Strasbūrā, 2008. gada 21. aprīlī

Cienītā G. kundze!

2004. gada 18. novembrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Parlamenta lēmumu atgūt noteiktu pabalsta summu, ko Jūs saņēmāt kā ierēdnis, kuram piešķirts neaktīvs statuss.

2004. gada 20. decembrī es pārsūtīju sūdzību Parlamenta priekšsēdētājam. Parlaments nosūtīja atzinumu 2005. gada 19. aprīlī. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2005. gada 14. jūnijā.

2005. gada 24. oktobrī es rakstīju Parlamentam, lūdzot papildu informāciju un papildu atzinumu par jauniem apgalvojumiem, kas izvirzīti jūsu apsvērumos. Parlaments nosūtīja informāciju un atzinumu 2005. gada 9. decembrī. Es Jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2006. gada 11. februārī.

2006. gada 30. oktobrī es iesniedzu Parlamentam priekšlikumu par mierizlīgumu attiecībā uz sūdzību. Parlaments nosūtīja atbildi 2006. gada 15. decembrī. Es to nosūtīju Jums kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 29. janvārī.

2007. gada 4. aprīlī es lūdzu Parlamentu sniegt man papildu informāciju par atbildi uz manu priekšlikumu par mierizlīgumu, ko tas nosūtīja 2007. gada 29. maijā. 2007. gada 7. jūnijā es pārsūtīju Jums Parlamenta atbildi uz maniem turpmākajiem jautājumiem ar aicinājumu sniegt papildu apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2007. gada 11. jūnijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Atvainojos par Jūsu sūdzības izskatīšanai patērēto laiku.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi.

Sūdzības iesniedzēja bija strādājusi par ierēdni Kopienu iestādēs gandrīz 30 gadus, kad 1996. gadā viņai tika piešķirts neaktīvas personas statuss saskaņā ar Civildienesta noteikumu 41. pantu (1). Eiropas Parlaments viņu informēja par savu lēmumu attiecībā uz viņas tiesību noteikšanu (fixation des droits), pirms viņai 1996. gadā tika piešķirts neaktīvas personas statuss.

Sūdzības iesniedzēja 2003. gada novembrī pamanīja, ka viņas ikmēneša pabalsts tika samazināts no GBP 2685,55 līdz GBP 2318,32. 2003. gada decembrī tā tika samazināta līdz GBP 1949,32. Tā kā paziņojumos par piemaksām nebija norādīts pamatojums šiem samazinājumiem, viņa 2003. gada 15. novembrī par šo jautājumu rakstīja Parlamentam. Tā kā viņa nesaņēma atbildi, viņa 2004. gada 2. janvārī rakstīja vēlreiz. Parlaments 2004. gada 15. janvārī atbildēja, ka „nepilnīga ieraksta dēļ” viņas piemaksa 2001. gada augustā netika koriģēta un ka līdz ar to viņa ir saņēmusi pārmaksu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā. Parlaments arī paskaidroja, ka no 2003. gada novembra ir piemērota pareizā pabalsta likme un ka līdz pārmaksātās summas pilnīgai atgūšanai tiks veikts papildu ikmēneša atskaitījums GBP 369,00 apmērā.

2004. gada 26. janvārī sūdzības iesniedzējs rakstīja Parlamentam un pieprasīja, lai pārmaksātās summas netiktu atgūtas, piemērojot Civildienesta noteikumu 85. panta 2. punktu. Ar 2004. gada 12. februāra vēstuli Parlaments viņu informēja, ka viņas lieta ir nodota iecēlējinstitūcijai, kas pieņems lēmumu šajā jautājumā, un ka pa šo laiku tiks atmaksātas summas, kas atgūtas no viņas algas 2003. gada decembrī, 2004. gada janvārī un 2004. gada februārī.

2004. gada 14. aprīlī Parlaments pieņēma lēmumu par viņas lūgumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu. Šajā lēmumā Parlaments uzskatīja, ka 85. pants ir piemērojams un ka ir jāatgūst summa 9936,88 GBP apmērā. Sūdzības iesniedzējs sūdzējās par šo lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu un apstrīdēja Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanu. 2004. gada 26. jūlijā Parlaments viņu informēja, ka viņas sūdzība nevar tikt apmierināta.

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apstrīdēja Parlamenta lēmumu par viņas sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Viņa izvirzīja vairākus argumentus par to, ka Civildienesta noteikumu 85. pants viņas gadījumā nebija piemērojams. Viņa būtībā apgalvoja, ka Parlamenta lēmums atgūt summu 9936,88 GBP apmērā, kas viņai tika izmaksāta administratīvas kļūdas dēļ, ir negodīgs. Viņa apgalvoja, ka Parlamentam būtu jāatceļ lēmums par atgūšanu. Ombuds sāka izmeklēšanu par iepriekš minēto apgalvojumu un sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

Pieprasījums

Parlamenta atzinums

Parlamenta atzinumu var apkopot šādi.

Vispārīga informācija

1994. gadā sūdzības iesniedzējs, kurš kopš 1976. gada bija C kategorijas ierēdnis, lūdza piešķirt viņam neaktīva darbinieka statusu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 41. pantu. No 1996. gada 1. februāra viņa tika atzīta par neaktīvu. Iecēlējinstitūcija sākotnēji bija iecerējusi, ka viņas neaktīvais statuss stāsies spēkā 1995. gada 15. decembrī, bet sūdzības iesniedzēja iebilda pret to, pamatojoties uz to, ka viņai bija vajadzīgs vairāk laika, lai sagatavotos izmaiņām, kas saistītas ar šo lēmumu. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēja arī iesniedza sūdzību ombudam (3) par lēmuma, ar kuru viņai piešķirts neaktīvas personas statuss, atpakaļejošu datumu. Viņa arī apšaubīja, vai ir likumīgi atgūt pārmaksātās summas, kas izmaksātas pēc tam, kad tika mainīts viņas jaunā statusa spēkā stāšanās datums. Ombuds 1997. gada 24. jūlijā secināja, ka Parlamentu nevar saukt pie atbildības par administratīvu kļūmi, jo īpaši ņemot vērā to, ka saskaņā ar sūdzības iesniedzējas vēlmēm iestāde ir mainījusi datumu, no kura stājas spēkā viņas neaktīvais statuss.

Sūdzības iesniedzēja finansiālās tiesības beidzot tika noteiktas ar 1996. gada 6. septembra lēmumu. Sūdzības iesniedzējam tiktu izmaksāts Civildienesta noteikumu IV pielikumā paredzētais pabalsts. Šī pielikuma vienīgajā pantā ir noteikta kārtība, kādā izmaksājams pabalsts ierēdņiem, kas iecelti neaktīvā statusā. Pabalsta pamatā bija degresīvā likme, ko piemēroja pamatalgām. 1996. gada 6. septembra lēmumā tostarp bija noteikts, ka sūdzības iesniedzēja saņems 70 % no savas pamatalgas no 1996. gada 1. augusta līdz 2001. gada 31. jūlijam un 60 % no savas pamatalgas no 2001. gada 1. augusta līdz 2009. gada 28. februārim, pēc tam viņai tiks piešķirta vecuma pensija. Pamatalgai piemērotā likme bija norādīta ikmēneša algas paziņojumos.

