Strasbūrā, 2005. gada 14. novembrī

Cienītā P. kundze!

2004. gada 4. augustā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK). Sūdzība attiecās uz to, ka EESK, iespējams, nav ievērojusi Pirmās instances tiesas lēmumu lietā T-183/96 par Jūsu juridisko izdevumu atlīdzināšanu.

Jūs esat iesniedzis iepriekšēju sūdzību ombudam 2002. gada 17. maijā , par to pašu jautājumu. Sūdzība tika reģistrēta ar atsauces numuru 927/2002/(BF)JMA. Tā tika uzskatīta par nepieņemamu 2002. gada 25. jūnijā, jo no pieejamās informācijas izriet, ka Jūs neesat izsmēlis visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši procedūras, kas minētas Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā, kā noteikts Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 8. punktā.

2004. gada 28. septembrī es informēju EESK priekšsēdētāju par šo sūdzību un lūdzu viņu iesniegt atzinumu. 2004. gada 17. decembrī es saņēmu EESK atzinumu. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 14. janvārī, aicinot izteikt savus apsvērumus. Es no jums neesmu saņēmis nekādus apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem. Es atvainojos par laiku, kas bija vajadzīgs, lai izskatītu šo lietu.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas fakti kopumā ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 17. maijā iesniedza ombudam sūdzību pret EESK, kas reģistrēta ar lietas numuru 927/2002/(BF)JMA. Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā apgalvoja, ka EESK nav izpildījusi Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. februāra spriedumu lietā T-183/96, kurā Tiesa piesprieda EESK cita starpā atlīdzināt sūdzības iesniedzēja juridiskos izdevumus.

Sūdzības iesniedzēja paskaidroja, ka 1996. gada 14. novembrī viņa Pirmās instances tiesā cēla prasību pret EESK, kurā viņa apstrīdēja sava darba devēja lēmumu uzsākt pret viņu disciplinārlietu, kā rezultātā viņa tika pazemināta no C3 pakāpes 5. līmeņa uz 2. līmeni. Šo lēmumu EESK pieņēma 1996. gada 18. janvārī, pamatojoties uz to, ka sūdzības iesniedzējas apsvērumi novērtējuma ziņojumā par laika posmu no 1992. gada 1. septembra līdz 1994. gada 31. augustam bija pretrunā viņas amata cieņai un lojalitātei pret iestādi un nepildīja Civildienesta noteikumu 12. un 21. pantā paredzētos pienākumus. Tomēr Pirmās instances tiesa 1998. gada 17. februārī secināja, ka EESK lēmums nav samērīgs, un to atcēla. Tiesa arī piesprieda EESK atlīdzināt sūdzības iesniedzējai juridisko pakalpojumu izmaksas.

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka, neraugoties uz Tiesas skaidro nolēmumu par viņas juridiskajiem izdevumiem, EESK vēl nav viņai tos atmaksājusi. Tā kā no pieejamās informācijas izrietēja, ka sūdzības iesniedzējs nav izmantojis visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, sūdzība 2002. gada 25. jūnijā tika atzīta par nepieņemamu saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 8. punktu. Šajā 2002. gada 25. jūnija vēstulē, kā arī turpmākajā 2002. gada 30. augusta atbildē ombuds ieteica sūdzības iesniedzējam izmantot visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus, jo īpaši pārsūdzības procedūru, kas noteikta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā. Ombude piebilda, ka pēc tam, kad viņa būs to izdarījusi, viņa varētu apsvērt iespēju iesniegt viņam jaunu sūdzību, ja viņa uzskatīs, ka iestādes atbilde ir neapmierinoša.

2004. gada 4. aprīlī sūdzības iesniedzējs vēlreiz rakstīja ombudam. Šajā vēstulē viņa norādīja, ka vairākkārt, pēdējo reizi 2004. gada 12. jūlijā, ir vērsusies EESK ar lūgumu atlīdzināt viņas juridiskos izdevumus 69 190 BEF apmērā. Neraugoties uz viņas pieprasījumiem, atmaksa vēl nav veikta. Sūdzības iesniedzēja savai sūdzībai pievienoja visas sarakstes ar EESK kopijas.

