Strasbūrā, 2004. gada 2. jūnijā

Godātais kungs!

2003. gada 23. decembrī Jūs X vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Komisija pārvalda muitas vērtības noteikšanu.

2004. gada 23. janvārī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. 2004. gada 18. maijā Jūs mani informējāt, ka vairs nevēlaties turpināt sūdzības izskatīšanu. 2004. gada 1. jūnijā jums bija telefona saruna ar manu biroju.

Kā prasīts Jūsu 2004. gada 19. janvāra vēstulē, Jūsu sūdzība ir izskatīta konfidenciāli.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Šo sūdzību ir iesniedzis konsultantu uzņēmums, kas darbojas Nīderlandē reģistrēta uzņēmuma X vārdā (turpmāk "sūdzības iesniedzējs").

Sūdzība attiecas uz veidu, kādā muitas vērtības noteikšanu pārvalda Eiropas Komisija. Muitas vērtēšana ir procedūra, ko piemēro, lai noteiktu ievesto preču vērtību nolūkā aprēķināt "ad valorem" muitas nodokļus.

Eiropas Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 23/2000 (1) norādīja, ka Komisija nav pienācīgi rīkojusies, lai novērstu vairākas nepilnības muitas vērtības noteikšanas pārvaldībā un muitas savienību veidojošo dalībvalstu iestāžu uzraudzībā.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šajā lietā būtiskie fakti ir šādi:

Sūdzības iesniedzēja pieredze liecina, ka Kopienas tiesību akti dažādās dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē un Spānijā, netiek interpretēti vienādi. Spānijas muitas iestādes ar atpakaļejošu spēku ir novērtējušas ievērojamas muitas nodokļu, importa PVN un procentu summas par kopējo summu EUR 1 646 454 par 1997.–2001. gadu. Šie retroaktīvie vērtējumi ir pamatoti ar to, ka Spānijas muitas iestādes nepareizi interpretē Kopienas muitas vērtības noteikšanas noteikumus. Visas lietas (muitas revīzija par 1997., 1998., 1999., 2000. un 2001. gadu) ir bijušas strīdu priekšmets Spānijas tiesās, un saistībā ar iesniegtajām apelācijām joprojām nav pieņemti spriedumi, kas gaidāmi 2006./2007. gadā.

Sūdzības iesniedzējs 2000. gada 15. septembrī rakstīja Komisijai, lūdzot tai sniegt Kopienas muitas tiesību aktu interpretāciju, jo izrādījās, ka Spānijas iestādes nav pareizi interpretējušas dažādus Kopienas Muitas kodeksa (KMK) punktus. Savā 2000. gada 20. decembra atbildē Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītie interpretācijas jautājumi ir valsts muitas iestāžu kompetencē un ka tai nav pienākuma veikt ļoti specifisku individuālu gadījumu sīku pārbaudi, kas ir valsts pārvaldes iestāžu uzdevums. Pēc tam sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai dažādas e-pasta vēstules, lūdzot precizēt savu nostāju. Nebūdams apmierināts ar Komisijas atbildi, sūdzības iesniedzējs atkārtoti norādīja, ka pašreizējā situācija rada piemērojamo noteikumu atšķirīgu piemērošanu un interpretāciju dažādās dalībvalstīs. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 12. decembra vēstulē ierosināja šo jautājumu pēc iespējas ātrāk apspriest Muitas kodeksa komitejā (muitas vērtības noteikšanas nodaļā). Savā 2001. gada 21. decembra atbildē Komisija noraidīja šo ideju.

Sūdzības iesniedzējs 2002. gada 22. janvārī uzsvēra, ka nav pieņemami, ka Muitas kodeksu divās dalībvalstīs interpretē atšķirīgi, un Komisijas uzdevums ir precizēt tiesību aktus un pamatnostādnes. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti pieprasīja šo jautājumu apspriest Muitas kodeksa komitejā. Tomēr līdz šim Komisija nav atbildējusi uz 2002. gada 22. janvāra vēstuli.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 23. decembrī iesniedza šo sūdzību ombudam, izvirzot šādus apgalvojumus (apgalvojumu saraksts sūdzības 8.–10. lappusē) un prasību (sūdzības 12. lappusē):

1. Pretēji tam, ko Komisija norādīja savā 2001. gada 21. decembra vēstulē, tā vēl nav publicējusi papildu piemērus kā vadlīnijas gan muitas dienestiem, gan komersantiem;

2. Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 22. janvāra vēstuli un neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja lūgumu iekļaut tā lietu Muitas kodeksa komitejas darba kārtībā (2. un 4. punkts sūdzības iesniedzēja apgalvojumu sarakstā);

3. Komisija nav informējusi sūdzības iesniedzēju par to, vai tā ir lūgusi dalībvalstīm informāciju par noteikuma par pirkšanas komisijas maksām praktisko piemērošanu (kā norādīts tās 2001. gada 21. decembra vēstulē);

4. Komisija informēja Revīzijas palātu, ka tā rīkosies, lai pārvarētu atšķirīgo attieksmi pret tirgotājiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, bet tā nav veikusi nekādus pasākumus un neīsteno vajadzīgos Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu līdzvērtīgus tirdzniecības apstākļus dalībvalstīs. Šajā saistībā no Komisijas atbildes Revīzijas palātai izriet, ka tā, šķiet, sevi uzskata par struktūru, kurai trūkst pietiekamu resursu un pilnvaru (5. un 7. punkts sūdzības iesniedzēja apgalvojumu sarakstā);

5. Trūkst “saistošu vērtēšanas lēmumu datubāzes”, kas izskaidro, kāpēc šī lieta nav pienācīgi izskatīta;

6. Komisijai būtu jāveic dažādi pasākumi, lai uzlabotu muitas vērtības noteikšanas pārvaldību tā, lai to vienādi piemērotu visās dalībvalstīs.

