FOR PREVIEWING & TESTING PURPOSES ONLY.
This notification will disappear once the page will be published.
This link is available for less than 30 minutes.
  • Viegli lasāms
  • Teksta lielums

Vai vēlaties iesniegt sūdzību par ES iestādi vai struktūru?

Pašreizējā valoda: 
  • Latviešu valoda
Avotvaloda: 
Pieejamās valodas : 
Šīs lapa ir mašīntulkota.
Mašīntulkojumos var būt kļūdas, kas var mazināt skaidrību un precizitāti; Ombuds neuzņemas atbildību par neatbilstībām. Lai iegūtu visuzticamāko informāciju un juridisko precizitāti, lūdzam skatīt šādus dokumentus. avota versija angļu valoda ir norādīta iepriekš.
Lai iegūtu plašāku informāciju, lūdzam skatīt mūsu valodu un tulkošanas politiku.

Eiropas Ombuda lēmums par sūdzību 1902/2004/GG pret Eiropas Komisiju


Strasbūrā, 2005. gada 4. oktobrī

Cienījamā B. kundze!

2004. gada 18. jūnijā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, ka Eiropas Komisija, iespējams, nav pildījusi savus pienākumus attiecībā uz Jūsu personas lietu.

2004. gada 24. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 25. augustā. Es to pārsūtīju Jums 2004. gada 30. augustā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 28. septembrī.

2004. gada 12. oktobrī es lūdzu Komisiju sniegt man papildu informāciju saistībā ar Jūsu lietu. Komisija nosūtīja atbildi 2005. gada 12. janvārī. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 14. janvārī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 2. februārī.

Šajā lietā 2005. gada 28. februārī es Komisijai adresēju ieteikuma projektu.

2005. gada 3. martā Jūs man nosūtījāt e-pastu par manu ieteikuma projektu. 2005. gada 7. martā Jūs man nosūtījāt vēl vienu e-pasta vēstuli, lūdzot neņemt vērā iepriekšējo 2005. gada 3. marta e-pasta vēstuli. Savā 2005. gada 7. marta e-pasta vēstulē Jūs uzsvērāt, cik svarīgi ir nodrošināt, lai Jūsu personas lietai tiktu pievienoti visi attiecīgie dokumenti. Tā kā nebija skaidrs, vai Jūs gaidījāt atbildi uz šo ziņojumu, mans birojs ar Jums sazinājās pa tālruni 2005. gada 7. martā. Šīs telefonsarunas laikā Jūs informējāt manus dienestus, ka pēc rūpīgākas ieteikuma projekta izlasīšanas Jūs konstatējāt, ka Jūsu sākotnējās bažas nešķiet pamatotas. Jūs apstiprinājāt, ka jūsu ziņojums ir nosūtīts informācijai un ka atbilde uz to nav jāsniedz.

Komisija 2005. gada 2. jūnijā pārsūtīja man sava sīki izstrādātā atzinuma oriģinālu angļu valodā par ieteikuma projektu. Šajā sīki izstrādātajā atzinumā Komisija apgalvoja, ka, sagatavojot šo ieteikuma projektu, es pārkāpu tās tiesības tikt uzklausītai.

Ņemot vērā šī apgalvojuma nopietnību, es 2005. gada 10. jūnijā rakstīju Komisijai, lai lūgtu paskaidrojumus. Šīs vēstules kopija un Komisijas sīki izstrādātā atzinuma kopija Jums tika nosūtīta tajā pašā dienā.

Komisija 2005. gada 13. jūnijā pārsūtīja man sava sīki izstrādātā atzinuma tulkojumu vācu valodā. Es to pārsūtīju Jums 2005. gada 28. jūnijā, aicinot izteikt savus apsvērumus.

Wallström kundze, Komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas atbild par attiecībām ar Eiropas ombudu, 2005. gada 30. jūnijā atbildēja uz manu 2005. gada 10. jūnija vēstuli. Wallström kundze mani informēja, ka viņa uzskata, ka es ievēroju Komisijas tiesības tikt uzklausītai. Šīs vēstules kopija Jums tika nosūtīta 2005. gada 5. jūlijā.

Ar 2005. gada 5. jūlija vēstuli es pateicos Wallström kundzei par viņas vēstuli.

2005. gada 15. jūlijā Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.


Sūdzību

Vispārīga informācija

Divi Komisijas vietējo darbinieku pārstāvji Austrijā 1998. gadā iesniedza ombudam sūdzību par to, ka Komisija saviem vietējiem darbiniekiem, kas strādā pārstāvniecībā Vīnē, nav nodrošinājusi papildu apdrošināšanas segumu (367/98/(VK)/GG). Lieta tika slēgta pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi ombuda sagatavoto ieteikuma projektu. Sūdzības iesniedzējs šajā lietā bija viens no sūdzības iesniedzējiem minētajā lietā.

Komisija 2001. gada 10. maijā nolēma apturēt sūdzības iesniedzējas darbību, jo pret viņu tika izvirzītas nopietnas apsūdzības. Tajā pašā laikā Komisija viņai piedāvāja iespēju tikt uzklausītai par šiem apgalvojumiem. Šī uzklausīšana notika 2001. gada 12. oktobrī.

Ar 2002. gada 31. janvāra lēmumu Komisija bez iepriekšēja brīdinājuma noraidīja sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu Austrijas tiesā, kurā lieta pašlaik tiek izskatīta. Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja bija apgalvojusi, ka Komisija nevar viņu atlaist kā personāla pārstāvi, Komisija viņai 2002. gada 14. jūnijā rakstīja, lai izbeigtu līgumu (gadījumā, ja iepriekšējā atlaišana būtu bijusi nelikumīga).

Sūdzības iesniedzējs pēc tam pieprasīja piekļuvi dažiem dokumentiem, uz kuriem Komisija bija balstījusi savu lēmumu. Šā pieprasījuma rezultātā tika iesniegta sūdzība Nr. 242/2003/GG, kas tika slēgta pēc tam, kad Komisija bija piešķīrusi sūdzības iesniedzējam piekļuvi attiecīgo dokumentu daļām. Šīs izmeklēšanas gaitā Ombuda dienesti pārbaudīja Komisijas lietu, kas atradās Briselē.

Par šo iebildumu

Ombuda veiktās sūdzības 242/2003/GG izmeklēšanas laikā Komisija bija piedāvājusi sūdzības iesniedzējai iespēju pārbaudīt viņas personas lietu Vīnē. Sūdzības iesniedzējs izmantoja šo iespēju.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada 11. martā iesniedza iekšēju sūdzību Komisijas Preses un sakaru ģenerāldirektorātam („ĢD”), kurā viņa apgalvoja, ka ir pārkāpts „Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 26. un 24. pants”.

Civildienesta noteikumu 24. pantā ir noteikts, ka "Kopienas palīdz jebkuram ierēdnim, jo īpaši tiesvedībā pret jebkuru personu, kas izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kam ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis ir pakļauts amata vai pienākumu dēļ".

Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 26. pantā ir noteikts:

“Ierēdņa personas lietā ir:

a) visus dokumentus, kas attiecas uz viņa administratīvo statusu, un visus ziņojumus, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību;

b) jebkurus ierēdņa komentārus par šādiem dokumentiem.

Dokumentus reģistrē, numurē un reģistrē sērijveidā; dokumentus, kas minēti a) apakšpunktā, iestāde nevar izmantot vai citēt pret ierēdni, ja vien tie viņam nav darīti zināmi pirms to iesniegšanas. (…)

Katram ierēdnim ir tikai viena personas lieta.

