Strasbūrā, 2004. gada 2. decembrī

Godātais X kungs!

2003. gada 6. februārī Jūs organizācijas Y vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisiju. Jūsu sūdzība attiecās uz Komisijas 2002. gada 12. augusta lēmumu, ar kuru tika atteikts sniegt finansiālu palīdzību uzņēmumam Y saskaņā ar Kopienas rīcības programmu nevalstisko organizāciju (NVO) darbības veicināšanai.

Jūs 2002. gada 23. decembrī nosūtījāt ombudam iepriekšēju sūdzību par šo pašu jautājumu, kas 2003. gada 10. februārī tika atzīta par nepieņemamu.

2003. gada 18. martā es pārsūtīju Jūsu jauno sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 12. jūnijā, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Savus apsvērumus Jūs man nosūtījāt 2003. gada 24. un 30. jūlijā, 30. septembrī un 21. oktobrī. 2004. gada 18. februārī es lūdzu Komisijai papildu informāciju. Es saņēmu Komisijas otro atzinumu 2004. gada 14. aprīlī un pārsūtīju to Jums. Savus apsvērumus par Komisijas otro atzinumu Jūs man nosūtījāt 2004. gada 29. maijā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

2002. gada 23. decembrī sūdzības iesniedzējs organizācijas Y vārdā vispirms iesniedza ombudam sūdzību pret Komisiju.

Šīs lietas faktiskie apstākļi īsumā bija šādi:

Y iesniedza finansiālās palīdzības pieprasījumu saistībā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kas attiecas uz Kopienas rīcības programmu NVO atbalstam. Komisija 2002. gada 8. aprīlī apstiprināja sūdzības iesniedzēja pieprasījuma saņemšanu. 2002. gada 12. jūnijā iestāde informēja sūdzības iesniedzēju, ka pēc visu pieteikumu pirmās pārbaudes Y atbilda pieņemamības kritērijiem, kas noteikti paziņojumā par rīcības programmu. Tomēr 2002. gada 12. augustā Komisija paziņoja sūdzības iesniedzējam, ka viņa kandidatūra nav izvēlēta, pamatojoties uz to, ka ir radušās šaubas par Y locus standi. Savā vēstulē Komisija norādīja, ka, šķiet, pastāv zināma neskaidrība par Y attiecību raksturu ar citu organizāciju, kuras nosaukums ir Z. Komisija apgalvoja, ka valsts prokurors ir sācis izmeklēšanu par apgalvojumiem, ka Y ir viltojis un nelikumīgi grozījis savus statūtus, kā rezultātā viņš ir vērsis atbildīgās krimināltiesas uzmanību uz šo jautājumu.

2002. gada 30. augustā Y prezidents rakstīja Komisijai un izskaidroja Y juridisko statusu un tā sadarbības līgumu ar Z. Viņš nepārprotami atspēkoja apsūdzības gan attiecībā uz organizācijas statūtu spēkā esamību, gan publiska dokumenta viltošanu. Viņš aprakstīja Y juridisko struktūru, kas apliecināta saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. Pamatojoties uz šo informāciju, viņš lūdza Komisiju pārskatīt tās lēmumu noraidīt Y lūgumu sniegt finansiālu palīdzību 2002. gadā.

2002. gada 7. oktobra vēstulē sūdzības iesniedzējam Komisija viņu informēja, ka saņēmēju sākotnējā atlase ir pabeigta un saņēmēju saraksts ir izveidots. Iestāde norādīja, ka 2002. gada periods tika slēgts, un tāpēc šķiet, ka nav iemesla turpmākām diskusijām.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija pirms galīgā lēmuma pieņemšanas nav identificējusi apgalvojumu avotu un nav ņēmusi vērā viņa argumentus. Viņš arī apgalvoja, ka Komisijas argumentācijai nav juridiska pamata rīcības programmas uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus.

Attiecībā uz iespējamo nenoteiktību, kas saistīta ar Y un Z attiecībām, sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija labi apzinājās abu organizāciju sadarbības nolīguma būtību.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka valsts prokurora veiktā izmeklēšana notika pēc neslavas celšanas kampaņas, ko uzsāka bijušais Y darbinieks, kurš tika atlaists. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka par izmeklēšanu atbildīgais tiesnesis 2002. gada 7. oktobrī izbeidza tiesvedību saistībā ar viņa organizāciju. Tiesnesis secināja, ka pret sūdzības iesniedzēju nav apsūdzošu pierādījumu.

