Strasbūrā, 2004. gada 26. novembrī

Godātais M. kungs!

2004. gada 20. janvārī Jūs Norrbottens Frihandelsförening (Zviedrijas Brīvās tirdzniecības asociācija) vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisijas lēmumu slēgt Jūsu „226. panta sūdzību” pret Zviedriju.

2004. gada 16. februārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2004. gada 15. jūnijā. Es jums to nosūtīju kopā ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko jūs nosūtījāt 2004. gada 27. jūlijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par Jūsu sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzību

2004. gada janvārī Norrbottens Frihandelsförening (Zviedrijas Brīvās tirdzniecības asociācija) vārdā ombudam tika iesniegta sūdzība par Eiropas Komisijas lēmumu slēgt "226. panta sūdzību"(1) pret Zviedriju.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti īsumā ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs iesniedza 226. panta sūdzību pret Zviedriju par iespējamiem Kopienas noteikumu pārkāpumiem akcīzes nodokļu un bīstamo kravu pārvadājumu jomā. Iegādājoties mazutu Somijā un transportējot to uz Zviedriju privātai lietošanai, Zviedrija iekasē akcīzes nodokli par naftu un pieprasa, lai pārvadājumam būtu pievienots pavaddokuments. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda prakse ir pretrunā Kopienas noteikumiem.

Tomēr sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar to, kā Komisija izskata viņa sūdzību, un jo īpaši ar to, kā tā interpretē 9. panta 3. punktu Direktīvā 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību. 9. panta 3. punktā ir noteikts, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams patēriņa dalībvalstī, ja minerāleļļas pārvadā, izmantojot netipiskus transporta modeļus. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas sniegtā Direktīvas 92/12/EEK un jo īpaši tās 9. panta 3. punkta interpretācija ir pārāk plaša. Komisija uzskata, ka 9. panta 3. punkts dod Zviedrijai tiesības uzlikt akcīzes nodokli naftai un pieprasīt, piemēram, pavaddokumentus saskaņā ar 7. pantu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas plašā 9. panta 3. punkta interpretācija dod dalībvalstīm tiesības nepiemērot primāros Kopienas tiesību aktus. Sūdzības iesniedzējs tādējādi uzskata, ka Komisijas interpretācija ir pretrunā EK līguma vispārējiem principiem par iekšējo tirgu un nodokļiem, Eiropas valstu nolīgumam par bīstamo kravu starptautiskajiem pārvadājumiem ar autotransportu (ADR nolīgums) un Direktīvai 94/55/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem un tos pienācīgi neņem vērā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas analīze par Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktu attiecībā uz akcīzes nodokļiem un pavaddokumentiem būtu jāpapildina ar analīzi, ņemot vērā Kopienas primāro tiesību aktu, ADR nolīguma un Direktīvas 94/55/EEK vispārējos principus.

Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvo, ka Komisija, izskatot viņa 226. panta sūdzību pret Zviedriju, nav ņēmusi vērā visus attiecīgos Kopienas tiesību aktus un starptautiskos nolīgumus.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāanalizē Direktīva 92/12/EEK, ņemot vērā visus attiecīgos Kopienas tiesību aktus un starptautiskos nolīgumus.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija izsaka šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzējs iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 226. pantu, apgalvojot, ka Zviedrijas iestādes rīkojas pretrunā Kopienas tiesību aktiem šādu iemeslu dēļ. Zviedrijas iestādes iejaucas brīvas aprites principa īstenošanā, iekasējot akcīzes nodokli un kontrolējot Somijā iegādāto un uz Zviedriju ievesto minerāleļļu pārvadājumus, kas paredzēti pircēju privātai lietošanai. Saskaņā ar Direktīvas 92/12/EEK 8. pantu akcīzes nodoklis par precēm, ko savām vajadzībām iegādājušās un ved privātpersonas, būtu jāiekasē tajā dalībvalstī, kurā preces ir iegādātas, kas šajā gadījumā ir Somija. Ir taisnība, ka iepriekš minēto principu var ierobežot saskaņā ar tās pašas direktīvas 9. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var paredzēt, ka akcīzes nodoklis kļūst iekasējams patēriņa dalībvalstī, ja minerāleļļas tiek transportētas, izmantojot netipiskus transporta veidus, ko veic privātpersonas vai to vārdā. Sūdzības iesniedzējs tomēr uzskata, ka Zviedrijas iestādes rīkojas pretēji direktīvai, uzskatot, ka transporta veidi, kas ir normāli privātajam transportam un kas jau ilgu laiku tiek izmantoti Zviedrijas un Somijas pierobežā, ir netipiski. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā atsaucās arī uz to, ka Zviedrijas iestādes, iespējams, ir pārkāpušas Direktīvu 94/55/EEK un ADR nolīgumu.

