# Eiropas Ombuda lēmums par sūdzību 341/2003/GG pret Eiropas Komisiju
- Autors: Eiropas ombuds
- Datums: null
- [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/decision/lv/1865)
---
Strasbūrā, 2003. gada 11. novembrī   

Godātais G. kungs!

2003. gada 10. februārī Jūs iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par to, kā tā izskata Jūsu Komisijai iesniegto sūdzību pret Vāciju.

Eiropas ombuds 2003. gada 21. februārī pārsūtīja sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam.

Ar 2003. gada 24. februāra vēstuli Jūs nosūtījāt ombudam papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību, ko ombuds 2003. gada 6. martā nosūtīja Komisijai.

2003. gada 7. maijā Jūs man rakstījāt, lai lūgtu ātru lēmumu par Jūsu sūdzību vai pagaidu pasākumu noteikšanu. Savā 2003. gada 8. maija atbildē es paskaidroju, ka Komisijai tika lūgts iesniegt savu atzinumu par sūdzību līdz 2003. gada 31. maijam un ka šis atzinums jums tiks nosūtīts pēc iespējas ātrāk. Es Jūs arī informēju, ka ombudam nav pilnvaru izdot saistošus rīkojumus citām iestādēm vai pieņemt pagaidu pasākumus. Jūsu 2003. gada 7. maija vēstules un manas atbildes kopija tika nosūtīta Komisijai informācijai.

Komisija nosūtīja savu atzinumu (2003. gada 13. maijs) 2003. gada 23. maijā. Es jums to pārsūtīju 2003. gada 28. maijā ar uzaicinājumu izteikt apsvērumus.

2003. gada 30. maijā Jūs man nosūtījāt vēl vienu Komisijai adresētu sūdzību pret Vāciju. Es apstiprināju šīs vēstules saņemšanu 2003. gada 5. jūnijā, paužot viedokli, ka šī vēstule ir nosūtīta man informācijai. Savā 2003. gada 11. jūnija atbildē Jūs lūdzāt mani nosūtīt Jūsu 2003. gada 30. maija vēstuli Komisijai. Es to izdarīju 2003. gada 20. jūnijā.

2003. gada 30. jūnijā Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. 2003. gada 23. jūlijā Jūs nosūtījāt papildu apsvērumus.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzība
-------

Sūdzības iesniedzējs, Vācijas pilsonis, pārveda viņa turētos vērtspapīrus Volksbank Freiburg (Vācijas banka) uz Šveices banku. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas bija parasts darījums, kas tika veikts atklāti un viņa vārdā. Tomēr sūdzības iesniedzējs uzskata, ka pārskaitījums tika veikts, jo vērtspapīri bija nepieciešami, lai nodrošinātu aizdevumus no Šveices bankas, jo Šveices banka piedāvāja izdevīgākus produktus, labākas konsultācijas par vērtspapīriem, plašāku pakalpojumu klāstu un ātrāku un uzticamāku uzņēmējdarbības veikšanu nekā Vācijas banka, kā arī nodrošinājuma dēļ, ko piedāvāja konts Šveices bankā.

