā veidā, ņemot vērā katru atsevišķo gadījumu un saskaņā ar 4. līdz 11. pantu, nosaka, apraksta un novērtē projekta tiešo un netiešo ietekmi uz šādiem faktoriem:

- cilvēkiem, faunu un floru;
- augsne, ūdens, gaiss, klimats un ainava;
materiālās vērtības un kultūras mantojums;
- mijiedarbību starp faktoriem, kas minēti pirmajā, otrajā un trešajā ievilkumā.

5. pants

1. Attiecībā uz projektiem, par kuriem saskaņā ar 4. pantu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar 5. līdz 10. pantu, dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attīstītājs atbilstīgā veidā sniedz IV pielikumā noteikto informāciju, ciktāl:

a) dalībvalstis uzskata, ka informācija attiecas uz konkrētu piekrišanas procedūras posmu un uz konkrēta projekta vai projekta veida un vides iezīmju, kas varētu tikt ietekmētas, īpatnībām;

b) dalībvalstis uzskata, ka attīstītājam var pamatoti prasīt apkopot šo informāciju, inter alia ņemot vērā pašreizējās zināšanas un novērtēšanas metodes.

2. (...)

3. Informācija, kas attīstītājam jāsniedz saskaņā ar 1. punktu, ietver vismaz:

projekta apraksts, kas ietver informāciju par teritoriju, projektu un projekta apjomu,
- to pasākumu apraksts, kas paredzēti, lai novērstu, samazinātu un, ja iespējams, labotu būtisku negatīvu ietekmi,
- dati, kas vajadzīgi, lai noteiktu un novērtētu galveno ietekmi, kāda projektam varētu būt uz vidi,
- galveno alternatīvu izklāsts, ko izpētījis attīstītājs, un norāde uz viņa izvēles galvenajiem iemesliem, ņemot vērā ietekmi uz vidi,
- iepriekšējos ievilkumos minētās informācijas netehnisks kopsavilkums.

4. (...)

6. pants

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka iestādēm, kuras varētu būt saistītas ar projektu to īpašo pienākumu vides jomā dēļ, tiek dota iespēja izteikt savu viedokli par attīstītāja sniegto informāciju un par attīstības saskaņošanas pieprasījumu. Šajā nolūkā dalībvalstis izraugās iestādes, ar kurām jāapspriežas vai nu vispārīgi, vai katrā gadījumā atsevišķi. Informāciju, kas savākta saskaņā ar 5. pantu, nosūta minētajām iestādēm. Dalībvalstis nosaka sīki izstrādātus apspriešanās noteikumus.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka visi attīstības piekrišanas pieprasījumi un visa informācija, kas savākta saskaņā ar 5. pantu, tiek darīta pieejama sabiedrībai saprātīgā termiņā, lai attiecīgajai sabiedrības daļai dotu iespēju paust viedokli pirms attīstības piekrišanas piešķiršanas.

3. Sīki izstrādātus noteikumus par šādu informēšanu un uzklausīšanu nosaka dalībvalstis, kuras atkarībā no attiecīgo projektu vai teritoriju īpatnībām jo īpaši var:

nosaka attiecīgo sabiedrības daļu,
- precizē vietas, kur var iepazīties ar informāciju,
- precizē veidu, kādā sabiedrību var informēt, piemēram, izvietojot informatīvus materiālus noteiktā rādiusā, publicējot vietējos laikrakstos, organizējot izstādes ar plāniem, zīmējumiem, tabulām, grafikiem, modeļiem,
- nosaka veidu, kādā jāapspriežas ar sabiedrību, piemēram, iesniedzot rakstiskus iesniegumus, veicot sabiedrības aptauju,
- nosaka atbilstīgus termiņus dažādiem procedūras posmiem, lai nodrošinātu, ka lēmums tiek pieņemts saprātīgā termiņā.

8. pants

Attīstības saskaņošanas procedūrā jāņem vērā apspriešanās rezultāti un informācija, kas savākta saskaņā ar 5., 6. un 7. pantu.

9. pants

1. Kad ir pieņemts lēmums piešķirt vai atteikt attīstības atļauju, kompetentā iestāde vai iestādes par to informē sabiedrību saskaņā ar attiecīgajām procedūrām un dara sabiedrībai pieejamu šādu informāciju:

- lēmuma saturs un visi tam pievienotie nosacījumi,
- galvenie iemesli un apsvērumi, kas ir lēmuma pamatā,
- vajadzības gadījumā galveno pasākumu apraksts, lai novērstu, samazinātu un, ja iespējams, kompensētu būtisko nelabvēlīgo ietekmi. (...)".

Ombude turpinājumā norādīja uz turpmāk minēto. Komisija norādīja, ka direktīva tai nepiešķir kompetenci pārskatīt IVN pētījuma kvalitāti. Tā ir taisnība. Tomēr jautājums nav par to, vai šī direktīva piešķir Komisijai iepriekš minēto kompetenci, bet gan par to, vai Komisijai, pienācīgi pildot savus pienākumus saskaņā ar EK līguma 226. pantu, ir pilnvaras pārbaudīt, vai dalībvalsts ir izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek direktīva attiecībā uz attiecīgā projekta IVN atbilstību un piemērotību. Komisija pati ir skaidri uzskatījusi, ka tai ir šādas pilnvaras, jo tā Tiesā ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti tieši lietā, kurā tā uzskatīja, ka konkrēta projekta IVN neatbilst šīm prasībām (4). Šajā lietā Tiesa izskatīja Komisijas argumentus, ņemot vērā direktīvas 2., 3., 5. un 8. pantu, un secināja, ka Komisijas pieteikums ir nepamatots, jo Komisijai "vajadzēja precizēt, kuros konkrētos punktos direktīvas prasības netika ievērotas attiecīgā projekta apstiprināšanas procedūras laikā, un sniegt atbilstošus pierādījumus par neatbilstību "(5).

