Strasbūrā, 2005. gada 14. aprīlī

Godātais H. kungs!

2004. gada 17. maijā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisijas iespējamo bezdarbību saskaņā ar EK līguma 226. pantu.

2004. gada 14. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 29. septembrī. Nosūtīju Jums 2004. gada 20. novembrī nosūtīto uzaicinājumu iesniegt apsvērumus un 2005. gada 19. februārī iesniegto papildu informāciju.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir Apvienotās Karalistes lauksaimnieks, kurš nav saņēmis piena kvotu, uz kuru, viņaprāt, viņam ir tiesības.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi:

Apvienotās Karalistes valdība neekspluatē piena kvotu sistēmu saskaņā ar Kopienas Regulu Nr. 1546/88 (1) un Regulu Nr. 857/84 (2) un jo īpaši ar Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciālo nolēmumu Thomsen lietā (3).

Sūdzības iesniedzēja vēlais tēvs bija tādas saimniecības īrnieks, kurai 1984. gadā tika piešķirta piena kvota. Kvota tika piešķirta Mr & V H. & Son kā piena ražotājam, kas pārvalda nomnieku saimniecību. 1999. gada 27. februārī sūdzības iesniedzējs kā sabiedrības dēls iegādājās atsevišķu saimniecību. 1990. gada 1. martā piena ražošana tika pārcelta no vecās saimniecības uz jauno saimniecību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tajā pašā dienā Mr & V H. pārstāja būt ražotāji, bet sūdzības iesniedzējs turpināja ražot pienu jaunajā saimniecībā jaunā partnerībā ar nosaukumu WE & RA H.

Apvienotās Karalistes tiesas, saimnieks, Apvienotās Karalistes valdība un H. ģimene uzskatīja, ka neviena no iepriekš minētajām darbībām attiecībā uz piena kvotu nav nelikumīga. Visas iepriekš minētās personas arī uzskatīja, ka saimniecības daļas nodošana notika saskaņā ar Eiropas regulām. Kvotu WE & RA H. uz vairākiem gadiem piešķīra Apvienotās Karalistes valdības pārstāvis, pilnībā apzinoties, ka piena kvota ir atstājusi īrēto īpašumu.

Tomēr ar šķīrējtiesneša 1991. gada 15. jūlija lēmumu tika atzīts, ka WE & RA H. un viņu jaunā saimniecība varēja pretendēt tikai uz mazāk nekā 0,1 % no kvotas, neraugoties uz nodošanu starp K. & V. H. & Son un WE & RA H. 1990. gada 1. martā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ar šķīrējtiesneša lēmumu piena kvota bija jāpiešķir WE & RA H. kā ražotājiem, jo vecās saimniecības īrnieks Mr & V H. & Son neplānoja ražot pienu. Tā vietā piena kvota tika piešķirta vecās saimniecības īpašniekam Stafordšīras grāfistes padomei, neraugoties uz to, ka grāfistes padome nedarbojās saimniecībā, nebija ražotāji un pat neplānoja kļūt par ražotājiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir pretrunā Tiesas spriedumam Thomsen lietā. Turklāt, piešķirot kvotu Stafordšīras grāfistes padomei, šķīrējtiesnesis esot pārsniedzis savas pilnvaras, kurām bija jāizlemj par piena kvotas sadalījumu starp G. &amp, V. H. &amp, Son un WE &amp, RA H. Atbildīgais Apvienotās Karalistes ministrs šo jautājumu neizlaboja. Komisija savukārt nerīkojās šajā jautājumā pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs ar 2003. gada 1. februāra vēstuli bija lūdzis lietu pārskatīt, ņemot vērā Thomsen lietu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka īpašnieki/vietējie ražotāji Apvienotajā Karalistē regulāri pārvieto piena kvotas. Tomēr īrniekiem nav atļauts pārcelt piena kvotas, un tas nepārprotami ir ražotāju diskriminācijas veids, kas ir pretrunā Kopienas tiesību aktiem. Regulas Nr. 1546/88 7. panta 2. punktā ir noteikts: “Ja viena vai vairākas saimniecības daļas tiek pārdotas, iznomātas vai nodotas mantošanas ceļā, atbilstošo references daudzumu sadala starp ražotājiem, kas pārvalda saimniecību, proporcionāli piena ražošanai izmantotajām platībām.” Sūdzības iesniedzēja gadījumā pēc kvotas nodošanas 1990. gada 1. martā WE & RA H. bija vienīgie piena ražotāji un vienīgā piena ražošanai izmantotā platība bija jaunā saimniecība. Tādējādi piena kvotas piešķiršana Stafordšīras grāfistes padomei bija pretrunā Kopienu tiesībām.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Komisija nav panākusi Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu, nevēršoties pret to, ka Apvienotā Karaliste neievēro Kopienas tiesību aktus un tiesu praksi attiecībā uz piena kvotām.