Ierēdnim ir tiesības arī pēc aiziešanas no dienesta iepazīties ar visiem dokumentiem, kas atrodas viņa lietā, un nokopēt tos.”

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā Preses un sakaru ģenerāldirektorātam norādīja, ka viņas personas lietai bez viņas ziņas ir pievienoti vairāki dokumenti. No otras puses, lielākā daļa viņas komentāru par dokumentiem, kas bija iekļauti lietas materiālos (tostarp tie, kurus viņa bija atzīmējusi ar vārdiem “kopija personas lietai”), pēc viņas domām, nebija iekļauti lietas materiālos. Sūdzības iesniedzēja kā piemērus minēja divus dokumentus, kas iekļauti viņas personas lietā (ar atzīmi "IV/18" un "IV/19"). Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka līdz ar to viņas personas lietā esošie dokumenti radīja sagrozītu viedokli par objektīvajiem faktiem. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Briselē ir “paralēlā” personas lieta, kuras lielākā daļa nebija iekļauta personas lietā Vīnē. Visbeidzot, sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņas personas lietā nebija nekādu elementu, kas pamatotu viņas atlaišanu, proti, nekādu dokumentu pēc 2001. gada maija, kad viņa tika atstādināta no amata.

Turklāt sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis viņai piešķirt piekļuvi visam lietas materiālu saturam Briselē. Viņa arī norādīja, ka ir pārsūdzējusi lēmumu par viņas atlaišanu, paturot visas papildu tiesības.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada jūnijā ombudam iesniegtajā sūdzībā atsaucās uz savu 2004. gada 11. marta sūdzību Komisijai, norādot, ka Komisija uz šo sūdzību nav atbildējusi. Tādējādi sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvoja, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz viņas personas lietu.

Pieprasījums

Ombuda pieeja

Sūdzība tika nosūtīta Komisijai atzinuma sniegšanai. Lai izvairītos no pārpratumiem, ombuds informēja Komisiju un sūdzības iesniedzēju, ka viņa izmeklēšana attiecās tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja personas lietu, un tādējādi neattieksies uz citiem jautājumiem, kurus sūdzības iesniedzējs minēja savā 2004. gada 11. marta vēstulē Komisijai (piemēram, jautājumu par piekļuvi lietas materiāliem Briselē un Komisijas lēmumu atlaist sūdzības iesniedzēju).

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija atsaucās uz 2004. gada 21. jūnija lēmumu, ar kuru tā atbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 11. marta vēstuli. Komisija pauda nožēlu, ka šī atbilde ir novēlota.

Komisija 2004. gada 21. jūnija vēstulē noraidīja sūdzības iesniedzēja 2004. gada 11. marta sūdzību. Komisija apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu 24. un 26. pants nav piemērojams vietējiem darbiniekiem un ka tāpēc tā sauktā "personas lieta" pārstāvniecībā Vīnē nav tāda lieta, kāda minēta Civildienesta noteikumu 26. pantā.

Komisija piebilda, ka pat tad, ja šie panti būtu piemērojami šajā lietā, nebūtu pareizi salīdzināt ombuda dienestiem iesniegtos lietas materiālus ar "personas lietu", kas attiecas uz ierēdni. Ombuda dienestiem iesniegtā lieta bija tikai darba lieta, kas attiecās tikai uz disciplinārlietu, kura bija ierosināta pret sūdzības iesniedzēju. Turklāt Komisija uzskata, ka šajā procedūrā sūdzības iesniedzējam būtu bijusi piekļuve visiem dokumentiem, kas minēti 2001. gada 8. maija "paziņojumā par sūdzībām", uz kuru Komisija bija balstījusies. Komisija uzskatīja, ka tieši ar to bija paredzēts nodrošināt Civildienesta noteikumu 26. pantu ierēdņu gadījumā (t. i., ka lēmumi netiek pieņemti, pamatojoties uz viņiem nezināmu informāciju).

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību. Viņa arī izteica papildu piezīmes par Civildienesta noteikumu 24. pantu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija viņu publiski nosodīja ilgi pirms uzklausīšanas. Sūdzības iesniedzēja arī apgalvoja, ka uzklausīšanas laikā viņai tika uzdoti jautājumi, kuriem nebija nekāda sakara ar sūdzībām, kas viņai tika izvirzītas.

Papildu informācija

Rūpīgi izvērtējot Komisijas atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.

Papildu informācijas pieprasījums

Tādēļ 2004. gada 12. oktobrī ombuds lūdza Komisiju (1) paskaidrot savu viedokli, ka tā sauktā "personas lieta" pārstāvniecībā Vīnē nav Civildienesta noteikumu 26. pantā minētā lieta, ņemot vērā, ka a) savā 2003. gada 25. septembra atbildē uz ombuda pieprasījumu sniegt papildu informāciju saistībā ar ombuda izmeklēšanu par sūdzību Nr. 242/2003/GG Komisija bija norādījusi, ka sūdzības iesniedzēja var izmantot savas tiesības pārbaudīt viņas personas lietu pārstāvniecības Vīnē mītnē, un b) ka Komisijas dokumentos, ko iesniegusi sūdzības iesniedzēja (ar atzīmi "IV/18" un "IV/19"), ir skaidri norādīts, ka tos paredzēts iekļaut sūdzības iesniedzēja "personas lietā", 2) izskaidrot sūdzības iesniedzēja "personas lietas" raksturu un mērķi tās pārstāvniecībā Vīnē un precizēt, uz kāda juridiskā pamata šī lieta tiek glabāta, 3) paskaidrot, vai tā uzskata, ka sūdzības iesniedzēja "personas lietai" tās pārstāvniecībā Vīnē nav jāietver (a) visi dokumenti, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēja administratīvo statusu un visiem ziņojumiem par viņa spējām, efektivitāte un rīcība un b) sūdzības iesniedzēja piezīmes par šādiem dokumentiem un 4) paskaidrojums, kāpēc sūdzības iesniedzēja "personas lietā" tās pārstāvniecībā Vīnē nebija sūdzības iesniedzēja piezīmju par dokumentiem, kas apzīmēti ar "IV/18" un "IV/19", un nebija dokumentu, kas sagatavoti pēc 2001. gada maija, kad sūdzības iesniedzējs tika apturēts.

Komisijas atbilde

Savā atbildē Komisija izteica šādas piezīmes:

Civildienesta noteikumu 26. pants attiecās tikai uz ierēdņiem, nevis uz vietējiem darbiniekiem, kā tas bija sūdzības iesniedzēja gadījumā. Atbilstošajos noteikumos attiecībā uz vietējiem darbiniekiem šis noteikums nebija minēts. Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. pants to jaunajā redakcijā (proti, pēc grozījumiem, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā), kurā bija paredzēts, ka Civildienesta noteikumu 26. pants pēc analoģijas ir piemērojams pagaidu darbiniekiem, pēc analoģijas bija piemērojams līgumdarbiniekiem saskaņā ar minētās kārtības 81. pantu. Tomēr jaunie noteikumi nereglamentēja situācijas, kas bija radušās pagātnē.

Personas lieta Komisijas pārstāvniecībā Austrijā bija vienīgā personas lieta, ko Komisija bija atvērusi kā sūdzības iesniedzēja darba devējs personāla vadības nolūkos. Komisijas tiesības to darīt šajā gadījumā reglamentēja Austrijas tiesības. Noteikumi par to, kā jāglabā Komisijas vietējo darbinieku personas lietas, tika noteikti 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā paziņojumā Nr. 119"(1). Komisijas pārstāvniecībām tika atgādināts arī par prasību glabāt personas lietas, piemēram, ar Preses un sakaru ģenerāldirektorāta 2000. gada 26. oktobra vēstuli (2).

