Strasbūrā, 2004. gada 9. jūnijā

Godātais V. kungs!

2003. gada 22. aprīlī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par to, kā Eiropas Komisija izskata sūdzību, ko Jūs tai iesniedzāt 2001. gada 14. februārī.

2003. gada 30. jūnijā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 2003. gada 7. novembrī iestāde nosūtīja savu atzinumu, kuru es pārsūtīju Jums ar aicinājumu sniegt apsvērumus. 2004. gada 5. janvārī es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Lai izvairītos no pārpratumiem, ir svarīgi atgādināt, ka EK līgums pilnvaro Eiropas ombudu izmeklēt iespējamos administratīvas kļūmes gadījumus tikai Kopienas iestāžu un struktūru darbībā. Eiropas Ombuda statūtos ir īpaši noteikts, ka ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

Tāpēc ombuda izmeklēšanas par šo sūdzību ir vērstas uz to, lai pārbaudītu, vai Eiropas Komisijas darbībā ir pieļautas administratīvas kļūmes.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Atvainojos par Jūsu sūdzības izskatīšanai patērēto laiku.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka attiecīgie fakti ir šādi:

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 14. februārī iesniedza sūdzību Eiropas Komisijai, apgalvojot, ka sistēma attiecībā uz piekļuvi advokāta profesijai Itālijā (1) ir pretrunā Līgumā par Eiropas Savienību paredzētajiem konkurences noteikumiem. Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 20. martā saņēma vēstuli no Komisijas dienestiem, ar kuru viņš tika informēts, ka viņa sūdzība ir nodota Konkurences ģenerāldirektorātam (COMP ĢD).

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja teikto vienīgais paziņojums, ko viņš pa to laiku bija saņēmis no Komisijas, bija pagaidu atbilde, kas viņam tika nosūtīta 2001. gada 10. maijā.

Tādēļ 2003. gada 7. februārī sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai vēl vienu vēstuli un lūdza, lai viņu informē par situāciju šajā lietā. Komisija 2003. gada 31. martā atbildēja sūdzības iesniedzējam. Savā atbildē iestāde atsaucās uz 2001. gada 10. maija vēstuli un norādīja, ka sūdzības iesniedzēja izvirzītais jautājums attiecas uz jautājumiem, kas ir valsts iestāžu kompetencē, un ka Komisijas iejaukšanās nav iespējama.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav veikusi viņa sūdzības padziļinātu izskatīšanu, un pieprasīja iestādei pārskatīt viņa sūdzību.

Pieprasījums

Eiropas Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija apkopoja šādus punktus:

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 14. februārī sūdzējās Komisijai par grūtībām, ar kurām jāsaskaras personām, kas vēlas sekmīgi nokārtot eksāmenu, lai piekļūtu advokāta profesijai Itālijā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šīs grūtības, šķiet, izriet no tā, ka licencēti juristi ir ieinteresēti ierobežot jauno kolēģu piekļuvi profesijai un to dara, uzspiežot ļoti smagus testus. Turklāt sūdzības iesniedzējs joprojām uzskata, ka iespējas sekmīgi nokārtot eksāmenu ievērojami atšķiras atkarībā no vietas, kurā notiek eksāmens.

Savā 2001. gada 10. maija vēstulē Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka uz jautājumu, ko viņš bija izvirzījis savā 2001. gada 14. februāra vēstulē, principā neattiecas konkurences noteikumi.

Attiecībā uz Itālijas situāciju piekļuve advokāta profesijai ir reglamentēta tiesību aktos un principā neattiecas uz konkurences noteikumiem. Pēc sūdzības iesniedzēja 2003. gada 7. februāra papildu vēstules, kurā viņš lūdza informāciju par situāciju viņa lietā, Komisija atbildēja 2003. gada 31. martā un apstiprināja to, ko tā bija norādījusi iepriekšējā 2001. gada 10. maija vēstulē, proti, ka iestādes iejaukšanās nav iespējama. Komisija vienmēr ir atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm. Tomēr tā neuzskatīja par nepieciešamu formāli noraidīt viņa vēstuli.

Attiecībā uz lietas būtību sūdzības iesniedzēja izvirzītais jautājums Komisijai bija labi zināms. Precīzāk, par to bija iesniegti divi lūgumraksti, kurus izskatīja un jau bija slēgusi Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komiteja (2), un oficiāla sūdzība, kas reģistrēta ar atsauces numuru COMP 37713 un kas tika slēgta 2002. gada novembrī. Turklāt Eiropas Kopienu Tiesa izskatīja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par saistītu jautājumu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzsvēra, ka tikai ombuda iejaukšanās rezultātā viņš uzzināja, ka ar 2001. gada 10. maija vēstuli Komisija bija iecerējusi viņu informēt, ka tā slēdz viņa lietu. Tomēr viņš atkārtoti apstiprināja savu viedokli, ka vēstules tonis ir vismaz maldinošs. Turklāt tikai savā atzinumā ombudam Komisija bija sniegusi paskaidrojumu par savu rīcību. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisijai bija iespēja viņam tieši sniegt visu attiecīgo informāciju un tā to nav izdarījusi.

