Strasbūrā, 2006. gada 12. maijā

Godātais H. kungs!

2004. gada 29. martā Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par importēto automobiļu aplikšanu ar nodokļiem.

2004. gada 3. maijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 5. augustā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2004. gada 5. oktobrī.

2005. gada 18. martā es iesniedzu Komisijai ieteikuma projektu un tajā pašā dienā Jūs par to informēju.

Komisija 2005. gada 8. jūlijā man nosūtīja sīki izstrādātu atzinumu par manu ieteikuma projektu. Es to nosūtīju Jums kopā ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2005. gada 30. septembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs, Dānijas automobiļu tirgotājs, vairākas reizes ir rakstījis Komisijai par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem Dānijā attiecībā uz automobiļu aplikšanu ar nodokļiem. Komisija ar sūdzības iesniedzēja vārdu bija reģistrējusi sūdzību par pārkāpumu, kuru tā 1997. gadā bija slēgusi kā nepamatotu. 1998. gadā Komisija ar viņa vārdu bija reģistrējusi jaunu sūdzību par pārkāpumu pret Dāniju. Kopš tā laika Komisija un sūdzības iesniedzējs bieži ir sazinājušies par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, ko izdarījušas Dānijas iestādes.

Sūdzības iesniedzējs 2000. gada jūnijā iesniedza sūdzību ombudam (lieta 801/2000/PB), kurā viņš sūdzējās, ka Komisija nav viņu informējusi par tās saziņas ar Dānijas iestādēm rezultātiem. Komisija norādīja, ka tā gaida divu Tiesā izskatāmo lietu iznākumu un ka tādēļ tā nevar sniegt sūdzības iesniedzējam galīgo juridisko viedokli par viņa sūdzību pret Dāniju. Ombuds pieņēma šo paskaidrojumu un nekonstatēja administratīvas kļūmes, norādot, ka Komisija bija apņēmusies pieņemt lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu līdz 2001. gada oktobrim.

Tomēr Komisija neizpildīja savu apņemšanos līdz 2001. gada oktobrim izdarīt secinājumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Tādēļ sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis jaunu sūdzību ombudam (lieta 1237/2002/(PB)OV). Minētajā lietā Komisija bija atzinusi, ka uz sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem jautājumiem vēl ir jāatbild. Kopumā tie bija šādi:

i) Nodokļi saistībā ar tādu transportlīdzekļu pārrobežu ilgtermiņa līzingu, kuri ir reģistrēti Vācijā, bet kurus paredzēts izmantot Dānijā. Komisija bija informējusi sūdzības iesniedzēju, ka tā vēlas sagaidīt Tiesas nolēmumu Cura Anlagen lietā (1), pirms uzņemties jebkādu citu iniciatīvu attiecībā uz noteikumiem par transportlīdzekļu pārrobežu ilgtermiņa nomu. Tiesa pasludināja spriedumu 2002. gada 21. martā.

ii) Nodokļu uzlikšana lietotiem automobiļiem, kas Dānijā importēti no citas Eiropas Savienības valsts, un šādu automobiļu vērtības noteikšana. Komisija bija informējusi sūdzības iesniedzēju par savu nodomu sagaidīt Tiesas nolēmumu Gomes Valente lietā (2). Tiesas spriedums šajā lietā tika pasludināts 2001. gada 22. februārī. Turklāt Komisija bija arī nolēmusi gaidīt Tulliasiamies un Siilin lietas iznākumu (3). Spriedums šajā lietā tika pasludināts 2002. gada 19. septembrī. Turklāt 2001. gada 1. jūnijā Komisija nosūtīja vēstuli visām dalībvalstīm, lai informētu tās par Tiesas sprieduma Gomes Valente lietā sekām. Savā atbildē Dānija apliecināja Komisijai, ka tās noteikumi atbilst Gomes Valente lietas iznākumam. Tomēr dažas dalībvalstis joprojām nebija atbildējušas uz Komisijas 2001. gada 1. jūnija vēstuli.

Lietā 1237/2002/(PB)OV ombuds atzīmēja, ka Komisija izskaidroja savu saistību neievērošanu, norādot, ka tā dod priekšroku vispārējai pieejai problēmām, kas saistītas ar automobiļu aplikšanu ar nodokļiem, un ka tās mērķis ir vienlaicīgi atrisināt šīs problēmas visās dalībvalstīs, proti, sadarbojoties un sagatavojot paziņojumu skaidrā un vienkāršā valodā. Komisija arī norādīja, ka attiecīgais jautājums attiecas uz tiesību jomu, kas vēl nav saskaņota. Pamatojoties uz to, ombuds konstatēja, ka "Komisijas paskaidrojums par to, kāpēc tā nepieņēma lēmumu līdz 2001. gada oktobrim, neraugoties uz tās apņemšanos to darīt, nav nesaprātīgs" (1.6. punkts). Tomēr ombuds norādīja, ka „sūdzības iesniedzējam ir iespēja turpmāk iesniegt jaunu sūdzību ombudam, ja Komisija kavējas pieņemt lēmumu par sūdzību par pārkāpumu” (1.7. punkts).

Par šo iebildumu

Šajā gadījumā sūdzības iesniedzējs paziņoja, ka ir saņēmis Komisijas 2003. gada 20. oktobra vēstuli, kurā viņš acīmredzot tika aicināts iesniegt papildu informāciju par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, ko izdarījušas Dānijas iestādes. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto viņš uz šo aicinājumu atbildēja ar 2004. gada 2. februāra vēstuli, sniedzot Komisijai iespējamo pārkāpumu piemērus un informējot to par šo iestāžu pieprasītajiem nodokļu maksājumiem. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija atbildēja, ka tā nerīkosies pirms galīgā sprieduma pieņemšanas lietā, ko izskata Tiesa.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi savu apņemšanos izdarīt secinājumu par viņa sūdzību par pārkāpumu attiecībā uz nodokļu uzlikšanu importētiem automobiļiem Dānijā.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Sūdzība tika nosūtīta Komisijai, kas kopumā iesniedza šādas piezīmes.