Austrijas tiesību aktos darba devējiem nebija noteikts pienākums glabāt personas lietas. Tādējādi Komisijai nebija juridiska pienākuma personas lietā iekļaut visus dokumentus, kas attiecas uz sūdzības iesniedzējas statusu un viņas spējām, sniegumu un uzvedību. Austrijas tiesību akti arī neprasīja, lai Komisija personas lietā iekļautu sūdzības iesniedzēja paziņojumus par atsevišķiem notikumiem.

Sūdzības iesniedzēja iesniegtais paziņojums par dokumentu "IV/19" nebija jāsaglabā sūdzības iesniedzēja lietā. Dokuments "IV/19" tika iekļauts lietas materiālos, jo sūdzības iesniedzējam tika dots norādījums iepriekšējā dienā mutiski paziņot par prombūtni. Tomēr sūdzības iesniedzējas iesniegtie dokumenti attiecās tikai uz viņas daļējas prombūtnes medicīniskiem iemesliem 2000. gada 3. oktobrī. Tāpēc šie dokumenti bija jāiesniedz sūdzības iesniedzējas medicīniskajā lietā, nevis viņas personīgajā lietā.

Komisija atzina, ka paziņojums, uz kuru sūdzības iesniedzēja bija atsaukusies saistībā ar dokumentu "IV/18", nebija iesniegts kopā ar šo dokumentu viņas personas lietā. Tā kā šis izlaidums bija noticis pirms vairāk nekā četriem gadiem, vairs nebija iespējams noteikt, kā tas notika. Tomēr pretēji tam, ko sūdzības iesniedzēja apgalvoja savā 2004. gada 11. marta vēstulē, lielākā daļa sūdzības iesniedzējas viedokļu un atbilžu nebija pazudušas viņas personīgajā lietā. Kad sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi atzinumus un atbildes par notikumiem, kas bija reģistrēti viņas personas lietā, tie bija pievienoti lietai. Sūdzības iesniedzēja savus apgalvojumus varēja pamatot tikai divos gadījumos, no kuriem viens acīmredzami neattiecas uz šo lietu.

Sūdzības iesniedzējas personas lieta beidzās 2001. gada maijā, jo viņa tika atbrīvota no amata 2001. gada 10. maijā. Disciplinārlietu izskatīja Preses un sakaru ģenerāldirektorāts. Tā kā tā atradās Briselē, tā bija pienācīgi saglabājusi Briselē lietas materiālus par disciplinārlietu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību un izteica šādas papildu piezīmes:

Saskaņā ar 1999. gada 2. jūlija iekšējo piezīmi par finanšu kontroliera vizīti pārstāvniecībā, ko bija sagatavojis P., vadībai tika lūgts ievērot noteiktas pamatnostādnes attiecībā uz personas lietu glabāšanu, piemēram, principu, saskaņā ar kuru jebkurš dokuments, kas iekļaujams personas lietā, ir jāparaksta attiecīgajam vietējam darbiniekam.

No 1985. gada 13. novembra un 2000. gada 26. oktobra dokumentiem, uz kuriem Komisija bija atsaukusies, skaidri izrietēja, ka vietējo darbinieku personas lietas bija jāizskata pēc analoģijas ar ierēdņu lietām. No 2000. gada 26. oktobra paziņojuma izrietēja, ka personas lieta ir jāglabā tikai Pārstāvniecībā.

Komisijas pamatojums attiecībā uz dokumentu "IV/19" nebija saprotams. Attiecīgajā dokumentā viņa (sūdzības iesniedzēja) tika apsūdzēta par bezatļaujas prombūtni no darba. Savā atbildē viņa bija aizstāvējusies pret šo apsūdzību. Tādējādi šī atbilde neattiecās tikai uz viņas prombūtnes medicīniskajiem iemesliem, bet bija viņas reakcija uz pilnīgi nepamatotu apsūdzību. Šis incidents bija ļoti labs piemērs tam, kā pārstāvniecības vadība tajā laikā, iekļaujot lietā tikai atsevišķus dokumentus, centās radīt iespaidu, ka viņa nav pildījusi savus pienākumus vai ir vainojama pārkāpumā.

Kā viņa uzsvēra savā 2004. gada 11. marta vēstulē, atsauces uz dokumentiem "IV/18" un "IV/19" ir tikai ilustratīvi piemēri.

Sūdzības iesniedzēja iekļāva detalizētu to dokumentu sarakstu, kas bija iekļauti personas lietā, viņai par to nezinot, un komentārus, kas nebija iekļauti, lai gan viņa tos bija atzīmējusi iekļaušanai viņas personas lietā. Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka vismaz 12 no viņas piezīmēm, kuras viņa bija atzīmējusi iekļaušanai viņas personas lietā, nebija iekļautas, savukārt gandrīz 30 administrācijas vēstules bija iekļautas, viņai par to nezinot. Sūdzības iesniedzēja iesniedza arī 2000. gada 29. septembra e-pasta vēstules kopiju, kurā viņa informēja pārstāvniecības vadību par to, ka viņai jātiekas ar ārstu 2000. gada 3. oktobra rītā.

Ombudes ieteikuma projekts

Ieteikuma projekts

Ombuds 2005. gada 28. februārī saskaņā ar savu statūtu 3. panta 6. punktu iesniedza Komisijai ieteikuma projektu (3). Ieteikuma projekts bija formulēts šādi:

Komisijai būtu jāpārskata sūdzības iesniedzējas minētie dokumenti, lai tos iekļautu viņas personas lietā, un jāpiešķir viņai piekļuve pienācīgi atjaunotajai lietai.

Šā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

1. Sūdzības iesniedzējs agrāk strādāja par vietējo pārstāvi Komisijas pārstāvniecībā Vīnē. Komisija 2001. gada 10. maijā nolēma apturēt sūdzības iesniedzējas darbību, jo pret viņu tika izvirzītas nopietnas apsūdzības. Ar 2002. gada 31. janvāra lēmumu Komisija bez iepriekšēja brīdinājuma noraidīja sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs pārsūdzēja šo lēmumu Austrijas tiesā, kurā lieta pašlaik tiek izskatīta. Sūdzības iesniedzējs pēc tam pieprasīja piekļuvi dažiem dokumentiem, uz kuriem Komisija bija balstījusi savu lēmumu. Šā pieprasījuma rezultātā tika iesniegta sūdzība Nr. 242/2003/GG, kas tika slēgta pēc tam, kad Komisija bija piešķīrusi sūdzības iesniedzējam piekļuvi attiecīgo dokumentu daļām. Šīs izmeklēšanas gaitā Ombuda dienesti pārbaudīja Komisijas lietu, kas atradās Briselē.

Ombuda veiktās sūdzības 242/2003/GG izmeklēšanas laikā Komisija bija piedāvājusi sūdzības iesniedzējai iespēju pārbaudīt viņas personas lietu Vīnē. Sūdzības iesniedzējs izmantoja šo iespēju. Pēc tam viņa sūdzējās Komisijas Preses un komunikācijas ģenerāldirektorātam (ĢD), apgalvojot, ka viņas personas lietai ir pievienoti vairāki dokumenti, viņai par to nezinot, un ka lielākā daļa viņas komentāru par dokumentiem, kas iekļauti lietā (tostarp tie, kurus viņa bija atzīmējusi ar vārdiem “kopija personas lietai”), nav iekļauti lietā. Sūdzības iesniedzēja kā piemērus minēja divus dokumentus, kas iekļauti viņas personas lietā (ar atzīmi "IV/18" un "IV/19"). Sūdzības iesniedzēja uzskata, ka līdz ar to viņas personas lietā esošie dokumenti radīja sagrozītu viedokli par objektīvajiem faktiem. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Briselē ir “paralēlā” personas lieta, kuras lielākā daļa nebija iekļauta personas lietā Vīnē. Visbeidzot, sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņas personas lietā nebija nekādu elementu, kas pamatotu viņas atlaišanu, proti, nekādu dokumentu pēc 2001. gada maija, kad viņa tika atstādināta no amata.