Izmeklējot nelikumīgus darījumus, kas veikti Volksbank Freiburg, pamatojoties uz 1998. gada 22. aprīlī izdotu kratīšanas orderi, Freiburgas federālās zemes nodokļu iestāde arī atklāja dokumentus par minēto nodošanu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nodokļu iestāde tādējādi ir pārsniegusi savas pilnvaras, kas aprobežojās ar anonīmi veiktu darījumu pārbaudi. Pēc tam Freiburgas federālās zemes nodokļu iestāde tās atklāto informāciju nosūtīja par sūdzības iesniedzēju atbildīgajai Štutgartes I nodokļu iestādei. Pēc tam tā uzsāka pati savu nodokļu izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju, kura mājās un birojā tika veikta kratīšana. Šīs izmeklēšanas rezultātā Štutgartes I nodokļu iestāde grozīja sūdzības iesniedzēja nodokļu maksājumus par 1989.--1999. gadu un noteica lielāku nodokļu avansa maksājumu par 2001. gadu. Attiecībā uz šiem lēmumiem sūdzības iesniedzējs vērsās Finanzgericht Baden-Württemberg \[Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesā\] ar lūgumu apturēt tiesvedību. Ar 2002. gada 16. aprīļa lēmumiem Finanzgericht noraidīja šos lūgumus. 2002. gada 30. jūlijā Finanzgericht noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu atļaut iesniegt apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof (Federālā augstākā finanšu tiesa). Attiecīgie fakti izraisīja arī kriminālprocesu pret sūdzības iesniedzēju.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka uz viņa veikto nodošanu attiecās kapitāla brīva aprite. Tādējādi tas nevarēja būt pamats sākotnējām aizdomām ("Anfangsverdacht") par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Vācijas nodokļu iestādēm ir aizdomas, ka pārskaitījumi uz citām valstīm varētu būt ļaunprātīgi. Šāda pieeja varētu atturēt iedzīvotājus no kapitāla brīvas aprites priekšrocību izmantošanas ("atturoša ietekme"). Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka valsts iestādēm ir jāņem vērā Kopienas intereses netraucētā kapitāla brīvā apritē pāri robežām. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nodokļu iestādes un Finanzgericht to nav izdarījušas šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Finanzgericht bija iebildusi pret vērtspapīru nodošanu, pamatojoties uz to, ka tā tika veikta bez jebkāda ekonomiska iemesla. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka prasība pēc ekonomiska iemesla šādiem darījumiem ir slēpts kapitāla brīvas aprites ierobežojums. Viņš arī uzskatīja, ka pastāv diskriminācija, ņemot vērā to, ka pārskaitījumam uz Vācijas banku nav nepieciešams ekonomisks iemesls un ka nav ņemti vērā ar ekonomiku nesaistīti iemesli. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Vācijas nodokļu iestāžu veiktie pasākumi bija nesamērīgi, ņemot vērā to, ka Amtsgericht Freiburg (Freiburgas pirmās instances tiesa), kas bija atļāvusi veikt kratīšanu Volksbank Freiburg, uzsvēra, ka izmeklēšana ir jāattiecina tikai uz darījumiem, kas veikti anonīmi vai izmantojot viltotus vārdus. Tādējādi pastāvēja absolūts aizliegums izmantot šajā izmeklēšanā atklāto informāciju par viņa pārsūtīšanu.

2002. gada 2. septembrī sūdzības iesniedzējs vērsās pie Komisijas (sūdzības Nr. 2002/5041), lai sūdzētos par to, ka ar Finanzgericht 2002. gada 30. jūlija lēmumu ir pārkāpti EK līguma noteikumi par kapitāla brīvu apriti. Tāpēc sūdzības iesniedzējs ierosināja, ka Komisijai būtu jāuzsāk 226. panta procedūra. Savā 2002. gada 19. novembra atbildē Komisija norādīja: "Šajā kontekstā nevar uzskatīt, ka Finanzgericht būtu pamatojusi konkrētas sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jūsu gadījumā ar to, ka vērtspapīru pārvešanai nebija ekonomiska iemesla vai ka tā pat būtu noteikusi vispārēju prasību par šādu ekonomisku iemeslu, ja pārvešana notiktu uz ārvalstīm." Komisija uzskata, ka Vācijas tiesa bija nospriedusi, ka šādas aizdomas bija pamatotas tikai tad, ja attiecīgais darījums šķita nesaimniecisks. Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka tāpēc tā ierosina izbeigt lietu, ja vien sūdzības iesniedzējs nevar iesniegt jaunus argumentus vai pierādījumus.

Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka Komisija savā 2002. gada 19. novembra vēstulē ir viltojusi Finanzgericht lēmumu, aizstājot Finanzgericht nostāju ar argumentu, ko tiesvedības laikā bija izvirzījusi Stuttgart I nodokļu iestāde un ko Finanzgericht nebija pieņēmusi.

Sūdzības iesniedzējs vairākās citās vēstulēs iebilda pret Komisijas viedokli. Tomēr 2003. gada 13. janvāra un 3. februāra atbildēs Komisija apstiprināja savu nostāju.

