Vispārīga informācija: Likumdošanas procesa pārredzamība Eiropas Savienībā

1. Savlaicīga publiska piekļuve leģislatīviem dokumentiem ir būtiska, lai pilsoņi varētu īstenot savas Līgumā noteiktās tiesības piedalīties ES demokrātiskajā dzīvē [1], rūpīgi pārbaudot visu informāciju, kas ir leģislatīvu aktu pamatā.^[2] Likumdošanas pārredzamība arī ļauj sabiedrībai prasīt no ES likumdevējiem atbildību par savu rīcību.

2. Likumdošanas pārredzamības princips ir nostiprināts ES Līgumos [3] un atspoguļots ES tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem (Regula 1049/2001)[4], kurā noteikts, ka “likumdošanas dokumentiem” jābūt tieši pieejamiem sabiedrībai, ja vien to publiskošana nekaitē vienai vai vairākām skaidri aizsargātām publiskām vai privātām interesēm [5].

3. Saskaņā ar Regulu 1049/2001 un iedibināto judikatūru “leģislatīvi dokumenti” ir dokumenti, ko izstrādājušas ES iestādes vai kas saņemti no trešām personām leģislatīvu aktu pieņemšanas procedūras laikā, un, vēl plašāk, akti, kas ir juridiski saistoši ES dalībvalstīm vai ES dalībvalstīs.[6] ES judikatūrā ir noteikts, ka “leģislatīvi dokumenti” ir ne tikai dokumenti, ko izstrādājušas vai saņēmušas ES iestādes pēc leģislatīvā akta priekšlikuma pieņemšanas, bet arī dokumenti, ko izstrādājusi vai saņēmusi Eiropas Komisija kā “galvenais likumdošanas procesa dalībnieks”[7] saistībā ar leģislatīvā akta priekšlikuma sagatavošanu [8].

4. Regulā (EK) Nr. 1049/2001 ir noteikts, ka pieprasījumi par publisku piekļuvi būtu jāizskata “nekavējoties”. Ir noteikts 15 darba dienu termiņš iestādes lēmuma pieņemšanai gan par sākotnējo piekļuves pieprasījumu, gan par turpmākiem pārskatīšanas pieprasījumiem (“atkārtoti pieteikumi”), ja iestāde sākotnēji ir atteikusi (pilnīgu) piekļuvi. Katru termiņu “izņēmuma gadījumos” var pagarināt vēl par 15 darbdienām, kas nozīmē, ka no ES iestādēm tiek sagaidīts, ka tās pieņems lēmumu sākotnējā un apstiprinošajā posmā ne ilgāk kā 30 darbdienu laikā.

5. Lai gan Regulā 1049/2001 ir noteikts izsmeļošs izņēmumu saraksts attiecībā uz sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem, šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri.[9] Publisku piekļuvi var atteikt tikai gadījumos, kad dokumentu publiskošana radītu saprātīgi paredzamu, faktisku un konkrētu risku interesēm, ko skaidri aizsargā Regula 1049/2001 [10].

6. Attiecībā uz leģislatīviem dokumentiem šie izņēmumi ir jāinterpretē “jo īpaši stingri”[11], lai nodrošinātu šādu dokumentu augstāko pārredzamības standartu. Ja vien nevar pierādīt reālus, konkrētus un konkrētus pierādījumus [12] par ārkārtas apstākļiem, ES iestādēm ir juridisks pienākums nekavējoties atklāt pieprasītos leģislatīvos dokumentus.

7. Turklāt attiecībā uz dažiem izņēmumiem saistībā ar publisku piekļuvi, piemēram, nepieciešamību aizsargāt notiekošu lēmumu pieņemšanas procesu, juridiskas konsultācijas vai komerciālas intereses, ja pastāv spēcīgas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, tas var būt svarīgāks par izņēmumiem [13].

Izmeklēšana pēc savas iniciatīvas

8. Ombuds ir konsekventi aicinājis nodrošināt lielāku ES likumdošanas procesa pārredzamību. Viņa joprojām saņem sūdzības par atteikumiem piešķirt publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem un par laiku, kas vajadzīgs to publiskošanai. Daudzos šādos gadījumos ombuds konstatēja administratīvas kļūmes vai kritizēja iestādes par laiku, kas vajadzīgs, lai apstrādātu pieprasījumus, un par to, kā tās piemēroja izņēmumus attiecībā uz publisku piekļuvi [14].

9. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzsāka šo izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas, lai no sistēmiskā viedokļa pārbaudītu trīs iestāžu praksi, izskatot pieprasījumus par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem. Jo īpaši ombuds centās pārbaudīt, vai iestādes pilnībā īsteno plašo ES judikatūru par Regulu 1049/2001, saskaņā ar kuru uz likumdošanas dokumentiem attiecas visaugstākie pārredzamības standarti.

10. Vispirms ombude lūdza Parlamentu, Padomi un Komisiju sniegt informāciju par to atbildēm uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi attiecībā uz šādu trīs tiesību aktu pieņemšanu:

• Digitālo tirgu akts [15];
• Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas direktīvas pārskatīšana [16]; un
• Minimālās algas direktīva [17].

11. Ombude izvēlējās šos trīs leģislatīvos aktus, jo tie attiecās uz svarīgiem jautājumiem, kas izraisa būtisku sabiedrības interesi dažādu kategoriju ieinteresēto personu vidū saistībā ar jaunām tehnoloģijām, rīcību klimata politikas jomā, kā arī sociālo un ekonomisko nevienlīdzību.

12. Parlaments informēja ombudu [18], ka tas ir saņēmis tikai piecus pieprasījumus par publisku piekļuvi, uz kuriem attiecas izmeklēšana [19]. Ombuds uzskatīja, ka šis nelielais pieprasījumu skaits nav reprezentatīvs, un tāpēc viņš neveica izmeklēšanu par Parlamenta praksi.

13. Pamatojoties uz Padomes [20] un Komisijas [21] sniegto informāciju, ombuds mēģināja pārbaudīt to atbilžu izlasi, kas sniegtas uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi. Dažās lietās, kas attiecas uz Komisiju, Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja arī dokumentus, kurus Komisija identificēja kā tādus, kas ietilpst pieprasījumu darbības jomā.

Atbildes uz ombuda izskatītajiem pieprasījumiem

Vispārīga informācija

14. Padome konstatēja 101 sākotnēju lūgumu par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem un trīs atkārtotus pieteikumus, kas attiecas uz šo izmeklēšanu. Tā arī sniedza informāciju par to dokumentu skaitu, kurus tā atklāja (pilnībā vai daļēji) vai atteicās atklāt. Šī informācija liecina, ka Padome, atbildot uz lielāko daļu publiskas piekļuves pieprasījumu, ir pilnībā publiskojusi leģislatīvus dokumentus [22].

15. Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja Padomes sniegto sākotnējo atbilžu izlasi (47 atbildes), kā paskaidrots turpmāk diagrammā. Visus trīs Padomes pieņemtos “apstiprinošos lēmumus” ombuds jau bija izskatījis saistībā ar iepriekšējām izmeklēšanām, kuru pamatā bija sūdzības, tāpēc tie netika vēlreiz izskatīti saistībā ar šo izmeklēšanu [23].

16. Komisija identificēja 58 sākotnējās atbildes un piecus apstiprinošus lēmumus, kas attiecas uz šo izmeklēšanu.

17. Lielākajā daļā gadījumu, kā parādīts nākamajā diagrammā, Komisija piešķīra daļēju piekļuvi pieprasītajiem leģislatīvajiem dokumentiem, t. i., piekļuvi tikai dažiem pieprasītajiem dokumentiem vai piekļuvi dokumentu (dažām) daļām.

18. Ombuda izmeklēšanas grupa pārbaudīja visas 58 sākotnējās atbildes un piecus Komisijas iesniegtos apstiprinošos lēmumus. Izmeklēšanas grupa pārbaudīja arī dokumentus, uz kuriem attiecas vairāki pieprasījumi.

Laiks, kas vajadzīgs, lai atbildētu uz pieprasījumiem

19. Saskaņā ar tās sniegtajiem datiem Padome vidēji varēja ievērot likumā noteikto 15 darba dienu termiņu, lai apstrādātu pieprasījumus par publisku piekļuvi likumdošanas dokumentiem, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana.

20. Saskaņā ar datiem, kas izriet no Komisijas sniegtajām atbildēm, vairāk nekā puse strīdīgo pieprasījumu tika izskatīti novēloti. Sākotnējā posmā deviņos gadījumos pēc pagarinātā termiņa beigām kavēšanās bija mazāka par 15 darba dienām. Septiņos gadījumos kavēšanās bija 15-30 darba dienas. Astoņos gadījumos kavēšanās bija 30–45 darba dienas. Trijos gadījumos kavēšanās bija daudz būtiskāka — aptuveni 60, 90 un 120 darba dienas.  Atkārtotas iesniegšanas posmā Komisija piedzīvoja tikpat būtiskus kavējumus.

Padomes un Komisijas minētie izņēmumi attiecībā uz publisku piekļuvi

21. Atsakot (pilnīgu) publisku piekļuvi, Padome atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt i) notiekošos lēmumu pieņemšanas procesus [24]; un ii) juridiskās konsultācijas un tiesvedība [25].

22. Komisija atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt i) notiekošos lēmumu pieņemšanas procesus; ii) komerciālās intereses [26]; un iii) personas dati.[27] Dažos gadījumos Komisija atsaucās arī uz citiem izņēmumiem.

23. Turpmākajā diagrammā ir parādīti izņēmumi attiecībā uz publisku piekļuvi, uz kuriem Padome un Komisija atsaucās sākotnējās atbildēs un apstiprinošajos lēmumos, kas tika izskatīti saistībā ar šo izmeklēšanu [28].

24. Padome un Komisija nevienā no gadījumiem nekonstatēja sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā.

Padomes argumenti

25. Padome 32 lietās atsaucās uz izņēmumu saistībā ar notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Minētajos gadījumos pieprasītie dokumenti attiecās uz dalībvalstu jautājumiem un komentāriem par tiesību aktu priekšlikumiem, Juridiskā dienesta atzinumiem un tā darba sagatavošanas struktūru darbu vai sarunām starp Padomi un Parlamentu.

26. Padome būtībā apgalvoja, ka:

• pieprasītajos dokumentos ir ietvertas provizoriskas un iekšējas nostājas;
• šajos dokumentos aplūkotie jautājumi bija sarežģīti un pretrunīgi;
• šo dokumentu izpaušana varētu pakļaut tās darbiniekus un locekļus ārējam spiedienam;
• šo dokumentu publiskošana varētu mazināt iespējas panākt vienošanos Padomē un ar Parlamentu par attiecīgajiem tiesību aktu priekšlikumiem.

27. 14 gadījumos Padome atsaucās uz tiesību aktos noteikto izņēmumu attiecībā uz juridisko konsultāciju aizsardzību, lai atteiktu publisku piekļuvi tās Juridiskā dienesta atzinumiem.

28. Tas apgalvoja, ka šis padoms ir adresēts Padomes locekļiem un ka tā izpaušana pakļautu Padomes Juridiskā dienesta locekļus ārējam spiedienam, tādējādi apdraudot Padomes spēju nākotnē saņemt atklātus, objektīvus un visaptverošus juridiskus padomus. Padome arī apgalvoja, ka juridisko atzinumu izpaušana apdraudētu tās Juridiskā dienesta spēju aizstāvēt Padomes aktus ES tiesās.

Komisijas argumenti

29. Komisija izmantoja izņēmumu attiecībā uz notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību 15 gadījumos, lai atteiktu publisku piekļuvi ierakstiem par informācijas apmaiņu ar interešu pārstāvjiem un dalībvalstīm, kā arī citiem dokumentiem, ko Komisijas dienesti sagatavojuši, sagatavojot tiesību akta priekšlikumu vai likumdošanas procedūras laikā.

30. Atsakot piekļuvi, Komisija būtībā apgalvoja, ka:

• pieprasītie dokumenti satur provizoriskus viedokļus, kas izstrādāti iekšējai lietošanai, un to saturs joprojām var mainīties;
• Komisijai ir vajadzīga telpa, lai apsvērtu visas iespējamās iespējas, un dokumentu publiskošana varētu atturēt tās darbiniekus no atklāta viedokļa paušanas nākotnē;
• sabiedrība nepareizi interpretētu sākotnējos viedokļus, kas ietverti dokumentos, kuri sagatavoti agrīnā lēmumu pieņemšanas procesa posmā, un agrīna publiskošana varētu izraisīt spekulācijas;
• pieprasīto dokumentu izpaušana pakļautu Komisiju ārējam spiedienam;
• tiesību aktu priekšlikumi, uz kuriem attiecās dokumenti, bija ļoti sensitīvi.

31. Dažos gadījumos Komisija piemēroja šo izņēmumu, nesniedzot citu pamatojumu kā vien to, ka attiecīgā lēmumu pieņemšanas procedūra turpinājās.

32. Komisija arī paļāvās uz izņēmumu attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību, lai atteiktu publisku piekļuvi informācijas apmaiņai ar trešām personām (bieži vien lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem), kas lobē izmaiņas Digitālo tirgu akta projektā, un to iesniegumiem.

33. Šajos gadījumos Komisija apgalvoja, ka pieprasītie dokumenti “ietvēra informāciju par uzņēmējdarbības stratēģijām, konkurences situāciju tirgū un citām uzņēmumu komerciālajām interesēm, tostarp intelektuālo īpašumu” vai “stratēģisku informāciju [..] par to uzņēmējdarbības darbību un attīstību”. Turklāt Komisija apgalvoja, ka informācija nav publiski pieejama un ir zināma tikai ierobežotam personu skaitam. Dažos gadījumos Komisija arī norādīja, ka pieprasītajos dokumentos ir ietverti trešo personu viedokļi un nostājas.