Sūdzības iesniedzēja 2004. gada jūnijā ombudam iesniegtajā sūdzībā atsaucās uz savu 2004. gada 11. marta sūdzību Komisijai, norādot, ka Komisija uz šo sūdzību nav atbildējusi. Tādējādi sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvoja, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz viņas personas lietu.

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā atsaucās uz ES Civildienesta noteikumu 26. pantu, kurā noteikts:

“Ierēdņa personas lietā ir:

a) visus dokumentus, kas attiecas uz viņa administratīvo statusu, un visus ziņojumus, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību;

b) jebkurus ierēdņa komentārus par šādiem dokumentiem.

Dokumentus reģistrē, numurē un reģistrē sērijveidā; dokumentus, kas minēti a) apakšpunktā, iestāde nevar izmantot vai citēt pret ierēdni, ja vien tie viņam nav darīti zināmi pirms to iesniegšanas. (…)

Katram ierēdnim ir tikai viena personas lieta.

Ierēdnim ir tiesības arī pēc aiziešanas no dienesta iepazīties ar visiem dokumentiem, kas atrodas viņa lietā, un nokopēt tos.”

2. Savā atzinumā Komisija apgalvoja, ka Civildienesta noteikumu 26. pants nav piemērojams vietējiem darbiniekiem un ka tāpēc tā sauktā "personas lieta" pārstāvniecībā Vīnē nav tāda lieta, kāda minēta Civildienesta noteikumu 26. pantā. Komisija arī norādīja, ka pret sūdzības iesniedzēju uzsāktās disciplinārlietas laikā sūdzības iesniedzējai būtu bijusi piekļuve visiem dokumentiem, uz kuriem Komisija pret viņu bija atsaukusies. Komisija uzskata, ka tieši ar to bija paredzēts nodrošināt Civildienesta noteikumu 26. pantu ierēdņu gadījumā (t. i., ka lēmumi netiek pieņemti, pamatojoties uz viņiem nezināmu informāciju).

Atbildē uz ombuda pieprasījumu sniegt papildu informāciju Komisija norādīja, ka tās pārstāvniecībā Vīnē glabātā personas lieta bija vienīgā personas lieta, ko tā bija atvērusi kā sūdzības iesniedzēja darba devējs personāla vadības nolūkos. Komisija uzskatīja, ka tās tiesības to darīt šajā gadījumā reglamentē Austrijas tiesības. Noteikumi par to, kā jāglabā Komisijas vietējo darbinieku personas lietas, tika izklāstīti 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā paziņojumā Nr. 119". Komisijas pārstāvniecībām tika atgādināts arī par prasību glabāt personas lietas, piemēram, ar Preses un sakaru ģenerāldirektorāta 2000. gada 26. oktobra vēstuli. Komisija apgalvoja, ka Austrijas tiesību akti neuzliek darba devējiem pienākumu glabāt personas lietas un ka tādējādi tai nav juridiska pienākuma personas lietā iekļaut visus dokumentus, kas attiecas uz sūdzības iesniedzējas statusu un viņas spējām, sniegumu un uzvedību. Tā arī apgalvoja, ka Austrijas tiesību aktos nav prasīts, lai Komisija personas lietā iekļautu sūdzības iesniedzēja paziņojumus par atsevišķiem notikumiem.

Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzējas iesniegtais paziņojums par dokumentu "IV/19" nebija jāsaglabā sūdzības iesniedzējas personas lietā, bet gan viņas medicīniskajā lietā. Komisija atzina, ka paziņojums, uz kuru sūdzības iesniedzēja bija atsaukusies saistībā ar dokumentu "IV/18", nebija iesniegts kopā ar šo dokumentu viņas personas lietā. Tomēr saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju lielākā daļa sūdzības iesniedzējas viedokļu un atbilžu bija atrodamas viņas personas lietā. Komisija apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja savus apgalvojumus ir varējusi pamatot tikai divos gadījumos, no kuriem viens acīmredzami neattiecas uz šo lietu.

Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējas personas lieta beidzās 2001. gada maijā, jo viņa tika atbrīvota no amata 2001. gada 10. maijā. Disciplinārlietu izskatīja Preses un sakaru ģenerāldirektorāts. Tā kā pēdējā minētā atradās Briselē, Komisija apgalvoja, ka tā ir pienācīgi saglabājusi disciplinārlietas materiālus Briselē.

3. Pirms sūdzības iesniedzēja apgalvojuma izskatīšanas šķiet lietderīgi izskatīt sākotnējo jautājumu. Savā atzinumā Komisija apgalvoja, ka tās tiesības glabāt savu darbinieku personas lietas Pārstāvniecībā Vīnē reglamentē Austrijas tiesības un ka tās neuzliek darba devējiem pienākumu glabāt šādas lietas. Tomēr ombuds norāda, ka Komisija nav apgalvojusi, ka Austrijas tiesību akti liegtu tai saglabāt šādas personas lietas. Turklāt no ombudam pieejamajiem pierādījumiem skaidri izriet, ka Komisija nolēma saglabāt savu vietējo darbinieku personas lietas un ka 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā paziņojumā Nr. 119" tā izdeva iekšējus norādījumus par to, kā tas būtu jādara. Šādos apstākļos nekas neliedz ombudam pārbaudīt veidu, kādā Komisija izskatīja sūdzības iesniedzēja personas lietu.

4. Laba administratīvā prakse ir nodrošināt, lai Kopienas iestādes vai struktūras darbinieka personas lietā būtu 1) visi dokumenti, kas attiecas uz viņa administratīvo statusu, un visi ziņojumi, kas attiecas uz viņa spējām, efektivitāti un uzvedību, kā arī 2) jebkādi ierēdņa komentāri par šādiem dokumentiem. Šis pienākums ir noteikts Civildienesta noteikumu 26. pantā, ciktāl tas attiecas uz ierēdņiem. Ir taisnība, ka Noteikumos par vietējo darbinieku nodarbināšanu pirms grozījumu pieņemšanas, kas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā, nebija skaidri paredzēts, ka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu 26. pants ir piemērojams arī vietējiem darbiniekiem. Tomēr jāatzīmē, ka 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā piezīmē Nr. 119" ir skaidri noteikts, ka "pēc analoģijas ar ierēdņu novērtējuma ziņojumiem" vietējo darbinieku personas lietās būtu jāiekļauj tikai tie dokumenti, kas minēti šiem norādījumiem pievienotajā sarakstā. Savā 2000. gada 26. oktobra paziņojumā, atgādinot atbildīgajām personām par noteikumiem, kas reglamentē vietējo darbinieku personas lietas, Preses un informācijas ģenerāldirektorāts atkārtoja to pašu formulu ("[p]ar analogie avec les dossiers personnels des fonctionnaires"). Turklāt jāatzīmē, ka 1985. gadā izdotajām instrukcijām pievienotajā sarakstā (G punktā) ir skaidra atsauce uz nepieciešamību pievienot personas lietai jebkādus komentārus, kas aģentam varētu būt attiecībā uz ziņojumiem par viņa spējām, sniegumu un uzvedību ("les observations éventuelles de l'agent à leur sujet"). Visbeidzot, Komisija pati piekrita, ka sūdzības iesniedzējas piezīmes par dokumentu "IV/18" bija jāiekļauj viņas personas lietā šajā lietā. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds uzskata, ka Civildienesta noteikumu 26. pants ir to pienākumu kodifikācija, kas izriet no labas pārvaldības principa, un ka tādēļ šie pienākumi Komisijai bija saistoši attiecībā uz vietējiem darbiniekiem pat pirms tāda noteikuma stāšanās spēkā, kas skaidri paredz Civildienesta noteikumu 26. panta piemērošanu vietējiem darbiniekiem pēc analoģijas.