Ņemot vērā pieejamo informāciju, ombuds uzskatīja, ka pirms sūdzības iesniegšanas nav notikusi attiecīga administratīva saziņa ar attiecīgo iestādi, kā noteikts ombuda statūtu 2. panta 4. punktā. Līdz ar to ombuds atzina sūdzību par nepieņemamu.

Sūdzības iesniedzējs 2003. gada 6. februārī nosūtīja papildu informāciju, tostarp saraksti ar Komisijas dienestiem par sūdzības priekšmetu. Ņemot vērā šos jaunos pierādījumus, ombuds nolēma reģistrēt sūdzības iesniedzēja vēstuli kā jaunu sūdzību un sāka jaunu izmeklēšanu.

2003. gada 4. jūnijā trešā persona lūdza piekļuvi visiem dokumentiem, kas attiecas uz sūdzību. Tā kā sūdzības iesniedzējs nebija pieprasījis, lai viņa sūdzība tiktu izskatīta konfidenciāli, ombuds 2003. gada 16. jūnijā apmierināja piekļuves pieprasījumu saskaņā ar 14. panta 4. punktu Eiropas ombuda lēmumā, ar ko pieņem īstenošanas noteikumus (1). Pēc tam, kad 2003. gada 23. jūnija vēstulē sūdzības iesniedzējs tika informēts par ombuda lēmumu, viņš lūdza, lai viņa sūdzība tiktu klasificēta kā konfidenciāla. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu viņa īstenošanas noteikumos (2) ombuds paziņoja, ka sūdzība ir konfidenciāla.

Kopumā sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka i) Komisijas 2002. gada 12. augusta lēmums nav balstīts uz uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus noteikumiem, kuros izklāstīts rīcības programmas juridiskais pamats, un ii) viņam netika dota iespēja tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas. Tādēļ viņš lūdz Komisiju pārskatīt savu nostāju un sniegt sūdzības iesniedzējam lūgto palīdzību.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Savā atzinumā Komisija vispirms aprakstīja lietas faktiskos un juridiskos aspektus. Tā paskaidroja, ka Y lūgums pēc finansiālas palīdzības tika iesniegts saistībā ar Kopienas rīcības programmu NVO atbalstam.

Sūdzības iesniedzēja organizācija iepriekš bija saņēmusi palīdzību no līdzīgām programmām. Veicot kārtējo revīziju saistībā ar iepriekšējo dotāciju, tika atklāta problēma attiecībā uz Y organizatorisko struktūru. Pēc tam Komisija nolēma pārtraukt gan turpmāku atbalstu organizācijai, sākot no 2000. gada, gan pieprasīt atmaksāt daļu no jau piešķirtajiem līdzekļiem. Tajā laikā Komisija uzzināja par vairākām iekšējām juridiskām problēmām, kas skar Y, un tas atkārtoti apstiprināja savu nostāju nepiešķirt papildu dotācijas šai organizācijai. Tomēr no Y veiktā darba viedokļa Komisija uzsvēra, ka tas vienmēr ir bijis apmierinošs.

Komisija norādīja, ka tā nekad nav centusies iesaistīties Y iekšējo problēmu risināšanā. Attiecīgi visā sarakstē iestāde nekad nav pieņēmusi spriedumu par šiem jautājumiem.

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Komisijas lēmums nebija balstīts uz tiesību normām, kas reglamentēja 2002. gada uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, iestāde apgalvoja, ka lēmumi par dotācijām atbilst noteikumiem, kas izklāstīti attiecīgajā juridiskajā lēmumā, attiecīgajā uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus un kopā ar to publicētajā informatīvajā dokumentācijā. Tomēr, uzņemoties juridiskas saistības, Komisijai jābūt pārliecinātai arī par saņēmēja juridisko un finansiālo stāvokli, kā arī par tā vispārējo integritāti pareizas finanšu pārvaldības nolūkā. Y gadījumā Komisija uzskatīja, ka ir pietiekams pamats pieņemt, ka šie vispārīgie nosacījumi nav izpildīti, jo organizācijas struktūra un iekšējais lēmumu pieņemšanas process ir neskaidrs. Tā norādīja, ka lēmums nepiešķirt finansiālu atbalstu līdz brīdim, kad tiks atjaunota uzticība organizācijai, tika pieņemts, pamatojoties uz riska pārvaldību, pilnībā apspriežoties un vienojoties ar atbildīgā ĢD Iekšējās revīzijas nodaļu.