Ar 2004. gada 15. janvāra vēstuli Atalgojuma un piemaksu nodaļas vadītājs informēja sūdzības iesniedzēju, ka sakarā ar to, ka datorsistēmā netika ievadīti visi dati par viņas pabalstu, 2001. gada augustā likme netika samazināta no 70 % līdz 60 %, kā tam vajadzēja būt. Ņemot vērā, ka šī kļūda netika izlabota līdz 2003. gada novembrim, sūdzības iesniedzēja bija saņēmusi pārmaksu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā, kas tiktu atgūta, veicot ikmēneša atskaitījumus 369 sterliņu mārciņu apmērā no viņas pabalsta maksājumiem.

Sūdzības iesniedzējs iebilda pret nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu. Viņa apgalvoja, ka Parlamenta pienākums ir pārbaudīt, vai veiktie maksājumi ir pareizi. Viņa arī apgalvoja, ka algas aprēķini nebija pietiekami skaidri, lai tos varētu pienācīgi pārbaudīt, un ka līdz ar to, tā kā viņai nebija iespējams zināt, ka viņa ir pārmaksāta, Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanas nosacījumi nebija izpildīti.

Sūdzības iesniedzējs centās atcelt atgūšanas lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktu . Viņas lūgums saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu , un sūdzība saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu tika noraidīti.

Par sūdzību ombudam

Parlaments norādīja, ka tas patiešām ir pieļāvis kļūdu datu ievades kļūdas dēļ. Atalgojuma un piemaksu nodaļa kļūdu atklāja pārbaudēs, kas tika veiktas 2003. gada beigās, kad tika mainīta darbinieku atalgojumam izmantotā IT lietojumprogramma.

Tomēr Civildienesta noteikumu 85. pants ļāva iecēlējinstitūcijai atgūt naudu, ko tā bija samaksājusi kļūdas dēļ. Lietā T-122/95 Chabert pret Komisiju Tiesa nolēma, ka "administrācijas nolaidībai vai kļūdai, nosakot ierēdņa finansiālās tiesības, nav nozīmes attiecībā uz Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanu, kas tieši paredz, ka administrācija ir pieļāvusi kļūdu, veicot nepamatotu maksājumu"(4).

Lai piemērotu šo Civildienesta noteikumu normu, administrācijai ir jāpierāda vai nu tas, ka ierēdnis, kurš saņēma nepamatoto maksājumu, zināja, ka maksājums nav pamatots, vai arī tas, ka nepamatotais maksājums acīmredzami bija tāds, ka viņš nevarēja par to nezināt. Lai pārbaudītu, vai ir izpildīts otrais Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētais nosacījums, minētajā pastāvīgajā judikatūrā ir norādīts, ka ir jānosaka nevis tas, vai kļūda administrācijai bija acīmredzama, bet gan tas, vai tā bija acīmredzama attiecīgajam ierēdnim.

Šajā gadījumā sūdzības iesniedzēja informētība par noteikumiem, kas reglamentē neaktīva darbinieka statusu, kā paredzēts Civildienesta noteikumu 41. pantā, tika apstiprināta ar vairākiem lēmumiem, kas iekļauti lietas materiālos. Parlaments norādīja, ka pati sūdzības iesniedzēja lūdza tai piešķirt neaktīvas personas statusu, un noteica datumu, no kura tam jāstājas spēkā, lai viņa varētu sagatavoties izmaiņām, ko radīs viņas jaunais administratīvais statuss. Tāpēc sūdzības iesniedzēja nevarēja apgalvot, ka nav informēta par finanšu noteikumiem, kas attiecas uz viņas neaktīvo statusu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka kopš sūdzības iesniedzējas pieteikuma iesniegšanas noteikumos par neaktīvo statusu nav veiktas nekādas izmaiņas. Parlaments nenosūtīja sūdzības iesniedzējai papildu informāciju, jo viņas personīgā situācija tika galīgi noteikta 1996. gadā.

Turklāt judikatūrā ir noteikts, ka pārkāpums ir skaidri redzams, ja administrācija var pierādīt, ka tas ir tāds, ka parasti rūpīgs ierēdnis to nav brīdinājis. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka nevar uzskatīt, ka viņa nav ievērojusi parasto piesardzību, ņemot vērā to, ka administrācija kļūdu atklāja tikai 2003. gada novembrī.

Viņa arī ierosināja, ka ir jāpieņem, ka iestāde ir veikusi precīzus maksājumus saviem ierēdņiem un bijušajiem ierēdņiem. Turklāt viņa apgalvoja, ka, tā kā viņas karjeras laikā netika pieļautas nekādas kļūdas, viņai nebija iemesla uzskatīt, ka šāda kļūda varētu rasties, kad viņai tika piešķirts neaktīvais statuss. Tomēr Parlaments uzskata, ka tas neatbrīvoja sūdzības iesniedzēju no pienākuma veikt nepieciešamās pārbaudes. Tiesa bija skaidri norādījusi, ka ierēdnis ir personīgi ieinteresēts pārbaudīt viņam katru mēnesi izmaksātās summas (5).

Lai gan var pieņemt, ka, veicot parasto aprūpi, sūdzības iesniedzēja nepamanīja kļūdu, kas pirmo reizi tika pieļauta 2001. gada augustā ,, bija grūtāk pieņemt, ka viņa nevienā brīdī nereaģēja, neraugoties uz to, ka viņai gadu no gada turpināja maksāt tādu pašu summu. Sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka viņai nebija iespējams piekļūt administratīvajiem dokumentiem, kas tika nodoti glabāšanā pēc tam, kad viņa vairākas reizes bija pārcēlusies uz māju, nevarēja uzskatīt par pietiekamu, lai viņu atbrīvotu no pienācīgas rūpības pienākuma, jo, izņemot nepārvaramas varas gadījumus, ieinteresētajām personām bija jānodrošina, lai galvenie lēmumi par viņu tiesībām būtu viegli pieejami.

Tāpat, lai gan sūdzības iesniedzējas personiskās grūtības, uz kurām viņa pirmo reizi atsaucās savā sūdzībā ombudam, var uzskatīt par likumīgu pamatojumu aizkavējumam , pieļautās kļūdas atklāšanā, tās nesniedza pietiekamu pamatojumu tam, ka viņa neveica pārbaudes vai neiesniedza jautājumus visā laikposmā.