Attiecībā uz lietas būtību sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un apgalvoja, ka ombudam būtu jāuzdod Komisijai pārskatīt viņa lietu.

Lēmums

Ievadpiezīmes

1.1 Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 14. februārī Komisijai iesniegtajā sūdzībā apgalvoja, ka tiesību akti par piekļuvi advokāta profesijai Itālijā ir pretrunā Kopienas konkurences tiesību normām. Sūdzības iesniedzējs arī atsaucās uz Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvas 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (3), Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvas 98/5/EK par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (4), un EK līguma 3., 10., 12. panta, 44. panta c) punkta un 49. panta iespējamo pārkāpumu.

1.2 No ombudam iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Komisija šo sūdzību ir sapratusi kā tādu, kas attiecas tikai uz Kopienas tiesību konkurences noteikumiem. Turklāt šķiet, ka sūdzības iesniedzējs neiebilda pret šādu savas sūdzības interpretāciju.

Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka nav ne nepieciešams, ne lietderīgi paplašināt izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai Komisijai, izskatot šo sūdzību, būtu vajadzējis ņemt vērā arī citus Kopienas tiesību aktu noteikumus, ko sūdzības iesniedzējs minējis savā sūdzībā. Tomēr tas neliedz sūdzības iesniedzējam lūgt Komisiju izskatīt citus jautājumus, kas izvirzīti viņa 2001. gada 14. februāra sūdzībā, ja viņš to vēlas.

1.3 Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs prasīja, lai ombuds uzdod Komisijai atkārtoti izskatīt viņa lietu.

1.4 Lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, jānorāda, ka ombudam nav pilnvaru dot norādījumus iestādēm.

2 Eiropas Komisijas rīcība saistībā ar sūdzības iesniedzēja sūdzību

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav veikusi 2001. gada 14. februārī iesniegtās sūdzības padziļinātu pārbaudi.

2.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka uz visām sūdzības iesniedzēja nosūtītajām vēstulēm ir sniegta tūlītēja atbilde un ka tā nav uzskatījusi par nepieciešamu nosūtīt sūdzības iesniedzējam oficiālu sūdzības noraidījumu.

2.3 Labas pārvaldības principi prasa, lai iestāde rīkotos konsekventi. Viens no Komisijas kā "Līguma sarga" pamatuzdevumiem saskaņā ar EK līguma 211. pantu ir nodrošināt Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu visās dalībvalstīs. Pildot savus pienākumus, Komisija izmeklē iespējamos Kopienas tiesību aktu pārkāpumus, kas tai kļuvuši zināmi galvenokārt pilsoņu sūdzību rezultātā.

Attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem, kas Komisijai jāievēro, izskatot pilsoņu formālās sūdzības, attiecīgos kritērijus iestāde izklāstīja atbildē, ko tā iesniedza ombudam 1997. gada 22. augustā saistībā ar ombuda patstāvīgo izmeklēšanu 303/97/PD (5) par administratīvajām procedūrām, izskatot sūdzības par dalībvalstu izdarītajiem Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī paskaidrojumā, kas pievienots sūdzības standarta veidlapai (6).

Atbildē uz ombuda izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas Komisija norādīja, ka:

“[…] privātpersonu sūdzībām […] ir procesuālās garantijas, kuras Komisija ir pastāvīgi pilnveidojusi un uzlabojusi […].

[..]Visas sūdzības, kas nonāk Komisijā, tiek reģistrētas, un šim noteikumam nav paredzēti nekādi izņēmumi. Kad Komisija ir saņēmusi sūdzību, tā apstiprina tās saņemšanu, nosūtot sūdzības iesniedzējam vēstuli, kurai pievienots pielikums un kurā izskaidrota sīkāka informācija par pārkāpuma procedūru.”

Komisijas sūdzības veidlapai pievienotajā paskaidrojošajā piezīmē ir sīki izskaidrotas procesuālās garantijas, kas izriet no vēstules reģistrēšanas par sūdzību:

“a) Tiklīdz sūdzība ir reģistrēta Komisijas Ģenerālsekretariātā, ikvienai sūdzībai, kas atzīta par pieņemamu, piešķir oficiālu atsauces numuru. Apstiprinājumu ar atsauces numuru, kas būtu jānorāda jebkurā sarakstē, nekavējoties nosūta sūdzības iesniedzējam […].

b) Ja Komisijas dienesti izsaka iebildumus to dalībvalstu iestādēm, pret kurām ir iesniegta sūdzība, tie ievēro sūdzības iesniedzēja izvēli šīs veidlapas 15. iedaļā [konfidencialitāte].

c)Komisija centīsies pieņemt lēmumu pēc būtības […] divpadsmit mēnešu laikā pēc sūdzības reģistrācijas […].