Komisija noraidīja apgalvojumu, ka tā ir pārkāpusi sūdzības iesniedzēja tiesības uz aizstāvību. Iestāde paskaidroja, ka tai ir prerogatīva lemt par dotāciju piešķiršanu, pamatojoties uz visu pieejamo informāciju. NVO finansēšanas programmas ietvaros nav paredzētas tikšanās ar atbalsta saņēmējiem, lai apspriestu to pieteikuma rezultātus. Informatīvajā dokumentācijā, ko publicē kopā ar katru uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, ir skaidri norādīts, ka Komisijas lēmums par dotācijām ir galīgs. Šī politika atbilst idejai, ka Kopienas dotācijas jāuzskata par dāvanām, kas jāizmanto, lai sasniegtu vairākus iepriekš noteiktus mērķus. Tomēr pēc pieprasījuma var sniegt papildu rakstisku skaidrojumu par noraidīšanas iemesliem.

Ņemot vērā Komisijas nopietnās bažas, kas izriet no Y iekšējām juridiskajām problēmām, iestāde uzskatīja, ka potenciālajam atbalsta saņēmējam bija pārliecinoši jāpierāda, ka nepastāv nelikumīga situācija un ka ir atjaunota tā institucionālā stabilitāte. Komisija uzskata, ka šādi būtiski pierādījumi netika iesniegti.

Tāpēc Komisija secināja, ka tā nevar pārskatīt savu lēmumu un sniegt sūdzības iesniedzējam pieprasīto palīdzību.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Y atbilst visiem kritērijiem, kas izklāstīti gan uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus, gan attiecīgajā lēmumā. Viņš uzstāja, ka lēmums noraidīt Y finansējuma pieteikumu 2002. gadā nebija balstīts uz kritērijiem, kas noteikti kādā no iepriekšējiem juridiskajiem instrumentiem, bet gan uz uzņēmuma dienestu bažām par Y juridisko statusu. Sūdzības iesniedzējam šīs atrunas nebija zināmas, un viņam nekad nebija bijusi iespēja tās atspēkot.

Attiecībā uz Komisijas apgalvojumiem par iespējamiem finanšu pārkāpumiem, Y izmantojot dotācijas 1998., 1999. un 2000. gadā, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka tie nav pamatoti. Viņš atsaucās uz konstatējumiem revīzijā, ko Komisija veica no 2001. gada septembra līdz 2002. gada aprīlim par Y darbībām. Šajās pārbaudēs netika konstatēti pārkāpumi, un pēc tam iestādei bija jāatsauc tās pieprasījumi atmaksāt 1998. gada dotāciju un apturēt 2000. un 2001. gada atbalstu. Sūdzības iesniedzējs tomēr norādīja, ka Komisijas veiktās revīzijas pamatojums nebija saistīts ar iestādes sniegto pamatojumu tās lēmumam noraidīt sūdzības iesniedzēja 2002. gada pieteikumu.

Sūdzības iesniedzējs atspēkoja, ka pastāv iekšējas problēmas, kas saistītas ar Y struktūru. Viņš piebilst, ka organizācija vienmēr ir saņēmusi tās locekļu atbalstu, par ko liecina tās nesenās pilnsapulces rezolūcija. Pret Y vērstās tiesiskās darbības bija bijušā darbinieka organizētas neslavas celšanas kampaņas rezultāts.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tiesvedība pret Y bija tikai iepriekšēja izmeklēšana, ko uzsāka valsts prokurors, un tā nekādā veidā nebija saistīta ar statūtu būtību vai organizācijas struktūru. Attiecībā uz šo aspektu Komisijai vajadzēja būt labi informētai par Y juridisko struktūru, jo tā bija uzturējusi regulāras darba attiecības ar organizāciju kopš 1996. gada. Iestāde glabāja plašu informāciju par Y, tostarp tās oficiālos statūtus, kurus bija apstiprinājušas valsts iestādes.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas arguments, ka tas, ka pret Y tika izvirzītas nopietnas apsūdzības tiesā, radīja viņam pienākumu pierādīt viņa organizācijas stabilitāti, ignorēja tiesību pamatprincipus un pārkāpa viņa pamattiesības. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka ikvienu personu, kas apsūdzēta noziedzīgā nodarījumā, uzskata par nevainīgu, kamēr nav pierādīta tās vaina, kā atzīts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. panta 1. punktā, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 2. punktā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. punktā.