Sūdzības iesniedzējs pieprasa kompensāciju par būtiskiem zaudējumiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums
Sūdzības pieņemamība

Atsaucoties uz EK līguma 195. pantu un Eiropas ombuda statūtu 1. panta 3. punktu un 2. panta 7. punktu, Komisija apgalvo, ka ombudam šī sūdzība būtu jāatzīst par nepieņemamu, jo par sūdzības iesniedzēja norādītajiem faktiem Apvienotajā Karalistē jau ir ierosināta tiesvedība vai pieņemti tiesas nolēmumi un tos ir izskatījusi Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja.

Jebkurā gadījumā Komisija apgalvo, ka sūdzība būtu jāatzīst par nepamatotu, jo sūdzības iesniedzēja lieta ir izskatīta saskaņā ar paraugpraksi ikreiz, kad Komisija vai kāda cita Eiropas iestāde to ir izskatījusi. Tāpēc, pamatojoties uz EK līguma 195. pantu, Eiropas ombudam nav pamata veikt izmeklēšanu.

Sūdzības priekšvēsture

Sūdzības iesniedzējs jau pirms daudziem gadiem vērsās pie Komisijas par Apvienotās Karalistes piena kvotām. Sūdzības iesniedzēja pēdējais paziņojums par šo jautājumu bija viņa 2003. gada 1. februāra vēstule, kurā viņš lūdza Komisiju īstenot Thomsen lietu, ko viņš uzskatīja par identisku viņa paša lietai. Jautājums bija par to, vai nodošanas gadījumā ražotājam vai zemes īpašniekam būtu jāpiešķir piena kvota. Komisija uzskata, ka sūdzības iesniedzēja vēstulē nav minēta pārkāpuma procedūras uzsākšana pret Apvienoto Karalisti. Sūdzības iesniedzējs vienkārši lūdza Komisiju pārskatīt savus konstatējumus saistībā ar lūgumrakstu, ko sūdzības iesniedzējs iesniedza Eiropas Parlamentam 1995. gadā (4). Komisija atbildēja sūdzības iesniedzējam ar 2003. gada 7. marta vēstuli, sīki un pamatoti izklāstot, kāpēc Komisija nepiekrīt sūdzības iesniedzēja nostājai attiecībā uz Thomsen lietu. Komisija uzskata, ka tādējādi sūdzības iesniedzēja 2003. gada 1. februāra vēstule tika pienācīgi izskatīta.

Par lietas būtību

Komisija ņem vērā sūdzības iesniedzēja pieņēmumu, ka viņš varēja brīvi nodot piena kvotu, kas izmantota iepriekš nomātajā saimniecībā ("vecā saimniecība"), iegādātajai saimniecībai ("jaunā saimniecība"). Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka gandrīz visas kvotas piešķiršana grāfistes padomei, vecās saimniecības īpašniekam, bija nelikumīga un diskriminēja viņu kā īrnieku.

Komisija nepiekrīt sūdzības iesniedzēja nostājai, kurai nav juridiska pamata un kura nav pamatota ar konkrētās lietas faktiem. Tolaik bija piemērojami Komisijas Regulas Nr. 1546/88 7. panta noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 857/84 7. pantu, ar ko saimniecību nodošanas nolūkā nosaka saikni starp saimniecību un piena kvotu. Regulas Nr. 1546/88 7. panta 1. un 2. punktā, kas piemērojami visas saimniecības nodošanai un saimniecības daļu nodošanai, bija noteikts:

1. "Ja visa saimniecība tiek pārdota, iznomāta vai nodota mantojumā, atbilstošo references daudzumu pilnībā nodod ražotājam, kurš pārņem saimniecību."

2. "Ja vienu vai vairākas saimniecības daļas pārdod, iznomā vai nodod mantojumā, atbilstošos daudzumus sadala starp ražotājiem, kas pārvalda saimniecību, proporcionāli piena ražošanai izmantotajām platībām vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis."