(d)Attiecīgais dienests iepriekš informēs sūdzības iesniedzēju, ja tas ierosinās Komisijai izbeigt lietu. […]”

2.4 Turklāt ombuds atzīmē, ka 2001. gada 20. marta atbildē Komisija atsaucās uz sūdzības iesniedzēja vēstuli kā uz "sūdzību". Šajā gadījumā Komisija tomēr nereģistrēja sūdzības iesniedzēja 2001. gada 14. februāra vēstuli kā sūdzību, lai gan sūdzības iesniedzējs savā vēstulē bija skaidri norādījis, ka vēlas iesniegt sūdzību.

2.5 Nereģistrējot sūdzības iesniedzēja nosūtīto vēstuli kā sūdzību, Komisija nav ievērojusi procesuālās garantijas, ko iestāde pati bija noteikusi, lai nodrošinātu pienācīgu procedūru. Šī Komisijas dienestu kļūda bija administratīva kļūme.

Tādēļ ombuds turpmāk izsaka kritisku piezīmi.

Sūdzības iesniedzēja apgalvojums

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai viņa sūdzība būtu jāpārskata.

3.2 Savā atzinumā Komisija norādīja, ka tiesības strādāt advokāta profesijā Itālijā reglamentē tiesību akti un principā uz tām neattiecas konkurences noteikumi.

3.3 Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas pastāvīgo judikatūru Līguma 81. un 82. pants (bijušais 85. un 86. pants) attiecas tikai uz uzņēmumu rīcību, nevis uz dalībvalstu rīcību. Tomēr Līguma 81. un 82. pants saistībā ar 10. pantu (bijušais 5. pants) prasa dalībvalstīm neieviest vai nesaglabāt spēkā pat normatīva rakstura pasākumus, kas var padarīt neefektīvus uzņēmumiem piemērojamos konkurences noteikumus. Kā Tiesa ir nospriedusi, tas tā būtu gadījumā, ja dalībvalsts pieprasītu vai atbalstītu tādu nolīgumu, lēmumu vai saskaņotu darbību pieņemšanu, kas ir pretrunā 81. pantam, vai pastiprinātu to ietekmi, vai atņemtu savam tiesiskajam regulējumam tā oficiālo raksturu, deleģējot privātiem uzņēmējiem atbildību par tādu lēmumu pieņemšanu, kas ietekmē ekonomikas jomu (7).

3.4 Ombuds uzskata, ka līdz šim sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis Komisijai pierādījumus, kas apliecinātu, ka šie nosacījumi ir izpildīti. Tāpēc Komisijas nostāja šķiet pamatota. Tomēr sūdzības iesniedzējam ir iespēja iesniegt jaunu sūdzību Komisijai, ja viņš to vēlas.

Secinājums

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, ir jāizsaka šāda kritiska piezīme:

Nereģistrējot sūdzības iesniedzēja nosūtīto vēstuli kā sūdzību, Komisija neesot ievērojusi procesuālās garantijas, ko iestāde pati bija noteikusi, lai nodrošinātu pienācīgu procedūru. Šī Komisijas dienestu kļūda bija administratīva kļūme.

Ņemot vērā iepriekš minētos konstatējumus (sk. 3. punktu), ombuds uzskata, ka nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā jautājumā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) Noteikumi par advokāta profesijas sākšanu un veikšanu Itālijā ir ietverti 1933. gada 27. novembra Karaļa dekrētlikumā Nr. 1578 par avvocato un procuratore profesiju organizāciju, kas pārveidots par 1934. gada 22. janvāra Likumu Nr. 36, ar grozījumiem. Saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, lai saņemtu atļauju strādāt advokāta profesijā Itālijā, ikvienai personai, kas sekmīgi pabeigusi tiesību zinātņu akadēmisko studiju programmu, ir jāiziet divu gadu prakse un jānokārto eksāmens.

(2) Lūgumraksts Nr. 606/99, ko iesniedza Giustina Angelillo, un Lūgumraksts Nr. 797/99, ko iesniedza Michele Parravicini.

(3) Oficiālais Vēstnesis L 19, 1989. gada 24. janvāris, 16.–23. lpp.

(4) Oficiālais Vēstnesis L 77, 1998. gada 14. marts, 36.–43. lpp.

(5) Ombuda lēmums par izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas ir pieejams internetā šādā adresē: http://www.ombudsman.europa.eu/decision/en/970303.htm

(6) OV C 119, 1999. gada 30. aprīlis, 5. lpp.

(7) Skatīt lietu C-267/86, Pascal Van Eycke pret ASPA NV [1988] ECR, 4769. lpp.; 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C-198/01 Consorzio Industrie Fiammiferi (CIF) pret Autoritá Garante della Concorrenza e del Mercato.