34. Komisija arī atsaucās uz izņēmumu attiecībā uz juridisko konsultāciju aizsardzību trīs gadījumos, lai atteiktu piekļuvi dokumentiem, kuros ietverts tās Juridiskā dienesta atzinums. Tas apgalvoja, ka attiecīgo dokumentu publiskošana atklātu “provizoriskus juridiskus novērtējumus, kas paredzēti iekšējām diskusijām (..)”, tādējādi apdraudot Komisijas intereses “lūgt juridiskas konsultācijas un saņemt atklātas, objektīvas un visaptverošas konsultācijas (..)”. Komisija arī atsaucās uz tiesvedības risku attiecībā uz Digitālo tirgu akta juridisko pamatu.

35. Dažos gadījumos Komisija atsaucās uz citiem izņēmumiem, piemēram, sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām.

Ombuda novērtējums

36. Ombuds pārbaudīja (A) laiku, kas Padomei un Komisijai bija vajadzīgs, lai atbildētu uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, (B) to, vai iestādes savos novērtējumos ņēma vērā dokumentu leģislatīvo raksturu, (C) to, kā Padome un Komisija piemēroja izņēmumus attiecībā uz publisku piekļuvi, un (D) to, vai tās attiecīgā gadījumā novērtēja sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamību.

 A. Laiks, kas vajadzīgs, lai atbildētu uz pieprasījumiem par piekļuvi leģislatīviem dokumentiem

37. Ombuds atzinīgi vērtē to, ka Padome, atbildot uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, kopumā ievēroja tiesību aktos noteiktos termiņus.

38. Ombude ir nobažījusies par kavēšanos, ar kādu Komisija saskārās, izskatot pieprasījumus par publisku piekļuvi. Dokumentu pārbaude parādīja, ka Komisija ievēroja tiesību aktos noteiktos termiņus, lai izskatītu publiskas piekļuves pieprasījumus tikai aptuveni pusē gadījumu, kas tika pārbaudīti saistībā ar šo izmeklēšanu. Otrā pusē Komisijas atbilde tika sniegta novēloti, un 40 % no novēlotajām lietām notika ievērojama kavēšanās par vairāk nekā 30 darba dienām.

39. Ir ļoti svarīgi nodrošināt savlaicīgu piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, jo tas ļauj sabiedrībai izprast izvēli, ko ES iestādes izdarījušas likumdošanas procesā, un cenšas ietekmēt šo izvēli [29].

40. Tādējādi, izskatot pieprasījumus par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, ES iestādēm ir jāievēro tiesību aktos noteiktie termiņi, to pienākums “nekavējoties” izskatīt pieprasījumus un pienākums “laikus” nodrošināt publisku piekļuvi, lai pieteikumu iesniedzēji varētu piedalīties likumdošanas procesā.

41. Ombuds jau iepriekšējā izmeklēšanā ir konstatējis, ka sistēmiska un būtiska kavēšanās ar publiskas piekļuves pieprasījumu izskatīšanu ir administratīva kļūme, un ir mudinājis Komisiju uzlabot to, kā tā prioritārā kārtā izskata publiskas piekļuves pieprasījumus [30].

B. Pieprasīto dokumentu normatīvā rakstura ņemšana vērā 

42. Pārbaudītajās atbildēs uz pieprasījumiem par piekļuvi dokumentiem ne Padome, ne Komisija skaidri nenorādīja, ka pieprasītajiem dokumentiem ir leģislatīvs raksturs. Tādējādi nav skaidrs, cik lielā mērā iestādes savos novērtējumos ir ņēmušas vērā to, ka dokumenti ir “likumdošanas dokumenti”, uz kuriem attiecas visaugstākais pārredzamības standarts.

43. Savās atbildēs par piekļuves atteikumu abas iestādes parasti atsaucas uz izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi Regulā 1049/2001, neņemot vērā judikatūru, saskaņā ar kuru šie izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro stingri, un attiecībā uz leģislatīviem dokumentiem “jo īpaši stingri”.

44. Saskaņā ar Regulu 1049/2001 un ar to saistīto judikatūru ES iestādēm, izvērtējot pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem, ir jāņem vērā, vai pieprasītie dokumenti ir leģislatīvi, un, ja tādi ir, jāpiemēro visaugstākais pārredzamības standarts. Pamatojoties uz pārbaudītajām Padomes un Komisijas atbildēm, nav skaidrs, vai abas iestādes to dara. Ombuds uzskata, ka iestāžu atbildēs būtu skaidri jānorāda, vai pieprasītie dokumenti ir “likumdošanas dokumenti”. Tas pārliecinātu pieteikuma iesniedzējus, ka iestādes ir ņēmušas vērā pieprasīto dokumentu raksturu. Tas varētu arī padarīt iestādes informētākas un jutīgākas pret to pienākumu īstenot visaugstāko pārredzamības standartu un interpretēt izņēmumus attiecībā uz publisku piekļuvi, jo īpaši attiecībā uz leģislatīviem dokumentiem. Ombuds turpmāk sniegs attiecīgu uzlabojumu ierosinājumu.

C. Izņēmumu piemērošana attiecībā uz publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem

45. Kopumā Padome un Komisija publiskoja lielu skaitu leģislatīvu dokumentu. Turklāt, atsaucoties uz dažiem izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi, Komisija aizklāja tikai ierobežotu informāciju, tādējādi nodrošinot plašu publisku piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. It īpaši, atsaucoties uz personas datu aizsardzību, Komisija principā aizklāja tikai savu darbinieku personas datus, lai gan prasītāji neizrādīja nekādu interesi par šiem datiem.

46. Tomēr šajā izmeklēšanā tika konstatētas arī nopietnas problēmas saistībā ar to, kā Padome un Komisija piemēro dažus izņēmumus, lai atteiktu publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem, un tie ir apkopoti turpmāk. Sīkāks novērtējums par to, kā Padome un Komisija piemēro šos izņēmumus, ir sniegts pielikumā.

 1. Trūkst konkrētu pierādījumu par risku

47. Lielākajā daļā pārbaudīto atbilžu, ar kurām tika atteikta publiska piekļuve, lai aizsargātu notiekošos lēmumu pieņemšanas procesus un juridiskās konsultācijas, gan Padome, gan Komisija atsaucas uz vispārējiem riskiem, kas, viņuprāt, izrietētu no attiecīgo dokumentu publiskošanas. Piemēram, abas iestādes atsaucas uz:

• problēmas panākt politisku vienošanos par tiesību aktu priekšlikumiem ES iestādēs un starp dalībvalstīm;
• “ārējais spiediens”, kas izdarīts uz iestādēm;
• nepieciešamība saglabāt iekšējo telpu pārdomām;
• iespējami sabiedrības pārpratumi, ko varētu radīt izpaustie dokumenti; un/vai
• attiecīgo tiesību aktu priekšlikumu sensitīvo raksturu,
• grūtības nākotnē saņemt objektīvas juridiskas konsultācijas par tiesību aktu priekšlikumiem, kas rada juridiskus jautājumus.