Atbilstošās tiesību normas – sūdzību izskatīšana

Izmeklējot sūdzības, Komisija ievēro noteikumus, kas paredzēti Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju attiecībā uz Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (4). Jo īpaši būtu jāņem vērā šādi noteikumi: 3. pants (sūdzību reģistrēšana); 8. pants (termiņš sūdzību izmeklēšanai — vispārējs noteikums pieņemt lēmumu viena gada laikā, ar pienākumu informēt sūdzības iesniedzēju, ja šo termiņu nevar ievērot); 9. pants (sūdzības izmeklēšanas rezultāts — Komisija pieņem lēmumu pēc saviem ieskatiem, vienlaikus informējot par sūdzību); 10. pants (lietas slēgšana — noteikums par sūdzības iesniedzēja iepriekšēju informēšanu); 14. pants (sūdzība Eiropas Ombudam).

Komisijas piezīmes

Ombudam iesniegtajā sūdzībā nebija sūdzību par administratīvo procedūru, kas izklāstīta Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas Ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (5) vai Labas administratīvās prakses kodeksā Komisijas darbiniekiem attiecībās ar sabiedrību (6). Gluži pretēji, sūdzībā tika kritizēta Komisijas veiktā sūdzības izskatīšana pēc būtības, proti, tas, ka Komisija nebija izlēmusi uzsākt pārkāpuma procedūru pret Dāniju attiecībā uz nodokļu noteikumiem, kas piemērojami automašīnu nomai, un tiem, kas piemērojami Dānijā importētām lietotām automašīnām. Šo kritiku nevarēja pieņemt.

Attiecībā uz nodokļu jautājumu saistībā ar automašīnu pārrobežu līzingu Komisija 2003. gada 20. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc Tiesas 2002. gada 21. marta sprieduma Cura Anlagen lietā (7) tā ir lūgusi visām dalībvalstīm (ne tikai Dānijai) apstiprināt, vai to tiesiskais regulējums atbilst jaunajai judikatūrai. Vēstulē bija arī norādīts, ka joma, kas saistīta ar pārrobežu līzingu, ir ļoti sarežģīta un pašlaik nav saskaņota. Komisija ir izvēlējusies vispārēju pieeju, kurā ņemta vērā situācija dažādās dalībvalstīs. [...] Tādēļ Komisija plāno nogaidīt, līdz tā saņems dalībvalstu atbildes uz tikko nosūtīto vēstuli par to tiesību aktu saderību ar spriedumu Cura Anlagen lietā, pirms tā pieņems lēmumu par to, vai sākt pārkāpuma procedūru" .

Pēc Komisijas 2003. gada 20. oktobra vēstules saņemšanas sūdzības iesniedzējs 2003. gada 10. novembra vēstulē lūdza Komisiju nekavējoties veikt pasākumus pret Dāniju. Komisija 2003. gada 12. decembrī vēlreiz atbildēja sūdzības iesniedzējam, informējot viņu, ka tā gaidīs, kamēr tā saņems atbildes no visām dalībvalstīm, lai izlemtu, vai uzsākt pārkāpuma procedūru, un ka tā ņems vērā sūdzības iesniedzēja iesniegtos dokumentus, izskatot Dānijas atbildi.

Komisija joprojām nebija saņēmusi atbildes no visām dalībvalstīm, lai gan bija nosūtījusi atgādinājumus. Tomēr tā norādīja, ka tā joprojām dod priekšroku vispārējai pieejai un ka tā likumīgi izmanto savu rīcības brīvību, īstenojot šo pieeju. Kad visas atbildes būs izskatītas, Komisija ņems vērā visu saņemto informāciju, tostarp sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju. Tiklīdz Komisija būs izlēmusi, vai uzsākt pārkāpuma procedūru pret Dāniju, tā, protams, informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu.

Kā Komisija norādīja savos komentāros ombudam par lietu 1237/2002/PB, sūdzības iesniedzējs, kurš, šķiet, bija iesaistīts vairākos strīdos ar Dānijas nodokļu iestādēm, varēja apsvērt iespēju vērsties Dānijas tiesās. Tad lieta varētu tikt nodota Tiesai prejudiciāla nolēmuma sniegšanai.

Attiecībā uz jautājumu par importētu lietotu automašīnu aplikšanu ar nodokli Komisija 2001. gada 1. jūnijā nosūtīja vēstuli visām dalībvalstīm, informējot tās par sprieduma lietā Gomes Valente sekām. Tomēr dažas dalībvalstis joprojām nebija atbildējušas, neraugoties uz to, ka Komisija tām bija nosūtījusi daudzus atgādinājumus. Līdz ar to šis konkrētais jautājums vēl nav pilnībā izskatīts. Bija svarīgi uzsvērt, ka no darbības viedokļa šis jautājums ir jārisina kā daļa no vispārējas pieejas koordinācijā ar dalībvalstīm. Tomēr Dānija atbildēja uz Komisijas 2001. gada 1. jūnija vēstulēm, un Dānijas iestādes uzskatīja, ka Dānijas tiesību akti atbilst spriedumam Gomes Valente lietā. Pēc turpmākas sarakstes ar sūdzības iesniedzēju Komisija 2004. gada februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecībā uz transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli Komisija ir nolēmusi sagaidīt Tiesas spriedumu Weigel lietā (8). Minētais spriedums tika pasludināts 2004. gada 29. aprīlī, un to izskatīja attiecīgie Komisijas dienesti.

Secinājums

Komisija bija pienācīgi atbildējusi uz visām vēstulēm, ko sūdzības iesniedzējs bija nosūtījis pēc ombuda lēmuma par sūdzību 1237/2002/(PB)OV. Katrā no Komisijas atbildēm bija sniegts detalizēts izklāsts par lietas būtību. Protams, Komisija viņu personīgi informēs par viņa sūdzības iznākumu.