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs 1) iebilst pret Komisijas atteikumu sākt procedūru saskaņā ar 226. pantu un 2) apgalvo, ka Komisija ir viltojusi faktus.

INQUIRY
-------

**Komisijas atzinums**   

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:
*1. Lietas konteksts*   

Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem nodokļu izmeklēšanu var balstīt tikai uz pietiekami būtiskām sākotnējām aizdomām par kāda veida izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ("steuerrechtlicher Anfangsverdacht"). Bundesfinanzhof (Vācijas augstākā nodokļu tiesa) 2001. gada 6. februārī nolēma, ka jebkura nodokļu izmeklēšana, kas balstīta tikai uz faktu, ka ir notikusi aktīvu pārrobežu pārvešana no pilsoņa uz ārvalsts bankas kontu, pārkāpj kapitāla aprites brīvību, ko aizsargā EK līguma 56. pants.

Iepriekšējā 2001. gada 3. septembra sūdzībā Komisijai (atsauce 2001/5037) sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka pasākumi, kas veikti gan pret viņa banku, gan pret viņu pašu (t. i., kratīšanas ordera izpilde un dokumentu konfiskācija), ir bijuši nelikumīgi. Tā kā nekas neliecināja par EK līguma 56. panta pārkāpumu, Komisija lietu slēdza 2002. gada 25. janvārī.

Pēc tam sūdzības iesniedzējs iesniedza jaunu sūdzību (atsauce 2002/5041), kurā viņš iebilda pret Finanzgericht Baden-Württemberg 2002. gada 16. aprīļa lēmumiem un it īpaši pret Finanzgericht 2002. gada 30. jūlija lēmumu, ar kuru tika noraidīts viņa lūgums atcelt 2002. gada 16. aprīļa lēmumus. Sūdzības iesniedzējs no 2002. gada 30. jūlija lēmuma secināja, ka parasti tiesa pieprasa *ekonomiskus* iemeslus vērtspapīru pārrobežu pārvedumiem, kas ir slēpts ierobežojums EK līguma 58. panta 3. punkta nozīmē.
*2. Lietas vēsture*   

Sūdzību (atsauce 2002/5041) sūdzības iesniedzējs iesniedza 2002. gada 2. septembrī. 2002. gada 27. septembrī sūdzības iesniedzējam lūdza sniegt papildu informāciju. Šī informācija tika nosūtīta 2002. gada 8. oktobrī. Komisijas dienestu veiktā analīze parādīja, ka nekas neliecina par patvaļīgu diskrimināciju pret sūtījumiem uz ārvalstīm EK līguma 58. panta 3. punkta nozīmē. Tāpēc 2002. gada 19. novembrī ar Komisijas Juridiskā dienesta piekrišanu sūdzības iesniedzējs tika informēts par Komisijas nodomu izbeigt lietu. Pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2002. gada 28. novembrī un 2002. gada 23. decembrī iesniedza papildu informāciju, Komisija viņu informēja, ka tā saglabā savu nostāju, ka lieta ir jāizbeidz.
*3. Komisijas nostāja attiecībā uz sūdzības iesniedzēja argumentiem*   

Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs atsaucās uz sūdzībām par dažādu kratīšanas orderu likumību. Par visām šīm sūdzībām tika pieņemti tiesas lēmumi. Kratīšanas orderis, kas tika izpildīts pret sūdzības iesniedzēja banku Freiburgā, tika atcelts ar Landgericht Freiburg 2000. gada 26. janvāra lēmumu. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka tā rezultātā tika noteikts absolūts aizliegums izmantot šādi iegūtus pierādījumus, bija jānorāda, ka Vācijas tiesību aktos nebija skaidra noteikuma, kas automātiski izslēgtu nelikumīgi iegūtas informācijas ("indīgā koka augļu" doktrīnas) izskatīšanu, bet tikai konkrētas judikatūras. Sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis sūdzību Landgericht Stuttgart par nodokļu izmeklēšanas pasākumiem, ko pret viņu bija veikusi Štutgartes nodokļu iestāde. 2001. gada 19. janvārī tiesa šo sūdzību noraidīja. Sūdzības iesniedzēja dokumentu konfiskācijas likumība tika apstiprināta ar Amtsgericht Stuttgart 2001. gada 23. janvāra lēmumu.