Ņemot vērā jaunos pierādījumus, ombuds nolēma reģistrēt sūdzības iesniedzēja vēstuli kā jaunu sūdzību (atsauce 2778/2004/JMA) un sākt izmeklēšanu. Apgalvojumi, par kuriem ombuds lūdza EESK sniegt atzinumu, bija šādi:

Kopumā sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, neraugoties uz viņas daudzajiem lūgumiem attiecīgajiem EESK dienestiem, viņas juridiskās izmaksas lietā T-183/96 Pirmās instances tiesā vēl nav atlīdzinātas, tādējādi pārkāpjot Tiesas nolēmumu. Tādēļ viņa prasa, lai viņai tiktu atlīdzināti honorāri par juridiskiem pakalpojumiem 69 190 BEF apmērā.

Pieprasījums

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums

Savā atzinumā EESK vispirms sīki izklāstīja faktiskās situācijas hronoloģiju. Iestāde savam atzinumam pievienoja visu saraksti starp sūdzības iesniedzēju un tās dienestiem.

EESK atzīmēja, ka 1998. gada 17. februārī Pirmās instances tiesa pieņēma spriedumu lietā T-183/96, ko ierosināja P. kundze pret EESK, kurā tā piesprieda iestādei samaksāt sūdzības iesniedzēja juridiskos izdevumus.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 16. maijā rakstīja EESK, lai pieprasītu nolēmuma izpildi. Sūdzības iesniedzēja savā vēstulē lūdza atlīdzināt advokāta honorārus, lai gan viņa nesniedza nekādus apstiprinošus pierādījumus saistībā ar šiem honorāriem. EESK dienesti nesekmīgi mēģināja sazināties ar sūdzības iesniedzēju, lai lūgtu viņu iesniegt pierādījumus par viņas juridisko izdevumu apmēru un veidu.

2003. gada 29. jūlijā sūdzības iesniedzējs oficiāli iesniedza apelāciju EESK saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Apelācijas sūdzībā viņa lūdza samaksāt advokāta honorāru 10 000 BEF apmērā. Viņa savai apelācijas sūdzībai pievienoja izziņu, kurā viņas advokāts paziņoja, ka 1991. un/vai 1996. gadā sūdzības iesniedzējs viņam ir samaksājis 10 000 BEF. Savā 2003. gada 9. decembra atbildē EESK secināja, ka maksājumu nevar piešķirt, jo sūdzības iesniedzēja vēstulei pievienotais dokuments ir tikai apliecības oriģināla kopija, un turklāt tā nepierādīja, ka pieprasītās nodevas bija saistītas ar juridisko darbu lietā T-183/96.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 16. aprīļa vēstulē aicināja EESK ievērot Tiesas spriedumu un samaksāt advokāta honorāru 10 000 BEF apmērā. Vēstulei viņa pievienoja sertifikāta oriģinālu par šo summu. Atbildē, kas datēta ar 2004. gada 5. jūliju, EESK dienesti noraidīja sūdzības iesniedzējas lūgumu, pamatojoties uz to, ka viņas iesniegtie pierādījumi nebija ne pienācīgs kvīts, ne viņas advokāta rēķins un ka tie turklāt neattiecās uz konkrēto darbu, par kuru rēķins tika izdots. Savā vēstulē iestāde aprakstīja apstiprinošo pierādījumu veidu, kas sūdzības iesniedzējai būtu jānosūta, lai viņas maksājuma pieprasījums tiktu apmierināts.