5. Ombuds pats nav redzējis sūdzības iesniedzēja personas lietu, kas tiek glabāta Vīnē. Tomēr no sūdzības iesniedzējas un Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka šajā lietā nav neviena dokumenta par disciplinārlietu, kas pret sūdzības iesniedzēju ierosināta pēc 2001. gada maija, kad viņa tika atstādināta no amata. Atbildē uz ombuda pieprasījumu pēc papildu informācijas Komisija apgalvoja, ka dokumenti, kas attiecas uz disciplinārlietu, tika glabāti lietas materiālos Briselē, ņemot vērā, ka šo procedūru veica Preses un sakaru ģenerāldirektorāts, kas atrodas Briselē. Ombuds uzskata, ka šis paskaidrojums nav pieņemams. Saraksts, kas pievienots Komisijas 1985. gada 13. februāra iekšējiem norādījumiem par to, kā glabāt vietējo darbinieku personas lietas, ietver H iedaļu ar nosaukumu "Disciplinārie jautājumi" ("Jautājumi par disciplinārajiem jautājumiem"). Tādējādi ir acīmredzams, ka dokumenti, kas attiecas uz disciplinārlietām, ir jāiekļauj vietējā darbinieka personas lietā. Turklāt ir jānorāda, ka Civildienesta noteikumu 26. pantā (pienākumi, kas izriet no kuriem, kā minēts iepriekš, ir piemērojami vietējiem darbiniekiem) ir paredzēts, ka par katru darbinieku tiek saglabāta tikai viena personas lieta. Tas pats princips, šķiet, ir atgādināts Komisijas 2000. gada 26. oktobra paziņojuma 3. punktā, saskaņā ar kuru personas lieta tiek glabāta "vienīgi" pārstāvniecībā. Ombuds piekrīt, ka Komisijas aprakstītajos apstākļos var būt lietderīgi glabāt ar disciplinārlietu saistīto dokumentu darba kopijas dienestā, kas izskata šo lietu (4). Tomēr tas neietekmē nepieciešamību pievienot pašus dokumentus sūdzības iesniedzēja personas lietai, kas tiek glabāta Vīnē. Tādējādi tas, ka Komisija to nav darījusi šajā lietā, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

6. Attiecībā uz dokumentu "IV/19" ombuds norāda, ka šis dokuments ir e-pasta vēstule, ko sūdzības iesniedzēja priekšnieks K. 2000. gada 3. oktobrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam un kuras kopija tika nosūtīta vairākām citām personām, tostarp pārstāvniecības vadītājam. Šajā e-pastā K. apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja bija norādījusi, ka viņa būs prombūtnē līdz plkst. 9.30, bet ka viņa faktiski ieradās darbā tikai tajā dienā ap pusdienlaiku, iepriekš neinformējot savu priekšnieku, reģistratūru vai administrāciju. K. uzskata, ka viņš arī neesot zinājis par vēlākiem paskaidrojumiem. K. secināja, ka tādējādi sūdzības iesniedzējs ir bijis prombūtnē no darba bez atļaujas. Savā atbildē tajā pašā dienā sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņa ar 2000. gada 29. septembra e-pasta vēstuli ir informējusi K., ka viņai būs jātiekas ar ārstu slimnīcā otrdienas rītā (t. i., 2000. gada 3. oktobra rītā) un ka viņa nav varējusi precīzi norādīt, cik ilgs laiks būs nepieciešams. Sūdzības iesniedzēja arī paskaidroja, ka viņa administrācijai ir iesniegusi apliecinājumu. Saskaņā ar šo dokumentu sūdzības iesniedzējs bija slimnīcā līdz tās pašas dienas plkst. 11.00. Ombuds uzskata, ka vēl viens sūdzības iesniedzējas iesniegtais dokuments (ārsta apliecinājums, kas datēts ar 2000. gada 27. septembri) patiešām nebija jāglabā sūdzības iesniedzējas personas lietā, bet gan viņas medicīniskajā lietā. Tomēr ombuds uzskata, ka ir jāizdara atšķirīgs secinājums attiecībā uz sūdzības iesniedzējas 2000. gada 3. oktobra e-pastu K. un viņa slimnīcā pavadītā laika apliecinājumu. Sūdzības iesniedzēja savā e-pasta vēstulē atbildēja uz K. k-ga apsūdzību, ka viņa ir bijusi prombūtnē no darba bez atļaujas. Ombuds uzskata, ka, ņemot vērā to, ka K. 2000. gada 3. oktobra e-pasta vēstule bija iekļauta sūdzības iesniedzēja personas lietā, bija jāiekļauj arī vismaz tā paša datuma sūdzības iesniedzēja atbilde. Tā kā Komisija to nedarīja, šķiet, ka sūdzības iesniedzēja personas lieta patiešām sniedz sagrozītu priekšstatu par objektīviem faktiem (5). Tādēļ ombude uzskata, ka arī tas, ka Komisija nav iekļāvusi (vismaz) sūdzības iesniedzējas 2000. gada 3. oktobra e-pastu viņas personas lietā, ir uzskatāms par administratīvu kļūmi.

7. No iepriekš minētā izriet, ka Komisija sūdzības iesniedzējas piezīmes par dokumentiem "IV/18" un "IV/19" nav iekļāvusi viņas personas lietā. Ombude norāda, ka sūdzības iesniedzēja ir minējusi šos dokumentus kā ilustratīvus piemērus dokumentiem, kurus būtu vajadzējis iekļaut viņas personas lietā. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu sūdzības iesniedzēja iesniedza detalizētu sarakstu ar dokumentiem, kas bija iekļauti personas lietā, viņai nezinot, un piezīmēm, kas nebija iekļautas, lai gan viņa tos bija atzīmējusi iekļaušanai viņas personas lietā. Pretēji tam, ko uzskata Komisija, nekas neliecina par to, ka sūdzības iesniedzēja varētu pamatot savus apgalvojumus tikai divos gadījumos. Tomēr, pat ja pēc rūpīgas pārbaudes tiktu pierādīts, ka neviens no sūdzības iesniedzējas minētajiem papildu komentāriem nebija jāiekļauj viņas personas lietā, tas neietekmētu secinājumu, ka viņas komentāri par dokumentiem "IV/18" un "IV/19" bija jāiekļauj viņas personas lietā. Šajā sakarā ombuds norāda, ka Komisija atzina, ka būtu vajadzējis iekļaut komentārus par dokumentu "IV/18", tomēr nenorādot, vai tas pa šo laiku ir izdarīts.