Saskaņā ar ombuda statūtu 2. panta 7. punktu sūdzība tādējādi bija nepieņemama, ciktāl tā attiecās uz šajā tiesvedībā aplūkotajiem jautājumiem.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja iebildumu pret Komisijas atteikumu uzsākt procedūru saskaņā ar EK līguma 226. pantu bija jānorāda, ka saskaņā ar Kopienas tiesu iedibināto judikatūru Komisijai bija rīcības brīvība, lemjot par šādas procedūras uzsākšanu vai neuzsākšanu.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Finanzgericht savā 2002. gada 30. jūlija lēmumā nepamatoti apstiprināja konkrētas sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas viņa lietā, pamatojoties uz to, ka vērtspapīru pārvešanai nebija ekonomiska iemesla, tiesas lēmums ir formulēts šādi:[(1)](#(1)){#Footnote1}
> "Senāta spriedumam \[2002. gada 16. aprīļa lēmumos\] bija izšķiroša nozīme, ka vērtspapīru nodošana ārvalsts bankai notika bez ekonomiska iemesla. (...) Tā kā Senāta lēmuma pieņemšanā izšķiroša nozīme bija ekonomiska iemesla neesamībai, nav nozīmes tam, ka tika nodota tikai daļa no depozīta."

Tas attiecās uz iepriekšējiem Finanzgericht 2002. gada 16. aprīļa nolēmumiem, kuri abi bija formulēti šādi:
> "Turklāt Senāts uzskata, ka attiecībā uz ārvalstīm nav ierasta banku prakse, ka esošais noguldījums kopumā tiek nodots ārvalsts bankai bez acīmredzama ekonomiska iemesla. Tas ir tāpēc, ka parādnieks un kreditors paliek tie paši, mainās tikai aktīvu administrēšana. Gluži pretēji, šādos apstākļos senāts apstiprina sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas."

Tas, ko šajā kontekstā nozīmēja "neredzams ekonomisks iemesls" un "ekonomiska iemesla trūkums", kļuva skaidrs, aplūkojot 2002. gada 16. aprīļa lēmumu I iedaļu, kas ir formulēta šādi:
> "\[Finanzamt Stuttgart I\] kā pamatojumu apgalvo, ka nodokļu izmeklētāju veiktās izmeklēšanas pamatā bija likumīgas izmeklēšanas darbības: \[Sūdzības iesniedzējs\] bija pārskaitījis ārvalstij depozītu, kas sastāvēja no vērtspapīriem ar fiksētu procentu likmi. Tam nebija ekonomisku iemeslu, jo šī depozīta izmaksas ārvalstīs bija augstākas."

Šajā kontekstā fakti nepierādīja, ka Finanzgericht sūdzības iesniedzēja gadījumā bija pamatojusi konkrētas sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ar to, ka vērtspapīru pārvešanai nebija ekonomiska iemesla, vai pat noteica vispārēju prasību, ka pārrobežu pārvešanai ir jābūt ekonomiskam iemeslam. Pēc visu iesniegto tiesas nolēmumu visaptverošas analīzes kļuva skaidrs, ka tiesa apstiprina sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ja attiecīgais pārrobežu pārskaitījums ir ekonomiski neizdevīgs. Nodokļu iestāde attiecīgajā lietā neapstrīdami apgalvoja, ka ārvalsts depozīta izmaksas bija augstākas par Vācijas bankas iekasētajām izmaksām. Tādējādi pretēji sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem izmeklēšanas darbība pret sūdzības iesniedzēju bija balstīta uz to, ka nodošana bija *ekonomiski neizdevīga,* nevis uz to, ka trūka ekonomiska iemesla.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa veiktajai nodošanai bija ekonomiski vai ar ekonomiku nesaistīti iemesli. Tomēr brīdī, kad radās sākotnējās aizdomas, šādi iespējamie iemesli nebija zināmi.