Turklāt ombuds norādīja, ka direktīvas mērķi ir labāk sasniedzami, ja argumenti par IVN atbilstību un pamatotību, kas izteikti, ņemot vērā direktīvas 3. un 5. panta noteikumus, tiek iesniegti kompetentajām valsts iestādēm un tās tos izskata saistībā ar attīstības saskaņošanas procedūru saskaņā ar direktīvas 6. un 8. pantu. Ombuds norāda, ka Komisijai kā Līguma uzraudzītājai ir jānodrošina atbilstība direktīvas 8. pantam. Ņemot vērā iepriekš minēto pienākumu, Komisijai būtu rūpīgi jāizskata 226. panta sūdzībā izteiktais apgalvojums, ka dalībvalsts ir piešķīrusi attīstības atļauju, pārkāpjot 8. pantu, proti, ka dalībvalsts nav ņēmusi vērā dažu apspriešanos rezultātus un konkrētu informāciju, kas savākta saskaņā ar 5.–7. pantu, un jo īpaši sabiedrības iesniegto informāciju un atzinumus par attīstītāja sniegtā IVN atbilstību un pamatotību.

Tomēr, ja apgalvojumus par neatbilstību direktīvas 3. un 5. panta noteikumiem iesniedz tieši Komisijai, iesniedzot sūdzību par 226. panta pārkāpumu, Komisijas veiktā IVN atbilstības un pamatotības pārbaude, ņemot vērā tā satura zinātnisko un tehnisko raksturu, parasti var aprobežoties ar pārbaudi, vai dalībvalsts nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka IVN atbilst direktīvas 3. un 5. panta prasībām. Piemēram, šāda kļūda var tikt konstatēta, ja IVN neietver, kā to apgalvo sūdzības iesniedzējs attiecībā uz attiecīgā projekta IVN, direktīvas 5. panta 3. punkta pirmajos četros ievilkumos minētās informācijas netehnisku kopsavilkumu, lai gan šāds kopsavilkums ir prasīts 5. panta 3. punkta piektajā ievilkumā.

Ombuds arī atgādināja, ka direktīva attiecas uz "attīstības projektu pārveidojumiem", piemēram, tramvajiem, jo tās mērķis tiktu apdraudēts, ja "attīstības projektu pārveidojumi" tiktu interpretēti tā, lai ļautu noteiktiem darbiem izvairīties no IVN prasības, ja to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ tiem varētu būt būtiska ietekme uz vidi (6). Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka apstiprinātajā IVN pētījumā norādītais tramvaja maršruts pēc tam tika mainīts vairākos punktos un tāpēc bija jāveic jauns IVN. Tomēr Komisija šo jautājumu nerisināja.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds savā mierizlīguma priekšlikumā ietvertajā analīzē secināja, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā ir pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja argumentus par attiecīgā projekta IVN atbilstību un pamatotību un ka tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums. Attiecīgi ombuds ierosināja, ka Komisija varētu apsvērt iespēju izskatīt sūdzības iesniedzēja argumentus par attiecīgā projekta IVN atbilstību un pamatotību.

1.3 Komisija savā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu jo īpaši norādīja uz šādiem aspektiem. Pamatojoties uz savu projekta tehnisko un zinātnisko novērtējumu, sūdzības iesniedzējs izvirzīja vairākus argumentus pret attiecīgā projekta IVN. IVN bija iekļauts projekta netehnisks kopsavilkums. Tas nebija gadījums, kad kompetentā valsts iestāde būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz to pienākumu izpildi, kas izriet no Direktīvas 3. un 5. panta, bet gan gadījums, kad Komisijai būtu jāveic IVN pētījuma zinātniskās un tehniskās kvalitātes novērtējums (7).

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas atbildi minēja vairākus punktus, kuros viņš nepiekrita Komisijas argumentācijai. Tomēr viņš neizvirzīja nekādus konkrētus, pienācīgi pamatotus argumentus, lai pārliecinoši apstrīdētu Komisijas nostāju, ka šajā gadījumā kompetentā valsts iestāde nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz direktīvas 3. un 5. pantā paredzēto pienākumu izpildi.

1.4 Atbildot uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu, Komisija jo īpaši izteica šādas piezīmes par sūdzības iesniedzēja argumentu, ka apstiprinātajā IVN pētījumā norādītais tramvaja maršruts pēc tam vairākos punktos tika mainīts un tādēļ bija jāveic jauns IVN. Saskaņā ar direktīvas II pielikuma 13. punktu jau apstiprināta projekta grozījumi prasītu attiecīgu IVN, ja tiem varētu būt būtiska negatīva ietekme uz vidi. Šajā ziņā kompetentajām valsts iestādēm ir zināma rīcības brīvība. Lai konstatētu, ka valsts iestādes šādā kontekstā ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisijai ir jāiesniedz konkrēti pierādījumi, lai konstatētu būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz vidi grozījumu dēļ. Sūdzības iesniedzēja vispārīgie argumenti par tramvaja maršruta izmaiņām šajā sakarā nebija pietiekami.