8. Attiecībā uz sūdzības iesniedzējas apgalvojumu, ka dokumenti tika iekļauti, neinformējot viņu par to, ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, apgalvo, ka tā jebkurā gadījumā nevarēja paļauties ne uz vienu no dokumentiem, nedodot sūdzības iesniedzējai iespēju sniegt komentārus par tiem. Ombuds norāda, ka Civildienesta noteikumu 26. pantā ir noteikts, ka "iestāde nevar izmantot vai citēt a) apakšpunktā minētos dokumentus pret ierēdni, ja vien tie nav darīti viņam zināmi pirms to iesniegšanas". Tādējādi šis noteikums aizsargā ierēdņus (vai, ja no tā izrietošie pienākumi attiecas uz vietējiem darbiniekiem, darbinieku) pret tādu dokumentu izmantošanu, kas ir iekļauti personas lietā, neinformējot ierēdni (vai darbinieku). Tomēr ombuds uzskata, ka laba administratīvā prakse prasa, lai šo negatīvo aizsardzību papildinātu pozitīvs pienākums dot attiecīgajai personai iespēju sniegt komentārus par dokumentu pirms tā iekļaušanas personas lietā (6). Ir acīmredzams, ka ierēdnis vai darbinieks nevar sniegt komentārus (un lūgt, lai šos komentārus iekļauj viņa personas lietā) par dokumentiem, kas viņam nav darīti zināmi. Tomēr ombude norāda, ka sūdzības iesniedzēja pa šo laiku ir iepazinusies ar savu personas lietu un tādējādi atklājusi visus tajā iekļautos dokumentus. Viņš arī norāda, ka savā sūdzībā, apsvērumos par Komisijas atzinumu un jo īpaši apsvērumos par Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu sūdzības iesniedzēja ir sīki izklāstījusi dokumentus un piezīmes, kas joprojām būtu jāiekļauj viņas personas lietā. Ņemot vērā to, ka ombude sagatavo ieteikuma projektu, aicinot Komisiju pārskatīt šos dokumentus un komentārus, lai tos iekļautu sūdzības iesniedzējas personas lietā, nešķiet nepieciešams veikt papildu izmeklēšanu par to, ka Komisija nav apspriedusies ar sūdzības iesniedzēju par dokumentiem, kurus tā bija iekļāvusi viņas personas lietā.

9. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēja personas lietu, neiekļaujot tajā visus attiecīgos dokumentus.

Komisijas sīki izstrādātais atzinums

Sīki izstrādātajā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

No procesuālā viedokļa bija pārsteidzoši, ka ombuds bija izdevis ieteikuma projektu, pamatojoties uz sūdzības iesniedzējas iesniegto sarakstu, tikai ar viņas jaunākajiem iesniegumiem, kas datēti ar 2005. gada 1. februāri. Komisijai nebija iespējas sniegt komentārus par šo sarakstu, pirms ombuds bija pieņēmis savu ieteikuma projektu. Ar šādu procedūru tika pārkāptas Komisijas tiesības tikt uzklausītai, un tā neatbilda Ombuda statūtu 3. panta 1. punktam un Ombuda pieņemto īstenošanas noteikumu 4.4. un 4.5. pantam.

Arī pēc 2004. gada 1. maija nebija noteikuma, kas paredzētu analogu Civildienesta noteikumu 26. panta piemērošanu vietējiem darbiniekiem. Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Nosacījumi”) 120.–122. pantā, kas attiecās uz vietējiem darbiniekiem, nebija nekādas atsauces uz Civildienesta noteikumu 26. pantu, lai gan šāda atsauce (attiecīgi attiecībā uz pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem) tika izdarīta Nosacījumu 11. un 81. pantā. Tādējādi pirmais ombuda pieņēmums bija acīmredzami nepamatots. Turklāt, ņemot vērā to, ka bija skaidra atsauce uz Civildienesta noteikumu 26. pantu attiecībā uz pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem, trūkstošā atsauce uz vietējiem darbiniekiem a contrario skaidri norādīja, ka šis noteikums neattiecas uz vietējiem darbiniekiem. Jāatzīmē arī, ka pārstāvniecībām un delegācijām, kas nodarbina vietējos darbiniekus, bija tikai ļoti mazas administratīvās vienības.

Atsauce uz personas lietām 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā piezīmē Nr. 119" un 2000. gada 26. oktobra piezīmē bija vērsta tikai uz to, lai noteiktu, kāda veida dokumenti nebūtu jāiekļauj personas lietā. Šo atsauci nekādā ziņā nevar interpretēt kā tādu, kas attiecas uz Civildienesta noteikumu 26. panta piemērošanu vietējiem darbiniekiem. Otrkārt, sūdzības iesniedzējam acīmredzot nebija tiesību no šīm piezīmēm izsecināt nekādas tiesības, kas būtu uzskatāmas par iekšējiem norādījumiem.

Komisija nekad nav atzinusi, ka sūdzības iesniedzēja piezīmes par dokumentu "IV/18" būtu bijis jāiekļauj sūdzības iesniedzēja personas lietā.

Nebija pienākuma iekļaut dokumentus, kas saistīti ar disciplinārlietu pret sūdzības iesniedzēju, viņas personīgajā lietā, kas tiek glabāta pārstāvniecībā Vīnē. Komisijas iekšējo norādījumu H iedaļa attiecās tikai uz dokumentiem, kas saistīti ar pašas pārstāvniecības veiktajiem disciplinārajiem pasākumiem. Turklāt šie norādījumi tika adresēti delegācijās un pārstāvniecībās atbildīgajām personām. Tāpēc tās nevarēja noteikt pienākumu Preses un komunikācijas ģenerāldirektorātam iekļaut pārstāvniecībās glabātajās personīgajās lietās dokumentus, kas saistīti ar disciplinārlietām pret vietējiem darbiniekiem.

Lai panāktu mierizlīgumu, Komisija tomēr bija gatava pārskatīt dokumentus, kas minēti sūdzības iesniedzējas 2005. gada 1. februāra apsvērumiem pievienotajā sarakstā, lai tos iekļautu viņas personas lietā, ar nosacījumu, ka sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi Komisijai visus dokumentus, kas, iespējams, nebija iekļauti viņas personas lietā. Turklāt Komisija bija gatava pievienot sūdzības iesniedzējas piezīmes par dokumentiem "IV/18" un "IV/19", proti, sūdzības iesniedzējas 2000. gada 3. oktobra e-pasta vēstuli un 2000. gada septembra paziņojumu viņas personas lietai. Pēc šīs pārskatīšanas pabeigšanas Komisija vēlreiz piešķirtu sūdzības iesniedzējam piekļuvi atjaunotajiem lietas materiāliem.

Komisija uzsvēra, ka ieteikuma projekta pieņemšanu nevar interpretēt kā piekrišanu pienākumam glabāt savu vietējo darbinieku personas lietas un ka tas nerada precedentu citiem identiskiem vai līdzīgiem gadījumiem.

Ombuda vēstule Komisijai

Ombuds 2005. gada 10. jūnijā rakstīja Komisijai, lai reaģētu uz tās sīki izstrādātajā atzinumā izteikto apgalvojumu, ka ombuds ir pārkāpis Komisijas tiesības tikt uzklausītai.

Ombude uzsvēra, ka tā ir nopietna Eiropas Komisijas apsūdzība pret Eiropas Ombudu.

Viņš arī norādīja, ka Komisijas viedoklis, šķiet, ir balstīts uz ieteikuma projekta nepareizu izpratni. Ombuds uzsvēra, ka no teksta (2.7. punkts) skaidri izriet, ka ieteikuma projekts, saskaņā ar kuru Komisijai būtu jāpārskata "dokumenti, uz kuriem atsaucas sūdzības iesniedzējs" (t. i., ieskaitot tos, kas pirmo reizi minēti iepriekš minētajā sarakstā), nenozīmē, ka ombuds uzskata, ka visi šie dokumenti noteikti būtu jāiekļauj sūdzības iesniedzēja personas lietā. Viņš piebilda, ka ir skaidrs, ka lēmums par to, vai dokumenti ir šādi jāiekļauj, ir jāpieņem Komisijai pēc to pārbaudes. Ombuds arī norādīja, ka viņš faktiski ir skaidri paredzējis iespēju, ka Komisijas lēmums varētu būt negatīvs (“pat ja pēc padziļinātas pārbaudes tam būtu jāpierāda, ka neviens no sūdzības iesniedzējas minētajiem papildu komentāriem nav jāiekļauj viņas personas lietā”).