EK līguma 58. panta 1. punktā noteikts, ka 56. panta noteikumi par kapitāla brīvu apriti neierobežo dalībvalstu tiesības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu jomā. Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, nekas neliecināja, ka nodokļu iestādes vai Finanzgericht būtu balstījušās tikai uz vērtspapīru pārvešanas pārrobežu raksturu, lai konstatētu sākotnējās aizdomas par krāpšanu nodokļu jomā. Izmeklēšanas gluži pretēji bija balstītas uz faktu, ka sūdzības iesniedzēja nodošana tajā laikā šķita ekonomiski neizdevīga un ka sūdzības iesniedzējs bija atteicies sniegt papildu skaidrojumus.

Komisijai bija rīcības brīvība, lemjot par pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanu vai neuzsākšanu. Sūdzības iesniedzēja gadījumā šis lēmums nebija balstīts uz faktu viltošanu, bet gan uz sūdzības iesniedzēja sniegtās informācijas interpretāciju.
**Sūdzības iesniedzēja apsvērumi**   

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos saglabāja savu sūdzību un sniedza šādas papildu piezīmes:

No Bundesfinanzhof 2001. gada 6. februāra lēmuma izriet, ka nodokļu izmeklēšanu var pamatot tikai ar pietiekami būtiskām sākotnējām aizdomām par krāpšanu nodokļu jomā ("steuerrechtlicher Anfangsverdacht"). Tas nozīmēja, ka šādu nodokļu izmeklēšanu varēja balstīt tikai uz to, ka bija notikusi *anonīma* aktīvu pārvešana no valstspiederīgajam uz ārvalstu banku. Saskaņā ar Bundesfinanzhof judikatūru jautājumam par to, vai nodošanai uz ārvalstīm bija ekonomisks iemesls vai arī tā šķita ekonomiski neizdevīga, nebija nozīmes.

Saskaņā ar Freiburgas federālās zemes nodokļu iestādes vēstuli Štutgartes nodokļu iestādei šajā lietā tika uzsākta nodokļu izmeklēšana, "jo vērtspapīru ar fiksētu procentu likmi pārvešanai uz noguldījumu ārvalstī nebija ekonomiskas jēgas un pārvešana tika veikta netālu no procentu atskaitījuma ("Zinsabschlag") ieviešanas \[Vācijā\]. Dokumenti \[attiecībā uz sūdzības iesniedzēju\] tika uzskatīti par nejauši atrastiem dokumentiem ("Zufallsfunde"), jo uz tiem neattiecās \[pārmeklēšanas orderis\]".

1998. gada 4. septembrī Amtsgericht Freiburg noraidīja Freiburgas federālās zemes nodokļu iestādes lūgumu apstiprināt šo dokumentu konfiskāciju. Tiesa apgalvoja, ka pretējā gadījumā 1998. gada 22. aprīlī izdotajam kratīšanas orderim noteiktie ierobežojumi zaudētu jēgu. Šo lēmumu Landgericht Freiburg apstiprināja 1999. gada 4. martā. Neraugoties uz šiem lēmumiem, attiecīgie dokumenti 1999. gada 9. augustā tika nosūtīti Štutgartes I nodokļu iestādei. Šāda rīcība jau ir uzskatāma par kapitāla brīvas aprites pārkāpumu.

Pēc tam, kad Landgericht Freiburg 2000. gada 26. janvārī atcēla 1998. gada 22. aprīļa lēmumu, ar kuru tika atļauts izdot kratīšanas orderi, attiecīgie dokumenti tika nosūtīti atpakaļ Volksbank Freiburg. Tolaik acīmredzami netika ņemts vērā, ka šo dokumentu kopijas jau bija nodotas Štutgartes nodokļu iestādei. Tas bija arī sūdzības iesniedzēja kapitāla brīvas aprites pārkāpums.

2000. gada 14. novembrī Štutgartes nodokļu iestāde lūdza izdot kratīšanas un aresta orderi. Sākotnējās aizdomas bija pamatotas ar to, ka bija notikusi vērtspapīru pārvešana uz Šveices kontu.