Savos apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar Komisijas pieeju un minēja vairākus punktus, lai pamatotu iepriekš minēto argumentu.

Ombuds norāda, ka šķiet, ka sūdzības iesniedzējs iepriekš minēto argumentu nav iesniedzis kompetentajām valsts iestādēm, kuras būtu varējušas izskatīt šo jautājumu un sniegt attiecīgus paskaidrojumus. Drīzāk šķiet, ka viņš to ir tieši iesniedzis Komisijai. Un arguments tika formulēts vispārīgi. Tomēr novērtējums par to, vai izmaiņas jau atļautā projektā, kā tas ir šajā gadījumā, “var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi” direktīvas II pielikuma 13. punkta nozīmē, lielā mērā ir atkarīgs no šo izmaiņu precīza satura un parasti ietver novērtējumus, kuru pamatā ir atbilstīgi vides dati.

Attiecībā uz pēdējo minēto Eiropas Savienības Tiesa ir lēmusi šādi. Pirmkārt, Tiesa ir paskaidrojusi, kas ir nepieciešams, lai pierādītu, ka valsts iestādes ir pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas, nepieprasot veikt IVN pirms atļaujas došanas konkrētam projektam. Šajā ziņā Komisija nevar aprobežoties tikai ar vispārīgiem apgalvojumiem, nesniedzot konkrētus pierādījumus, lai pierādītu, ka attiecīgās valsts iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, sniedzot piekrišanu projektam. Otrkārt, Komisijai ir jāsniedz vismaz daži pierādījumi par projekta iespējamo ietekmi uz vidi (8). Tas nozīmē, ka Komisija varēja pamatoti nolemt neveikt turpmākas darbības saistībā ar iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja vispārīgo argumentu, kuram nebija pievienoti pietiekami un atbilstīgi dati par attiecīgo izmaiņu raksturu un jo īpaši to iespējamo ietekmi uz vidi (9). Šādos apstākļos iepriekš minētā pieeja, ko Komisija izmantoja savā atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu, ir pamatota.

1.5 Turklāt savā mierizlīguma priekšlikumā ietvertajā analīzē ombuds norādīja, ka saskaņā ar direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka visi attīstības pieprasījumi un visa informācija, kas savākta saskaņā ar 5. pantu, tiek darīta pieejama sabiedrībai, lai attiecīgajai sabiedrības daļai dotu iespēju paust savu viedokli pirms attīstības atļaujas piešķiršanas (direktīvas 6. panta 2. punkts). Turklāt šie viedokļi ir jāņem vērā attīstības saskaņošanas procedūrā (direktīvas 8. pants). Lai gan šādas sabiedrības informēšanas un konsultēšanās ar to kārtību nosaka dalībvalstis (direktīvas 6. panta 3. punkts), rīcības brīvība, kas šajā sakarā ir dalībvalstīm, ir jāīsteno atbilstoši direktīvas 6. panta 2. punkta un 8. panta noteikumu mērķim un vajadzībai nodrošināt to “lietderīgo iedarbību” (effet utile). Tas nozīmē, ka dalībvalsts pārsniedz savas attiecīgās rīcības brīvības robežas, ja tās noteikumi par to, kā attiecīgo sabiedrības daļu var informēt, nav saprātīgi piemēroti, lai sasniegtu mērķi a) informēt attiecīgo sabiedrības daļu par projektu un tā ietekmi uz vidi, pamatojoties uz konkrētu informāciju, un b) dot tai iespēju pienācīgi sagatavot un paust savu viedokli, pirms tiek dota attīstības piekrišana.

Tāpat direktīvas 9. pants ļauj dalībvalstīm noteikt "atbilstīgas procedūras" sabiedrības informēšanai par lēmumu piešķirt attīstības atļauju. Tomēr procedūras, kas nav saprātīgi piemērotas paredzētajam mērķim informēt attiecīgo sabiedrības daļu par šādu lēmumu, nevar uzskatīt par "piemērotām" 9. panta nozīmē.

Šajā gadījumā Komisija būtībā uzskatīja, ka, ņemot vērā paziņojumus laikrakstos “Avgi” un “Imerisia”, kuros iedzīvotāji un viņu pārstāvības struktūras tika aicinātas informēt sevi par projekta IVN pētījumu, direktīvas 6. panta 2.–3. punkta noteikumi netika pārkāpti. Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka šie paziņojumi nebija saprātīgi piemēroti iepriekš minētā mērķa sasniegšanai, jo īpaši norādot, ka i) “Imerisia” ir finanšu laikraksts un gan “Avgi”, gan “Imerisia” ir valsts mēroga, bet ļoti ierobežota aprite (katra aptuveni 1750 eksemplāru); ii) nevienā no Palaio Faliro astoņiem vietējiem laikrakstiem netika publicēts nekāds paziņojums; iii) lai gan daļa tramvaja tiks uzbūvēta Neo Faliro, kas ir daļa no Pirejas apgabala (prefektūra), projekta nosaukums, kā paziņots, bija vienkārši "tramvajs Atēnu apgabalā", un paziņojumus sniedza tikai Atēnu prefektūra. Tomēr Komisija konkrēti neizskatīja šos argumentus. Šie argumenti paši par sevi nešķiet nepamatoti. Komisija arī konkrēti neizskatīja sūdzības iesniedzēja argumentu, ka nav ievērots direktīvas 9. pants, jo paziņojums par kopējo ministrijas lēmumu, ar ko apstiprināja projekta vides nosacījumus, tika publicēts tikai "Imerisia".