Ņemot vērā iepriekš minētos noteikumus, ir secināts, ka "lauksaimniekam, kurš vēlas sākt darbību kā piena ražotājs, ir jāiegādājas saimniecība, uz kuru attiecas piena kvota (5)". Lauksaimniekam nav absolūtu tiesību uz piena kvotu. Faktiski Tiesa ir secinājusi, ka "Kopienas tiesību sistēmā garantētās tiesības uz īpašumu neietver tiesības peļņas nolūkā rīkoties ar tādu priekšrocību kā references daudzumi, kas piešķirti saistībā ar tirgus kopīgo organizāciju un kas neizriet no attiecīgo personu aktīviem vai profesionālās darbības (6)". Tādēļ saimniecības vai saimniecības daļas nodošanas gadījumā kvotas sadali starp ieinteresētajām personām neveic, ņemot vērā iesaistītās fiziskās personas, bet "proporcionāli piena ražošanai izmantotajām platībām vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem".

Komisija atgādina, ka sūdzības iesniedzēja lietu gadu gaitā ir pārskatījušas vairākas iestādes. Šķīrējtiesnesis bija pirmais, kas to izskatīja 1990. gadā. Tajā laikā sūdzības iesniedzēja nostāja atšķīrās no pašreizējās, jo viņš neatsaucās uz brīvību pārcelt savas kvotas no vienas saimniecības uz citu, bet gan uz to, ka “partnerības identitātes maiņa un ražošanas maiņa, kā arī ražošanas pārcelšana no [vecās saimniecības] uz [jauno saimniecību] nav uzskatāma par saimniecības daļas izmantošanas maiņu saskaņā ar [Apvienotās Karalistes tiesību aktiem]”. Šis apgalvojums liecina, ka sūdzības iesniedzējs nezināja, ka viņa lieta ir jāizskata saskaņā ar noteikumiem par saimniecības nodošanu.

Šķīrējtiesnesis secināja, ka attiecībā uz veco saimniecību laikposmā no 1990. gada 12. februāra līdz 1990. gada 25. martam ir notikušas trīs profesionālās darbības maiņas. Attiecībā uz piena kvotu sadali starp abām saimniecībām, t. i., veco saimniecību un jauno saimniecību, šķīrējtiesnesis piemēroja Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktos kritērijus, atsaucoties uz “piena ražošanai izmantotajām platībām piecu gadu laikā pirms profesijas maiņas”. Tādējādi šķīrējtiesnesis secināja, ka piena kvotas piešķiršana jaunajai saimniecībai būtu minimāla. Šķīrējtiesneša aprēķins, pamatojoties uz attiecīgo saimniecību platībām un to darbības laiku, noteica, ka piena kvotas lielākā daļa tika piešķirta vecajai saimniecībai. Attiecīgi piena kvotas tika piešķirtas saskaņā ar Regulas 1546/88 7. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, t. i., "proporcionāli platībām, ko izmanto piena ražošanai, vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis".

Šķīrējtiesneša lēmumu pārskatīja Apgabaltiesa un Apelācijas tiesa. Pēdējā minētā lēmums kļuva galīgs, jo netika apmierināta turpmāka pārsūdzība Lordu palātā. Apelācijas tiesa noraidīja sūdzības iesniedzēja argumentus attiecībā uz abu saimniecību okupācijas izmaiņu sekām, norādot, ka, "ja A, B un C aizņem ražošanas vienību piena kvotu vajadzībām, un A un B izstājas, izbeidzot partnerattiecības, ir /.../ nepārprotami notikusi okupācijas maiņa, kad C un D veido jaunas un atšķirīgas partnerattiecības un uzsāk okupāciju. /.../ No tā skaidri izriet, ka tad, kad regulās tiek runāts par "nodošanu", tās runā par nodarbošanos, nevis par juridiskām īpašumtiesībām. Attiecīgi es secinu, ka profesijas maiņai marta sākumā bija līdzīgas tiesiskās sekas kā pārdošanai, iznomāšanai vai nodošanai mantošanas ceļā. Šā iemesla dēļ arī /.../ es noraidītu apelācijas sūdzību."

Komisija uzskata, ka no iepriekš minētā ir skaidrs, ka, pat ja sūdzības iesniedzējs tagad uzskata, ka viņš bija vienīgais piena ražošanas darbības un ar to saistītās kvotas īpašnieks vecajā saimniecībā un ka viņš varēja to nodot jaunajai saimniecībai, šis viedoklis diemžēl neatbilst piena kvotas jēdzienam saskaņā ar Kopienas regulām. Sūdzības iesniedzējs nav ņēmis vērā saikni, kas pastāv starp kvotu un saimniecību, un nav pietiekami novērtējis to izmaiņu sekas, kas veiktas, izmantojot secīgās partnerības, kuras izmantoja abas saimniecības. Tāpēc sūdzības iesniedzēja arguments, ka viņš tika diskriminēts kā īrnieks, nav pamatots. Piena kvotu sadale starp abām saimniecībām tika veikta, ņemot vērā to attiecīgās platības un izmantošanas ilgumu, un īpašnieka vai īrnieka personiskā kvalitāte nav svarīga.

