Strasbūrā, 2006. gada 6. martā

Godātais X kungs!

2004. gada 15. jūlijā Jūs man iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par to, ka tā nav sniegusi pamatotu atbildi uz Jūsu sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

2004. gada 20. septembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. 2004. gada 19. oktobrī Jūs man nosūtījāt vēl vienu vēstuli saistībā ar Jūsu sūdzību. Šajā vēstulē Jūs lūdzāt mani pārformulēt Jūsu sūdzības pirmo apgalvojumu, kas izklāstīts manā 2004. gada 20. septembra vēstulē. Komisija 2004. gada 26. oktobrī nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību.

2004. gada 9. novembrī es uzrakstīju vēl vienu vēstuli Komisijas priekšsēdētājam, kurā es viņu informēju par Jūsu sūdzības pirmā apgalvojuma pārformulēšanu, aicinot viņu līdz 2004. gada 31. decembrim iesniegt atzinumu par to. Komisija 2005. gada 6. janvārī nosūtīja savu turpmāko atzinumu.

2005. gada 12. janvārī es Jums nosūtīju divus Komisijas atzinumus, aicinot izteikt apsvērumus līdz 2005. gada 28. februārim. Līdz minētajam datumam no Jums netika saņemti nekādi apsvērumi.

2005. gada 22. jūlijā es adresēju Komisijai ieteikuma projektu. Jūs par to tikaiet attiecīgi informēts tajā pašā dienā nosūtītā vēstulē.

2005. gada 16. septembrī Jūs man nosūtījāt vēl vienu vēstuli, kurā Jūs norādījāt, ka 2004. gada 6. februāra e-pasta vēstulē (kurai Jūs pievienojāt) par Jūsu lietu atbildīgais Komisijas ierēdnis ir apstiprinājis, ka uzrakstīs atbildes projektu uz Jūsu sūdzību. Jūs lūdzāt mani ņemt vērā šo elementu ieteikuma projekta "galīgajā versijā".

Savā 2005. gada 10. oktobra atbildē es Jūs informēju, ka, neraugoties uz ieteikuma projekta nosaukumu, tas ir galīgais teksts, kurā ombuds pauž savu viedokli par to, vai attiecīgā iestāde ir pieļāvusi administratīvu kļūmi. Turklāt es Jūs informēju, ka gadījumā, ja Jūs vēlaties saglabāt savu apgalvojumu, ka Komisija nav atbildējusi uz Jūsu sūdzību, neraugoties uz tās apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt, Jums būs jāiesniedz jauna sūdzība ombudam. Visbeidzot, es Jūs informēju, ka Jūsu papildu vēstules kopija tiks nosūtīta Komisijai informācijai, ko tajā pašā dienā izdarīja mani dienesti.

2005. gada 15. novembrī Jūs man nosūtījāt vēl vienu vēstuli, kurā Jūs mani informējāt, ka nevēlaties iesniegt jaunu sūdzību ombudam par šo lietas aspektu un ka Jūs uzskatāt, ka Jūsu pieejas galvenais mērķis ir sasniegts, proti, ka iestāde ir uzzinājusi par administratīvu kļūmi.

Komisija 2005. gada 21. novembrī man nosūtīja sīki izstrādātu atzinumu par manu ieteikuma projektu. Es to nosūtīju Jums 2005. gada 5. decembrī, aicinot iesniegt apsvērumus līdz 2005. gada 31. decembrim. 2005. gada 14. decembrī Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs ir Komisijas ierēdnis. 2002. gada jūnijā viņš devās komandējumā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka finanšu pārskats par viņa komandējumu neatbilda Norādījumiem par komandējumiem un ar komandējumu saistīto izdevumu atmaksas summa neatbilda izdevumiem, kas viņam bija radušies.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. martā iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka viņa sūdzība nekad netika pārsūtīta atbildīgajiem dienestiem. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 19. augustā atkārtoti iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. 2003. gada 28. augustā viņa sūdzību reģistrēja Eiropas Komisijas Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts ("Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāts").

Laikā no 2003. gada decembra līdz 2004. gada februārim par viņa lietu atbildīgā persona vairākkārt sazinājās ar sūdzības iesniedzēju, lai to papildinātu. Šo diskusiju laikā sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka saņems pamatotu atbildi uz viņa sūdzību.

2004. gada maijā sūdzības iesniedzējs sazinājās ar personu, kas atbild par viņa lietu. Viņš atkal tika informēts, ka saņems pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada jūnijā uzrakstīja e-pastu Komisijas atbildīgajam dienestam un lūdza sniegt informāciju par sūdzības izskatīšanas gaitu. Viņš sazinājās arī ar Personāla un administrācijas ģenerāldirektorāta attiecīgās nodaļas vadītāju. Viņš tika informēts, ka "[h]ighest iestādes ir nolēmušas, ka netiks sniegta pamatota atbilde".