48. Norādītie vispārējie riski ir jebkura demokrātiska likumdošanas procesa standarta elementi, un ES tiesas līdzīgos apstākļos ir regulāri noraidījušas šādus argumentus.[31] Tādējādi tie paši par sevi nevar attaisnot informācijas neizpaušanu, vēl jo vairāk tad, ja attiecīgajiem dokumentiem ir normatīvs raksturs. Ja ES iestāde nevar sniegt nekādus konkrētus pierādījumus par konkrētu, faktisku un saprātīgi paredzamu risku interesēm, ko aizsargā minētais(-ie) izņēmums(-i), pieprasītie dokumenti ir jāizpauž.

49. Tas, ka Padome un Komisija nesniedz konkrētus piemērus un konkrētus pierādījumus par izpaušanas risku, nevis tikai vispārīgus argumentus attiecībā uz dažām likumdošanas dokumentu kategorijām, kas saistītas ar notiekošiem lēmumu pieņemšanas procesiem, ir pretrunā piemērojamajai judikatūrai, saskaņā ar kuru ES iestādēm ir jāveic konkrēts un individuāls pieprasīto dokumentu novērtējums.[32] Ombuds turpmāk sniegs attiecīgu ierosinājumu uzlabojumiem.

2. Komerciālo interešu izņēmuma pārāk plaša piemērošana

50. Sagatavojot Digitālo tirgu akta priekšlikumu, Komisija saņēma ievērojamu skaitu iesniegumu no ieinteresētajām trešām personām, piemēram, lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem. Ombuda izmeklēšana parādīja, ka Komisija bieži atteica piekļuvi šādiem iesniegumiem, atsaucoties uz izņēmumu attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību.

51. Ombuds uzskata, ka “lobēšana”, proti, interešu pārstāvju iesaistīšana, ir likumdošanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Tomēr, lai visi interešu pārstāvji pašreizējā likumdošanas procesā varētu apmainīties ar informētiem viedokļiem, ir ļoti svarīgi, lai attiecībā uz piekļuvi informācijai pēc iespējas tiktu nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi. Tādēļ ombuds uzskata, ka trešo personu iesniegumu izpaušana ļautu sabiedrībai, tostarp interešu pārstāvjiem, kā arī plašai sabiedrībai un žurnālistiem, efektīvāk un ar vienlīdzīgiem nosacījumiem piedalīties likumdošanas procesā, tādējādi uzlabojot šā procesa kvalitāti un leģitimitāti.

52. Tādējādi tikai patiesi ārkārtējos apstākļos iestādēm būtu jāatsaka publiska piekļuve trešo personu iesniegumiem saistībā ar notiekošām likumdošanas procedūrām, atsaucoties uz izņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai. Tās nevar piemērot šo izņēmumu katram dokumentam, ko iesniedz komercstruktūras. Izņēmums drīzāk būtu jāpiemēro tikai tad, ja dokumenta izpaušana varētu atklāt patiesi sensitīvu intelektuālo īpašumu, komercnoslēpumus vai finanšu informāciju.

53. Komisijas prakse šajā ziņā nešķiet konsekventa. Atsevišķos gadījumos, kas tika pārbaudīti saistībā ar šo izmeklēšanu, rediģējumi bija ierobežoti un šķita pamatoti, lai aizsargātu uzņēmumu komercnoslēpumus. Tomēr citos gadījumos Komisija atteica publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kuros uzņēmumi pauda savu viedokli par Digitālo tirgu akta projektu un pat ierosināja tajā konkrētus grozījumus. Netika konstatēts, ka šajos dokumentos būtu ietvertas jebkādas uzņēmējdarbības stratēģijas, zinātība vai citi komercnoslēpumi, kas būtu aizsargājami saskaņā ar Komisijas minēto izņēmumu.

54. Ombuds uzskata, ka iestādēm būtu jānodrošina, ka turpmāk trešās personas, kas iesniedz iesniegumus iestādēm saistībā ar to lobēšanas darbībām attiecībā uz konkrētiem leģislatīviem dosjē, apzinās, ka šie iesniegumi pēc pieprasījuma principā ir jāizpauž sabiedrībai. Iestādes varētu proaktīvi lūgt visas ieinteresētās trešās personas savos iesniegumos skaidri norādīt komerciāli sensitīvu informāciju un paskaidrot iemeslus. Šāda pieeja ļautu iestādēm samazināt vajadzību pēc apspriešanās ar trešām personām turpmāku publiskas piekļuves pieprasījumu gadījumā, tādējādi paātrinot procesu, un, izskatot publiskas piekļuves pieprasījumus, zināt, vai pieprasītajos dokumentos ir iekļauta komerciāli sensitīva informācija. Ombuds turpmāk sniegs attiecīgu uzlabojumu ierosinājumu.

D. Sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamības novērtējums

55. Atsevišķu publiskas piekļuves izņēmumu [33] gadījumā, pat ja tie ir piemērojami, iestādēm tomēr ir jānovērtē, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumentu publiskošanu. Iestādēm ir jāveic šāds novērtējums pēc savas iniciatīvas [34] un jebkurā gadījumā jāņem vērā prasītāju argumenti šajā sakarā.

56. Pārbaudītajās atbildēs Padome un Komisija necentās detalizēti izvērtēt, vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses. Iestādes tikai secināja, ka “nav identificētas sevišķas sabiedrības intereses”. Tādējādi nav skaidrs, vai iestādes ir veikušas analīzi par to, kādas varētu būt sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, un, ja tādas pastāv, kāpēc tās nav svarīgākas par interesēm, kuras iestādes cenšas aizsargāt. Tāpēc personas, kas pieprasa piekļuvi, nevar pārbaudīt vai apstrīdēt iemeslus, kas ir iestāžu novērtējuma pamatā. Ombuds nāks klajā ar attiecīgu ierosinājumu uzlabojumiem.

Secinājumi

Šajā izmeklēšanā pārbaudītie dokumenti liecina, ka Komisija ievērojami kavējas, izskatot pieprasījumus par publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem. Ombude šo jautājumu ir risinājusi savā iepriekšējā izmeklēšanā OI/2/2022/OAM, kurā viņa mudināja Komisiju prioritārā kārtā risināt jautājumu par kavēšanos. Šiem kavējumiem ir īpaši nopietnas sekas attiecībā uz leģislatīviem dokumentiem.