Turklāt algas aprēķinu skaidrības trūkums nebija pietiekams pamats apgalvot, ka nav iespējams veikt vajadzīgās pārbaudes, jo algas aprēķinu augšdaļā bija norādīta pamatalgai piemērotā likme, kas sūdzības iesniedzēja gadījumā bija viegli lasāma un identiska no viena mēneša uz nākamo.

Lietā T-122/95 Chabert / Komisija Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, pildot pienācīgas rūpības pienākumu, ierēdnim nav jāspēj “precīzi noteikt (..) administrācijas pieļautās kļūdas apmēru”, bet tikai jārodas šaubām par maksājumu pareizību un jāinformē kompetentie darbinieki. Sūdzības iesniedzējas saziņa ar Pensiju dienestu, nevis ar Pabalstu dienestu, nebija pietiekama, lai pierādītu viņas rūpību, jo šāda saziņa neattiecās uz summu, uz kuru viņai bija tiesības, bet gan bija paredzēta, lai informētu administrāciju par viņas adreses maiņu.

Parlaments arī norādīja, ka saskaņā ar Kopienu tiesu praksi katrā atsevišķā gadījumā ir pienācīgi jāņem vērā ierēdņa spēja veikt vajadzīgās pārbaudes. Šajā sakarā sūdzības iesniedzēja centās pierādīt, ka Parlamentam nebija pamatota iemesla atsaukties uz lietu T‐122/95 Chabert /Komisija, jo viņa pati nebija B kategorijas ierēdne un viņas karjera bija īsāka nekā attiecīgajam ierēdnim lietā T‐122/95 Chabert /Komisija. Tomēr spriedumā lietā T‐122/95 Chabert /Komisija, kā arī citās Kopienu tiesu lietās iestādes tiesības atgūt vienam no tās ierēdņiem nepamatoti izmaksātās summas nekādā veidā nebija atkarīgas no ierēdņa pakāpes. Tā vietā judikatūrā bija noteikts, ka ierēdņa spējas ir jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, pienācīgi ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus un pieļautās kļūdas raksturu. Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs Parlamenta dienestā ir pavadījis aptuveni 20 gadus. Brīdī, kad viņai tika piešķirts neaktīvais statuss, viņa bija sasniegusi C 1 pakāpes 8. līmeni. Sūdzības iesniedzēja pati pieteicās uz neaktīvas personas statusu. Līdz ar to viņa nevarēja noliegt, ka zināja par sava pieteikuma par neaktīvā statusa piešķiršanu sekām. Turklāt sūdzības iesniedzējas iepriekšējā sūdzība ombudam norādīja uz viņas vēlmi nodrošināt Civildienesta noteikumu stingru piemērošanu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka sūdzības iesniedzēja varēja veikt nepieciešamās viņai izmaksāto maksājumu pārbaudes.

Tas, ka sūdzības iesniedzējam nebija likumīgu tiesību uz pārmaksu, netika apstrīdēts. Tādējādi, ļaujot sūdzības iesniedzējam paturēt pārmaksāto summu, tiktu pārkāpts gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan pareizas finanšu pārvaldības princips. Lēmums atgūt pārmaksāto summu pa daļām atbilda iestādes pienākumam pienācīgi rūpēties par savu darbinieku labklājību. Bija skaidrs, ka šī kļūda ir radījusi neērtības, un Parlaments centās tās kompensēt, atdalot atskaitījumus aptuveni divu gadu laikposmā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Parlaments uzskatīja, ka tas ir pilnībā pareizi piemērojis 85. pantu un nav vainīgs nolaidībā vai administratīvā kļūmē.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi.

Parlamenta atzinums atkārtoja iepriekšējās atbildes uz viņas vēstulēm, un tāpēc viņai nebija daudz ko piebilst. Tomēr viņa apgalvoja, ka nezināja, kad būtu jāveic pabalsta samazinājums, jo dokuments, kas viņu brīdinātu par šo faktu, atradās ilgtermiņa uzglabāšanā. Administrācija ar visiem datorizētajiem ierakstiem, pieredzējušiem darbiniekiem un komandķēdi nepamanīja kļūdu. Turklāt attiecībā uz pārmaksāto summu atgūšanu algas aprēķini bija mulsinoši, jo tajos bija norādīts, ka summas ir atskaitītas, nepaskaidrojot atskaitīšanas iemeslus. Algas paziņojumos nebija nekā tāda, kas viņu brīdinātu par to, ka viņas pabalstam bija jāveic izmaiņas.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Parlamenta atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Ombuda vēstule Parlamentam

Tādēļ ombuds 2005. gada 24. oktobrī lūdza Parlamentu sniegt papildu informāciju un papildu atzinumu.

(1) Papildu informācijas pieprasījums

Savā atzinumā Parlaments norādīja, ka, “lai gan var pieņemt, ka, ievērojot pienācīgu rūpību, [sūdzības iesniedzēja] nav pamanījusi kļūdu, kas pirmo reizi pieļauta 2001. gada augustā, ir grūtāk pieņemt, ka viņa nevienā brīdī nav reaģējusi, neraugoties uz to, ka viņai gadu no gada joprojām maksā tādu pašu summu”.

Ņemot vērā šo Parlamenta paziņojumu, ombudam bija pamats jautāt, vai Parlaments faktiski ir atzinis, ka, lai gan viņa ir rīkojusies ar pienācīgu rūpību, sūdzības iesniedzējai vismaz sākotnēji nebija pamata aizdomām, ka ir pieļauta kļūda attiecībā uz viņas piemaksu. Ņemot vērā šos apstākļus, Parlamentam tika lūgts paskaidrot, kāpēc tas uzskata, ka visa pārmaksātā summa ir jāatmaksā.

(2) Sūdzības iesniedzēja jaunie apgalvojumi

Ombude arī norādīja, ka savos apsvērumos sūdzības iesniedzēja atkārtoja savu viedokli, ka viņas algas aprēķini ir "konfliktējoši", t. i., ka viņa pamanīja no algas aprēķiniem, ka Parlaments sāka katru mēnesi atskaitīt noteiktu summu no viņas pabalsta, neinformējot viņu par savu lēmumu to darīt. Šis arguments, šķiet, ir cieši saistīts ar viņas agrāko argumentu, ka Parlaments kavējās noskaidrot šo jautājumu, jo viņai bija jāraksta tam divas reizes, pirms viņa saņēma paskaidrojumu par ikmēneša atskaitījumu iemesliem. Tādējādi ombuds konstatēja, ka sūdzības iesniedzējs vēlas izteikt šādus jaunus apgalvojumus, par kuriem Parlamentam tika lūgts sniegt papildu atzinumu:

i) Parlaments nav pienācīgi informējis viņu par savu lēmumu pieprasīt attiecīgo summu atmaksu, pirms tas ir sācis to darīt; un

ii) Parlaments savu lēmumu pamatoja ar novēlošanos, neraugoties uz to, ka viņa tam bija uzrakstījusi divas reizes, lai lūgtu šos iemeslus.