Tāpēc ombuds aicināja Komisiju pārskatīt šo jautājumu un informēt viņu par to, vai tā plāno saglabāt savu viedokli, ka viņš ir pārkāpis Komisijas tiesības tikt uzklausītam.

Komisijas atbilde

Wallström kundze, Komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas atbild par attiecībām ar Eiropas ombudu, 2005. gada 30. jūnijā atbildēja uz ombuda vēstuli.

Priekšsēdētāja vietnieks paziņoja, ka Komisijas nodoms nekad nav bijis izteikt apsūdzības ombudam. Tādēļ viņa pauž nožēlu par jebkādiem pārpratumiem, ko varētu būt izraisījis Komisijas sīki izstrādātais atzinums.

Priekšsēdētāja vietnieks paskaidroja, ka Komisija vienkārši vēlējās paziņot, ka tai nav bijusi iespēja komentēt sūdzības iesniedzēja iesniegto dokumentu sarakstu pirms ieteikuma projekta sagatavošanas. Viņa piebilda, ka tādēļ viņa bija pateicīga par paskaidrojumiem, ko ombuds bija sniedzis savā 2005. gada 10. jūnija vēstulē.

Nobeigumā priekšsēdētāja vietniece norādīja, ka, ņemot vērā šos precizējumus, viņa uzskata, ka ombuds ir ievērojis Komisijas tiesības tikt uzklausītai.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu izteica šādas piezīmes:

Komisijas viedoklis, ka tai nebija pienākuma glabāt vietējo darbinieku personas lietas, bija nepareizs. Vietējiem darbiniekiem piemērojamie noteikumi uzsvēra, ka tie ir balstīti uz Civildienesta noteikumiem un nosacījumiem. Tā kā šajos noteikumos nebija pretēju noteikumu, bija piemērojami Civildienesta noteikumi.

Komisijas arguments, saskaņā ar kuru pārstāvniecības nevarēja saglabāt vietējo darbinieku personas lietas atbilstoši Civildienesta noteikumu 26. pantam, bija nesaprotams, ņemot vērā, ka pārstāvniecība ļoti labi varēja iekļaut savus dokumentus savā personas lietā šajā lietā.

Viņas atstādināšana un vēlāka atlaišana bija tieši saistīta ar patvaļīgo veidu, kādā Komisija izskatīja viņas personas lietu. Ņemot vērā šo saikni, ombuda lēmums, kurā Komisijai vienkārši tiktu lūgts ex post papildināt viņas personas lietu, viņas konkrētajā gadījumā nekādi nepalīdzētu.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Sākotnējā sūdzība, kas tika iesniegta 2004. gada jūnijā, attiecās uz to, kā Komisija izskatīja sūdzības iesniedzēja personas lietu, taču tajā bija minēti arī daži citi jautājumi. Savās vēstulēs, ar kurām uzsāka izmeklēšanu, un lai izvairītos no pārpratumiem, ombuds informēja Komisiju un sūdzības iesniedzēju, ka viņa izmeklēšana attiecas tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja personas lietu, un tādējādi tā neattieksies uz citiem jautājumiem, ko sūdzības iesniedzējs minēja savā 2004. gada 11. marta vēstulē Komisijai (piemēram, jautājumu par piekļuvi lietas materiāliem Briselē un Komisijas lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēju).

1.2 Savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzēja izteica papildu apsvērumus par Civildienesta noteikumu 24. pantu, uz kuru viņa jau bija atsaukusies savā sūdzībā. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija viņu publiski nosodīja ilgi pirms uzklausīšanas. Sūdzības iesniedzēja arī apgalvoja, ka uzklausīšanas laikā viņai tika uzdoti jautājumi, kuriem nebija nekāda sakara ar sūdzībām, kas viņai tika izvirzītas. Ombuds uzskatīja, ka nebūtu lietderīgi paplašināt šo izmeklēšanu, lai aptvertu šos turpmākos jautājumus. Šāda rīcība neizbēgami būtu aizkavējusi ombuda izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja sākotnējo apgalvojumu. Ombuds uzskatīja, ka tas nebūtu sūdzības iesniedzēja interesēs. Tādēļ ieteikuma projektā, ko viņš adresēja Komisijai, viņš informēja sūdzības iesniedzēju, ka šie jautājumi netiks izskatīti šajā izmeklēšanā, bet ka viņa var brīvi iesniegt jaunu sūdzību par šiem jautājumiem.

1.3 Savos apsvērumos par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu par ieteikuma projektu sūdzības iesniedzēja uzsvēra, ka viņas atstādināšana no amata un atlaišana, ko veica Komisija, bija tieši saistīta ar veidu, kādā Komisija izskatīja viņas personas lietu. Sūdzības iesniedzēja piebilda, ka ombuda lēmums, kurā Komisijai vienkārši tiktu lūgts ex post papildināt viņas personas lietu, tādējādi nekādi nepalīdzētu viņas konkrētajā gadījumā. Tomēr ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja ir cēlusi prasību tiesā pret Komisijas lēmumu viņu atlaist. Tādējādi tiesai, kas izskata šo prasību, būtu jālemj par iespējamo nozīmi, kāda ir tam, kā Komisija apstrādā sūdzības iesniedzējas personas lietu, lai Komisijas lēmums par viņas atlaišanu būtu likumīgs. Jāatgādina, ka EK līguma 195. pants pilnvaro ombudu veikt izmeklēšanu, "izņemot gadījumus, kad iespējamie fakti ir vai ir bijuši tiesvedības priekšmets".

1.4 Komisija sīki izstrādātajā atzinumā apgalvoja, ka ombuds, izstrādājot ieteikuma projektu, ir pārkāpis savas tiesības tikt uzklausītam. Pēc tam ombuds lūdza Komisiju pārskatīt šo nopietno apsūdzību, paskaidrojot iemeslus, kāpēc viņš to uzskatīja par nepamatotu. Atbildē Wallström kundze, Komisijas priekšsēdētāja vietniece, kas atbild par attiecībām ar Eiropas Ombudu, norādīja, ka Komisijas nodoms nekad nav bijis izteikt apsūdzības pret ombudu, un pauda nožēlu par jebkādiem pārpratumiem, ko varētu būt izraisījis Komisijas sīki izstrādātais atzinums. Wallström kundze piebilda, ka viņa ir pateicīga par ombuda vēstulē sniegtajiem paskaidrojumiem un ka, ņemot vērā šos paskaidrojumus, viņa uzskata, ka ombuds ir ievērojis Komisijas tiesības tikt uzklausītai.

Ombuds uzskata, ka, ņemot vērā Komisijas atbildi, no viņa puses nav nepieciešama turpmāka rīcība attiecībā uz šo lietas aspektu.

2 Komisijas veids, kādā tā izskata sūdzības iesniedzēja personas lietu

2.1 Sūdzības iesniedzēja, kas agrāk strādāja par vietējo pārstāvi Komisijas pārstāvniecībā Vīnē, savā sūdzībā ombudam būtībā apgalvoja, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz viņas personas lietu.

2.2 Ombuds 2005. gada 28. februārī nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu (7), kurā viņš aicināja Komisiju pārskatīt sūdzības iesniedzēja minētos dokumentus, lai iekļautu tos savā personas lietā un piešķirtu viņai piekļuvi pienācīgi atjaunotajai lietai.