Šādos apstākļos (10) ombuds uzskatīja, ka tas, ka Komisija nav konkrēti izskatījusi sūdzības iesniedzēja argumentus par to, ka iepriekš minētie paziņojumi laikrakstos "Avgi" un "Imerisia" neatbilst direktīvas 6. panta 2.-3. punkta un 9. panta prasībām, varētu būt administratīva kļūme. Attiecīgi ombuds ierosināja, ka, ņemot vērā iepriekš minētos paziņojumus laikrakstos "Avgi" un "Imerisia", Komisija varētu pārskatīt savu nostāju, ka direktīvas 6. panta 2.–3. punkta un 9. panta noteikumi nav pārkāpti.

1.6 Komisija savā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu jo īpaši norādīja uz šādiem aspektiem. Sabiedrības "tiesības" izmantot informēšanas un uzklausīšanas procedūru, kā paredzēts direktīvas 6. panta 2.–3. punktā, ir ierobežotas, jo dalībvalstis ir pilnvarotas noteikt šīs procedūras konkrēto saturu. Tas pats pēc analoģijas attiecas uz Direktīvas 9. pantu. Tomēr dalībvalstu plašo rīcības brīvību šajā kontekstā ierobežo nepieciešamība nodrošināt direktīvas lietderīgo iedarbību.

Šajā gadījumā sabiedrība tika informēta, un tai bija iespēja paust savu viedokli pirms projekta apstiprināšanas. Atēnu prefektūra IVN pētījumu nodeva sabiedrības rīcībā savā ēkā. Tā arī informēja Atēnu, Nea Smyrni, Palaio Faliro un Glyfada pašvaldības un sniedza attiecīgu paziņojumu laikrakstos "Avgi" un "Imerisia". Lēmums par projekta apstiprināšanu tika publicēts "Imerisia". Tādējādi Komisijas rīcībā nebija pietiekamu elementu, lai uzsāktu pārkāpuma procedūru. Turklāt iepriekš minētajiem laikrakstiem ir laba reputācija un valsts mēroga aprite. Tos bieži izmanto šāda veida paziņojumam. Un nav acīmredzams, ka vietējie laikraksti būtu labāk veicinājuši direktīvas mērķu sasniegšanu, jo tie ne vienmēr ir dienas laikraksti un tiem ir ierobežota aprite un nozīme. Turklāt, tā kā projekts neattiecās tikai uz vienu pašvaldību, bet uz vairākām no tām un būtībā uz visu Atēnu teritoriju, valsts mēroga laikraksta izvēle šķita pamatota.

Turklāt tas bija infrastruktūras projekts un turklāt bija ļoti svarīgs, jo bija saistīts ar olimpisko spēļu organizēšanu. Attiecīgie pētījumi tika sākti jau 1995. gadā, un 2000. gadā projekts tika apspriests Grieķijas parlamentā, kas pieņēma likumu par tādas struktūras izveidi, kas atbildīga par tramvaja izpēti, būvniecību un pārvaldību. Tādējādi ir grūti pieņemt, ka Grieķijas iestādes vēlējās kavēt sabiedrības informēšanu par projektu. Savukārt aktīvai un ieinteresētai sabiedrībai bija iespēja tikt informētai un uzklausītai.

Visbeidzot, no Grieķijas Valsts padomes sprieduma 2173/2002 12. punkta attiecībā uz starpministriju lēmumu, ar ko apstiprina projekta būvniecību, skaidri izriet, ka ir ievērota šā lēmuma publiskošanas procedūra.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka nav konstatēts direktīvas 6. panta 2.–3. punkta un 9. panta pārkāpums.

1.7 Savos apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs pamatoti apstrīdēja iepriekš minētos secinājumus. Viņš it īpaši norādīja, ka, lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā sabiedrība tiek informēta un uzklausīta, tām ir jāpiemēro vismaz viena no direktīvas 6. panta 3. punktā minētajām metodēm, kas šajā gadījumā netika darīts.

1.8 Attiecībā uz šo pēdējo sūdzības iesniedzēja apgalvojumu ombuds atzīmē sekojošo. Saskaņā ar direktīvas 6. panta 2.–3. punktu dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, nosakot sīki izstrādātus noteikumus sabiedrības informēšanai un uzklausīšanai. Jo īpaši dalībvalstis vienkārši "var" precizēt veidu, kādā sabiedrība tiek informēta, "piemēram", izmantojot vienu no 6. panta 3. punkta trešajā ievilkumā minētajiem veidiem. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo sūdzības iesniedzējs, dalībvalstīm nav pienākuma ievērot vismaz vienu no šiem veidiem.