Parlamenta atbilde

Parlamenta atbildi uz ombuda pieprasījumu pēc papildu informācijas un papildu atzinuma var apkopot šādi.

Attiecībā uz papildu informācijas pieprasījumu Civildienesta noteikumu 85. pantā, kas attiecas uz nepamatotu maksājumu atgūšanu, ir noteikts, ka iecēlējinstitūcijai ir jāpierāda vai nu tas, ka saņēmējs zināja, ka maksājumam nebija pienācīga iemesla, vai arī tas, ka nepamatotais maksājums bija acīmredzami tāds, ka saņēmējs nevarēja nezināt par tā nepamatoto raksturu .. Tā kā sūdzības iesniedzēja paziņoja, ka viņa nezina par kļūdu, kas pieļauta viņas piemaksā, Parlaments parādīja, ka tas tā nevar būt, jo īpaši ne tik ilgā laikposmā. Sūdzības iesniedzēja nevarēja labticīgi apgalvot, ka viņa nav zinājusi par to, ka viņas ikmēneša maksājums pakāpeniski samazināsies un ka viņas pilnīga nereaģēšana vairāk nekā divu gadu laikā ir vēl viens pierādījums tam, ka viņa nav ievērojusi pienācīgu rūpību, un tādējādi ir pamatojusi lēmumu piemērot Civildienesta noteikumu 85. pantu.

Kad bija skaidri konstatēts, ka sūdzības iesniedzējs zināja par pārkāpumu ,, ņemot vērā, ka tas būtu bijis acīmredzami acīmredzams, Parlamentam bija tiesības un pat pienākums atgūt visu maksājamo summu. Nevienā Civildienesta noteikumu normā vai vispārējā tiesību principā nebija paredzēts, ka iestādei ir jāatgūst tikai daļa no nepamatoti izmaksātās summas, ja ir konstatēts, ka atgūšana ir pamatota. Saskaņā ar attiecīgo judikatūru "nevar pamatoti uzskatīt, ka administrācijas veiktās pārbaudes par valsts līdzekļu izlietojumu – pārbaudes, kas pamato nepamatotā maksājuma atgūšanas procedūru, – ir pretrunā labas pārvaldības (...) un juridiskās noteiktības principiem "(6).

Parlaments arī norādīja, ka Tiesa nolēma, ka parasti rūpīgam ierēdnim jāzina noteikumi, kas reglamentē viņa algu (7).

Turklāt pretēji sūdzības iesniedzējas jaunajam apgalvojumam, proti, ka atskaitījumi tika veikti bez paskaidrojumiem, viņas paziņojumā par atskaitījumiem par 2003. gada novembri bija sīki izklāstīti atskaitījumi, kas jāveic katru mēnesi. Turklāt 60 % likmei, kas norādīta šajā paziņojumā par pabalstu, bija jāļauj sūdzības iesniedzējai pievienoties Civildienesta noteikumu IV pielikumā paredzētajam pabalsta samazinājumam, kā arī lēmumam piešķirt viņai neaktīvas personas statusu, par kuru viņa bija saņēmusi paziņojumu.

Turklāt Parlaments nebija nolaidīgs, pārāk lēni atbildot uz sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumiem. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 15. novembrī un 2004. gada 2. janvārī nosūtīja vēstules Pensiju dienestam, kas nekādā veidā nebija atbildīgs par pabalstu pārskatu sagatavošanu un pārbaudi. Tādēļ vēstules tika nosūtītas Pabalstu dienestam, kas atbildēja 2004. gada 15. janvārī.

Tādēļ Parlamentam nebija ne nepamatotas kavēšanās, ne nolaidības centienos informēt sūdzības iesniedzēju par pieļauto kļūdu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi.

Parlaments norādīja, ka atalgojuma līmenis ir skaidri norādīts paziņojumos par piemaksām. Kvotu deklarācijās augšpusē bija norādīts skaitlis "60,00000". Sūdzības iesniedzējam nebija skaidrs, uz ko šis skaitlis attiecas. Ja tas attiektos uz 60 % no viņas algas, viņa būtu gaidījusi, ka tas tiks izteikts kā "60 %", nevis bezjēdzīgs septiņu ciparu kopums. Turklāt viņa būtu gaidījusi pozīciju, kurā būtu izskaidrots, kāds ir šis skaitlis, piemēram, “procentos no pamatalgas = 60 %”. Līdz ar to atalgojuma līmenis, kas norādīts paziņojumos par piemaksām, nebija skaidrs. Turklāt kvotu pārskatā par 2003. gada novembri bija uzskaitīti veiktie atskaitījumi, bet nebija sniegti nekādi precizējumi par to, kādi ir atskaitījumi.

Parlaments arī atsaucās uz to, ka viņa nav reaģējusi vairāk nekā divus gadus. Tomēr nebija skaidrs, uz ko tieši viņai būtu bijis jāreaģē, jo paziņojumi par pabalstu bija neskaidri un tāpēc nebija noderīgi, lai viņai atgādinātu, ka kaut kas būtu bijis jāmaina attiecībā uz viņas pabalstu. Viņa uzskata, ka izmaiņas tiks veiktas automātiski un ka tas nav kaut kas, kas viņai ir nepieciešams, lai sekotu līdzi. Pēc tam, kad viņai tika piešķirts neaktīvais statuss, viņa izlasīja noteikumus par viņas jauno statusu, bet neatcerējās datumus, kad tiks veiktas izmaiņas viņas piemaksā.

Parlaments pienācīgi nereaģēja uz ombudes informācijas pieprasījumu par to, vai viņa tika informēta par savu lēmumu atgūt attiecīgās summas pirms to faktiskās atgūšanas.

Turklāt Parlaments norādīja, ka šī kļūda viņai acīmredzami kļuva acīmredzama laikā no 2001. gada augusta līdz 2004. gada janvārim. Tomēr tas bija tikai pieņēmums un nebija pierādījums, kas administrācijai bija jāsniedz, lai piemērotu Civildienesta noteikumu 85. pantu. Turklāt Parlamenta komentāri bija pretrunīgi, norādot, ka Parlamentam ir tiesības atgūt līdzekļus, "tiklīdz ir skaidri konstatēts", ka viņa zināja par kļūdu. Šī paziņojuma sekas bija tādas, ka kādā brīdī no 2001. gada augusta līdz 2004. gada janvārim tika skaidri konstatēts, ka viņa bija uzzinājusi par kļūdu un ka šajā brīdī Parlamentam bija tiesības atgūt attiecīgo summu. Tad radās šādi jautājumi. Kad šis fakts tika konstatēts? Kurš pierādīja šo faktu? Kāpēc Parlaments nerīkojās, ja šis fakts bija skaidri konstatēts? Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka šis fakts tika skaidri konstatēts tikai 2004. gada janvārī, kad Parlaments viņai rakstīja, informējot viņu par kļūdu viņas pierakstos un par viņas pabalsta atskaitījumu iemeslu. Parlaments, kā prasīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Chabert /Komisija, nav pārbaudījis, vai kļūda viņai bija acīmredzama, bet, pamatojoties uz pieņēmumu brīvu sasaisti, ir tikai secinājis, ka tas tā ir. Turklāt, tā kā Parlaments nav sniedzis nekādus juridiskus vai dokumentārus pierādījumus, lai pamatotu savu argumentu, saskaņā ar kuru visām personām bija pienākums saglabāt ar viņu tiesībām saistīto lēmumu kopijas, šis arguments ir jāuzskata par bezatlīdzības un nepamatotu.