Pieprasījums

2004. gada 23. janvārī ombuds nosūtīja sūdzību Komisijai atzinuma sniegšanai līdz 2004. gada 30. aprīlim. Ar 2004. gada 4. maija vēstuli Komisija informēja ombudu, ka tās dienesti gatavo galīgo atbildi uz sūdzību. Tomēr 2004. gada 18. maijā sūdzības iesniedzējs informēja ombudu, ka, ņemot vērā 2004. gada 14. maijā notikušās sanāksmes ar Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības direktorāta (TAXUD B1) amatpersonām rezultātus, viņš vairs nevēlas turpināt sūdzības izskatīšanu. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka Komisija par to tika informēta minētajā sanāksmē.

Komisijas dienesti 2004. gada 25. maijā telefoniski informēja ombuda dienestus, ka sūdzības iesniedzējs ir informējis Komisiju, ka sūdzība netiks izskatīta. Abi dienesti vienojās, ka šādos apstākļos atzinuma nosūtīšanai vairs nebūs jēgas.

2004. gada 1. jūnija telefonsarunā sūdzības iesniedzējs informēja ombuda biroju, ka ir apmierināts ar Komisijas nostāju šajā jautājumā un tās priekšlikumu izskatīt neatrisinātos problemātiskos jautājumus. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka lieta ir atrisināta.

Lēmums

Par apgalvojumiem, kas vērsti pret Komisiju

1.1 Sūdzību iesniedz konsultantu uzņēmums, kas darbojas Nīderlandē reģistrēta uzņēmuma vārdā (turpmāk tekstā - "sūdzības iesniedzējs"). Sūdzība attiecas uz veidu, kādā muitas vērtības noteikšanu pārvalda Eiropas Komisija. Muitas vērtēšana ir procedūra, ko piemēro, lai noteiktu ievesto preču vērtību nolūkā aprēķināt "ad valorem" muitas nodokļus. Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz muitas vērtības noteikšanu, tādējādi arī nenodrošinot līdzvērtīgus tirdzniecības apstākļus dalībvalstīs. Sūdzības iesniedzējs šajā sakarā izteica vairākus precīzākus apgalvojumus un prasības pret Komisiju (2).

1.2 Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 18. maijā informēja ombudu, ka, ņemot vērā 2004. gada 14. maijā notikušās sanāksmes ar Komisijas Nodokļu politikas un muitas savienības direktorāta (TAXUD B1) amatpersonām rezultātus, viņš vairs nevēlas turpināt sūdzības izskatīšanu un ka Komisija par to tika informēta minētajā sanāksmē. 2004. gada 1. jūnija telefonsarunā sūdzības iesniedzējs informēja ombuda biroju arī par to, ka viņš ir apmierināts ar Komisijas nostāju šajā jautājumā un tās priekšlikumu izskatīt neatrisinātos problemātiskos jautājumus. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka lieta ir atrisināta.

Secinājums

No sūdzības iesniedzēja 2004. gada 18. maija vēstules un 2004. gada 1. jūnija telefonsarunas izriet, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai atrisinātu šo jautājumu, un tādējādi ir apmierinājusi sūdzības iesniedzēju. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) OV C 84/1, 2001. gada 14. marts.

(2) Apgalvojumi un apgalvojumi ir šādi: 1) Pretēji tam, ko tā norādīja 2001. gada 21. decembra vēstulē, Komisija vēl nav publicējusi papildu piemērus kā vadlīnijas gan muitas dienestiem, gan komersantiem; 2) Komisija neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja 2002. gada 22. janvāra vēstuli un neatbildēja uz sūdzības iesniedzēja lūgumu iekļaut savu lietu Muitas kodeksa komitejas darba kārtībā (2. un 4. punkts sūdzības iesniedzēja apgalvojumu sarakstā); 3) Komisija nav informējusi sūdzības iesniedzēju par to, vai tā ir lūgusi dalībvalstīm informāciju par pirkšanas komisijas noteikumu praktisko piemērošanu (kā norādīts tās 2001.gada 21.decembra vēstulē); 4) Komisija informēja Revīzijas palātu, ka tā rīkosies, lai pārvarētu atšķirīgo attieksmi pret tirgotājiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, bet tā nav veikusi nekādus pasākumus un neīsteno vajadzīgos Kopienas tiesību aktus, lai nodrošinātu līdzvērtīgus tirdzniecības apstākļus dalībvalstīs. Šajā saistībā no Komisijas atbildes Revīzijas palātai izriet, ka tā, šķiet, sevi uzskata par struktūru, kurai trūkst pietiekamu resursu un pilnvaru (5. un 7. punkts sūdzības iesniedzēja apgalvojumu sarakstā); 5) trūkst "saistošu vērtēšanas lēmumu datubāzes", kas izskaidro, kāpēc šī lieta nav pienācīgi izskatīta; un 6) Komisijai būtu jāveic dažādi pasākumi, lai uzlabotu muitas vērtības noteikšanas pārvaldību tā, lai to vienādi piemērotu visās dalībvalstīs.