2.3 Sīki izstrādātajā atzinumā par šo ieteikuma projektu Komisija paskaidroja, ka tā nepiekrīt juridiskajiem apsvērumiem, uz kuriem ombuds balstīja savu ieteikuma projektu. Tomēr Komisija piebilda, ka, lai panāktu mierizlīgumu, tā tomēr ir gatava pārskatīt dokumentus, kas minēti sūdzības iesniedzējas 2005. gada 1. februāra apsvērumiem pievienotajā sarakstā, lai tos iekļautu viņas personas lietā, ar nosacījumu, ka sūdzības iesniedzēja ir iesniegusi Komisijai visus dokumentus, kas, iespējams, nebija iekļauti viņas personas lietā. Turklāt Komisija atzīmēja, ka ir gatava pievienot sūdzības iesniedzējas piezīmes par dokumentiem "IV/18" un "IV/19", proti, sūdzības iesniedzējas 2000. gada 3. oktobra e-pasta vēstuli un 2000. gada septembra paziņojumu, viņas personas lietai. Pēc šīs pārskatīšanas pabeigšanas Komisija vēlreiz piešķirtu sūdzības iesniedzējam piekļuvi atjaunotajiem lietas materiāliem.

2.4 Ombuds uzskata, ka Komisija tādējādi ir pieņēmusi viņa ieteikuma projektu (lai gan ne apsvērumus, uz kuriem tas ir balstīts) un ka veids, kādā tā ierosina to īstenot, šķiet apmierinošs. Jo īpaši ombude uzskata, ka Komisijas viedoklis, ka sūdzības iesniedzējai vispirms tai būtu jāiesniedz visu to dokumentu kopijas, kuru, iespējams, trūkst viņas personas lietā, ir pamatots. Ja Komisija nolemj, kuri dokumenti jāiekļauj sūdzības iesniedzēja personas lietā, tai, protams, ir jāsaņem šo dokumentu kopijas.

2.5 Ņemot vērā, ka Komisija ir pieņēmusi ieteikuma projektu, ombuds uzskata, ka nav nepieciešams veikt Komisijas iesniegto argumentu sīku pārbaudi, lai paskaidrotu, kāpēc tā nepiekrīt apsvērumiem, kas bija ieteikuma projekta pamatā.

2.6 Tomēr, ņemot vērā, ka nevar izslēgt līdzīgu strīdu rašanos nākotnē, ombuds uzskata, ka ir lietderīgi īsumā komentēt dažus Komisijas argumentus.

Komisija pamatoti norāda, ka pat redakcijā, kas bija piemērojama pēc 2004. gada 1. maija, noteikumos, kas reglamentē vietējo darbinieku situāciju (Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 120.–122. pants), nav nekādas atsauces uz Civildienesta noteikumu 26. pantu, lai gan šāda atsauce ir ietverta minēto noteikumu 11. un 81. pantā (attiecīgi attiecībā uz pagaidu darbiniekiem un līgumdarbiniekiem)(8). Tomēr jāatzīmē, ka ombuda viedoklis nebija balstīts uz šāda noteikuma esamību, bet gan uz apsvērumu, ka Civildienesta noteikumu 26. pants tikai izsaka pienākumus, kas izriet no labas pārvaldības principa šajā jomā. Ombuds uzskata, ka 1985. gada 13. februāra "Administratīvajā piezīmē Nr. 119" un 2000. gada 26. oktobra piezīmē sniegtie norādījumi liecina, ka šis apsvērums nav svešs pašas Komisijas viedoklim. Jānorāda arī, ka nav strīda par to, ka Komisija saglabāja sūdzības iesniedzējas personas lietu (un pat aicināja viņu iepazīties ar tās saturu). Tomēr šajos apstākļos ombuds uzskata, ka Komisija vairs nevarēja patvaļīgi izlemt, kurus dokumentus iekļaut šajā lietā un kurus ne.

Attiecībā uz maznozīmīgu jautājumu Komisija savā atzinumā par sūdzību atzina, ka sūdzības iesniedzēja piezīmes par dokumentu "IV/18" nav iekļautas sūdzības iesniedzēja personas lietā. Komisija paskaidroja, ka šī "bezdarbība" ir notikusi pirms vairāk nekā četriem gadiem un ka vairs nav iespējams noteikt, kā tā ir notikusi. Ņemot vērā šos apgalvojumus, ir pārsteidzoši atzīmēt, ka savā sīki izstrādātajā atzinumā Komisija noliedza, ka tā jebkad būtu atzinusi, ka attiecīgais dokuments būtu bijis jāiekļauj sūdzības iesniedzēja personas lietā.

Secinājums

No Komisijas komentāriem izriet, ka Komisija ir pieņēmusi ombuda ieteikuma projektu un ir veikusi pasākumus tā īstenošanai.

Sūdzības iesniedzēja savos apsvērumos ir norādījusi, ka viņas atstādināšana no amata un vēlāka atlaišana bija tieši saistīta ar veidu, kādā Komisija izskatīja viņas personas lietu. Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka ombuda lēmums, kurā Komisijai vienkārši tiktu lūgts ex post papildināt viņas personas lietu, tādējādi nekādi nepalīdzētu viņas konkrētajā gadījumā. Tomēr, kā minēts iepriekš (sk. 1.3. punktu), sūdzības iesniedzēja ir cēlusi prasību tiesā pret viņas atlaišanu, un tāpēc ombudam ir liegts izskatīt šo jautājumu.

Šādos apstākļos ombude nevar sniegt turpmāku palīdzību sūdzības iesniedzējai saistībā ar viņas sūdzības priekšmetu. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS


(1) Komisija iesniedza šā paziņojuma kopiju.

(2) Komisija iesniedza arī šā dokumenta kopiju.

(3) Ieteikuma projekts ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(4) Komisijas 2000. gada 26. oktobra paziņojuma 3. punktā paredzēts, ka personas lietā esošo dokumentu kopijas pēc pieprasījuma var nosūtīt uz Briseli.

(5) Jānorāda, ka sūdzības iesniedzēja iesniegtais apliecinājums, šķiet, pierāda, ka tas atstāja slimnīcu tikai 2000. gada 3. oktobrī plkst. 11.00. Ombuds arī norāda, ka kopā ar saviem apsvērumiem par Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu sūdzības iesniedzēja iesniedza 2000. gada 29. septembra e-pasta vēstules kopiju, informējot K. par viņas gaidāmo prombūtni 2000. gada 3. oktobrī.

(6) Ja P. kunga paziņojumam, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz papildu informācijas pieprasījumu, patiešām ir sūdzības iesniedzēja apgalvotais saturs, šķiet, ka Komisija pati piekrīt šim viedoklim.

(7) Ieteikuma projekts ir pieejams Ombuda tīmekļa vietnē (http://www.ombudsman.europa.eu).

(8) Ombuda ieteikuma projektā izteiktā piezīme, ka neviens noteikums, kas paredz, ka Civildienesta noteikumu 26. pants būtu jāpiemēro arī vietējiem darbiniekiem, nepastāvēja "pirms (...) 2004. gada 1. maija" (skatīt ieteikuma projekta 2.4. punktu), bija saistīta ar to, ka Komisijas atzinumā tika nepareizi interpretēts, ka šāds noteikums ir ieviests no 2004. gada 1. maija (skatīt atzinuma 1. punktu: "(...) Tomēr šie jaunie noteikumi nereglamentē situācijas, kas notikušas pagātnē, piemēram, sūdzības iesniedzēja gadījumā.").

Ko jūs domājat par šo automātisko tulkojumu? Sniedziet mums savu viedokli!