OMBUDSMAN spējas panākt bagātīgu šķīdumu un turpmāku attīstību

Rūpīgi izskatījusi Parlamenta atzinumus un atbildi, kā arī sūdzības iesniedzēja apsvērumus, ombuds nebija apmierināts ar to, ka Parlaments ir pienācīgi atbildējis uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un prasību. Pamatojoties uz attiecīgo jautājumu pamatotu analīzi, viņš ierosināja Parlamentam mierizlīgumu saskaņā ar Nolikuma 3. panta 5. punktu (8). Konkrētāk, viņš ierosināja Parlamentam pārskatīt savu lēmumu atgūt no sūdzības iesniedzējas summu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā, kas viņai tika izmaksāta administratīvas kļūdas dēļ. Ombuds norādīja, ka Parlaments nav sniedzis nekādas norādes par to, kad, pēc tā domām, sūdzības iesniedzējam vajadzēja uzzināt par kļūdu maksājumā, bet loģiski, ka šim datumam bija jābūt kaut kur no 2001. gada augusta līdz 2003. gada novembrim. Ņemot vērā arī to, ka Parlaments, šķiet, nav pienācīgi informējis sūdzības iesniedzēju par savu atgūšanas lēmumu un tā iemesliem, ombuds ierosināja, ka taisnīgs risinājums, iespējams, varētu būt atgūstamās summas samazināšana par 50 %.

Parlaments nepieņēma mierizlīguma priekšlikumu. Savos apsvērumos par Parlamenta atbildi sūdzības iesniedzēja norādīja, ka nav apmierināta ar atbildi, un uzturēja savus apgalvojumus un prasību. Izskatījis Parlamenta atbildi uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus par šo atbildi, ombuds lūdza Parlamentu sniegt viņam papildu informāciju par atbildi uz mierizlīguma priekšlikumu, un Parlaments 2007. gada 29. maijā nosūtīja viņam šo informāciju. Sūdzības iesniedzēja 2007. gada 11. jūnijā nosūtīja savus apsvērumus par šo papildu informāciju.

Lēmums

1 Apgalvojums par apstrīdētā atgūšanas lēmuma negodīgo raksturu

1.1 Sūdzība attiecas uz Eiropas Parlamenta lēmumu atgūt noteiktu pabalsta summu, ko sūdzības iesniedzējs bija saņēmis kā ierēdnis, kuram piešķirts neaktīvs statuss. Sūdzības iesniedzēja Parlamentā strādāja par C pakāpes ierēdni gandrīz 30 gadus, kad pēc viņas pieprasījuma 1996. gadā viņai tika piešķirts neaktīvas personas statuss. Pirms viņas nomaiņas uz neaktīvu statusu 1996. gadā Parlaments viņu informēja par savu lēmumu attiecībā uz viņas tiesību noteikšanu. Šajā lēmumā cita starpā bija minēta viņas pabalsta samazinājuma korekcija, kas jāveic no 2001. gada augusta. Tomēr tajā laikā šī korekcija netika veikta. Parlaments 2003. gada novembrī sāka veikt atskaitījumus no viņas piemaksas, reģistrējot šos atskaitījumus viņas paziņojumos par piemaksām. Tā kā šie atskaitījumi netika pamatoti, sūdzības iesniedzējs 2003. gada 15. novembrī un 2004. gada 2. janvārī nosūtīja vēstuli Parlamentam. 2004. gada 15. janvārī Parlaments paskaidroja, ka korekcija, kas bija jāveic kopš 2001. gada augusta, faktiski netika veikta nepilnīga datu ieraksta dēļ. Šīs kļūdas dēļ viņa bija saņēmusi pārmaksu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā, kas tiks atskaitīta no viņas pabalsta, veicot papildu ikmēneša atskaitījumu 369,00 sterliņu mārciņu apmērā, līdz pārmaksātā summa tiks pilnībā atgūta. Sūdzības iesniedzējs nebija apmierināts ar šo atbildi un lūdza Parlamentu pieņemt lēmumu šajā jautājumā, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 85. pantu. Savā 2004. gada 14. aprīļa lēmumā Parlaments nolēma, ka 85. pants ir piemērojams un visa pārmaksātā summa ir jāatgūst. Sūdzības iesniedzēja iesniedza Parlamentam sūdzību par šo lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 92. panta 2. punktu, taču viņas sūdzība netika apmierināta. Sūdzības iesniedzēja apstrīdēja Parlamenta lēmumu par viņas sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, iesniedzot sūdzību ombudam.

Ombuds interesējās par i) sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka Parlamenta lēmums atgūt summu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā, kas viņai izmaksāta administratīvas kļūdas dēļ, ir negodīgs; un ii) viņas prasību Parlamentam atcelt savu atgūšanas lēmumu. Lai pamatotu savu iepriekš minēto apgalvojumu, sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka viņa nezināja un nevarēja zināt precīzus datumus, kuros notiks viņas pabalsta samazinājums, un tāpēc nebija izpildīti Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošanas nosacījumi. Kopumā Parlaments apgalvoja, ka ir piemērojams Civildienesta noteikumu 85. pants un ka tam ir atļauts atgūt nepamatoti izmaksāto summu 9936,88 sterliņu mārciņu apmērā, jo a) sūdzības iesniedzēja zināja par attiecīgo lēmumu un noteikumiem, kas nosaka viņai izmaksājamo naudas summu, jo pēc viņas lūguma viņa tika norīkota neaktīvajā statusā, un b) viņa, veicot parasto aprūpi, varēja veikt nepieciešamās pārbaudes attiecībā uz ikmēneša summām, kas viņai tika izmaksātas pēc viņas pārcelšanas citā amatā.