Komisija uzskata, ka Thomsen lieta tikai apstiprina Tiesas iepriekšējo judikatūru un neattaisno sūdzības iesniedzēja lietas atkārtotu izskatīšanu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uztur savu sūdzību un kopumā izsaka šādas papildu piezīmes:

Stafordšīras grāfistes padomei tika piešķirta piena kvota, neraugoties uz to, ka tā nekad nebija iecerējusi no jauna iznomāt zemi piena ražošanai. Tā vietā grāfistes padome aizpildīja Piena tirdzniecības padomes veidlapu, lūdzot piena kvotu reģistrēt tās biroja adresē, no kuras grāfistes padome iznomāja piena kvotu par ievērojamu peļņu. Šīs darbības ir pretrunā Thomsen lietai, kurā noteikts, ka piena kvotas jāpiešķir ražotājiem, nevis zemei, ko neizmantos piena ražošanai.

MAFF (7) vadlīnijas savam aģentam, Piena tirdzniecības padomei, paredzēja, ka piena kvotas var pārcelt atsevišķi ražotāji. Piena tirdzniecības padome piešķīra piena kvotu sūdzības iesniedzējam un viņa sievai, t. i., partnerībai WE & RA H., jaunajā saimniecībā. Ar 1990. gada 5. jūlija vēstuli MAFF identificēja WE & RA H. kā īpašumtiesību saņēmēju un Mr & V H. & Son kā personu, kas nodod īpašumtiesības. Tomēr MAFF pārstāvis informēja H. ģimeni, ka saimniecības daļas nodošana nav notikusi, un sūdzības iesniedzējs cīnījās par šo lietu, pamatojoties uz šo ieteikumu. Regula 1546/88 ļauj dalībvalstīm noteikt savus noteikumus, kas Apvienotajā Karalistē nozīmē, ka persona, kas nodod piena kvotas, un saņēmējs var savstarpēji vienoties par piena kvotas nodošanu (1989. gada normatīvie akti, 4. pielikums, 1. noteikuma 3. punkts). Eiropas Kopienu Tiesas prakse (8) ļauj piena kvotas pārvietot dalībvalstu iekšienē, t. i., ražotājs piena kvotu var izmantot citur. Līdz ar to šajā lietā V H. &amp k-ga un k-dzes partnerība; Son varēja pārcelt piena kvotu no vienas saimniecības uz citu saimniecības ietvaros.

Šķīrējtiesnesis piešķīra piena kvotu “zemei”, nevis “ražotājiem”, kā prasīts Thomsen lietā. Jebkāda piena kvotas piešķiršana vecajai saimniecībai bija nelikumīga, jo šī saimniecība netika izmantota piena ražošanai. Tomēr Apvienotās Karalistes tiesa pievērsās tikai jautājumam par to, vai ir notikusi saimniecības nodošana, un atteicās lemt par jautājumu, vai piena kvota būtu jāpiešķir zemei vai ražotājam.

Sūdzības iesniedzējs apšauba, ka Stafordšīras grāfistes padome varētu būt puse jebkurā šķīrējtiesā, jo tā nekad nav plānojusi izmantot veco saimniecību piena ražošanai. Viņš arī apšauba, kāpēc V.S. nevarēja savā starpā vienoties par piena kvotas nodošanu, kad Piena tirdzniecības padome sākotnēji pieņēma šādu rīcību. Tomēr viņš galvenokārt apšauba, kāpēc Komisija nav vērsusies pret Apvienotās Karalistes iestādēm par to, ka tās pastāvīgi ignorē ES un Apvienotās Karalistes tiesību aktus.

Lēmums

Par iebilduma pieņemamību

1.1 Savā atzinumā Komisija apgalvo, ka sūdzība būtu jāatzīst par nepieņemamu saskaņā ar EK līguma 195. pantu un Eiropas ombuda statūtu 1.3. un 2.7. pantu, jo par sūdzības iesniedzēja minētajiem faktiem Apvienotajā Karalistē jau ir ierosināta tiesvedība vai pieņemti tiesas nolēmumi un tos ir izskatījusi Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja. Komisija arī apgalvo, ka jebkurā gadījumā sūdzība būtu jāatzīst par nepamatotu, jo Komisija sūdzības iesniedzēja lietu ir izskatījusi saskaņā ar labāko praksi, un tāpēc, pamatojoties uz EK līguma 195. pantu, Eiropas ombudam nav pamata veikt izmeklēšanu.