Laba administratīvā prakse (kā norādīts Paziņojumā COM/2002/14 un Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksā) prasa, lai Komisija, lemjot par to, vai vērsties tiesā pret dalībvalsti par Kopienas tiesību aktu neievērošanu, ņemtu vērā visus sūdzības iesniedzēja izvirzītos argumentus, vienlaikus cenšoties nodrošināt, ka pasākumi, ko tā veic, lai izmeklētu lietu, ir samērīgi ar vēlamo mērķi. Kad izmeklēšana ir pabeigta, Komisija var izmantot savu rīcības brīvību, lemjot par pārkāpuma procedūras uzsākšanu vai neuzsākšanu. Izvēloties gaidīt, kamēr visas dalībvalstis būs atbildējušas, pirms izlemt, vai uzsākt pārkāpuma procedūru pret katru no tām, tādējādi izmantojot vispārēju pieeju, Komisija ne tikai rīkojas racionāli, bet arī likumīgi izmanto savu rīcības brīvību. Pārkāpuma lietā sūdzības iesniedzējam ir tiesības sagaidīt, ka Komisija, izmeklējot lietu, ņems vērā visus viņa izvirzītos būtiskos argumentus un, ja tiek ierosināts lietu izbeigt, ka viņš tiks iepriekš brīdināts vēstulē, kurā izklāstīti tās iemesli. Tomēr viņam nav tiesību pieprasīt, lai Komisija uzsāktu pārkāpuma procedūru, vai pieprasīt, lai tā pieņem viņa interpretāciju par piemērojamiem Kopienas tiesību aktiem. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos argumentus un iepriekšējos ombudam nosūtītos komentārus par sūdzībām, kas saistītas ar to pašu lietu, Komisija neuzskatīja, ka tā nav izpildījusi savu labas pārvaldības pienākumu pret sūdzības iesniedzēju.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Komisijas atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību.

Ombudes ieteikuma projekts

Ieteikuma projekts

Ombuds 2005. gada 18. martā nosūtīja Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Komisijai pēc iespējas ātrāk būtu jāpieņem lēmums par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu pret Dāniju un jāpaziņo savs lēmums sūdzības iesniedzējam.

Šā ieteikuma projekta pamatā bija turpmāk izklāstītie apsvērumi.

1. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi savu apņemšanos izdarīt secinājumu par viņa sūdzību par pārkāpumu attiecībā uz nodokļu uzlikšanu importētiem automobiļiem Dānijā.


2. Attiecībā uz importētu lietotu automašīnu aplikšanu ar nodokli Komisija 2004. gada 5. augusta atzinumā norādīja, ka pēc sprieduma lietā Gomes Valente (9) tā 2001. gada 1. jūnijā nosūtīja vēstuli visām dalībvalstīm, informējot tās par sprieduma sekām. Tomēr dažas dalībvalstis joprojām nebija atbildējušas, neraugoties uz to, ka Komisija tām bija nosūtījusi daudzus atgādinājumus. Līdz ar to šis konkrētais jautājums vēl nav pilnībā izskatīts. Komisija norādīja, ka no darbības viedokļa šis jautājums ir jārisina kā daļa no vispārējas pieejas sadarbībā ar dalībvalstīm. Tomēr Komisija atzīmēja, ka Dānija ir atbildējusi uz tās 2001. gada 1. jūnija vēstuli un ka Dānijas iestādes uzskata, ka Dānijas tiesību akti atbilst spriedumam Gomes Valente lietā. Pēc turpmākas sarakstes ar sūdzības iesniedzēju Komisija 2004. gada februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecībā uz transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli Komisija ir nolēmusi sagaidīt Tiesas spriedumu Weigel lietā (10). Tiesas spriedums Weigel lietā tika pasludināts 2004. gada 29. aprīlī, un to izskatīja attiecīgie Komisijas dienesti.


3. Attiecībā uz automobiļu pārrobežu līzingu Komisija savā atzinumā atsaucās uz 2003. gada 20. oktobra vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā tā viņu informēja, ka joma, kas saistīta ar pārrobežu transportlīdzekļu līzingu, “ir ļoti sarežģīta un pašlaik nav saskaņota. Komisija ir izvēlējusies vispārēju pieeju, kurā ņemta vērā situācija dažādās dalībvalstīs. [...] Tādēļ Komisija plāno nogaidīt, līdz tā saņems dalībvalstu atbildes uz tikko nosūtīto vēstuli par to tiesību aktu saderību ar spriedumu Cura Anlagen lietā, pirms tā pieņems lēmumu par to, vai sākt pārkāpuma procedūru" . Komisija savā atzinumā norādīja, ka, neraugoties uz atgādinājumiem, tā joprojām nav saņēmusi atbildes no visām dalībvalstīm. Tomēr tā norādīja, ka tā joprojām dod priekšroku vispārējai pieejai, un, to darot, leģitīmi izmantoja savu rīcības brīvību. Pārbaudot visas atbildes, Komisija ņems vērā visu saņemto informāciju, tostarp sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju. Tiklīdz Komisija būs izlēmusi, vai uzsākt pārkāpuma procedūru pret Dāniju, tā informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu.


4. Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību.


5. Kā norādīts ombuda 1997. gada 13. oktobrī pieņemtajā lēmumā par "Komisijas administratīvo procedūru izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas saistībā ar pilsoņu sūdzībām par valsts iestādēm" , no Komisijas komentāriem minētajā lietā izriet, ka "saskaņā ar Komisijas iekšējiem noteikumiem lēmums slēgt lietu, neveicot nekādas darbības, vai lēmums sākt oficiālu pārkāpuma procedūru ir jāpieņem ne vēlāk kā viena gada laikā no sūdzības reģistrēšanas dienas, izņemot īpašus gadījumus, kuru iemesli ir jānorāda" (izcēlums pievienots).


6. Komisijas paziņojuma Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (11) 8. pantā tagad ir noteikts:
   "Parasti Komisijas dienesti izmeklēs sūdzības, lai pieņemtu lēmumu izdot oficiālu paziņojumu vai slēgt lietu ne vēlāk kā viena gada laikā no dienas, kad Ģenerālsekretariāts reģistrējis sūdzību.
   Ja šis termiņš tiek pārsniegts, par lietu atbildīgais Komisijas dienests rakstiski informē sūdzības iesniedzēju.”