Šajā izmeklēšanā pārbaudītie dokumenti liecina, ka Padome un Komisija pilnībā neīsteno likumdošanas pārredzamības principu, kas noteikts ES Līgumos, Regulā 1049/2001 un saistītajā judikatūrā. Lai palīdzētu iestādēm uzlabot savu praksi šajā jomā, ombuds turpmāk sniedz vairākus ieteikumus.

Ierosinājumi uzlabojumiem

Padomei un Komisijai būtu:

• savās atbildēs uz pieprasījumiem par publisku piekļuvi skaidri norādīt, vai pieprasītie dokumenti ir “likumdošanas dokumenti”, uz kuriem attiecas visaugstākie pārredzamības standarti;
• nekavējoties atklāt pieprasītos leģislatīvos dokumentus, neraugoties uz ierosināto tiesību aktu politisko sensitivitāti, un pat tad, ja tas, piemēram, radītu ārēju spiedienu, jo tie ir jebkura demokrātiska likumdošanas procesa vispārēji elementi;
• nodrošināt, ka tās atsaka publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem tikai patiesi ārkārtas apstākļos, t. i., ja tās konstatē konkrētu (nevis vispārēju) risku skaidri aizsargātām interesēm, ko var pierādīt ar konkrētiem pierādījumiem; pretējā gadījumā pieprasītie dokumenti ir jāpublisko;
• savās atbildēs pierādīt, ka tās ir veikušas patiesu analīzi attiecībā uz sevišķu sabiedrības interešu esamību informācijas izpaušanā, un katrā ziņā ņemt vērā visus argumentus, ko šajā ziņā izvirzījušas prasītājas,
• nodrošināt, ka trešās personas, kas iesniedz iesniegumus saistībā ar likumdošanas procedūrām, ir informētas par to, ka to iesniegumus principā var publiskot, un ka šajos iesniegumos jau iepriekš ir skaidri norādīta jebkāda komerciāli sensitīva informācija, kā arī skaidrs paskaidrojums par to, kāpēc tā ir uzskatāma par konfidenciālu.

ES Padome un Komisija līdz 2025. gada 3. jūnijam informē ombudu par to, kā tās ir īstenojušas šos uzlabojumu ierosinājumus.

 

Emily O'Reilly
Eiropas ombuds

Strasbūrā, 2024. gada 3. decembrī

Pielikums. Sīks to argumentu novērtējums, kurus Padome un Komisija izmantoja, lai atteiktu publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem

Padomes argumenti

Notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa

1. Atsakot publisku piekļuvi leģislatīviem dokumentiem atbildēs, kas tika izskatītas saistībā ar šo izmeklēšanu, Padome izvirzīja neskaidrus, abstraktus un nepamatotus argumentus, atsaucoties uz iespējamiem riskiem notiekošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem. Tiesa jau ir noraidījusi šos argumentus, kā apkopots turpmākajā tabulā.

Padomes arguments	Kā Tiesa pievērsās šim argumentam judikatūrā
Pieprasītajos dokumentos ir sākotnēji komentāri par tiesību akta priekšlikumu, un likumdošanas procedūra joprojām ir agrīnā posmā.	ES tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem “nav noteikta atšķirība atkarībā no apspriežu gaitas”.[35] “Tas vien, ka pieprasījums par publiskošanu tika iesniegts ļoti agrīnā likumdošanas procesa posmā, nebija pietiekams, lai varētu piemērot šo izņēmumu.”[36] Iepriekš minētie tiesību akti “neizslēdz iespēju pieprasīt piekļuvi pagaidu dokumentiem”. Iestādes nevar pieņemt, ka publiskošana rada risku, kamēr notiek lēmumu pieņemšana [37].
Informācijas izpaušana novestu pie tā, ka sabiedrība to interpretētu nepareizi.	“Sabiedrība ir pilnīgi spējīga saprast, ka [provizoriska dokumenta] autors vēlāk var grozīt tā saturu [..].”[38]
Informācijas atklāšana radītu ārēju spiedienu.	Ārkārtēja ārēja spiediena risks, kas būtiski ietekmētu galīgo lēmumu, ir skaidri jānosaka, izmantojot “taustāmus pierādījumus”. ES likumdevējiem jāspēj tikt galā ar ārēju spiedienu, kas parastos apstākļos “nepārsniedz to, ko varētu sagaidīt no sabiedrības”[39].
Informācijas atklāšana samazinātu izredzes panākt politisku vienošanos par priekšlikumu.	Lojāla sadarbība ir ES iestāžu juridisks pienākums.[40] Dalībvalstīm ir jāpieņem, ka to nostājas, kas paustas Padomē, var mainīties. Tādējādi viņu nostājas izpaušana pati par sevi nevar apdraudēt lojālu sadarbību, kas ir juridiski saistoša ES iestādēm un dalībvalstīm [41].
Attiecīgais tiesību akta priekšlikums ir pretrunīgs.	Pieprasīto dokumentu saturam jābūt īpaši sensitīvam, lai pierādītu risku notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam.[42] Diskusiju sarežģītība, atšķirīgie viedokļi vai debašu sensitīvais raksturs pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu nopietnu kaitējumu lēmumu pieņemšanas procesam, atklājot dokumentus [43].

2. Tas attiecas uz to, ka Padome atkārtoja tos pašus vispārīgos argumentus, kurus tiesas jau bija noraidījušas.

3. Pamatojoties uz šiem vispārīgajiem argumentiem, nav acīmredzams, ka Padome būtu konkrēti un individuāli pārbaudījusi katru leģislatīvo dokumentu, kuram tika atteikta publiska piekļuve. Drīzāk šķiet, ka Padome ir piemērojusi prezumpciju par dažu ar notiekošām lēmumu pieņemšanas procedūrām saistītu leģislatīvo dokumentu kategoriju nepieejamību. Tas neatbilstu judikatūrai.

Juridisko atzinumu aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums

4. Kad Padome atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt savus juridiskos atzinumus, tā nesniedza “detalizētu pamatojumu”, paskaidrojot, kāpēc pastāvēja “pamatoti paredzams, nevis hipotētisks risks”, ka pieprasīto juridisko atzinumu izpaušana apdraudētu tās spēju nākotnē saņemt atklātus, objektīvus un visaptverošus juridiskos atzinumus [44]. Drīzāk Padome apstiprināja šādu risku, to nekādā jēgpilnā veidā nepamatojot. Padome izmantoja argumentus, kas bija vispārīgi un faktiski varēja tikt piemēroti jebkuram juridiskam atzinumam. Tiesa šos argumentus noraidīja, kā apkopots turpmākajā tabulā.