Jautājums par to, vai šī nodošana bija ekonomiski neizdevīga, dokumentu izņemšanas brīdī 1998. gada 26. jūnijā vispār nebija izskatīts. Šis jautājums kļuva aktuāls tikai tiesvedības laikā Finanzgericht 2001. gada beigās un 2002. gadā, ņemot vērā, ka Štutgartes I nodokļu iestāde bija atsaukusies uz apgalvoto īpašumtiesību pārejas ekonomiskā mērķa neesamību. Nebija leģitīmi šo jautājumu projicēt jau 1998. gadā. Sūdzības iesniedzējs sākotnēji nebija atbildējis uz šo jautājumu 2001./2002. gadā, jo saskaņā ar Bundesfinanzhof un Vācijas Konstitucionālās tiesas judikatūru tam nebija nozīmes attiecībā uz sākotnējām aizdomām.

Prasība, ka pārskaitījumam uz ārvalstīm jābūt ekonomiskam iemeslam vai ka šādam pārskaitījumam nevajadzētu šķist ekonomiski neizdevīgam, ir patvaļīga diskriminācija, kā arī slēpts kapitāla brīvas aprites ierobežojums EK līguma 58. panta 3. punkta nozīmē.

Lēmums
------

**1 Ievada piezīmes**   

1.1 Sūdzības iesniedzējs, Vācijas pilsonis, pārveda vērtspapīrus, ko viņš bija glabājis Volksbank Freiburg (Vācijas bankā), uz Šveices banku. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tas bija parasts darījums, kas tika veikts atklāti un viņa vārdā. Izmeklējot nelikumīgus darījumus, kas veikti Volksbank Freiburg, pamatojoties uz 1998. gada 22. aprīlī izdotu kratīšanas orderi, Freiburgas federālās zemes nodokļu iestāde arī atklāja dokumentus par minēto nodošanu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka nodokļu iestāde tādējādi ir pārsniegusi savas pilnvaras, kas aprobežojās ar anonīmi veiktu darījumu pārbaudi. Pēc tam Freiburgas federālās zemes nodokļu iestāde tās atklāto informāciju nosūtīja par sūdzības iesniedzēju atbildīgajai Štutgartes I nodokļu iestādei. Pēc tam tā uzsāka pati savu nodokļu izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju, kura mājās un birojā tika veikta kratīšana. Šīs izmeklēšanas rezultātā Štutgartes I nodokļu iestāde grozīja sūdzības iesniedzēja nodokļu maksājumus par 1989.--1999. gadu un noteica lielāku nodokļu avansa maksājumu par 2001. gadu. Attiecībā uz šiem lēmumiem sūdzības iesniedzējs vērsās Finanzgericht Baden-Württemberg \[Bādenes-Virtembergas Finanšu tiesā\] ar lūgumu apturēt tiesvedību. Ar 2002. gada 16. aprīļa lēmumiem Finanzgericht noraidīja šos lūgumus. 2002. gada 30. jūlijā Finanzgericht noraidīja sūdzības iesniedzēja lūgumu atļaut iesniegt apelācijas sūdzību Bundesfinanzhof (Federālā augstākā finanšu tiesa). 2002. gada 2. septembrī sūdzības iesniedzējs vērsās pie Eiropas Komisijas. Tomēr ar 2002. gada 19. novembra vēstuli Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka nesaskata iemeslu, kāpēc tai būtu jāiejaucas. Komisija apstiprināja šo nostāju turpmākajās 2003. gada 13. janvāra un 3. februāra vēstulēs.

1.2 Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Eiropas Komisijai bija jāuzsāk pārkāpuma procedūra, pamatojoties uz EK līguma 226. pantu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vācijas nodokļu iestādes un Finanzgericht viņa gadījumā ir pārkāpušas kapitāla brīvu apriti.

1.3 Lai novērstu jebkādas šaubas, jāatgādina, ka EK līguma 195. pants pilnvaro Eiropas ombudu pieņemt sūdzības par Kopienas iestāžu un struktūru pieļautām administratīvām kļūmēm, izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Tiesa un Pirmās instances tiesa. Tādējādi Eiropas Ombudam nav pilnvaru izskatīt sūdzības par citām iestādēm vai struktūrām, piemēram, valstu nodokļu iestādēm vai tiesām. Tāpēc šis lēmums attiecas tikai uz sūdzību pret Eiropas Komisiju.