No otras puses, ir arī jāatzīmē, ka sūdzības iesniedzējs bija īpaši vērsis Komisijas uzmanību uz to, ka Grieķijas ministru kopīgajā lēmumā 75308/5512/1990 (turpmāk tekstā – “JMD”), kas tika pieņemts saistībā ar direktīvas īstenošanu, bija paredzēts publicēt vietējā presē paziņojumu par IVN pētījumu (11). JMD 1. pantā ir skaidri noteikts, ka JMD mērķis ir saskaņot Grieķijas tiesību aktus, tostarp ar direktīvas 6. un 9. panta noteikumiem. Turklāt JMD 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka prefektūras padome, kas ir saņēmusi IVN pētījumu (no kompetentā Vides, plānošanas un publisko būvdarbu ministrijas departamenta), ir atbildīga par paziņojuma par IVN pētījumu “publicēšanu vietējā presē” (“δημοσίευση στον τοπικό τύπο”). Tā ir atbildīga arī par to, lai presē tiktu publicēts aicinājums iedzīvotājiem un viņus pārstāvošajām struktūrām saņemt informāciju par šo pētījumu un paust savu viedokli par tā saturu laikposmā, kas nepārsniedz 15 dienas pēc publicēšanas. Tādējādi Grieķija izmantoja iepriekš minēto rīcības brīvību, kas tai bija saskaņā ar direktīvas 6. panta 2.–3. punktu, cita starpā pieprasot, lai attiecīgā publikācija tiktu publicēta vietējā presē. Tāpat ir vērts atzīmēt, ka Grieķijas Valsts padome uzskata, ka šī prasība ir būtisks elements attiecīgā projekta apstiprināšanas procedūrā un ka tās neievērošana padara par spēkā neesošu lēmumu, ar ko apstiprina projektu (vides nosacījumus)(12). Šajā gadījumā šķiet, ka publikācija par IVN pētījumu tika veikta tikai valsts mēroga laikrakstos. Tādējādi varēja pamatoti secināt, ka iepriekš minētā valsts tiesību aktu prasība nav izpildīta.

1.9 Tomēr šāds secinājums ne vienmēr nozīmē, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, nolemjot neuzsākt pārkāpuma procedūru šajā jautājumā. Šajā sakarā, pirmkārt, jāatgādina, ka Komisijai saskaņā ar EK līguma 226. pantu (13) ir rīcības brīvība, lemjot par to, vai uzsākt procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi. Ombuds uzskata, ka tad, kad Komisija pieņem šo lēmumu tādā lietā kā šī, kas attiecas uz atbilstību direktīvas 6. panta 2.–3. punkta noteikumiem, tā nepārsniegtu savu iepriekš minēto rīcības brīvību, ja tā vietā, lai koncentrētos uz to, vai ir vai nav ievērota piemērojamā valsts tiesību akta konkrētā attiecīgā prasība, tai būtu jāpārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir rīkojusies tā, lai sniegtu pietiekamas garantijas par atbilstību direktīvas 6. panta 2.–3. punkta noteikumiem un nepieciešamību nodrošināt to lietderīgo iedarbību. Tieši to Komisija, šķiet, ir darījusi šajā lietā.

1.10 Šajā gadījumā Komisija būtībā secināja, ka nav pierādīts, ka dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvas 6. panta 2. punktā paredzēto pienākumu nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai iespēju paust savu viedokli pirms lēmuma par atļaujas piešķiršanu pieņemšanas. Komisija šo secinājumu pamatoja ar turpmāk minētajiem punktiem, kas izklāstīti 1.6. punktā. a) Atēnu prefektūra savā ēkā nodeva IVN pētījumu sabiedrības rīcībā; b) Atēnu prefektūra informēja arī Atēnu, Nea Smyrni, Palaio Faliro un Glyfada pašvaldības; c) Atēnu prefektūra sniedza attiecīgu paziņojumu laikrakstos "Avgi" un "Imerisia", kuriem ir laba reputācija un valsts mēroga aprite un kurus bieži izmanto šāda veida paziņojumiem; d) nav acīmredzams, ka vietējie laikraksti būtu labāk veicinājuši direktīvas mērķu sasniegšanu, jo tie ne vienmēr ir dienas laikraksti un to aprite un nozīme ir ierobežota; un e) IVN attiecās uz īpaši svarīgu infrastruktūras projektu, kas saistīts ar olimpisko spēļu organizēšanu; attiecīgie pētījumi tika sākti jau 1995. gadā, un 2000. gadā projekts tika apspriests Grieķijas parlamentā.