7. Ombuds uzskatīja, ka tad, kad Komisija informē sūdzības iesniedzēju, ka termiņš tiks pārsniegts, kavēšanās ir pienācīgi jāpamato.


8. Izskatāmajā lietā, šķiet, nav apstrīdēts, ka viena gada termiņš ir pārsniegts. Tāpēc jautājums bija par to, vai Komisija bija pienācīgi pamatojusi kavēšanos lēmuma pieņemšanā par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu.


9. Savā atzinumā šajā lietā Komisija būtībā ir norādījusi, ka tā īsteno vispārēju pieeju sadarbībā ar visām dalībvalstīm. Tā atsaucās uz informācijas pieprasījumiem, ko tā bija nosūtījusi visām dalībvalstīm 2001. gada 1. jūnijā un 2002. gadā, un norādīja, ka tā joprojām gaida atbildes no dažām dalībvalstīm. Komisija norādīja, ka tā neplāno pieņemt lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu pret Dāniju, nesaņemot un neizanalizējot atbildes uz šiem informācijas pieprasījumiem.


10. Savā 2003. gada 19. maijā pieņemtajā lēmumā par sūdzību 1237/2002/(PB)OV ombuds secināja, ka Komisijas lēmums pieņemt vispārēju pieeju varēja pamatoti izskaidrot, kāpēc lēmums par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu tika pieņemts novēloti līdz 2001. gada oktobrim, kas iepriekš bija norādīts kā datums, kad Komisija plānoja pieņemt savu lēmumu. Tomēr šajā gadījumā ombuds norādīja, ka viņš nekonstatēja, ka Komisija varētu efektīvi atturēties no lēmuma pieņemšanas par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, kamēr tā īsteno savu vispārējo pieeju. Ombuds uzskata, ka procedūra, ko piemēro Komisijai, izskatot sūdzības par pārkāpumu, neatbilst tam, ka nav pieņemts lēmums par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Komisija nav varējusi iegūt informāciju, ko tā 2001. un 2003. gadā pieprasīja no dalībvalstīm (12). Izrādījās, ka Komisijai bija ilgs laiks, lai mēģinātu iegūt šo informāciju, un nebija skaidrs, kāpēc atbildes nesniegšanai uz šiem informācijas pieprasījumiem joprojām būtu jāliedz Komisijai pieņemt lēmumu par individuālām sūdzībām par pārkāpumiem. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm ir jāveicina Komisijas kā „Līguma sarga” lomas izpilde saskaņā ar Līguma 211. panta 13. punktu. Dalībvalstīm ir jāsadarbojas bona fide izmeklēšanā, ko Komisija veic saskaņā ar Līguma 226. pantu, un jāsniedz Komisijai visa šim nolūkam pieprasītā informācija (14). Dalībvalsts atteikums palīdzēt Komisijai izmeklēšanā ir ikvienas dalībvalsts pienākuma neizpilde saskaņā ar 10. pantu veicināt Komisijas uzdevumu izpildi (15). Šādā gadījumā Komisija var vērsties Tiesā.
    Ja Komisija tomēr uzskatītu, ka grūtības iegūt informāciju no dalībvalstīm tās vispārējās pieejas ietvaros tai liedz izdarīt secinājumus par individuālām sūdzībām par pārkāpumu, tai būtu nopietni jāapsver, vai šī vispārējā pieeja nebūtu atkārtoti jāizvērtē.


11. Ņemot vērā šos apsvērumus, ombuds uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi, un sagatavoja iepriekš minēto ieteikuma projektu.

Komisijas atzinums

Sīki izstrādātajā atzinumā par ombuda ieteikuma projektu Komisija īsumā izteica šādas piezīmes.

Pēc sūdzības iesniegšanas ombudam 2004. gada 29. martā sūdzības iesniedzējs 2004. gada 14. jūnijā vēlreiz nosūtīja Komisijai vēstuli par transportlīdzekļu novērtēšanas procedūras organizēšanu Dānijā.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 27. jūnijā vēlreiz nosūtīja Komisijai vēstuli, būtībā iesniedzot jaunu sūdzību par lietotu transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli Dānijā.

Attiecīgais ģenerāldirektorāts, Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts, 2004. gada 14. jūnija vēstuli nosūtīja Tieslietu un iekšlietu ģenerāldirektorātam atzinuma sniegšanai par transportlīdzekļu novērtēšanas procedūras organizēšanu Dānijā. Komisija par to informēja sūdzības iesniedzēju 2004. gada 30. jūnija vēstulē. Komisija 2004. gada 13. jūlija vēstulē lūdza sūdzības iesniedzēju sniegt informāciju par jauno sūdzību, kas tika iesniegta viņa 2004. gada 27. jūnija vēstulē.

Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 26. jūlija vēstulē nosūtīja pieprasīto informāciju, pievienojot vēl vienu sūdzību par lietotu transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli Dānijā. Komisija 2004. gada 4. augustā atbildēja uz iepriekš minētajām vēstulēm, informējot sūdzības iesniedzēju, ka tā uzskata jauno sūdzību par nepamatotu.

Pēc Tieslietu un iekšlietu ģenerāldirektorāta apsvērumu saņemšanas par sūdzības iesniedzēja 2004. gada 14. jūnija vēstuli Komisija 2004. gada 20. augustā atbildēja uz šo vēstuli. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā uzskata viņa sūdzību par nepamatotu.

Par šiem jautājumiem atbildīgā Komisijas nodaļa jau bija spiesta atteikties no sava mērķa veikt vispārēju novērtējumu par visām dalībvalstīm attiecībā uz turpmākajiem pasākumiem pēc sprieduma Gomes Valente lietā, ņemot vērā milzīgās grūtības, kas radās, saņemot atbildes no dažām dalībvalstīm. Tāpēc tā veica vispārēju novērtējumu par Dānijas tiesību aktu par reģistrācijas nodokli saderību ar EK līguma 90. pantu. Pēc šā novērtējuma tā 2004. gada 13. septembrī nosūtīja Dānijas iestādēm vēstuli ar apsvērumiem un jautājumiem. Atgādinājums tika nosūtīts 2005. gada 31. janvārī. Dānijas iestādes informēja Komisiju, ka atbilde, iespējams, tiks nosūtīta līdz 2005. gada aprīļa beigām.