Izskatot sūdzību pret Zviedrijas iestādēm, Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts (turpmāk "TAXUD ĢD") nekonstatēja Direktīvas 92/12/EEK pārkāpumu. Attiecībā uz iespējamo Direktīvas 94/55/EEK un ADR nolīguma pārkāpumu Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis līdzīgu sūdzību, kuru jau izskatīja Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāts (turpmāk "DG TREN").

Ar 2003. gada 12. decembra vēstuli TAXUD ĢD informēja sūdzības iesniedzēju par saviem secinājumiem attiecībā uz Direktīvu 92/12/EEK. Tā ir izanalizējusi attiecīgos valsts tiesību aktus, ņemot vērā direktīvu un jo īpaši 9. panta 3. punktā sniegto "netipisku transporta veidu" definīciju, bet nav konstatējusi direktīvas pārkāpumus. Tāpēc TAXUD ĢD informēja sūdzības iesniedzēju par savu nodomu slēgt lietu, ja sūdzības iesniedzējs nebūs sniedzis informāciju, kas tam ļautu konstatēt, ka ir noticis direktīvas pārkāpums. Sūdzības iesniedzējam tika dotas četras nedēļas, lai iesniegtu savus apsvērumus par šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs tika informēts arī par to, ka DG TREN atsevišķi izskatīja apgalvojumus par Direktīvu 94/55/EEK un ADR nolīgumu un ka šie apgalvojumi neietekmēja DG TAXUD konstatējumus attiecībā uz Direktīvu 92/12/EEK. Tā kā TAXUD ĢD nesaņēma atbildi no sūdzības iesniedzēja uz tā vēstuli, lieta tika slēgta. Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 21. aprīļa vēstulē tika informēts par lēmumu izbeigt lietu.

Komisija apgalvo, ka tā izskatīja sūdzību pret Zviedrijas iestādēm saskaņā ar tās paziņojumu Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju attiecībā uz Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem (2) un saskaņā ar tās labas administratīvās prakses kodeksu (3). Šie noteikumi nozīmē, ka sūdzības iesniedzējs var sagaidīt, ka Komisija ņems vērā visus viņa attiecīgos argumentus un pirms tam informēs viņu par savu nodomu izbeigt lietu bez turpmākas rīcības. Attiecīgi, ja sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka atsevišķi sekundārie tiesību akti ir pretrunā primārajiem tiesību aktiem, Komisijai ir jāizskata šis arguments, lai gan praksē sekundārie tiesību akti var tikt atzīti par nelikumīgiem tikai saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu Tiesā saskaņā ar EK līguma 230. pantu vai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EK līguma 234. pantu. Saistībā ar 226. panta sūdzību labas administratīvās prakses principi neprasa, lai Komisija pēc savas iniciatīvas izmeklētu, vai konkrēti sekundārie tiesību akti atbilst primārajiem tiesību aktiem. Kopienas iestāžu akti tiek uzskatīti par likumīgiem līdz brīdim, kad tie tiek atcelti vai atsaukti (4).