1.11 Ombuds uzskata, ka iepriekš minētie a) - e) apakšpunkti ir acīmredzami nepietiekami, lai pierādītu, ka attiecībā uz konkrēto projektu Grieķija ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, kas paredzēts direktīvas 6. panta 2. punktā. Šā noteikuma lietderīgā iedarbība nozīmē, ka attiecīgās sabiedrības daļas informēšanas veidam vajadzētu būt saprātīgi piemērotam, lai sasniegtu divkāršu mērķi – informēt attiecīgo sabiedrības daļu par IVN pētījuma esamību un pieejamību un dot tai taisnīgu iespēju pienācīgi sagatavot un paust savu viedokli, pirms tiek dota attīstības piekrišana. Attiecībā uz Komisijas argumentācijas a) punktu pietiek norādīt, ka tikai tas vien, ka Atēnu prefektūra nodeva IVN pētījumu sabiedrības rīcībā, nebija pietiekami, ja to nepapildināja ar atbilstošiem pasākumiem, kas paredzēti, lai brīdinātu attiecīgo sabiedrības daļu par IVN pētījuma esamību un pieejamību, kā arī iespēju paust viedokli par to. Attiecībā uz b) apakšpunktu ir skaidrs, ka attiecīgās informācijas sniegšana pašvaldībām, uz kurām attiecas projekts, varētu būt būtiska, lai izpildītu direktīvas 6. panta 1. punktā noteikto pienākumu. Tomēr tam pašam par sevi nav nozīmes attiecībā uz Direktīvas 6. panta 2. punktu, jo tas neattiecas uz informācijas sniegšanu attiecīgajai sabiedrības daļai. Tāpat arī c) apakšpunkts nav pārliecinošs. Fakts, uz kuru atsaucas Komisija bez konkrētas pamatojošas informācijas, ka šie divi laikraksti bieži tika izmantoti paziņojumiem par IVN pētījumiem, nav vispārzināms, un to apstrīd sūdzības iesniedzējs, kurš ir pareizi norādījis, ka "Imerisia" galvenokārt koncentrējas uz finanšu jautājumiem. Vēl svarīgāk ir tas, ka nav strīda par to, ka laikrakstiem "Avgi" un "Imerisia" ir valsts un diezgan ierobežota aprite. Šāda aprite, visticamāk, nenodrošinās pietiekamas garantijas, ka tiks sasniegts iepriekš minētais dubultais mērķis. Turklāt paziņojuma publicēšana šajos laikrakstos notika tikai vienu reizi. Attiecībā uz d) apakšpunktu Komisija neatspēkoja sūdzības iesniedzēja argumentu, ka bija ievērojams skaits vietējo laikrakstu, kurus varēja izmantot, lai informētu sabiedrību, uz kuru attiecas projekts. Turklāt, pat pieņemot, ka vietējā prese nevarētu veicināt 6. panta 2. punkta mērķu sasniegšanu, šāds punkts neattaisnotu citu publicitātes līdzekļu izmantošanu, kas nebūtu saprātīgi piemēroti šo mērķu sasniegšanai. Visbeidzot, attiecībā uz e) apakšpunktu tikai tas vien, ka attiecīgais projekts bija nozīmīgs un varētu būt saņēmis publicitāti parlamenta diskusijās vai plašsaziņas līdzekļos, nevar radīt pieņēmumu, ka tie paši mērķi ir sasniegti.

1.12 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secina, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja argumentu par direktīvas 6. panta 2. punkta pārkāpumu un ka šī nepilnība, kas ir administratīva kļūme, netika novērsta šīs izmeklēšanas gaitā, neraugoties uz viņa centieniem šajā jomā. Tomēr, ņemot vērā šīs administratīvās kļūmes raksturu, faktu, ka attiecīgā lielā projekta būvniecība tika pabeigta jau sen, un Komisijas rīcības brīvību, kas norādīta iepriekš 1.9. punktā, ombuds neuzskata par pamatotu turpināt šā jautājuma izskatīšanu. Attiecīgi viņš slēgs šo lietas aspektu ar attiecīgu kritisku piezīmi.

1.13 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu par direktīvas 9. panta pārkāpumu Komisija savā atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikuma attiecīgo daļu norādīja, ka no Grieķijas Valsts padomes sprieduma 2173/2002 12. punkta attiecībā uz lēmumu, ar ko apstiprina projekta būvniecību, skaidri izriet, ka ir ievēroti šā lēmuma publiskošanas procesuālie noteikumi. Ombuds norāda, ka Valsts padome patiešām ir apstiprinājusi, ka ir ievērota JMD 3. pantā paredzētā procedūra, tostarp attiecībā uz lēmuma par projekta vides nosacījumu apstiprināšanu publicēšanu presē. JMD 3. pantā tostarp ir paredzēts, ka attiecīgais paziņojums ir jāpublicē vietējā presē. Grieķijas Valsts padome nonāca pie iepriekš minētā secinājuma, vienlaikus norādot, ka tai ir iesniegta attiecīgā laikraksta kopija, "kurā nav redzams laikraksta nosaukums." Patiesībā šķiet, ka šis laikraksts bija "Imerisia", kam ir valsts mēroga un diezgan ierobežota aprite (sk. arī 1.11. punktu iepriekš). Tādējādi šķiet, ka Komisija ir balstījusies uz iepriekš minēto Consiglio di Stato secinājumu, tomēr pienācīgi neņemot vērā atbilstošo Tiesas piezīmi. Katrā ziņā Consiglio di Stato neizskatīja jautājumu par to, vai ir ievērota Direktīvas 9. panta prasība.

1.14 Ņemot vērā iepriekš minēto un viņa attiecīgo analīzi šā lēmuma 1.5. punktā, ombuds secina, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja argumentu par direktīvas 9. panta pārkāpumu un ka šī nepilnība, kas ir administratīva kļūme, netika novērsta šīs izmeklēšanas laikā, neraugoties uz viņa centieniem panākt pretējo. Tomēr, ņemot vērā i) šīs administratīvās kļūmes raksturu; ii) ka attiecīgā lielā projekta būvniecība tika pabeigta jau sen; un iii) Komisijas rīcības brīvību, kas norādīta iepriekš 1.9. punktā, ombuds neuzskata par pamatotu turpināt šā jautājuma izskatīšanu. Attiecīgi viņš slēgs šo lietas aspektu ar attiecīgu kritisku piezīmi.