Papildu prasības

Ņemot vērā sūdzības iesniedzēja iesniegtos apsvērumus, ombuds 2004. gada 18. februārī nosūtīja Komisijai vēstuli. Savā vēstulē ombuds norādīja, ka Komisija, šķiet, ir pamatojusi savu lēmumu ar kriminālizmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju. Lai novērtētu Komisijas sniegto pamatojumu, ombuds pieprasīja papildu paskaidrojumus par: i) vai šajā konkrētajā gadījumā Komisija ir pienācīgi ņēmusi vērā ne tikai vajadzību aizsargāt Kopienas finanšu intereses, bet arī sūdzības iesniedzēja tiesības uz taisnīgu attieksmi, pienācīgi ievērojot nevainīguma prezumpciju; un ii) ja vispārīgās lietās, kas saistītas ar notiekošu tiesas vai administratīvu izmeklēšanu attiecībā uz Kopienas palīdzības potenciālo saņēmēju juridisko un finansiālo stāvokli, iestāde ir sniegusi norādījumus vai instrukcijas savām struktūrvienībām par to, kā ievērot taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm.

Komisijas otrais atzinums

Otrajā atzinumā Komisija uzsvēra, ka pareiza finanšu pārvaldība ir būtisks princips Kopienas budžeta pārvaldībā. Tāpēc ir svarīgi līdz minimumam samazināt risku, ka nodokļu maksātāju nauda netiek pienācīgi izlietota.

Komisija atgādināja, ka dotācijas saskaņā ar attiecīgo programmu piešķir katru gadu pēc tam, kad iestāde ir novērtējusi priekšlikumus. Tā paskaidroja, ka uz dotāciju piešķiršanu attiecas pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principi. Šie vispārējie principi jau bija izklāstīti 1999. gada „Vademecum on Grant Management” un pēc tam iekļauti jaunajā Finanšu regulā, kas stājās spēkā 2003. gada janvārī. Komisijas dienestiem ir jānodrošina šo principu piemērošana.

Komisija uzsvēra, ka visi ir nevainīgi, kamēr vaina nav pierādīta. Tomēr šajā gadījumā apgalvojumu avotu un nopietnības dēļ Komisija jutās spiesta ieņemt piesardzīgu nostāju, kā rezultātā tika pieņemts lēmums neiekļaut Y starp veiksmīgajiem kandidātiem. Šajos apstākļos Komisija uzskatīja, ka subsīdijas piešķiršana šim konkrētajam pieteikuma iesniedzējam nebūtu pareiza finanšu pārvaldība, ja pastāvētu šādas skaidras šaubas.

Komisija paskaidroja, ka, kā minēts tās atzinumā, problēma ar Y organizatorisko struktūru tika atklāta regulārajā 1998. gada izdevumu revīzijā, kas tika veikta 2001. gada februārī. Problēma bija saistīta ar nepārredzamām attiecībām starp Y un Z, vienu no tā dibinātājiem. Lielu daļu no Y darbības izdevumiem faktiski sedza Z, kas pēc tam izrakstīja rēķinu Y par attiecīgajām summām. Tas bija apakšuzņēmuma līgums, kas nebija atļauts bez Komisijas atļaujas. Pēc turpmākām revīzijām un iekšējām diskusijām tika pieņemts lēmums mēģināt rast pragmatisku problēmas risinājumu. Tā kā darbs bija veikts un šķita, ka nav notikusi tīša krāpšana, Komisija pieņēma izdevumus, kas Z radušies Y vārdā, izņemot dažas personāla izmaksas. Šis risinājums attiecās tikai uz pagātni un neveidoja Komisijas apstiprinājumu šai nepārredzamajai organizatoriskajai struktūrai.