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. jūlijā iesniedza sūdzību ombudam. Viņš apgalvoja, ka Komisija neesot viņam sniegusi pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Viņš arī apgalvoja, ka Komisijas rīcība ir liegusi viņam tiesības iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā.

Sūdzības iesniedzējs lūdza viņam sniegt pamatotu atbildi uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Kopumā Komisijas viedoklis par sūdzību bija šāds:

Lai piedalītos pārstāvniecību vadītāju sanāksmē komandējuma vietā, sūdzības iesniedzējs izvēlējās iegādāties lidmašīnas biļeti ar APEX cenu 396,21 EUR apmērā, kas bija zemāka par standarta samazināto cenu. Tomēr šai biļetei bija nepieciešams pavadīt nedēļas nogali komandējuma vietā. Sūdzības iesniedzējs bija ievērojis spēkā esošo procedūru, lai noteiktu savu komandējuma rīkojumu.

2003. gada 14. martā pēc finanšu pārskata par viņa komandējumu saņemšanas 2003. gada 18. janvārī sūdzības iesniedzējs ar sava tiešā priekšnieka starpniecību iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Šajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs apstrīdēja Komisijas lēmumu neatmaksāt viņam dienas naudu par piektdienu, 2002. gada 14. jūniju, sestdienu, 15. jūniju un svētdienu, 16. jūniju, saskaņā ar Komandējumu rokasgrāmatas VIII.1. panta noteikumiem. Sūdzības iesniedzējs arī pieprasīja, lai viņa sūdzība tiktu nosūtīta iecēlējinstitūcijai.

Četrus mēnešus vēlāk, pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija konstatējis, ka viņa sūdzību nekad nav saņēmusi Komisijas Pārsūdzību nodaļa, kas ir atbildīga par sūdzību izskatīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, viņš lūdza Komisijas mediatoru vērsties pie Pārsūdzību nodaļas vadītāja.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 19. augustā tieši iesniedza otru sūdzību attiecīgajai nodaļai par tiem pašiem faktiem, kas minēti pirmajā sūdzībā. Šī otrā sūdzība tika reģistrēta 2003. gada 28. augustā ar atsauces numuru R/517/03. 2003. gada 1. oktobrī sūdzības iesniedzējam tika nosūtīts saņemšanas apstiprinājums.

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju laikā no 2003. gada decembra līdz 2004. gada februārim starp viņu un ierēdni, kas atbildīgs par viņa lietu, notika bieži telefona zvani, kuru laikā sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka saņems pamatotu atbildi uz viņa sūdzību.

2004. gada jūnijā, proti, četrus mēnešus pēc pēdējā paziņojuma, kas sūdzības iesniedzējam bija ar Komisiju, viņš sazinājās ar attiecīgo dienestu pa e-pastu un pēc tam pa tālruni, lai iegūtu informāciju par viņa sūdzības izskatīšanas gaitu. Sūdzības iesniedzējs tika informēts, ka saskaņā ar 2003. gada 1. oktobra saņemšanas apstiprinājumu iecēlējinstitūcijas atbildes nesniegšanu četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas uzskata par netiešu lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

Diemžēl sūdzības iesniedzēja pirmā sūdzība, kas tika nosūtīta viņa tiešajam priekšniekam, nekad netika pārsūtīta Pārsūdzību nodaļai, kas bija atbildīga par sūdzību izskatīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Pēc tam, kad šī nodaļa tika informēta par šo faktu, tā nolēma izskatīt sūdzības iesniedzēja otro sūdzību tā interesēs un lai nodrošinātu taisnīgu sūdzību izskatīšanu četrus mēnešus pēc likumā noteiktā termiņa beigām. Tādēļ tika veikti atbilstoši pasākumi, lai izlabotu kļūdu, kas radusies sūdzības iesniedzēja pirmās sūdzības neatbilstīgas nodošanas dēļ starp attiecīgajiem Komisijas dienestiem.

