Strasbūrā, 2004. gada 2. jūnijā

Cienītā H. kundze!

2003. gada 20. augustā Jūs iesniedzat sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisiju DIK asociācijas vārdā. Jūsu sūdzība attiecas uz Komisijas lēmumu pieprasīt atmaksāt daļu no līdzekļiem, kas piešķirti DIK asociācijai Leonardo da Vinci projekta īstenošanai (S 95/2/179/III.2.a).

2003. gada 27. oktobrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. 2004. gada 29. janvārī es saņēmu Komisijas atzinumu, kuru nosūtīju Jums kopā ar aicinājumu iesniegt Jūsu apsvērumus. Šķiet, ka no jums nav saņemti nekādi apsvērumi.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka lietas fakti kopumā ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs ir DIK asociācijas priekšsēdētājs, kas ir neliela profesionāla organizācija un arodbiedrība, kurā cita starpā darbojas bibliotekāri, arhīvisti un muzeju speciālisti. Viņas asociācija bija atbildīga par projekta izstrādi, ko finansēja Eiropas Komisija, izmantojot Leonardo da Vinci programmu (atsauce: S95/2/179/III.2.a).

2001. gadā DIK Association no Komisijas saņēma rēķinu, kurā bez papildu paskaidrojumiem tika pieprasīts samaksāt EUR 50 000. Pēc vairākiem mēģinājumiem atrast par projektu atbildīgo amatpersonu, tostarp Komisijas apmeklējuma, sūdzības iesniedzējs tika informēts par iestādes bažām par projektu. Tie bija saistīti ar vairākiem pārkāpumiem, piemēram, dažu partneru parakstu trūkumu, nepieciešamību apvienībai segt savas izmaksas, pārmērīgo summu, ko viens no partneriem iekasēja kā ceļa izdevumus, un laiku, par kādu partneris bija pieprasījis segt izdevumus. Sūdzības iesniedzējs paskaidroja, ka šāda situācija radusies tāpēc, ka projekta vadītāji nepieņēma projekta ziņojuma projektu, ko sākotnēji bija sagatavojuši projekta vadītāji, un ka par ziņojuma galīgo sagatavošanu bija jāuzņemas atbildība ārējam muzeju speciālistam.

Ņemot vērā Komisijas paustās bažas, sūdzības iesniedzējs veica vairākus labojumus ziņojumā par projektu. Šķiet, ka šo izmaiņu rezultātā Komisija ir pārskatījusi dažus savus iebildumus un samazinājusi atmaksāšanas pieprasījumu līdz EUR 20 911,09. Sūdzības iesniedzējs tomēr norādīja, ka projekts ir veiksmīgi īstenots un turklāt DIK asociācijas ziņojums par projektu ir pabeigts un publicēts. Viņa piekrita, ka projekta īstenošana varētu būt daļēji atkāpusies no līgumā noteiktajām specifikācijām, lai gan viņa apstrīdēja Komisijas pieprasīto summu.

Pēc vairākām apmaiņām un personiskām sanāksmēm ar atbildīgajiem ierēdņiem sūdzības iesniedzējs atmaksāja pieprasīto summu 20 911,09 EUR apmērā. Tomēr viņa pauda neapmierinātību ar Komisijas lēmumu un norādīja, ka viņa ir neliela organizācija, kurā cita starpā darbojas bibliotekāri, arhīvisti un muzeju speciālisti. Pieprasīto naudas summu nevarēja segt no apvienības budžeta, un tāpēc tā radīja kaitējumu tās biedriem.

Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka, lai gan DIK apvienība nezināja par dažiem noteikumiem, kas reglamentē projektu, un to īstenošana prasīja daudz laika un naudas, tā bija īstenojusi projektu saskaņā ar līgumu.

Kopumā sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi projektu, jo īpaši attiecībā uz tās pieprasījumu atmaksāt daļu finansējuma, un nav informējusi DIK asociāciju par dažām līguma prasībām.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs strādāja kā darbuzņēmējs projektā, ko finansēja no Leonardo da Vinci programmas (līgums S.95.2.179.III.2.a; Nr. 3854). Līgums bija spēkā no 1995. gada 1. decembra līdz 1997. gada 30. janvārim.

Par projektu notika vairākkārtēja saziņa starp tā saukto Tehniskās palīdzības biroju (TAO) Komisijas vārdā un līgumslēdzēju, lai atrisinātu daudzās problēmas, kas izriet no progresa novērtējuma un nobeiguma ziņojumiem. Komisija norādīja, ka tās dienesti ir informējuši sūdzības iesniedzēju gan rakstiski, gan mutiski par šīm problēmām.