Lai noskaidrotu reālo situāciju, Komisija ir lūgusi Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēt Y. OLAF pašlaik pabeidz izmeklēšanu. Šā procesa beigās un pamatojoties uz saviem konstatējumiem, Komisija lems par to, vai atsākt normālas attiecības ar organizāciju.

Atbildot uz ombuda pieprasīto konkrēto informāciju, Komisija paskaidroja, ka tā nav izdevusi vispārīgus norādījumus saviem dienestiem par to, kā rīkoties līdzīgās situācijās. Kredītrīkotāja, kam pastarpināti deleģētas pilnvaras, pienākums ir pieņemt lēmumu katrā gadījumā atsevišķi. Tomēr Komisija vēlas uzsvērt, ka dotāciju piešķiršanas procesā tai visi pieteikumi ir jāizvērtē taisnīgi un saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu. Tāpēc nopietnos gadījumos, kad tiek apgalvots, ka notikusi krāpšana vai nepareiza pārvaldība, piesardzības principu piemērotu, ja vien situācija nav skaidri konstatēta.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par Komisijas otro atzinumu

Savos apsvērumos par Komisijas otro atzinumu sūdzības iesniedzējs atkārtoti apstiprināja savus iepriekšējos argumentus.

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Komisija ir turpinājusi atkārtot tos pašus apsūdzošos argumentus pret viņa organizāciju neatkarīgi no viņa sniegtajiem pierādījumiem, kas pierāda šo apgalvojumu nekonsekvenci. Viņš atzīmēja, ka iestāde ir izmantojusi šos argumentus, lai noraidītu sūdzības iesniedzēja lūgumu pēc finansiālas palīdzības 2002. un 2003. gadā un pēdējo reizi 2004. gadā. Lai gan viņš ir vairākkārt lūdzis zināt viņam izvirzītās apsūdzības un tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas, iestāde ir ignorējusi viņa tiesības uz aizstāvību.

Sūdzības iesniedzējs atsaucās uz apmierinošām attiecībām starp Komisiju un Y laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam. Y pareizu finanšu pārvaldību ilustrēja Komisijas 2002. gada 28. janvāra revīzijas konstatējumi par 1998., 1999. un 2000. gadu. Revīzijā tika secināts, ka, neraugoties uz revidentu intensīvo pārbaudi, Y nav atklājis nevienu pārkāpumu.

Attiecībā uz informāciju, ko ombuds pieprasīja vēstulē Komisijai, sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka iestāde nav sniegusi sīkāku informāciju un tāpēc nav atbildējusi uz ombuda pieprasījumiem.

Lēmums

1 Apgalvotais Komisijas lēmuma juridiskā pamata trūkums

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas 2002. gada 12. augusta lēmums, ar kuru tika noraidīts Y lūgums sniegt finansiālu palīdzību 2002. gadā saskaņā ar Kopienas rīcības programmu nevalstisko organizāciju (NVO) atbalstam, nebija pamatots ar uzaicinājuma iesniegt priekšlikumus noteikumiem, kuros izklāstīts programmas juridiskais pamats, un ka viņam netika dota iespēja tikt uzklausītam pirms lēmuma pieņemšanas.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija savu lēmumu noraidīt Y finansējuma pieteikumu 2002. gadā pamatoja ar vairākiem apgalvojumiem, kas viņam nebija zināmi, un ka viņam nekad nav bijusi iespēja atspēkot šo lēmumu.

Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijas sniegtais pamatojums Y izslēgšanai, proti, tas, ka pret organizāciju tika celta prasība valsts tiesās, bija nepamatots, jo šāda prasība attiecās tikai uz iepriekšēju izmeklēšanu, ko veica prokurors. Komisijai būtu vajadzējis labi apzināties organizācijas labo juridisko struktūru, jo kopš 1996. gada tā ir uzturējusi ar to pastāvīgas darba attiecības.