1.2 Ombuds atgādina, ka viņa izskatāmā lieta attiecas uz iespējamu Komisijas nespēju nodrošināt Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu. Ombuds neuzskata, ka jautājums par Komisijas iespējamo bezdarbību šajā sakarā ir bijis tiesvedības priekšmets. Attiecībā uz jautājumu par to, vai Komisija, izskatot sūdzības iesniedzēja lietu, ir rīkojusies saskaņā ar paraugpraksi, šis jautājums ir jāizlemj ombudam pēc viņa veiktās izmeklēšanas. Komisijas arguments, ka tā ir rīkojusies saskaņā ar labāko praksi, attiecas uz lietas būtību un neļauj ombudam atzīt sūdzību par nepamatotu, neveicot lietas analīzi.

1.3 Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja jau ir izskatījusi šo lietu, ombuds atgādina, ka viņa pastāvīgā prakse ir uzskatīt, ka ombudam nav pamata veikt izmeklēšanu, ja cita kompetenta iestāde jau ir izskatījusi šo jautājumu. Tomēr šajā gadījumā šķiet, ka Lūgumrakstu komiteja nav izskatījusi jautājumu, par kuru iesniegta sūdzība, t. i., Komisijas iespējamo nespēju nodrošināt Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu.

1.4 Tādēļ ombuds nepiekrīt Komisijas argumentiem par sūdzības pieņemamību un tādēļ izskatīs lietu pēc būtības 2. daļā.

Par apgalvoto Kopienu tiesību pareizas piemērošanas neievērošanu

2.1 Sūdzība attiecas uz Komisijas rīcību saistībā ar sūdzības iesniedzēja bažām par to, ka Apvienotās Karalistes valdība neekspluatē piena kvotu sistēmu saskaņā ar Kopienas Regulu Nr. 1546/88 un Regulu Nr. 857/84 un Eiropas Kopienu Tiesas prejudiciālo nolēmumu Thomsen lietā (9). Sūdzības iesniedzēja nelaiķa tēvs bija tādas saimniecības īrnieks, kurai tika piešķirta piena kvota saskaņā ar G. &amp partnerību; V. H. & Son kā piena ražotājs, kas pārvalda saimniecību ("vecā saimniecība"). 1999. gada 27. februārī sūdzības iesniedzējs kā sabiedrības dēls iegādājās atsevišķu saimniecību ("jaunā saimniecība"). 1990. gada 1. martā piena ražošana tika pārcelta no vecās saimniecības uz jauno saimniecību saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tajā pašā dienā Mr & V H. pārstāja būt ražotāji, bet sūdzības iesniedzējs turpināja ražot pienu jaunajā saimniecībā jaunā partnerībā, kas pazīstama kā WE & RA H. 1991. gadā šķīrējtiesneša lēmumā, kuru vēlāk apstiprināja Apvienotās Karalistes tiesas, WE &amp, RA H. un jaunā saimniecība tika atzītas par tiesīgām saņemt tikai mazāk nekā 0,1 % no kvotas, lai gan 1990. gada 1. martā tās tika nodotas starp K. &amp, V. H. &amp, Son un WE &amp, RA H. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka ar šķīrējtiesneša lēmumu piena kvota bija jāpiešķir WE & RA H. kā ražotājiem, jo vecās saimniecības īrnieks Mr & V H. & Son neplānoja ražot pienu. Tā vietā piena kvota tika piešķirta vecās saimniecības īpašniekam Stafordšīras grāfistes padomei, neraugoties uz to, ka grāfistes padome nedarbojās saimniecībā, nebija ražotāji un pat neplānoja kļūt par ražotājiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas ir pretrunā Tiesas spriedumam Thomsen lietā. Tomēr Komisija nerīkojās šajā jautājumā pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2003. gada 1. februāra vēstulē lūdza pārskatīt viņa lietu, ņemot vērā Thomsen lietu.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Komisija nav panākusi Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu, nevēršoties pret to, ka Apvienotā Karaliste neievēro Kopienas tiesību aktus un tiesu praksi attiecībā uz piena kvotām.