Pēc tam sūdzības iesniedzējam tika nosūtīts apstiprinājums par saņemšanu, informējot viņu, ka i) iecēlējinstitūcijai ir četru mēnešu termiņš, sākot no sūdzības iesniegšanas dienas, lai paziņotu viņam savu pamatoto lēmumu; ii) ja minētā termiņa beigās atbilde uz sūdzību nav saņemta, tas uzskatāms par netiešu lēmumu par sūdzības noraidīšanu; iii) ierēdnis var iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā par netiešu vai tiešu lēmumu saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti Civildienesta noteikumu 91. pantā (tas ir, trīs mēnešu laikā no lēmuma paziņošanas dienas vai netiešā lēmuma dienas). Šādos apstākļos sūdzības iesniedzējs, kuram bija jāzina šie noteikumi, nevarēja nezināt, ka tas, ka Komisija līdz 2003. gada 28. decembrim nebija pieņēmusi pamatotu lēmumu, tika uzskatīts par netiešu lēmumu noraidīt viņa sūdzību un atvēra likumā noteikto termiņu apelācijas iesniegšanai Pirmās instances tiesā. Tādēļ sūdzības iesniedzēja otrā sūdzība tika izskatīta saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem. Sūdzības iesniedzējam netika liegtas tiesības iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā.

Neapšaubot sūdzības iesniedzēja patiesumu, jānorāda, ka sūdzības iesniedzējs neiesniedza nekādus pierādījumus tam, ka par viņa lietu atbildīgais ierēdnis būtu viņu skaidri informējis, ka par viņa sūdzību tiks pieņemts pamatots lēmums. Komisijas rīcībā esošajos attiecīgajos lietas materiālos nebija pierādījumu par šādu apņemšanos.

Jāatgādina, ka, lai gan Civildienesta noteikumos tai nebija noteikts pienākums to darīt, Komisija centās pieņemt pamatotu lēmumu visās tai iesniegtajās apelācijas sūdzībās. Tomēr, ņemot vērā tās ierobežotos resursus un lielo pārsūdzību skaitu, izņēmuma kārtā šo praksi nevarēja ievērot, par ko Komisija atvainojās.

Ombuda
informācijas pieprasījumsKomisijai

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 19. oktobrī nosūtīja vēl vienu vēstuli saistībā ar savu sūdzību. Šajā vēstulē viņš lūdza ombudu pārformulēt pirmo apgalvojumu par viņa sūdzību. Tāpēc izrādījās, ka ir vajadzīga turpmāka izmeklēšana. Tādēļ 2004. gada 9. novembrī ombuds nosūtīja vēl vienu vēstuli Komisijas priekšsēdētājam, kurā viņš pārformulēja sūdzības iesniedzēja sūdzības pirmo apgalvojumu šādi:

"Komisija nav sniegusi sūdzības iesniedzējam pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neraugoties uz tās apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt ".

Komisijas atbilde

Savā replikas rakstā Komisija apkopoja šādus apgalvojumus:

Kā norādīts pirmajā atzinumā, kas datēts ar 2004. gada 26. oktobri, var tikai konstatēt, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus tam, ka par viņa lietu atbildīgais ierēdnis būtu viņu skaidri informējis, ka par viņa sūdzību tiks pieņemts pamatots lēmums. Ne Komisijas rīcībā esošajos attiecīgajos lietas materiālos, ne ombudam iesniegtās sūdzības lietas materiālos nebija pierādījumu par to.

Komisija vēlējās vēlreiz paust gatavību pieņemt pamatotu lēmumu visās tai iesniegtajās apelācijās un atvainojās gan ombudam, gan sūdzības iesniedzējam par to, ka šo praksi izņēmuma kārtā nevarēja ievērot tās pirmajā atzinumā izklāstīto iemeslu dēļ.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Līdz šim noteiktajam datumam no sūdzības iesniedzēja netika saņemti nekādi apsvērumi.

Ombudes ieteikuma projekts

Ieteikuma projekts

Ombuds 2005. gada 22. jūlijā nosūtīja Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Komisijai jāsniedz pamatota atbilde uz sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar 2003. gada 19. augusta Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

Šā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

Par to, ka Komisija, iespējams, nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir Komisijas ierēdnis. 2002. gada jūnijā viņš devās komandējumā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka finanšu pārskats, kas atbilst viņa komandējuma rīkojumam, neatbilda Norādījumiem par komandējumiem, un ar šo komandējumu saistīto izdevumu atmaksas summa neatbilda tam, ko viņš bija iztērējis. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. martā iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Viņa sūdzība nekad netika pārsūtīta atbildīgajiem dienestiem. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 19. augustā atkārtoti iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Komisija viņa sūdzību reģistrēja 2003. gada 28. augustā.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav viņam sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 19. oktobrī nosūtīja vēl vienu vēstuli saistībā ar savu sūdzību. Šajā vēstulē viņš lūdza ombudu savam pirmajam apgalvojumam pievienot šādu punktu (pasvītrots): "Komisija nav sniegusi sūdzības iesniedzējam pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neraugoties uz tās apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt ".