1.2 Komisija apgalvo, ka, uzņemoties juridiskas saistības, tai saskaņā ar pareizu finanšu pārvaldību ir jānodrošina saņēmēja juridiskais un finansiālais stāvoklis, kā arī viņa vispārējā integritāte. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā bija pietiekams pamats uzskatīt, ka šie vispārīgie nosacījumi nav izpildīti.

Komisija apgalvo, ka tai ir prerogatīva neatkarīgi lemt par dotāciju piešķiršanu, pamatojoties uz visu pieejamo informāciju. NVO finansēšanas programmas ietvaros nav paredzētas tikšanās ar atbalsta saņēmējiem, lai apspriestu to pieteikuma rezultātus. Informatīvajā dokumentācijā, ko publicē kopā ar katru uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, ir skaidri norādīts, ka Komisijas lēmums par dotācijām ir galīgs. Tas atbilst idejai, ka Kopienas dotācijas jāuzskata par dāvanām, kas jāizmanto, lai sasniegtu vairākus iepriekš noteiktus mērķus.

Ņemot vērā to apgalvojumu nopietnību, kas tajā laikā tika izskatīti valstu tiesās, Komisija uzskata, ka potenciālajam atbalsta saņēmējam bija pārliecinoši jāpierāda, ka nepastāvēja nelikumīgas situācijas. Iestāde uzskata, ka šādi būtiski pierādījumi nav iesniegti.

Otrajā atzinumā Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā apgalvojumu avotus un nopietnību, tā jutās spiesta ieņemt piesardzīgu nostāju, kā rezultātā tika pieņemts lēmums neiekļaut Y starp veiksmīgajiem kandidātiem.

Atbildot uz ombuda pieprasījumu, Komisija norādīja, ka tā nav izdevusi vispārīgus norādījumus saviem dienestiem par to, kā ievērot taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm lietās, kas saistītas ar notiekošām tiesas vai administratīvām izmeklēšanām par Kopienas palīdzības potenciālo saņēmēju juridisko un finansiālo stāvokli. Kredītrīkotāja, kam pastarpināti deleģētas pilnvaras, pienākums ir pieņemt lēmumu katrā gadījumā atsevišķi. Tomēr Komisija vēlas uzsvērt, ka dotāciju piešķiršanas procesā tai visi pieteikumi ir jāizvērtē taisnīgi un saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu. Tāpēc nopietnos gadījumos, kad tiek apgalvots, ka notikusi krāpšana vai nepareiza pārvaldība, piesardzības principu piemērotu, ja vien situācija nav skaidri konstatēta.

1.3 Ombuds atzīmē, ka Komisijas pamatojums sūdzības iesniedzēja pieteikuma noraidīšanai, kā norādīts tās 2002. gada 12. augusta vēstulē, bija šāds:

"Man žēl jums pateikt, ka jūsu pieteikums bija viens no tiem, kas šajā procesā nebija veiksmīgs šāda iemesla dēļ:

Atsaucoties uz joprojām pastāvošo neskaidrību par Y neatkarību no Z, nopietnām apsūdzībām par dokumenta parakstīšanas viltošanu un iespējami nelikumīgiem grozījumiem organizācijas statūtos, ko pašlaik veic prokurors [...], Komisija nepārskatīs Y pieteikumu, kamēr tā nesaņems pietiekamus pierādījumus par organizācijas locus standi."

No izmeklēšanas gaitā iesniegtās informācijas izriet, ka laikā, kad Komisija izvērtēja sūdzības iesniedzēja pieteikumu, valsts prokurors veica sākotnēju izmeklēšanu par iespējamu sūdzības iesniedzēja organizācijas veiktu viltošanu. Turklāt Komisijas atlases procedūra tika slēgta, pirms par izmeklēšanu atbildīgais tiesnesis 2002. gada 7. oktobrī apstiprināja sūdzības iesniedzēja organizāciju.

1.4 Ombuds uzskata, ka, izskatot pieteikumus Kopienas finansējuma saņemšanai, Komisijai ir jāņem vērā ne tikai īpašie noteikumi, kas reglamentē šo finansējuma programmu, bet arī visi noteikumi vai principi, kas tai ir saistoši. Kā noteikts EK līguma 274. pantā, viens no vispārējiem noteikumiem, ko piemēro jebkurai iniciatīvai, kas saistīta ar Kopienas līdzekļu izmantošanu, ir pareizas finanšu pārvaldības pienākums.