Apgalvojums par novēršamu kavēšanos Komisijas darbā ar sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu

2.1 Komisijas "Paziņojuma Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem"(14) pielikumā cita starpā ir noteikts, ka "Komisijas dienesti parasti izskata sūdzības, lai pieņemtu lēmumu izdot oficiālu paziņojumu vai slēgt lietu ne vēlāk kā viena gada laikā no dienas, kad sūdzību reģistrējis Ģenerālsekretariāts "(8. punkts).

2.2 Šajā gadījumā sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu Komisijas Ģenerālsekretariāts ir reģistrējis 2002. gada jūnija beigās vai jūlija sākumā. Šķiet, ka Komisija 2004. gada 23. marta vēstulē (15) ir nosūtījusi savu novērtējumu sūdzības iesniedzējam. Atzinumā par sūdzību Komisija atzina, ka tā nav sazinājusies ar Grieķijas iestādēm tūlīt pēc attiecīgās sūdzības par pārkāpumu reģistrācijas. Faktiski šķiet, ka Komisija ir pieprasījusi Grieķijas iestādēm informāciju par šo sūdzību tikai 2003. gada martā, proti, aptuveni deviņus mēnešus pēc tās reģistrācijas. Komisija ir paskaidrojusi šo kavēšanos, atsaucoties uz Vides ģenerāldirektorāta darba slodzi un norādot, ka šis ģenerāldirektorāts izskata gandrīz 50 % no Komisijas izskatītajām sūdzībām par pārkāpumiem. Tomēr tas nav apmierinošs izskaidrojums. Papildus tam, ka tas ir formulēts vispārīgi, jāatzīmē, ka Komisijai bija jāveic atbilstoši pasākumi attiecībā uz Vides ģenerāldirektorāta organizāciju un darbību, lai nodrošinātu, ka šis ģenerāldirektorāts spēj pienācīgi un savlaicīgi izskatīt ievērojamu skaitu pārkāpumu lietu. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka ir notikusi nepamatota kavēšanās, Komisijai izskatot sūdzības iesniedzēja lietu (16). Tas bija administratīvas kļūmes gadījums, un ombuds turpmāk sniegs attiecīgu aizrādījumu (17).

Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu šajā lietā, ombuds izsaka šādas kritiskas piezīmes:

Iepriekš 1.5. un 1.11.–1.14. punktā paskaidroto iemeslu dēļ Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja argumentus par Direktīvas 85/337 6. panta 2. punkta un 9. panta pārkāpumu. Šī kļūme ir administratīva kļūme.

Iepriekš 2.2. punktā paskaidroto iemeslu dēļ Komisija veltīja nepamatotu laiku, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Tas bija administratīvas kļūmes gadījums.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV L 175, 40. lpp., kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK (OV L 73, 5. lpp.).

(2) Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(3) Ombuda izmeklēšana neattiecas uz jautājumu par to, vai un cik lielā mērā direktīva bija piemērojama attiecīgajam projektam. Tomēr ombuds šajā sakarā norāda, ka Grieķijas Valsts padome savā spriedumā 2173/2002, inter alia, norādīja (15. punkts), ka projekta daļa, kas attiecas uz maršrutu Neo Faliro-Palaio Faliro-Glifada, bija paredzēta Likumā 1515/1985 ("Atēnu regulēšanas plāns"), kurā noteikts, ka šī tramvaja daļa tiks interpretēta gar Faliro līča piekrasti. Šis spriedums, ar kuru tika noraidīta prasība atcelt starpministriju lēmumu, ar kuru tika apstiprināti attiecīgā projekta vides nosacījumi, neattiecās uz iepriekš minēto jautājumu par Direktīvas piemērojamību.

(4) Skatīt lietu C-431/92, Komisija pret Vāciju, 1995, Recueil, I-2189. lpp., un 42. punkts. Kā norādīts sprieduma 42. punktā, Komisija uzskatīja, ka “attiecīgā projekta ietekmes uz vidi novērtējums (..) neatbilst pienākumam ņemt vērā mijiedarbību starp faktoriem, kas minēti direktīvas 3. panta pirmajā un otrajā ievilkumā (cilvēki, fauna, flora, augsne, ūdens, gaiss, klimats un ainava), un šis pienākums prasa šo faktoru vispārēju novērtējumu”.

(5) Skatīt iepriekš minēto spriedumu lietā C-431/92 Komisija/Vācija, 39, 43-45.

(6) Sk. lietu C-72/95 Kraaijeveld, 1996, ECR I-5403, 39. punkts; Spriedums lietā C-435/97 WWF (Recueil 1999, I-5613. lpp., 40. punkts).

(7) Komisija cita starpā atsaucās arī uz savu iepriekšējo argumentu, saskaņā ar kuru Grieķijas Valsts padome savā spriedumā 2173/2002 bija noraidījusi prasību atcelt ministrijas lēmumu, ar kuru tika apstiprināti projekta vides apstākļi. Šajā sakarā ombuds norāda, ka Grieķijas Valsts padome šajā spriedumā neuzskatīja, ka Direktīvas 85/337 (vai transponējošo valsts tiesību aktu) prasības kopumā būtu ievērotas. Consiglio di Stato drīzāk izskatīja un noraidīja kā nepamatotus prasītāju izvirzītos konkrētos pamatus, kas, šķiet, neaptver sūdzības iesniedzēja paustās bažas saistībā ar attiecīgo projektu.