2.2 Komisija atgādina sūdzības iesniedzēja 2003. gada 1. februāra vēstuli, kurā viņš lūdza Komisiju piemērot Thomsen lietu, ko viņš uzskatīja par identisku viņa paša lietai. Komisija norāda, ka tā atbildēja sūdzības iesniedzējam ar 2003. gada 7. marta vēstuli, sīki un pamatoti izklāstot, kāpēc Komisija nepiekrita sūdzības iesniedzēja nostājai attiecībā uz Thomsen lietu. Komisija uzskata, ka tādējādi sūdzības iesniedzēja 2003. gada 1. februāra vēstule tika pienācīgi izskatīta.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pausto bažu būtību Komisija atsaucas uz tobrīd piemērojamo Regulas 1546/88 7. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka saimniecības vai saimniecības daļas nodošanas gadījumā kvotas sadali starp ieinteresētajām personām neveic, ņemot vērā iesaistītās fiziskās personas, bet "proporcionāli platībām, ko izmanto piena ražošanai, vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem". Komisija atgādina, ka šķīrējtiesneša veiktā piena kvotas piešķiršana, ko atbalstīja Apvienotās Karalistes tiesas, bija balstīta uz Apvienotās Karalistes tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, atsaucoties uz “apgabaliem, ko izmanto piena ražošanai piecu gadu laikā pirms profesijas maiņas”. Šķīrējtiesneša aprēķins, pamatojoties uz attiecīgo saimniecību platībām un to darbības laiku, noteica, ka piena kvotas lielākā daļa tika piešķirta vecajai saimniecībai. Attiecīgi piena kvotas tika piešķirtas saskaņā ar Regulas 1546/88 7. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem, t. i., "proporcionāli platībām, ko izmanto piena ražošanai, vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis".

Komisija apgalvo, ka sūdzības iesniedzējs nav ņēmis vērā saikni, kas pastāv starp kvotu un saimniecību, un nav pietiekami novērtējis to izmaiņu sekas, kas veiktas, izmantojot secīgās partnerības, kuras izmantoja abas saimniecības. Komisija uzskata, ka piena kvotu sadale starp abām saimniecībām tika veikta, ņemot vērā to attiecīgās platības un to izmantošanas ilgumu, un īpašnieka vai nomnieka personiskajai kvalitātei nav nozīmes. Tāpēc sūdzības iesniedzējs netika diskriminēts, pamatojoties uz to, ka viņš ir īrnieks.

2.3 Pirms uzsākt pušu izvirzīto argumentu analīzi, ombuds vēlas atgādināt, ka viņa izmeklēšana aprobežojas ar izmeklēšanu par to, vai Komisija, izskatot sūdzības iesniedzēja 2003. gada 1. februāra vēstuli un nevēršoties pret Apvienoto Karalisti, ir rīkojusies saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem un principiem un savas juridiskās kompetences robežās.

2.4 Ombuds atzīmē, ka sūdzības pamatā ir sūdzības iesniedzēja 2003. gada 1. februāra vēstule un Komisijas atbilde uz šo vēstuli. Ombuds arī norāda, ka 2003. gada 1. februāra vēstulē sūdzības iesniedzējs atsaucas uz savu lūgumrakstu Eiropas Parlamentam, norādot, ka Komisija „nolēma, ka [viņa] gadījumā zemes īpašniekam jāpiešķir piena kvota” un ka Komisija „noraidīja viņa lūgumrakstu, norādot, ka, lai gan viņš bija ražotājs, viņam nebija tiesību uz piena kvotu”. Sūdzības iesniedzējs lūdz Komisiju pārskatīt savu lēmumu, pamatojoties uz 1) Thomsen lietu; 2) to, ka Apvienotās Karalistes šķīrējtiesnesis, piešķirot kvotu, ir pārsniedzis savas pilnvaras; un 3) to, ka Apvienotajā Karalistē īrniekiem nav atļauts pārcelt piena kvotas tādā pašā veidā kā ražotājiem, kuriem pieder viņu lauksaimniecības zeme. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Thomsen lieta ir identiska viņa situācijai un ka Thomsen lietā Tiesa nolēma, ka piena kvota būtu jāsaglabā nomniekam/ražotājam, ja pēc nomas beigām zemes īpašnieks neplāno ražot pienu.

Ombuds atzīmē, ka savā 2003. gada 7. marta atbildē Komisija atgādina Tiesas konstatējumus Thomsen lietā, t.i., ka pēc nomas termiņa beigām iznomātājs var iegūt piena kvotu tikai tad, ja viņš ir piena ražotājs vai ja viņš nodod saimniecībā pieejamo kvotu trešai personai, kas ir piena ražotājs. Tomēr Komisija norāda, ka tā nepiekrīt sūdzības iesniedzēja interpretācijai Thomsen lietā, t. i., ka gadījumā, ja iznomātājs nav piena ražotājs pēc nomas termiņa beigām, kvota paliek nomniekam/ražotājam. Komisija norāda, ka zemei ir piesaistīta piena kvota un ka, beidzoties zemes nomas termiņam, nomniekam/ražotājam nav tiesību saglabāt kvotu, jo iznomātājs nav piena ražotājs. Komisija uzskata, ka Thomsen lietas nozīmīgums attiecas uz notikumiem pēc kvotu pārdales iznomātājam. Ja iznomātājs noteiktajā termiņā neatsāk piena ražošanu vai atkārtoti nenodod saimniecību un kvotu, kvota tiek ieskaitīta atpakaļ valsts rezervē. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, ka šķīrējtiesnesis ir pārsniedzis savas pilnvaras, Komisija norāda, ka tā var izteikties tikai no Kopienu tiesību viedokļa, pamatojoties uz kurām tā uzskata, ka nebija pamata piešķirt piena kvotu H. &amp laulātajiem; Son. Laulātie H. & Son bija pārtraukusi piena ražošanu pirms nomas termiņa beigām un turklāt esot nodevusi iznomātajai saimniecībai piesaistīto kvotu atsevišķai saimniecībai. Tāpēc Komisija secina, ka tā nevar palīdzēt sūdzības iesniedzējam šajā jautājumā.