Ombuds norāda, ka pareizas finanšu pārvaldības principa interpretāciju nevar reducēt tikai uz grāmatvedības definīciju. Kopienu tiesas uzskata, ka tā pareizai interpretācijai ir jāietver rūpes par finanšu pārvaldības aktu praktiskajām sekām (3).

1.5 Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata par pamatotu, ka pirms finansiālās palīdzības pieprasījumu piešķiršanas Komisija apsver, vai potenciālo saņēmēju juridiskais un finansiālais stāvoklis, kā arī to vispārējā integritāte šķiet pietiekami uzticama. Ombudam nav zināms neviens tiesību akts vai princips, kas to novērstu.

1.6 Ombuds tomēr uzskata, ka, veicot Kopienas finansiālo interešu aizsardzības pasākumus, Komisijai jācenšas panākt taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm, lai pret potenciālajiem finansiālās palīdzības saņēmējiem izturētos gan taisnīgi, gan pienācīgi ievērojot nevainīguma prezumpciju (4). Ombuds arī norāda, ka ir grūti paredzēt, kā Komisija varētu panākt taisnīgu līdzsvaru, ja vien tā nepaziņo dotācijas pieteikuma iesniedzējam par šaubām, kas tai varētu būt attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja locus standi, un pēc tam ir gatava uzklausīt un atbildēt uz pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju, lai kliedētu šīs šaubas.

1.7 Šajā gadījumā ombuds norāda, ka vienīgais arguments, lai pamatotu Komisijas 2002. gada 12. augusta lēmumu, bija kriminālizmeklēšana pret sūdzības iesniedzēju. Savā lēmumā Komisija neatsaucās ne uz kādiem apstiprinošiem pierādījumiem, kas būtu varējuši piešķirt nozīmi sūdzības iesniedzēja pieteikuma negatīvajam novērtējumam. Iestāde esot vienīgi ņēmusi vērā formālo kriminālizmeklēšanas esamību un tajā izvirzītos apgalvojumus, necenšoties pārbaudīt šo informāciju.

Ombuds norāda, ka, neraugoties uz Komisijas 2002. gada 12. augusta lēmumā izteikto aicinājumu sūdzības iesniedzējam sniegt pierādījumus par viņa organizācijas locus standi, pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs to izdarīja ar 2002. gada 30. augusta vēstuli, šķiet, ka iestāde nav atbildējusi uz šiem pierādījumiem un savā 2002. gada 7. oktobra vēstulē tikai norādījusi, ka 2002. gada rīcības programmas atbalsta saņēmēji jau ir noteikti.

1.8 Izskatot lietas faktus, ombuds konstatē, ka Komisija nav spējusi pierādīt, ka šajā gadījumā tā ir panākusi taisnīgu līdzsvaru starp nepieciešamību nodrošināt savu dotāciju pareizu finanšu pārvaldību un sūdzības iesniedzēja tiesībām uz taisnīgu attieksmi, pienācīgi ievērojot nevainīguma prezumpciju. Atsaukdamās tikai uz formālu juridisku izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju, sīkāk nepārbaudot šo informāciju, Komisija neizrādīja taisnīgu attieksmi pret sūdzības iesniedzēju, tādējādi pārkāpjot Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 6. panta 2. punktu. Tā ir administratīva kļūme. Komisijai tiks adresēta kritiska piezīme.

1.9 Ombuds vēlas vērst Komisijas uzmanību uz to, ka līdzīga veida problēmas varētu novērst, ja iestāde uzņemtos iniciatīvu sniegt saviem dienestiem norādījumus vai instrukcijas par to, kā ievērot taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm lietās, kas saistītas ar notiekošām tiesas vai administratīvām izmeklēšanām attiecībā uz Kopienas palīdzības potenciālo saņēmēju juridisko un finansiālo stāvokli.

Ombude turpmāk sniegs Komisijai vēl vienu piezīmi šajā sakarā.