Komisija 2004. gada 7. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir veikts novērtējums, ņemot vērā spriedumu Gomes Valente lietā, un ka iepriekš minētā vēstule ir nosūtīta Dānijas iestādēm. Tā arī informēja viņu, ka tā neuzskata, ka Dānijas tiesību aktos ir noteikumi, kas paredz, ka lietota automobiļa no citas dalībvalsts ar nodokli apliekamā vērtība parasti pārsniedz atlikušo nodokli līdzīga transportlīdzekļa, kas jau ir reģistrēts Dānijā, vērtībā, un ka tā nav atradusi pierādījumus tam, ka Dānijas nodokļu iestādes sistemātiski būtu veikušas nepareizus aprēķinus.

Pēc ombuda ieteikuma projekta saņemšanas šajā lietā Komisija 2005. gada 12. aprīlī nosūtīja sūdzības iesniedzējam papildu vēstuli, kurā tā norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav sapratis, ka tās 2004. gada 7. oktobra vēstulē ir pausts viedoklis, ka viņa sūdzības aspekts attiecībā uz lietotu transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli nav pamatots. Šajā 2005. gada 12. aprīļa vēstulē Komisija īpaši norādīja, ka sūdzība šajā sakarā nav pamatota, atsaucoties uz iepriekšējām vēstulēm un paskaidrojumiem. Tā norādīja, ka vēstule Dānijas iestādēm attiecās uz jautājumiem un sūdzībām, kas nebija minētas sūdzības iesniedzēja sūdzībās. Tā arī informēja viņu, ka viņa sūdzības otrais aspekts (par līzingu), uz kuru Komisija vēl nebija atbildējusi, būtu jāuzskata par tādu, ko Komisija ir izskatījusi, vēršoties Tiesā pret Dāniju šajā jautājumā (16). Komisija apņēmās informēt sūdzības iesniedzēju par Tiesas spriedumu minētajā lietā un par jebkādiem turpmākiem pasākumiem, ko veikusi Komisija (17). Iemesls, kāpēc sūdzības iesniedzējs iepriekš nebija informēts par pārkāpuma procedūru, bija tas, ka rīcību veica cits ģenerāldirektorāts, nevis Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD. Komisija atzina, ka ir nožēlojami, ka pēc ievērojamas darbinieku mainības ierēdņi, kas nodarbojas ar šo jautājumu, pēdējo gadu laikā nav tikuši informēti par pārkāpuma procedūras esamību.

Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 10. maija vēstulē lūdza atkārtoti izvērtēt jautājumu par to, vai Dānijas iestādes sistemātiski nepareizi novērtē importētos lietotos automobiļus. Komisija pieņēma sūdzības iesniedzēja pieprasījumu un atkārtoti izskatīja visus sūdzības iesniedzēja iesniegtos dokumentus. Tā atbildēja ar 2005. gada 15. jūnija vēstuli, apstiprinot savu iepriekšējo secinājumu un sīki paskaidrojot, kāpēc tās rīcībā nav pierādījumu, lai Tiesā pierādītu, ka Dānijas iestādes, novērtējot importētās lietotās automašīnas, sistemātiski ir veikušas nepareizus novērtējumus.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Ombuds 2005. gada 3. oktobrī saņēma sūdzības iesniedzēja apsvērumus par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu.

Sūdzības iesniedzējs “apstrīdēja [Komisijas] apgalvojumu par to, ka tas ir veicis rūpīgu izmeklēšanu par izskatāmajiem jautājumiem un izvērtējis tam iesniegto nelielo pierādījumu kopumu”. Viņš iepazīstināja ar "3 no daudziem gadījumiem, lai pamatotu mūsu apgalvojumu":

1. Vērtēšana Dānijā tiek veikta ar nosacījumu, ka automašīna tiek atjaunota un sagatavota pārdošanai. [Dānija] to norāda savās publikācijās. Komisija vairākkārt ir norādījusi, ka tā ir informēta par šo faktu. Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumos C-47/88 un C-393/98 ir noteikts, ka novērtējums ir jāveic ar nosacījumu, ka automobilis valstī iebrauc pa robežu. Pats par sevi saprotams, ka atjaunošanas aplikšana ar nodokli neattiecas uz vietējiem transportlīdzekļiem.

2. [Sūdzības iesniedzējs] laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam importēja un pārdeva [D]anes vairāk nekā 500 lietotus VW Lupo 3L automobiļus. Lai gan katrs automobilis bija lietots automobilis no Vācijas, neviens automobilis [netika] novērtēts par vērtību, kas ir zemāka par cenu jaunam automobilim Dānijā tieši tādā pašā konfigurācijā.

3. Pretēji tam, ko apgalvo [Dānija], proti, ka vērtēšanas laiks ir dažas nedēļas, mēs esam iesnieguši Komisijai pietiekamus pierādījumus, ka tas parasti ilgst aptuveni vienu gadu, padarot transportlīdzekļa pārdošanu praktiski neiespējamu, jo pirms tam mēs nezinām kopējo nodokļa summu. Savā 1998. gada 4. novembra paziņojumā 88/C 281/08 Komisija norāda, ka "saprātīgs termiņš" automašīnas pārbaudei, novērtēšanai un reģistrācijai ir 3 nedēļas. Vērtēšana vien bieži aizņem 6 mēnešus līdz 1 gadu vai vairāk - kas ir absolūti nepieņemami, un milzīgs šķērslis mūsu importam".

Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka "[m]e godīgi netic, ka Komisija, zinot šos faktus, var apgalvot, ka "reģistrācijas nodoklis lietotiem transportlīdzekļiem no citas dalībvalsts parasti sistemātiski nepārsniedz atlikušo nodokli līdzīga transportlīdzekļa vērtībā, kas jau ir reģistrēts Dānijā".