1.4 Savā atzinumā Komisija norāda, ka sūdzības iesniedzēja minētās sūdzības par dažādu kratīšanas orderu likumību bija pakļautas tiesas lēmumiem. Komisija uzskata, ka saskaņā ar ombuda statūtu (2) 2. panta 7. punktu[sūdzība](#(2)){#Footnote2} tādējādi ir nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz jautājumiem, uz kuriem attiecas šī tiesvedība.

1.5 Jānorāda, ka no ombuda statūtu 1. panta 3. punkta un 2. panta 7. punkta izriet, ka Eiropas ombuds nevar apšaubīt tiesas nolēmuma pamatotību un ka viņam sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu, ja sūdzības iesniedzēja norādītie fakti jau ir izskatīti tiesā. Tomēr šī sūdzība attiecas uz Komisijas lēmumu neuzsākt pārkāpuma procedūru pret Vāciju. Ņemot vērā, ka šis lēmums, šķiet, nav bijis tiesvedības priekšmets, Komisijas šaubas par pieņemamību nav pamatotas.

1.6 Tomēr jāatzīmē, ka sūdzības iesniedzēja lieta ir balstīta uz pieņēmumu, ka Vācijas nodokļu iestāžu pieņemtie lēmumi, kas, šķiet, ir bijuši tiesvedības priekšmets, un galu galā Vācijas tiesas lēmumi pārkāpj Kopienas tiesību aktus. Šis fakts tiks ņemts vērā, izskatot sūdzības iesniedzēja apgalvojumus (sk. turpmāk 2.3. punktu).
**2 Pārkāpuma procedūras neuzsākšana**   

2.1 Sūdzības iesniedzējs iebilst pret Komisijas atteikumu uzsākt pārkāpuma procedūru pret Vāciju, pamatojoties uz EK līguma 226. pantu. Viņš uzskata, ka uz viņa veikto pārskaitījumu attiecās kapitāla brīva aprite. Tādējādi tas nevarēja būt pamats sākotnējām aizdomām ("Anfangsverdacht") par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka nodokļu iestādes un Finanzgericht nav ņēmušas vērā Kopienas intereses par netraucētu kapitāla brīvu apriti pāri robežām. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Finanzgericht iebilda pret vērtspapīru nodošanu, pamatojoties uz to, ka tā tika veikta bez jebkāda ekonomiska iemesla. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda pieeja ir slēpts kapitāla brīvas aprites ierobežojums. Viņš arī apgalvo, ka pastāvēja diskriminācija, ņemot vērā, ka pārskaitījumam uz Vācijas banku nebija nepieciešams nekāds ekonomisks iemesls un ka netika ņemti vērā ar ekonomiku nesaistīti iemesli. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Vācijas nodokļu iestāžu veiktie pasākumi bija nesamērīgi, ņemot vērā, ka Amtsgericht Freiburg (Freiburgas pirmās instances tiesa), kas bija atļāvusi meklēšanu Volksbank Freiburg, bija uzsvērusi, ka izmeklēšanai bija jāattiecas tikai uz darījumiem, kas veikti anonīmi vai izmantojot viltotus vārdus. Viņš uzskata, ka tādējādi pastāv absolūts aizliegums izmantot šajā izmeklēšanā atklāto informāciju par viņa pārsūtīšanu.