(8) Skatīt lietu C-508/03, Komisija/Apvienotā Karaliste, 2006, ECR I-5517, 91. punkts, citējot lietu C-117/02, Komisija/Portugāle, 2004, ECR I-5517, 85, 87.

(9) Sk. ombuda lēmuma par sūdzību Nr. 3660/2004/PB 2.6. un 2.7. punktu.

(10) Tāpat ombuds atkārtoti uzsvēra, ka Grieķijas Valsts padome savā spriedumā 2173/2002 nav pievērsusies jautājumam par to, vai šajā gadījumā ir ievērotas direktīvas (6. un 9. panta) prasības. Tiesa vienkārši uzskatīja (12. punkts), ka tas vien, ka ir izpildītas valsts tiesību aktu prasības attiecībā uz apstrīdētā lēmuma publicitāti (projekta vides nosacījumu apstiprināšana), nenozīmē, ka lūgumraksta iesniedzēji ir pilnībā iepazinušies ar šo lēmumu, lai pārbaudītu, vai prasība atcelt tiesību aktu ir iesniegta savlaicīgi.

(11) JMD (konkrētāk, tā 3. pants par lēmuma, ar ko apstiprina projekta vides nosacījumus, publicitāti) arī tika minēts kā piemērojams Grieķijas Valsts padomes spriedumā 2173/2002 (12. punkts).

(12) Skatīt spriedumu lietā 970/2007, 12. punkts.

(13) Skat. it īpaši 1989. gada 14. februāra spriedumu lietā 247/87 Star Fruit/Komisija (Recueil, 291. lpp., 11. punkts).

(14) COM(2002) 141 galīgā redakcija, OV C 244, 5. lpp.

(15) Sūdzības iesniedzējs ir paziņojis, ka tobrīd viņš šo vēstuli nesaņēma. Acīmredzot viņš to saņēma tikai 2004. gada decembrī pēc tam, kad Komisija viņu bija informējusi par lietas izbeigšanu. Saistībā ar šo izmeklēšanu sūdzības iesniedzējs pauda šaubas par to, vai Komisija patiešām bija viņam nosūtījusi 2004. gada 23. marta vēstuli tās izdošanas laikā. Viņš ierosināja, ka būtu jāveic iekšēja administratīva izmeklēšana un ka ombuds varētu izmeklēt šo jautājumu. Ombuds atgādina, ka Komisijas faktu izklāsts, ka tā nosūtīja šo vēstuli sūdzības iesniedzējam, ir saistīts ar (noliedzamu) patiesības prezumpciju (sal. ar lietu T-311/00 British American Tobacco pret Komisiju [2002] ECR II-2781, 35. punkts) un ka Komisijai kopumā ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz iekšējās administratīvās izmeklēšanas veikšanu. Viņš arī norāda, ka lietas materiālos nav nekā tāda, kas liecinātu, ka Komisija tīši nebūtu nosūtījusi sūdzības iesniedzējam savu 2004. gada 23. marta vēstuli. Tādējādi ombuds uzskata, ka nebūtu pamatoti paplašināt viņa pašreizējās izmeklēšanas darbības jomu attiecībā uz iepriekš minēto sūdzības iesniedzēja izvirzīto jautājumu.

(16) Ombuds neuzskata par vajadzīgu novērtēt, vai ir notikusi nepamatota kavēšanās arī kādā no turpmākajiem posmiem, Komisijai izskatot lietu.

(17) Izmeklēšanas gaitā sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu apsvērt, vai Komisijas darbinieki, kas viņa gadījumā ir pieļāvuši administratīvas kļūmes, varētu būt vainīgi kriminālpārkāpumos vai disciplinārpārkāpumos. Šajā sakarā ombuds atgādina, ka saskaņā ar EK līguma 195. pantu viņa uzdevums ir izskatīt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus Kopienas iestāžu vai struktūru darbībā. Tādējādi viņš neveic kriminālizmeklēšanu vai disciplināro izmeklēšanu attiecībā uz Kopienu iestāžu vai struktūru darbiniekiem, kuru darbību viņš var pārbaudīt saistībā ar administratīvu kļūmi. Saskaņā ar ombuda statūtu 4. panta 2. punktu ombuds paziņo kompetentajām valsts iestādēm faktus, kas var attiekties uz krimināltiesībām. Šajā gadījumā ombudam šādi fakti nav kļuvuši zināmi. Turklāt saskaņā ar ombuda statūtu 4. panta 2. punktu ombuds var informēt attiecīgo Kopienas iestādi vai struktūru par faktiem, kas liek apšaubīt darbinieka rīcību no disciplinārā viedokļa. Šajā lēmumā, kas tiek paziņots gan sūdzības iesniedzējam, gan Komisijai, ombuds ir izklāstījis elementus, uz kuru pamata viņš ir secinājis, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tādējādi Komisijai, nevis ombudam ir jāizvērtē, vai lieta ietver arī disciplinārus pārkāpumus.