Sūdzības iesniedzējs savu 226. panta sūdzību pret Zviedriju nepamatoja ar Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punkta iespējamo nelikumību. Nelikumības aspekts tika minēts tikai sūdzības pēdējā punktā, kurā sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju vērsties pret Zviedriju, vai arī viņam būtu jālūdz Tiesai atcelt attiecīgos Direktīvas 92/12/EEK pantus, jo saskaņā ar Zviedrijas iestāžu sniegto informāciju tie pieļauj tik plašu interpretāciju, ka sekundārs akts padara par spēkā neesošām dažu primāro tiesību aktu sekas. Komisija to saprata, tikai uzsverot iespējamā pārkāpuma nozīmi, t. i., Zviedrijas iestāžu bezdarbību saskaņā ar direktīvu. Tāpēc Komisijai nebija iemesla risināt šo nelikumības jautājumu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uztur spēkā savu sūdzību un apgalvo, ka Komisijai ir jāizmeklē sūdzība saskaņā ar 226. pantu, pamatojoties uz visiem piemērojamajiem Kopienas tiesību aktiem, un ka direktīvas interpretācija valsts līmenī ir jāapsver, ņemot vērā augstākus Kopienas tiesību aktus un Kopienas tiesu praksi bez sūdzības iesniedzēja nepārprotama pieprasījuma.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka mazuta privāto transportu nevar uzskatīt par "netipisku" saskaņā ar Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktu, ja transporta veids atbilst Direktīvā 94/55/EEK noteiktajām drošības prasībām un to parasti izmanto privātajam transportam citā dalībvalstī, šajā gadījumā Somijā. Komisijas dienesti 1999. gada 4. maija sanāksmē paskaidroja, ka 9. panta 3. punkta mērķis ir novērst tādu bīstamu kravu pārvadājumus, kas neatbilst ADR nolīguma drošības prasībām. 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē šauri un saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem.

Lēmums

Par to, ka, iespējams, nav ņemti vērā visi atbilstošie tiesību akti

1.1 Sūdzība ombudam attiecas uz to, kā Komisija izskata 226. panta sūdzību pret Zviedriju par iespējamiem Kopienas noteikumu pārkāpumiem attiecībā uz akcīzes nodokļiem un bīstamu kravu pārvadājumiem. Iegādājoties mazutu Somijā un transportējot to uz Zviedriju privātai lietošanai, Zviedrija iekasē akcīzes nodokli par naftu un pieprasa, lai pārvadājumam būtu pievienots pavaddokuments. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda prakse ir pretrunā Kopienas noteikumiem.

Sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar to, kā Komisija izskata viņa sūdzību, un jo īpaši ar to, kā tā interpretē Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktu. Viņš apgalvo, ka Komisijas plašā 9. panta 3. punkta interpretācija dod dalībvalstīm tiesības nepiemērot primāros Kopienas tiesību aktus. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas interpretācija ir pretrunā ar EK līguma vispārējiem principiem par iekšējo tirgu un nodokļiem, ADR nolīgumu un Direktīvu 94/55/EEK un tos pienācīgi neņem vērā.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka mazuta privāto transportu nevar uzskatīt par "netipisku" saskaņā ar Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktu, ja transporta veids atbilst Direktīvā 94/55/EEK noteiktajām drošības prasībām un to parasti izmanto privātajam transportam citā dalībvalstī, šajā gadījumā Somijā.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija, izskatot viņa 226. panta sūdzību pret Zviedriju, nav ņēmusi vērā visus attiecīgos Kopienas tiesību aktus un starptautiskos nolīgumus.

1.2 Komisija apgalvo, ka tā sūdzību par Zviedrijas iestādēm izskatīja saskaņā ar tai saistošajiem noteikumiem. Tā paskaidro, ka sūdzība attiecās uz Zviedrijas iestāžu iespējamo Direktīvas 92/12, Direktīvas 94/55/EEK un ADR nolīguma 9. panta 3. punkta pārkāpumu. TAXUD ĢD informēja sūdzības iesniedzēju par saviem konstatējumiem attiecībā uz Direktīvu 92/12/EEK, ka DG TREN atsevišķi izskatīja apgalvojumus attiecībā uz Direktīvu 94/55/EEK un ADR nolīgumu un ka šie apgalvojumi neietekmēja DG TAXUD konstatējumus attiecībā uz Direktīvu 92/12/EEK. TAXUD ĢD nesaņēma atbildi uz savu vēstuli, kurā sūdzības iesniedzējs tika informēts par nodomu slēgt lietu.