1.2 Savā atzinumā Komisija pauda nožēlu par to, ka sūdzības iesniedzēja pirmā sūdzība, kas tika nosūtīta viņa tiešajam priekšniekam, nekad netika pārsūtīta Pārsūdzību nodaļai, kas ir atbildīga par sūdzību izskatīšanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Pēc tam, kad šī nodaļa tika informēta par šo faktu, tā nolēma izskatīt sūdzības iesniedzēja otro sūdzību tā interesēs un lai nodrošinātu taisnīgu sūdzību izskatīšanu četrus mēnešus pēc likumā noteiktā termiņa beigām. Tādēļ tika veikti atbilstoši pasākumi, lai izlabotu kļūdu, kas radusies sūdzības iesniedzēja pirmās sūdzības neatbilstīgas nodošanas dēļ starp attiecīgajiem Komisijas dienestiem. Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējam ir nosūtīts saņemšanas apstiprinājums, informējot viņu i) par to, ka iecēlējinstitūcijai ir četru mēnešu termiņš no apelācijas sūdzības iesniegšanas dienas, lai paziņotu savu pamatoto lēmumu; ii) ja minētā termiņa beigās atbilde uz sūdzību nav saņemta, uzskatāms, ka tas ir netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu; un iii) ka viņš var iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā par netiešu vai tiešu lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. Šajos apstākļos sūdzības iesniedzējs nevarēja nezināt, ka tas, ka Komisija līdz 2003. gada 28. decembrim nebija pieņēmusi pamatotu lēmumu, tika uzskatīts par netiešu lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņa apelācijas sūdzība un tika noteikts likumā noteiktais termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai Pirmās instances tiesā.

1.3 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 19. oktobrī nosūtīja ombudam vēl vienu vēstuli saistībā ar viņa sūdzību. Šajā vēstulē viņš norādīja, ka viņa sūdzības pirmais apgalvojums ir jāformulē šādi:

"Komisija nav sniegusi sūdzības iesniedzējam pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neraugoties uz tās apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt ".

1.4 Tādēļ 2004. gada 9. novembrī ombuds rakstīja Komisijai, lai lūgtu tai komentēt sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, kā to pārformulējis sūdzības iesniedzējs.

1.5 Turpmākajā atzinumā Komisija norādīja, ka, kā norādīts pirmajā 2004. gada 26. oktobra atzinumā, var tikai konstatēt, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas apliecinātu, ka par viņa lietu atbildīgais ierēdnis viņu ir skaidri informējis, ka par viņa sūdzību tiks pieņemts pamatots lēmums. Ne Komisijas rīcībā esošajos attiecīgajos lietas materiālos, ne ombudam iesniegtās sūdzības lietas materiālos nebija pierādījumu par to.

1.6 Ombuds norāda, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu "(...) iestāde informē attiecīgo personu par savu pamatoto lēmumu četru mēnešu laikā no sūdzības iesniegšanas dienas. Ja šā termiņa beigās atbilde sūdzības iesniedzējam nav saņemta, uzskata, ka ir pieņemts netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu, par ko var iesniegt apelāciju saskaņā ar 91. pantu.”

1.7 Savos lēmumos par sūdzībām 1479/99/(OV)MM(1) un 729/2000/OV(2) ombuds uzskatīja, ka iecēlējinstitūcijas laba administratīvā prakse ir sniegt skaidru atbildi uz sūdzībām, ko Kopienas darbinieki iesnieguši saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Viņš arī norādīja, ka, ja iecēlējinstitūcija to nedara, attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās aizsargā noteikums, ka atbildes nesniegšana ir negatīvs lēmums. Ombuds uzskata, ka šā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli ierēdnim, ja iecēlējinstitūcija nesniedz skaidru atbildi, bet neļauj iecēlējinstitūcijai atkāpties no pienākuma ievērot labas pārvaldības principus.

1.8 Šajā gadījumā Komisijai bija jāatbild sūdzības iesniedzējam līdz 2003. gada 28. decembrim. Ombuds norāda, ka Komisija savā atzinumā ir norādījusi, ka, lai gan Civildienesta noteikumos tai nav noteikts pienākums to darīt, tā ir centusies pieņemt pamatotu lēmumu visās tai iesniegtajās apelācijas sūdzībās. Tomēr, ņemot vērā tās ierobežotos resursus un lielo pārsūdzību skaitu, var gadīties, ka ārkārtas apstākļos šī prakse netiek ievērota. Komisija atvainojās par šo situāciju. Ombuds uzskata, ka Komisijas ierobežotie resursi un, iespējams, lielais izskatāmo pārsūdzību skaits nav pietiekams iemesls, lai pamatotu to, ka Komisija nav pieņēmusi pamatotu lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību. Ombuds norāda, ka Komisija divos atzinumos atvainojās gan sūdzības iesniedzējam, gan ombudam par to, ka tā nav pieņēmusi pamatotu lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību. Tomēr ombuds arī norāda, ka šajos atzinumos Komisija nav apspriedusi iemeslus tās lēmumam noraidīt sūdzības iesniedzēja sūdzību. Tāpēc ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs joprojām nav informēts par šiem iemesliem. Ņemot vērā šo faktu, ombuds uzskata, ka Komisijas nespēja sniegt pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta 2003. gada 19. augustā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ir administratīva kļūme.