1.2 Ombuds atgādina, ka attiecīgais atgūšanas lēmums ir balstīts uz Civildienesta noteikumu 85. pantu, kurā noteikts, ka "[j]ebkuru pārmaksāto summu atgūst, ja saņēmējs zināja, ka maksājumam nav pienācīga iemesla, vai ja pārmaksas fakts bija tāds, ka viņš nevarēja par to nezināt. " Lai pamatotu 85. panta piemērošanu, pietiek ar to, ka ir izpildīts viens no šiem diviem nosacījumiem (9). Iestādei ir pienākums pierādīt, vai saņēmējs faktiski zināja par notikumiem, kas viņu ietekmē (10). Gadījumā, ja saņēmējs noliedz, ka viņš zināja par maksājuma nelikumību, un ja nav pierādījumu, ka viņš zināja par maksājuma nelikumību, ir jāpārbauda apstākļi, kādos maksājums tika veikts, lai noteiktu, vai maksājuma nelikumībai bija jābūt acīmredzamai (11). Šajā sakarā frāze "patentēti tāds" nozīmē, ka atgūšana ir jāveic saskaņā ar 85. panta otro nosacījumu, "ja kļūda ir tāda, par ko ir informēts parasti rūpīgs ierēdnis, par kuru uzskata, ka viņš zina noteikumus, kas reglamentē viņa algu"(12). Attiecībā uz “parasto aprūpi” ierēdnis ir personīgi ieinteresēts pārbaudīt viņam izmaksātās ikmēneša summas (13). Turklāt, lai izpildītu savu rūpības pienākumu, ierēdnim nav precīzi jānosaka administrācijas pieļautās kļūdas apmērs; pietiek ar to, ka viņam ir pamatotas šaubas par maksājumu pareizību (14). Turklāt ierēdņa spēja veikt vajadzīgās pārbaudes ir svarīga arī saistībā ar “parastās rūpības” īstenošanu (15). Visbeidzot, ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 85. panta piemērošana tieši paredz, ka administrācija ir pieļāvusi kļūdu, veicot nepamatotu maksājumu, un, lai noteiktu, vai ir izpildīts nosacījums par patenta pārmaksu, nav nozīmes tam, vai šī kļūda administrācijai bija vai nebija acīmredzama, bet gan tam, vai tā bija vai tai bija jābūt skaidrai attiecīgajam ierēdnim (16).

1.3 Ombuds norāda, ka apstrīdētajā lēmumā, proti, iecēlējinstitūcijas lēmumā par 90. panta 2. punkta sūdzībām, Parlaments uzskatīja, ka Civildienesta noteikumu 85. pants ir piemērojams, jo ir izpildīts nosacījums par "patentu pārmaksu", un izvirzīja divus galvenos argumentus, lai pamatotu šo viedokli.

Parlaments apgalvoja, pirmkārt, ka sūdzības iesniedzēja bija informēta par attiecīgajiem noteikumiem, kas reglamentē viņas norīkošanu neaktīvā statusā. Šajā saistībā Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzējas tiesības pēc tam, kad viņai tika piešķirts neaktīvais statuss, tika noteiktas tā 1996. gada 6. septembra lēmumā, kas tika pienācīgi paziņots sūdzības iesniedzējai. Parlaments norādīja, ka pati sūdzības iesniedzēja ir pieprasījusi, lai tai tiktu piešķirts neaktīvs statuss, un šajā sakarā pat ir iesniegusi sūdzību Ombudam. Parlaments arī norādīja, ka attiecīgie noteikumi nav būtiski pārskatīti, jo viņai ir piešķirts neaktīvas personas statuss, un tāpēc to, ka sūdzības iesniedzējas rīcībā nebija noteikumu, nevar izmantot kā iemeslu, lai attaisnotu to, ka viņa nav atklājusi pārmaksu.

Otrkārt, Parlaments apgalvoja, ka parastie rūpības standarti būtu likuši sūdzības iesniedzējai saglabāt būtiskos dokumentus par viņas administratīvo situāciju un saprātīgā termiņā paziņot, ka viņa saņem tādu pašu summu maksājumos gadu no gada. Lai pamatotu savu viedokli, ka 85. pantā paredzētais patenta pārmaksas nosacījums ir izpildīts, Parlaments atsaucās uz attiecīgo judikatūru (17), kurā tas noraidīja sūdzības iesniedzējas argumentus, ka viņa nezināja un nevarēja zināt par pārmaksu. Šie argumenti bija šādi: i) tieši Parlaments bija atbildīgs par kļūdu, un tāpēc viņu nevarēja apsūdzēt par to, ka viņa to nav pamanījusi; ii) viņai bija visas tiesības pieņemt, ka Parlamenta veiktie maksājumi ir pareizi; iii) kvotu pārskati nebija skaidri; un iv) viņa tika informēta par savām tiesībām jau 1996. gadā, un attiecīgajā laikposmā viņai nebija pieejami administratīvie dokumenti, jo viņa bija vairākkārt pārcēlusies un lielākā daļa viņas administratīvo dokumentu atradās ilgtermiņa uzglabāšanā.

Papildus iepriekš minētajiem argumentiem sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam norādīja, ka attiecīgajā laikposmā daži notikumi viņas personīgajā dzīvē, tostarp personīgā slimība un ceļu satiksmes negadījumi, kā arī dažu viņas tuvu radinieku nāves gadījumi, apgrūtināja viņas iespēju apsvērt, vai Parlamenta veiktie maksājumi viņai bija pareizi.

Atzinumā par sūdzību Parlaments saglabāja apstrīdētajā lēmumā pausto nostāju. Tā cita starpā norādīja, ka sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka viņai nebija iespējams piekļūt administratīvajiem dokumentiem, kas tika nodoti glabāšanā pēc tam, kad viņa vairākas reizes bija pārcēlusies uz māju, nevar uzskatīt par pietiekamu, lai viņu atbrīvotu no pienācīgas rūpības pienākuma. Tas ir tāpēc, ka, izņemot nepārvaramas varas gadījumus, ieinteresētajām personām ir jānodrošina, lai galvenie lēmumi par to prasījumiem būtu viegli pieejami.