Komisija atzīst, ka, ja sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka daži sekundārie tiesību akti ir pretrunā primārajiem tiesību aktiem (5), Komisijai ir jāizskata šis arguments, lai gan praksē sekundāros tiesību aktus var atzīt par nelikumīgiem tikai saistībā ar prasību Tiesā. Saistībā ar 226. panta sūdzību labas administratīvās prakses principi neprasa, lai Komisija pēc savas iniciatīvas izmeklētu, vai konkrēti sekundārie tiesību akti atbilst primārajiem tiesību aktiem. Kopienas iestāžu akti tiek uzskatīti par likumīgiem līdz brīdim, kad tie tiek anulēti vai atsaukti (6). Turklāt sūdzības iesniedzējs savu 226. panta sūdzību pret Zviedriju nepamatoja ar Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punkta iespējamo nelikumību. Nelikumības aspekts tika minēts tikai sūdzības pēdējā punktā, kurā sūdzības iesniedzējs lūdza Komisiju vērsties pret Zviedriju, vai arī viņam būtu jālūdz Tiesai atcelt attiecīgos Direktīvas 92/12/EEK pantus, jo saskaņā ar Zviedrijas iestāžu sniegto informāciju tie pieļauj tik plašu interpretāciju, ka sekundārs akts padara par spēkā neesošām dažu primāro tiesību aktu sekas. Komisija to saprata, tikai uzsverot iespējamā pārkāpuma nozīmi, t. i., Zviedrijas iestāžu bezdarbību saskaņā ar direktīvu. Tāpēc Komisijai nebija iemesla risināt šo nelikumības jautājumu.

1.3 Ombuds atgādina, ka viņa izmeklēšana ir vērsta uz to, lai noteiktu, vai Komisija, izskatot sūdzības iesniedzēja sūdzību saskaņā ar 226. pantu, ir rīkojusies saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem un principiem un savu juridisko pilnvaru robežās.

1.4 Ombuds saprot sūdzības iesniedzēja bažu būtību, proti, ka, analizējot Zviedrijas tiesību aktu atbilstību Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktam, Komisija nav pārbaudījusi, vai 9. panta 3. punkts un Zviedrijas interpretācija atbilst citiem Kopienas tiesību aktiem. Sūdzības iesniedzēja bažas nozīmē vai nu to, ka 9. panta 3. punkts ir nelikumīgs, vai arī to, ka Komisijas interpretācija par to ir nepareiza.

1.5 Attiecībā uz iespējamo Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punkta nelikumību ombuds atzīmē Komisijas paskaidrojumu, ka tai nebija iemesla risināt šo jautājumu, izskatot 226. panta sūdzību, jo sūdzības iesniedzējs savu sūdzību nepamatoja nevis ar iespējamo noteikuma nelikumību, bet gan ar to, ka Zviedrija, iespējams, to nav ievērojusi. Ombuds arī ņem vērā Komisijas paskaidrojumu, ka tā saprata sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka, ja Komisija nerīkosies pret Zviedrijas iestāžu plašo attiecīgo direktīvas pantu interpretāciju, viņam būtu jāprasa tiesai atcelt pantus, tādējādi mēģinot uzsvērt iespējamā pārkāpuma nozīmi. Ombuds uzskata par pamatotiem Komisijas paskaidrojumus, kurus sūdzības iesniedzējs nav apšaubījis.

Ombuds arī norāda, ka sūdzības iesniedzējs nereaģēja uz Komisijas vēstuli, kurā bija ierosināts lietu slēgt, lai gan vēstulē nebija aplūkots jautājums par to, vai Direktīva 92/12/EEK un jo īpaši tās 9. panta 3. punkts atbilst citiem Kopienas tiesību aktiem.

Turklāt ombuds atgādina, ka 226. panta procedūras mērķis ir nodrošināt, ka dalībvalsts pilda savas saistības saskaņā ar Līgumu. Saistībā ar šo 226. panta sūdzību ombuds nekonstatē neko tādu, kas būtu mudinājis Komisiju risināt jautājumu par attiecīgo direktīvas noteikumu likumību.