1.9 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisija "nesniedza sūdzības iesniedzējam pamatotu atbildi uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neraugoties uz viņa apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt ",ombuds norāda, ka Komisija ir paziņojusi, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pierādījumus, kas apliecinātu, ka par viņa lietu atbildīgais ierēdnis viņu ir skaidri informējis, ka par viņa sūdzību tiks pieņemts pamatots lēmums. Ombuds uzskata, ka no viņam iesniegtajiem dokumentiem nav acīmredzams, ka par sūdzības iesniedzēja lietu atbildīgais ierēdnis būtu viņu skaidri informējis, ka par viņa sūdzību tiks pieņemts pamatots lēmums. Tomēr, ņemot vērā viņa secinājumu iepriekš minētajā 1. punkta 8. apakšpunktā, ombuds uzskata, ka nav pamata turpināt izmeklēšanu par šo sūdzības iesniedzēja apgalvojuma aspektu.

Par apgalvojumu, ka Komisijas rīcība ir liegusi sūdzības iesniedzējam tiesības iesniegt apelācijas sūdzību Pirmās instances tiesā

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas rīcība viņam ir liegusi tiesības iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā.

2.2 Komisija norādīja, ka 2003. gada 1. oktobrī sūdzības iesniedzējam tika nosūtīts saņemšanas apstiprinājums, informējot viņu i) par to, ka iecēlējinstitūcijai ir četru mēnešu termiņš no apelācijas sūdzības iesniegšanas dienas, lai paziņotu savu pamatoto lēmumu; ii) ja minētā termiņa beigās atbilde uz sūdzību nav saņemta, uzskatāms, ka tas ir netiešs lēmums par sūdzības noraidīšanu; un iii) ierēdnis var iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā par netiešu vai tiešu lēmumu saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

2.3 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējam saņemšanas apstiprinājumā ir sniegta pietiekama informācija par viņa tiesībām iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā. Tādēļ viņš uzskata, ka sūdzības iesniedzējs būtu varējis iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā pēc 2003. gada 28. decembra, ja viņš to būtu vēlējies. Ombuds atzīmē, ka sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka laikā no 2003. gada decembra līdz 2004. gada februārim viņš ir vairākkārt sazinājies ar personu, kas Komisijā ir atbildīga par viņa lietu, un ka viņš šajos gadījumos ir ticis informēts, ka saņems pamatotu atbildi uz viņa apelāciju. Tomēr vienīgais būtiskais pierādījums, kas nodots ombuda rīcībā, ir sūdzības iesniedzēja 2004. gada 9. jūnija e-pasta vēstule, kurā sūdzības iesniedzējs atsaucās uz sarunu ar amatpersonu, kas atbildīga par viņa lietu, kura notika aptuveni trīs nedēļas iepriekš. Šīs sarunas laikā sūdzības iesniedzējs saskaņā ar 2004. gada 9. jūnija e-pasta vēstuli tika informēts, ka pamatots lēmums par viņa pārsūdzību ir gatavs parakstīšanai. Pat pieņemot, ka šo e-pastu varētu uzskatīt par pierādījumu tam, ka Komisija ir norādījusi, ka tā sniegs rakstisku atbildi uz sūdzības iesniedzēja apelāciju, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu, jānorāda, ka šī informācija sūdzības iesniedzējam tika sniegta 2004. gada maijā, t. i., pēc tam, kad bija beidzies trīs mēnešu termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai Pirmās instances tiesā. Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka Komisijas rīcība viņam liedza tiesības iesniegt apelāciju Pirmās instances tiesā. Tāpēc ombuds secina, ka attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija, šķiet, nav pieļāvusi administratīvu kļūmi.