2004. gada 12. jūlijā sūdzības iesniedzēja nosūtīja divus atsevišķus apliecinājumus, sākot no 1997. gada un 2000. gada, kuros viņas advokāts paziņoja, ka viņa veiktais darbs sūdzības iesniedzējas labā bija darbs lietā T-183/96. Vēstulē sūdzības iesniedzējs iekļāva arī jaunu pieprasījumu par papildu juridiskajām maksām 59 190 BEF apmērā. Savā 2004. gada 15. oktobra atbildē EESK piekrita atmaksāt sākotnējo pieprasījumu par 10 000 BEF, bet atteicās maksāt papildu 59 190 BEF, jo uzskatīja, ka otrais pieprasījums nav pamatots ne ar kādiem pierādījumiem.

Pēc lietas faktu izklāsta EESK izteica vairākus komentārus par ombuda izmeklēšanu un lietas būtību.

Attiecībā uz ombuda lēmumu sākt izmeklēšanu šajā lietā EESK apgalvoja, ka sūdzības iesniedzējs nav izsmēlis iespējas iesniegt iekšējas administratīvas sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā minēto pārsūdzību, pirms sūdzības iesniegšanas ombudam, tādējādi pārkāpjot ombuda statūtu 2. panta 8. punktu. EESK apgalvoja, ka attiecībā uz maksājuma pieprasījumu 10 000 BEF apmērā sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi sūdzību ombudam vienu mēnesi pirms Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētā termiņa, kurā iestādei jāsniedz atbilde uz viņas sūdzību, beigām. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumu atmaksāt papildu 59 190 BEF EESK norādīja, ka tās dienestiem nekad nav iesniegta iekšēja pārsūdzība saistībā ar šo otro pieprasījumu. Tāpēc EESK secināja, ka ombudam bija jāatzīst lieta par nepieņemamu, pamatojoties uz viņa statūtu 2. panta 8. punktu.

Saistībā ar sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem EESK atsaucās uz paskaidrojumiem, kas iekļauti tās 2004. gada 15. oktobra lēmumā, ar kuru tā piekrita samaksāt sūdzības iesniedzējas juridiskās izmaksas 10 000 BEF apmērā, bet atteicās to darīt saistībā ar viņas otro pieprasījumu 59 190 BEF apmērā. Iestāde apgalvoja, ka pirmajā gadījumā tās dienesti bija sākuši maksāt sūdzības iesniedzējas nodevas pēc tam, kad viņa 2004. gada 12. jūlijā bija iesniegusi nepieciešamos pierādījumus. Attiecībā uz EESK atteikumu izpildīt sūdzības iesniedzēja jauno pieprasījumu par 59 190 BEF iestāde apgalvoja, ka vēl nav iesniegti pierādījumi, kas pamatotu šo maksu būtību. Tāpēc iestāde secināja, ka tās dienesti šajā situācijā ir rīkojušies pareizi un ka jebkāda maksājuma aizkavēšanās ir radusies tādēļ, ka sūdzības iesniedzēja nav iesniegusi pienācīgus pierādījumus par viņas advokāta honorāra būtību.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Ombuds nav saņēmis nekādus apsvērumus no sūdzības iesniedzēja.

Lēmums

Ievadpiezīme

1.1 Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) savā atzinumā uzskata, ka sūdzība neatbilst Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 8. punktā noteiktajām prasībām un tādēļ Ombudam to nevajadzētu atzīt par pieņemamu. Tā apgalvo, ka pirms sūdzības iesniegšanas ombudam sūdzības iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas iesniegt iekšējas administratīvas sūdzības, it īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzēto pārsūdzības procedūru.

1.2 Ombuds atgādina, ka saskaņā ar viņa statūtu 2. panta 8. punktu:

„Ombudam nevar iesniegt sūdzības, kas attiecas uz darba attiecībām starp Kopienas iestādēm un struktūrām un to ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, ja vien attiecīgā persona nav izsmēlusi visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras, un nav beidzies termiņš, kurā iestādei, kurai iesniegts šāds pieprasījums, jāsniedz atbildes.”