1.6 Attiecībā uz iespējami nepareizu Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punkta interpretāciju ombuds ņem vērā Komisijas analīzi, kas izklāstīta 2003. gada 12. decembra vēstulē sūdzības iesniedzējam. Savā vēstulē Komisija atsaucas uz 9. panta 3. punktu, norādot uz savu skaidro skaidrojumu, ka "netipiski pārvadājumi" ir šķidrās apkures produktu pārvadājumi, neizmantojot tankkuģus, ko izmanto profesionālu tirgotāju vārdā. Komisija turpina, norādot, ka uz mazutu, ko transportē ar citiem līdzekļiem, nevis tiem, kas minēti 9. panta 3. punktā, neattiecas 8. pantā paredzētais izņēmums, saskaņā ar kuru akcīzes nodokli par precēm, ko privātpersonas iegādājušās savām vajadzībām un ko tās transportē, iekasē tajā dalībvalstī, kurā preces ir iegādātas. Tā kā 8. pants neattiecas uz mazuta privātiem pārvadājumiem netipiskos veidos, uz šādiem pārvadājumiem ir jāattiecina cits režīms, proti, direktīvas 7. pants. Tādējādi Komisija konstatē, ka situācijā, ko sūdzības iesniedzējs aprakstījis savā 226. panta sūdzībā, Zviedrijas iestādes ir tiesīgas uzlikt akcīzes nodokli mazutam un pārliecināties, ka ir izpildītas Direktīvas 92/12/EEK 7. panta prasības, kas nozīmē, piemēram, ka pārvadājumam ir vajadzīgi pavaddokumenti.

Ombuds uzskata, ka Komisijas analīze par to, kā Zviedrijas iestādes interpretē šo jautājumu, ir pamatota. Turklāt ombuds neatrod pierādījumus, kas pamatotu sūdzības iesniedzēja argumentu, ka transporta veidus, kurus parasti izmanto citā dalībvalstī un kuri atbilst Direktīvā 94/55/EEK noteiktajām drošības prasībām, nevar uzskatīt par netipiskiem saskaņā ar Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punktu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentu, kas izvirzīts viņa apsvērumos par Komisijas atzinumu, ka Direktīvas 92/12/EEK 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē saskaņā ar proporcionalitātes un nediskriminācijas principiem, ombuds neatrod pierādījumus tam, ka Komisijas interpretācija par 9. panta 3. punktu būtu nesamērīga vai diskriminējoša.

Tomēr jāatzīmē, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir augstākā iestāde attiecībā uz Kopienas tiesību aktu interpretāciju.

1.7 Pamatojoties uz iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija, izskatot sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, ir rīkojusies saskaņā ar tai saistošiem noteikumiem un principiem un savas juridiskās kompetences robežās. Tāpēc ombuds nekonstatē Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

Sūdzības iesniedzēja prasība

2.1 Sūdzības iesniedzējs lūdz Komisiju analizēt Direktīvu 92/12/EEK, ņemot vērā visus attiecīgos Kopienas tiesību aktus un starptautiskos nolīgumus. Ombuds sūdzības iesniedzēja prasību saprot kā prasību Komisijai plašākā juridiskā kontekstā izmeklēt situāciju Zviedrijā attiecībā uz Somijā iegādāta mazuta privāto transportu. Tomēr, pamatojoties uz 1.7. punktā minētajiem konstatējumiem, ombuds neredz iemeslu turpināt sūdzības iesniedzēja prasību šīs izmeklēšanas ietvaros.

2.2 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzējam ir iespēja iesniegt Komisijai jaunu sūdzību, kas nepārprotami pamatota ar pašreizējās situācijas Zviedrijā neatbilstību EK līguma principiem.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) EK līguma 226. pants pilnvaro Komisiju uzsākt tiesvedību pret dalībvalsti par Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem. Ikviens var iesniegt Komisijai sūdzību ("226. panta sūdzība") pret dalībvalsti par jebkuru valsts pasākumu vai administratīvo praksi, ko viņš/viņa uzskata par nesaderīgu ar Kopienas tiesību aktiem.

(2) OV 2002, C 244, 5. lpp.

(3) Pieejams šeit: http://www.europa.eu/comm/secretariat_general/code/index_en.htm

(4) Skatīt lietu C-245/92, Chemie Linz GmbH pret Komisiju, [1999] ECR I-04643, 93. punkts.

(5) Ombuds norāda, ka primārie tiesību akti ir Līgumi, un sekundārie tiesību akti, kuru pamatā ir Līgumi, ietver, piemēram, direktīvas un lēmumus. Sekundārajiem tiesību aktiem ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, kā noteikts Tiesas judikatūrā.

(6) Skatīt lietu C-245/92, Chemie Linz GmbH pret Komisiju, [1999] ECR I-04643, 93. punkts.