Lēmums

1 Apgalvotā nespēja izdarīt secinājumus par sūdzību par pārkāpumu

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Dānijas automobiļu tirgotājs, 1998. gadā iesniedza Komisijai sūdzību par iespējamiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem Dānijā attiecībā uz automobiļu aplikšanu ar nodokļiem. Sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu attiecās uz lietotu importētu automobiļu aplikšanu ar nodokli un pārrobežu ilgtermiņa līzingu. Sūdzības iesniedzējs ombudam bija iesniedzis vēl divas sūdzības: lieta 801/2000/PB un lieta 1237/2002/(PB)OV. Lietā 801/2000/PB Komisija paziņoja, ka tā gaida divu lietu iznākumu Tiesā un ka tādēļ tā nevar sniegt sūdzības iesniedzējam galīgo juridisko viedokli par viņa sūdzību pret Dāniju. Ombuds piekrita šim paskaidrojumam, norādot, ka Komisija ir apņēmusies pieņemt lēmumu par viņa sūdzību par pārkāpumu līdz 2001. gada oktobrim. Tomēr Komisija šīs saistības neizpildīja. Lietā 1237/2002/(PB)OV Komisija izskaidroja savu saistību neievērošanu, norādot, ka tā dod priekšroku vispārējai pieejai problēmām, kas saistītas ar automobiļu aplikšanu ar nodokļiem, un ka tās mērķis ir vienlaicīgi atrisināt šīs problēmas visās dalībvalstīs, proti, sadarbojoties un izdodot paziņojumu skaidrā un vienkāršā valodā. Komisija arī norādīja, ka attiecīgais jautājums attiecas uz tiesību jomu, kas vēl nav saskaņota. Ombuds uzskatīja, ka tie bija pamatoti iemesli, kāpēc Komisija nebija pieņēmusi lēmumu līdz 2001. gada oktobrim, un tāpēc 2003. gada 19. maijā viņš slēdza izmeklēšanu par šo sūdzību. Tomēr ombuds norādīja, ka „sūdzības iesniedzējam ir iespēja turpmāk iesniegt jaunu sūdzību ombudam, ja Komisija kavējas pieņemt lēmumu par sūdzību par pārkāpumu” (1.7. punkts).

1.2 Šajā 2004. gada 29. martā ombudam iesniegtajā sūdzībā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka ir saņēmis Komisijas 2003. gada 20. oktobra vēstuli, kurā viņš acīmredzot ir aicināts iesniegt papildu informāciju par iespējamiem Kopienu tiesību pārkāpumiem. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto viņš uz šo aicinājumu atbildēja ar 2004. gada 2. februāra vēstuli, sniedzot Komisijai piemērus par iespējamiem Dānijas iestāžu pārkāpumiem un informējot to par šo iestāžu pieprasītajiem nodokļu maksājumiem. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju Komisija atbildēja, ka tā nerīkosies pirms galīgā sprieduma pieņemšanas lietā, ko izskata Tiesa. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav ievērojusi savu apņemšanos izdarīt secinājumus par viņa sūdzībām par pārkāpumiem attiecībā uz nodokļu piemērošanu importētiem automobiļiem Dānijā.

1.3 Attiecībā uz importētu lietotu automašīnu aplikšanu ar nodokli Komisija 2004. gada 5. augusta atzinumā norādīja, ka pēc sprieduma lietā Gomes Valente (18) tā 2001. gada 1. jūnijā nosūtīja vēstuli visām dalībvalstīm, informējot tās par sprieduma sekām. Tomēr dažas dalībvalstis joprojām nebija atbildējušas, neraugoties uz to, ka Komisija tām bija nosūtījusi daudzus atgādinājumus. Līdz ar to šis konkrētais jautājums vēl nav pilnībā izskatīts. Komisija norādīja, ka no darbības viedokļa šis jautājums ir jārisina kā daļa no vispārējas pieejas sadarbībā ar dalībvalstīm. Tomēr Komisija atzīmēja, ka Dānija ir atbildējusi uz tās 2001. gada 1. jūnija vēstuli un ka Dānijas iestādes uzskata, ka Dānijas tiesību akti atbilst spriedumam Gomes Valente lietā. Pēc turpmākas sarakstes ar sūdzības iesniedzēju Komisija 2004. gada februārī informēja sūdzības iesniedzēju, ka attiecībā uz transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli Komisija ir nolēmusi sagaidīt Tiesas spriedumu Weigel lietā (19). Spriedums šajā lietā tika pasludināts 2004. gada 29. aprīlī, un to izskatīja attiecīgie Komisijas dienesti.

1.4 Attiecībā uz nodokļiem par automobiļu pārrobežu līzingu Komisija savā atzinumā atsaucās uz 2003. gada 20. oktobra vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā tā viņu informēja, ka joma, kas saistīta ar pārrobežu transportlīdzekļu līzingu, "ir ļoti sarežģīta un pašlaik nav saskaņota. Komisija ir izvēlējusies vispārēju pieeju, kurā ņemta vērā situācija dažādās dalībvalstīs. [...] Tādēļ Komisija plāno nogaidīt, līdz tā saņems dalībvalstu atbildes uz tikko nosūtīto vēstuli par to tiesību aktu saderību ar spriedumu Cura Anlagen lietā, pirms tā pieņems lēmumu par to, vai sākt pārkāpuma procedūru" . Komisija savā atzinumā norādīja, ka, neraugoties uz atgādinājumiem, tā joprojām nav saņēmusi atbildes no visām dalībvalstīm. Tomēr tā norādīja, ka tā joprojām dod priekšroku vispārējai pieejai, un, to darot, leģitīmi izmantoja savu rīcības brīvību. Pārbaudot visas atbildes, Komisija ņems vērā visu saņemto informāciju, tostarp sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju. Tiklīdz Komisija būs izlēmusi, vai uzsākt pārkāpuma procedūru pret Dāniju, tā informēs sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu.