1.3 Jāņem vērā, ka 2002. gada 17. maijā sūdzības iesniedzējs vispirms iesniedza sūdzību ombudam par to pašu jautājumu (atsauce: 927/2002/(BF)JMA), kas 2002. gada 25. jūnijā tika atzīta par nepieņemamu saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 2. panta 8. punktu. Izrādījās, ka sūdzības iesniedzējs nav izmantojis visas iespējas iesniegt iekšējus administratīvus pieprasījumus un sūdzības, jo īpaši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. un 2. punktā minētās procedūras. Savā 2002. gada 25. jūnija vēstulē, kā arī turpmākajā 2002. gada 30. augusta atbildē ombuds skaidri norādīja sūdzības iesniedzējam, ka viņam ir jāizsmeļ pārsūdzības procedūra, kas noteikta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā, pirms tiek apsvērta jaunas sūdzības iesniegšana kopā ar viņu.

1.4 No EESK iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka 2003. gada 29. jūlijā sūdzības iesniedzēja faktiski iesniedza apelāciju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, lūdzot EESK atlīdzināt viņai juridiskos izdevumus lietā T-183/96 (1), un ka EESK atbildēja 2003. gada 9. decembrī.

1.5 Ombuds norāda, ka pēc tam notika arī sarakste starp sūdzības iesniedzēju un EESK. Tomēr, tā kā 90. panta 2. punkta apelācija Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un tai sekojošā sūdzība ombudam attiecās uz to pašu jautājumu, ombuds uzskata, ka sūdzība atbilst viņa statūtu 2. panta 8. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Attiecīgi ombuds uzskata, ka ir lietderīgi izskatīt sūdzības iesniedzēja apgalvojumus un tādējādi izvērtēt lietu pēc būtības.

2 Apgalvotā EESK nespēja atlīdzināt sūdzības iesniedzēja juridiskās izmaksas

2.1 Sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, neraugoties uz viņas daudzajiem lūgumiem attiecīgajiem EESK dienestiem, viņas juridiskās izmaksas lietā T-183/96 Pirmās instances tiesā vēl nav atlīdzinātas, pārkāpjot Tiesas nolēmumu. Tādēļ viņa prasa, lai viņai tiktu atlīdzināti honorāri par juridiskiem pakalpojumiem 69 190 BEF apmērā.

Sūdzības iesniedzēja paskaidro, ka 1996. gada 14. novembrī viņa Pirmās instances tiesā cēla prasību pret EESK, kurā viņa apstrīdēja EESK lēmumu viņu pazemināt no C3 pakāpes 5. līmeņa uz 2. līmeni. Tiesa 1998. gada 17. februāra spriedumā secināja, ka EESK lēmums nav samērīgs, un tāpēc to atcēla. Šā konstatējuma rezultātā Tiesa piesprieda iestādei atlīdzināt sūdzības iesniedzēja juridiskās izmaksas.

2.2 EESK norāda, ka 2004. gada 16. jūlijā , dienesti atlīdzināja sūdzības iesniedzējai honorārus par juridiskiem pakalpojumiem 10 000 BEF apmērā, tiklīdz viņa bija iesniegusi nepieciešamos pierādījumus par attiecīgā juridiskā darba raksturu. EESK tomēr norāda, ka tās dienesti ir atteikušies izpildīt sūdzības iesniedzējas otro pieprasījumu piešķirt papildu 59 190 BEF, jo viņa nebija iesniegusi pienācīgus pierādījumus, kas pamatotu šo maksu būtību.

EESK paskaidro, ka sūdzības iesniedzējs vispirms 2002. gada 16. maijā sazinājās ar saviem dienestiem, lai pieprasītu nolēmuma izpildi. Tomēr viņas vēstulē nebija nekādu apstiprinošu pierādījumu. 2003. gada 29. jūlijā viņa atkārtoja savu lūgumu un noteica savu honorāru par juridiskiem pakalpojumiem vērtību 10 000 BEF apmērā. Šī summa tika samaksāta tikai 2004. gada 16. jūlijā, kad EESK tika iesniegti atbilstoši pierādījumi. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 12. jūlijā nosūtīja jaunu pieprasījumu par papildu maksu par juridiskiem pakalpojumiem 59 190 BEF apmērā. EESK apgalvo, ka papildu summa nav atmaksāta, jo sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas varētu pamatot šo maksu būtību.