Komisija norādīja, ka attiecības ar līgumslēdzēju reglamentēja līgums, kuram bija pievienota administratīvā un finanšu rokasgrāmata. Šajā rokasgrāmatā ir izklāstīti projekta izdevumu atbilstības kritēriji. Iestāde uzsvēra, ka līdz ar to darbuzņēmējs ir ticis informēts par visām viņa līgumsaistībām.

Iestāde norādīja, ka atmaksāšanas rīkojums, ko prasītāja apstrīdēja, tika izdots pēc tam, kad tās dienesti bija pabeiguši viņas 1999. gada 6. jūnijā iesniegtā galīgā ziņojuma otrās versijas apstrādi. Pirmo nobeiguma ziņojumu TAO saņēma 1998. gada 19. februārī. Tas netika apstiprināts, jo plānotais izlaides apjoms nebija pabeigts, tādējādi novērtējums nebija iespējams.

Ņemot vērā problēmas, ko radīja TAO slēgšana un Beļģijas tiesu iestāžu veiktā tā lietu aizzīmogošana, Komisija galīgā ziņojuma otro versiju izskatīja tikai 2000. gadā. Pamatojoties uz savu novērtējumu, Komisija secināja, ka ziņojums ir nepilnīgs, un tāpēc tās dienesti 2000. gada 17. maijā un 18. augustā pieprasīja līgumslēdzējam papildu informāciju.

Tā kā viņa neatbildēja uz šiem lūgumiem, Komisija 2000. gada 12. decembrī nolēma lietu slēgt un dažus izdevumus atzīt par neattaisnotiem. Komisija 2000. gada 12. decembra vēstulē sūdzības iesniedzējam pamatoja savu nostāju ar šādiem iemesliem: var ņemt vērā tikai izdevumus, kas radušies līguma darbības laikā (no 1995. gada 1. decembra līdz 1997. gada 30. novembrim); progresa ziņojumus un galīgos ziņojumus nav parakstījusi tā pati persona, kas parakstījusi līgumu; tabulās bija neatbilstības un par dažām no tām nebija paraksta; galīgā ziņojuma otro versiju nevarēja ņemt vērā, jo tā tika iesniegta vēlāk nekā 10 mēnešus pēc līguma termiņa beigām; sūdzības iesniedzējs nav atbildējis uz Komisijas informācijas pieprasījumiem; un nebija noslēgti līgumi ar partneriem. Tāpēc lieta tika slēgta, un 2001. gada 31. maijā līgumslēdzējam tika nosūtīts paziņojums par parādu kopā ar paskaidrojošiem finanšu pielikumiem.

2001. gada 21. jūnijā DIK asociācija iesniedza sūdzību Komisijai. Ņemot vērā apstākļus saistībā ar TAO slēgšanu, Komisija pieņēma, ka sūdzības iesniedzējs nekad nav saņēmis 2000. gada 17. maija papildu informācijas pieprasījumu, un tāpēc nolēma atsākt lietas izskatīšanu. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzēja 2001. gada septembrī iesniedza pieprasīto papildu informāciju un 2001. gada 15. oktobra vēstuli, Komisija grozīja savu novērtējumu un pieņēma daļu izdevumu, kas sākotnēji tika atzīti par neattaisnotiem. Pamatojoties uz šo jauno novērtējumu, Komisija lēsa, ka atlikušās neattiecināmās izmaksas ir EUR 20 911,09, un iesniedza līgumslēdzējam attiecīgu priekšlikumu.

Ar 2001. gada 23. oktobra vēstuli līgumslēdzējs oficiāli pieņēma šo piedāvājumu. 2003. gada 13. augustā viņa samaksāja Komisijai summu EUR 20 911,09 apmērā par projektu. Komisija uzskata, ka šis maksājums apstiprināja darbuzņēmēja piekrišanu tā galīgajam lēmumam.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Ombuds nav saņēmis nekādus apsvērumus no sūdzības iesniedzēja.

Lēmums

1 Komisijas darbs ar projektu

1.1 Sūdzība attiecas uz Komisijas lēmumu pieprasīt atmaksāt daļu no līdzekļiem, kas piešķirti DIK asociācijai Leonardo da Vinci projekta īstenošanai. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi rīkojusies ar projektu, jo īpaši attiecībā uz tās pieprasījumu atmaksāt daļu finansējuma, un nav informējusi DIK asociāciju par dažām līguma prasībām. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju, lai gan DIK apvienība nezināja par dažiem noteikumiem, kas reglamentē projektu, un to īstenošana prasīja daudz laika un naudas, tā bija īstenojusi projektu saskaņā ar līgumu.