1.5 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzturēja savu sūdzību.

1.6 Ombuds 2005. gada 18. martā sagatavoja ieteikuma projektu, kurā ieteica Komisijai pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu pret Dāniju un paziņot savu lēmumu sūdzības iesniedzējam.

1.7 Sīki izstrādātajā atzinumā par ombuda ieteikuma projektu Komisija norādīja, ka, ņemot vērā milzīgās grūtības, ar kurām tā saskārās, saņemot atbildes no dažām dalībvalstīm, tā bija spiesta atteikties no sava mērķa veikt vispārēju novērtējumu attiecībā uz visām dalībvalstīm saistībā ar sprieduma Gomes Valente lietā izpildi. Tāpēc tā veica vispārēju novērtējumu par Dānijas tiesību aktu par reģistrācijas nodokli saderību ar EK līguma 90. pantu. Pēc šā novērtējuma tā nosūtīja Dānijas iestādēm 2004. gada 13. septembra vēstuli ar apsvērumiem un jautājumiem. Atgādinājums tika nosūtīts 2005. gada 31. janvārī. Dānijas iestādes informēja Komisiju, ka atbilde, iespējams, tiks nosūtīta līdz 2005. gada aprīļa beigām. Komisija 2004. gada 7. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir veikts novērtējums, ņemot vērā spriedumu Gomes Valente lietā, un ka iepriekš minētā vēstule ir nosūtīta Dānijas iestādēm. Tā arī informēja viņu, ka tā neuzskata, ka Dānijas tiesību aktos ir noteikumi, kas paredz, ka lietota automobiļa no citas dalībvalsts ar nodokli apliekamā vērtība parasti pārsniedz atlikušo nodokli līdzīga transportlīdzekļa vērtībā, kas jau ir reģistrēts Dānijā, un ka tā nav atradusi pierādījumus tam, ka Dānijas nodokļu iestādes sistemātiski būtu veikušas nepareizus aprēķinus par lietotiem automobiļiem. Pēc ombuda ieteikuma projekta saņemšanas šajā lietā Komisija 2005. gada 12. aprīlī nosūtīja sūdzības iesniedzējam papildu vēstuli. Šajā vēstulē Komisija īpaši norādīja, ka sūdzība par importētiem lietotiem automobiļiem nav pamatota, atsaucoties uz iepriekšējām vēstulēm un paskaidrojumiem. Tā arī informēja viņu, ka otrs viņa sūdzības aspekts (nodoklis par līzingu), uz kuru Komisija vēl nebija atbildējusi, ir jāuzskata par tādu, ko Komisija ir izskatījusi, vēršoties Tiesā pret Dāniju šajā jautājumā (20). Komisija apņēmās informēt sūdzības iesniedzēju par Tiesas spriedumu minētajā lietā un par jebkādiem turpmākiem pasākumiem, ko veikusi Komisija. Iemesls, kāpēc sūdzības iesniedzējs iepriekš nebija informēts par pārkāpuma procedūru, bija tas, ka rīcību veica cits ģenerāldirektorāts, nevis Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD. Komisija atzina, ka ir nožēlojami, ka pēc ievērojamas darbinieku mainības ierēdņi, kas nodarbojas ar šo jautājumu, pēdējo gadu laikā nav tikuši informēti par pārkāpuma procedūras esamību. Sūdzības iesniedzējs 2005. gada 10. maija vēstulē lūdza atkārtoti izvērtēt jautājumu par to, vai Dānijas iestādes sistemātiski nepareizi novērtēja importētos lietotos automobiļus. Komisija pieņēma sūdzības iesniedzēja pieprasījumu un atkārtoti izskatīja visus sūdzības iesniedzēja iesniegtos dokumentus. Tā atbildēja ar 2005. gada 15. jūnija vēstuli, apstiprinot savu iepriekšējo secinājumu un sīki paskaidrojot, kāpēc tās rīcībā nav pierādījumu, lai Tiesā pierādītu, ka Dānijas iestādes sistemātiski veic importēto lietoto automobiļu nepareizu novērtēšanu.

1.8 No Komisijas sīki izstrādātā atzinuma par ombuda ieteikuma projektu izriet, ka tā ir pieņēmusi lēmumus par nodokļu jautājumiem saistībā ar automašīnu līzingu, kā arī par lietotu automašīnu importu un ka tā ir informējusi sūdzības iesniedzēju par saviem lēmumiem. Tādēļ ombude secina, ka Komisija ir pieņēmusi ieteikuma projektu.

1.9 Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos par Komisijas sīki izstrādāto atzinumu par ieteikuma projektu minēja šādus trīs punktus:

1. „Novērtējums Dānijā tiek veikts ar nosacījumu, ka automobilis tiek atjaunots un sagatavots pārdošanai. [Dānija] to norāda savās publikācijās. Komisija vairākkārt ir norādījusi, ka tā ir informēta par šo faktu. Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumos C-47/88 un C-393/98 ir noteikts, ka novērtējums ir jāveic ar nosacījumu, ka automobilis valstī iebrauc pa robežu. Pats par sevi saprotams, ka atjaunošanas aplikšana ar nodokli neattiecas uz vietējiem transportlīdzekļiem.
2. [Sūdzības iesniedzējs] laikposmā no 1999. līdz 2003. gadam importēja un pārdeva [D]anes vairāk nekā 500 lietotus VW Lupo 3L automobiļus. Lai gan katrs automobilis bija lietots automobilis no Vācijas, neviens automobilis [netika] novērtēts par vērtību, kas ir zemāka par cenu jaunam automobilim Dānijā tieši tādā pašā konfigurācijā.
3. Pretēji tam, ko apgalvo [Dānija], proti, ka vērtēšanas laiks ir dažas nedēļas, mēs esam iesnieguši Komisijai pietiekamus pierādījumus, ka tas parasti ilgst aptuveni vienu gadu, padarot transportlīdzekļa pārdošanu praktiski neiespējamu, jo pirms tam mēs nezinām kopējo nodokļa summu. Savā 1998. gada 4. novembra paziņojumā 88/C 281/08 Komisija norāda, ka "saprātīgs termiņš" automašīnas pārbaudei, novērtēšanai un reģistrācijai ir 3 nedēļas. Vērtēšana vien bieži aizņem 6 mēnešus līdz 1 gadu vai vairāk - kas ir absolūti nepieņemami, un milzīgs šķērslis mūsu importam".