Sūdzības iesniedzēja pieprasītās palīdzības pārskatīšana

2.1 Sūdzības iesniedzējs lūdz Komisiju pārskatīt savu nostāju un sniegt Y lūgto palīdzību.

2.2 Komisija apgalvo, ka tā nevar pārskatīt savu lēmumu un sniegt sūdzības iesniedzējam lūgto palīdzību. Iestāde saziņā ar sūdzības iesniedzēju norādīja, ka tās 2002. gada budžeta periods tika slēgts un ka tādēļ Y pieprasījumu nevar pārskatīt.

2.3 Ombuds ņem vērā Komisijas paziņojumu, ka tās 2002. gada budžeta periods ir beidzies, un tādēļ tajā laikā iesniegtos pieteikumus nevar izskatīt. Tādējādi sūdzības iesniedzēja finansiālā atbalsta pieprasījuma pārskatīšana saskaņā ar 2002. gada Kopienas rīcības programmu nevalstisko organizāciju (NVO) atbalstam vairs nešķiet iespējama.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja prasību nevar apmierināt attiecībā uz 2002. gada budžetu. Tomēr ombuds norāda, ka viņam nav zināms nekas tāds, kas liegtu sūdzības iesniedzējam iesniegt finansējuma pieteikumu attiecībā uz jebkuru dotāciju piešķiršanas kārtu, kas joprojām ir atvērta.

Secinājums

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Ombuds uzskata, ka, veicot pasākumus Kopienas finansiālo interešu aizsardzībai, Komisijai būtu jācenšas panākt taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm, lai pret tās finansiālās palīdzības potenciālajiem saņēmējiem izturētos gan taisnīgi, gan pienācīgi ievērojot nevainīguma prezumpciju. Ombuds arī norāda, ka ir grūti paredzēt, kā Komisija varētu panākt taisnīgu līdzsvaru, ja vien tā nepaziņo dotācijas pieteikuma iesniedzējam par šaubām, kas tai varētu būt attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja locus standi, un pēc tam ir gatava uzklausīt un atbildēt uz pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju, lai kliedētu šīs šaubas.

Izskatot lietas faktus, ombuds konstatē, ka Komisija nav spējusi pierādīt, ka šajā gadījumā tā ir panākusi taisnīgu līdzsvaru starp nepieciešamību īstenot savu dotāciju pareizu finanšu pārvaldību un sūdzības iesniedzēja tiesībām uz taisnīgu attieksmi, pienācīgi ievērojot nevainīguma prezumpciju. Atsaukdamās tikai uz formālu juridisku izmeklēšanu pret sūdzības iesniedzēju, sīkāk nepārbaudot šo informāciju, Komisija neizrādīja taisnīgu attieksmi pret sūdzības iesniedzēju, tādējādi pārkāpjot Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 6. panta 2. punktu. Tā ir administratīva kļūme.

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Komisijas priekšsēdētājs.

NĀKAMAIS REMARK

Ombuds vēlas vērst Komisijas uzmanību uz to, ka līdzīga veida problēmas varētu novērst, ja iestāde uzņemtos iniciatīvu sniegt saviem dienestiem norādījumus vai instrukcijas par to, kā ievērot taisnīgu līdzsvaru starp privātpersonu interesēm un vispārējām sabiedrības interesēm lietās, kas saistītas ar notiekošām tiesas vai administratīvām izmeklēšanām attiecībā uz iespējamo Kopienas palīdzības saņēmēju juridisko un finansiālo stāvokli.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) "Pieteikumus par piekļuvi šādiem dokumentiem, izņemot sūdzības, kas klasificētas kā konfidenciālas saskaņā ar 10.1 pantu, apmierina automātiski:
sūdzības un dokumenti, ko tiem pievienojis sūdzības iesniedzējs"
Pieņemts 2002. gada 8. jūlijā un grozīts ar ombuda 2004. gada 5. aprīļa lēmumu, pieejams ombuda tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu.

(2) "Ja sūdzības iesniedzējs to pieprasa, ombuds klasificē sūdzību kā konfidenciālu".

(3) Lieta T-105/99 Conseil des communes et régions d'Europe (CCRE) pret Komisiju, Recueil 2000, II-4099. lpp., 73. punkts.

(4) Sk. Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 6. panta 2. punktu, kas pieejams ombuda tīmekļa vietnē: http://www.ombudsman.europa.eu.