2.3 Ombuds ir rūpīgi izskatījis visu pieejamo informāciju. Šķiet, ka sūdzības iesniedzēja ar vēstuli, ko EESK saņēma 2002. gada 16. maijā, pirmo reizi lūdza EESK atlīdzināt viņas advokāta honorāru. Tomēr savā vēstulē, kurā tika vērsta uzmanība uz Tiesas nolēmuma sadaļu par to, ka EESK atlīdzina viņas honorārus par juridiskiem pakalpojumiem, sūdzības iesniedzēja nenorādīja precīzu šo honorāru summu. Pēc tam sūdzības iesniedzēja iesniedza divus atsevišķus pieprasījumus attiecībā uz viņas juridiskajām izmaksām.

2.4 Sūdzības iesniedzēja vēstulēs EESK, kas datētas ar 2003. gada 29. jūliju un 2004. gada 16. aprīli, norādīja, ka maksa par juridiskiem pakalpojumiem ir 10 000 BEF.

Ombuds norāda, ka pēc vairākkārtējas rakstiskas informācijas apmaiņas starp sūdzības iesniedzēju un EESK par pierādījumiem, kas pamato šīs juridiskās izmaksas, iestāde 2004. gada 16. jūlijā samaksāja sūdzības iesniedzējam summu 10 000 BEF apmērā. Tāpēc šķiet, ka pirmo sūdzības iesniedzēja pieprasījumu ir apmaksājusi iestāde.

2.5 Tomēr 2004. gada 12. jūlija vēstulē sūdzības iesniedzēja vērsās EESK ar jaunu lūgumu atmaksāt advokāta honorārus, kas nav samaksāti avansā viņas advokātam, 59 190 BEF apmērā.

Vēstulē bija iekļauti divi apliecinājumi, ko jaunā lūguma pamatojumam bija izsniegusi viņas advokāte. Pirmajā apliecinošajā dokumentā, kas datēts ar 2000. gada 16. augustu, viņas advokāts atsaucas uz neprecizētu/neidentificētu procedūru EESK, kurā galvenās juridiskās izmaksas bija 46 992 BEF un papildu izmaksas bija 12 198 BEF. Otrā apliecība, kas datēta ar 1997. gada 4. martu, sniedz detalizētu izdevumu (16 742 BEF) un juridisko izdevumu (40 250 BEF) sadalījumu tiesvedībā starp sūdzības iesniedzēju un EESK. Tomēr nebija sīkākas informācijas, kas ļautu precīzi noteikt šīs lietas būtību.

2.6 Ombuds norāda, ka nevienā no dokumentiem, ko sūdzības iesniedzēja iesniedza, lai pamatotu savu otro pieprasījumu attiecībā uz 59 190 BEF, nav norādīts ne juridiskā darba priekšmets, ne arī sīki aprakstīts, kā šis darbs tika kvantificēts.

Ombuds uzskata, ka, pamatojoties uz pareizas finanšu pārvaldības principu, šķiet pamatoti, ka administrācija pirms parāda atmaksas pieprasa potenciālajam saņēmējam sniegt apstiprinošus pierādījumus par izdevumu summu un veidu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka EESK pieņemtā nostāja attiecībā uz sūdzības iesniedzēja otro pieprasījumu šķiet pamatota.

Tādēļ ombuds ir secinājis, ka, šķiet, nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka nav pieļautas administratīvas kļūmes. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī EESK priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Lieta T-183/96 E pret Ekonomikas un sociālo lietu komiteju [1998] ECR-SC IA-67; II-159. nodaļa.