Komisijas sīki izstrādātais atzinums

Sīki izstrādātajā atzinumā par ieteikuma projektu Komisija norādīja, ka tā pati ir atbildīga par savu ierobežoto resursu pārvaldību un ka ievērojamais pārsūdzību skaits un iespēja tās netieši noraidīt ir vērsta uz to, lai nodrošinātu rīcības brīvību, nosakot prioritātes attiecībā uz labu pārvaldību. Komisija vēlējās informēt ombudu, ka iepriekšējos divos gados ir bijuši pieci netieši lēmumi par sūdzību noraidīšanu no kopumā 1211 sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu (salīdzinājumā ar vienu netiešu lēmumu par sūdzības noraidīšanu 2003. gadā un četriem netiešiem lēmumiem par sūdzību noraidīšanu 2004. gadā). Tas skaidri parādīja, ka Komisija ļoti maz izmanto iespēju pieņemt netiešus lēmumus par sūdzību noraidīšanu.

Iespēja pieņemt netiešus lēmumus par sūdzību noraidīšanu ir paredzēta gan Civildienesta noteikumos, gan dažu dalībvalstu tiesību sistēmās. Tāpēc šo iespēju nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi. Tas a contrario izriet arī no Tiesas judikatūras attiecībā uz pienākumu pamatot lēmumus, jo šāds pienākums nav paredzēts Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ar savu sūdzību ir pārkāpis Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētos pārsūdzības termiņus. Tomēr, ņemot vērā likumā noteikto saistošo termiņu nepieciešamības principu, administrācijas lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, vairs nevar pārsūdzēt.

Tomēr Komisija piekrita ombuda bažām jautājumā par pamatotu lēmumu pieņemšanu un atsaucās uz Civildienesta noteikumu 25. pantu. Šajā lietā lēmumā jau pašā sākumā bija norādīti iemesli, uz kuriem tas balstījās, jo, kā norādīja sūdzības iesniedzējs, iemesls, kura dēļ Komisija bija nolēmusi viņam neatmaksāt trīs papildu dienas naudas, bija balstīts uz faktu, ka viņš bija izvēlējies rezervēt lidmašīnas biļeti ar APEX tarifu, kas lika viņam palikt līdz svētdienai, nevis standarta ķeksīti.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 14. decembra apsvērumos norādīja, ka, kā minēts viņa 2005. gada 15. novembra vēstulē, viņš neuzskatīja par lietderīgu turpināt viņa sūdzības izmeklēšanu. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisijas sīki izstrādātajā atzinumā nav izskatīts viņa apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija viņam nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neraugoties uz tās apņemšanos un acīmredzamo nodomu to darīt. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija tikai vispārīgi izskaidroja savu politiku attiecībā uz sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, neņemot vērā lietas īpašos aspektus.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir Komisijas ierēdnis. 2002. gada jūnijā viņš devās komandējumā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka finanšu pārskats, kas atbilst viņa komandējuma rīkojumam, neatbilda Norādījumiem par komandējumiem, un ar šo komandējumu saistīto izdevumu atmaksas summa neatbilda tam, ko viņš bija iztērējis. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 14. martā iesniedza sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Viņa sūdzība nekad netika pārsūtīta atbildīgajiem dienestiem. Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 19. augustā atkārtoti iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu. Komisija šo sūdzību reģistrēja 2003. gada 28. augustā. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 15. jūlijā iesniedza sūdzību Eiropas ombudam pret Eiropas Komisiju par to, ka 2003. gada 19. augustā nav sniegta pamatota atbilde uz viņa sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu. Sūdzības iesniedzējs lūdza viņam sniegt pamatotu atbildi uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

1.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka atbildes nesniegšana uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ir uzskatāma par netiešu lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Komisija arī precizēja, ka ir jāatgādina, ka, lai gan Civildienesta noteikumos tai nebija noteikts pienākums to darīt, Komisija centās pieņemt pamatotu lēmumu par visām tai iesniegtajām apelācijas sūdzībām. Tomēr, ņemot vērā tās ierobežotos resursus un milzīgo pārsūdzību skaitu, šajā gadījumā šo praksi izņēmuma kārtā nevarēja ievērot. Komisija par to atvainojās.

1.3 Pēc Komisijas atzinuma un sūdzības iesniedzēja apsvērumu izskatīšanas ombuds 2005. gada 22. jūlijā nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu, saskaņā ar kuru Komisijai jāsniedz pamatota atbilde uz sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

1.4 Komisija sīki izstrādātajā atzinumā informēja ombudu, ka tā ir atbildīga par savu ierobežoto resursu pārvaldību. Tā piebilda, ka iespējas netieši noraidīt apelācijas sūdzības mērķis ir nodrošināt rīcības brīvību, lai noteiktu prioritātes labas pārvaldības jomā. Iespēja pieņemt netiešus lēmumus par apelāciju noraidīšanu ir paredzēta gan Civildienesta noteikumos, gan dažu dalībvalstu tiesību sistēmās. Tāpēc šo iespēju nevar uzskatīt par administratīvu kļūmi. Pēdējo divu gadu laikā ir bijuši pieci netieši lēmumi par sūdzību noraidīšanu no kopumā 1211 sūdzībām, kas iesniegtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu (salīdzinājumā ar vienu netiešu lēmumu par sūdzības noraidīšanu 2003. gadā un četriem netiešiem lēmumiem par sūdzību noraidīšanu 2004. gadā).