Padomes arguments	Kā Tiesa pievērsās šim argumentam judikatūrā
Juridiskais atzinums attiecās uz sensitīviem jautājumiem, kas bija kritiski svarīgi notiekošajās sarunās.	“Iespējami sensitīvu tematu nevar sajaukt ar sensitīvu dokumentu... Jautājumi [..], kas regulāri tiek izvirzīti likumdošanas procedūras laikā, piemēram, juridiskais pamats [..], nav [..] īpaši sensitīvi.”[45] “Jautājumam par to, vai likumdošanas procesu pašu par sevi var uzskatīt par sensitīvu, kā apgalvo Padome, nav nozīmes. Tas, ka juridiskie jautājumi, kas izvirzīti saistībā ar šādu procesu, var būt pretrunīgi un par tiem var rasties domstarpības vai ka Juridiskais dienests šos jautājumus ir izskatījis, to nekādi nemaina.”[46] “Juridisko konsultāciju pārredzamība (..) veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Eiropas pilsoņu acīs un palielina viņu uzticēšanos tām, ļaujot atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības”[47].
Juridiskā konsultācija attiecās uz jautājumiem, kas varētu būt tiesvedības priekšmets.	Šāds vispārīgs arguments nevar pamatot izņēmumu no Regulā 1049/2001 paredzētās atklātības [48].
Juridiskais atzinums attiecās uz jaunu un neparastu jautājumu.	“Dokumentācijas novitāte un strīdus raksturs ir faktori, kas liecina par labu pieprasītā dokumenta publiskošanai.” [49] Īpaša jutīguma pieļaušana attiecībā uz juridiskām konsultācijām par jauniem jautājumiem praksē kavētu lielas šo juridisko konsultāciju daļas publiskošanu, jo tieši tad, kad tiek risināti jauni jautājumi, iestādes pieprasa konsultācijas no saviem juridiskajiem dienestiem [50].
Padome būtu piesardzīga, turpmāk meklējot juridiskas konsultācijas.	“Šis risks ir jāsamēro ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, kas ietver likumdošanas procesa pārredzamības uzlabošanu un Eiropas pilsoņu demokrātiskās tiesības [..]. Padomei ir pienākums publiskot sava juridiskā dienesta atzinumus, kas attiecas uz likumdošanas procesu, izņemot gadījumus, kad tā sīki parāda, ka pieprasītais juridiskais atzinums ir īpaši sensitīvs vai tam ir īpaši plaša darbības joma, kas pārsniedz attiecīgā likumdošanas procesa kontekstu.”[51]
Padomes Juridiskais dienests tiktu pakļauts ārējam spiedienam un nākotnē rīkotos pašierobežojoši.	“Tas būtu spiediens, nevis iespēja publiskot juridiskos atzinumus, kas apdraudētu šīs iestādes intereses [..], un Padomei nepārprotami būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai to izbeigtu [..].”[52]

5. Padomes atbildēs bija norādīts, ka pretēji ES judikatūrai tā uzskata, ka tās Juridiskā dienesta atzinums principā ir konfidenciāls un to nevar izpaust, kamēr notiek attiecīgais likumdošanas process. Šāda pieeja neatbilstu judikatūrai.

Komisijas argumenti

Privātās dzīves un personas neaizskaramības aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts

6. Visbiežāk piemērotais izņēmums attiecībā uz publisku piekļuvi bija personas datu aizsardzība. Pārbaude parādīja, ka pieteikuma iesniedzēji parasti neizrādīja interesi par personas datu nosūtīšanu, kā arī neizvirzīja argumentus, kas pierādītu nepieciešamību sabiedrības interesēs nosūtīt personas datus. Tāpēc šajā izmeklēšanā netika atklātas nekādas problēmas saistībā ar to, kā Komisija piemēro šo izņēmumu.

Notiekoša lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa

7. Kad Komisija atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt notiekošu lēmumu pieņemšanas procesu, tā izvirzīja neskaidrus, abstraktus un nepamatotus argumentus, kurus tiesas noraidīja, kā apkopots nākamajā tabulā.

Komisijas arguments	Kā Tiesa pievērsās šim argumentam judikatūrā
Pieprasītie dokumenti ietver sākotnējos viedokļus, tika sagatavoti iekšējai lietošanai, un to saturs joprojām varētu mainīties.	ES tiesību aktos par publisku piekļuvi dokumentiem “nav noteikta atšķirība atkarībā no apspriežu gaitas”.[53] “Tas vien, ka informācijas izpaušanas pieprasījums tika iesniegts ļoti agrīnā likumdošanas procesa posmā, nebija pietiekams, lai varētu piemērot šo izņēmumu.”[54] Minētais tiesību akts “neizslēdz iespēju pieprasīt piekļuvi pagaidu dokumentiem”. Iestādes nevar pieņemt, ka informācijas izpaušana ietver risku, kamēr notiek lēmumu pieņemšana [55].
Komisijai ir vajadzīga telpa pārdomām, lai izpētītu visas iespējamās iespējas, savukārt dokumentu publiskošana atturētu tās darbiniekus no atklāta viedokļa paušanas.	Tiesa konstatēja, ka līdzīgus apgalvojumus par “telpas autonomām apspriedēm” aizsardzību nevar izdarīt, ja nav konkrēta pamatojuma tam, kā dokumentu publiskošana, ņemot vērā to īpašo saturu, kavētu iestādes spēju rīkoties pilnīgi neatkarīgi [56].
Sabiedrība spekulētu un nepareizi interpretētu sākotnējos viedokļus, kas ietverti dokumentos, kuri sagatavoti agrīnā lēmumu pieņemšanas procesa posmā.	“Sabiedriskā doma ir pilnīgi spējīga saprast, ka [provizoriska dokumenta] autors, visticamāk, vēlāk grozīs tā saturu.”[57] Drīzāk būtu atzinīgi jāvērtē publiskas debates par dokumentiem, kas nav galīgi [58].
Pieprasīto dokumentu izpaušana pakļautu Komisiju ārējam spiedienam.	Ārēja spiediena risks, kas varētu būtiski ietekmēt galīgo lēmumu, ir skaidri jānosaka, izmantojot “taustāmus pierādījumus”.[59] ES likumdevējiem jāspēj tikt galā ar ārēju spiedienu, kas “nepārsniedz to, ko varētu sagaidīt no sabiedrības” parastos apstākļos [60].
Tiesību aktu priekšlikumi, uz kuriem attiecās dokumenti, bija ļoti sensitīvi.	Pieņemamā tiesību akta “ļoti sensitīvajam” aspektam nav nozīmes. Drīzāk tieši pieprasīto dokumentu saturam ir jābūt īpaši sensitīvam, lai pierādītu risku notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam.[61] Vispārīgāk runājot, Vispārējā tiesa nolēma, ka diskusiju sarežģītība, atšķirīgie viedokļi vai debašu sensitīvais raksturs pats par sevi nav pietiekams, lai pierādītu būtisku kaitējumu notiekošajam lēmumu pieņemšanas procesam [62].

8. Tāpat kā Padome, runa ir par to, ka Komisija ir izmantojusi tos pašus vispārīgos argumentus, kurus tiesas ir noraidījušas.