2.2 Savā atzinumā Komisija norāda, ka uz sūdzības iesniedzēja sūdzībām par dažādu kratīšanas orderu likumību attiecās tiesas lēmumi. Kratīšanas orderis, kas tika izpildīts pret sūdzības iesniedzēja banku Freiburgā, tika atcelts ar Landgericht Freiburg (Freiburgas apgabaltiesa) lēmumu. Tomēr Komisija uzskata, ka Vācijas tiesībās nebija skaidra noteikuma, kas automātiski izslēgtu nelikumīgi iegūtas informācijas ("indīgā koka augļu" doktrīnas) ņemšanu vērā, bet tikai konkrētas judikatūras. Komisija arī uzskata, ka fakti nepierādīja, ka Finanzgericht sūdzības iesniedzēja gadījumā bija pamatojusi konkrētas sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ar to, ka vērtspapīru pārvešanai nebija ekonomiska iemesla, vai pat noteica vispārēju prasību, ka pārrobežu pārvešanai ir jābūt ekonomiskam iemeslam. Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, nekas neliecināja, ka nodokļu iestādes vai Finanzgericht būtu balstījušās tikai uz vērtspapīru pārvešanas pārrobežu raksturu, lai konstatētu sākotnējās aizdomas par krāpšanu nodokļu jomā. Izmeklēšanas gluži pretēji bija balstītas uz faktu, ka sūdzības iesniedzēja nodošana tajā laikā šķita ekonomiski neizdevīga un ka sūdzības iesniedzējs bija atteicies sniegt papildu skaidrojumus.

2.3 Vispirms jāatzīmē, ka Eiropas Komisijai saskaņā ar EK līguma 226. pantu ir tiesības vērsties Eiropas Kopienu Tiesā tikai tad, ja tā uzskata, ka ir pārkāpti Kopienas tiesību akti. Ombude uzskata, ka iepriekš minētie argumenti, ko Komisija izvirzījusi, lai pamatotu savu viedokli, ka pārkāpuma nav, šķiet pamatoti. Ombuds it īpaši uzskata, ka Komisijas sniegtā Finanzgericht pieņemto lēmumu interpretācija šķiet pareiza. Ombuds norāda, ka savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka apgalvotā attiecīgās nodošanas ekonomiskā mērķa neesamība pirmo reizi tika izvirzīta tiesvedībā Finanzgericht 2001./2002. gadā un ka nebija likumīgi šo jautājumu izskatīt jau 1998. gadā, kad tika veikta pirmā izmeklēšana. Tādējādi, izvirzot šo argumentu, sūdzības iesniedzējs apšauba Finanzgericht 2002. gada 16. aprīļa un 2002. gada 30. jūlija lēmumu pamatotību. Tomēr, kā minēts iepriekš 1.5. punktā, ombuds nevar apšaubīt tiesas nolēmuma pamatotību. No tā izriet, ka sūdzības iesniedzējs tādējādi nav pierādījis savu apgalvojumu par Komisijas atteikumu uzsākt pārkāpuma procedūru.

2.4 Šādos apstākļos nešķiet, ka Eiropas Komisija būtu pieļāvusi administratīvas kļūmes attiecībā uz pirmo apgalvojumu.
**Faktu viltošana**   

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas 2002. gada 19. novembra vēstulē ietvertā piezīme ir viltojusi faktus: "Šajā kontekstā nevar uzskatīt, ka Finanzgericht būtu pamatojusi konkrētas sākotnējās aizdomas par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas jūsu gadījumā ar to, ka vērtspapīru pārvešanai nebija ekonomiska iemesla vai ka tā pat būtu noteikusi vispārēju prasību par šādu ekonomisku iemeslu pārvešanas uz ārvalstīm gadījumā." Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisija Finanzgericht nostāju aizstāja ar argumentu, ko tiesvedības laikā bija izvirzījusi Stuttgart I nodokļu iestāde un ko Finanzgericht nebija pieņēmusi.

3.2 Komisija uzskata, ka tās lēmums neuzsākt pārkāpuma procedūru nebija balstīts uz faktu viltošanu.

3.3 Kā minēts iepriekš (skat. 2.3. punktu), Komisijas sniegtā Finanzgericht pieņemto lēmumu interpretācija šķiet pareiza.

3.4 Šādos apstākļos nešķiet, ka Eiropas Komisija būtu pieļāvusi administratīvas kļūmes attiecībā uz otro apgalvojumu.
**4 Secinājums**   

Pamatojoties uz ombuda izmeklēšanām saistībā ar šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Komisija nav pieļāvusi administratīvas kļūmes. Tādēļ Ombuds slēdz lietu.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu,

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

*** ** * ** ***

[(1)](#Footnote1){#(1)} Tulkošana, ko nodrošina Komisija.

[(2)](#Footnote2){#(2)} Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi (OV L 113, 15. lpp.).