2.5 Ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums pret Komisiju ir pamatots ar viedokli, ka, lai ievērotu Kopienas tiesību aktus, kā tie interpretēti un izskaidroti Thomsen lietā, Apvienotās Karalistes iestādēm bija jāpiešķir piena kvotas sūdzības iesniedzējam un viņa jaunajai saimniecībai un tās nebija jāpiešķir grāfistes padomei. Lai noteiktu, vai Komisija, izskatot lietu, ir rīkojusies saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem un principiem un savas juridiskās pilnvaras robežās, ombudam pašam ir jāizvērtē ar lietu saistītie fakti un apstākļi. Tādēļ ombuds ir rūpīgi izskatījis pieejamos materiālus un nonācis pie šādiem secinājumiem.

2.6 Ombuds uzskata, ka jēdziens "saimniecība" attiecas uz visām ražotāja pārvaldītajām ražotnēm. Tādējādi saimniecība var sastāvēt no vairākām saimniecībām. "Ražotājs" ir fiziska vai juridiska persona vai šādu personu grupa, kas apsaimnieko saimniecību (10). Šķiet, ka sūdzības iesniedzējs jauno saimniecību nopirka 1990. gada februārī un ka neilgu laiku vecā un jaunā saimniecība darbojās kopā kā viena saimniecība saskaņā ar vienotu partnerību. Šķiet, ka vecās saimniecības nomas termiņš ir beidzies 1990. gada martā, kas nozīmē saimniecības daļas nodošanu (t. i., vecā saimniecība atkal nonāk grāfistes padomes rokās). Saskaņā ar tobrīd piemērojamo tiesību normu, uz kuru atsaucas puses, proti, Regulas Nr. 1546/88 7. panta 2. punktu, piena kvota būtu “jāsadala starp ražotājiem, kas pārvalda saimniecību, proporcionāli platībām, ko izmanto piena ražošanai, vai saskaņā ar citiem objektīviem kritērijiem, ko noteikušas dalībvalstis”. Šķiet, ka Apvienotā Karaliste kā objektīvus kritērijus bija noteikusi “platības, ko izmanto piena ražošanai piecu gadu laikā pirms profesijas maiņas”. Ņemot vērā to, ka piecu gadu laikā pirms saimniecības daļas nodošanas piena ražošana saskaņā ar attiecīgo kvotu galvenokārt tika veikta vecajā saimniecībā, šķiet, ka šķīrējtiesnesis piena kvotas lielāko daļu ir attiecinājis uz veco saimniecību un grāfistes padomi.

Attiecībā uz Thomsen lietu ombuds atzīmē Tiesas secinājumu, ka saskaņā ar 7. panta 2. punktu Regulā 3950/92 (11), beidzoties piena ražošanas saimniecības nomas līgumam, ar to saistītā piena kvota principā tiek nodota atpakaļ iznomātājam tikai tad, ja viņam ir piena ražotāja statuss. Tomēr Tiesa turpina, norādot, ka 7.2. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka tas liegtu iznomātājam nodot saimniecību piena ražotājam, kas ir trešā persona, ar šai saimniecībai piesaistīto piena kvotu, ja tam pašam nav nodoma turpināt piena ražošanu pēc nomas līguma termiņa beigām. Šajā sakarā piena kvotu pagaidu iegūšana, ko veic iznomātājs, kas neražo, ir atļauta saskaņā ar Kopienu tiesībām, bet uz pēc iespējas īsāku laiku (12).