9. Pamatojoties uz šiem vispārīgajiem argumentiem, nav acīmredzams, ka Komisija būtu konkrēti un individuāli pārbaudījusi katru leģislatīvo dokumentu, kuram tika atteikta publiska piekļuve. Drīzāk šķiet, ka Komisija de facto piemēroja prezumpciju par dažu ar notiekošajām lēmumu pieņemšanas procedūrām saistītu leģislatīvo dokumentu kategoriju nepieejamību, kas neatbilstu judikatūrai.

Komerciālo interešu aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums

10. Sagatavojot Digitālo tirgu aktu, Komisija atsaucās uz izņēmumu attiecībā uz komerciālo interešu aizsardzību, lai atteiktu publisku piekļuvi vai rediģētu konkrētu informāciju dokumentos, kas saņemti no trešām personām, parasti lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem.

11. Saskaņā ar iedibināto judikatūru izņēmums attiecībā uz publisku piekļuvi saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību attiecas uz dokumentiem, kuros ir informācija, kas izpaušanas gadījumā varētu “nopietni kaitēt” juridiskas personas komerciālajām interesēm. Šāda informācija jo īpaši attiecas uz uzņēmējdarbības stratēģijām, tirdzniecības attiecībām un šīs juridiskās personas kompetenci.[63] Tikai nepamatots apgalvojums par vispārēju potenciāli sensitīvas komercinformācijas ļaunprātīgas izmantošanas risku nav pietiekams, lai piemērotu attiecīgo izņēmumu [64].

12. Komisijas prakse nešķiet konsekventa. Dažos gadījumos izpausto dokumentu rediģēšana bija ierobežota un šķita pamatota, lai aizsargātu uzņēmumu komercnoslēpumus. Tomēr citos gadījumos Komisija atteica publisku piekļuvi visiem dokumentiem, kuros uzņēmumi pauda savu viedokli par Digitālo tirgu akta projektu un pat ierosināja tajā konkrētus grozījumus. Netika konstatēts, ka šajos dokumentos būtu ietvertas jebkādas uzņēmējdarbības stratēģijas, zinātība vai citi komercnoslēpumi, kas varētu tikt aizsargāti saskaņā ar Komisijas minēto izņēmumu.

Juridisko atzinumu aizsardzība – Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums

13. Sākotnējās atbildēs, kurās Komisija atsaucās uz nepieciešamību aizsargāt juridiskos atzinumus, tā nesniedza “detalizētu pamatojumu”, paskaidrojot, kāpēc pastāvēja “pamatoti paredzams, nevis hipotētisks risks”, ka pieprasīto juridisko atzinumu publiskošana apdraudētu tās spēju nākotnē saņemt atklātus, objektīvus un visaptverošus juridiskos atzinumus. [65] Komisija drīzāk apgalvoja, ka pastāv šāds risks, to nekādi nepamatojot. Komisija izmantoja argumentus, kas bija vispārīgi un faktiski varētu būt piemērojami jebkuram juridiskam atzinumam. Tiesas šos argumentus noraidīja, kā izklāstīts tabulā, kurā apkopoti Padomes argumenti un tas, kā tiesas tos izskatīja.

14. Pieprasīto dokumentu, kuros ir ietverts juridisks atzinums, pārbaude liecināja, ka šis atzinums nav īpaši sarežģīts vai sensitīvs. Tā drīzāk bija standarta juridiska konsultācija par ierosinātā ES tiesību akta juridisko pamatu.

15.  Komisija dažos gadījumos, kas saistīti tikai ar īpašiem apstākļiem, atsaucās uz citiem izņēmumiem attiecībā uz publisku piekļuvi. Tāpēc ombuds tos šajā lēmumā, kas attiecas uz iestāžu sistēmisko praksi, neizvērtē.

 

[1] LES 10. panta 3. punkts.

[2] Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija un Turco / Padome, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=67058&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=2310692, 46. punkts.

[3] LESD 15. pants.

[4] Regula (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/ALL/?uri=celex%3A32001R1049

[5] Regulas 1049/2001 12. panta 2. punkts.

[6] 2018. gada 4. septembra spriedums lietā C-57/16 P ClientEarth/Komisija, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=205322&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3693014, 85. punkts.

[7] Turpat, 88. punkts.

[8] Turpat, 88. un 90.–93. punkts.

[9] 2013. gada 17. oktobra spriedums lietā C‑280/11 P, Padome/Access Info Europe, 30. un 33. punkts, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf;jsessionid=33DFC4BEF1DCDBAED7499CE14BAAF0F4?text=&docid=143182&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3841290; Spriedums lietā C-57/16 P ClientEarth / Komisija, 78. un 84.–85. punkts.

[10] Lieta C‑280/11 P, Padome pret Access Info Europe, 31. punkts; 2023. gada 8. jūnija spriedums lietā C-408/21 P Padome/Pech, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=274436&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=2311573, 34. punkts.

[11] Lieta C-408/21 P, Padome pret Pech, 82. punkts.

[12] Turpat, 86. punkts; 2023. gada 25. janvāra spriedums lietā T-163/21 De Capitani / Padome, 83., 85. un 93. punkts. https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=269684&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3531724.

[13] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta beigu daļa un 4. panta 3. punkta pirmās daļas beigu daļa. Izņēmumi, kurus nevar neievērot sabiedrības interesēs, ir šādi: valsts drošība, aizsardzība un militārie jautājumi, starptautiskās attiecības, finanšu monetārā vai ekonomikas politika.

[14] Sk. 1. pielikumu, https://www.ombudsman.europa.eu/en/opening-summary/en/175931.

[15] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2022/1925 (2022. gada 14. septembris) par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem digitālajā nozarē, OV L 265/1, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=celex%3A32022R1925 

[16] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/959 (2023. gada 10. maijs), ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Savienībā, un Lēmumu (ES) 2015/1814 par Savienības siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tirgus stabilitātes rezerves izveidi un darbību (OV L 130/134, https://eur-lex.europa.eu/eli/dir/2023/959/oj). 

[17] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 (2022. gada 19. oktobris) par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā, OV L 275/33, https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A32022L2041.

[18] https://www.ombudsman.europa.eu/doc/correspondence/196628

[19] Ombuds jau bija izskatījis vienu no šiem pieprasījumiem saistībā ar izmeklēšanu, kuras pamatā ir sūdzības. 253/2023/MIK par to, kā Eiropas Parlaments izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi “četru sleju dokumentam” saistībā ar trialoga sarunām par ES Digitālo tirgu aktu, https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/63316.

[20] https://www.ombudsman.europa.eu/doc/correspondence/196629

[21] https://www.ombudsman.europa.eu/doc/correspondence/196630

[22] Padome norādīja, ka tā pilnībā publiskojusi 325 dokumentus, daļēji publiskojusi 47 dokumentus un atteikusies publiskot 46 dokumentus, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana.