1.4 Ņemot vērā lietas materiālos esošos dokumentus un pušu argumentus, ombuds konstatē, ka apstrīdētais lēmums nav negodīgs. Pirmkārt, netiek apstrīdēts, ka saskaņā ar Parlamenta 1996. gada 6. septembra lēmumu par sūdzības iesniedzējas neaktīvo statusu brīdī, kad viņai tika paziņots šis lēmums, viņai bija skaidrs, ka viņa saņems 70 % no savas pamatalgas no 1996. gada 1. augusta līdz 2001. gada 31. jūlijam un 60 % no savas pamatalgas no 2001. gada 1. augusta. Saprātīgi tika sagaidīts, ka šī kārtība, protams, izraisīs būtisku viņas pabalsta samazinājumu pēdējā minētajā datumā, kas, protams, bija viņas jaunās situācijas centrālais elements. Ierēdnim, kas atrasts tādā amatā kā sūdzības iesniedzējs, proti, ierēdnim, kas informēts par iepriekš minēto kārtību, veicot parastu rūpību, i) jāveic saprātīgi pasākumi, lai viņam būtu viegli pieejams(-i) attiecīgais(-ie) svarīgais(-ie) dokuments(-i) par viņa(-as) ierēdņa statusu un tiesībām, piemēram, Parlamenta 1996. gada 6. septembra lēmums, kurā norādīts sūdzības iesniedzēja neaktīvais statuss; ii) apzināties faktu, ka viņa pabalsta būtiskas izmaiņas (samazinājums) notiks ap konkrētu laiku, un precīzi zināt par šo jautājumu, pamatojoties uz iepriekš minēto(-ajiem) dokumentu(-iem); un iii) apšaubīt pēc šā brīža veikto maksājumu pareizību, ja šāds samazinājums nav noticis.

Ņemot vērā iepriekš minēto un šā lēmuma 1.2. punktā izteiktās piezīmes, ombuds uzskata, ka par attiecīgajām pārmaksām nebūtu vajadzējis izvairīties no sūdzības iesniedzēja statusā esoša ierēdņa informēšanas, ja viņš būtu īstenojis parastu aprūpi. Turklāt viņš nepiekrīt sūdzības iesniedzējas argumentiem, kas pamato viņas nostāju, ka Civildienesta noteikumu 85. pants viņai nebija jāpiemēro. Viņas argumenti bija šādi:

i) tieši Parlaments bija atbildīgs par kļūdu, un tāpēc viņu nevarēja apsūdzēt par to, ka viņa to nav pamanījusi;

viņai bija tiesības pieņemt, ka Parlamenta maksājumi ir pareizi, jo tas nekad iepriekš nebija pieļāvis kļūdas maksājumos viņai;

iii) viņas pabalstu paziņojumos nebija nekā, kas viņai atgādinātu par korekciju;

iv) viņa nebija iegaumējusi korekcijas datumu, un viņas lietas, kurās bija ietverts lēmums par viņas tiesībām, bija ilgtermiņa glabāšanā.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzējas argumentiem, ka paziņojumi par pabalstu nebija pietiekami skaidri, jāatzīmē, ka sūdzības iesniedzēja noteikti saprata vai tai bija jāspēj saprast, ka no 2001. gada augusta viņas ikmēneša pabalsts nesamazinās. Visbeidzot, attiecībā uz viņas argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgajā laikposmā daži viņas personīgās dzīves notikumi, tostarp personīgā slimība un ceļu satiksmes negadījumi, kā arī dažu viņas tuvu radinieku nāve, viņai esot apgrūtinājuši iespēju izvērtēt, vai Parlamenta veiktie maksājumi viņai bija pareizi, ir jānorāda, ka šis arguments šķiet nepieņemams, jo tas pirmo reizi tika izvirzīts viņas sūdzībā ombudam un nebija iekļauts viņas 90. panta 2. punkta sūdzībā Parlamentam. Neatkarīgi no tā var arī norādīt, ka sūdzības iesniedzēja šo argumentu ir formulējusi tikai neskaidri un nepamatoti, nepierādot, ka viņas īpašie apstākļi liedza viņai īstenot parasto rūpību pār savām ekonomiskajām lietām, it īpaši šajā lietā.

1.5 Tādēļ ombuds secina, ka Parlamenta apstrīdētais lēmums, šķiet, atbilst Civildienesta noteikumu 85. pantam, kā to interpretē Kopienas tiesas, un ka Parlaments šajā gadījumā ir sniedzis pamatotus paskaidrojumus par atsaukšanos uz šo pantu. Tādēļ viņš nekonstatē administratīvu kļūmi, kas atbilstu sūdzības iesniedzēja pirmajam apgalvojumam.

Par to, ka sūdzības iesniedzējs, iespējams, nav pienācīgi informēts par lēmumu atgūt attiecīgās summas, pirms tas ir sācis to darīt, un par kavēšanos šā lēmuma pamatošanā

2.1 Sūdzības iesniedzēja arī apgalvoja, ka Parlaments (i ) nav pienācīgi informējis viņu par savu lēmumu atgūt attiecīgās summas, pirms tas ir sācis to darīt; un ii) novēloti pamatoja savu lēmumu, neraugoties uz to, ka viņa divas reizes tai bija uzrakstījusi, lai lūgtu šos iemeslus. Parlaments apgalvoja, ka tas nav izrādījis nepamatotu kavēšanos vai nolaidību savos centienos informēt sūdzības iesniedzēju par pieļauto kļūdu. Atbildē uz ombuda mierizlīguma priekšlikuma analīzes attiecīgo daļu Parlaments arī norādīja, ka, lai gan 2003. gada decembra algas paziņojumā nav tiešas atsauces uz Civildienesta noteikumu 85. pantu, tas nav uzskatāms par administratīvu kļūmi. 2003. gada novembra algas paziņojumā (kad tika atklāta kļūda) bija sniegts nepamatoti saņemto summu sadalījums pa mēnešiem, sākot no 2001. gada augusta.

2.2 Ņemot vērā lietas materiālos iekļautos dokumentus un lietas dalībnieku argumentus, ombuds, pirmkārt, atkārto, ka sūdzības iesniedzēja paziņojumā par piemaksām par 2003. gada novembri bija norādīts, ka "jāatskaita [sic]-9936, 88 GBP", kas neapšaubāmi nozīmēja, ka Parlaments ir pieņēmis lēmumu atskaitīt attiecīgo summu. Saskaņā ar Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu visos iestādes lēmumos, kas var nelabvēlīgi ietekmēt privātpersonas tiesības vai intereses, norāda to pamatojumu, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu. Kodeksā arī paredzēts, ka šādu lēmumu rakstiski paziņo attiecīgajai personai, tiklīdz tas ir pieņemts (18). Turklāt saskaņā ar Civildienesta noteikumu 25. panta otro daļu "jebkuru lēmumu, kas attiecas uz konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstiski paziņo attiecīgajam ierēdnim. Jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, norāda tā pamatojumu." Atgūšanas lēmums ir lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmē attiecīgās personas tiesības un aizsargājamās intereses. Lai gan Parlaments apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējas algas aprēķinam par 2003. gada novembri būtu bijis jāļauj viņai noteikt saikni starp veiktajiem atskaitījumiem un maksājamās summas samazinājumu, lietā 71/72 Kuhl /Padome (19) Tiesa secināja, ka algas aprēķinu, ar ko koriģē ierēdņa algu, nevar uzskatīt par lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 85. pantu, jo šis aprēķins skaidri nepierāda, ka lēmums ir pieņemts saskaņā ar minēto pantu. Tikai ar 2004. gada 14. aprīļa vēstuli Parlaments informēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu atgūt pārmaksāto summu, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 85. pantu. Vēl svarīgāk ir tas, ka Parlaments sāka veikt atskaitījumus no sūdzības iesniedzēja ikmēneša pabalsta, neprecizējot, ka šie atskaitījumi atbilst nepamatotiem maksājumiem, kas tiktu atgūti, un neprecizējot, kāpēc šie maksājumi bija nepamatoti. Parlamenta 2004. gada 15. janvāra vēstule, kurā tas norādīja, ka ir notikusi pārmaksa, kas jāatgūst katru mēnesi, un atsaucās uz attiecīgās kļūdas raksturu, tika nosūtīta tikai pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija pieprasījis paskaidrojumu par veiktajiem atskaitījumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Parlamenta atgūšanas lēmums, vismaz attiecībā uz tā būtiskajiem elementiem, netika paziņots sūdzības iesniedzējam, tiklīdz tas tika pieņemts un pirms to sāka izpildīt. Tas, ka Parlaments nav pienācīgi un savlaicīgi informējis sūdzības iesniedzēju par savu atgūšanas lēmumu un tā pamatojumu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Tādējādi ombuds turpmāk sniegs attiecīgu kritisku piezīmi.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojums

3.1 Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā apgalvoja, ka Parlamentam būtu jāatceļ lēmums par atgūšanu.

3.2 Tā kā 1.5. punktā nav konstatētas administratīvas kļūmes, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja prasību nevar atbalstīt.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda veikto šīs sūdzības izmeklēšanu, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi attiecībā uz informāciju, kas sūdzības iesniedzējam sniegta saistībā ar atgūšanas lēmumu:

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 25. panta otro daļu "jebkuru lēmumu, kas attiecas uz konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstiski paziņo attiecīgajam ierēdnim. Ikvienā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, norāda tā pamatojumu." Saskaņā ar Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksu ikvienā iestādes lēmumā, kas var nelabvēlīgi ietekmēt privātpersonas tiesības vai intereses, norāda tā pamatojumu, skaidri norādot attiecīgos faktus un lēmuma juridisko pamatu, un lēmumu rakstiski paziņo attiecīgajai personai, tiklīdz tas ir pieņemts. Atgūšanas lēmums ir lēmums, kas nelabvēlīgi ietekmē attiecīgo personu.

Ombuds uzskata, ka attiecīgais Parlamenta atgūšanas lēmums, vismaz attiecībā uz tā būtiskajiem elementiem, netika paziņots sūdzības iesniedzējam, tiklīdz tas tika pieņemts un pirms to sāka izpildīt. Tas, ka Parlaments nav pienācīgi un savlaicīgi informējis sūdzības iesniedzēju par savu atgūšanas lēmumu un tā pamatojumu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Parlamenta priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Civildienesta noteikumu 41. pantā ir paredzēts, ka ierēdņiem, kas iecelti neaktīvā statusā, piešķir pabalstu. Sīkāka informācija par šo pabalstu ir izklāstīta Civildienesta noteikumu IV pielikumā.

(2) Civildienesta noteikumu 85. pants (gan pirms, gan pēc 2004. gada pārskatīšanas) ir formulēts šādi:

"Jebkuru pārmaksāto summu atgūst, ja saņēmējs zināja, ka maksājumam nav pienācīga iemesla, vai ja fakts par pārmaksu nepārprotami bija tāds, ka viņš nevarēja par to nezināt.

Atgūšanas pieprasījums jāiesniedz ne vēlāk kā piecus gadus pēc dienas, kad summa samaksāta. Ja iecēlējinstitūcija var konstatēt, ka saņēmējs ir apzināti maldinājis administrāciju, lai iegūtu attiecīgo summu, piedziņas pieprasījumu neatzīst par spēkā neesošu, pat ja šis laikposms ir beidzies.”

(3) Lēmums par sūdzību 483/4.3.96/DG/L/KT, kas pieejams ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(4) Lieta T-122/95 Chabert pret Komisiju, 1996, ECR-SC I-A-19 un II-63.

(5) Spriedums lietā 252/78 Broe/Komisija (Recueil 1979, 2393. lpp.).

(6) Spriedums lietā T-205/01 Ronsse/Komisija (Recueil FP, I-A-211. un II-1065. lpp.).

(7) Spriedums lietā T-107/92 White/Komisija (Recueil FP, I-A-41. un II-143. lpp.).

(8) "Ciktāl iespējams, ombuds kopā ar attiecīgo iestādi vai struktūru meklē risinājumu, lai novērstu administratīvo kļūmi un apmierinātu sūdzību."

(9) Spriedums lietā T-195/03 Thommes/Komisija (Krājums-CDL, I-A-273. un II-1255. lpp., 115. punkts).

(10) Lieta 142/78 Berghmans pret Komisiju [1979] ECR 3125; Spriedums lietā T-14/99 Kraus/Komisija (Recueil FP, I-A-7. un II-39. lpp., 37. punkts).

(11) Spriedums lietā T-195/03 Thommes/Komisija (Krājums-CDL, I-A-273. un II-1255. lpp., 116. punkts); Lieta 71/72 Kuhl pret Padomi [1973] ECR 705, 11. punkts; Spriedums lietā T-205/01 Ronsse/Komisija (Recueil FP, I-A-211. un II-1065. lpp., 45. punkts).

(12) 1989. gada 29. aprīļa spriedums lietā 310/87 Stempels/Komisija (Recueil, 43. lpp.); skatīt arī spriedumu lietā T-156/96 Jensen/Komisija (Recueil FP, I-A-411. un II-1173. lpp., 63. punkts); kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Ronsse /Komisija, 45. punkts.

(13) Spriedums lietā T-109/92 White/Komisija (Recueil FP, I-A-41. un II-143. lpp., 38. un 39. punkts).

(14) Sal. ar lietu T-122/95 Chabert pret Komisiju, 1996, ECR-SC I-A-19 un II-63, 35.-36. punkts; Spriedums lietā T-14/03 Di Marzio/Komisija (Recueil FP, I-A-43. un II-167. lpp., 90. punkts).

(15) Iepriekš minētais spriedums lietā Chabert /Komisija, 40. punkts.

(16) Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Chabert /Komisija, 34. punkts.

(17) Jo īpaši Parlaments atsaucās uz spriedumu lietā C-122/95 Chabert/Komisija (Recueil FP, I-A-19. un II-63. lpp.), kā arī uz spriedumu lietā 252/78 Broe/Komisija (Recueil, 2393. lpp.).

(18) Eiropas Parlamenta ar 2001. gada 6. septembra rezolūciju apstiprinātā Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 18. un 20. pants. Kodekss ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(19) 1973. gada 14. jūlija spriedums lietā 71/72 Kuhl/Padome (Recueil, 705. lpp., 4.–7. punkts).