Tomēr Komisija norādīja, ka tā piekrīt ombuda bažām jautājumā par pamatotu lēmumu pieņemšanu. Tā apgalvoja, ka šajā lietā lēmumā, kas ir strīda priekšmets, ir norādīti iemesli, uz kuriem tas ir balstīts.

1.5 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos norādīja, ka neuzskata par lietderīgu turpināt sūdzības izskatīšanu. Sūdzības iesniedzējs tomēr norādīja, ka Komisijas sīki izstrādātajā atzinumā nav izskatīts viņa apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija viņam nav sniegusi pamatotu atbildi uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu.

1.6 Ombuds norāda, ka Komisija savā sīki izstrādātajā atzinumā par viņa ieteikuma projektu saglabā savu nostāju, saskaņā ar kuru atbildes nesniegšanu uz sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, nevar uzskatīt par administratīvas kļūmes gadījumu. Attiecībā uz šo viedokli ombuds uzskata par nepieciešamu norādīt uz šādiem aspektiem:

1.7 Ombuds atgādina, ka savu ieteikuma projektu Komisijai viņš pamatoja ar šādiem iemesliem: Savos lēmumos par sūdzībām 1479/99/(OV)MM un 729/2000/OV ombuds uzskatīja, ka iecēlējinstitūcijas laba administratīvā prakse ir sniegt skaidru atbildi uz sūdzībām, ko Kopienas darbinieki iesnieguši saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Viņš arī norādīja, ka, ja iecēlējinstitūcija to nedara, attiecīgo personu no turpmākas kavēšanās aizsargā noteikums, ka atbildes nesniegšana ir negatīvs lēmums. Ombuds uzskata, ka šā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli ierēdnim, ja iecēlējinstitūcija nesniedz skaidru atbildi, bet neļauj iecēlējinstitūcijai atkāpties no pienākuma ievērot labas pārvaldības principus. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka tas, ka Komisija 2003. gada 19. augustā nesniedza pamatotu atbildi uz sūdzības iesniedzēja sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi. Ombuds norāda, ka Komisija sīki izstrādātajā atzinumā par ieteikuma projektu nav ņēmusi vērā iemeslus, kurus viņš bija izklāstījis savā ieteikuma projektā.

1.8 Ombuds arī norāda, ka Komisija, šķiet, apgalvoja, ka iespēja netieši noraidīt sūdzības saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu bija nepieciešama, ņemot vērā tās ierobežotos resursus, kā arī nepieciešamību nodrošināt rīcības brīvību un noteikt prioritātes attiecībā uz labu pārvaldību. Tomēr šķiet, ka ārkārtīgi ierobežotais netiešo noraidīšanas lēmumu skaits salīdzinājumā ar kopējo iesniegto sūdzību skaitu apstiprina, ka Komisijas ierobežotie resursi neuzliek tai pienākumu atturēties no skaidru atbilžu sniegšanas uz šādām sūdzībām. Turklāt jāatgādina, ka Komisijas rīcībā ir pilni četri mēneši, lai sniegtu šādu atbildi. Ombuds arī uzskata, ka, lai gan var pieņemt, ka Komisijai būtu jāspēj noteikt prioritātes attiecībā uz tai iesniegtajām sūdzībām saskaņā ar 90. panta 2. punktu, tas nepadara Komisijas lēmumu nesniegt nekādu atbildi uz konkrētu sūdzību par saderīgu ar labas pārvaldības principiem.

1.9 Treškārt, norādot, ka administratīvas kļūmes nevar būt, jo Civildienesta noteikumos (un dažu dalībvalstu tiesību sistēmās) ir paredzēta iespēja pieņemt netiešus lēmumus par noraidīšanu, Komisija, šķiet, apgalvo, ka administratīvas kļūmes var būt tikai gadījumos, kad ir pārkāptas tiesību normas. Tomēr ombuds šajā sakarā vēlas norādīt, kā to ir precizējusi Pirmās instances tiesa, ka administratīvas kļūmes jēdziens ir plašāks nekā tikai nelikumība(3). Lai gan administratīva kļūme noteikti pastāv, ja administrācija pārkāpj tai saistošās tiesību normas, fakts, ka lēmums atbilst tiesību aktiem, neizslēdz administratīvas kļūmes konstatēšanu.