2.7 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata par pamatotu Komisijas analīzi par sūdzības iesniedzēja situāciju saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem un praksi attiecīgajā laikā. Ombuds norāda, ka Thomson lieta, kas ir sūdzības galvenais punkts, attiecas uz Regulas Nr. 3950/92 7. panta 2. punkta interpretāciju, nevis uz Regulas Nr. 1546/88 7. panta 2. punkta interpretāciju. Tomēr ombuds uzskata par pamatotu Komisijas konstatējumu, ka, pamatojoties uz Thomsen lietu, Regulas (EEK) Nr. 3950/92 7. panta 2. punktu nevar interpretēt kā tādu, kas paredz, ka piena kvota paliek piena ražošanas nomniekam, ja nomas termiņa beigās tās zemes īpašnieks, uz kuru attiecas kvota, neplāno ražot pienu. Tomēr ir jānorāda, ka Tiesa ir augstākā iestāde Kopienu tiesību interpretācijā.

2.8 Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka Komisija ir rīkojusies saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem un principiem un savas juridiskās kompetences robežās, secinot, ka, neraugoties uz Thomsen lietu, tā nevar palīdzēt sūdzības iesniedzējam jautājumā, kas viņu satrauc. Tāpēc ombuds nekonstatē Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojums

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu viņam jāatlīdzina ievērojami zaudējumi.

3.2 Ņemot vērā 2.8. punktā minēto konstatējumu, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja prasību nevar atbalstīt.

4 Sūdzības iesniedzēja papildu argumenti

4.1 Ombuds norāda, ka savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Stafordšīras grāfistes padomei piena kvota bija reģistrēta tās biroja adresē, no kuras tā to iznomāja par ievērojamu peļņu. Sūdzības iesniedzējs arī apšauba, kā grāfistes padome varētu būt šķīrējtiesas puse un kāpēc H.s. nevarēja savstarpēji vienoties par piena kvotu nodošanu.

4.2 Attiecībā uz jautājumu par piena kvotu iznomāšanu šķiet, ka sūdzības iesniedzējs nav vērsis Komisijas uzmanību uz šo jautājumu. Tādēļ ombudam nav tiesību izmeklēt Komisijas iespējamo rīcību šajā jautājumā. Ja sūdzības iesniedzējam ir pierādījumi par pašreizējo praksi attiecībā uz piena kvotu iznomāšanu, ombuds ierosina sūdzības iesniedzējam vērsties tieši pie Komisijas šajā jautājumā.

4.3 Attiecībā uz šķīrējtiesu un vienošanos par piena kvotas nodošanu starp pusēm sūdzības iesniedzējs, šķiet, neapgalvo, ka Apvienotās Karalistes iestādes šos jautājumus būtu risinājušas pretēji tajā laikā spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem. Tādēļ ombuds ierosina sūdzības iesniedzējam meklēt papildu atbildes vai tiesiskās aizsardzības līdzekļus valsts līmenī attiecībā uz šiem jautājumiem.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Komisijas 1988. gada 3. jūnija Regula (EEK) Nr. 1546/88, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā minētā papildmaksājuma piemērošanai.

(2) Padomes 1984. gada 31. marta Regula (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā minētā maksājuma piemērošanai piena un piena produktu nozarē.

(3) Lieta C-401/99, Peter Heinrich Thomsen pret Amt für ländliche Räume Husum (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), [2002] ECR I-5775.

(4) Lūgumraksts Nr. 320/95.

(5) Lieta C-2/92, ģenerāladvokāta Gulmana [ Gulmann ] secinājumi, sniegti 1993. gada 20. aprīlī, [1994] ECR I-955, 2. punkts.

(6) Lieta C-2/92, The Queen pret Ministry of Agriculture, Fisheries and Food, ex parte Dennis Clifford Bostock (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), [1994] ECR I-955, 19. punkts.

(7) Bijusī Apvienotās Karalistes Lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas ministrija.

(8) Lieta C-5/88, Hubert Wachauf pret Bundesamt für Ernährung und Forstwirtschaft (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), 1989, Recueil, 2609. lpp., 13. punkts.

(9) Lieta C-401/99, Peter Heinrich Thomsen pret Amt für ländliche Räume Husum (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), [2002] ECR I-5775.

(10) 12. pants Padomes 1984. gada 31. marta Regulā (EEK) Nr. 857/84, ar ko pieņem vispārīgus noteikumus Regulas (EEK) Nr. 804/68 5.c pantā minētā maksājuma piemērošanai piena un piena produktu nozarē.

(11) Padomes 1992. gada 28. decembra Regula (EEK) Nr. 3950/92, ar ko ievieš papildmaksājumu piena un piena produktu nozarē.

(12) Lieta C-401/99, Peter Heinrich Thomsen pret Amt für ländliche Räume Husum (Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu), [2002] ECR I-5775, 41.-43. punkts.