Sūdzības iesniedzējs secināja, ka "[..] godīgi neuzskatot, ka Komisija, zinot šos faktus, var apgalvot, ka "reģistrācijas nodoklis lietotiem transportlīdzekļiem no citas dalībvalsts parasti sistemātiski nepārsniedz atlikušo nodokli tāda līdzīga transportlīdzekļa vērtībā, kas jau ir reģistrēts Dānijā".

1.10 Ombuds norāda, ka šajā izmeklēšanā tika izvirzīts apgalvojums, ka Komisija nav ievērojusi savu apņemšanos izdarīt secinājumu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu attiecībā uz Dānijas nodokļu piemērošanu importētām automašīnām. Šis apgalvojums bija minēts ombuda vēstulē, kurā sūdzības iesniedzējs tika informēts par izmeklēšanas sākšanu. Apgalvojums ir izskatīts ieteikuma projektā, un Komisija piekrīt šim ieteikumam (sk. iepriekš). Sūdzības iesniedzēja pēdējo apsvērumu trīs punkti, kas minēti iepriekš, attiecas uz Komisijas secinājuma būtību par vienu no viņa sūdzības par pārkāpumu aspektiem. Kā aprakstīts iepriekš, uz tiem neattiecas šī izmeklēšana. Ņemot vērā to, ka pašreizējā izmeklēšana ir pavirzījusies uz priekšu, ombuds neuzskata par lietderīgu izmeklēt trīs iepriekš minētos sūdzības iesniedzēja punktus. Tomēr sūdzības iesniedzējs varētu apsvērt iespēju iesniegt jaunu sūdzību ombudam šajā sakarā pēc tam, kad viņš ir aicinājis Komisiju īpaši pievērsties šiem punktiem (21).

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir pieņēmusi viņa ieteikuma projektu un ka tā īstenošanai veiktie pasākumi ir apmierinoši.

Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Spriedums lietā C-451/99 Cura Anlagen (Recueil 2002, I-3193. lpp.).

(2) Spriedums lietā C-393/98 Gomes Valente (Recueil 2001, I-1327. lpp.).

(3) Spriedums lietā C-101/00 Tulliasiamies un Siilin (Recueil 2001, I-7487. lpp.).

(4) OV 2002, C 244, 5. lpp.

(5) OV 2002, C 244, 5. lpp.

(6) OV 2000, L 308, 26. lpp., pielikums, 32. lpp.

(7) Spriedums lietā C-451/99 Cura Anlagen (Recueil 2002, I-3193. lpp.).

(8) 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-387/01 Weigel (Krājums, I-4981. lpp.).

(9) Spriedums lietā C-393/98 Gomes Valente (Recueil 2001, I-1327. lpp.).

(10) 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-387/01 Weigel (Recueil, I-4981. lpp.).

(11) OV 2002, C 244, 5. lpp.

(12) Savā atzinumā par ieteikuma projektu Komisija atzīmēja, ka pareizais datums ir 2003. gads (septembris), nevis 2002. gads, kā norādīts ieteikuma projektā.

(13) "[...] Komisija: nodrošina, ka tiek piemēroti šā Līguma noteikumi un pasākumi, ko iestādes veic saskaņā ar šo Līgumu".

(14) 1985. gada 11. novembra spriedums lietā C-192/84 Komisija/Grieķija (Recueil, 3967. lpp., 19. punkts).

(15) 1988. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-240/86 Komisija/Grieķija (Recueil, 1835. lpp., 28. punkts).

(16) 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C-464/02 Komisija/Dānija (Krājumā vēl nav publicēts).

(17) Iepriekš minētajā spriedumā lietā C-464/02 Komisija/Dānija, kas sekoja Komisijas atzinumam, Tiesa atzina Dāniju par vainīgu, secinot, ka:

“ciktāl

– tās tiesību akti un administratīvā prakse neļauj darba ņēmējiem, kas dzīvo Dānijā un ir nodarbināti citā dalībvalstī darbā, kurš nav viņu pamatdarbs, izmantot uzņēmuma transportlīdzekli, kas reģistrēts šajā citā dalībvalstī, kurā ir reģistrēts viņu darba devēja uzņēmums, saimnieciskās darbības vai privātām vajadzībām, un

– tās tiesību akti un administratīvā prakse ļauj darba ņēmējiem, kas dzīvo Dānijā un ir nodarbināti citā dalībvalstī, profesionāliem vai profesionāliem un privātiem mērķiem izmantot uzņēmuma transportlīdzekli, kas ir reģistrēts šajā citā dalībvalstī, kurā ir to darba devēja juridiskā adrese vai galvenais uzņēmums, un šo transportlīdzekli nav paredzēts galvenokārt pastāvīgi izmantot Dānijā, ne arī tas faktiski tiek šādi izmantots, tikai ar nosacījumu, ka darbs pie šī darba devēja ir viņu pamatdarbs un ka šim nolūkam tiek maksāts nodoklis,

Dānijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 39. pants.

(18) 2001. gada 13. marta spriedums lietā C-393/98 Gomes Valente (Recueil, I-1327. lpp.).

(19) 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-387/01 Weigel (Recueil, I-4981. lpp.).

(20) 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C-464/02 Komisija/Dānija (Krājumā vēl nav publicēts); sk. iepriekš 17. piezīmi).

(21) Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka "sūdzību iesniedz divu gadu laikā no dienas, kad persona, kas iesniedz sūdzību, ir uzzinājusi par faktiem, kas ir sūdzības pamatā, un pirms sūdzības iesniegšanas ir atbilstīgi administratīvā veidā jāvēršas attiecīgajās iestādēs un struktūrās."