[23] Lieta 1834/2022/NH par ES Padomes atteikumu nodrošināt pilnīgu publisku piekļuvi juridiskajam atzinumam par ierosināto ES direktīvu par adekvātu minimālo algu, https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/62606; Lieta 1499/2021/SF par ES Padomes atteikumu piešķirt pilnīgu publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar sarunām par Digitālo tirgu akta projektu, https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/59957; Lieta 788/2022/SF par ES Padomes atteikumu piešķirt publisku piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar sarunām par Digitālo tirgu akta projektu un Digitālo pakalpojumu aktu, https://www.ombudsman.europa.eu/en/case/en/61556.

[24] Regulas 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa.

[25] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta otrais ievilkums.

[26] Regulas 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmais ievilkums.

[27] Regulas 1049/2001 4. panta b) punkts.

[28] Tas ietver 58 Komisijas sākotnējās atbildes un 5 apstiprinošus lēmumus, kā arī 47 Padomes sākotnējās atbildes. Tas neietver trīs Padomes apstiprinošus lēmumus. Ombuds tos izskatīja saistībā ar iepriekšējām izmeklēšanām, kuru pamatā bija sūdzības, tāpēc tie netika vēlreiz izskatīti saistībā ar šo izmeklēšanu. Sk. 23. zemsvītras piezīmi.

[29] Turpat, 84. punkts. Sk. arī Lēmumu par to, kā Eiropas Komisija izskatīja divus pieprasījumus par publisku piekļuvi ietekmes novērtējumiem un Regulējuma kontroles padomes atzinumus par paredzēto ES regulu par ķimikālijām (REACH) un dzīvsudrabu pārskatīšanu (lieta 1053/2023/MIK), https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/183548, 29.–32. punkts; Lēmums par to, kā Eiropas Parlaments izskatīja pieprasījumu par publisku piekļuvi četru sleju dokumentam saistībā ar trialoga sarunām par Digitālo tirgu akta pieņemšanu (lieta 253/2023/MIK), https://www.ombudsman.europa.eu/en/decision/en/172851, 35.–37. punkts.

[30] Eiropas Ombuda īpašais ziņojums stratēģiskajā izmeklēšanā par laiku, kas Eiropas Komisijai vajadzīgs, lai izskatītu pieprasījumus par publisku piekļuvi dokumentiem (OI/2/2022/OAM), https://www.ombudsman.europa.eu/fr/special-report/en/175425.

[31] Skatīt pielikumu.

[32] Spriedums lietā C-57/16 P ClientEarth / Komisija, 120. punkts.

[33] Tas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību; tiesvedība; pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķi; notiekošais lēmumu pieņemšanas process; un pabeigts lēmumu pieņemšanas process. Skatīt Regulas 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktu.

[34] Apvienotās lietas C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija un Turco / Padome, 49. un 67. punkts.

[35] Vispārējās tiesas 2022. gada 22. marta spriedums lietā T‑233/09, Access Info Europe/Padome, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=84636&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3847531, 76. punkts.

[36] C‑280/11 P, Access Info / Padome, 60. punkts.

[37] Spriedums lietā C‑57/16 P Client Earth / Komisija, 111.–112. punkts.

[38] Lieta T-233/09, Access Info Europe / Padome, 69. punkts; Vispārējās tiesas 2018. gada 22. marta spriedums lietā T-540/15 De Capitani/Parlaments, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=200551&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3693797, 102. punkts.

[39] Lieta T-540/15 De Capitani / Parlaments, 99. punkts; Lieta T-233/09, Access Info Europe / Padome, 74. punkts.

[40] Spriedums lietā T-540/15 De Capitani / Parlaments, 104. punkts.

[41] Spriedums lietā T-163/21 De Capitani / Padome, 83. punkts.

[42] Spriedums lietā T-540/15 De Capitani / Parlaments, 89. punkts un turpmākie punkti.

[43] Apvienotās lietas T-371/20 un T-554/20, Pollinis France/Komisija, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=265442&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3694808, 116.–117. punkts.

[44] Apvienotās lietas C‑39/05 P un C‑52/05 P, Zviedrija un Turco / Padome, 69. punkts; 2021. gada 21. aprīļa spriedums lietā T-252/19, Pech/Padome, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=240171&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3699084, 79. punkts; Tiesas 2014. gada 3. jūlija spriedums lietā C-350/12 P, Padome/in’t Veld, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=154535&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3848773, 96. punkts.

[45] Spriedums lietā T-252/19 Pech /Komisija, 57. punkts.

[46] Turpat, 85. punkts.

[47] Apvienotās lietas C‑39/05 P un C‑52/05 P, Zviedrija un Turco pret Padomi, 59. punkts, un Tiesas 2011. gada 21. jūlija spriedums lietā C-506/08 P, Zviedrija pret MyTravel un Komisiju, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=107935&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3850542, 113. punkts.

[48] Spriedums apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, 65. punkts; Spriedums lietā T-252/19 Pech /Komisija, 89. punkts.

[49] 2015. gada 18. septembra spriedums lietā T-395/13, Miettinen/Padome, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=168066&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=806108, 37. punkts.

[50] Turpat, 42.–43. punkts. Skatīt arī spriedumu lietā T-252/19 Pech / Komisija, 85.–87. punkts.

[51] Turpat, 35.–36. punkts.

[52] Spriedums apvienotajās lietās C-39/05 P un C-52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, 64. punkts.

[53] Lieta T‑233/09, Access Info Europe pret Padomi, 76. punkts.

[54] Lieta C‑280/11 P, Access Info pret Padomi, 60. punkts.

[55] Spriedums lietā C‑57/16 P Client Earth / Komisija, 111.–112. punkts.

[56] Turpat, 107.–108. punkts.

[57] Lieta T-233/09, Access Info Europe / Padome, 69. punkts; Spriedums lietā T-540/15 De Capitani / Parlaments, 102. punkts.

[58] Spriedums lietā T‑163/21 De Capitani / Padome, 79. punkts.

[59] Lieta T-252/19, Pech / Padome, 92. punkts.

[60] Spriedums lietā T-540/15 De Capitani / Parlaments, 99. punkts; Lieta T-233/09, Access Info Europe / Padome, 74. punkts.

[61] Spriedums lietā T-540/15 De Capitani / Parlaments, 89. punkts un turpmākie punkti.

[62] Apvienotās lietas T-371/20 un T-554/20, Pollinis France / Komisija, 116.–117. punkts.

[63] Vispārējās tiesas 2018. gada 7. februāra spriedums lietā T-718/15 PTC Therapeutics International/Eiropas Zāļu aģentūra, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=199044&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3848461, 85. punkts.

[64] Turpat, 96. punkts.

[65] Apvienotās lietas C‑39/05 P un C‑52/05 P, Zviedrija un Turco / Padome, 69. punkts; Lieta T-252/19, Pech / Padome, 79. punkts; Tiesas 2014. gada 3. jūlija spriedums lietā C-350/12 P, Padome/in’t Veld, https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=154535&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=3848773, 96. punkts.