1.2 Komisija apgalvo, ka tās attiecības ar līgumslēdzēju reglamentēja līgums, kuram bija pievienota administratīvā un finanšu rokasgrāmata. Šajā rokasgrāmatā ir izklāstīti projekta izdevumu atbilstības kritēriji. Iestāde uzsvēra, ka līdz ar to darbuzņēmējs ir ticis informēts par visām viņa līgumsaistībām.

Attiecībā uz līguma izpildi Komisija apgalvo, ka tā ir lūgusi atmaksāt noteiktus izdevumus, secinot, ka sūdzības iesniedzēja nosūtītais galīgais ziņojums ir nepilnīgs.

Saņemot sūdzības iesniedzēja nosūtīto papildu informāciju, Komisija pieņēma daļu no sākotnēji deklarētajiem neattiecināmajiem izdevumiem. Pamatojoties uz šo jauno novērtējumu, Komisija novērtēja atlikušās neattaisnotās izmaksas EUR 20 911,09 apmērā un šajā sakarā iesniedza priekšlikumu līgumslēdzējam, kurš 2001. gada 23. oktobrī oficiāli piekrita šim priekšlikumam.

1.3 Saskaņā ar EK līguma 195. pantu Eiropas ombuds ir pilnvarots pieņemt sūdzības "par Kopienas iestāžu vai struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm". Ombuds uzskata, ka administratīva kļūme rodas, ja valsts iestāde nerīkojas saskaņā ar tai saistošu noteikumu vai principu (1). Tādējādi administratīva kļūme var tikt konstatēta arī attiecībā uz to saistību izpildi, kas izriet no līgumiem, kurus noslēgušas Kopienu iestādes vai struktūras.

1.4 Tomēr ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt šādos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Ombuds uzskata, ka viņam nevajadzētu mēģināt noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem.

1.5 Tādēļ ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi saskaņotu un saprātīgu pārskatu par savas rīcības juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko stāvokli ir pamatots. Ja tas tā ir, ombuds secinās, ka viņa izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums.

Šis secinājums neietekmēs pušu tiesības uz to līgumisko strīdu izskatīšanu un autoritatīvu atrisināšanu kompetentajā tiesā.

1.6 Pamatojoties uz izmeklēšanas gaitā iesniegtajiem pierādījumiem, šķiet, ka starp Komisiju un sūdzības iesniedzēju apvienību parakstītais līgums (S.95.2.179.III.2.a; Nr. 3854) bija vairāki pielikumi, tostarp projekta administratīvā un finanšu rokasgrāmata. Šajā dokumentā ir sīki izklāstīti projekta izdevumu atbilstības kritēriji. Tā kā kritēriji, kas nosaka Komisijas sedzamos izdevumus, bija sūdzības iesniedzēja parakstītā un apstiprinātā līguma neatņemama sastāvdaļa, ombuds uzskata, ka Komisija ir sniegusi sūdzības iesniedzējam pietiekamu informāciju par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no līguma.

1.7 Attiecībā uz Komisijas rīcību saistībā ar līgumu, jo īpaši lēmumu pieprasīt atmaksāt daļu no tās finansējuma, no pieejamajiem pierādījumiem izriet, ka Komisija pamatoja savus pieprasījumus atmaksāt daļu no atbalsta ar to, ka daži no sūdzības iesniedzēja izdevumiem nebija attiecināmi. Ombuds ņem vērā to, ka Komisija ir pamatojusi savu nostāju, atsaucoties uz vairākām līguma prasībām, kuras sūdzības iesniedzējs, šķiet, nav apstrīdējis, piemēram, cita starpā, ka var ņemt vērā tikai tos izdevumus, kas radušies līguma darbības laikā (no 1995. gada 1. decembra līdz 1997. gada 30. novembrim); šķiet, ka progresa ziņojumus un galīgos ziņojumus nav parakstījusi tā pati persona, kas parakstījusi sākotnējo līgumu; vai arī tabulās bija neatbilstības un dažās no tām nebija paraksta.

1.8 Pamatojoties uz sūdzības iesniedzēja un Komisijas izmeklēšanas laikā sniegto informāciju, ombuds uzskata, ka Komisijas nostāja šajā jautājumā nešķiet nepamatota un ka Komisija, šķiet, ir pienācīgi informējusi sūdzības iesniedzēju par savas nostājas iemesliem.

Šajos apstākļos ombuds secina, ka izmeklēšanā nav atklāts administratīvas kļūmes gadījums.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ka Komisija nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Sk. Eiropas Ombuda 1997. gada ziņojumu, 22. lpp.