1.10 Atzinumā par ieteikuma projektu Komisija arī apgalvoja, ka lēmumā, par kuru bija iesniegta sūdzība saskaņā ar 90. panta 2. punktu, bija norādīts pamatojums. Tomēr, tā kā 90. panta 2. punkta procedūras mērķis ir dot administrācijai iespēju pārskatīt lēmumu, kas ir sūdzības priekšmets, acīmredzami nepietiek ar to, ka pašā lēmumā ir norādīti iemesli, uz kuriem tas ir balstīts. Turklāt, ja Komisija uzskatītu, ka šis lēmums ir pareizs un ietver visus nepieciešamos paskaidrojumus, tai būtu bijis vieglāk pieņemt lēmumu par 90. panta 2. punkta sūdzību un sniegt sūdzības iesniedzējam rakstisku atbildi uz šo sūdzību.

1.11 Visbeidzot, ombuds uzskata, ka, ņemot vērā to, ka Komisija nespēja pienācīgi izskatīt sūdzības iesniedzēja 2003. gada 14. marta pirmo sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu, atbilde uz viņa 2003. gada 19. augusta otro sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu būtu bijusi vēl jo vairāk nepieciešama.

1.12 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ombuds atkārtoti pauž viedokli, ka labas pārvaldības principi paredz, ka administrācijai ir jāsniedz rakstiska atbilde uz sūdzībām, kas tai iesniegtas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, un ka šī atbilde ir jāsniedz šajā noteikumā paredzētajā četru mēnešu termiņā. Tāpēc šajā gadījumā tas, ka Komisija četru mēnešu laikā neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 19. augusta apelāciju, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi, un ombuds turpmāk izsaka aizrādījumu.

Secinājums

2.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iecēlējinstitūcija četru mēnešu laikā paziņo personai, kas iesniegusi iekšēju sūdzību, savu pamatoto lēmumu. Tas atbilst labas pārvaldības principiem. Protams, Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā ir paredzēts, ka atbildes nesniegšana šajā tiesību normā paredzētajā četru mēnešu termiņā ir uzskatāma par negatīvu lēmumu. Šis noteikums ir paredzēts, lai aizsargātu iedzīvotājus, ja administrācija nepilda savas juridiskās saistības. Tas nekādā veidā nedod administrācijai tiesības atkāpties no pienākumiem, kas izriet no labas pārvaldības principiem. Tāpēc Komisijas nespēja atbildēt uz sūdzības iesniedzēja 2003. gada 19. augusta sūdzību saskaņā ar 90. panta 2. punktu ir administratīva kļūme.

2.2 Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 7. punktā ir noteikts, ka pēc ieteikuma projekta sagatavošanas un sīki izstrādāta attiecīgās iestādes vai struktūras atzinuma saņemšanas ombuds nosūta ziņojumu Eiropas Parlamentam un attiecīgajai iestādei vai struktūrai.

2.3 Savā 1998. gada ziņojumā ombuds norādīja, ka viņa iespēja iesniegt Eiropas Parlamentam īpašu ziņojumu ir nenovērtējama viņa darba vērtība. Viņš piebilda, ka tādēļ īpašos ziņojumus nevajadzētu iesniegt pārāk bieži, bet tikai saistībā ar svarīgiem jautājumiem, kuros Parlaments varēja rīkoties, lai palīdzētu ombudam(4). 1998. gada ziņojums tika iesniegts Eiropas Parlamentam, kas to apstiprināja.

2.4 Ombuds tomēr atzīmē, ka savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzējs norādīja, ka neuzskata par lietderīgu turpināt viņa sūdzības izmeklēšanu. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds secina, ka nav lietderīgi iesniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam.

2.5 Tādēļ ombuds nosūtīs Komisijai šā lēmuma kopiju un 2006. gada ziņojumā, ko iesniegs Eiropas Parlamentam, iekļaus īsu kopsavilkumu. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

2.6 Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Lēmums pieejams Eiropas Ombuda tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/991479.htm.

(2) Lēmums pieejams Eiropas Ombuda tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/000729.htm.

(3) Skatīt apvienotās lietas T-219/02 un T-337/02, Olga Lutz Herrera pret Komisiju, 2004, ECR II, 101. punkts. Skatīt arī 2005. gada 31. maija spriedumu lietā T-294/03 Jean-Louis Gibault pret Komisiju (vēl nav publicēts), 45. punkts.

(4) 1998. gada pārskats, 27.–28. lpp.